Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katrs vārds, ko es runāju no Tevis, krīt auglīgā augsnē. Svētais Gars, darbojies pie katra viena cilvēka, cel, dziedini, atbrīvo, cel mūs augstāk, augstāk, ka mēs lecam pāri augstākām latiņām. Lai mēs kļūstam vēl tuvāki Tev, kļūstam labāki nekā līdz šim. Lai ir vairāk panākumu, vairāk izmantotu iespēju! Visu vairāk, Dievs! Dari to pie mums šodien – caur Savu vārdu, caur slavēšanu un pielūgsmi, caur Tavas klātbūtnes atmosfēru. Dievs, es Tevi mīlu, Tevi meklēju un Tevi slavēju. Āmen!

Svētrunas tēma – „Kā atnāk Dievs?” Es lūdzu Svēto Garu, lai Viņš katram no mums palīdz saprast, kā Viņš atnāk pie tevis. Kāds ir tas veids, kā Viņš pie tevis darbojas? Kāds ir tas veids, kā Viņš atbild uz tavām lūgšanām? Kāds ir tas veids, kā Viņš piepilda tavas vajadzības? Kā Viņš tevi ceļ un izmaina? Kā Viņš ceļ draudzi, mājas grupiņas, kalpošanas? Kā vispār pastāv tas, kas ir? Kā Viņš ceļ valstis un pilsētas? Kā atnāk Dievs? Kādā veidā Viņš darbojas? To ir svarīgi saprast. Es gribu, lai tu to saproti, pieņem un spēj mainīties! Spēj tuvoties saviem mērķiem, kurus Dievs tev ir devis. Galu galā, lai Dieva valstība nāk mūsu vidū, mūsu zemē, mūsu tautā un aiz mūsu robežām. Pasakās bieži ir stāsti, kad kāds nabadzīgs, neievērojams cilvēks klauvē pie durvīm. Ir cilvēki, kuri ielaiž šo cilvēku pie sevis un paēdina, un ir tādi, kuri viņu nepieņem. Pasakās bieži izrādās, ka šis ‘nabaga’ cilvēks ir kāda labā feja, labais burvis. Citos stāstos tas ir pats karalis, kurš ir pārģērbies vienkāršās drēbēs un pārstaigā savas valstības daļas, gribēdams redzēt, kā dzīvo viņa pavalstnieki. Cilvēki paši nezinot var uzņemt savās mājās eņģeļus, kā ir rakstīts.

Tas, ko Dievs dod, un tas, ko Viņš grib tev sniegt, ir kaut kas liels! Tas ir tik liels, ka mēs reizēm to nespējam ieraudzīt. Šorīt darba sapulcē Luīze man prasīja, vai es redzēju draudzes afišu pie draudzes ēkas? Es neredzēju. Kaut kas tik liels, ka tu nespēj to pat ieraudzīt! Tu nespēj to satvert. Tas, ko Dievs grib tev dot, ir tik liels un atnāk tik vienkāršā veidā! Dievs atnāk tik vienkāršā veidā, ka tev grūti to aptvert, grūti pieņemt. Aptuveni pirms piecpadsmit gadiem kādā dziedināšanas dievkalpojumā, kurā es kalpoju, pie manis pienāca kāds cilvēks, kristietis, kurš jau kādu laiku bija draudzē. Viņš teica: „Nevar viss būt tik vienkārši.” Man nebija nekā cita kā evaņģēlijs un līdz pat šim brīdim man nav nekā cita kā evaņģēlijs – Dievs glābj, dziedina un svētī! Cilvēki, kuriem ir iebildums, ka tas nevar būt tik vienkārši, ir tie, kas nespēj lielajā ieraudzīt vienkāršo. Dievs atnāca virs zemes cilvēka miesā, Jēzū Kristū. Pats Dievs mūsu vidū! Tas nav kaut kas grandiozs? Pats Dievs, kas radījis debesis un zemi, zvaigznājus un visu to, ko mēs redzam. Tas ir kaut kas bezgalīgs un varens. Mēs esam tikai maza daļa no visa kosmosa. Tā visa ir Dieva radība. Viņš ir visa sākums un visa gals. Radošais Dievs! Un Viņš atnāca cilvēka miesā pie mums, virs zemes, pazemojās līdz krusta nāvei, nomira pie krusta, lai tevi atpirktu, izglābtu, lai tev būtu pieeja pie Dieva, lai tev būtu Svētais Gars, lai tu varētu dzīvot atjaunotu, pilnvērtīgu dzīvi un uzvarēt! Jēzus atnāca kā Dievs un vienlaicīgi kā cilvēks! Tā ir svarīga Bībeles doktrīna jeb mācība – Jēzus Kristus virs zemes bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Vienlaicīgi sarežģīts un vienlaicīgi vienkāršs. Vienlaicīgi liels un vienlaicīgi mazs. Tā ir Kristus mācība – kas pats pazemojas, to Dievs paaugstinās. Jēzus pazemojās līdz krusta nāvei. Dievs pazemojās līdz cilvēka dzīvei – mīlestībā pret tevi, mani, mums un visu pasauli!

Kā atnāk Dievs? Tas, ko Dievs grib dot, un tas, kas tev reizēm pavīd prātā, ir šis – tas ir iespējams, dzīve var būt labāka, nekā līdz šim, ir kaut kas lielāks, ko tu vari sasniegt kalpošanā, ģimenes dzīvē vai kur citur, ir kaut kas lielāks, kaut kas vairāk, ko tu vari radīt un sniegt cilvēkiem, ko tu vari dot pasaulei, dot sabiedrībai, dot draudzei. Tas ir tik liels un tik vienkāršā veidā sasniedzams, ka to ir grūti pieņemt. Es gribu, lai tu šodien pieņem lielo Dievu, kam nekas nav neiespējams un kurš tajā pašā laikā ir ļoti vienkāršs. Un, ja mēs to satversim, tad Dievs mums iedos to, ko vēlas mums dot, – kaut ko lielu, bet vienkāršā veidā!

Kāda Amerikas imigranta dēls pēc vairākiem gadiem atnāk pie tēva ļoti neapmierināts. „Kā tu, tēvs, vari tā vadīt biznesu? Tev čeki stāv cigāru kastītē, vērtspapīri uzdurti uz asmens, ienākumi kasē nav pareizi aprēķināti! Kā tu tā vari vadīt savu biznesu?” Tēvs atbild: „Tad, kad es atbraucu uz Ameriku, man piederēja tikai manas bikses. Bet šobrīd tavs brālis ir ārsts, tava māsa māca mākslu, bet tu pats esi diplomēts grāmatvedis. Mums ir sava māja, mašīnas un savs bizness. Tu esi grāmatvedis, tāpēc paņem māju, mašīnas, biznesu un visu pārējo, atņem no tā manas bikses un, lūk, tev būs aprēķins.” Lūk, vienkāršs aprēķins. Viņa dēls bija grāmatvedis, kurš nevarēja saprast, kā viņa tēvs tā var vadīt biznesu. Viņaprāt tas bija pārāk haotiski un pārāk vienkārši. Pārāk daudz prātojot un pārāk daudz gudrojot, mēs palaižam garām pašas elementārākās lietas – kā vienkārši sasniegt virsotnes un kā nonākt tuvāk Dievam. Kā kļūt labākam? Kā kļūt stiprākam? Tās ir vienkāršas lietas. Kā uzcelt biznesu? Kā uzcelt mājas grupiņu? Kā uzcelt draudzi? Kā uzcelt ģimeni? Kā veidot attiecības? Kā vispār normāli atpūsties? Kā būt pilnvērtīgam un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi? Mēs to palaižam garām. Kaut ko lielu Dievs mums grib dot tik vienkāršā veidā!

„Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.” (Jāņa evaņģēlijs 1:19-28 )

Jānis Kristītājs tuksnesī kristīja cilvēkus. Viņš bija tas, kas nāca pirms Jēzus. Viņš faktiski bija Jēzus vienaudzis. Jūdu valdība sūtīja savu delegāciju pārbaudīt Jāni Kristītāju, jo viņš bija populārs. Pat saduķeji un farizeji nāca pie viņa un kristījās, notika liela tautas kustība, un jūdu valdība sūtīja farizejus uzdot viņam jautājumus un noskaidrot, kas viņš ir. Viņi atnāca un jautāja: „Kas tu esi? Ko tu pats par sevi saki?” Jānis atbildēja: ”Es neesmu Kristus.” „Kas tu esi? Ēlija?” „Es neesmu Ēlija.” „Kas tad tu esi? Gaidāmais pravietis?” „Es neesmu gaidāmais pravietis.” „Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” „Es esmu saucēja balss tuksnesī. Un Tas, kas nāks pēc manis, Tam es neesmu cienīgs pat kurpju siksnas sasiet.” Tur neviens neko nesaprata. Jūdi bija sarežģīti cilvēki un ļoti sarežģīti gaidīja lielo Dievu, kas atrisinās viņu problēmas, atbrīvos no okupācijas un nodibinās kārtību viņu zemē, un paaugstinās viņus pār citām tautām. Tā laika teologi Vecajā Derībā bija atraduši vairāk nekā četrsimts Rakstu vietu, kas norāda uz to, ka nāks Jēzus. Caur praviešiem ir norādes, ka nāks Jēzus Kristus, par Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Viņi to bija atklājuši. Dažādas bija mācības par to, kāds Viņš būs. Ir Rakstu vieta Bībelē, kad Mozus saka, ka pēc viņa nāks liels pravietis, tāds pats kā viņš. Tad nu jūdi gaidīja tādu pravieti kā Mozus. Cita Rakstu vieta saka, ka Ēlija nāks vēlreiz. Kristus viņu izpratnē bija Mesija. Kristus tulkojumā nozīmē ‘Svaidītais’, bet Jēzus tulkojumā nozīmē ‘Glābējs’. Svaidītais Glābējs! Mesija! Mesija ir svaidītais. Kas ir svaidītais? Svaidītais, piemēram, bija Dāvids, pie kura atnāca pravietis, uzlēja eļļu uz galvas un iecēla par ķēniņu. Dāvids bija gan ķēniņš, gan priesteris, gan pravietis. Par Dāvidu bija teikts, ka viņa nams pastāvēs mūžīgi un no viņa nāks Mesija, Glābējs. Jūdi gaidīja, kurš būs tas, kas viņus atbrīvos no romiešu okupācijas, tas, kas pacels viņus pāri citām tautām. Viņi gaidīja konkrētu cilvēku, tādu kā Mozus, Dāvids, Ēlija ar dažādām spējām. Jūdi gaidīja kaut ko grandiozu, bet atnāca Jēzus. Velns pat mēģināja sarunāt ar Jēzu, lai Viņš nozīmējas jeb izrādās cilvēku priekšā, lai nolaižas no tempļa jumta un parāda visiem, ka Viņš ir Mesija. Tas nebija Dieva ceļš. Tas nebija Kristus ceļš. Jūdi gaidīja kaut ko lielu, kaut ko politiski redzamu, bet Jēzus atnāca vienkāršā veidā.

Jēzus piedzima Bētlemē, vienkāršā kūtī, jo viesnīcās nebija vietas tajā brīdī, kad notika tautas skaitīšana. Viņš sēdēja ar grēciniekiem, mācīja mācību, kas neatbilda tam priekšstatam, kāds jūdiem bija par Dievu. Viņš neatbilda tā Mesijas raksturojumam, kādu viņi bija izrēķinājuši, iedomājušies. Viņš atnāca vienkārši un nemanāmi. Viņš atteicās klausīt velnam un nolaisties no tempļa jumta visu acu priekšā, ar gaismu, ar drūpošām klintīm, lai visi krīt zemē Viņa priekšā. Jēzus atnāca kā vienkāršs cilvēks un vienlaicīgi varens Dievs! Veids, kā Jēzus atnāca, tas, kas Viņš bija, jūdu sapratnē bija pārāk vienkārši. Viens no iemesliem, kāpēc viņi Jēzu nespēja pieņemt un tādējādi arī nespēja saņemt atbildi savām problēmām, bija doma, ka tas taču ir pārāk vienkārši. Jūdiem Jēzus bija pārāk liels, ka Viņu nevarēja pamanīt, un tajā pašā laikā pārāk vienkāršs, lai būtu vērā ņemams. Kā atnāk Dievs? Dievs nāk un vēlas dot un izdarīt kaut ko patiešām lielu. Piemēram, vīzija „Dievs, svētī Latviju!”, ko mēs dziedam savas valsts himnā, ir liela vīzija – glābta Latvija! Tā ir varena vīzija – garīgi, ekonomiski plaukstoša Latvija, kur valda vienlīdzība, cilvēki ir apgādāti, var pilnvērtīgi dzīvot, netiek apdraudēti no svešām valstīm, spēj par sevi pastāvēt. Latvija – kā valsts, kas neliecas visām vēja pūsmām līdzi.

Dievs vēlas radīt kaut ko tik lielu, ka mēs to nevaram saprast, jo tas atnāk ļoti vienkārši. Dievs grib to darīt, bet mēs nespējam to pieņemt. Pārāk vienkārši? Piemēram, tev ir jāiet ar savu līderi evaņģelizēt. Nevar būt tik vienkārši? Tik liela lieta, bet pārāk vienkārša. DIEVS NĀK BRĪNUMAINI UN TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ TIK VIENKĀRŠI! Dievs dod iespējas. Šīs iespējas vai nu mēs redzam, vai nu mēs neredzam. Tev ir ļoti lielas iespējas! Atver acis! Tās var būt tik lielas, ka tu tās vienkārši nespēj saredzēt. Tu gribi turpināt savu pelēko eksistenci? Dievs tev ir paredzējis kaut ko vairāk! Tu esi galva, ne aste. Ar Dievu nav nekā neiespējama. Tu esi lauva no Jūdas cilts. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls! Kaut kas tik liels, tik grūti tajā „iebraukt”, kaut patiesībā viss ir tik vienkārši. Iespēja var būt tik ļoti liela un tajā pašā laikā tik vienkārša, ka mēs nespējam tajā ieiet. Šī tēma ir katram no mums. Mērķis ir spēt ieiet lielumā, redzot vienkāršumu. Tas ir vienkāršums lielumā, spēja saredzēt Dievu un Viņa dotās iespējas un tās izmantot.

„Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam. Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: “No kurienes tu nākdams, Elija?” Un viņš sacīja: “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” Un Viņš sacīja: “Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss.” (1. Ķēniņu grāmata 19:8-12)

Pravietis Elija ir kalpojis un iznīcinājis baala praviešus. Bezdievīgā ķēniņiene Jezebele piesaka viņam karu un draud tuvākajā laikā izdarīt Elijam to pašu, ko viņš izdarīja viņas praviešiem. Elija top vajāts, tvarstīts, un viņš dodas tuksnesī. Viņš ir depresijā, nolaidis degunu. Viņš saka Dievam, ka ir Viņam kalpojis un vienīgais tāds palicis; ar visu sirdi kalpojis, bet nekas nav mainījies. Dievs saka, ka tomēr vairāki tūkstoši cilvēku ir palikuši, kas nav locījuši ceļus baala priekšā. Tā laika situāciju varētu pielīdzināt komunistu ienākšanai Latvijā. Elija ir tuknesī, un viņš iet pie Dieva, meklē Viņa tuvumu, vadību. Dievs uz viņu runā un viņam atklājas. Viņš četrdesmit naktis tuvojās kalnam jeb meklēja Dievu, apstājās un gaidīja konkrētā vietā. Viņš nostājās Tā Kunga priekšā kalnā, bet Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra sašķēla kalnus un sadrupināja klintis, taču Dievs nebija šajā vētrā. Tas Kungs gāja garām, un tajā brīdī, kad Viņš gāja garām, bija tāda vētra, kas sadrupināja klintis, bet Tas Kungs tur nebija. Vētra ir kaut kas liels un redzams. Pēc vētras nāca zemestrīce. Tas arī ir kaut kas redzams, jūtams, dzirdams un piedzīvojams. Zemestrīce var veselas pilsētas noslaucīt no zemes virsas. Tas Kungs nebija zemestrīcē. Pēc tam nāca uguns, bet Tas Kungs nebija arī ugunī. Tas Kungs nebija ne vētrā, ne zemestrīcē, ne ugunī, bet pēc tam nāca lēna balss…  Kā atnāk Dievs? Kā mēs gaidām atnākam Dievu? Ko mēs gaidām, kad notiek dziedināšanas dievkalpojumi? Nav jau slikti gaidīt brīnumus un zīmes, bet vienmēr liekas par maz. Mēs gaidām kaut ko vairāk. Ko es parasti saku? Viss ir procesā! Kādi tiek dziedināti uzreiz, kādi ar laiku. Tas Kungs atnāk pie tevis – Svētais Gars ieliek tavā galvā domu. Pavisam vienkārši, ieliek galvā domu, un tu izdari to – noziedo, aizej izdari kaut ko, esi regulāri mājas grupiņā, neizlaid nevienu mājas grupiņu, uzņemies kalpošanu, izdari savu kalpošanu uz 100%, pavadi laiku ar Dievu, apmeklē Bībeles skolu, inkaunteru. Tā ir vienkārša balss. Pārāk vienkārša, lai būtu kaut kas liels.

Pieņem šo lēno Dieva balsi, caur kuru tev šobrīd tiek galvā liktas domas. Caur ko Svētais Gars ieliek domas tavā galvā? Šajā brīdī caur mācītāju. Mājas grupiņā caur vadītāju, palīgu, citiem grupiņas cilvēkiem. Domas var nākt gan no velna, gan no Dieva. Vajag atšķirt, kas tiešām nāk no Dieva, vai tā ir lēna balss. Varbūt tas ir velns, kas imitē Dievu. Velns arī grib notēlot lēnu balsi, bet parasti velna stratēģija ir cita; viņš var nākt arī kā gaismas eņģelis, bet viņš visbiežāk saka, lai tu izdari kaut ko ātri, piemēram, paņem kredītu, un tev būs kaut kas uzreiz, bet pēc tam tu būsi kredīta verdzībā. Kāpēc cilvēki dzīvo kā pasakā, domājot, ka verdzība bija tikai senos laikos? Tā nav patiesība, jo nekas nav mainīijies. Tā pastāv arī šodien un vēl lielākā apjomā. Katrs, kas paņem kredītu, atrodas verdzībā. Tas nav brīvs cilvēks, bet gan sasiets. Tu vari to noliegt, bet tik un tā kredīta ņēmējs ir vergs. Šāds cilvēks strādā un dzīvo bankai. Visās pilsētās lielākās augstceltnes ir bankas. No kurienes tas tā? No vergu darba. Ja tu sāc biznesu un paņem kredītu, kam kalpo tavs bizness? Kas iegūst peļņu no tava biznesa? Banka. Es nesaku, ka bankas vispār ir sliktas, bet tādā veidā, kā viss šobrīd notiek, vai tās dod labumu? Domāju, ka nē. Tu domā, ka lielais kredīts ir izeja? Tagad piedāvā arī ātros sms kredītus. Cik gan vienkārši to var izdarīt, tie visur tiek reklamēti. Visur piedāvā privātas konsultācijas un kredītus ar īpašiem noteikumiem. Vai tu zini, kā mēs ceļam draudzes namu? Ja mēs būtu paņēmuši kredītu, nams būtu pabeigts jau šodien, tajā skaitā arī paklājs zāles otrā galā būtu ielikts. Vai tas ir tik briesmīgi, ka jāpagaida vēl tikai viena nedēļa? Mēs nekalpojam bankai, bet Dievam, un mūsu draudze ir brīva no jebkādiem kredītiem, un arī es esmu. Kad mēs nolēmām uzsākt draudzes nama celtniecību, kas izmaksās aptuveni 100 000 – 150 000 €, es uzreiz nolēmu, ka neņemsim nekādus kredītus. Kāds varbūt nodomāja: “Kā tu to izdarīsi? Kā kaut ko tik lielu var izdarīt?” Mums šis projekts patiešām ir liels, bet es ticu Dievam, kurš ir Jehova Jire (Tas Kungs apgādā). Ja es paļaujos uz Viņu, redzu lielumu mazumā un speru attiecīgus soļus. Dievs rūpējas par mums.

Kā atnāk Dievs? Kā lēna balss.

Es vēlos izstāstīt garu stāstu iz manas un tavas dzīves. Šis stāsts būs iz mūsu draudzes, kā arī iz manas personīgās dzīves. Kā atnāk Dievs? Viņš dod kaut ko lielu ļoti vienkāršā veidā. Apmēram pagājušā gada pavasarī savā personīgajā laikā ar Dievu es lūdzu un pārdomāju Viņa vārdu, un uz mani runāja Svētais Gars. Viņš runāja ne skaļā balsī, bet vienkārši domās par to, ka draudzē ir kaut kas, kā kvalitāte ir jāpaaugstina. Ja tas ir vajadzīgs draudzei, tad, pirmkārt, to vajag līderiem. Dievs mani uzrunāja vienkāršā, lēnā balsī, ne vētrā, ne ar draudiem. Tā bija vienkārša balss. Es pats izvērtēju, vai tā ir no Dieva, vai nē. Secināju, ka tā ir no Dieva. Sapratu, ka vajag sarīkot inkaunteru līderiem. Nākamā doma bija par to, ko es varētu dot pats. Sapratu, ka mums vajag kādu cilvēku, kurš reāli kaut ko ir sasniedzis. Tā, lai priekšā būtu ne tikai es, bet vēl kāds cits, no kā līderi varētu mācīties. Sākotnēji manā galvā radās doma par dažiem mācītājiem, taču pēc tam par Alekseju Ļedjajevu, kurš ir nodibinājis vairākus simtus draudžu, tai skaitā Latvijā, Krievijā, Ukrainā un citās valstīs. Otra doma bija par to, kāda gan viņam ir daļa gar mūsu mazo draudzi. Protams, mūsu draudze nemaz nav tik maza, taču kāda gan tik augsta līmeņa kalpotājam varētu būt daļa gar mūsu draudzi un inkaunteru. Tomēr Svētā Gara balss man teica: “Mēģināts nav zaudēts. Varbūt vismaz piezvani viņam, un tad tu zināsi, ka no savas puses esi visu izdarījis.” Es to darīju uzreiz, jo līdz lūgšanu beigām, iespējams, būtu izdomājis jau kaut ko citu. Atceries – kad tu no Dieva lūgšanu kambarī kaut ko saņem, dari to uzreiz! Es tūlīt, jau lūgšanu laikā zvanīju mācītājam Aleksejam, taču pie sevis domāju: “Kurš gan man šobrīd atbildēs uz telefona zvanu? Varbūt viņš ir Amerikā?” Tomēr mācītājs atbildēja uz zvanu un laipni mani sveicināja. Izstāstīju viņam par nepieciešamību pēc viņa kalpošanas inkaunterā. Viņš atbildēja: “Kāda runa! Protams! Visu izdarīsim!” Vēlāk apstākļi pārkārtojās tā, ka inkauntera laikā mācītājam bija ceļojums, un viņš nevarēja atbraukt. Taču atbrauca mācītāja Alekseja sieva un citi draudzes līderi, kuri kalpoja inkaunterā, un tas bija svētīgs. Pēc tam nolēmām, ka šeit, pie mums, jaunajās telpās, būs līderu sapulce. Tolaik šeit vēl nekas nebija izbūvēts. Es uzņēmu Alekseju un viņa cilvēkus, un mācītājs man teica: “Šobrīd es tev kalpoju, taču pēc tam būs otrādi.” Piekritu viņa teiktajam. Mācītājs pie mums kalpoja, un visi bijām svētīti.

Pēc tam mani uzaicināja kalpot draudzē “Jaunā Paaudze” un runāt dievkalpojumā. Aleksejs Ļedjajevs pats arī bija šajā dievkalpojumā. Tēma, par kuru man bija jārunā, bija mājas grupiņas, jo mācītājs tā vēlējās. Es atkal lūdzu Dievu, un saņēmu no Viņa: “Kāda jēga tev tur zīmēties, ka esi baigais runātājs?” Un vispār es nekur negribēju braukt tāpat vien, lai vienkārši kaut ko sludinātu. Manī viss iekšā ir “pret” sludināšanu tāpat vien. Es rakstīju mācītājam: “Es nevēlos sludināt tāpat vien. Ja es sludinu par mājas grupām, tad arī tās taisām.” Aleksejs atbildēja: “Labi, dārgais, taisām!” Tā sākās mūsu sadarbība. Es aptuveni trīs mēnešus kalpoju draudzē “Jaunā Paaudze”. Sagatavojām līderu komandu, un rezultātā tieši Rīgas draudzē izveidojām sākumu mājas grupiņām. Pēc tā visa es tiku garīgi svētīts, pastrādāju zem autoritātes un varēju saprast vairāk to, kā ir tiem, kuri strādā zem manis. Es daudz ko ieguvu un sevī izmainīju. Šajā kalpošanā tiku pieklājīgi svētīts arī finansiāli. Pēc tam mācītājs Aleksejs uzaicināja mani uz viņa draudzes dzimšanas dienu. Es aizbraucu un sveicu gan no sevis, gan no mūsu draudzes. Pēc tam turpat, konferencē es satiku Vitāliju Jefremočkinu, Harkovas draudzes slavētāju, kurš šobrīd ir viens no pazīstamākajiem un labākajiem slavēšanas vadītājiem pasaulē. Es sarunājos ar viņu un stāstīju par to, cik ļoti mums patīk viņa dziesmas, kā arī to, ka mēs tās tulkojam latviski un dziedam draudzē. Vitālijs man atbildēja, ka varu viņu uzaicināt ciemos pie mums. Es pie sevis domāju: “Jā, būtu forši, ja viņš atbrauktu, taču ko tāda mēroga kalpotājs, kurš slavē tūkstošu cilvēku priekšā, darīs pie mums?” Taču Vitālijs pats teica: “Vari mani uzaicināt.” Es biju sajūsmā! Paņēmu viņa vizītkarti, izveidojām kontaktu, un rezultātā 18. februārī mūsu draudzē būs svētki, un viņš šeit slavēs un koncertēs ar savu komandu. Un vēl pirms tam būs slavēšanas un pielūgsmes skola, kurai mūsu draudzē jau ir izvietota afiša. Šajā skolā mācīsies visi līderi un slavētāji, kā arī ikviens cits, kurš vēlas piedalīties.

Padomā, kā izmainīsies mūsu slavēšana, kad viņš mums būs iemācījis dažādas tehniskas lietas, tāpat arī to, kā cilvēkus ievest Dieva klātbūtnes atmosfērā! To mācīs cilvēks, kurš tiešām to visu prot darīt. Viņš rādīs savu, reāla slavētāja, piemēru. Padomā, kā izmainīsies atmosfēra grupiņās un dievkalpojumos, un kā izmainīsies mūsu slavēšanas grupa! Padomā, kā izmainīsies ne vien mūsu draudze, bet arī tie, kas būs ciemos. Tas notiks vienkārši caur to, ka būs šī skola. Cik cilvēki slavēšanas un pielūgsmes skolas dēļ vairāk iedegsies Dievam un pievedīs kādu dvēseli pie Viņa? Šī izglābtā cilvēka dzīve izmainīsies, un viņam būs daudz radinieku un draugu, kuri arī nāks pie Kristus. Tas ir kaut kas liels! Visa sākums ir šī Dieva balss, kas teica: “Piezvani Aleksejam.” Viss ir gaužām vienkārši! Dievs uzrunā: “Izdari vienkāršu lietu.” Dari vienkāršas lietas! Mērķtiecīgi ej uz priekšu un dari vienkāršas lietas. Tad, kad es un tu esam uzklājuši galdu Dievam, tad Viņš klāj galdu mums. Lūk, kā dzimst megadraudze Latvijā! Ne tikai tāpēc, ka mēs vēlamies megadraudzi, bet to, lai nāk Dieva valstība. Dieva valstība nāk caur lielām draudzēm! Katrs cilvēks, kurš nāk pie Kristus, ienāk draudzē, un tiek īstenota mūsu vīzija “Dievs, svētī Latviju!” Tā ir atmoda Latvijā. Kādā veidā? “Piezvani Aleksejam!” Mēģināts nav zaudēts! Viss kā pa ķēdīti aiziet tālāk. Un to, kas vēl būs, es pat nezinu. Šajā inkaunterā līderi tika ļoti svētīti, un tas viss radās no viena zvana, vienas domas manā galvā. Protams, mēs paši to visu darām, bet no kurienes atnāca šī doma un iedvesma?

Līderiem inkaunterā tika kalpots. Viņi pēc tam kalpo tev, un tu pat nezini, kāpēc tev ir dažāda veida svētības. Tas ir tāpēc, ka esi mājas grupiņā. Tu varbūt pie sevis domā: “Kāpēc man jāapmeklē mājas grupiņa? Kāpēc regulāri jāapmeklē dievkalpojumi? Kas tad tur tāds ir? Es vienkārši sēžu un klausos sprediķus.” No kurienes viss sākas? No lēnas balss! No tavas domas! No Svētā Gara darbības tavā galvā. No kurienes tas viss tev būs, ja tu regulāri neapmeklēsi dievkalpojumus, ja esi ragos ar savu līderi un tev prātā ir tikai aizvainojumi uz citiem? No kurienes tev tas viss būs, ja tu staigā pa draudzēm? Nekad un neviens staigājot apkārt neko nesasniegs, kā tikai koncentrējoties vienā virzienā. Nav tā, ka nekur nedrīkst piedalīties, tomēr tev ir sava ģimene, sava draudze un savs virziens. 12. maijā mūsu draudzē būs mūzikls. Būs forši! Mērķis ir vest cilvēkus pie Dieva. No kurienes šī ideja man radās? Vai es pats to izdomāju, jo kaut kur to redzēju? Jā! Kad Aleksejs mani uzaicināja uz “Jaunās Paaudzes” konferenci, es biju redzējis viņa mūziklus. Es zinu viņa stilu. Es jau sen biju redzējis video, taču nekad nebiju aizdomājies par to, ka arī man vajadzētu ko tādu izveidot. Viņš uzaicināja mani uz šo konferenci, nosēdināja pirmajā rindā, lai varu to izbaudīt. Bija fragments no mūzikla, kuru viņš šobrīd gatavo. Tās bija aptuveni trīs dziesmas. Caur šo mūziku, sniegumu un vēsti, ko nesa dalībnieki, es piedzīvoju Dievu, lai arī tas īsti nebija mūzikas stils, kāds man patīk. Gaumes ir dažādas, un par tām nestrīdas. Es reāli piedzīvoju Dievu, un pēc tam vairākas dienas bija sajūta, it kā atrastos metru virs zemes. Neviens man speciāli neteica, ka arī mūsu draudzē vajadzētu izveidot mūziklu. Caur to, ka es biju tieši tur, Svētais Gars šo domu manī ielika. Mūsu draudzē arī būs mūzikls. Cik cilvēku nāks pie Dieva? Tā latiņa, kura šobrīd uzstādīta, ir ļoti augsta. Viss izpildījums būs jāpaceļ ļoti augstu. Tas, cik labi un kvalitatīvi caur radošu darbu mēs spēsim pasniegt labo vēsti cilvēkiem, būs jāpaceļ ļoti augstā kvalitātē. Tad, kad tu sēdēsi un šo mūziklu skatīsies, teiksi: “Jā, tas ir kaut kas liels! Tas ir kaut kas tāds, kas aizskar manu sirdi.” Tev nav jāsāk ar vētru, uguni vai zemestrīci. Tev ir jāsāk ar lēnu balsi. Pieņem to! Kā top mūzikls? Vienkārši tu sāc par to domāt, tālāk izstrādā koncepciju, savāc kalpotājus un uz priekšu! Viss ir procesā, esot pareizā vietā un laikā, un dzirdot Dieva balsi lūgšanu kambarī. Visas šīs lietas es saņemu tieši tur. Dievs caur cilvēkiem ieliek manī kādas domas, taču visus lēmumus es pieņemu tikai lūgšanā. Es nekad uz karstām pēdām nepieņemu lēmumus. Es apstiprinājumu saņemu no Dieva. Kā atnāk Dievs? Viss ģeniālais ir vienkāršs. Piefiksē to! Ja tev ir nesaskaņas ar kādu cilvēku, un tev šķiet, ka konkrētā situācija nav atrisināma, vai patiesībā visvienkāršāk nav pateikt vārdu “piedod”? Vienkārši atzīt, ka esi vainīgs.

“Un mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: “Kāpēc Tu uz tiem runā līdzībās?” Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Jums ir dots zināt Debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. Un pie tiem piepildās pravieša Jesajas vārdi, kas saka: ar ausīm jūs dzirdēsit, bet nesapratīsit; skatīdamies jūs skatīsities, bet neredzēsit.” (Mateja evaņģēlijs 13:10–14)

Runāt līdzībās nozīmē runāt nevis tiešā tekstā, bet ar dažādiem stāstiem un salīdzinājumiem. Jēzus runāja līdzībās, lai cilvēki varētu saprast. Citiem, lasot šo Rakstu vietu, var likties, ka tas ir neveiksmīgs tulkojums. Var šķist, ka Jēzus speciāli runā uz cilvēkiem tā, lai viņi nesaprot. Tieši otrādi! Viņš runā tā, lai mēs saprastu. Viņš visu pielīdzināja tā laika aitām, zivīm, lauksaimniecībai un tamlīdzīgām lietām. Jēzus pats saka: “Es runāju līdzībās, lai labāk varētu saprast, bet cilvēki skatīdamies skatās, klausīdamies klausās, bet patiesībā neredz un nedzird.” Kādam tas viss ir tik liels, ka neietilpst viņa redzējumā. Tas, kā atnāk Dievs, un tas, kādā veidā Viņš svētī, jeb šis lielums atklājas tādā vienkāršībā, ka cilvēks nespēj to satvert. Apzinies to, ka Dievs ir vienkāršībā. Runājot par mūsu slavēšanas grupu, ir izskanējis variants, lai viņi ģērbjas vienādās formās, baltos kreklos vai tamlīdzīgi. Jā, reizēm es kā mācītājs uz dievkalpojumu atnāku svinīgākā apģērbā nekā parasti, bet iekšēji es jūtos vienkāršs. Šeit nav noteikumu par to, kā ģērbties. Galvenais, lai Dievam, cilvēkiem un mācītājam ir patīkami. Galvenais, lai ir smuki, pieklājīgi, skaisti, stilīgi. Katrs sevi izpauž tā, kā viņš pats to vēlās. Arī uz draudzi mēs nākam tādā apģērbā, kādā vēlamies. Ir draudzes, kurās šādām lietām tiek pievērsta īpaša vērība. Ja mācītājs vienmēr būtu uzvalkā, nebūtu jau nekas slikts, bet, manuprāt, tas rada barjeru. Rodas neliela distance starp cilvēkiem un mācītāju, bet tāds nav Dievs. Viņš neuzvedas kā īpaši svarīgs vīrs. Viņš ir ļoti vienkāršs. Dievs ir vienkāršs un tajā pašā laikā ļoti sarežģīts, bet tas, kā Viņš atnāk, ir ļoti vienkārši.

Kad es nācu pie Kristus, tad gadu un trīs mēnešus vēl pavadīju cietumā. Apmeklēju kapelu, kur man bija brāļi, tādi paši kā es. Visu savu pirmo kristīgo pieredzi un mācību, kas manī tika ielikta, faktiski es saņēmu mājas grupā. Šie brāļi pazina Dievu nedaudz ilgāk par mani – cits vienu gadu, cits divus. Viņi bija tie, kuri man skaidroja Bībeli. Atnāca kapelāns vai sludinātājs, kaut ko parunāja, bet lielākoties tieši grupiņā es guvu visas atbildes un atbalstu. Tā bija mana ģimene, draugi un draudze. Kāpēc apmeklēt mājas grupiņu? Kāds varbūt domā pie sevis: “Nevar būt tik vienkārši, ka, apmeklējot mājas grupiņu, mana dzīve mainīsies.” Zini, tas tiešām ir tik vienkārši! Vienkārši mājas grupiņa! Bez savas pirmās mājas grupas es neaugtu. Kāpēc ir jāapmeklē dievkalpojumi un jāklausās sprediķi? Kāpēc YouTube, Vimeo un DropBox mums ir sprediķi, kuri lejupielādējami mp3 formātā? Kāpēc ir pareizi tos klausīties? Tāpēc, ka ticība nāk no sludināšanas! Tas ir svarīgi! Kāpēc dievkalpojumos notiek slavēšana? Kāpēc ir svarīgi draudzē slavēt Dievu arī tad, kad negribas un neko nejūti? Kāpēc ir svarīgi pacelt rokas un slavēt? Tajā brīdī Dievs ieliek tevī pareizas domas, un Svētais Gars dara pie tevis Savu darbu! Ja tu neesi šeit, Viņš to vienkārši neizdara; lēnā balss un pareizi lēmumi tad tev nav. Pareizas darbības pēc tam arī neseko. Seko tās darbības, kas mājo tavā prātā, jo tu neesi bijis te, neesi dzirdējis, klausījies un lasījis to, kas ir pareizi.

Kāpēc ir svarīgas personīgās attiecības ar Dievu? Kāpēc ir svarīga Bībeles lasīšana, lūgšana un slavēšana mājās? Tāpēc, ka tieši tur, pavadot laiku Dieva klātbūtnē, sakārtojas galva. Tur ir šī lēnā balss. Kāpēc ir jākonsultējas ar mācītāju vai savas grupas vadītāju (ja viņš ir pietiekami nobriedis, lai objektīvi spētu atbildēt) par svarīgām dzīves lietām? Tāpēc, ka viņi ir pieauguši kristieši. Mācītājs ir pietiekoši pieaudzis, lai par elementārām lietām, kurām pats ir izgājis cauri, tev dotu pareizus padomus. Ja godīgi, es redzu, ka tie, kuri nerunā, paši pēc tam nevar izturēt savas problēmas tikai tāpēc, ka neatnāca un neparunāja. Mans uzdevums nav jautāt: “Kāpēc tu tā izdarīji? Ak, tu, grēcinieks!” Man uzdevums ir vienkārši parādīt tev pareizo virzienu, un viss pārējais ir tavās rokās. Tik vienkārši! Kā ir ar kontroli? Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka uz šo draudzi nedrīkst nākt, jo šeit esot kontrole. Es pat nesen to dzirdēju no kāda cilvēka. Kā, esot draudzē, kurā nav normālas kārtības, kāds vispār var kaut ko sasniegt? Starp citu, pēdējā mačā, kurā cīnījās Mairis Briedis ar Usiku, mūsu sportists zaudēja ar minimālu punktu starpību. Daudzi tam seko līdzi un lasa dažādas atsauksmes. Internetā ir publicēts raksts ar Maira bijušā trenera viedokli. Es nevaru objektīvi spriest, jo neesmu tur bijis, bet viņš atklāja to, ka, iespējams, komanda nebija pietiekoši saliedēta un profesionāla, kā arī to, ka ringā trenera vietā pavēles esot devis menedžeris un citi cilvēki. Ja godīgi, kad es skatījos šo maču, tā arī šķita, ka Mairis nezina, ko darīt. Usiks izdarīja līdz galam to, ko viņš redzēja. Jau pirmajā skatienā, kad viņi satikās, varēja redzēt, ka viens nezina, ko darīt, un otrs zina, ko viņš izdarīs līdz beigām – stāvēs uz sava plāna. Tas bija redzams. Lūk, tur arī ir šo divu punktu starpība! Es, protams, nesaku, ka simtprocentīgi tas bija izšķirošais moments. Visi, kuri saka, ka draudzē ir kontrole, ir tie, kuri nekad neko nekur nesasniedz. Tie ir cilvēki, kuriem vajag vētru, zemestrīci, iet uz kapiem mirušos celt augšā un citas muļķības darīt. Viss ir ļoti vienkārši. Nomazgā traukus mājas grupiņā, ej kopā ar līderi evaņģelizēt, uzraksti kādam vēstuli par to, ka Dievs viņu mīl, kaut ko izdari. Viss ir gaužām vienkārši! Vai tu gribi dzīvot valstī, kurā ir anarhija? Patiesībā šeit arī tā kārtība ir tāda, ka brīžiem galā nevar tikt. Piemēram, puisim iepatīkas meitene vai otrādi, un, iepriekš ar mani nepakonsultējoties, pārguļ, pēc tam tomēr vēlas parunāt, un tad apprecas ofisā, nevis draudzes priekšā. Padomā, ja cilvēkam nav līdera vai elementāras pārraudzības, kas tur notiek? Tu gribi būt tādā draudzē?

Mūsu draudzes māsa Inese pagājušā gada aprīlī sāka strādāt pie liekā svara samazināšanas. Nu būs pagājuši desmit mēneši. Praktiski septiņu mēnešu laikā viņa zaudēja 35 kilogramus. Es Inesei jautāju: “Kā tas tā notika? Kā Dievs atnāca pie tevis? Kāpēc mēs katrs pie sevis domājam par to, ka otram ir kaut kas tāds, kas mums nav?” Inese: “Pastāstīšu, kā es domāju. Man ir disciplinēts personīgais laiks ar Dievu. Es arī ievēroju stingru treniņu plānu. Dievs atnāca tā, ka es runāju ar Viņu, un tur arī es saņemu savu remu dienai un to, kas man būtu jādara. Liela loma ir arī tam, ka esmu šajā draudzē, mājas grupiņā. Man ir savs līderis, kuram es paklausu, un tādā veidā es eju uz priekšu.” Tātad 35 kilogrami septiņu mēnešu laikā. Tas ir ievērojami, varētu pat teikt, ka brīnums. Inesei jau bija konkrētas veselības problēmas liekā svara dēļ, un tas bija tas, kā viņa to redz. Es tagad no savas puses pateikšu savu versīju, kāpēc tā notika, un es zinu, ka mana versija ir pilnīgi precīza. Pirmārt, es personīgi Inesei teicu: “Tev ir laiks kaut ko darīt ar savu svaru.” Vairākas reizes es to viņai teicu. Otrkārt, priekšā ir mācītājs, kurš nodarbojas ar sportu un motivē draudzi darīt to pašu. Šeit ir mācītājs, kurš sludina, ja tev ir lieks svars, tu vari to nomest, un mācu galvenos principus, kā to darīt. Treškārt, šo domu atbalsta arī mājas grupā, jo Ineses mājas grupas vadītāja ir Indra, kura arī sporto un ir slaida, kura arī sen jau varēja izplūst, bet tas nenotika, un viņa kļūst tikai skaistāka un skaistāka. Inese skatās uz savu mājas grupiņas vadītāju un domā, ka arī tā var.

Kāpēc tev vajadzīga mājas grupiņa, kāpēc tev šo visu vajag lasīt un skatīties? Mēs paši domājam, kāpēc mums šis un tas ir vai nav. Bet atslēga ir ļoti vienkārša – tu esi normālā mājas grupiņā, normālā draudzē, tev ir normāls mācītājs, tev galu galā ir normāls Dievs. Tev ir personīgas attiecības ar Dievu, tevi atbalsta, – lūk, kā atnāk Dievs. Pēc tam tev ir pareizās domas, un tu sāc pats strādāt, un ir pareizs rezultāts. Atceries, ka Dievs vairāk grib darīt nevis kaut kādus īpašos brīnumus, ne no šā ne no tā, bet vairāk Viņš dod tev pareizās domas un Savu spēku pašam paveikt to, ko Viņš grib redzēt tavā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs. Uz to koncentrējies, ko tu pats vari paveikt, nevis ko Dievs tev nometīs no debesīm. Un kaut kas liels tavā dzīvē atnāks caur vienkāršām lietām.

Izdarīsim vēl vienu eksperimentu. Šie cilvēki gan nav brīdināti. Lai iznāk priekšā visi tie, kuriem šobrīd ir draudzības laiks pirms saderināšanās, tie, kuri jau ir saderināti, un kurus jau esmu salaulājis šeit draudzē. Viņiem katram ir sava versija, kā viņš dabūja savu sievu vai kā viņa dabūja savu vīru. Tiem, kuri ir saderinājušiem, galvā ir sava pasaka par to, kāds būs otrs cilvēks pēc kāzām, un realitātē tas tam neatbildīs. Piemēram, šiem pāriem iet labi savā ģimenes dzīvē, bet bija laiks, kad viņi daudz lūdza Dievu par savu otru pusi. Lielākā daļa no viņiem lūdza Dievu par savu otru pusi, tikai divi nelūdza, bet pat tad, kad nelūdz, var dabūt. Personīgi es pats arī nelūdzu par precībām. Es gan apprecējos, bet tā īsti nelūdzu par to. Kāds mācītājs teica, ka obligāti ir jālūdz par precībām, tad nu es pāris reizes pateicu, lai tad nu, Dievs, ir tur tas viss. Ko darīt, ja nav tā otra puse, nu nav? Un draudzē, kā jau visur, vispār ir sieviešu vairākums… Šajā draudzē nav iespējams apprecēties, jālaiž citur? Tad tu domā, ka kaut kas liels tev jāizmaina, tad tā otra puse tev būs. Kāpēc tiem, kuri ir precējušies, ir šis otrs cilvēks? Lielākajā daļā gadījumā viņi iepazinās draudzē vai mājas grupiņā! Un viņi ir laimīgi par savu otru pusi. Bija tā vērts. Tagad ir brīži, kad nav tā vērts, bet tomēr vairāk ir tie brīži, kad ir tā vērts.

Bet patiesība ir tāda, ka agrāk draudzē patiešām bija sieviešu pārsvars un ar to saistītas problēmas. Es apmeklēju konferenci Stokholmā ar Cēzaru Kastilianosu, Kolumbijas draudzes mācītāju, kuram ir vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku draudzē, un tajā laikā mums bija viendzimuma grupas, sievietes un vīrieši bija atsevišķi. Sievietes bija aktīvas evaņģelizācijā un veda tikai sievietes. Vīrieši bija neaktīvi evaņģelizācijā un veda tikai vīriešus vai praktiski vispār nevienu neveda. Un tā nu sievietes kļuva arvien vairāk un vairāk, bet vīrieši palika tik, cik ir, izņemot kādus īpašus gadījumus. Tāda bija situācija, un es par to sāku domāt, kur varētu būt risinājums, un jautāju Cēzaram Kastilianosam, vai nevar jauktās grupas taisīt, un viņš teica, ja būs jauktās grupas, draudze neaugs. Bet, ziniet, Cēzars Kastilianoss nav Dievs. Viņš dzīvo Kolumbijā, kur narkokaraļi karo savā starpā, un tur ir cita kultūra, katoliska kultūra, kur vīrietis ir normāla ģimenes galva, un katram pieder pistole. Es tur neesmu bijis, bet zinu. Un es ar šiem vārdiem dzīvoju, ka jauktās grupas nevar taisīt, jo tad draudze neaugs, līdz kādam lūgšanu kambarim, kad es sapratu, jo atnāca tāda doma, ka tas ir Kolumbija, tā ir cita vieta, šeit ir cita draudze, te ir Latvija, un var taisīt jauktās grupas. Tā bija vienkārša doma no Dieva, un apmēram divus gadus atpakaļ mēs ieviesām atvērtās jauktās grupas. Kas notika? Sievietes sāka vest ne tikai sievietes, bet arī vīriešus. Kā atnāca Dievs? Esot vienkārši savā draudzē. Mācītājs saņem no Dieva domu par jauktajām grupām un ievieš to draudzē. Cilvēki domā, ka viņi paši viens otru atrada, bet nav tā, kā mēs paši iedomājamies. Cik svarīgi ir būt savā draudzē un savā mājas grupiņā. Dievs spēj gādāt! Dievs vada ne tikai tevi vienu pašu, bet arī visu draudzi kopumā. Un tām, kurām vēl pagaidām nav vīra, nekas, tātad nevajag, neesi vēl gatava, jo Dievs zina, ka viņš vai viņa būs ēdājs, ka pagaidām labāk nevajag.

Vai esi lasījis Dāga Hevarda Milla grāmatas? Man viens buntinieks, kurš bija ļoti sacēlies pret draudzi, vienreiz parādīja grāmatu, kurā viss esot par viņu, un es palasīju, un, jā, tik tiešām, tur bija arī par mani un dažiem citiem. Es personīgi visas viņa grāmatas esmu izlasījis. Cits pat varbūt tās lasa vairākas reizes. Kopš tās reizes es sāku pats lasīt un ieteikt tālāk lasīt arī līderiem. Un pie mums aprīlī būs Dāga Hevarda Milla kalpošanas semināri, viņš pats nebūs, bet būs viņam tuvs cilvēks, viņa Timotejs, kurš mācīs to pašu, kas ir Milla grāmatās, uzticību, neuzticību un tamlīdzīgas lietas. Un, ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka es lasīju šīs grāmatas un ieteicu tālāk visai draudzei. Šīs grāmatas drukā Miervaldis Zeltiņš, un praktiski viņš piegādā šīs grāmatas tikai mūsu draudzei. Un Dāgs Hevards Mills bija sazinājies ar Miervaldi Zeltiņu un jautāja, kurš lasa viņa grāmatas, jo viņš grib braukt pakalpot. Un Miervaldis Zeltiņš atbildēja, ka draudze “Kristus Pasaulei”, mācītājs Mārcis Jencītis. Un pie manis atbrauca viņa cilvēks vārdā Dela, man liekas, ka viņš būs ciemos pie mums arī 18. februārī. Dela ir Milla koordinators, ar kuru mēs runājām, pagāja vēl gads, un tagad mums jau ir konkrēts plāns un nolikti datumi aprīļa vidū, kad viņi šeit viesosies un mācīs. Dāgs Hevards Mills ir mācītājs, kurš ir nodibinājis kādas 120 draudzes. Pie mums atbrauks tāda mēroga kalpotāji! Es pat sapņos nevarēju iedomāties to, ka mums pienāks tāds laiks, kad mēs varēsim aizsniegt tāda mēroga kalpotājus. Un tas notika tikai tāpēc, ka es lasīju Milla grāmatas, neko tādu īpašu nedarīju. Kā atnāk Dievs? Skaties mācītāja svētrunas, lasi mācītāja grāmatas, esi savā mājas grupiņā. Un pat ja tev grupiņā nav tas cilvēks, ar kuru ir pirmais acu skatiens un booms, tas nekas, kalpošanā arī var iepazīties. Patiesībā šis sprediķis nebija par precībām, bet tas bija ļoti labs piemērs, kā parādīt elementāras patiesības, kā atnāk Dievs. Nevis kā zemestrīce, nevis kā uguns, nevis kā spoža gaisma, kas nolaižas mūsu acu priekšā. Viņš atnāk vienkārši. Tu zini, kāpēc es esmu ar Dievu? Jo pie manis atnāca vienkārši cilvēki un stāstīja man par Dievu. Kāpēc tu esi atnācis pie Dieva un tava dzīve mainās? Jo vienkārši cilvēki nāca un tev teica, un lūdza par tevi Dievu. Vienkāršas lietas.

“Bet Viņam, kas darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” (Efeziešiem 3:20)

Dievs spēj darīt mūsos daudz vairāk nekā mēs paši saprotam, kaut ko ļoti lielu, ja mēs sākam darīt vienkāršas lietas un turēties pie tām, neko nemainot, un iet šajā virzienā. Vakar es skatījos boksa maču, kurā cīnījās Dortikoss ar Gasijevu, kubiešu bokseris ar krievu bokseri. Usiks, kurš pieveica mūsu Mairi Briedi, bija šajā cīņā, viņš sēdēja un skatījās. Un pirms šī mača Usiks sniedza interviju par šo sportu. Es pilnīgi redzēju, kā Usiks gaida izdevīgu momentu, lai varētu pateikt par Visvareno Dievu, ka viss ir no Dieva, un kur mēs būsim pēc nāves. Un viņam uzdeva jautājumu, vai viņa popularitāte aug, vai cilvēki vairāk viņam raksta un mīl vairāk. Un, zini, ko viņš atbildēja? “Mani neinteresē popularitāte, es to daru Visvarenajam, galvenais, kā Viņš uz mani skatās.” Un vēl paskaidroja: “Cilvēki, ai, cilvēki, kamēr man viss ir labi, fano par mani, bet, kad man būs slikti, viņi par mani aizmirsīs un vēl slikti par mani runās. Galvenais, ko Dievs par mani domā.” Dieva cilvēks. Un tajā pašā laikā es skatījos, ko internetā mūsu masu mediji raksta par Mairi Briedi, kā nu kurš, bet diezgan negatīvi. Krievu masu mediji par Mairi Briedi raksta labāk nekā mūsu pašu. Tas ir tieši tas, ko Usiks teica – galvenais, lai Dievam patiktu. Visu, ko dariet, dariet Dievam par godu un Viņa slavai!

Parunāšu vēl par tavu turību. Pirms divām nedēļām es iesāku vadīt biznesa grupu. Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kuriem jau ir iesākts kaut vai kaut kas mazs, tika aicināti šajā grupa, un pieteicās tie, kas vēlējās. Šajā otrdienā būs otrā biznesa grupa. Un šajā grupā tika nolikts mērķis, kuru biju saņēmis no Dieva, – pienest īpašu ziedojumu Dievam par savu biznesu. Un es zinu, ka cilvēki tagad domā, ko un cik, un kā viņi dos. Es zinu, ka ne visiem ir pareizi motīvi, kāpēc viņi to dara. Bet tā ir ļoti vienkārša lieta – pienest ziedojumu. Un tu domā, ko mainīs tas, ka tu pienesīsi lielu ziedojumu nevis no sevis, bet no sava biznesa, no tā biznesa, kuru tu vēl tikai gribi redzēt, no tās summas, kas vēl tikai būs, jo kā tu jūgsi, tā tu arī brauksi, es tam ticu. Un ir tie, kas tam tic, un ir tie, kas tam ne pārāk tic, bet es ticu, ka tas ir no Dieva, un kā viņi dos, tā arī būs, ja vien motīvs būs pareizs. Tomēr ne visi to redz pareizi. Kāda jēga ziedot un dot? Tas, kur nauda aiziet un kam tā ir vajadzīga, ir skaidri zināms; ļoti daudz vajag draudzes celtniecībai, vairāk nekā mums ir šobrīd, vairāk nekā mēs spējam savākt, te pat mazliet ir vajadzīgs Dieva brīnums. Bet es tev gribu atgādināt kādu Rakstu vietu –  Jēzus ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja 5000 cilvēku, tas ir finansiāls brīnums! Kad Jēzus teica mācekļiem, lai dod šiem cilvēkiem ēst, vai mācekļi domāja, ka tik liela lieta notiks caur viņu piecām maizēm un divām zivīm? Viņi ticēja tam, ka Jēzus pabaros 5000 cilvēku? Tas būtu kā pabarot visus Limbažu cilvēkus. Vienkāršs ziedojums.

Kad Lācars piecēlās no miroņiem, vai viņš pats piecēlās? Nē, Jēzus viņu piecēla. Kādā veidā? Tur bija Lācara māsas Marta un Marija, – vai viņas ticēja, ka Jēzus viņu piecels no mirušajiem? Nē. Bet Jēzus teica: “Noveliet akmeni!” Un Marta novēla akmeni. Vai tu vari novelt akmeni no savām finansēm? Vienkārša lieta – novel akmeni no savām finansēm. Kamēr tu neiemācīsies dot, akmens paliks savā vietā. Kāda jēga katru svētdienu ziedot? Nu, draudzē ir tāda vajadzība, tāda vajadzība un tāda, bet ir vēl vajadzība tev pašam iemācīties dot un domāt kā bagātam cilvēkam! Bagāti cilvēki ir devēji Kaut ko lielu Dievs grib dot tavās finansēs, un, zini, kas notiks? Varbūt tu tikai apjaut, ka ir labi būt biznesa grupā, mācītājs teica, ka vajag būt, tātad tu esi. Mēs redzēsim, ka pēc kāda gada, diviem tur būs plaukstoši biznesi, un tie nekad nebūtu bez šīs grupas. Tieši tāpat kā tu bez savas grupas. Bez savas grupas tev nebūs tas lielais, ko Dievs grib tev dot. Un tieši tas pats attiecas uz šo biznesa grupu, kas šobrīd ir atvērta. Es to nesaku tāpēc, lai tagad visus tur aicinātu, nē, es to saku tiem, kam jau ir atvērts bizness, un vienalga būs jāiet ārā, ja mēneša laikā biznesu neiesāks. Tavas finanses sākas no lēnas balss, kas tev saka darīt to, dot tik, strādāt to un darīt tā. Esi savā grupā, savā draudzē, savā darbavietā. Esot šajā draudzē, daudzi ir sākuši savu biznesu jeb kļuvuši pašnodarbināti, aizgājuši no sava laicīgā darba un sākuši paši savu. Daudziem, esot draudzē, ir uzlabojies finansiālais stāvoklis. Pārējiem kaut kas nav kārtībā ar “skrūvītēm”, vai arī viņi ir samierinājušies, vai arī tieši otrādi – viss ir kārtībā, un ir labi bez bagātības. Un ir tie cilvēki, kuri no Dieva ir saņēmuši celt biznesu, un caur viņiem Dievs arī svētīs draudzi. Un padomā vēlreiz, kāpēc tev vajag mājas grupiņu, kāpēc tev vajag apmeklēt draudzi, kāpēc tev vajag vēlreiz skatīties sprediķus un kāpēc tev vajag līderi. Paskaties uz augļiem.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā atnāk Dievs?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija