Es sludināšu Dieva vārdu. Tēma – Jēzus vakar un šodien, tas pats.
Es gribu, lai tu šodien atceries divas lietas:
1. Jēzus dziedināja vakar. Jēzus dziedina šodien. Jēzus dziedinās rīt. Atceries, ka Dievs ir nemainīgs. Viņš nemainās. Dievs dziedināja pirms diviem tūkstošiem gadu, kad staigāja šeit virs zemes cilvēka miesā, Viņš dziedināja un atbrīvoja, izdzina ļaunus garus un mainīja cilvēku dzīves. Viņš darīja to vakar, bet Viņš dara to arī šodien. Un darīt to rīt. Tā iemesla dēļ, ka tāda ir Dieva būtība, tāds ir Dievs un tāda ir Viņa griba. Dievs ir mīlestība, kas nemainās. Nemainība ir viena no Viņa īpašībām, tāpat kā Dievs ir arī mūžīgs, visur esošs un visu aptverošs, mīlošs, žēlastības pilns. Bet viena no nozīmīgākajām Dievu raksturojošām īpašībām ir tā, ka Viņš ir nemainīgs. Lai kā arī cilvēki centušies izkropļot to, kāds Viņš ir, lai kā arī baznīcās cenšas mācīt mācības, kas neatbilst Dieva vārdam, māca Dievu, kas nav Jēzus Kristus, māca reliģiju un rituālus, lai arī kā cilvēki cenšas izmainīt Dievu, taču Dievs ir un paliek, vakar un šodien tas pats, un paliek tāds mūžīgi!
„Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” (ebrejiem 13:8)
2. Kad Jēzus saskārās ar cilvēkiem un viņu problēmām, Viņš nekad par viņiem nelūdza Dievu. Man tas ir šīs nedēļas atklājums. Dieva vārdā es neredzu nevienu rakstu vietu, kurā Jēzus lūgtu Dievu par dziedināšanu. Nevienā evaņģēlijā, ne arī Apustuļu darbos, Kristus, vēlāk apustuļi nelūdz Dievu dziedināt slimos. Es redzu tikai vienu veidu, kā Jēzus risina šo problēmu. Jēzus pavēl problēmai vai slimībai atkāpties. Jēzus uzliek rokas cilvēkam un saka: „Ej un esi dziedināts.” Jēzus vēršas pret ļauno garu un saka: „Izej ārā, nešķīstais gars!” Un gars iziet uz visiem laikiem. Jēzus nelūdz par problēmu, bet gan pavēl tai. Dievs ir nemainīgs, Jēzus vakar, šodien un rīt ir tas pats un dara šīs pašas lietas. Jēzus pavēlēja vakar un dara to arī šodien. Savu varu Viņš ir piešķīris savai Miesai – draudzei, saviem bērniem uz zemes, ka mēs varam pavēlēt problēmai aiziet. Taču Jēzus ieplānoja īpašu laiku katru dienu, kuru Viņš pavadīja lūgšanās. Viņš regulāri gāja kādā vientuļā vietā un lūdza Dievu. Un tad, kad Viņš saskārās ar slimību, vētru, apsēstu cilvēku vai problēmu, Viņš varēja lietot to spēku, ko ieguva lūgšanā, un izteica vārdus pavēles formā. Un notika tā, kā Jēzus teica. Draugs, Dievs ir jālūdz regulāri un ikdienā. Lai tajos brīžos, kad saskaramies ar slimību vai problēmu, un nav laika lūgt, mēs varētu pavēlēt tai aiziet. Piemēram, es tagad, dziedināšanas dievkalpojuma vidū, nevaru tev teikt: „Es aiziešu, nedaudz palūgšu Dievu, un pēc tam aizlūgšu par tevi.” Un tā par katru cilvēku. Es mājās pietiekoši esmu lūdzis Dievu, pietiekoši esmu pavadījis laiku kopā ar Viņu, tāpēc šodien es gribu pavēles formā izteikt tikai dažus vārdus. Un es gribu, lai tava problēma izzūd jau tajā pašā brīdī. Jēzus ir tas pats vakar un šodien!
Iesim cauri Marka evaņģēlijam. Es gribu celt tavu ticību un parādīt tev Jēzu Kristu.
„Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais.” Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.” Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.” (Marka 1:21-26)
Jēzus sinagogā atbrīvoja cilvēku no nešķīsta gara. Sabatā Jēzus iegāja sinagogā un sāka mācīt, bet tur bija šis cilvēks, kurā bija ļauns gars, un viņš sāka brēkt. Jēzus nelūdza par šo cilvēku. Jēzus nelūdza ļaunajam garam, lai tas atstāj šo cilvēku. Jēzus viņu apsauca, lika ļaunajam garam klusēt un iziet no cilvēka. Un tūlīt tas izgāja ārā. Jēzus pirms tam bija lūdzis Dievu, pirms tam lasījis Bībeli, pavadot laiku ar savu Tēvu divvientulībā, tāpēc tad, kad Viņš saskārās ar apsēstu cilvēku, kurš traucēja dievkalpojuma kārtību, pavēlēja ļaunajam garam aizvērties un iziet ārā. Ja Jēzus toreiz varēja Dieva svaidījumā pateikt dažus vārdus, to pašu Viņš var izdarīt arī šodien un šeit. To pašu Viņš var darīt rīt tavā dzīvē.
„Un tie tūdaļ, no sinagogas izgājuši, nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja. Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.” (Marka 1:29-31)
Notikumi, kurus es minu, ir pēc kārtas aprakstīti Dieva vārdā. Jēzus dodas tālāk un nonāk Pētera namā pie viņa sievasmātes, kura gulēja slima, jo viņai bija drudzis – augsta temperatūra. Ja tas ir iekaisums, bez antibiotikām to ir ļoti grūti izārstēt. Bet Jēzus nelūdza par Pētera sievasmāti un Viņš arī negāja uz mežu palūgt Dieviņu. Viņš tūlīt ķērās pie lietas, piegāja pie viņas, ņēma pie rokas, uzcēla to, drudzis no viņas atstājās un viņa tiem kalpoja.
„Un kāds spitālīgs nāk pie Viņa, Viņu lūgdams, un, Viņa priekšā ceļos mezdamies, Viņam saka: “Ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt.” Un Viņš, sirdī kustināts, roku izstiepa, to aizskāra un uz to saka: “Es gribu, topi šķīsts.” Un tūlīt spitālība nogāja no tā, un viņš tapa šķīsts.” (Marka 1:40-42)
Jēzus dziedina spitālīgo, kurš nāca pie Viņa un teica: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Varbūt arī tev šodien ir jautājums: „Dievs, vai Tu tiešām gribi mani dziedināt? Vai Tu vari mani dziedināt? Vai Tu tiešām vari manu problēmu atrisināt? Vai mana slimība vispār ir dziedināma? Vai mana problēma ir atrisināma? Vai es neesmu pietiekami daudz ļauna darījis, vai tiešām mani grēki ir piedodami? Vai tiešām, Dievs, Tu vari mani pieņemt?” Dievs saka: „Es piedodu visus tavus grēkus un dziedēju visas tavas vainas.” Dievs dziedina ikvienu, kas nāk pie Viņa, ikvienu, kas izsaka savu vajadzību pēc Viņa. Jēzus dziedināja šo spitālīgo ar vārdiem: „Es gribu, topi šķīsts.” Un tajā pašā brīdī slimība aizgāja no cilvēka. Ar Dieva autoritāti es saku tev šodien: „Es gribu! Topi vesels!” Tas ir Dievs vārds manā mutē.
„Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā. Un daudzi sapulcējās, tā, ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu. Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa. Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja. Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.” (Marka 2:1-5,11)
Pie Jēzus nevarēja tikt klāt, tāpēc četri draugi savu slimo draugu ar visu gultu no jumta nolaida pie Jēzus. Un Viņš dziedināja slimo. Skan vienkārši, vai ne? „Celies, ņem savu gultu un ej mājās.” Šis cilvēks tik tiešām piecēlās, paņēma savu gultu un aizgāja mājās. Es tev gribu atgādināt svētrunas tēmu. Lai arī šis notikums notika pirms diviem tūkstošiem gadu, taču Jēzus ir Kristus vakar un šodien tāds pats, un mūžīgi! Viņš nemainās. Viņš saka tev celties, ņemt savu gultu un iet mājās, tikai neaizmirst atnākt atpakaļ nākamo svētdien 11:00. Dievs ir labs! Un šeit ir Dieva svaidījums. Un Dievs runā uz tevi.
„Un Viņš atkal iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. Un Viņš saka tam cilvēkam, kam roka bija nokaltusi: “Nāc te šurp!” Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:1,3,5)
Jēzus dziedina sinagogā cilvēku ar nokaltušu roku. Tas nozīmē, ka viņam bija roka, kas nefunkcionēja. Jēzus teica viņam nākt šurp un izstiept roku, un tajā pašā brīdī tā kļuva vesela. Savā kalpošanā es daudzas reizes esmu redzējis, kā cilvēkiem sāk kustēties rokas un pirksti. Un nevajag daudz domāt! Cilvēkam ir pārāk lielas smadzenes un viņš pārāk daudz domā, un domā to, ko nevajadzētu domāt. Draugs, kad Jēzus saka izstiept roku, tas nozīmē izstiept roku.
Pagājušajā dziedināšanas dievkalpojumā bija kāds nepatīkams moments. Es lūdzu kopējo lūgšanu par cilvēkiem, zālē bija cilvēki, kas nevarēja veikt kādas kustības, un es teicu: „Tagad dari to, ko tu nevarēji darīt līdz šim!” Un es zinu, ka aiz kauna cilvēki to nedarīja. Un tieši tāpēc, ka viņi smadzeņoja un kaunējās, meklējot iemeslus nepaklausīt, viņi nesaņēma savu dziedināšanu. Kad Jēzus saka darīt – dari to!
„Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā, ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?”” (Marka 4:37-41)
Kamēr Jēzus laivā gulēja, jūrā izcēlās vētra. Mācekļi uztraukti Viņu modināja, Jēzus piecēlās, apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!” Zini, kā saka sunim: „Mierā, klusu!” Un ir rakstīts, ka jūrā iestājās pilnīgs klusums. Kad Jēzus pavēl apstākļiem, tad iestājas pilnīgs klusums. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, bet Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un rīt.
„Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!” Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas Viņam saka: “Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš neizdzītu tos no tā apgabala. Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos. Un tie Viņu lūdza, sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.” Un Viņš tiem to atļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūrā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūrā. Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis. Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.” (Marka 5:8-13)
Jēzus atbrīvo cilvēku, kurā bija vairāki tūkstoši ļauno garu. Leģions ir romiešu armijas divīzija, kurā ir 3000-6000 karotāju. Jēzus nelūdza ļaunos garus, lai tie atstāj šo cilvēku, Jēzus šajā brīdī nelūdza arī Dievu, bet gan pavēlēja tiem iziet. Šis cilvēks dzīvoja kapos, staigāja kails, bija nevaldāms un kontrolēja veselu teritoriju, sita sevi ar akmeņiem, bija nenormāls un apsēsts. Jēzus atbrīvoja viņu, un viņš apģērbās, nomierinājās un kalpoja Jēzum. Un kad Jēzus teica ļaunajiem gariem iziet, tad ļaunie gari bija tie, kas lūdzās tos neizdzīt no šī apgabala, nevis Jēzus lūdzās.
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: “Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju.” Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!” Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam. Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: “Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja. Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!” Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums. Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.” (Marka 5:25-43)
Jēzus dziedina meitiņu un sievu ar asiņošanu. Sieviete bija slima divpadsmit gadus, un viņa tikai aizskāra Jēzu, un tūdaļ spēks izgāja no Viņa, Jēzus teica: „Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” Nekādas lūgšanas. Tajā pašā laikā sinagogas priekšnieka meitiņa saslima un nomira, Jēzus ieradās viņa namā, izdzina ārā visus skeptiķus un neticīgos, satvēra bērna roku un teica uz mirušu cilvēku: „Meitiņ, celies augšā!” Un viņa tūlīt cēlās un staigāja. Kad Jēzus pavēl mirušajam, tad viņš pieceļas. Nedomā, ka Dieva griba ir celt augšā visus mirušos. Mums katram ir atvēlēts savs laiks virs zemes. Taču ir īpaši gadījumi, kad Jēzus grib piecelt mirušu cilvēku, un Viņš to arī izdara.
„Bet kāda sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie Viņa kājām. Bet šī sieva bija grieķiete, dzimusi sirofeniķiete, un lūdza Jēzu, lai Viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas. Un Viņš tai sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.” Bet viņa atbildēja un Tam sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.” Un, nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.” (Marka 7:25-30)
Jēzus izdzen ļauno garu no pagānu sievietes meitas, turklāt no attāluma. Šī sieviete tik ilgi staigāja Jēzum pakaļ un lūdza Viņu palīdzēt viņas meitai, kamēr Jēzus viņu uzklausīja un atbrīvoja meitiņu no ļaunā gara. Vai tev mājās nav kāds radinieks, kuru moka ļauns gars? Ja ir, tad staigā pakaļ Jēzum, dari tāpat, kā darīja šī sieviete! Sievietes lūgšanas dēļ Jēzus visbeidzot teica viņai: „Ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.” Un sieviete atrada savu meitu guļam gultā, un ļaunais gars bija izgājis no viņas. Jēzus nelūdza, bet gan konstatēja faktu. Viņš pasaka to, kā ir jābūt, Viņš pavēl.
„Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.” (Marka 7:31-35)
Pie Jēzus atveda kādu kurlmēmo un lūdza viņam uzlikt rokas. Jēzus īpašā veidā darbojās pie slimā, skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja: „Atveries.” Un viņa ausis atvērās, un arī viņa mēle atraisījās. Šis cilvēks dzirdēja un runāja. Draugs, Jēzus Kristus ir tas pats vakar un šodien!
Es atceros kādu sievieti no Ventspils, vārdā Irēna, kura bija no Vasarsvētku draudzes. Viņa bija kurla ar vienu ausi, bungādiņa bija izoperēta, un papildus tam bija kaulā izkalts īpašs kanāls, kura dēļ auss nepārtraukti tecēja. Dievkalpojuma laikā viņa tika dziedināta un dzirdēja! Pēc dziedināšanas viņa aizgāja pie ārsta, lai viņš to apstiprina, bet viņš neticēja, ka sieviete var dzirdēt. Viņš redzēja, ka Irēna dzird, bet teica: „Tas nevar būt.” Es nezinu precīzi, kādā veidā Dievs to izdarīja, varbūt atjaunoja bungādiņu, taču viņa dzird! Un es nebāzu pirkstus viņai ausīs, kā to darīja Jēzus, viņa vienkārši bija dziedināšanas dievkalpojumā, un Dievs viņu aizskāra.
„Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: “Vai tu ko redzi?” Un, acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.” Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.” (Marka 8:22-26)
Pie Jēzus atveda neredzīgu cilvēku, un Viņš darīja īpašas lietas pie viņa, un aklais tapa redzīgs. Jēzus pat daudz nerunāja, nelūdza, tikai uzlika rokas. Sākumā cilvēks redzēja pa pusei, pēc tam pilnībā.
„Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.” Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.” Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās. Un Viņš jautāja tā tēvam: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Bet tas Viņam sacīja: “No bērnības. Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā.” Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.” (Marka 9:17-27)
Jēzus atbrīvo zēnu no mēmā gara. Iespējams, ka tā bija epilepsija – krītamā kaite. Zēna tēvs atveda dēlu pie Jēzus, un Viņš pavēlēja ļaunajam garam iziet ārā un vairs neieiet zēnā. Tā arī notika, un zēns kļuva vesels.
„Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Bet aklais Viņam sacīja: “Rabuni, ka es varētu redzēt.” Un Jēzus tam sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja.” (Marka 10:46-52)
Jēzus apžēlojās par aklo Bartimeju, aicināja viņu pie sevis un jautāja, ko viņš vēlas. „Kungs, ka es varu redzēt.” Un Jēzus atbildēja: „Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un Bartimejs uzreiz kļuva redzīgs un kalpoja Jēzum. Vai tev ir ticība tikt dziedinātam? Vai tev ir ticība, ka tava dzīve var pilnībā izmainīties uz visiem laikiem? Draugs, es redzu tavas domas! Varbūt tu domā, ka tu nejūti nekādu ticību. Ticība nav kaut kas, kas būtu jāsajūt. Ja tu šodien esi šajā vietā, tad tu jau esi parādījis ticību. Tu esi noticējis, ja esi iedrošinājies atnākt uz šo vietu, pie šiem cilvēkiem un manis. Varbūt tu domā, ka mācītājs pārāk skaļi runā? Es brēcu, es kliedzu un, ja vajadzēs, es dejošu un stāvēšu uz galvas, es darīšu visu, ko Jēzus grib, lai tikai tu topi dziedināts. Es mīlu katru no jums!
„Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. Un, vakaram metoties, viņi izgāja no pilsētas ārā. Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.” Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.” (Marka 11:12-14,19-24)
Jēzus nolād vīģes koku. Viņš grib ēst un meklē augļus, un neatradis tos, nolād koku. Un koks nokalst. Jēzus caur šo notikumu māca mums kādu patiesību – ja mēs nešaubāmies, bet ticam, tad tas notiks. Notiks tas, ko tu saki Jēzus vārdā! Ja es pazīstu Dievu un man ir attiecības ar Viņu, notiks tas, ko es saku. Dzīvo ar ticību, ka notiks viss pēc Dieva gribas. Psalmā ir rakstīts: „Es nemiršu, bet dzīvošu, un sludināšu tā Kunga darbus.” Saki sev, saki Dievam un velnam: „Es nemiršu, bet dzīvošu, un sludināšu tā Kunga darbus! Es nebūšu depresijā! Es nedzīvošu nabadzībā, bet dzīvošu pārpilnībā! Es nedzīvošu slimībās, bet dzīvošu un sludināšu tā Kunga darbus. Es nedzīvošu verdzībā, atkarībās. Es pavēlu sev, es pavēlu apstākļiem, velnam!” Varbūt tu, draugs, vēl nemaz nezini, ko nozīmē dzīvot. Ir pēdējais laiks par to padomāt. Sāc dzīvot, ne eksistēt! Sludini un liecini! Lielākajai daļai no jums Dievs kaut ko ir darījis jūsu dzīvē, tad kāpēc tu klusē? Stāsti to visiem! Stāsti visiem, ko Dievs ir darījis tavā dzīvē! Dzīvo!
„Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.” Jēzus viņai saka: “Tavs brālis celsies augšām!” Marta saka Viņam: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” Viņa saka: “Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.” Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: “Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!” Bet daži viņu starpā sacīja: “Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?” Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: “Noņemiet akmeni!” Marta, mirēja māsa, saka Viņam: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” Jēzus viņai saka: “Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: “Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.” (Jāņa 11:17-44)
Jēzus piecēla Lācaru no mirušajiem. Lācars jau četras dienas gulēja kapā, smirdēja, jo līķis bija sācis sadalīties. Jēzus pie viņa kapa stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!” Jēzus nelūdza, tikai pirms pavēles pateicās Dievam, ka Viņš ir uzklausījis. Šo brīnumu Jēzus darīja cilvēku dēļ, lai viņi redzētu, ka Viņš to dara Tēva uzdevumā. Jo Jēzus uz zemes pārstāvēja savu Tēvu.
„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:15-20)
Jēzu saka: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa 14:12-14) Jēzus saka – to, ko Viņš darīja, arī ticīgie darīs. Ja tu tici, tu vari darīt to, ko darīja Jēzus. Tu vari uzlikt rokas, un slimie tiks dziedināti. Tu vari pavēlēt problēmai, un tā aizvāksies. Tu vari pavēlēt ļaunam garam, un tas aizies. Tu vari pavēlēt audzējam, un tas izkritīs! Dievs man teica, ka šodien dziedinās no audzēja. Man bija atziņas vārds, jau divas dienas iepriekš. Tos, kas tic, var dziedināt.
Tātad Jēzus dziedināja, un Jēzus vakar un šodien ir tas pats. Savu varu Viņš nodod mums. Tev un man. Viņš nodeva savu varu arī saviem divpadsmit mācekļiem, un apustuļu darbos viss turpinās. Jēzus nomira un augšāmcēlās, mācekļi tika kristīti ar Svēto Garu, un, lūk, ir rakstīts: ” Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.” (Apustuļu darbi 3:1-8) Jēzus apustuļi Svētā Gara spēkā dziedina tizlu cilvēku, kurš tāds bija no mātes miesām. Pēteris Jēzus Kristus vārdā pavēlēja slimajam būt veselam. Tas pats spēks, kurā staigāja Jēzus Kristus virs zemes, vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs, piemita arī Pēterim, Jānim, Pāvilam un katram ticīgam, kurš iet, sludina un dara Viņa darbus. Aleluja! Tas pats spēks piemīt man. Tas pats spēks piemīt tev, kas tici.
„Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā. Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts. Pēteris viņam sacīja: “Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!” Un viņš tūdaļ cēlās. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga.” (Apustuļu darbi 9:32-35)
Ainejs bija astoņus gadus triekas ķerts cilvēks. Un Pēteris pavēlēja, tieši tāpat kā Jēzus : „Jēzus Kristus tevi dziedina!” Un Ainejs cēlās un bija vesels.
„Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā. Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem. Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi. Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: “Tabita, celies augšā!” Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus. Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā. Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam.” (Apustuļu darbi 9:36-42)
Tabita bija kalpotāja, kura nomira. Pēteris, pret mirušo pagriezies, teica: „Tabita, celies augšā!” Un viņa atdzīvojās. Pēteris pasaka un tā notiek. Un kā ar Pāvilu? Viņš gan nebija viens no divpadsmit Jēzus mācekļiem.
„Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja.” (Apustuļu darbi 14:8-10)
Šis tizlais cilvēks, kurš nekad nebija staigājis, dzirdēja Pāvilu runājam. Arī tu dzirdi mani runājam. Varbūt tu nekad neesi staigājis? Varbūt tu nekad neesi bijis brīvs? Tu nezini, ko nozīmē būt laimīgam? Vai tu zini, kā ir, kad ir miers sirdī? Tu nekad neesi bijis glābts, tu nezini, ko nozīmē būt glābtam, kad Dievs pieskaras? Un šis cilvēks skatījās uz Pāvilu, Pāvils, redzēdams, ka viņam ir ticība tapt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: „Celies stāvus uz savām kājām!” Viņš piecēlās? Nē, viņš nepiecēlās, viņš uzlēca! Un staigāja.
Šodien Jēzus Kristus ir tas pats. Un mūžīgi! Es lasīju par Emijas Makfersones kalpošanu Dievam. Šī sieviete kalpoja dziedināšanas kalpošanā mūsu Kungam Jēzum Kristum. Ir bijuši viņas vadīti dievkalpojumi, no kuriem ar ķerru veda ārā izvemtos un izkritušos audzējus! Mēs šeit esam daudz cilvēku, kas apmeklē draudzi un var liecināt par dziedināšanu, izmaiņām savā dzīvē, kuri ir ieguvuši glābšanu, mūžīgu dzīvību un mieru ar Dievu. Cilvēku finanses ir sakārtotas, viņi ir kļuvuši turīgi. Tu biji nabags, bet tagad esi bagāts! Daudzi cilvēki, esot šajā draudzē, caur manu kalpošanu, ir piedzīvojuši pozitīvas izmaiņas savā dzīvē. Tiem, kuriem izmaiņu vēl nav, es saku: „Celies un staigā, jo šodien ir tava diena!” No šīs dienas būs tavas izmaiņas! Jūti tu to vai nē. Tu zini, ka Dieva vārds dziedina? Tu dzirdi Dieva vārdu un tiec dziedināts.
„Un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena sirgstoša nebija viņu ciltīs.” (Psalms 105:37)
Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, viņiem bija finansiāla labklājība un visi bija veseli. Lūk, tāda ir Dieva griba – bagātība, labklājība un veselība. Katram vienam no mums.
„Un pavisam to, kas sērgā nomira, bija divdesmit četri tūkstoši.” (4. Mozus 25:9)
Kāpēc, ja Dievs izveda savu bagātu un veselu tautu no Ēģiptes, pēc neilga laika divdesmit četri tūkstoši cilvēku mirst sērgā? Tas ir paskaidrots pirmajā pantā:
„Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām.” (4. Mozus 25:1)
Lūk, slimību iemesls – grēks. Ir tikai viens veids, kā atbrīvoties no grēka varas – pieņemt Jēzu Kristu kā savu personīgo Glābēju. Viņš ir samaksājis pilnu cenu par tevi. Grēku dēļ mums pienākas nāve, bet Jēzus izcieta nāvi mūsu vietā. Ja tu tici tam, tev tiek piedots. Šodien daudzi saņems dziedināšanu, un daudzi to saņems avansā. Iespējams, tu esi skeptiķis, un Dievs tev pieskarsies, bet tavā dzīvē nekas nemainīsies. Ļoti iespējams, ka pēc dažām dienām vai jau šovakar, varbūt pēc gada tava dziedināšana vairs nebūs. Tev būs daudzas citas slimības. Dievu neviens nevar ierobežot – kuru grib, to Viņš dziedina. Dievs var aizskart ikvienu cilvēku, arī perversu izvirtuli un absolūtu grēcinieku, taču Viņš nevar paturēt šo dziedināšanu un pārmainīt šī cilvēka dzīvi, ja viņš neatdod savu dzīvi Kristum. Dievs var tevi dziedināt avansā, taču tev šī dziedināšana ir jāpatur. Un ir jāizcīna visas pārējās svētības no Dieva, kas tev pienākas.
Dievs dziedināja visus, svētīja visus, un izveda savu tautu ar sudrabu un zeltu, un nebija neviena slima viņu vidū. Bet tad cilvēki sāka pārkāpt laulību. Es sapratu no Dieva, lūdzot mājās, ka viens no smagākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki slimo, ir netiklība. Tas, kāpēc tu slimo, ļoti iespējams ir netiklības jeb laulības pārkāpšanas dēļ. To saka Dieva vārds. „Ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām.” Turklāt viņi sāka pielūgt elkus. Visu slimību pamatā ir elkdievība un netiklība, kā arī citas lietas, kuras mēs savā dzīvē paceļam augstāk par Dievu.
„Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.” (Apustuļu darbi 15:20)
Apustuļi pavēlēja pagāniem izvairīties no elkdievības un netiklības. Tātad, ja tavā dzīvē ir kādi elki, ja tu esi atkarīgs no kādām lietām un vergo tām, liekot tās augstāk par Dievu, ja tu esi iesaistīts okultismā (horoskopi, adatu terapija, dziednieki, zīlnieki, ekstrasensi un tā tālāk) vai viltus reliģijā, tas ir tavu slimību iemesls. Ja tu pārkāp laulību, tas var būt tavu slimību iemesls. Tāpēc šodien es aicinu tevi atteikties no saviem elkiem un iegūt savu dziedināšanu. Jo Dievs visur visiem pavēl atgriezties no grēkiem.
Par visu ir jāsamaksā cena. Par savu dziedināšanu ir jāmaksā cena, par savu brīvību jāmaksā cena. Šodien Dievs var tevi dziedināt, un Viņš grib to darīt, bet vai tu gribi to paturēt? Cena jāmaksā jebkurā gadījumā. Daudzi tiks dziedināti viena iemesla dēļ – tu esi maksājis savu cenu. Tu esi nācis uz dievkalpojumiem, tu esi meklējis Dievu, tu esi kalpojis Viņam un tev pienākas dziedināšana. Cits neko nav darījis Dievam – tu neesi ziedojis, neesi kalpojis. Tu esi grēkojis, bet arī tevi dziedinās! Bet cena jāmaksā abiem jebkurā gadījumā.
Pirmdien mēs, neliela komandiņa, bijām Kandavā iekarot piecus, septiņus un desmit metrus augstu tramplīnu, lai lēktu ūdenī. Septiņus metrus iekaroju tūlīt, pāris reizes atsitu galvu pret ūdeni. Kad pienāca desmit metri, tas bija grūtāk, bet es to izdarīju. Lecot es neveiksmīgi piezemējos un atdauzīju sēžamvietu. Tagad man ir tāda sajūta, it kā man augtu aste – es vēl līdz šim brīdim nevaru normāli sēdēt. Es gribēju slavēšanas laikā lēkāt, taču sāp. Taču tas bija mērķis – iekarot desmit metrus. Vai es to izdarīju? Izdarīju. Vai man bija jāmaksā sava cena? Jā, bija jāmaksā cena, ko vēl joprojām var just. Bet es to izdarīju! Ja tu man pajautātu, vai es vēl gribu lekt, vai es nožēloju, ka lēcu? Es teiktu – noteikti nē! Vai es vēl gribu? Domāju, ka jā. Dievkalpojumos, draugs, tu vari nebūt tikai tad, ja tu esi miris. Bībele ir jālasa katru dienu, Dievs ir jālūdz un jāslavē personīgi mājās regulāri un disciplinēti. Lūk, cena. Jāstāsta par Kristu draugiem un ikvienam. Ir jāliecina, jākalpo Viņam un jādara tas regulāri. Lūk, cena. Pretējā gadījumā mēs nevaram gaidīt no Dieva, lai Viņš saglabā mūsu svētības un svētī arī turpmāk.
Jēzus ir samaksājis pilnu cenu par tevi. Tas Kungs ir šeit. Jēzus mīl tevi un vēlas ar tevi sastapties. Viņš vēlas piedot tev tavus grēkus un vēlas attiecības ar tevi. Viņš vēlas, lai tu no savas puses maksātu savu cenu, lai iepazītu Viņu. Es runāšu pavisam vienkārši – ja tu vēlies atdot savu dzīvi Jēzum Kristum, ja tu zini, ka tu šobrīd esi grēcinieks, un ja tu apzinies, ka, ja tu nomirtu tieši tagad, tu nonāktu ellē, tad es aicinu tevi – nāc šeit priekšā, un mēs lūgsim kopīgu lūgšanu, lai Jēzus piedod tavus grēkus un ienāk tavā sirdī caur Svēto Garu, ka tu vari sākt jaunu dzīvi kopā ar Viņu. Pavisam vienkāršs aicinājums, es neko īpaši sīki negribu skaidrot, jo visu, kas būs jāsaprot, tu pēc tam sapratīsi. Ja tu gribi sākt jaunu dzīvi kopā ar Dievu, ja tu gribi saņemt grēku piedošanu, tad nāc šeit priekšā. Mēs lūgsim kopīgu grēku nožēlas lūgšanu, lai Jēzus ienāk tavā sirdī. Tas ir pirmais noteikums, lai tu varētu saņemt savu dziedināšanu gan savai miesai, gan dvēselei, gan visai savai dzīvei. Pieņem Kristus upuri, pieņem Viņu kā savu glābēju! Nāc pie Viņa un saki – Dievs, es atzīstu, ka Tu esi Dieva Dēls, ka Tu nomiri par maniem grēkiem, ka Tu augšāmcēlies un Tu esi dzīvs. Lūdzu piedod visus manus grēkus, nāc manā dzīvē, pārveido manu dzīvi, esi manas dzīves Kungs. Es lūgšu lūgšanu, un jūs atkārtojiet to aiz manis.
Mīļais Debesu Tēvs, es ticu, ka Tu nāci virs zemes Jēzū Kristū, cilvēka miesā, Tu dzīvoji kā cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Tu nomiri pie krusta par maniem grēkiem, Tu augšāmcēlies, Tu esi dzīvs. Es lūdzu – piedod visus manus grēkus. Esi manas dzīves Kungs, esi mans Dievs. Es nododu sevi Tavās rokās. Paldies, Jēzu, ka šajā brīdī Tu piedevi visus manus grēkus. No šī brīža Tu mājo manī. Man pieder mūžīgā dzīvība. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova
