Kad Jevgēnijs tikko ienāca draudzē, sarunājoties ar viņu,
vārdus dažkārt nācās izvilkt kā ar stangām. Kluss, pieklājīgs, taču noslēdzies savā iekšējā pasaulē un pārdzīvojumos. Tā varētu raksturot šo puisi pirms nepilniem četriem gadiem. Pa šo laiku, regulāri apmeklējot draudzi “Kristus Pasaulei” un iepazīstot Dievu, Jevgēnijs ir arī pats kļuvis daudz komunikablāks. Šeit viņš ir ieguvis jaunus draugus, dzīvesprieku un tagad, kopš atdevis savu dzīvi Kristum, Jevgēnijs saka, ka ir laimīgs!

Par savu ceļu pie Dieva un pārmaiņām viņš stāsta: “No bērnības kopā ar vecākiem apmeklēju baznīcu, taču Dievu es nepazinu, kaut arī ticēju, ka Viņš ir. Kad biju pusaudzis, kāds notikums ietekmēja manu ticību uz daudziem gadiem. Vecmāmiņa, kuru es ļoti mīlēju, nomira ļoti lielās mokās manu acu priekšā. Biju apvainojies uz Dievu par to, ka viņai tik smaga nāve, neskatoties uz to, ka viņa visu mūžu bija gājusi baznīcā, likusi sveces un aizlūgusi par mums.

Pēc šī notikuma uz baznīcu pārtraucu iet, bet sāku apmeklēt dažādas izklaides, koncertus un pasākumus. Man parādījās kompānija, ar kuru daudz laika pavadījām ballītēs un diskotēkās. Viņi man piedāvāja iedzert un uzsmēķēt, taču es to nevēlējos darīt, jo redzēju, kā draugi paši dzērumā runā un uzvedas, un negribēju kļūt viņiem līdzīgs. Centos būt jautrs un smaidīt, taču ar laiku šajā vidē sāku justies slikti, un pamazām kļuvu noslēgts un ierāvies sevī. Zināju, ka draugi dzīvo nepareizi, taču kaut kādu sabiedrību man vajadzēja. Attiecībās ar cilvēkiem centos ieturēt distanci un nelaist nevienu sev tuvumā, jo nejutos viņu klātbūtnē labi. Vislabāk jutos tad, kad biju viens un nevēlējos nevienu redzēt un kontaktēties. Biju kļuvis par cilvēku, kurš ir neapmierināts ar sevi un ar visu pasauli.

Ar meitenēm draudzības man neveidojās, jo pats biju noslēgts, kautrīgs un nespēju viņām atvērt savu dvēseli. Turklāt man bija milzīgs kauns no tēva un mammas, kuri lietoja alkoholu. Baidījos, kas notiks, ja iepazīstināšu draudzeni ar saviem vecākiem, kad viņi ir reibuma stāvoklī. Turklāt mājās bieži bija nekārtība, tā, ka nevarēju tanī vest draugus. 

Tā tas turpinājās apmēram piecus gadus. Caurām dienām viens pats mājās varēju skatīties sporta pārraides un koncertus. Vēl viens veids, kā aizbēgt no cilvēkiem, bija iegrimt mācībās. Tajā laikā mācījos vidusskolā, pēc tam universitātē, un mācības man padevās labi.

Ja kādam bija nepieciešama mana palīdzība, es atteicu, aprobežojoties vien ar savu ģimeni. Bieži neturēju savus solījumus, aizmirsu norunas un kavēju tikšanās. Saviem vecākiem palīdzēju, taču pārāk sirsnīgu attiecību mums nebija, jo viņi mīlēja iedzert, un tas varēja ievilkties vairākas nedēļas. Nevēlējos nevienu vest savā mājā, kur allaž valdīja alkohola dvinga, un arī pats jutos jo dienas, jo sliktāk. Mani sāka mocīt mazvērtība un depresija. Jutos kā iesprostots četrās sienās, no kurām neredzēju izeju. Viss apkārt šķita tumšs un drūms, bet gaismas tuneļa galā nebija. Savas pasaules centrā biju es pats, tajā pašā laikā man nebija nekādi mērķi dzīvei un es neredzēju īsti tai jēgu.

2013. gadā internetā iepazinos ar kādu meiteni, kura mani uzaicināja uz draudzi “Kristus Pasaulei”. Jau pirmais dievkalpojums mani ļoti uzrunāja. Viss bija neierasti un ne tā, kā biju redzējis līdz šim baznīcās. Cilvēki šeit bija atvērti, sirsnīgi un laipni. Klausoties mācītāja svētrunas, ļoti daudzas tēmas bija man aktuālas. IEPRIEKŠ biju par tām daudz domājis, un tieši šeit es saņēmu atbildes uz daudziem saviem jautājumiem. Pagāja kāds laiks, un es ieaicināju Jēzu savā sirdī kā Kungu un Glābēju. Pirms tam bērnībā biju gājis baznīcā, piedalījies dažādos rituālos, metis krustus pie bildēm, pat lasījis Bībeli, taču nekad Viņam nebiju pilnībā uzticējis sevi. Bet šeit, draudzē, man dzima vēlēšanās kalpot Dievam, cilvēkiem, un arī pašam dzīvot svētu dzīvi. Esmu ieguvis daudz jaunu labu draugu, mājas grupiņā mani atbalsta un palīdz. Arī grupiņas vadītāja un draudzes mācītājs man ir daudz palīdzējuši ar aizlūgšanām un padomiem.

Dievs manu dzīvi ir izmainījis par 100 procentiem! Šķita, ka arī agrāk biju diezgan kārtīgs, nedzēru un nesmēķēju, – ko gan tur mainīt? Ja agrāk manas dzīves centrā biju es pats, manas pārdomas un cerības tik lielā mērā, ka man īpaši neinteresēja pārējie apkārt, tad tagad manī ir pamodusies vēlme kalpot cilvēkiem, palīdzot arī praktiski, ja tas nepieciešams. Ievēroju, ka kļūstu daudz atsaucīgāks un sirsnīgāks. Pats eju un piedāvāju cilvēkiem savu palīdzību. Kopā ar mājas grupas cilvēkiem stāstu citiem par Dievu, braucu ciemos un kalpoju ļaudīm. No gremdēšanās sevī esmu pievērsies citiem cilvēkiem, viņu likteņiem un vajadzībām, līdz ar to pats jūtos daudz labāk. Ja redzu kādu cilvēku, kurš turas maliņā, pats pieeju klāt un uzsāku sarunu. Grupiņas vadītāja saka, ka man ir daudz interesantu ideju un priekšlikumu, mājas grupiņā jokoju un uzturu pozitīvu noskaņojumu pārējos. Uz mani var paļauties, turu savus solījumus un vairs nekavēju. Allaž uzņemos iniciatīvu pats un negaidu, ka man kāds norādīs, ko darīt. Drīzumā plānoju atvērt pats savu mājas grupiņu, lai kalpotu citiem.

Ir aizgājusi pastāvīgā neapmierinātība ar dzīvi un bezizejas sajūta. Tagad zinu, kāpēc dzīvoju, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!”, saka Jēzus. Ar Viņu es esmu laimīgs! Pa šo laiku esmu kļuvis daudz atvērtāks, komunikablāks, un viegli varu atrast kopīgu valodu. Man ir kļuvis interesanti draudzēties ar cilvēkiem.

Tiem, kas vēl meklē savas dzīves jēgu un laimi, iesaku atvērt savu sirdi Dievam, uzticēties, ka tikai Viņš spēj dot piepildījumu, pēc kā mēs visi tiecamies, un kalpot cilvēkiem, sludinot viņiem par Jēzu Kristu. Ja jūties nelaimīgs, tad zini, ka tikai Jēzus var dot tev patiesu laimi un mieru!”

Jevgēnija Baburova liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums