Juliānas pirmie dzīves gadi bija pilni ar problēmām un pārdzīvojumiem. 
Viņai bija vairākas nopietnas atkarības, no kurām cilvēki bieži nespēj tikt vaļā, taču notika brīnums, un viņas dzīve pavisam izmainījās. Juliāna ieguva brīvību un atrada savu laimi. Viņa uzticēja savu dzīves stāstu:
„Bērnībā mani vecāki daudz strādāja, viņi nevarēja ar mani pavadīt kopā laiku. Es jutos viena un pamesta. Par laimi, man bija ļoti jauka un mīļa vecmāmiņa, kura mani pieskatīja un rūpējās par mani, kad vecāki bija darbā. Diemžēl mana vecmāmiņa nomira no vēža, kad man bija 11 gadi. Es paliku pavisam viena. Sāku meklēt draugus pagalmā. Ātri iemācījos smēķēt, sāku lietot alkoholu, satikties ar pieaugušiem puišiem. Es skatījos pornogrāfiju, kļuvu atkarīga no tās. Jutos netīra un nevērtīga. Es sevi necienīju un nemīlēju. Izjutu sevī tukšumu; es to centos aizpildīt ar attiecībām ar puišiem un alkoholu. Pēc kāda laika sāku pīpēt „zālīti”, pēc tam lietoju arī stiprākas narkotikas. 15 gadu vecumā man bija problēmas visās dzīves jomās – sarežģījumi skolā, ļoti sliktas attiecības ar vecākiem, alkohola, cigarešu un narkotiku atkarība, nepareizas attiecības ar vīriešiem. Es biju nelaimīga, es sevi nemīlēju un necienīju, manī bija milzīgas dvēseles slāpes un garīgs tukšums.
Sāku meklēt palīdzību psiholoģijā, bet tā man palīdzēja tikai virspusēji. Tad dažas paziņas man uzaicināja uz vienu draudzi. No sākuma man bija bail tur iet, jo nezināju, kas tas ir, bet tomēr aizgāju paskatīties. Satiku labsirdīgus, mīlošus un starojošus cilvēkus, kuri man uzreiz iepatikās. Sāku apmeklēt jauniešu sanāksmes vienā draudzē. Pēc neilga laika aizbraucu uz kristīgu nometni un tur piedzīvoju lielu brīnumu – es sapratu, ka Jēzus nomira manis dēļ pie krusta, paņemot prom manus grēkus un dodot man vēl vienu iespēju. Es nožēloju visus savus grēkus, un Dievs piepildīja mani ar mīlestību. Es vairs nejutu tukšumu savā sirdī, jo tā bija pilna ar Dieva mīlestību pret mani. Šo tukšumu neviens un nekas nevarēja aizpildīt, tikai Dievs. Es pirmo reizi mūžā sajutu īstu brīvību un prieku! Dievs dziedināja manu dvēseli un iedeva man jaunu dzīvi! Jēzus pacēla mani, uzdāvināja man īstus draugus, talantus un mūžīgo dzīvību!
Dievs mani atveda uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Šeit es iemācījos ļoti daudz – pa īstam piedot cilvēkiem, kas man bija darījuši ļaunu; mīlēt cilvēkus tādus, kādi viņi ir; nenosodīt citus, bet pieņemt visus. Dievs man iemācīja arī mīlēt un pieņemt sevi pašu tādu, kāda es esmu. Es sāku vairāk rūpēties par sevi, kopt sevi. Dievs mani atbrīvoja arī no atkarības no pornogrāfijas, ar kuru cīnījos vēl, kad biju kristiete. Man ļoti palīdz mana grupiņas vadītāja, viņa ir mana garīgā mamma, un viņai es varu uzticēties, stāstīt viņai visu. Es neesmu viena, man ir atbalsts – es varu ar viņu runāt par visām savām problēmām, celt tās gaismā, tad Dievs var darboties, un paņemt tās prom, jo Bībelē ir teikts „Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma.”/Efeziešiem 5:13/.
Dievs ir dzīvs, Viņš mīl un gaida katru cilvēku pie Sevis! Viņš pieņem katru tādu, kāds viņš ir. Dievs ir kā ārsts, pie kura var atnākt slims pacients, ir tikai viena atšķirība – Dievam nav nevienas neārstējamas slimības. Iesaku katram cilvēkam nākt pie Jēzus, Viņš gaida ikvienu!”
Juliānas liecību pierakstīja Inga Lapsa.
