Bērnībā, aptuveni septiņu gadu vecumā, Jolanta, spēlējoties laukā, apaukstējās. 
No šī brīža mazajai meitenei sākās problēmas ar urīnpūsli. Mamma Jolantu aizveda pie ārsta, kurš pēc analīžu veikšanas konstatēja urīnceļu iekaisumu. Izdzerot izrakstītās zāles, simptomi pārgāja, bet katru reizi laikam kļūstot vēsākam, slimība atkal parādījās. Un tā tas turpinājās aptuveni 15 gadus.
Jolanta saka: „Bija jau pavisam liela bezcerības sajūta, jo kļuva tikai sliktāk. Ar laiku zāles vairs tik labi nepalīdzēja. Katru reizi, apmeklējot tualeti, bija jāpiedzīvo stipras sāpes. Ik pa brītiņam parādījās drebuļi un viss ķermenis pārklājās ar aukstiem sviedriem. Tas ļoti apgrūtināja ikdienu.” Problēmas radīja ne tikai slimība pati par sevi, bet arī lietotie medikamenti. Šogad, jūtot pirmos simptomus, Jolanta kārtējo reizi apmeklēja savu ģimenes ārstu, kurš izrakstīja spēcīgākas antibiotikas. Pārpratuma pēc Jolanta šos medikamentus lietoja vienlaicīgi kopā ar C vitamīnu. Pavisam negaidīti izpaudās viens no zāļu mijiedarbības efektiem – stipra tūska. Pēc palīdzības meitene griezās poliklīnikā, kur viņa tika pievienota sistēmai, taču tūska saglabājās vēl vairākas dienas. Roku pirksti bija tik ļoti piepampuši, ka tos bez sāpēm nevarēta saliekt. Tas sagādāja lielas grūtības noturēt rokā pildspalvu un šis laiks, kā par spīti sakrita ar ieskaiti augstskolā, kurai meitene bija ļoti gatavojusies.
Jolantas māsa Simona, kura apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”, uzaicināja viņu uz dziedināšanas dievkalpojumu. Lūgšanas laikā viņa izjuta lielu mieru nolaižamies pār sevi. Jolanta atceras: „Man bija liela ticība un liela vēlēšanās tikt dziedinātai. Gribēju uz visiem laikiem būt vesela. Ejot pie kalpotājiem uz aizlūgšanām, es pilnībā atvēru savu sirdi Jēzum un no Dieva klātbūtnes sajūtas asaras aumaļām plūda pār maniem vaigiem.”
Dažas nedēļas pēc šī dievkalpojuma Jolanta apmeklēja savu ģimenes ārstu, kurš nosūtīja meiteni atkārtoti veikt asins analīzes. Saņemtie rezultāti bija pārsteidzoši – hroniskais iekaisums bija pazudis. Visi rādītāji bija normas robežās. Jolanta stāsta: „Tagad dzīve ir pavisam savādāka. Mana bezcerības sajūta attiecībā uz veselību ir izgaisusi. Dzīvoju ar pilnu elpu. Jūtos ļoti labi. Nav vairs sāpju un nekādas diskomforta sajūtas. Esmu vesela. Pēc šīm aizlūgšanām un dziedināšanas ir mainījies arī mans noskaņojums. Jūtos mierīgāka, laimīgāka un arī pārliecinātāka par sevi, jo esmu iepazinusi Dievu. Viņš patiešām ir labs!
Liecību pierakstīja Evita Luca
