Šodienas tēma būs ekskluzīva. Tās nosaukums – “Jēzus un politika”. 
Vai kristieši drīkst kritizēt valdību? Daudzi ir pamanījuši, ka manā personīgajā Facebook profilā notiek liela vārīšanās. Mēs ar komandu strādājam, publicējam dažādus rakstus un cenšamies tai vienvirziena informācijai, kas ir pieejama tikai oficiālajos medijos, kaut ko likt pretī, lai visu šo milzīgo informācijas apjomu izlīdzinātu un cilvēki varētu salīdzināt, domāt un izdarīt savus secinājumus. Komentāru sadaļā pēc tam notiek liela vārīšanās, izsakot viedokļus un arī lamājoties. Šos komentārus es nedzēšu ārā. Zem kāda manis publicēta video bija komentārs, kurā tika pausts sašutums par to, ka es kā mācītājs varu rakstīt un publicēt konkrētā veida informāciju. Šī paša komentāra autors jautāja: “Ko Jēzus darītu?” Paldies komentāra autoram! Es esmu kristietis, lūdzu Dievu un lasu Bībeli, un, pirms izdaru kādus secinājumus, es salīdzinu tos ar Dieva vārdu. Es domāju un aicinu arī tevi domāt. Komentāra autors krasi nostājas pret to, kādā veidā es runāju, mācu un arī ko es daru saistībā ar politiskiem jautājumiem un kaut kādā mērā arī ar valdības kritizēšanu. Cilvēks konkrēti teica, kas es aicinot uz vardarbību, bet mums esot jādara citas lietas, un tas, ko es daru, neesot jādara, protesta akcijās neesot jāpiedalās. Šobrīd man daudz cilvēku raksta personīgi. Kāds uzrakstīja šādu ziņu: “Mācītāj Mārci Jencīti, es tevi ļoti cienīju, bet tagad vīlos tevī.” Ir cilvēki, kuri brūk virsū. Kāds ir vīlies, kāds atseko, bet to cilvēku vietā man pieseko divdesmit pieci jauni cilvēki. Es aizdomājos par šo visu un secināju, ka tiešām būtu labi vēlreiz pašam izpētīt un vēlreiz saprast, ko Jēzus saka par politiku. Nolēmu, ka tā būtu laba svētrunas tēma.
Ja vakar visi mācītāji izpildītu savu pienākumu pret tautu un būtu Krastmalā, tad šodien ierobežojumu vairs nebūtu. Es apbrīnoju cilvēkus. Es redzu, kas notiek. Mēs publicējam dažādus rakstus, cilvēki iesūta personīgi uzņemtus video, un tie nepaliek neievēroti. Biju publicējis rakstu par cilvēku, kurš bija izteicis draudus par to, ka plāno nošaut visus protestētājus Krastmalā. Saņēmu zvanu no Drošības policijas. Viss bija kārtībā, Krastmalā bija drošs pasākums, jo policija rūpējās par mūsu drošību. Kāds pazīstams cilvēks iesūtīja video, kurā notika saķeršanās ar veikala “Maxima” apsargu. Pircējam bija uzlikts mutes aizsegs, taču ne tāds, kāds tika prasīts no veikala darbinieku puses. Apsargs puisim uzmetās virsū, pieliekot pieri pie pieres un draudot. Uzņemtajā video bija skaidri redzams, ka pats apsargs masku bija uzvilcis nepareizi, atstājot degunu neaizsegtu. Puisis bija drošs un nebaidījās. Kad video tika publicēts, izcēlās ažiotāža. Ierakstam bija 40 000 skatījumu. Pavisam drīz piezvanīja veikala pārstāve un atvainojās par notikušo. Vai tu vēl domā par to, vajag vai nevajag runāt patiesību? Vai vajag kritizēt kādu cilvēku rīcību vai nevajag? Vai vajag kritizēt valdību vai nevajag? Vai Jēzus politikā darbojās vai nedarbojās? Vai Jēzus kritizēja valdību vai nē? Ko Jēzus darīja? Agrāk es nerakstīju komentārus zem ierakstiem. Kaut kā laikam Dievs man tagad liek to darīt. Cilvēki man jautā: “Kā tu vari kritizēt valdību?” Kāda sieviete pat publicēja atsevišķu rakstu, kurā pauda savu viedokli par manu rīcību: “Mācītājs Mārcis Jencītis nesen vāca parakstus pateicības vēstulei, kuru iesniegt valdībai. Kaut kas neiet kopā. Viņš ir kaut kāds liekulis. Kāpēc viņš tagad ceļ pret valdību kaut kādu kritiku? Kāpēc vispirms pasakās, bet tagad kritizē?” Es atbildēju šai sievietei: “Draugs, bērnus neaudzina tikai ar pateicībām, vai ne?” Vienalga, ko bērns izdara, par visu teikt tikai pateicību? Jābūt arī kritikai. Neviens cilvēks nevar pieaugt bez kritikas. Šodienas sprediķis nav par pateicības vēstulēm, bet par kritiku. Šis sprediķis nav uztverams kā absolūtā patiesība. Tas ir jāsalīdzina ar citiem, kuros ir runa arī par citām tēmām. Ja tu vēlies dzirdēt sprediķi par mīlestību, tad atrodi draudzes YouTube kanālā sprediķi par mīlestību. Šodienas sprediķis būs par kritiku.
Vai kristietis drīkst kritizēt valdību? Uzreiz varu atbildēt: ne tikai drīkst, bet tas ir viņa pienākums. Bet ir jāizturas ar cieņu pret valdību. Dieva vārds saka: “Esiet paklausīgi valdībām un varām.” Bet tajā pašā laikā mēs maksājam valdībai, lai tā rūpētos par mūsu interesēm. Mūsu intereses var būt pretējas tam, kā valdība pieņem dažādus lēmumus un likumus, kas ir labvēlīgi nevis mūsu valstij, bet, tieši otrādi, kādām citām varām, kas nav pat mūsu vietējās varas. Un mūsu pienākums ir teikt un norādīt. Šo apgalvojumu es pierādīšu no Bībeles. Parādīšu, kā Jēzus rīkojās un vai Viņš kritizēja. Sāksim ar Vecās Derības pašu pirmo nodaļu.
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:27-28 )
Dievs Ādamam un Ievai teica: “Valdiet!” Tur nav uzskaitīts, kādai jābūt valsts struktūrai. Viņš teica: “Valdiet! Jūs esat cilvēki, jums ir jāvalda ciešā harmonijā ar Radītāju.”
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16-17)
Dievam bija noteikums, ka tu nevari pats noteikt, kas ir labi un kas ir slikti. Visiem lēmumiem par to, kā tu vadi savu valsti, ģimeni un kā tu vispār pārvaldi zemi, ir jābūt saskaņotiem ar Radītāju. Ja jebkāda valdība pieņem lēmumus, tad Dieva prāts ir, lai šie lēmumi un likumi sākotnēji būtu sakaņoti ar Bībeli jeb Dieva vārdu, Dieva gribu. Tāds ir sākotnējais Dieva plāns. Dievam bija Savi cilvēki, tādi kā Mozus. Mozu nesauca par ķēniņu, taču viņš bija gan ķēniņš, gan pravietis, gan priesteris. Mozus bija cilvēks, kurš runāja ar Dievu. Tolaik bija dažādas sistēmas: vecaju sistēma, jofora jeb grupu sistēma, septiņdesmit palīgi u.c. Mozus bija valsts vadītājs, un viņš bija pēc Dieva prāta, tāds, kurš personīgi runā ar Dievu, un visi likumi, kurus viņš ieviesa, bija saskaņā ar Dieva gribu. Tātad, Dieva plāns jau sākotnēji ir tāds, ka jebkuras valsts pārvaldes sistēma ir saskaņota ar Dieva gribu. Es nerunāju par sīkumiem un niansēm, bet pamatvirziens un cilvēka pamattiesības ir jāsaskaņo ar Dieva gribu, ar desmit baušļiem. Tādi paši valsts vadītāji kā Mozus bija arī Jozua un Samuēls. Sākotnēji Izraēla valsti pārvaldīja Dieva cilvēki, pravieši, kas darīja to saskaņā ar Dieva prātu un rūpējās, lai valstī likumi tiktu pieņemti saskaņā ar Dieva gribu.
Reiz, kad valdīja Samuēls un vadīja tautu pēc Dieva prāta, Izraēls izdomāja, ka vēlas sev ķēniņu. Viņiem nepietika ar Samuēlu, kurš runāja ar Dievu. Viņiem vajadzēja ķēniņu, jo, lūk, blakus tautām bija ķēniņi. Kaimiņu tautas bija tās, par kurām Dievs Izraēlu brīdināja, ka nevajag ar tām sajaukties, neko nevajag no tām mācīties un viņu meitas nevajag ņemt par sievām. Dievs ieveda viņus Kanaāna zemē, šīs tautas iznīcinādams. Tagad viņi skatījās uz šīm pašām tautām un teica: “Mēs arī gribam ķēniņu.” Varbūt iemesls bija tāds, ka valsts vadība, tas pats Samuēls, nepietiekami pareizi pārvaldīja valsti, kaut kas nebija kārtība. Bet cilvēki ļoti bieži jebkurā situācijā ir vienkārši neapmierināti. Izraēlieši bija tieši tādi – vienmēr neapmierināti. Ja tu vēlies redzēt kādu tautu, kas vienmēr ir neapmierināta, tā ir ebreju tauta. Dievs izraēliešus brīdināja par to, kā viss beigsies kurnētājiem, tiem, kas pastāvīgi pretojas Dievam. Viss beigsies, sākot ar izmiršanu tuksnesī un beidzot ar Rumbulas un Biķernieku mežu. Tomēr Izraēls teica: “Mēs gribam ķēniņu.” Viņi vienmēr bija spītīgi un nepaklausīgi. Samuēls Izraēlu brīdināja: “Šis ķēniņš ņems no jums jūsu dēlus armijā, Dieva nama pārvaldes vajadzībām ņems papildu nodokļus, pats dzīvos grezni, viņš jūs apspiedīs.” Samuēls runāja ar Dievu, un Viņš Samuēlam atbildēja: “Labi, es Izraēlu esmu brīdinājis par to, ka būs problēma. Ja viņi grib, lai notiek.” Dievs izredzēja ķēniņu Saulu. Pirmais Izraēla ķēniņš bija Sauls, galvas tiesu pārāks par citiem, skaistulis un stiprinieks. Bet inaugurācijas dienā Sauls bija paslēpies starp mantu kravām. Kad jauno ķēniņu vajadzēja vest tautas priekšā, viņš bija paslēpies. Saulam bija kāda cilvēcīga problēma. Viņš pietiekoši nepazina Dievu, un viņam bija problēma ar pašvērtējumu. Šī pašvērtējuma problēma un nepaklausība Dievam izvērtās par traģēdiju Izraēlā.
Bet Izraēls prasīja savu. Samuēls bija Dieva cilvēks, un viņš pēc tautas prasības iecēla tautai ķēniņu. Šim ķēniņam bija jādarbojas saskaņā ar Dieva gribu caur Dieva cilvēku, jo ķēniņš nebija tas, kurš pats varētu visu sadzirdēt no Dieva. Un vēlāk tas arī pierādījās. Līdzīgi kā šodien. Valstij ir jāieklausās baznīcā. Pareiza valsts sistēma ir tāda, ka valsts un baznīca nav atdalītas, taču Satversmē ir 99. pants, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka baznīca ir atdalīta no valsts. No vienas puses, slava Dievam, mēs varam paši noteikt, rīkoties un darboties, un valsts nevar iejaukties reliģiskās lietās, bet, no otras puses, kā vēl var! Mēs nevaram iejaukties politikā, bet valsts var iejaukties baznīcā. Zini, citās Eiropas valstīs mācītāju, kurš no kanceles sludina, ka homoseksuālisms ir grēks, arestē un ieliek cietumā. Sākotnēji garīgā un laicīgā vadība bija viss viens, sākot ar pašu Izraēlu. Problēma izauga no pašas draudzes. Izraēls gribēja ķēniņu, taču ķēniņš neieklausījās Samuēlā, līdz ar to Dievā. Kad Samuēls deva pavēli, kas bija Dieva griba, konkrēti – karot ar amalekiešiem un pilnīgi visus iznīcināt, Sauls nepaklausīja, neiznīcināja, saņēma gūstā dzīvu ķēniņu un paturēja lopus. Kad Samuēls ieradās, viņš vaicāja Saulam: “Vai tu izpildīji Dieva pavēli?” Sauls atbildēja: “Jā, protams, izpildīju.” Samuēls turpināja: “Bet ko es dzirdu? Kas tā ir par avju blēšanu?” Sauls taisnojās: “Mēs paturējām tos brangākos kā upurus Dievam.” Samuēls vaicāja: “Un kāpēc ķēniņš vēl dzīvs?” Sauls skaidroja: “Mēs vēl gribam dabūt par viņu izpirkumu.” Samuēls sašutumā teica: “Kāpēc tu nepaklausīji tam, ko es tev teicu?” Samuēls pārstāv draudzi. Šodienas Samuēls ir šodienas draudze. Ko viņš darīja, kad valdība neklausīja draudzes balsij?
“Bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. Tādēļ ka tu esi atmetis Tā Kunga vārdu, Viņš ir atmetis arī tevi, un tu vairs nevari būt ķēniņš.” (1. Samuēla grāmata 15:23)
Samuēls Saulam teica: “Tu vairs nevari būt ķēniņš.” Punkts. Vai mēs kā kristieši varam pateikt: “Ja jūs nepildāt Dieva gribu, tad nevarat vairs būt valdība”? Varam un vajag pateikt! Šajā Rakstu vietā Samuēls trīs reizes Saulam to pasaka.
“Bet Samuēls sacīja Saulam: “Es negriezīšos kopā ar tevi, tāpēc ka tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.” Tad Samuēls viņam sacīja: “Šodien Tas Kungs ir no tevis noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu, un to Viņš ir devis kādam citam, kas ir labāks nekā tu.” (1. Samuēla 15:26,28 )
Samuēls runā par Dāvidu kā labāku par Saulu. Vai Sauls labprātīgi atdeva savu varu, ko jau bija pagaršojis? Nē. Viņš sabuntojās pret baznīcu, pret Dievu un pret Dieva pravieti, kurš viņu bija iecēlis. Vēsturiski skatoties uz šo visu, uz katoļu un protestantu baznīcu kopā, redzam, ka tās ir sarežģītas lietas. Bet nevajag iespringt uz detaļām. Ir jāskatās precīzi uz to, ko saka Dieva vārds. Garīgajai un laicīgajai varai ir jāstrādā kopā. Laicīgajai varai ir jāpieņem likumi un jāvada valsts sakaņā ar Dieva prātu, ja mēs gribam, lai valsts būtu Dieva svētīta. Samuēla balss, šajā gadījumā tā bija draudzes balss, kas esam mēs, teica: “Tu vairs nevari būt ķēniņš.” Baznīca ir atdalīta no valsts. Tas nozīmē, ka draudzei politikā nav teikšanas. Politika ir valsts pārvaldes veids un izturēšanās veids kaut kādu mērķu labā. Politika ne vienmēr ir domāta labā nozīmē, šodien tas drīzāk ir negatīvi. Politika ir dažādas attiecības starp sociālām grupām, attiecības starp dažādām valstīm. Politika ir arī baznīcas attiecības ar valsti. Vai kristiešiem būtu jāiesaistās politikā? Jau sākotnēji Dieva vārdā ir skaidri norādīts – viennozīmīgi jā! Baznīcai un valstij ir jāstrādā kopā. Bet, ja tās ir nodalītas, tad mums nav likumīgu tiesību kaut ko mainīt mūsu valdībā. Mēs esam nodalīti, un tā nav priecīga ziņa. Nav taisnība, ka mēs varam brīvi rīkoties. Baznīca ir nodalīta tāpēc, lai valsts varētu kontrolēt baznīcu, nevis otrādi.
Baznīcai nav jākontrolē valsts, bet mums jāsaka savs vārds, kā deputāti Saeimā izsakās, arī baznīcai tur būtu jābūt savam vārdam. Bet, ja tā nav, tad vienīgais, kas mums atliek, ir kritizēt. Kas ir kritika? “Jūs darāt nepareizi, tā nav Dieva griba. Ja jūs tā darīsiet, mēs lūgsim, lai jūs atceļ.” Un, galu galā, mēs no savas puses ar visām likumā atļautām metodēm domāsim par to, lai jūs atceļ un ieceļ citus, kā Dāvidu. Tas ir mūsu pienākums, draugi, te nav jautājums, vai vajag un vai kristietis drīkst būt politikā. Mēs esam valsts. Mēs esam ne tikai kristieši, mēs esam arī savas valsts pilsoņi, nodokļu maksātāji, mēs maksājam valdībai, lai viņi rūpējas par mūsu tautu un arī par mūsu draudzes interesēm, kas nebūt nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Mēs esam darba devēji, un mums ir tiesības jautāt: “Vai jūs izpildījāt savus pienākumus?” Un, ja mēs redzam, ka viņi nepilda savus pienākumus, bet ir pārdevušies svešām varām, kas nav mūsu vietējās varas, tad mūsu pienākums ir to pateikt. Un, ja mums neļauj runāt, mēs tik un tā runājam. Ja mūs bloķē Facebook, mēs pārceļamies uz citiem tīkliem un liekam atkal iekšā. Brīvības protesta video Facebook kopumā bija 400 000 skatījumu. Facebook to nobloķēja un izdzēsa. Facebook nav ieinteresēts, lai tāds milzīgs protests ar tik daudz skatījumiem kaut kur vispār figurētu. Un ne jau pats Facebook to izdomāja, droši vien vietējie parūpējās par to, lai nobloķētu. Bet šur tur vēl ir, to var arī YouTube redzēt. Īpaši šobrīd cilvēki man jautā: “Kāpēc tu raksti tādas lietas?” Bet kurš tad to darīs? Visur var izlasīt un redzēt “runājošās galvas”, kas runā vienvirziena informāciju. Kā cilvēki var izdarīt savus secinājumus, ja viņiem nav otra puse informācijas? Piemēram, tiesā ir nepareizi uzklausīt tikai vienu pusi. Tā rodas meli un dezinformācija. Visas puses ir jāuzklausa, tāpēc mums ir pienākums sniegt cilvēkiem otru pusi. Mums ir jāciena valdība un vienam otru, bet jārunā patiesība. Mums nekad nav jāaizmirst, ka mūsu pamatmērķis ir sludināt evaņģēliju un celt draudzi. Un tomēr, mums ir arī savs pienākums pret valsti, pret tautu. Tāpēc, ja es vakar biju tur, kur es biju, tas bija mans pienākums. Un tur bija pienākums būt katram Latvijas mācītājam.
Tātad, tā bija Vecā Derība, bet what would Jesus do? Tik ļoti daudz es dzirdu: “Mums ir jāskatās tikai uz Jēzu, Jēzus tā nedarīja!” Atceries un vienreiz iekal to, ka Vecā Derība nav šķirama no Jaunās Derības.
Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. (Ebrejiem 13:8 )
Jēzus ir tas pats Jahve, tas pats Dievs. “Vai, tā ir bauslība, un bauslībai mēs esam miruši.” Draugs, Jēzus neatnāca, lai atceltu bauslību. Vecajā Derībā ir teikts: Tev nebūs nokaut, bet Jaunajā Derībā: Tev pat nebūs dusmoties. Viņš paaugstināja standartus. Vecajā Derībā ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt, bet Jaunajā Derībā: Tev pat nebūs iekārot citu. Viņš paaugstināja standartus un deva Svētā Gara spēku to izpildīt. “Ai, tā jau Vecā Derība!” Nē, draugs. Vecā un Jaunā Derība ir jāaplūko kopā. Mēs visu skatāmies caur Jēzus vārdiem, tomēr ko tad pats Jēzus darīja? Viņš kritizēja valdību? Un te nu mums daudziem šodien būs pārsteigums. Farizejus un saduķejus var kritizēt, ko arī kristieši dara: “Tu taču esi farizejs, reliģiozais!” Mums ir jāsaprot, kas Jēzus laikā bija šie farizeji un saduķeji, kurus Jēzus kritizēja, kuriem Jēzus veltīja ļoti spēcīgus vārdus: “Jūs, odžu dzimums!” Jēzus bija ļoti ass pret šiem cilvēkiem. Kas tie bija par cilvēkiem?
Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. (Mateja evanģēlijs 23:2)
Kas ir Mozus krēsls? Valdība. Nedaudz par politiku jeb valsts pārvaldi Izraēlā. Tajā laikā Izraēls bija Romas impērijas sastāvā. Bet Izraēlam bija zināmā mērā savas pašnoteikšanās tiesības un sava valdība, un šo valdību sauca sinedrijs. Tas bija jūdu senāts un augstākā jūdu tiesa gan civilajās, gan garīgajās lietās. Sinedrijs sastāvēja no septiņdesmit viena locekļa, gan no augstajiem priesteriem, gan rakstu mācītājiem, gan vecajiem. Svētajos Rakstos tā bieži tiek saukta par tiesu. Tātad tā bija gan politiskā, gan reliģiskā jūdu valdība, viss ir vienā, Mozus krēsls. Romieši to ļoti respektēja un pat bijās. Kad Jēzu apsūdzēja un vēlējās, lai Viņu sit krustā, sinedrijs nāca pie Pilāta, jo Pilātam bija romiešu varas tiesības, un prasīja viņu tiesāt. Un Pilāts teica: “Tiesājiet un sodiet Viņu pēc saviem likumiem.” Tad farizeji teica: ”Mums nav tiesības nogalināt.” Tātad viņiem nebija tiesības piespriest nāvessodu, bet bija tiesības piespriest, piemēram, miesas sodus – nopērt utt. Sinedrijam bija robeža. Tas ir līdzīgi kā šodien Latvijā. Latvija ir Eiropas Savienībā, un mums vairs nav savas suverēnas varas. Mēs esam tieši tādi paši Eiropas Savienībā kā Izraēls Romas impērijā, mums ir pašiem sava pašpārvalde, bet valsts dara to, ko no augšas mums uzliek visādas ES direktīvas. Tieši tāpat Latvija bija arī PSRS sastāvā. Latvijas PSRS bija savs prezidijs, taču mums nebija pašnoteikšanās. Eiropas Savienība nav PSRS, bet tā ātriem soļiem iet tieši tādā pašā virzienā, un pat ideoloģija ir tāda pati – komunisms. Tāds nedaudz pārfrāzēts un modernāks, tomēr sociālisms.
Uz Mozus krēsla Izraēlā bija nosēdušies farizeji un saduķeji. Tātad valdībā bija partijas: farizeju partija un saduķeju partija. Ai, kā Jēzus viņus kritizēja, un ne tikai viņus, bet dažādas valdības. Un to mēs apskatīsim Bībelē. What would Jesus do? Vai Viņš kritizēja valdību, vai drīkst to darīt? Vēlreiz atgādinu, ka ir vajadzīga cieņa arī internetā, kā Lāsmiņa teica filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kad Uģis tanti nosauca par Mirttanti, jo viņa par miršanu vien runājot. Viņa teica Uģim: “Nu, beidz, tā nav labi viņu saukt, veca tantiņa, bet vispār smieklīgi.” Un līdzīgi ir arī internetā, kad es redzu kādus rakstus un jokus par augstākstāvošām personām, kuras izsakās, man nāk smiekli. Bet es pats tādus rakstus nelikšu un nepublicēšu. Ir kaut kāda robeža. Var jau izsmiet, bet mums ir jābūt pieklājīgiem un ir jābūt cieņai. Arī savs ienaidnieks ir jāciena. Patiesībā, ar cieņu pret ienaidnieku tu vari arī daudz vairāk panākt, nekā necienot viņu. Galu galā no kurienes tad ir šis sprediķis – what would Jesus do? No kāda cilvēka komentāra internetā, kas mani vispār neciena, kas tikai redz visu, ko mēs darām nepareizi. Bet, galu galā, slava Dievam par šādiem cilvēkiem, jo uz jautājumu What would Jesus do? tūlīt būs atbilde. Ne jau tam, kas mani neciena, bet, pirmkārt, mums pašiem un visiem tiem, kas uzskata, ka mums nav jāpiedalās pašiem savas valsts pārvaldē, ka tā nav Dieva griba, ka mums tikai akli un kā aitām ir jāpaklausa. Es vakar brīvības protesta laikā teicu, ka Jēzus nav tikai Jērs, Viņš ir Lauva, un tu esi lauva. Tu esi Dieva lauva un Dieva vilks ar asiem nagiem un asiem zobiem. Draudze nemaz nezina, ko Jēzus darīja. Tā saka, ka Jēzus tā nedarīja.
Kā Dievs ir ieplānojis valsts pārvaldi? Kā Dievs var to svētīt? Ķeramies pie Jēzus. Mateja evaņģēlija 11. nodaļā Viņš iesāk norāt pilsētas. Konkrēti Horacinu un Betsaidu.
“Vai tev, Horacina! Vai tev, Betsaida! Jo, kad Tirā vai Sidonā būtu tādi brīnumi notikuši, kas pie jums notika, tad tie jau sen būtu grēkus nožēlojuši maisos un pelnos. Bet Es jums saku: Tirai un Sidonai vieglāk būs soda dienā nekā jums.” (Mateja evaņģēlijs 11:21-22)
Jēzus konkrēti draud pilsētai.
“Un tu, Kapernauma, vai tu nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei tiksi nogāzta; jo, ja Sodomā tādi brīnumi būtu notikuši, kas notika tevī, tad tā stāvētu vēl šodien. Bet Es jums saku: Sodomas zemei būs vieglāk tiesas dienā nekā tev.” (Mateja evaņģēlijs 11:23-24)
Kam Viņš to saka? Stabiem, bruģim, tramvajiem, ēkām? Viņš to saka pilsētām, kas ir konkrētas iedzīvotāju grupas ar konkrētām valdībām priekšgalā. Un Viņš saka pilsētām: “Beigas jums būs!” Un tās beigas starp citu ir redzamas arī Latvijas mežos. Ej pavērot Latvijas mežos tās lielās bedres, kas ir saraktas. Lāsts, ko Jēzus teica un brīdināja ebrejus, ir piepildījies ārkārtīgi drausmīgā veidā. Šis lāsts piepildās, ja valdības nerespektē Dieva gribu un pieņem bezdievīgus likumus, ja tās ņem no aizliegtā augļa un pašas nosaka, kas labs un kas ļauns, ka pat nevar vairs atšķirt, kurš ir puisis un kura ir meitene, kad tevi jau bērnībā var sākt mācīt, ka tu vari būt tas un šitas, ka nevar saredzēt elementāru statistiku, kad mirstība ir mazāka nekā citos gados. Cik stulbam ir jābūt tam aunu baram – latviešiem? Viņi saka, ka mēs esam aitas. Palasiet komentāros, ko viņi raksta: “Es novēlu jums visiem saslimt! Tie, kas bija protestā bez maskām, visi saslimsiet! Un pēc tam neprasiet, lai jūs ārstē.” Un vispār man daudzi raksta un saka: “Aizej un pastrādā slimnīcā.” Tajā tukšajā slimnīcā? Nav problēmu! Domā, ka man bail no kaut kāda viena vīrusa? Mierīgi pastrādāšu, nav problēmas, tikai mani tur neviens nelaidīs klāt.
Es vakar nofotografējos ar cilvēku, kuram koronavīrusa kronis galvā un gāzmaska uz sejas, un viņš pats bija iekāpis katlā ar uzrakstu: “Ej ellē!” Lai tas vīruss iet ellē. Ja kādam ir kādi simptomi, kāds ir apaukstējies, tek puņķi, es tik un tā ar viņu sasveicinos vai samīļoju, jo es esmu tā pieradis sveicināties. Es tik un tā to daru. Tam vīrusam ir gaismas ātrums, tas tiek visur, kur grib. Ja tev ir slikta imunitāte, tātad tā tāda ir. Ja tev nav Dieva un veselā saprāta, tad to tev vienkārši nav. Protams, ja tas būtu kāds šausmīgs buboņu mēris, no kura tiešām mirst uzreiz, kā ar izkapti nopļauts, tad es padomātu. Ja pat statistikā redzam, ka mirstība nav augstāka nekā citus gadus, tad par ko mēs runājam? Šodien esot 25 cilvēki nomiruši no kovida. Es nezinu, kā viņi skaita, bet katru reizi ir tik un tik slimie, tik un tik mirušie. Tāds iespaids paliek, ka visu laiku mirst un mirst, bet, aizejot uz poliklīniku, tur viss ir tukšs. Un tikai dažās slimnīcās viss ir pārslogots. “Kā tu tā vari runāt, tur visi strādā,” bet es nevaru palīdzēt šiem cilvēkiem, mums ir vienkārši jārunā patiesība. Man nav problēmu iet tur paārstēt, ja būtu ko ārstēt. Ja tur būtu cilvēki ar buboņu mēri, es neietu, bet ar kroņa vīrusu saslimušajiem es noteikti varu iet palīgā, nav problēmu. Tur, kur ir dažādas seksuāli transmisīvas slimības, tur es nelīdīšu klāt, bet tās jau tikai dzimumceļā izplatās. Cik es saprotu, tas mūs neapdraud. Ko Jēzus kritizēja? Konkrētas pilsētas. Kad Viņš pienāca pie Jeruzālemes, mācekļi sagādāja Viņam ēzeli, noklāja zemi ar drēbēm, un Viņš iejāja uz ēzeļa Jeruzālemē. Un visi cilvēki sauca: “Ķēniņš, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Ozianna!”
Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mateja evaņģēlijs 21:6-9)
Viņš iejāja kā ķēniņš, un vietējā valdība mēģināja apklusināt Jēzu un Jēzus mācekļus. Viņi teica: “Aizliedz viņiem runāt! Tu dzirdi, ko Viņi sauc? Viņi Jēzu par ķēniņu sauc.” Un Jēzus atbildēja: “Ja šie nebrēks, tad akmeņi brēks.” Viņš zināja, ka Viņš ir ķēniņš. Iejāt uz ēzeļa nozīmē to pašu, ko šodien iebraukt pilsētā eskorta pavadījumā ar sarkanām un zilām bākugunīm. Ēzelis tajā laikā bija kā valdības transports. Lūk, kā Viņš ienāca Jeruzalemē. Un pēc tam Viņš taisnā ceļā devās uz templi, kas arī bija jūdu reliģiskās valdības pārziņā. Ko Viņš tur izdarīja? Mīļais Jēzus novija pātagu un ar visu Savu specvienību izdemolēja templi. Tā kā mēs neesam likuši lietā visu to, ko Jēzus mums rāda kā paraugu. Mēs neesam gājuši sist logus ārā, sist cilvēkus, lauzt naudas automātus. Bet Viņš to templī darīja, tur ir rakstīts: “Viņš apgāza naudas mijēju galdus.” Mēs neko nedemolējam, tā kā mēs Jēzu vēl neklausām visā pilnībā. What would Jesus do? Viņš teica: “Jūs esat padarījuši Tēva lūgšanu namu par slepkavu bedri!” Kas tas ir? Pozitīvs novēlējums vai kritika? Kam – akmeņiem vai cilvēkiem? Kādiem cilvēkiem? Saviem mācekļiem vai tomēr farizejiem – visiem sinedrija deputātiem? Kādreiz mums draudzē bija kāds cilvēks, kuru nevar kritizēt, nabadziņš tāds. Cilvēks tikai caur kritiku kļūst normāls. Es atgādinu, ka šis sprediķis ir skatāms kontekstā ar citiem sprediķiem. Par mīlestību, piedošanu un tamlīdzīgām lietām, par dusmām arī.
Valdība, tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Jēzu nomaitāt. Jēzus templī saimniekoja, Jēzus kritizēja valdību, un viņi domāja, kā Viņu novākt no ceļa. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mācītāji un kristieši baidās runāt, ir, ka viņus nomaitās. Nu, mūs neviens vēl nav nomaitājis un nevarēs nomaitāt, jo mēs esam draudze, kas celta uz klints, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un cauri visiem pārbaudījumiem un visām situācijām tu dzīvo kā niere taukos. Tu nezini, kā cilvēki pasaulē dzīvo, ietinušies savos piecos skafandros. Tu nezini, kā viņi dzīvo, viņi kļūst nenormāli. Tu vispār to nesaproti. Tu ej uz Latvijas svētkiem, bet citiem nav nekādu svētku. Tu ej uz svētkiem, tev ir dievkalpojumi, tev ir grupiņas, socializācija, viss tev ir, tev ir svētības, tev ir skaistumkopšanas saloni, kas bija aizvērti. Mēs palūdzām Dievu, un visu atvēra. Tev vispār nav problēmu. Cilvēki tur ārpusē dzīvo citādāk. Šī ir brīvības platforma. Te ir cilvēki ar normālām sejām. Pats Dievs mūs sargā. Viss, kas notiek ārpusē, mūs dara stiprākus. Ir rakstīts: “Nebrīnieties par bēdu karstumu, kas notiek jūsu vidū. Tam tā bija jānotiek.” Vajāšanām bija jānāk, tā ir rakstīts. Bet tajā pašā laikā Pāvils saka, ka tieši pārbaudījumos un ciešanās mēs norūdāmies un kļūstam stipri. Tu esi stiprā draudzē, tu esi īstā vietā, pareizā vietā.
Ko Jēzus teica par nodokļiem, kad viņi abi ar Pēteri ienāca Kapernaumā un nodokļu vācēji prasīja viņiem nodokli? Jēzus konkrēti paskaidro, ka no svešiniekiem jāņem, no savējiem nav jāņem. Tātad, tur bija kaut kāda kārtība, es nezinu precīzi, bet Jēzus skaidri norāda:
“Bet, lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūru un izmet makšķeri un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un, tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par Mani un par sevi.” (Mateja evaņģēlis 17:27)
Jēzus kritizēja netaisnu nodokļu sistēmu. Vienlaikus Viņš paklausīja un samaksāja. Ir divas dažādas lietas – kad tu kaut ko kritizē, pasaki un norādi, un kad tu vienkārši buntojies pret likumu. Valdībai ir jāsadzird Dieva griba, un Dieva gribu var pateikt tikai un vienīgi draudze un visi tie, kas ir ap draudzi, kas ir vienoti jautājumos ar mums. Pirmajā Tautas lūgšanu sapulcē es teicu, ka vajag kristīgu partiju. Uzreiz atbira vairāki mācītāji. “Pasargi, Dievs, ko tu iedomājies?” Pilnīgi tā viņi noslēdzās. “Ko tu iedomājies, politiska partija?” Nu gadi ir pagājuši, vēlēšanas jau bija. Tam, ko mēs neizdarījām, šodien varam redzēt rezultātu. Mums, brīvības protesta dalībniekiem, saka, ka mēs sapulcējāmies, nu tad būs plus sešsimts kovida statistikai. Visi būsim slimi, iznēsētāji un ļaunie. Viņi paši ir baiļu un stulbuma iznēsētāji.
Ko Jēzus darīja, kad pirms krustā sišanas Viņu pratināja un augstā priestera sulainis iesita Jēzum par Viņa vārdiem? Jēzus izturējās pret augsto priesteri kā pret tukšu vietu.
Jēzus viņam atbildēja: “Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?” (Jāņa evaņģēlijs 18:23)
Jēzus prasīja valdībai pierādījumus tam, ko viņi dara. Un arī mums ir tiesības prasīt pierādījumus, kāpēc valdība dara tā vai ievieš ierobežojumus tur. Šajā gadījumā Jēzus apzināti gāja uz krusta nāvi, un Viņam to nevajadzēja pierādīt, tas bija apzināts lēmums. Jaunajā Derībā ir redzams, kad Viņa laiks vēl nebija nācis. Ir rakstīts, ka farizeji savās sapulcēs salasīja akmeņus, bet Viņa laiks vēl nebija nācis. Neviens nevarēja Viņam pirkstu piedurt. Un neviens tev nevarēs pirkstu piedurt. Kad Jēzus bija pie Pilāta, viņš jautāja: “Tu esi Ķēniņš?” “Jā, Es tas esmu, bet Mana Valstība nav no šīs pasaules.” Jā, Viņš ir Ķēniņš. Pilāts pat pielika Viņa vainas uzrakstu: Jūdu ķēniņš. Jā, Viņa Valstība nav no šīs pasaules. Bet Pilāta valstība ir no šīs pasaules. Viņam bija jāieklausās tajā, ko teica Augstais Priesteris Jēzus. Viņam nebija jāpakļaujas jūdu iegribām, bet jāspriež taisnīga tiesa. Patiesībā Jēzus teica Pilātam: “Tev pār Mani nav nekādas varas.” Augstākā vara ir garīgā vara. Un augstākā vara Latvijā ir garīgā vara. Mūsu prioritāte ir celt Dieva valstību, sludināt evaņģēliju. Bet šobrīd jautājums par politiku ir ļoti aktuāls, par kritizēšana arī ļoti aktuāls. Sekundāri mums ir jārūpējas par patiesību, jārunā uz valdību, bet, tā kā baznīca ir nodalīta no valsts un neviens mūs neņem galvā, mēs varam tikai runāt, rakstīt visādas vēstules, visādus parakstus vākt, taisīt protesta akcijas, lai mūs sadzird, lai Dieva balss skan.
Vakar brīvības protestā ļoti daudz izskanēja Dieva vārds. Es piegāju pie kādiem jauniešiem un uzprasīju: “No kurienes jūs esat?” “Mēs no Ikšķiles luterāņu draudzes esam.” Tur bija dažādu konfesiju pārstāvji. Interesanti. Un tur bija arī sabiedrībā pazīstamas personības, mašīnās, vienkārši pavēroja, pastaigājās. Tur ne visi teica runas. Bija divi pasākumi – pie Brīvības pieminekļa, ko organizēja bijušie “Saskaņas” deputāti, un Krastmalā, kuru organizēja pirmais atmodas karoga nesējs, divu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, nu jau vecs vīrs Arvīds Ulme. Kad sāka nākt cilvēki, tad policija pieprasīja pārtraukt pasākumu – izklīst visiem. Un viņš pateica: “Tad jums jānāk ar ložmetējiem.” Un pasākums notika. Pulkstens trijos bija otrs pasākums pie Brīvības pieminekļa. Arī pie viņiem piegāja policija un pateica: “Piecas minūtes, un pasākums ir jāpārtrauc.” “Labi.” Un pārtrauca. Mēs varam salīdzināt šos divus pasākumus. Patiesībai ir spēks. Mum ir jāatminās, ka Jēzus Pilāta priekšā bija Ķēniņš, un viņam bija Jēzū jāieklausās. Viņš tā arī teica: “Tev nebūtu nekādas varas, ja Tēvs no augšas nebūtu tev to devis.” Jēzus pats bija pieņēmis lēmumu iet un mirt pie krusta par visiem mūsu grēkiem.
“Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mateja evaņģēlijs 23:2-4)
Jūs uzliekat nepanesamu nodokļu slogu uzņēmējiem, bet paši sev pieliekat pie algas? Skaisti, vai ne? Kā var nekritizēt? Kurš cits to darīs? Tā ir buntošanās no mūsu puses? Nē, tā ir kritika, normāla, veselīga kritika. Pievērsiet uzmanību Dieva vārdam un Dieva principiem un tam, kādas ir sekas, ja šos principus neievēro.
“Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aprijat atraitņu namus un liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu.” (Mateja evaņģēlijs 23:5-6,14)
“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības.” (Mateja evaņģēlijs 23:27-28 )
No ārpuses viņi smuki runā, bet no iekšpuses? Vakar Latvijas policija bija ļoti laba. Bet, kā mēs saprotam, pārkāpumi tiek fiksēti ar kamerām un speciāliem tehniskiem līdzekļiem. Pēc tam pa vienam mūs raus un sodīs. No ārpuses smuki, bet no iekšpuses nav tik smuki. Bet varēja būt nesmukāk. Slava Dievam un slava Latvijas policijai, lai Dievs svētī. Man tiešām nav nekādu pretenziju pret policiju, vispār nemaz. Bet es saku kā piemēru. Kā tiek apspiestas dažādas demonstrācijas? Rauj ārā no pūļa pa vienam cilvēkam un bāž policijas busos. Mazliet atdauza nierītes, kājas, un palaiž. Nākamreiz tas cilvēks vairs negrib un saka citiem, ka vairs negrib iet demonstrācijā. Tāpat politiķi prot smuki, saldi runāt, īpaši LGBT un viss šis virziens. Es redzēju Vecrīgā, Doma laukumā zīmējumu ar parakstu: Pasargā mammu (mamma ar zilu aci) – par Stambulas konvenciju. Viņi zombē cilvēkus. No ārpuses smuki izskatās, un visi, kas kaut ko ir pārkāpuši, ir “vainīgi” simtiem cilvēku nāvēs. “Ejiet pastrādāt slimnīcās, un lai neviens nekādu medicīnisko palīdzību nedod pēc tam jums,” viņi saka. Man nevajag arī. Katrā ziņā kovida jautājumā man noteikti nevajag. Zobārstu man vajag, bet kovida jautājumā man nekas nav vajadzīgs. Tikko cilvēkam, kurš bija saaukstējies, bija jātaisa Covid-19 tests. Bija visi simptomi kā kovidam, bet tests negatīvs. Un viņš paprasīja, ja man būtu pozitīvs, kas man būtu jādara? Paracetamols jādzer. Šausmīgākā slimība pasaulē, kuru ārstē ar paracetamolu! Paracetamols vispār nav zāles – temperatūru nosit, sāpes noņem, neko neārstē. Ar šo vīrusu var cīnīties tikai ar stipru imunitāti. Ej, skrien, staigā svaigā gaisā.
“Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs ceļat kapenes praviešiem un izgreznojat taisno kapu pieminekļus un sakāt: ja mēs būtu bijuši mūsu tēvu laikos, mēs nebūtu piedalījušies praviešu asins izliešanā. Tātad jūs dodat liecību par sevi, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?” (Mateja evaņģēlijs 23:29-31,33)
Vai mēs tā sakām valdībai? Nē, mēs vēl neesam līdz galam paklausīgi Jēzum. “Jūs, čūsku un odžu dzimums, jūs ceļat praviešiem kapus, bet jūsu tēvi tos nogalināja!” Rīgas Dome nesen iedalīja simts tūkstošus eiro, lai uzceltu pieminekli Gunāram Astram. Kas ir Gunārs Astra? Latvijas brīvības cīnītājs padomju laikos, disidents. Viņš pats par sevi saka: “Disidenti ir tāpēc, lai palīdzētu cilvēkiem domāt, ieraudzīt, ka ir kaut kas ārpus tā, ko propaganda uzspiež.” Ir kādi, kas domā citādāk. Bez šādiem cilvēkiem nebūtu brīvas Latvijas. Viņi maksāja savu cenu. Viņš tika vajāts, vazāts pa cietumiem un nomira kādā kara hospitālī. Gunārs Astra – un tagad viņam cels pieminekli. Ko vara dara šodien? Ceļ pieminekli brīvības cīnītājam, bet paši apspiež tautas brīvību. Ko Jēzus saka? “Jūs esat čūsku dzimums, odžu dzimums, jūs neizbēgsiet elles sodību.” Lūk, kā jārunā ar valdību!
Tātad šodien mēs iemācījāmies, ka Dievs jau kopš radīšanas ir ieplānojis, ka jebkādai valdībai ir jāsadarbojas ar garīgo varu. Jo visa cēlonis ir garīgs. Ir garīgā pasaule, un tikai pēc tam fiziskā. Ja gribam, lai Dievs svētī Latviju, tad valdībai ir jāieklausās draudzē. Tā kā baznīca ir atdalīta no valsts, tad viss, kas mums atliek, ir teikt un runāt ar tām metodēm, ar kurām mums ir atļauts. Un demokrātiskā valstī, paldies Dievam, var runāt. Bet pēdējā laikā ir tendences, ka arī runāt vairs nevar. Bet kamēr var, tikmēr runāsim. Un vai Jēzus kritizēja valdību? Un kā vēl. Mēs salīdzinājumā ar Jēzu šajā jautājumā esam jēriņi un neesam nekādi lauvas. Aizgāja dažs labs uz brīvības protestu un tagad jūtas kā baigais lauva? Un atgādinu, ka šis sprediķis ir jāskata kā viens no visiem maniem sprediķiem; mums nav jānodarbojas tikai ar valdības kritizēšanu. Visam ir savs laiks un sava vieta, gan uzslavām, gan pateicībām, gan arī patiesības runāšanai un pieprasīšanai. Visam ir savs laiks un sava vieta. Dievs svētī Latviju! Un tu esi drošībā, tu esi labā vietā, labā augsnē, un viss ir kārtība, viss būs labi. Tev noteikti būs labi, man arī būs labi, mums visiem būs labi.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Jēzus un politika” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
