Kā atklājas Dievs?

Šīs tēmas nosaukums neizsaka visu to, ko es jums šodien vēlos pateikt.
Jautājums – vai Dievs tev atklājas vai arī tu atklāj Dievu? Esmu daudz runājis ar cilvēkiem, kuriem katra teikumā galā ir Dievs. Visur ir Dievs, visu ir izdarījis Dievs. Ja tu runā ar cilvēku, kurš saka, ka viņam Dievs teica, tas nozīmē, ka tas ir kaut kas neapstrīdams, ka tam pretī nevar runāt un teikto nedrīkst ignorēt. Ja pie manis atnāk cilvēks, ko es pirmo reizi redzu, un viņš saka, ka viņam teica Dievs, tad man ir jātrīc, jādreb, jārespektē šis cilvēks un vēsts, ko viņš nes. Ja pie manis atnāk cilvēks un saka, ka viņam Dievs ir teicis, ka draudzē ir jāizmaina tādas un tādas lietas, lai arī man Dievs to neteica, tad rodas jautājums, vai ar šo cilvēku runāja Dievs vai viņš savā galvā izdomāja, ka ar viņu runājis Dievs.

Kad tu lasi Bībeli, vai Dievs tev atklājas? Vai tu atklāj Dievu? Kad tu lasi Bībeli, tad Dievs runā ar tevi, tā ir pieņemts, un tad, kad tu lūdz, tad tu runā ar Dievu. Bet kā ir patiesībā? Būsim vienkāršāki, patiesi un godīgi. Kā tad ir, kad tu lasi Bībeli, vai tiešām Dievs ar tevi runā? Vai tu pats izdomā to, ko viņš runā? Būsim godīgi, vai tu dzirdi kādas balsis? Ja tu dzirdi balsis, tad varbūt ir jāmeklē psihiatra palīdzība. Es nenoliedzu, ka atsevišķos gadījumos Dievs uzrunā dzirdamā balsī. Arī Bībelē ir šādi precedenti, un arī Bībelē rakstītais var nebūt tā, kā mēs burtiski lasām. Tu domā, ka tev Dievs teica, bet varbūt tu izlasīji Bībelē un pieņēmi lēmumu, ka to tev saka Dievs? Tu izdomāji savā galvā, kā tev rīkoties konkrētā situācijā. Tu atver Dieva vārdu, sameklē atbilstošas Rakstu vietas, konkrēti priekš savas situācijas, arī atceries, kāda ir draudzes mācība, iespējams, pakonsultējies arī ar mācītāju. Tev teica Dievs, bet realitātē tu pats izdomāji, tu ņēmi vērā, ko teica mācītājs, ko saka Dieva vārds un tu izdomāji, ka to teica Dieva vārds. Tu sagaidīji īpašu sajūtu, kad Dievs uzrunā, iespējams, tu gaidīji to brīdi, kad tev būs šīs sajūtas. Krustceles, kurā virzienā doties. Vispirms tu domāji ar galvu, kā rīkoties un tad tu ieguvi sirdsmieru, kā pareizi rīkoties. Iespējams, ka tu šo sirdsmieru iztulko, ka to teica Dievs, bet tā ir vienkārša sajūta, kas atnāca no tā, ka tev bija kādas konkrētas zināšanas. Tad ir jautājums, vai mēs runājam ar Dievu vai Dievs runā ar mums? Ja tev teica Dievs, tad man ir jādreb, ka to teica Tas Kungs, bet patiesībā tu vienkārši to izdomāji. Man nāk prātā viena anekdote par psihiatrisko slimnīcu, kur kāds slimnieks izmeta medmāsiņu pa logu un pie viņa ienāk ārsts un viņam jautā, kāpēc viņš tā darīja. Viņš atbild, ka viņam to esot teicis Dievs. Blakus palātā kāds skaļā balsī atbild: „Es tev neko neesmu teicis.” Lūk, kontingents, kurš ir arī kristīgajā vidē – „Dievs teica”.

Šodien noskaidrosim, kā tad Dievs runā, kā Dievs atklājas. Vai mēs atklājam viņu? Vai tomēr Viņš atklājas mums? Ja Viņš mums atklājas, tad kāpēc? Kas ir tie īpašie cilvēki Bībelē? Kas ir īpašie cilvēki mūsdienās, kuriem atklājas Dievs, kuri ir satvēruši Dievu? Kad cilvēks ir satvēris Dievu, tad tu redzi Dieva svētības pie viņa, spēku viņa dzīvē. Dieva klātbūtne ir šī cilvēka dzīvē. Par Īzāku ir rakstīts, ka viņš sēja tajā zemē un saņēma simtkārtīgu ražu.

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1.Mozus 26:12)

Priekš kādiem cilvēkiem tā ir vienkārša rakstvieta, bet citiem tā ir realitāte viņu dzīvē. Viņš sēja pēc Dieva gribas, viņš sēja Dieva spēkā, sēja Dieva gudrībā, un viņš patiešām pļāva simtkārtīgu ražu. Viņš iesāka biznesu, un tas jau ir liels solis, iesākt, pārvarēt savas bailes. Viņš sēj un viņam aiziet šī lieta, viņš ir svētīts cilvēks. Tas ir liels solis, kad cilvēks uzdrīkstas, ka viņš grib savu mājas grupiņu, viņš grib kalpot cilvēkiem. Tas jau ir labs solis. Ja šajā grupiņā cilvēki patiešām aug un ja vēl cilvēki nāk klāt, cilvēki patiešām tiek glābti un piedzīvo Dieva tuvumu, tad jau tas ir cits līmenis. Priekš viena tie ir tikai vārdi – simtkārtīga sēja, bet citam tas ir dzīvs vārds, kas šajā cilvēkā dzīvo. Kāds tic Dievam, jo ir labi un pareizi ticēt Dievam, kāds pieņem Kristu tāpēc, ka ir pareizi pieņemt Kristu, jo Viņš ir Glābējs, jo ir debesis un ir elle, un ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība.

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa evaņģēlijs 14:6)

Viss ir pareizi. Mēs ar prātu saprotam, pieņemam un sākam dzīvot ar to realitāti, ka Kristus tagad ir manā dzīvē. Ar prātu mēs aptveram, ka Dieva Gars mūsos mājo, bet ir cilvēki, kuriem tas ir dzīvs viņos. Tā ir neatņemama daļa no viņa. Kā dziesmā vārdi – tā ir mana dzīve, tā es dzīvošu un nekas to nemainīs. Es vienmēr būšu svētīts, es vienmēr būšu Dieva tuvumā. Dievs vienmēr būs ar mani. Kas tie ir par cilvēkiem, kuriem Dievs viņu dzīvēs ir tik reāls? Kas viņos ir īpašs?

Man šodien būtu ļoti daudz ko runāt. Tās visas ir Rakstu vietas, tur praktiski nav neviena piemēra, tur nav nevienas ilustrācijas, tur ir tikai Bībeles ilustrācijas. Iziesim cauri Pirmajai Mozus grāmatai, kādām divdesmit nodaļām. Sākot no pasaules radīšanas, beidzot ar iziešanu no Ēģiptes, apsolītās zemes ieņemšanu. Katrai nodaļai visur cauri vijās īpaši cilvēki, kas bija satvēruši Dieva vīziju, īpaši cilvēki, kuri bija izredzēti, kuriem bija īpašs Dieva tuvums, kurus Dievs sargāja, svētīja, vadīja. Kas šie par cilvēkiem? Vai Dievs pats īpaši izvēlējās šos cilvēkus? Vai šie cilvēki izvēlējās Dievu? Tas ir tas pats jautājums, ko es uzdevu jau sākumā. Kurš runā? Tu runā ar Dievu vai Dievs runā ar tevi? Varbūt tomēr kaut kas no abiem šiem aspektiem? Kā Dievs izvēlējās šos cilvēkus? Kāpēc tieši viņus lieto? Kāpēc Mozu lietoja tik varenā veidā, ka viņš izveda Izraēlu cauri jūrai ar sausām kājām, ka jūra pāršķēlās? Tas nav nekas ikdienišķs, ja tavā priekšā pašķiras jūra. Tas nav nekas ikdienišķs, ka Dievs var būt tādā mērā, tādā spēkā viena cilvēka dzīvē. Kas ir īpašs šajos cilvēkos? Vai viņi īpaši piedzima? Vai Dievs viņus izraudzījās vai viņi izraudzījās Dievu? Ķersimies pie Bībeles analīzes un pētniecības. Sāksim ar radīšanu.

Dievs radīja debesis un zemi, un pirmo cilvēku Ādamu. Vārds “Ādams” nozīmē “cilvēks”, Ieva – “dzīvā”. Kaut arī viņi pazaudēja dievišķo godību, tiekot izdzīti no Ēdenes dārza, tomēr tie bija cilvēki, kuri pazina Dieva godību. Tas ir cilvēks, kas ir līdzīgs ikvienam no mums, kaut arī tajā laikā cilvēki dzīvoja ap tūkstoš gadiem. Pakāpeniski cilvēku dzīves ilgums samazinājās.

Jo jaunāki notikumi, jo smalkāk tie ir izklāstīti, un mēs labāk varam saprast, kāpēc tieši šim cilvēkam ir Dieva godība, kāpēc tieši viņu Dievs lietoja, kāpēc viņi ir tik īpaši. Tas, kāpēc es tev šo stāstu, ir tāpēc, ka es gribu, ka tu esi šis īpašais cilvēks, ka tu spēj saprast, kā Dievs izraugās, kā Dievs runā, vai no mūsu puses ir kaut kas jāizdara, vai tomēr tā ir brīva Dieva izvēle, vai tomēr tā ir mūsu izvēle. Atbildi es došu tikai pašās beigās. Arī es neesmu Dievs, kas visu var precīzi iedot. Tomēr izsekosim līdzi radu rakstiem, sākot no Ādama, beidzot ar Jozua.

Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu runā uz katru no mums domās, ka Tu dod domas, izjūtas, ka Tu aizskar un palīdzi saprast principus, kurus Tu esi iedibinājis, kā Tevi satvert, kā Tu izraugies, kā Tu runā un kā būt tam cilvēkam, kurš patiesi nodzīvo pilnvērtīgu dzīvi saskaņā ar Dievu gribu šeit virs zemes un gūst panākumus.

Ādamam un Ievai piedzima Ābels un Kains. Ir rakstīts, ka Kains nokāva Ābelu.

Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu, sacīdama: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.” Un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva. (1.Mozus 4:1-8 )

Viņi abi nesa upuri Dievam. Upuris, ko nesa Ābels, Dievam patika, taču upuris, ko nesa Kains, Dievam nepatika. Vienīgais, ko var spriest no šīs Rakstu vietas, ka Ābels nesa upuri no pirmdzimtā, no pirmajiem, par Kainu tas nav rakstīts. No šīs skopās rakstvietas var spriest, ka abiem diviem bija ticība Dievam, bet tikai viens no viņiem bija īpašs, tikai viens bija satvēris Dievu, tikai viena cilvēka dzīvē bija Dieva godība, Dieva slava, un tas bija Ābels. Kains Ābelu nokāva.

Tāpat arī draudzē un ārpus draudzes cilvēki ir tik dažādi. Mēs dzirdam vienu un to pašu informāciju, bet tikai uz dažiem ir Dieva svētība, Dieva godība. Dažus Dievs lieto īpašā veidā, un mēs domājam, kāpēc tā, kāpēc viņu Dievs tā lieto? Kas šajā cilvēkā īpašs? Kāpēc Dievs viņu izvēlējās, kāpēc Dievs mani neizvēlējās? Kāpēc vienam veicas, bet otram neveicas? Kāpēc viens iziet cauri visām grūtībām? Abi divi sēž draudzē blakus, bet viens ir veiksmīgs, savukārt, otrs –neveiksmīgs. Viens ir nabags, patstāvīgā naudas trūkumā, otram naudas vienmēr pietiek un otram var palīdzēt. Kur ir tā atšķirība? Viens dzīvo absolūtā svētumā, pat pārmērīgā svētumā, ka izturēt vairs nevar, tik svēti dzīvo, bet nav svētības, miera, harmonijas, vajā visādas nebūšanas. Otrs, kaut kāds tāds, draudzē nāk, kalpo, pieļauj dažādas kļūdas, tik labi neizskatās. Dievam nevajadzēja viņu svētīt, jo viņš ne tā rīkojas attiecībā pret cilvēkiem un Dievu, varbūt pārāk skarbs, ne tādus vārdus lieto, bet Dievs viņu svētī. Bet otrs pilnīgi perfekts svētais. Kas viņus atšķir? Kas šķīra Kainu no Ābela?

Vai Dievs uz tevi runā vai tu pats runā? Es nedaudz pateikšu priekšā. Es domāju, ka abi aspekti darbojas. Kā tie darbojas, pie tā mēs vel nonāksim. Gan mēs paši runājam, gan Dievs runā. Pirmais nosacījums – Dievs ir un Viņš runā, un ir Viņa principi, Viņa griba, Viņa vadība, Viņa svētība.

Dievs izraidīja Kainu, pielika zīmi, bet tā nebija kauna zīme, tā bija zīme, ka viņu nedrīkst nogalināt. Viņš jau sodu saņēma – viņš bija izraidīts.

Tad Kains sacīja Dievam: “Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest. Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un Tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus.” Un Dievs sacīja viņam: “Ne tā! Ikvienam, kas Kainu nokauj, tiks septiņkārt atriebts.” Un Dievs pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu. (1.Mozus 4:13-15)

Ādamam piedzima vēl bērni, Sets.

Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu un nosauca tā vārdu: Sets, jo “Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains”. Un arī Setam piedzima dēls, un viņš nosauca tā vārdu: Ēnošs. Tas sāka piesaukt Dieva Vārdu. (1.Mozus 4:25-26)

Ņem vērā, ka Ādamam un Ievai dzima pēcnācēji, bet viņi bija dažādi. Ābels bija satvēris Dievu jeb Ābelu bija satvēris Dievs, bet Kainu ne. Kā tā? Setam dzimst dēls vārdā Ēnošs. Ir konkrēti rakstīts, ka Ēnošs bija viens no īpašajiem, viņš bija satvēris Dievu, viņš sāka piesaukt Dieva Vārdu. Te nav rakstīts, ka Dievs izvēlējās Ēnošu. Viņš sāka piesaukt Dieva Vārdu, un, ja viņš tik senos rakstos ir minēts, tad šī personība bija ievērojama. Viņš acīmredzot bija izcils līderis, viņš vienoja cilvēkus, pilsētas, valstis, veidoja saskaņā ar to, kāda ir Dieva griba.

Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu, tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma. Un Dievs sacīja: “Es iznīcināšu no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; cilvēku līdz ar lopiem un rāpuļiem, un putniem gaisā, jo Man ir žēl, ka Es tos esmu radījis.” Bet Noa atrada labvēlību Dieva acīs. Šis ir stāsts par Nou: Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu. Un Noa dzemdināja trīs dēlus: Šemu, Hamu un Jafetu. Bet zeme bija samaitāta Dieva priekšā un pilna varas darbu. Un skatīja Dievs to zemi, un redzi, tā bija samaitāta, jo ikviena radība savu ceļu samaitāja uz zemes. Tad Dievs sacīja Noam: “Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu kopā ar zemi.” (1.Mozus 6:5-13)

Tomēr pēc laika virs zemes bija palicis viens cilvēks, kurš joprojām piesauca Dievu. Viņa vārds ir Noa. Pasaule bija kļuvusi ļauna, cilvēki bija novērsušies. Te kārtējo reizi ir jautājums – kas novērsās? Vai Dievs novērsās no cilvēkiem?  Vai cilvēki novērsās no Dieva? Atbilde – cilvēki novērsās no Dieva. Un Dievs novērsās arī no cilvēka, jo cilvēks novērsās no Viņa. Pasaule bija varas darbu pilna. Dievs nolēma šo pasauli iznīcināt. Viņam kļuva žēl, ka Viņš ir radījis tādu kroplīgu cilvēci. Visa radība gāja bojā plūdos. Dievs uzrunāja Noa, ka ar viņu Dievs cels derību.

„Bet ar tevi Es celšu derību. Tu iesi šķirstā, tu, tavi dēli, tava sieva un tavu dēlu sievas līdz ar tevi.” (1.Mozus 6:18 )

Un Noa darīja, kā Dievs sacīja. (1.Mozus 6:22)

Noa nodzīvoja 950 gadus. Tagad labi, ja cilvēki nodzīvo septiņdesmit gadus. Pēc grēkā krišanas cilvēku dzīves ilgums pakāpeniski samazinājās. Ja tev kāds saka, ka šodien cilvēki dzīvo ilgāk, tad tā nav patiesība. Kā mēs zinām, tad zinātne pakārto visu sev: mums taču tagad ir tehnoloģiju laikmets, mēs esam iemācījušies, kā ēst labāk, dažādi zinātnes sasniegumi, medicīna. Nav taisnība, cilvēka dzīves ilgums ir samazinājies. Varbūt kādos periodos, kādos gadsimtos ir kaut kādas nianses, kas var izraisīt lielāku mirstību vai dzīves ilguma pieaugumu, bet nekas īpaši daudz tur nemainās. Simts gadu, tas jau ir ļoti daudz. Noa bija īpašs cilvēks, ko izvēlējās Dievs, bet jautājums, vai Dievs viņu izvēlējās? Vai viņš izvēlējās Dievu? Vai viņš staigāja ar Dievu? Pēc plūdiem Noa no šķirsta izgāja ar saviem dēliem – Šemu, Hamu un Jafetu, un vedeklām. Viņiem dzima bērni. Bībele saka, ka no šiem trim cilvēkiem izveidojās visas pasaules tautas – semīti, hamīti un jafetīti. Ebreji ir cēlušies no semītiem, un ne tikai ebreji, jo no semītiem ir cēlušās daudzas un dažādas tautas.

Bībele runā un uzsver dažus īpašus cilvēkus, kas bija satvēruši Dievu un kurus bija satvēris Dievs. Tie ir cilvēki, kas iet caur uguni un ūdeni. Tie ir cilvēki, kas sēj zemē un saņem simtkārtīgu ražu. Tie ir cilvēki, uz kuriem cilvēki skatās un kuriem seko. Tie ir cilvēki, kas pazīst Dievu personīgi. Tā ir viņu dzīve, tā viņi dzīvo un nekas to nemainīs. Tāds bija Noa.

Notika incidents.

Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī. Kad Hams, Kānaāna tēvs, redzēja sava tēva kailumu, viņš to pateica saviem divi brāļiem. Tad Šems un Jafets paņēma tēva virsvalku, un abi uzlika to uz saviem pleciem un atmuguriski iegāja un apsedza sava tēva kailumu, savas sejas nogriezdami, tā ka tie sava tēva kailumu neredzēja. Kad Noa pamodās no sava skurbuma, tad viņš dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls tam bija nodarījis. Un viņš sacīja: “Lai Kānaāns ir nolādēts; viņš lai kļūst par vergu savu brāļu vergiem.” (1.Mozus 9:21-25)

Hams bija no tiem dēliem, kurš nesekoja tēva paraugam. Viņš redzēja, kāds ir tēvs, ka viņš uzticas Dievam. Hams redzēja, ka viņš izdzīvoja, pateicoties tēva paklausībai Dievam, viņa attiecībām ar Dievu. Tomēr viņš pārkāpa Dieva likumus un tika nolādēts.

Es nolasīšu tautas, kuras cēlās no Hama. Hama dēli – Kušs, Mizraims, Puts un Kānaāns. Kānaānu zeme bija tā apsolītā zeme, kur piens un medus tek, kur Dievs apsolīja ievest Savu tautu. Kānaāns, kur upurēja savus pirmdzimtos dēlus saviem dieviem. Kānaānu zeme, kur elku kalpība bija tādā mērā, ka Dievam šo zemi nācās pilnībā iztīrīt no šiem cilvēkiem. No kurienes Hams nāk? No Noa. No īpaša cilvēka, kurš piesauca Dievu. Arī jafetīti, arī semīti. Kas vēl ir cēlies no Hama? Viņš ir nācis no Noa. Noa ir nācis no Ādama. Kušs dzemdināja Nimrodu. Nimrods ir Babilonijas autors. Mezopotāmija – tā ir aptuveni šodienas Irākas teritorija. Tur bija pirmā faktiski zināmā civilizācija. Pirmā rakstība. Babilonijā cēla Bābeles torni. Viņiem bija viena valoda, lai celtu sev vārdu. Šajā vietā Dievs sajauca valodas.

Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: “Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,” – jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” Un Tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un Tas Kungs sacīja: “Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tika nosaukts: Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu. (1.Mozus 11:1-9)

Šeit nav jāsaprot burtiski, ka Dievs sajauca viņiem valodas, bet tas ir jāsaprot tā, ka notika šķelšanās. Tāpat kā šodien, nekādas impērijas, PSRS, ES, nekādas šīs savienības ilgi nepastāvēs. Dievs nekad neļaus cilvēkam bez Viņa pilnībā pārvaldīt zemeslodi. Nekad tas nenotiks, izņemot trīs ar pus gadus, kad būs pilnīga antikrista valdīšana, bet tā būs ļoti īsa un tad nāks gals.

Nimrods bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā. Viņa ķēniņa valsts sākums bija Babilonijā, Sineāras zemē. Ja tu ieskatīsies kartē, tad redzēsi Izraēlu, Vidusjūru un gar krastu Kāanana zemes, faktiski šodienas Izraēls, Palestīna. Izraēla zeme, auglīga zeme, tālāk ir tuksnesis, Ēģipte, kur Nīlas upe, nedaudz auglīga zeme, Kānaāna zeme. Kāpēc zemi nosauca par Kānaāna zemi? Salīdzinot ar apkārtējo tuksnesi, tā tiešām bija iekārojama vieta. Zeme, kur piens un medus tek. Tā tiešām bija reāla zeme ar reālu auglību. Mezopotāmija, tur kur Babilonija. To sauc arī par auglīgo pusmēnesi. To pat var rēķināt līdz Ēģiptei. No Persijas līča iztek upe, kas sadalās divos atzaros, kas ir minēti arī pie Paradīzes dārza – Eifrata un Tigra. Ap šo upi viss ir auglīgs. Tur pirmie cilvēki pēc plūdiem sāka civilizāciju.

Ir cilvēki, kam šķiet, ka šodien ir zinātnes sasniegumi, bet šie sasniegumi ir bijuši jau tūkstošiem gadus pirms mūsu zinātnes sasniegumiem. Ir lietas, ko zinātnieki nespēj izskaidrot vēl šodien, bet ko spēja izskaidrot jau toreiz.

Hamīti bija cilvēki, kuri atkāpās no Dieva. Viss notika pēc programmas, kā vienmēr – cilvēki atkāpās no Dieva, viena valoda, izlēma celt torni līdz debesīm un valdīt bez Dieva. Dievs nav pret, ka mēs ceļam pilis, Dievs nav pret, ka mēs sasniedzam virsotnes, bet ne bez Viņa, ne aizmirstot Viņu, jo viss, kas tiek celts, aizmirstot pašu Dievu, ir lemts iznīcībai, neveiksmei, tirānijai, cilvēku apspiešanai, iznīcībai. Dievs labāk zina, kas mums ir vajadzīgs. Notika šķelšanās un no šīs vietas pa visu zemi izklīda cilvēki. Semīti faktiski ir aramieši. Ebreji kā tauta nebija, viņi nāk no aramiešiem.

Es tev atklāšu vienu īpašu gadījumu, kas tev liks skatīties uz Dievu, uz Ābrahāmu pavisam citādāk nekā līdz šim, kā arī uz daudziem citiem Bībeles notikumiem. No Hama nāca filistieši, jebusieši un amonieši. Tie ir visi tie cilvēki, kuri pēc tam bija Kāanāna zemē, kurus nācās izkvēpināt, tie visi bija izraēliešu ienaidnieki. Viņi visi nāk no Noa, kurš bijās Dieva. Arī mācītājiem, arī Dieva vīriem, kalpotājiem, veidojot ģimenes ar bērniem, var pat gadīties, ka bērni, kurus audzina pareizi, dievbijībā, tik un tā nesastop Dievu, kuri dzīvo bezdievīgu dzīvesveidu. Pie lieliem Dieva kalpiem to visu var redzēt, ka bērni dzīvo bezdievīgu dzīvi. Viens variants ir, ka viņi paši nav audzinājuši, tā ir viņu pašu atbildība. Bet, ja tu esi audzinājis, tad tas nav garants, ka tavs bērns ies Dieva ceļus. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņam ir brīva izvēle. Vai arī Dievs viņu neizvēlējās? Varbūt Dievs viņu nesvētīja?

Ābrahāmam piedzima Īzaks. Īzakam piedzima Ēsavs un Jēkabs. Vai tu zini, ko tulkojumā nozīmē “Jēkabs”? Esi droši vien dzirdējis, ka Jēkabs ir viltnieks, bet tas nebūs precīzākais tulkojums. Precīzāks tulkojums – Jēkabs ir tas, kas ir satvēris papēdi. Viņi bija dvīņi. Ēsavs piedzima pirmais, otrais piedzima Jēkabs, kurš bija satvēris Ēsava papēdi. Tā viņi piedzima.

Tad pirmais iznāca, viss sarkans kā spalvains apģērbs, tāpēc tie nosauca viņa vārdu Ēsavs. Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi, tāpēc viņa vārdu nosauca: Jēkabs; un Īzāks bija, tiem dzimstot, sešdesmit gadus vecs. (1.Mozus 25:25-26)

Ēsavam nebija nekādas intereses par Dieva tuvumu, par apsolījumiem, par Dieva vīziju, bet tāda bija Jēkabam. Un Jēkabu Dievs izvēlējās. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas Bībelē ir fiksēts kā patriarhs. Mēs Bībelē lasām par Ābrahāma Dievu, Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu. Iedomājies, cilvēki saka, ka tas ir Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Cik ļoti šie cilvēki atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, ka citi cilvēki pat nespēja pateikt: ”Mans Dievs!” Cilvēki redzēja Ābrahāma Dievu. Viņā redzēja šo Dievu. Viņā vienīgajā. Kāpēc tieši Ābrahāms? Mēs nonāksim pie ļoti interesantas lietas. Bābele un Babilonija faktiski bija bezdievības impērija. Tur tika celti zikurāti, elkdievības tempļi, tempļi zinātnei, tempļi elkiem un netālu no Babilonijas 200-300 km attālumā bija vieta, kuru sauca par kaldeju Ūru, kas atradās auglīgajā pusmēnesī. Bija apsīkusi ticība Dievam zemes virsū. Dievs, bija apsolījis, ka Viņš vairs zemi plūdos neiznīcinās.

Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi. (1.Mozus 9:11)

Un ir rakstīts, ka no kaldeju Ūras Dievs aicināja Ābramu. Kāpēc Ābrams bija šajā auglīgajā pusmēnesī un tieši tajā zemē, kur bija Bābeles tornis? Ābrams dzīvoja pašā bezdievības centrā. Viņam no turienes iet prom nebija nekāda iemesla, jo viņš dzīvoja auglīgā zemē. Nevajadzēja nekādu Kānaāna zemi. Iziešanas iemesls bija tikai viens – Dievs izvēlējās Ābramu, lai izveidotu savu tautu, kas pieķeras Dievam, kuru Dievs var svētīt, un tādējādi var svētīt katru zemes iedzīvotāju. Mēs visi esam Ābrahāma dzimums, garīgais dzimums, mēs visi esam Ābrahāma ticības sekotāji. Mēs visi varam satvert to, ko bija satvēris Abrahāms. Dievs mūs visus var satvert tā, kā satvēra Ābrahāmu.

Debesu, Tēvs, es Tevi lūdzu, runā un palīdzi mums saprast, ka Tu, Kungs, aizskar, iemiesojies ar Savu vēlmi, ar Savu gribu, iemiesojies domās, emocijās, katra cilvēka būtībā, ka Tu uzspridzini domāšanu, ka Tu uzspridzini dzīves un dzīvesveidu, padari to interesantu, piepildītu ar Tavu klātbūtni, ar ekstrēmiem gājieniem, ar tādiem panākumiem, kas nav pat rādījušies sapņos, katram vienam, kas lasa šos vārdus.

Es jau teicu, ka šī rakstvieta var daudz ko izmainīt. Kas bija Tera? Ir rakstīts, ka aramieši dzīvoja tieši pie Bābeles, kaldeju Ūrā, kur iztek Tigra un Eifrata. Tā ir ļoti auglīga vieta. Tā bija vieta, kur bija sakoncentrējušies visi tā laika pagāni. Tur bija visas zinātnes centrs un vieta, kur tika celta pilsēta un tornis debesīs, atstājot Dievu. Tieši tur dzīvoja Tera. Par viņu Bībelē ir rakstīts, ka viņš bija elku pielūdzējs. Tieši tur, kur viņš dzīvoja, bija mēness dieva pielūgsme. Un, manuprāt, ir nepareizi domāt, ka Tera bija pilnīgs elku pielūdzējs. Jā, Tera dzīvoja šādā vietā, jā, ticība virs zemes jau bija izzudusi, bet tieši Tera, kā ir rakstīts, izgāja no kaldēju Ūras uz Kānaāna zemi. Kurš izgāja uz Kānaāna zemi?

Un Tera ņēma savu dēlu Ābrāmu un dēla dēlu Latu, Hārana dēlu, un savu vedeklu Sāraju, Ābrāma, sava dēla, sievu, un lika tiem iziet no kaldeju Ūras un iet uz Kānaāna zemi. Un tie nonāca līdz Hāranai un apmetās tur. Un viss Teras mūžs bija divi simti pieci gadi, un viņš nomira Hāranā. (1.Mozus 11:31-32)

Teram piedzima bērni Ābrāms, Nahors un Hārans. Hārans nomira un atstāja savu dēlu Latu, kuru pieņēma Ābrāms un audzināja kā savu dēlu. Nahors apprecēja Milku, un Ābrāms apprecēja Sāru, viņi apprecēja brāļa meitas. Tajā laikā tā bija normāla parādība. Un tur nav rakstīts, ka Dievs teica, lai Tera iziet.

Lūk, ko es esmu sapratis. Šī Dieva ideja ir, un tā nemājo vienkārši atmosfērā, tā nemājo vienkārši gaisā, tā nemājo sienās. Dieva ideja mājo cilvēku sirdīs. Dieva ideja mājo cilvēku prātos. Sākot no Ādama, cilvēki, kas ir satvēruši Dieva ideju, kurus Dievs ir satvēris, viņi ir gājuši un kā ķēdītē atnesuši šo ticību līdz mūsdienām. To pat nevar nosaukt par ticību. Tā ir dzīva parādība, tas ir dzīvs tevī. Dievs teica: ”Es esmu.” Par to nevar pateikt, ka tā ir vienkārši ticība Dievam. Nē, tā ir vairāk nekā ticība Dievam, tā ir daļa no cilvēka. Tas ir dzīvs tevī.

Tera izgāja, Hārans nomira ātrāk, palika Nahors. Un viņi devās un apstājās Hāranā. Tas ir apmēram 1000 km uz ziemeļiem uz Turcijas un Grieķijas pusi, un joprojām viņi atradās auglīgajā pusmēnesī, pašā augšiņā. Tera neaizgāja līdz Kānaāna zemei. Ābrams nekur tālāk nedevās. Kad Tera nomira, Nahors palika Hāranā, bet Ābrams paņēma savu pieņemto dēlu Latu, savu sievu, savu iedzīvi un izceļoja uz Kānaānu. Lūk, draugs, kā Dievs izraudzījās Ābrāmu. Visticamāk Ābramu ietekmēja tēvs un cilvēki, kas zināja pastāstīt par Dievu un Dieva ideju. Ābrāms to satvēra. Tēvs aizgāja tikai līdz Hāranai un apstājās. Ko tas nozīmē?

Tieši tāpat, kā tu šodien esi šeit. Diemžēl, tas ir fakts, jūs visi neaiziesiet līdz galam. Jūs visi negūsiet panākumus. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka jūsu vidū ir cilvēki, kuri nesatver Dievu. Vienkārši tā ir. Pat ģimenē viens satver Dievu, bet otrs nesatver Dievu. Viens gūst panākumus, otrs ne. Kāpēc? Tāpēc, ka mums jau ir 14 gadu jubileja. Un tā kā mēs nedzīvojam 950 gadus kā Noa vai Tera, kas nodzīvoja 205 gadus. Laiks, ko dzīvojam uz zemes, nemaz nav tik liels, lai 14 gadu laikā tu paliktu neveiksminieks, ka šo 14 gadu laikā vari sēdēt draudzē, klausīties, ko es tev tagad sludinu, kas ir ļoti vērtīgi, bet daudziem no jums tas neko neizsaka. Problēma ir tā, ka tas tev neko neizsaka.

Problēma bija arī Nahoram, kas palika savā zemē, kurš neizgāja kopā ar Ābrāmu, tur jau bija arī Ēsava problēma. Jāzeps satvēra Dievu, bet pārējie vienpadsmit ciltstēvi nesatvēra, tieši otrādi – viņi pārdeva Jāzepu verdzībā. Jāzeps bija sapņotājs. Mēs tagad tikai nonāksim pie paša svarīgākā. Kā tad satvert? Kā Dievs izraugās? Kā Dievs izvēlās? Kā Dievs atklājās? Vai mēs Viņu atklājam vai Viņš mums atklājas? Vai ir kaut kas, kas ir jāizdara mums?

Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:1-3)

Tā ir pirmā reize Bībelē, kur Dievs atklājas Ābrāmam. Jautājums, vai tiešām Dievs viņam atklājās vai viņš meklēja Dievu? Ņemot vērā, ka Teras ģimene izgāja uz Kānaānu, iespējams, ka Tera jau bija saņēmis norādījumus. Viņš jau zināja par šo zemi, kur viņam ir jāiet, jau zināja par tautu, ko Dievs gribēja radīt, bet viņš neaizgāja līdz galam. Kāpēc? Par viņu ir rakstīts, ka viņš pielūdza arī elkus. Tur bija mikslis. Starp citu, vēlāk, kad Īzakam ņēma sievu, to ņēma no Kānaāna zemes, no Nahora. Tas nozīmē – pie saviem radiniekiem. Lai ņemtu sievu no aramiešiem, nevis kānaāniešiem, bet no sava tēva dzimtas. Paņēma Rebeku, arī Rāheli un Lea. Visas ņēma no turienes, lai nesajauktos ar kānaāniešiem. Bībelē ir Rakstu vieta, kur Jēkabs pavēl sievām, bērniem un visiem sava nama vergiem izsviest elkus.

Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: “Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstaities un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.” (1.Mozus 35:2-3)

Patriarhs Jēkabs vadīja saimniecību, vadīja ģimeni, kuri pielūdza elkus. No kurienes? No Nahora nama. Tera līdz galam neaizgāja. Bet Ābrāms aizgāja, un notika lieli brīnumi. Ābrāmam Dievs atklājās vairākas reizes. Ir rakstīts, kādos veidos atklājās un ko Dievs lika darīt. Divas reizes Ābrāms savu sievu atdeva pagānu ķēniņiem, lai viņš paliktu dzīvs, bet gluži arī tā nebija. Viņš cerēja arī uz to, ka, ja Sāru paņems Ēģiptes faraons, tad viņš paliks ne tikai dzīvs, bet arī par viņu faraons gādās. Viņš būs faraona radinieks. Iedomājies sev tādu vīru, kurš sava labuma dēļ, un viņš vēl pateiks, ka arī tava labuma dēļ, jo tu nenomirsi badā, teiks, lai padzīvo pie kāda bagāta un ietekmīga vīra. Viņš atvērs tev kontu un krīzes laikā viss būs labi. Tas bija cilvēks, kuru Dievs bija izraudzījis. Un zini, Bībelē no Dieva puses Ābrāmam nav neviena pārmetuma par izdarīto. Pārmetums ir pagānu ķēniņam. Dievs pats pārdabiski uzrunā viņu. Galmā viņi visi pārbijās. Tas bija pārdabiski. Viņi sadāvināja dāvanas un teica, lai Ābrams iet no viņiem prom, slēdz ar viņu derības un prasīja, lai aizlūdz par viņiem Dievu.

No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā. Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: “Tā ir mana māsa.” Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu. Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham kādā sapnī un sacīja tam: “Redzi, tev jāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, jo viņa ir precēta sieva.” Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: “Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis! Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? – Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis.” Un Dievs sacīja viņam sapnī: “Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder.” Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās. Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: “Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis.” Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: “Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?” Ābrahāms sacīja: “Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa – viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. Un, kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, – ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki par mani: tas ir mans brālis.” Un Abimelehs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru. Un Abimelehs teica: “Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk.” Bet Sārai viņš sacīja: “Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota.” Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelehu, viņa sievu, viņa kalpones, ka tās atkal varēja dzemdēt. Jo Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu klēpi Abimeleha namā Ābrahāma sievas Sāras dēļ. (1.Mozus 20:1-18 )

Zini, pēc laika Ābrāms izdara vēlreiz to pašu, pie cita ķēniņa un citā valstī. Amats taču ir rokā. Dēls Īzaks no tēva mantoja to pašu. Arī viņš to pašu izdarīja ar savu sievu Rebeku. Un visos gadījumos Dievs, tā, kā bija teicis, tā arī darīja.

“Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1.Mozus 12:3)

Viņu sievām faraons un ķēniņi nepaspēja pieskarties, Dievs to neļāva. Tas ir pārdabiski. Bet pēdējā gadījumā tas nebija pārdabiski, jo šīs zemes ķēniņš redzēja, ka Īzaks smīdina sievu.

Kad viņš tur bija pavadījis ilgu laiku, tad Abimelehs, filistiešu ķēniņš, reiz skatījās pa logu un ieraudzīja Īzāku smīdinām Rebeku, savu sievu. Un Abimelehs pasauca Īzāku un sacīja: “Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: tā ir mana māsa.” [..] (1.Mozus 26:8-9)

Un ķēniņš zināja, ka Īzaks ir Dieva vīrs, ka viņu nedrīkst aiztikt, ka tās būs viņa beigas. Ķēniņi to zināja. Un būtu arī viņiem beigas. Kāda tā ir svētība un kāda tā ir apsardzība!

Un Īzāks sēja tanī zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis. (1.Mozus 26:12)

Kāds bija Jēkabs? Viņš apgūlās un redzēja sapni.

Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: “Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas. Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis. “Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: “Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. “Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti. “Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza. Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: “Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1.Mozus 28:11-22)

Tāds bija Jēkabs, kurš teica, ka desmito tiesu dos Dievam. Ābrahāms vienkārši deva desmito tiesu, bet Jēkabs apsolīja dot desmito tiesu. Viņi bija nepilnīgi cilvēki, bet viņi bija satvēruši Dievu. Viņi bija satvēruši Dieva ideju, Viņa redzējumu.

Piemēram, Ābrahāmam ar Sāru nevarēja būt bērnu, jo Sāra bija neauglīga. Bija pagājuši vairāki gadi, bērnu nav. Protams, Latu viņš bija pieņēmis par savu dēlu. Dievs taču teica, ka Viņš viņu svētīdams svētīs un vairodams vairos un viņš būs daudzu tautu tēvs.

“Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. Un Es tevi darīšu ļoti auglīgu, un daudzām tautām un ķēniņiem būs nākt no tevis.” (1.Mozus 17:4-6)

“Uz tava pamata Es celšu draudzi pasaulē.” Tas ir milzīgs redzējums, un Ābrāms gāja uz šo sapni, bet Lats nošķīrās no Ābrāma. Viņiem bija domstarpības par zemi, un Ābrāms šķirās no Lata, sakot, lai viņš iet, kur acis rāda, ņem labāko gabalu un iet. Lats nonāca pie Sodomas un Gomoras. Zini, kādas tautas nāk no Lata? Esot kopā ar Ābrāmu, Lats bija ļoti bagāts ar lopiem vergiem utt. Tiklīdz viņš aizgāja no Ābrāma, viņš nonāca stāvoklī, kur alā viņš bija kopā ar savām divām meitām. Meitas viņu piedzirdīja, jo viņas domāja, viss dzimums apstāsies. Viņas piedzirdīja tēvu, gulēja ar viņu un piedzima Moābs un Amons. No viņiem izveidojās divas tautas – moābieši un amonieši. Lats, kas bija kopā ar Ābrāmu, bez Ābrāma nebija nekas. Lats nebija satvēris Dievu, taču Ābrāms bija satvēris Dievu. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Pēc tam, kad Lats no viņa aizgāja, Ābrāmam nolaidās galva, cerības zuda, jo bērnu viņiem nav. Bet Dievs teica, ka no viņa gurniem būs viņa sekotājs Īzaks. Dievs cels Izraēla tautu, draudzi uz viņa. Lats aiziet, nav neviena.

Un Tas Kungs teica Ābrāmam pēc tam, kad Lats no viņa bija šķīries: “Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kur tu atrodies, uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem. Un Es darīšu tavus pēcnācējus itin kā zemes pīšļus; ja kāds var saskaitīt zemes pīšļus, tas arī tavus pēcnācējus varēs saskaitīt. Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot.” (1.Mozus 13:14-17)

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1.Mozus 15:5)

Es saskaitīju 6 vai 7 reizes, kur Dievs atklājas Ābrāmam un viņu uzmundrina. Kad Dieva eņģeļi stāv pie Ābrahāma telts, Sāra gatavo ēst un eņģelis saka:

Bet tas sacīja: “Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” [..] (1.Mozus 18:10)

Jau sen Sāra savu vīru ir aizsūtījusi pie verdzenes Hagaras, jau sen ir piedzimis Ismaēls – arābu tautu tēvs. Kad Dievs pasaka, ka pēc gada Sārai būs dēls, tur tā ir rakstīts, ka visas norises, kas ir sievietēm, jau sen ir beigušās, ir neiespējami kaut ko dzemdēt. Ābrahāmam jau bija 100 gadi, bet Sārai 90 gadi. Tie vairs nebija Noa laiki, kad dzīvoja simtiem gadus. Tev piedzims Īzaks. Zini, kas bija? Ābrahāms pasmējās: manā vecumā vēl bērni! Sāra arī pasmējās. Turklāt, kad eņģelis jautāja, kāpēc Sāra smējās, Sāra meloja un teica, ka viņa nesmējās. Zini, ko nozīmē “Īzaks”? Smiekli.

Un Ābrahāms nometās uz sava vaiga, pasmējās un domāja savā sirdī: kā tad simts gadus vecam vēl var bērni būt, un kā Sāra, kurai ir deviņdesmit gadu, varētu vēl dzemdēt? (1.Mozus 17:17)

Bet tas sacīja: “Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. Bet Ābrahāms un Sāra bija jau padzīvojuši, gados veci, un Dievs Sārai jau bija pārtraucis tās norises, kas sievām mēdz būt. Un tad Sāra smējās pie sevis, sacīdama: “Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Un mans kungs jau ir vecs.” Un Tas Kungs sacīja uz Ābrahāmu: “Kāpēc tad Sāra smējās, sacīdama: vai es patiešām vēl dzemdēšu, veca būdama? Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams? Noliktā laikā Es atgriezīšos pie tevis nākamā gadā, un Sārai būs dēls.” Un Sāra meloja, teikdama: “Es neesmu smējusies,” – jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: “Kā tad ne – tu smējies.” (1.Mozus 18:10-15)

Kad piedzima dēls, to nosauca par smiekliem. Manā vecumā bērni, par to mani visi apsmies! Tas nozīmē, ka ne Ābrahāmam, ne Sārai, nebija tā saucamā ticība. Tikai tici! Tās nebija. Būs tā, kā teica Dievs. Zini, Dievs viņus bija satvēris. Viņi bija satvēruši Dievu. Un viņi bija satvēruši vīziju, ka viņi tiks vairoti un ka šī Kanaāna zeme piederēs viņiem. Un Dievs vienmēr atgādina: skaiti zvaigznes! Ko nozīmē – skaitīt zvaigznes? Lietot Dieva dotās spējas. Tas nozīmē satvert Dievu un Viņa ideju, Viņa vīziju. Skaiti zvaigznes, tikpat daudz tev būs pēcnācēju! Liec to sev priekšā! Pārstaigā zemi! Ābrahāms pārstaigāja Kānaāna zemi, bet viņš neiemantoja šo zemi. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka pat sprīža platumā neiemantoja zemi.

Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem 11:8-13)

Tā nav taisnība, Ābrahāms no Efrona nopirka Makpelas tīrumu.

Un Ābrahāms paklausīja Efronam un nosvēra Efronam naudu, kādu tas bija minējis, Heta bērniem dzirdot, – četri simti sudraba seķeļu pēc parastās tirgus vērtības. Tā Ābrahāma īpašumā nonāca tīrums pie Makpelas iepretim Mamrei – tīrums līdz ar alu, kas tanī, līdz ar visiem kokiem, kas atradās tīrumā, visās tā robežās, – visu Heta bērnu klātbūtnē, kas vien tās pilsētas vārtos bija sapulcējušies. Un Ābrahāms apglabāja savu sievu Sāru tanī alā, kas atrodas Makpelas tīrumā iepretim Mamrei, tas ir, Hebronai, Kānaāna zemē. Tā tīrums un ala, kas tanī bija, nonāca Ābrahāma īpašumā no Heta bērniem par kapa vietu. (1.Mozus 23:16-20)

Ābrahāmam visas dzīves laikā vienīgais īpašums apsolītajā zemē bija kapa vieta iepretī Mamrei. Tas, kas mums ir šodien ir ļoti spēcīga Ābrahāma vīzija. Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs, Jēkaba Dievs, Jāzepa Dievs, Mozus Dievs, Jozuas Dievs, Dāvida Dievs, mans Dievs, tavs Dievs! Tie ir cilvēki, kas satvēra Dievu. Kas skaitīja zvaigznes, kas pārstaigāja, kas bija apsēsti ar šo ideju. Apsēsti ar šo Dieva ideju. Lūk, kāpēc tu esi nabags. Tu neesi apsēsts ar bagātību. Āmen! Lūk, kāpēc esi nevesels. Esi pārņemts ar veselību! Lūk, kāpēc nekas nenotiek kalpošanā! Neesi pārņemts ar kalpošanu. Esi pārņemts ar augļiem un auglīgu kalpošanu! Problēma ir, ka tev nav Ābrahāma vīzijas. Ir tikai ticība, kas vairāk ir saistīta ar prātu. Tev, draugs, ir kolektīvais spēks. Atnāci uz grupiņu, tur visi smaidīgi, forši, tas ir reāls spēks. Bet Dieva cilvēkiem ir Dieva spēks viņu dzīvēs. Draudzē darbojas ne tikai Dieva spēks, bet arī vienkārši cilvēcīgs spēks. Daudz cilvēku kopā vienas idejas vārdā – tu atnāc un smelies spēku. Taču tu pats vari satvert Dievu. Lūk, kāpēc draudzes ir mazas. Lūk, kāpēc politikā nav kristiešu. Lūk, kāpēc Latvija nav svētīta. Nav cilvēku, kas ir satvēruši Dievu un tie, kurus ir satvēris Dievs. Šie ir vairāk nekā tikai vārdi, te ir pat kaut kas vairāk nekā Dieva ideja. Mūsu vidū ir dzīvs Dievs! Dzīvs Dievs manī un dzīvs Dievs tajos, kas satver Viņu. Reāla dzīva darbība, reāls dzīvesveids. Tu pilnībā ar to esi saplūdis. Tas ir citādi, nekā tikai – es ticēšu un kaut ko lēnām darīšu. Tas ir kaut kas vairāk.

Noslēgumā es pateikšu, kas ir jādara. Atbildes ir Jaunajā Derībā. Piemēram, Dieva dēli nāca pie cilvēku meitām, precējās ar tiem un Dievam tas nepatika.

Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas, tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.” (1.Mozus 6:1-3)

Bija liela problēma, bet Bībeles skaidrojumos ir rakstīts, ka tie bija eņģeļi, kas nāca pie cilvēkiem. Bet ko Jēzus saka par eņģeļiem? Vai eņģeļi precas? Tur visi ir kā eņģeļi debesīs un neprecas.

Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 22:29-30)

Tie bija vienkārši Dieva cilvēki, kas bija satvēruši Dievu, bet sajaucās un precējās ar bezdievjiem, ar elku pielūdzējiem, tādiem, kas nav satvēruši Dievu. Lūk, kā izbeidzās ticība. Lūk, kā izbeidzās Dieva godība. Lūk, draugi, kāpēc ir jāprecas ticīgajam ar ticīgo. Lūk, kāpēc kalpotājam ir jāprecas ar kalpotāju. Lūk, kāpēc neveiksminiekam ir jāprecas ar neveiksminieku. Āmen! Tam, kas ir satvēris Dievu, ir jāprecas arī ar to, kas ir satvēris Dievu. Pretējā gadījumā jūs būsiet nesavienojami, sveši cilvēki. Aizies pirmā mīlestība, aizies pirmās emocijas, un nekas nepaliks pāri. Izjukusi laulība. Apraksi savu kalpošanu, apraksi savu dzīvi, apraksi savu aicinājumu. Ābrahāms arī bija nepilnīgs cilvēks, Jēkabs arī bija nepilnīgs cilvēks, bet viņi bija satvēruši Dievu.

Kad Sāra nomira, Ābrahāms to apglabāja Kānaāna zemē, apsolītajā zemē, kas bija viņa prātā un viņa sirdī. Zeme, kas viņam nepiederēja, bet bija viņa prātā, viņa sirdī. Tā bija Dieva ideja, ko viņš bija satvēris. Viņš dzīvoja šīs Dieva idejas dēļ. Kad nomira Ābrahāms, viņš lika Īzakam zvērēt, lai viņu apglabā tajā pašā vietā. Kad nomira Jēkabs, viņš lika zvērēt Jāzepam, ka viņu apglabās Kānaāna zemē, tas bija Ēģiptē. Kapavietā, kuru nopirka Ābrahāms, tika apglabāts Ābrahāms, Sāra, Jēkabs un Lea. Šīs varētu saukt par dzimtas kapenēm. Viņi tika apglabāti vietā, kura viņiem nepiederēja.

Kurš izveda izraēliešus no Ēģiptes zemes? Tas bija Mozus.

Mozus arī paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas israēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: Dievs jūs lūkodams uzlūkos; tad paņemiet manus kaulus līdzi no šejienes. (2.Mozus 13:19)

Jāzepam vienīgajam no brāļiem bija vīzija. Mūsu izraēliešu ciltstēviem – Jūdam un citiem – nebija šīs vīzijas, bet Jāzepam bija. Jāzeps lika zvērēt, ka pēc 400 gadiem viņi izies ārā no Ēģiptes, un, lai viņa kaulus neatstāj Ēģiptes zemē, bet, lai ieved viņa zemē. Kāpēc viņam bija tik svarīga sava kapavieta? Viņi bija tik ļoti tam piesaistīti, taču ne pašai zemei, bet garā piesaistīti šai zemei. Ar sirdi piesaistīti šiem apsolījumiem. Piesaistīti prātā. Mozus izgāja no Ēģiptes zemes ar izraēliešiem, bet viņš neiegāja apsolītajā zemē.

Jozua iekaroja Kānaāna zemi, iekaroja un ieveda zemē, kur tek piens un medus.

Un tie arīdzan apglabāja Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija izveduši no Ēģiptes, Sihemā, tanī īpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sihema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā. (Jozuas 24:32)

Mozus 40 gadus gāja pa tuksnesi un sev līdzi nēsāja Jāzepa mūmiju, jo Jāzeps bija pavēlējis to pašu, ko Jēkabs – neatstāt viņu Ēģiptē, svešumā, bet apglabāt tajā zemē, uz kuru viņi gāja, bet paši nesaņēma. Patiesībā viņi jau bija saņēmuši šo zemi. “Tevī un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Kāds spēks ir vīzijai, kura ir vienam cilvēkam! Kānaāniešu liktenis tika izlemts tajā brīdī, kad Ābrahāms satvēra vīziju. Pagāja gadi, bet viņi tur iegāja. Lūk, kāpēc viņam bija tik svarīga šī mazā kapavieta. Būt apglabātam savā zemē, kura viņam nepiederēja. Tā bija sveša zeme. Viņš svešā zemē nopirka mazu gabaliņu zemes.

Tagad būs atslēgas. Kurš tad īsti mūs satver? Dievs izvēlas mūs vai mēs Viņu? Dievs satver mūs vai mēs Viņu? Kad Jēkabs devās prom no Lābana ar 2 sievām – Rāheli un Lea, kad viņš bija sadzemdējis visus ciltstēvus un devās ārā, viņam pretī nāca viņa brālis Ēsavs kopā ar armiju, kuras mērķis bija viņu iznīcināt.

Tu zināji, ka Ābrahāma vārds bija Ābrāms? Kāpēc? Kad Ābrāms kārtējo reizi šaubījās, viņu uzrunāja Dievs un nomainīja vārdu. Kāpēc bija jāmaina vārds? Lai viņš par sevi domātu, lai ticētu, lai tas kļūtu par daļu no viņa, lai pats Dievs to varētu ielikt viņā. Lai Dievs tevī varētu kaut ko iedēstīt, tev pašam ir jāmaksā pilna cena un jāatver sava sirds. Es kādreiz domāju, kā tas ir – jāatver sirds Dievam? Likās, ka tu tā ņem un ver vaļā. Atvērt sirdi Dievam nozīmē – soli pa solim apliecināt, domāt, lūgt, tuvoties, redzēt, pārstaigāt zemi garumā un platumā, un tad kaut kādā brīdī pats Dievs tevī to ieliks. Tas ir tavs un Dieva kopdarbs.

Mazliet vēl par vārdu maiņu.

Un Dievs sacīja uz Ābrahāmu: “Tavas sievas vārds turpmāk lai nav Sāraja, bet Sāra lai ir viņas vārds. (1.Mozus 17:15)

Vispār viņu sauca par ķēniņieni jeb kņazieni, bet Dievs nomainīja vārdu pret – daudzu ķēniņieni. Un visas šīs mazās rakstvietas, šīs mazās norādes norāda uz paša cilvēka pieķeršanos Dieva idejai un Viņam. Jēkaba vārds nozīmēja – tas, kurš satvēra papēdi. Citi viņu dēvēja arī par viltnieku. Bet, kad Ēsavs nāca pretī ar savu armiju, tad Jēkabs saprata, ka ir beigas. Jēkabs devās lūgšanā un nomainīja savu vārdu pret Israēlu. Israēls nozīmē – tas, kurš cīnījās ar Dievu. Jēkabs uzvarēja. Viņš gāja lūgšanā, lai iegūtu svētību, bet Dievs viņam teica:

“Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” (1.Mozus 32:27)

Un Dievs teica:

“Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1.Mozus 32:29)

Tas, kurš pieķērās Dievam, satvēra Dievu un Dievs satvēra viņu. Ar šādiem Dieva cilvēkiem joki mazi. Šie cilvēki ir īpaši. Viņi ir tik īpaši, ka vēsture mums rāda, ka uz zemes tāds paliek tikai viens. Ābrāms pats teica: “Es atdevu savu sievu, jo es domāju, ka tu mani nokausi un sievu paņemsi sev”, bet izrādījās, ka šie ķēniņi bijās Dieva.

Un notika, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja Sārajai, savai sievai: “Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: tā ir viņa sieva.- Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: es esmu viņa māsa,- lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad.” (1.Mozus 12:11-13)

Tad faraons aicināja Ābrāmu un sacīja: “Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva? Tu teici: tā ir mana māsa,- un es to esmu ņēmis par sievu. Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej.” Un faraons deva pavēles viņa dēļ vīriem, un tie viņu pavadīja un viņa sievu līdz ar visu, kas tiem bija. (1.Mozus 12:18-20)

Virs zemes vēl nebija tik liela neticība. Un vēl ir rakstīts, ka amoriešu grēku mērs vēl nebija pilns.

Un Viņš sacīja uz Ābrāmu: “Piemini, zināt zini, ka tavi pēcnācēji būs svešinieki zemē, kas tiem nepieder, un viņi tiem vergos, un viņus pazemos četri simti gadu. Bet arī to tautu, kas tos verdzinās, Es tiesāšu; pēc tam tie izies ar lielu mantību. Bet tu noiesi mierā pie saviem tēviem; un tu tiksi apglabāts sirmā vecumā. Un ceturtā paaudze atgriezīsies šeit, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.” (1.Mozus 15:13-16)

Dievs nedeva apsolīto zemi, jo grēku mērs vēl nebija pilns. Bija jāpaiet simtiem gadu, kamēr viņi iegāja apsolītajā zemē.

Un vēl viena lieta.

Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:2)

Dievs gribēja pārbaudīt Ābrahāmu. Viņš uzkrāva malku dēlam un paņēma nazi.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. (1.Mozus 22:7-8 )

Kāpēc bija jāpārbauda Ābrahāms? No kurienes Dievam radās doma par dēla upurēšanu? Daudzi saka, ka Bībele jātulko burtiski, un tad sākas problēmas, jo visu cenšas tulkot burtiski. Burtiski ir jātulko: [..] mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem 13:9) Un arī šeit ir jāsaprot, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko. No kurienes tad Dievam radās doma par upurēšanu? Vai tu pats Bībelē kaut kur redzi šādu ideju? Tajā vietā, kur dzīvoja Ābrahāms, pirmdzimto upurēšana bija normāla parādība. Pagāni upurēja pirmdzimtos dievam – Moloham, tādā veidā no viņa izlūdzoties vēl vairāk bērnu. Un tas mani vedina uz domām, ka tā nebija Dieva doma, bet gan Ābrahāma, saskaņā ar tās tautas tradīcijām. Vai Dievs var pārbaudīt? Jā, var! Kādā veidā? Bieži vien tajā veidā, kā tu redzi pasauli. Tādā veidā, kā tu domā. Kādus sapņus tu redzi? Tādus, kādus tu jau esi redzējis vai iztēlojies. Kurš tad satver Dievu? Dievs mūs vai mēs Viņu? Draugi, tas ir abpusēji. No Dieva vārda var izvilkt daudz interesantas lietas. Pašu būtību. Dievs teica: “Ej, upurē savu dēlu!” Es nenoliedzu pilnībā, ka Dievs tiešām to teica,  bet es tam pieeju mazliet kritiski. Tā bija tās tautas paraža, kur Ābrahāms dzīvoja.

Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma. (Galatiešiem 3:29)

Noslēgumā atslēgas vārdi – Tu esi Ābrahama ticības, Dieva klātbūtnes mantinieks. Tikai tāpēc vien, ka tu piederi Kristum. Tā nav ne Vecās, ne Jaunās Derības vīzija. Tā ir vispārēja vīzija. Tā ir Dieva griba. Tas ir Dieva plāns, ideja, ko satver tie cilvēki, kas to vēlās satvert. Tu esi mantinieks! Āmen!

Arī Ēsavs bija mantinieks, bet viņam nācās visu atdot Jēkabam, kaut gan Ēsavs bija vecākais dēls. Viņš varēja saņemt šo mantojumu, bet nesaņēma. Tāpat kā cilvēki šobrīd – ir ideja, tepat caur mūsu prātiem, caur mūsu sirdīm, caur Dievu pašu, kas ir mūsu vidū, bet ne visi to satver. Tu esi mantinieks tikai tāpēc vien, ka tu piederi Kristum, tu esi Ābrahāma dēls.

[..] Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 20:16)

Padomā par šo rakstvietu. Daudzi zina par vairošanās vīziju, daudzi zina, kā var sēt zemē un nopļaut simtkārtīgu ražu, apsolījumus. Daudzi zina Dieva plānus, pat pārzina Bībeli, bet tikai daži to satver. Un tikai dažus satver Dievs. Kā to izdarīt?

Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. (Psalms 14:2)

Dievs skatās no debesīm. Tev nevajag domāt tieši par debesīm, jo Dievs var būt visur. Ko Dievs meklē virs zemes? Tos, kas meklē Viņu. Kurus Dievs satver? Tos, kuri satver Viņu. Meklēt nozīmē ikdienas darbu. Šo sprediķi, kuru tu šobrīd lasi, pārlasi vēl. Šis ir kārtējais solis uz to, ka tu kādreiz to satversi, tu tiešām reiz to satversi. Ir pakāpes, cik lielā mērā tu esi satvēris Dievu. Tīri cilvēcīgi, cik lielu cenu tu esi maksājis. Ja tu izlaid dievkalpojumus, grupiņas, tad nevar būt nekāda runa par to, ka tu satversi Dievu. Tu to vienkārši nesatversi. Tāpat, ja tev nav regulārs laiks ar Dievu, ja tu neklausies mācītāja svētrunas, tu neko nesatversi. Tev nav darba? Satver Dievu! Sāc darīt! Nav jau tā, ka mums te draudzē ir kaut kāds mega, mega skaits, mēs joprojām esam tā mazā saujiņa. Mums ir apsolītā zeme un apsolījumi. Dieva svētīta Latvija, uz kuru brauks, nevis bēgs. Tā ir manā un tavā sirdī. Mēs to vēl neesam saņēmuši, bet tas notiks. Pateicoties mūsu redzējumam, ko ielicis Dievs. Dievs ir mūs satvēris, un arī Latviju. Mums ir tikai tā mazā kapa vietiņa, kur Jēkabs lika nogādāt savus kaulus. Tas ir mūsu sirdīs, un tas, kas ir mūsu sirdīs, ir daudz reālāk nekā realitāte. Mēs nezinām, cik laika paies, bet mūsu personīgās attiecības ar Dievu un redzējums par mūsu zemi, tautu, tas viss vēl parādīsies pie nākamajām paaudzēm. Tikai tāpēc, ka mēs ticējām. Ticībai ir milzīgs spēks. Un savas dzīves laikā mēs vēl pieredzēsim Dieva slavu un godību.

Es uz mūsu konferenci aicināju pasaulē pazīstamu cilvēku un teicu, ka mūsu draudze ir visātrāk augošākā Latvijā. Kāpēc es to teicu? Lai cilvēks zinātu, kur viņš brauc. Latvijas mērogā mēs esam ievērojami. Tas, kas šajā draudzē notiek – izmainītas dzīves, brīnumi, tas jau ir daudz, un vispār mūsu draudze ir brīnums. Kur tad slēpjas noslēpums? 2 stundas Bībele, 2 stundas lūgšana, 2 stundas grāmatas.

[..] Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mateja evaņģēlijs 20:16)

Un lūk, te esmu es, kurš Dievu meklē 6 stundas dienā jau 5 gadus. Tev ir jālīdzinās cilvēkiem, kuriem ir augļi, kuri ir satvēruši Dievu. Šādi cilvēki ir grāmatās. Vēlāk man arī sanāca tikties ar šiem cilvēkiem. Soli pa solim es meklēju Dievu, un kaut kādos brīžos Dievs mani satver. Piedzimt no augšienes un pieņemt Kristu kā savu Glābēju – tas ir viens, tas ir tikai ceļa sākums. Tev ir jāmeklē un jāsatver Dievs. Tas ir ļoti grūts uzdevums. Cilvēkiem ir simtiem iemeslu, kāpēc viņi nevar veltīt laiku Dievam un tieši šo iemeslu dēļ Dievs viņus nekad nesatvers. Tādi cilvēki izdzīvos, labākajā gadījumā tiks debesīs, priecēs mūs, kaut kā ieguldīsies Dieva valstības celšanā. Bet tāds cilvēks neatstās neko paliekošu, par viņu nerunās.

Tad Viņš teica: “Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu? Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas.” (Lūkas evaņģēlijs 13:18-19)

No sinepju graudiņa, no ikdienas meklēšanas, dievkalpojumu apmeklēšanas. Draugs, draudzē ir Dieva slava un godība.

Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu esi mūsu vidū. Paldies, Kungs, ka Tu iedvesmo, ka Tu cel. Dievs, palīdzi katram vienam Tev pieķerties un Tevi meklēt.

Un atkal Viņš sacīja: “Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību? Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga.” (Lūkas evaņģēlijs 13:20-21)

“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas evaņģēlijs 13:24)

Daudz ir tādu, kuri iet pa platajiem vārtiem, pa vieglāko ceļu, bet satvert Dievu – tas nav vieglais ceļš. Nav jau viss tik viennozīmīgi, bet bez tuvām attiecībām ar Dievu nav iespējams izprast un kur nu vēl vadīt mājas grupu. Daudzi tagad gan jau domā: “Tu jau, mācītāj, esi pilna laika kalpotājs un vari Dievam veltīt daudz stundu!” Draugs, zini, kāpēc es varu veltīt tik daudz laika Dievam? Tāpēc, ka kādreiz, kad es strādāju 2 darbos, es tik un tā meklēju Dievu. Tur jau ir tā atšķirība. Beidz meklēt iemeslus! Darbs nav attaisnojums. Es cēlos četros no rīta, bet sākotnēji man tāpat bija obligātas 2 stundas ar Dievu. Labāk bija nomirt, nekā neizpildīt. Lūk, tā es meklēju Dievu! Draugs, viss ir atkarīgs no tevis. Es zinu cilvēkus, kur ir kaut ko piedzīvojuši, Dievs uz viņiem ir runājis, kā uz Ābrahāmu un Jēkabu. Un kas no tā? Šis cilvēks nav turpinājis meklēt un satver Dievu. Skaties, kā gribi, bet tāpat ir jāmeklē Kristus. Āmen! Un tavā vietā neviens cits Dievu nemeklēs. Tev pašam ir jāsatver. Draugi, kāda mums ir atbildība!

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)

Lūk, vīzija. Lai arī ko tu darītu, visam ir jābūt pakārtotam Ābrahāma vairošanās vīzijai.

[..]”Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (1.Mozus 15:5)

Ja mums ir 160 grupiņas, tad vajag 200, 250, 300, 350, 400, 450, 500, 1000 grupiņas. Lai katrā daudzdzīvokļu namā, lai katrā pilsētā un ciematā, lai visur ir Dieva slava, lai Dievs var nākt un svētīt Latviju. Un nekā citādāk. Vis pārējais ir blakusefekts – apsardzība, svētība un finanses. Tikai dažas idejas un tev viss darbosies. Visa slava Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā atklājas Dievs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija