Drosme ir neatņemama rakstura īpašība, bez kuras diemžēl ne tu vari pilnvērtīgi ticēt, ne sasniegt kādus panākumus ticības dzīvē, ne sasniegt kādus panākumus ārpus ikdienas rutīnas, tu nevari izlauzties, iziet no tās vietas, kur tu esi šodien, nevari normāli pastāvēt bez rakstura īpašības – būt drosmīgam. Kāds cilvēks ir teicis, ka nekas nenogurdina tā, kā uz jūsu kakla sēdošs nepabeigts darbs. Mēs visi labi zinām, ka tieši konkrēta rīcība, konkrēti darbi ir jāizdara, lai tu varētu gūt kādus konkrētus rezultātus, un šis cilvēks saka, ka tas nogurdina, ja šis darbs “sēž uz kakla”, ja tas nav izdarīts, jo tu zini, ja šis darbs netiks izdarīts, nebūs arī vēlamā rezultāta. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no šī grūtā uzdevuma, ir to atrisināt, to izdarīt. Un tas, kas bieži stāv priekšā, ir tieši bailes, kas ir iekšēja sajūta un ne tikai iekšēja sajūta, spēcīgas izjūtas, un ļoti iespējams, ka tieši bailes būs visspēcīgākā izjūta, ļoti iespējams, ka tieši bailes ir visspēcīgākais, kas stāv pretī ticībai. Jo pretstats ticībai ir bailes. Un, ja Bībele runā tieši par ticību, kas uzvar pasauli, kas uzvar visu, kas uzvar sevi, tad pretim stāv bailes. Par to runā Bībele, par to var runāt psihologi, un tas ir jāizprot. Kāds ir risinājums, lai pārvarētu bailes? Būt drosmīgam.
Ko nozīmē – būt drosmīgam? Bailes jau nav tikai izjūta, bailes ir arī īpašība, tā var būt rakstura īpašība, bet ir jāsaprot, ka nevis pašas bailes, jo bailes ir izjūta, bet pakļaušanās bailēm. Baiļu sajūta ir lieta, no kuras nevar atbrīvoties. Ja cilvēkam vispār nav šādas izjūtas, tad es domāju, ka viņš ir apdalīts, jo tā ir normāla cilvēka uzbūves daļa, bez kuras cilvēks nevar pilnvērtīgi eksistēt, piemēram, lai viņš neiebāztu roku ugunī, ja viņš jau vienreiz to ir izdarījis, vai bailes no augstuma. Tas ir normāli, bet tajā pašā laikā, kad tu sēdies lidmašīnā un tev atkal ir bailes, un tu nevari doties no punkta A uz punktu B, jo tev ir bailes, lūk, šīs bailes jau vairs nav veselīgas, bet abos gadījumos ir iekšēja sajūta – bailes no augstuma. Ir gadījumi, dzīves situācijas, kur šīm sajūtām ir jāpakļaujas, ir jāpaklausa, bet ir situācijas, kur šī sajūta ir jāpārvar, un, ja mēs neiemācāmies pārvarēt, mēs nevaram atrisināt savus uzdevumus, mēs nevaram demonstrēt ticību, un ticība ir tas, kas arī uzvar.
Kas ir jādara, lai pārvarētu bailes?
Pirmkārt, ir jākoncentrējas uz risinājumu, nevis uz šo iekšējo izjūtu vai uz problēmu. Jo tas, uz ko tu koncentrējies, tas iegūst gigantiskus apmērus. Ja cilvēks koncentrējas uz bailēm, nevis uz risinājumu, ja es sākotnēji izjūtu, kas varbūt nebija nemaz tik ļoti, bet tu sāc par to domāt, sapņot, tu sāc uz to koncentrēties un tas iegūst tik lielus apmērus, ka šīs bailes tevi paralizē. Es pat domāju, ka nekontrolētas bailes var novest cilvēku pat psihiatriskajā slimnīcā, var novest pie paranojas, pie nopietnām veselības problēmām, tas var novest pie prāta problēmām, tāpēc bailes ir jākontrolē. Mēs nevaram izbēgt no baiļu sajūtas, mēs laika gaitā šo sajūtu varam mazināt attiecīgās lietās, kurās tu esi jau gājis cauri un sapratis, ka nebija nemaz tik ļoti jābaidās par šīm lietām, kad sper atkal nākamo soli uz priekšu, tev jau ir vieglāk un tomēr šī sajūta nekad pilnībā no tevis neaizies.
Tā ir lieta, ar kuru mums ir jāiemācās sadzīvot, izmantot savā labā. Arī bailes dod zināmu enerģiju rīkoties un tāpēc ir jākoncentrējas nevis uz baiļu objektu kā uz iespējamām sekām, kuras visticamāk nekad nepiepildās, jo 90% baiļu nav pamatotas, 90% tā, no kā cilvēki baidās, nav pamatots. Tas jau vien ir rādītājs tam, ka ar bailēm ir jābūt uzmanīgiem. Nepamatotas bailes, kurām nav vērts tērēt savu enerģiju, nav vērts baidīties. Bet, ja tu koncentrēsies uz risinājumu, nevis uz pašām bailēm, tad arī šis fakts, ka tu koncentrējies uz risinājumu, arī tas iegūst gigantiskus apmērus. Es domāju, ka bailes ātrāk iegūst šādus apmērus. Latviešiem ir arī tāds sakāmvārds: “Bailēm lielas acis,” bet, pastiprināti koncentrējoties uz risinājumu, arī tas iegūst lielākus apmērus un nomāks jeb samazinās arī šo baiļu izjūtu un baiļu daudzumu. Tātad ir jākoncentrējas uz risinājumu, nevis uz bailēm, uz izjūtu vai uz iespējamām negatīvām sekām. Nevis uz negatīvām, bet uz pozitīvām. Ja tu esi izpratis, sapratis, kas ir pareizs, tad ir jārīkojas un jākoncentrējas uz risinājumu.
Tālāk, kas ir nepieciešams, lai būtu drosmīgs, lai pārvarētu bailes, jo būt drosmīgam faktiski nozīmē pārvarēt bailes. Būt drosmīgam nozīmē pārvarēt iekšējo pretestību, kas visvairāk ir bailes, šī pretestība, spert soli nezināmajā, spert soli pretī izaicinājumiem. Cilvēkiem ir daudz un dažādu baiļu, katram cilvēkam. Viena no lietām, kas arī pastiprina baiļu izjūtu un kavē tām pārkāpt pāri, ir nezināšana jeb kompetences trūkums, kas ir elementāra ieta. Kā nezināšana saistīta ir ar bailēm? Ļoti vienkārši, piemēram, es zinu, ja es publicēšu “Facebook” pasažieru kuģi no ostas, kas šad tad tur tāds 300 m piestāj, tad būs negatīvi komentāri, bet to būs maz. Bet, ja es ielikšu kara kuģus, arī šoreiz es ieliku, tur bija ap desmit, es uzreiz jau zinu, kas notiks, es nemaz visus tos komentārus nelasu, bet es zinu, ka tur būs puse uz pusi, vai pat vairāk kā puse būs negatīvi komentāri. Es varu pateikt, ka tur būs ne tikai desmit, tur būs kādi trīsdesmit kara kuģi. Un, nopietni sakot, kad es redzu šādus kuģus, es esmu sajūsmā, bet komentāros vairāki cilvēki raksta, un vienmēr tā ir bijis, kad es ielieku ar neitrālu komentāru, arī šoreiz “ap desmit “smukulīšiem” Daugavā”. Un es apzināti ieliku tos “smukulīši” pēdiņās, lai var dažādi saprast, ka nevar īsti saprast, ko tas mācītājs domā, viņš atbalsta vai neatbalsta. Visi jau zina, ka es atbalstu, bet tās pēdiņas var nozīmēt arī to, ka nav jau nemaz tik smuki, ka tie nav nemaz tik labi. Un vēl tās pēdiņas ar nozīmēt arī to, ko tas patiesībā arī nozīmē, ka tas nav cilvēku kuģis, tas ir kuģis, tāpēc ieliku pēdiņās, samaisīju galvu cilvēkiem. Jā, līdz ar to ir mazāk negatīvu komentāru, bet tie ir pietiekoši daudz un vairāki no tiem ir tādi: “Un to saka mācītājs? Kā mācītājs var nosaukt kara kuģus, nāves mašīnas, elles mašīnas, kā viņš var nosaukt tos par smukiem un labiem?” Ko šādi negatīvi komentāri norāda? Tas norāda uz paniku un uz bailēm. Šādi cilvēki ir panikā un bailēs. Un kāpēc? Tur var būt dažādi iemesli, bet šajā gadījumā tas ir saistīts ar nezināšanu, nesaprašanu vispār par globāliem procesiem, par to, kas ir bruņotie spēki, jo faktiski, pēc idejas, šādiem cilvēkiem būtu arī jāsaprot, arī tev ir jāsaprot, ka baidīties no kara kuģiem mūsu ostā, baidīties no NATO kuģiem, kas patiešām manās acīs ir smuki. Un tie arī ir tehnikas sasniegumi un nav jau tā, kā, kāds bija pateicis, ka tās ir grabažas, jo ir gan moderni kuģi, gan grabažas, un nesen viens no lielākajiem amerikāņu karakuģiem pasaulē bija pietuvojies netālu no Latvijas, tie ir tehnikas sasniegumi un tie paši par sevi jau ir skaisti. Vai tas ir kara kuģis vai pasažieru, vai kāds cits, nu tie ir skaisti, tas ir tas, ko rada cilvēks. Protams, ja cilvēks to saista ar nāvi, tad šajā gadījumā ir jāsaprot, ka baidīties no NATO kara kuģiem mūsu ostā ir tas pats, kas baidīties no policista. Tad, kad tu ieraugi policijas mašīnu, kad tu ieraugi meiteni policijas formā, kā mums tagad ir, ka liela daļa policistu ir meitenes, maza auguma meitenes. Baidies, bēdz, raksti internetā sašutuma pilnus komentārus: re kur policists! Un kas ir policists? Tas pats, kas kara kuģis. Tas ir ierocis, bruņots cilvēks. Jā, tai meitenītei ir ierocis, viņa ir iemācījusies ar to apieties. Zināmai bijībai ir jābūt, protams, bet tev nav jābūt panikā, tev nav jāļauj bailēm vaļu. Man nav bail no policistiem. Man no viņiem bija bail tad, kad es biju vainīgs. Kas vainīgs, tas bailīgs. Kad pārkāpu likumu, tad skaties, re, kur ir policists, vai tik viņš nenāk pēc manis. Un varbūt man ne jau no paša policista bija bail, bet no kaut kādām sekām. Redzot policistu, vai tev ir jābaidās, vai ir jābūt patīkamai sajūtai par to, ka tu esi drošībā? Kad tu vakara stundā Maskačkā staigā un kad redzi, ka policists tur patrulē, tu esi drošībā. Tāpat ir ostā ar NATO kuģiem, tu esi drošībā, jo drošība nenosaka kaut kādus morālas vai ētiskas dabas lēmumu, vai kaut kādu līgumu parakstītu starp valstīm. Attiecīgos brīžos tie tiek lauzti, arī NATO 5. pants. Tas viss ir labi, tas viss ir pareizi, tas viss ir jāizmanto, bet šāds līgums mierīgi var tikt lauzts. Kāpēc es tā saku? Jo man ļoti interesē vēsture, un, ja Latvijā karš ir bijis ik pēc 30, 40 gadiem, tad es droši varu teikt, ka būs karš un nekāds 5. pants šeit nepalīdzēs. Vai karš būs rīt? Domāju, ka nē. Pēc desmit gadiem? Domāju, ka nē. Viss ir atkarīgs no tā, cik ilgi turēsies Ukraina vai varbūt vispār uzvarēs. Ir laiks saprast, ka karš jau nav “urrā, es gribu kaut ko iekarot,” tas nav arī ticības dzīvē “urrā, es gribu kaut ko izdarīt”, tas ir atkarīgs no resursiem.
Kāpēc Otrā pasaules kara laikā Hitleram vajadzēja Čehiju? Bija tāds politiķis Artūrs Nevils Čemberlens (Arthur Neville Chamberlain), es viņu dziļi necienu, Anglijas premjerministrs, kurš skraidīja pa pasauli ar nomierināšanas politiku: “Atdosim Hitleram Austriju un viss būs baigi labi, Hitlers teica, ka viņam ar to pietiek”. Pēc tam Čehiju: “Atdosim Hitleram Čehiju.” Čehijas armija bija aptuveni līdzvērtīgi spēcīga Vācijas armijai. Atdosim Čehiju, kas varēja pretoties, un Hitlers teica, ka viss būs pēc tam kārtībā, man vairs neko nevajag. Saslēdza dažādus līgumus, arī ar Padomju Savienību, noslēdza savstarpējo neuzbrukšanas līgumu. Kad Hitlers iebruka Padomju Savienībā, kas saucās “Barbarosas” plāns, un kad Staļinam pienāca ziņas, ka Brestā notiek cīņas, Staļins neticēja, ka Hitlers viņu ir “uzmetis”. Pagāja dienas un nedēļas, ilgāks laiks, kad Staļins sāka rīkoties un saprata, ka patiešām ir iebrukums, jo viņš neticēja, ka Hitlers ir lauzis līgumu, viņi sadalīja Baltijas valstis, Molotova-Ribentropa pakts, sadalīja Poliju. Un Čemberlens bija tas, kas teica: “Atdosim, atdosim.” Tur jau sen ir dažādi līgumi un plāni, kā to visu lauzt. Atdosim un tad Hitleram būs labi. Bet ko nozīmē – atdot Čehiju? Tur ražoja ieročus Škoda, esi dzirdējis par Škodu? Ar mašīnām tu braukājies un redzi daudz tās, bet sākotnēji viņi ražoja ļoti kvalitatīvu kara tehniku, gan tankus, gan lielgabalus un piegādāja visai Austrumeiropai un tā tālāk. Viņiem bija ļoti labas kvalitātes ieroči un viņi ražoja tos daudz. Saproti, ka Hitlers jau nevarēja realizēt savu pasaules virskundzības plānu bez Čehijas, bez tās industrijas, kas tur notika, bez Škodas rūpnīcas, Škoda vispār ir uzvārds. Zini, ko Hitlers izdarīja? Fricis Tots (Fritz Todt), kurš bija atbildīgais par kara rūpniecību, viņš bija profesionālis un parēķināja matemātiski, ka briti ražo divreiz vairāk tanku nekā Vācija, tikai viena pati Anglija, neskaitot pārējās valstis, viņš parēķināja un saprot, ka tas nav iespējams. Bet Hitlers tik saka: uz Krieviju, uz Maskavu. Tots saņēmās un aizgāja pateikt Hitleram: “Klausies, Ādolfa kungs, matemātiski tas nav iespējams, vajadzētu atlikt, sadalīt vismaz pa daļām, nevis tā uzreiz uz Angliju, Krieviju, Āfriku, uz visām pusēm.” Un ziniet, kas notika? Tots aizgāja bojā aviokatastrofā uzreiz pēc tam. Aizgāja bojā līdzīgi kā Jevgēņijs Prigožins un Polijas valdības delegācija, kas lidoja pirms dažiem gadiem. Hitleram pat nevarēja pateikt matemātiskus faktus. Hitlers nebija vesels cilvēks, viņš nerēķinājās ar faktiem, ar būtību, viņš nebija pietiekami kompetents, neieklausījās profesionāļos. Jā, bija kaut kādas vispārējas lietas, bet lielākoties viņš ražoja lielus tankus, visu lielu, krutu, tanki ar benzīnu, tādi, kas sasalst ragā un kuri nav pārvietojami. Visu labāku, smukāku, lielāku, kas absolūti nedarbojas kara apstākļos mūsu laikos. Un finansiālais un resursi absolūti jau kara sākumā 1940., 1941. gadā bija skaidrs cilvēkiem, kuri apmēram saprot visu, no kurienes ir karš, viņi saprot, ka Vācija uzvarēt nevar, viņi bija nolemti jau pašā sākumā.
Tāpat arī par kuģi ostā. Bez šiem kuģiem ostā šeit sen jau būtu Krievija, tam ir jārada drošības sajūta. Kā kurš redz situācijas, ko kurš gaida šeit, Latvijas teritorijā, kādus ciemiņus viņš šeit gaida, no tā ir arī atkarīgs, vai viņš baidās vai nē, un citam šis vienkārši asociējās ar karu, bet šajā gadījumā NATO kuģi mūsu ostā neasociējas ar karu, nebūtu jādomā par karu, bet par drošību. Kāpēc cilvēki saka: “Ārprāts, ārprāts viņam ir atļauja, viņam ir ierocis.” Kāpēc cilvēkam ir vajadzīgs ierocis? Ko tas dod? Drošību. Armija ir drošībai. Un šie kuģi arī ir drošībai. Tā būtu jāskatās. Protams, ka ir visādi varianti, dažādi, kā viss var beigties, bet šeit nav vietas panikai, izprotot būtību, kāpēc ir kaut kas tāds vai kaut kas šāds. Tātad, pirmkārt, ir koncentrēšanās uz risinājumu un, otrkārt, bailes izraisa kompetence jeb nezināšana. Tu vienkārši koncentrējies uz iedomātām lietām jeb uz tām lietām, kuru patiesībā nav, un tāpēc zināšanas mazina šīs bailes. Un zināšanas var darīt tevi drosmīgāku.
Un vēl divas lietas, kas ir svarīgas, lai būtu drosmīgs: tā ir vīzija. Bet par vīziju es nerunāšu šodien, par to ir daudz runāts, bet vīzija pati par sevi ir galvenais dzinējspēks rīkoties, jeb arī vīzija ir tas, uz ko tu koncentrējies, un kas kļūst gigantiska un liek tev rīkoties, kas dod tev iekšēju vēlmi, un tas liek tev rīkoties, tu ej uz priekšu, bet, esot vīzijā bez drosmes, arī nevar pareizos soļus spert vīzijas virzienā, jo bailes tevi kavē. Bet, ja ir vīzija, vīzija pati par sevi rada iekšēju degsmi, ja tu par to pastiprināti domā, tas rada iekšējo degsmi un palīdz tev pārvarēt arī nedrošības sajūtu. Šī nedrošības sajūta un bailes aiziet otrā plānā.
Zini, kā ir politikā? Es tur tagad esmu un diezgan cieši, un esmu par to pārliecinājies, ja tu gribi mazināt kādas vienas problēmas nozīmību, tātad tu esi politikā izdarījis ziepes, ko darīt, lai novērstu sabiedrības uzmanību no šīs problēmas? Radīt vēl lielāku problēmu. Radi lielāku problēmu un tā problēma aizmirsīsies. Un, ja tu esi iesaistīts kaut kādā problēmā, tad tev steidzīgi ir jārada kaut kāda lielāka problēma, kurā tu varbūt neesi iesaistīts, bet tā ir lielāka un visi uz to skatīsies, un par tavējo problēmu aizmirsīs, un tu mierīgi visu izbīdīsi. Tātad, ja gribi novērst uzmanību, radi lielāku problēmu. Kā būt drosmīgam? Tēma ir tev aktuāla? Tā katram ir aktuāla. Pirms ķeršos pie rakstvietām, gribu vēl pateikt dažas ilustrācijas, arī par Otro pasaules karu. Kad Hitlers nāca pie varas, tas ceļš arī nebija viena diena, tie bija gadi, viņš pat paspēja pasēdēt cietumā, ļoti maz, bet pasēdēja. Uzrakstīja savu bestselleru “Mana cīņa”. Un, zini, lai pakļautu masas, Hitlers ļoti meistarīgi izmantoja dažādas metodes. Tā ir veca kā pasaule – šo metodi sauc par “casus belli”, militāri arī, iemesls karam. Ja kādam ir nedaudz palikušas prātā vēstures atblāzmas vai ir zināšanas, tad pirms Hitlers pilnībā pārņēma varu un pieņēma attiecīgus likumus, tika aizdedzināts Reihstāgs. Reihstāgs ir Berlīnē galvenā valdības mītne. Ir dažādas versijas, kas un kā aizdedzināja, bet reāli tika pasniegts, ka to izdarīja komunisti, bija konkrēts cilvēks, varbūt tā arī bija, bet tas viss tika veiksmīgi izmantots, un pēc tam tika pieņemta virkne likumu un tika iedarbināts viss represīvais orgāns. Tika atņemtas cilvēkiem pamattiesības. Tad jautājums: “Kāpēc cilvēki tik viegli atdeva?” Kāpēc nevarēja tā Hitlers iznākt, sapulcināt visus un pateikt: “Tā, no šodienas jums vairs nav tiesību.” Tā nevar, tāpēc ka ir daudz dažādu citu līderu bez viņa arī, dažādas grupas, partijas aizliedz arī un tā tālāk, bet, īsāk sakot, viņš to pats nevar izdarīt, ja cilvēks pats neatdod. Ja cilvēks pats neatdod, tad to nevar izdarīt. Kas ir jādara, lai cilvēks pats atdotu? Uztaisi kaut kādu notikumu, lai cilvēkiem būtu bailes. Un cilvēki bailēs savu māti pārdos, pilnīgi neadekvāti kļūst. Un, starp citu, tu esi tik labā vietā, nopietni! Principa pēc draudze nedrīkst ietekmēties no bailēm. Nu, kaut kādu vīrusu palaiduši, un mēs klanīsimies un savas tiesības atdosim. Mēs neatdosim savas tiesības, mēs pastāvēsim par savām tiesībām, par savām brīvībām! Arī par reliģijas brīvību. Daudz un dažādas bailes kultivē sabiedrībā, un bieži tam ir iemesls. Lielie farmācijas uzņēmumi, tiem ir izdevīgi. Es domāju, šeit ir arī ideoloģijas jautājums, tāds globāls ideoloģijas jautājums, bet lielie farmācijas uzņēmumi ir vieni no lielākajiem pelnītājiem pasaulē. Gribi biznesu, taisi aptieku. Nagus krāsot vai aptieka? Aptieka būs ienesīgāka. Un kāpēc šie uzņēmumi ir ienesīgāki? Tāpēc, ka tas ir pamatots uz cilvēku bailēm. Tāds vīruss tagad, tagad tur šitāds, kaut kādas reklāmas uz stabiem saliek, iebaida cilvēkus. Es nesaku, ka nav pie ārsta jāiet pārbaudīties vai ko tamlīdzīgu. Bet, ja es redzu, salīdzinot faktus, ka ir ačgārnas lietas un ka iesaistīta ir nauda, ideoloģijas un politika, uz mana veselības rēķina vai maciņa rēķina, es izturos ļoti piesardzīgi un es netaisos klausīt šos cilvēkus. Un, ja rēķina ekonomiku un visu to, kas tika izdarīts tā kovida vārdā, lai iegūtu sertifikātu cilvēks. Tad tā potēšana ir izsaukusi daudz vairāk mirstības nekā viens no 2000 vīrusiem. Un tas ir iespējams tika cilvēku baiļu dēļ, tikai cilvēku baiļu dēļ. Jo vairāk drosmīgu cilvēku, izprotošu cilvēku, jo mazāk ļaunuma pasaulē.
Tāpat bija ar Reihstāga dedzināšanu – bailes, komunisms mūs pārņem, šausmas, ebreji mūs pārņems, un ebreji tika atainoti avīzēs, ka ēd bērnus, un šausmīgie ebreji, kas visu pasauli kontrolē. Tas neatbilda patiesībai, ebreji tika demonizēti, to mācīja bērniem skolās, ka ebrejs nav cilvēks. Bailēs no ebrejiem un bailēs no komunistiem un tā tālāk, atdeva savas tiesības un beigu beigās Vācija un puse pasaules piedzīvoja katastrofu baiļu dēļ. Tā nomierināšanas politika jau būtībā arī ir tāds baiļu paveids, manuprāt, ka tikai visur mieru. Tev ir bail konkrēti pateikt, nostāties pareizā pozīcijā. Nē, mēs neatdosim nekādu Čehiju, nē, Hitler, klausies, iesālies. Tāpat arī Putinam. Rekordlielas peļņas Eiropā, rekordlieli iepirkumi no Krievijas, rekordlieli gāzes iepirkumi Eiropā. Un to, ko te Latvija pērk, es nezinu tieši, no kurām valstīm, bet pa aplīti atnāk atpakaļ Latvijai par simtkārtīgu cenu, saku pārspīlēti nedaudz. Ne visos gadījumos, bet ļoti bieži tā. Un uz kāda pamata šādas afēras ir iespējams, atkal uz baiļu pamata – bailes no kara, bailes no Putina, bailes no tā, bailes no šitā, ikdienas dzīvē katram cilvēkam.
Bailes paralizē. Bailes ir destruktīvas, un pretī var likt tikai drosmi. Un drosme faktiski ir ticība, jo ticība ir darbība. Ticība ir darbi. Neskatoties uz iekšēju diskomfortu un bailēm, spēja spert pareizus soļus, tā ir ticība. Tātad pretstats bailēm ir ticība, drosme.
Vēl par bailēm. ASV ir tāda Geilas universitāte (Gale university). Un šajā universitātē ir veikti ļoti daudzi dažādi eksperimenti, tagad tādus vairs neatļautu, bet tajā laikā vēl to varēja. Vienu no tiem izdarīja ebreju psihologs. Kāpēc? Viņš nevarēja saprast, kā vācu tauta, normāli cilvēki, pat kristieši, kā viņi varēja slepkavot ebrejus. Tā vienkārši slepkavot, uzskatīt, ka viņi nav cilvēki, un izdarīja eksperimentu. Izveidoja kasti un uz kastes bija virsū slēdži: 20V, 40V, 100V, 150V, 200V, līdz 450V. Ap 400V ir robeža, kas ir nāvējoša cilvēkam. Eksperimentā tika iesaistīti skolnieki, tur bija diezgan liels skaits, un skolotāji. Skolotājiem bija jāsēž pie šīs kastes un bija varianti – daļa ar uzsvārci un daļa bez šī ārstu uzsvārča. Skolnieks citā telpā, skolotājs viņu neredz. Paraksta papīrus, viss tiek pasniegts reāli. Un ārsta uzraudzībā viņš slēdz tos slēdžus, tas otrā pusē varbūt arī kliedz. Pienāk līdz tai līnijai, kur jau dzīvībai bīstams, un katrs skolotājs, kad pienāk pie šī slēdzīša, apstājas un negrib to slēgt. Un tad tas ārsts, pat ne ārsts, eksperimenta vadītājs, viņš ārsta halātā, viņam pasaka, ka jūs nevarat atteikties, jūs parakstījāt. Tur bija trīs atbilžu varianti, trīs posmi, kuri lika darīt to. Tevi nedraudēja nogalināt, neko tādu, tev vienkārši lika to darīt, tu nevari apstāties. Gandrīz visos gadījumos šie skolotāji slēdza šos slēdzīšus ar šiem 400V. Parasti cilvēki, skolotāji, skolnieki, dažs labs pēc tāda eksperimenta ilgtermiņā arī kādu pašnāvību varēja izdarīt, ka viņš pēc tam saprata, ko ir izdarījis. Vēl, ja šo kastīti attaisa vaļā, tur ir tādi mazi, plāni vadiņi, un tur nekādu 200V nav, tur mazā baterija, LED lampiņas iedegtos tikai un tas arī viss, un tam skolniekam nekas nedraudēja, bet to šis skolotājs nezināja. Un interesanti, ka procentuāli tie, kas bija ar eksperimenta vadītāju, kas bija tajā formā, tad tieši tie eksperimenti bija veiksmīgi, ka nolēma nogalināt savus skolniekus faktiski, jo drīkst taču, tas jādara, tu esi parakstījies. Tieši tie gadījumi, kuros eksperimenta vadītājs bija ar ārsta uzsvārci. Eksperimentā tika pierādīts, ka tieši formai ir nozīme. Atceries – “Uzticies zinātnei” – tā ir tā forma, maska. Tāpēc vajag maskas, tā ir forma, tas viss ir forma. Ja jau ārsts to teica, tad tā ir, bet, diemžēl, vēsture rāda, ka nebūt nav tā, kā ārsts teica. Un, kad tu paskaties, ko ārsts teica pirms 100 gadiem un pat pirms 50 gadiem un šodien, diametrāli pretēji atšķiras viedokļi. Viss mainās. “Uzticies zinātnei.” Skaidrs, ka zinātnei ir jāuzticas, bet vairāk jāuzticas Dieva likumiem un morālei. Un jāseko pašam līdzi un jādomā līdzi, nevis akli no visa jābaidās, jo vienmēr, kad kaut ko grib pārdot, kaut ko grib izvirzīt, bailes ir tas, ko politiķi ļoti lieto, “Jaunā Vienotība” lieto cilvēku bailes: kremlis, karš, kremlis, karš. Kovids beidzās tieši tajā dienā, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Tajā pašā dienā tūkstoši izgāja uz ielām Vienotības vadībā. Nav vairs kovida, nav jābaidās, jo karš ir sācies, ne jau te, bet tur kaut kur, jā. Nepārtraukti izmanto cilvēku bailes. Diezgan pretīgi, ja godīgi.
Kā būt drosmīgam? Kā nepakļauties šai vispārējai panikai, kā arī zinātnei uzticēties, bet ne šarlatāniem? Ne šarlatāniem. Zinātne ir ļoti svarīga. Kā būt drosmīgiem? Klimata pārmaiņas nepārtraukti, man jau likās, ka kovidu nomainījis pēdējā laikā ir tas Ukrainas karš, nevar saprast tur īsti, bet nu tās pārmaiņas, klimata pārmaiņas. Pasaules gala gaidītāji. Ir jau kristieši, kas pasteidzina otro Jēzus atnākšanu vēl. Tik ļoti nobijušies un neapjēdz vairs, ka drosme ir svarīga īpašība, tev jābūt nomodā ik brīdi. Jēzus saka: “Esiet nomodā!” Bet ne jau ietērpies tajā savā pēdējā tērpā un gaidi, kad Jēzus nāks tev pakaļ, lai izbēgtu no kaut kādām mocībām un tā tālāk. Esi normāls un drosmīgs! Nevar būt cilvēks, kurš ir iebiedēts panikā, būt normāls. Tas jau ir tāds baiļu produkts. Kad kuģi grimst un tā tālāk, nevar pat normāli laivās sasēdināt, cilvēki noslīkst, aiziet bojā vai sabradā cits citu, tas notiek baiļu dēļ.
Labi, ķeramies, pie rakstvietām, kaut gan te jau varētu to sprediķi beigt.
Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta. (Lūkas evaņģēlijs 12:50)
Jēzus runā par Savu galu, par Savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš runā. Viņš saka: “Man ir bail.” Tad jautājums, cilvēcīgi Jēzum bija bail: “Vai cilvēcīgi ir normāli, ka tev ir bail?” Ir normāli baidīties. Pat Jēzus baidījās, Viņš saka: “Man ir bail.” Bet jautājums, vai Jēzus aizgāja līdz galam, izdarīja, kas Viņam bija jāizdara? Izdarīja. Viņš pārvarēja šo iekšējo sajūtu.
Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. (Mateja evaņģēlijs 26:37)
Sāka skumt un baiļoties Ģetzemanes dārzā pirms krusta, pirms nodevības, tas vēl bija pirms aresta, Viņš lūdza Dievu, Viņš skuma un baiļojās. Tas nenozīmē, ka Viņš aizgāja vientuļā vietā lūgt Dievu, lai skumtu tikai un baiļotos, Viņš skatījās uz risinājumu. Jo iepriekšējā rakstvietā minēts, ka “Man ir bail, kamēr tas tiks pabeigts”, Viņš saka, ka šī sajūta Viņam būs tik ilgi, kamēr nepabeigs. “Šis spiediens Man sekos, kamēr Es nepabeigšu un šo uzdevumu neizdarīšu.”
Un es ierados pie jums nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. (1. Korintiešiem vēstule 2:3)
Bailes un nedrošība. Pāvils saka korintiešiem, savā misijā ejot saka, ka ieradās Korintā bailēs un nedrošībā. Vai viņš ieradās? Ieradās. Taču vienalga, vai trīc roka vai trīc kāja, svarīgi ir ne tas, kas tev trīc vai netrīc, bet tas, ka tu ej uz priekšu un virzies uz priekšu. Kā būt drosmīgam? Tātad Pāvilam bija bailes, Jēzum bija bailes, katram ir šī sajūta.
Jozuas grāmatas 1. nodaļa, no 6 līdz 18. pantam. Tieši no šīs grāmatas mani uzrunāja Dievs tieši šo tēmu runāt.
“Esi stiprs un drošsirdīgs! Jo tev būs šai tautai jāsadala zeme par mantojumu, ko Es ar zvērestu esmu apsolījis dot viņu tēviem. Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi. [..] Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas grāmata 1:6-7; 9)
“Esi stiprs un drošs, nebīsties, nebaiļojies,” to saka Dievs, Viņš pavēl – tātad būt drosmīgam, ir katra paša izvēle. Būt drosmīgam ir katra cilvēka izvēle. 18. pantā, to jau saka tauta, tautas līderi.
Ikvienam vīram, kas turēsies pretī tavai pavēlei un kas neklausīs taviem vārdiem, lai tu arī ko un cik bieži pavēlētu, būs mirt. Tikai esi stiprs un turi drošu prātu. (Jozuas grāmata 1:18)
Arī cilvēki, arī padotie līderi izraēlieši, kuri gatavojās ieiet apsolītajā zemē, kad Mozus jau bija miris, un Jozua vadībā Izraēls gatavojās ieiet apsolītajā zemē, kur piens un medus tek. Kāpēc tik bieži šeit tas ir teikts? Es tev atbildēšu – tāpēc, ka pirms 40 gadiem tie 12 izlūki, kurus izsūtīja Mozus, viens no tiem bija Jozua, 10 šiem izlūkiem pietrūka tādas īpašības kā drosme. Viņiem pietrūka izpratnes par to, kas ir drosme, viņi nespēja uzticēties Dieva vārdam, Dieva apsolījumam par zemi, kur piens un medus tek. Tā vietā, lai redzētu sevi šajā zemē, viņi redzēja milžus un sevi kā siseņus viņu acīs, kaut gan es nedomāju, ka viņi to teica, tas bija viņu prātos. Viņi redzēja augstas, stipri nocietinātas pilsētas, tas bija tas, ko viņi redzēja, un bailes bija tik lielas, ka paralizēja visus viņiem padotos cilvēkus. Un Izraēls 40 gadus klīda tuksnesī, kamēr šī paaudze izmira. Visa šī paaudze, kas slimoja ar mazvērtību un bailēm, tā izmira un cēlās jauna paaudze, lūk, kāpēc sešas reizes pašā pirmajā nodaļā ir vārds “nebīsties”. Esi stiprs, tu nevari būt stiprs, nepārvarot bailes. Ko nozīmē būt stipram? “Es jūtos baigi stiprs.” Nē, tas ir labi, ka tu tā jūties, bet būt stipram nozīmē pārvarēt bailes un izdarīt pareizas lietas. “Nebīsties un nebaiļojies!” To pašu arī teica apakšvirsnieki – tikai pats esi stiprs, tikai tu pats nebaidies, ejam un ieņemam. Kāpēc pirmajā nodaļā tas ir? Jo šajos 40 gados gan Mozus, gan Jozua bija izaudzinājuši jaunu paaudzi, kuri apzinājās, ka tieši mazvērtības, baiļu dēļ šie cilvēki izmira. Daļa tautas nomira tuksnesī, neiemantojot apsolīto zemi. Šī jaunā paaudze domāja jau savādāk, un vēl viens pierādījums tam, ko es saku:
Tad Jozua, Nūna dēls, sūtīja slepeni no Sitimas divus vīrus kā izlūkus, sacīdams: “Noejiet turp un izlūkojiet zemi, bet it īpaši Jēriku!” Un viņi aizgāja un nonāca kādas sievas namā, kas bija netikle, un tās vārds bija Rahāba, un tie tur pārgulēja. (Jozuas grāmata 2:1)
Jozua izsūtīja izlūkus, arī Mozus izsūtīja 12 izlūkus pirms 40 gadiem. Kā domā, cik Jozua izsūtīja izlūku – vairāk vai mazāk? Padomā, tu esi vadītājs un līderis, vismaz kompetents šajās lietās, kaut ko sāc saprast līderībā. Pagājušajā reizē bija 12, visi izgāzās. Kā vajag nākamajā reizē izsūtīt – vairāk vai mazāk? Jozua izsūtīja tikai divus izlūkus. Viņš bija iemācījies, ka nevar visus. Tikai tāpēc, ka viņš ir iecelts par cilts vadītāju, kaut ko mantojis, tātad viņu var sūtīt, lai viņš redz sevi kā siseni viņu acīs un nāk pēc tam un aplipina ar šo vīrusu visu savu cilti un blakus kaimiņu cilti. Tikai divus izlūkus un, visticamākais, drosmīgus cilvēkus. Te nav viss konkrēti izskaidrots, bet kāds skats bija viņiem pirms 40 gadiem, tad šie divi izsūtītie, kad atnāca atpakaļ, viņi ļoti labi runāja par šo zemi. Viņi teica tā: “Nav nekādu problēmu. Tur jau sen visi gaida, kad tas beigsies. Viņi sen jau saprot, ka ir zaudējuši.” Jērika bija pirmā pilsēta ar spēcīgiem mūriem, viņi neredzēja šos mūrus vispār. Kādi mūri? Foršā, labā zeme, ko Dievs ir apsolījis. “Tu mūs 40 gadus tuksnesī esi motivējis, ka mēs visu varam, tagad tā diena ir pienākusi.” Viņi iekaroja Jēriku un apsolīto zemi. Interesanti bija tas, ka bija sieviete vārdā Rahāba. Rahāba taču ir Dāvidam un Jēzum vecvecmāmiņa. Viņa bija jērikiete, viņa dzīvoja Jērikā. Tur bija teikts, ka viņa bija netikle, droši vien, augstas kārtas cilvēki ar savu namu pie mūra. Viņa bija zināma un populāra Jērikā. Šie divi izlūki nāca pie Rahābas, un viņa viņus noslēpa. Un Rahāba teica: “Es zinu visu, ko Dievs ir izdarījis ar tām tautām. Par to, ka es noslēpu jūs, dariet tā, lai mani un manu namu saudzē, kad jūs šeit nāksiet.” Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka viņi ienāks un iekaros, viņa ticēja Izraēla Dievam. Viņa tik ļoti zināja, ka pat riskēja ar savu dzīvību, paslēpjot izlūkus savā mājā augšējā jumta istabā, telpā zem kūlīšiem. Tad tika dota zīme – sarkana lupata pie viņas logiem, kad ienāca izraēlieši Jērikā, mūri sabruka, un viņa tika izglābta un kļuva par Dāvida vecomammu. Dieva ceļi ir neizdibināmi. Par viņu ir rakstīts ne tikai Vecajā Derībā, bet arī Jaunajā Derībā.
Salmons dzemdināja no Rahabas Boāsu, Boāss dzemdināja no Rutes Obedu, un Obeds dzemdināja Isaju Isajs dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja no Ūrijas sievas Salamanu. (Mateja evaņģēlijs 1:5-6)
Ticībā netikle Rahāba negāja bojā līdz ar neticīgajiem, draudzīgi uzņēmusi pie sevis izlūkus. (Ebrejiem vēstule 11:31)
Līdzīgi arī Rahāba, netikle, vai ne no darbiem viņa tika taisnota, sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama? (Jēkaba vēstule 2:25)
Redzi, dievbijība un ticība Dievam, nevis dieviem vai jērikas dieviem, bet Dievam, kas radījis debesis un zemi, un, uzņemot mājās šīs Dieva tautas pārstāvjus, bija jāpārvar bailes, tā bija viņas ticība. Bībele arī saka Jaunajā Derībā vēstulēs, ka Rahāba izrādīja ticību un caur ticību viņa tika izglābta, un šī sarkanā lupata ir tā, kas saista to arī līdzīgi ka Ēģiptē, kad uz palodām bija jēra asinis, kam gāja garām maitātājeņģelis, šeit bija sarkanā drāna. Baiļu pretstats ir ticība, tas nozīmē, pārvarēt bailes un spert ticības soļus. Starp citu, viņa mājās uzņēma ticības cilvēkus, šie divi izlūki bija drosmīgi ticības cilvēki, ticība ir saistīta ar drosmi. Viņa saprata, zināja par Izraēla Dievu un tieši pie viņas atnāk. Bībelē daudz kas nav detalizēti paskaidrots, es nedomāju, ka tas notika tā: nu, kur mēs iesim? Pieklauvēsim un kā būs tā būs, viņi zināja, kur iet, un zināja par viņas ticību. Šie drosmīgie ticības cilvēki piesaista sev drosmīgus ticības cilvēkus, vai arī tos cilvēkus, kuriem vajag palīdzēt, kuri arī grib būt drosmīgi. Tēma nav tikai bailes vai drosme šodien, bet kā būt drosmīgam, tāpēc visi iepriekšējie punkti bija sagatavošana tam, lai tev iemācītu, kā tad tev būt un ko darīt. Svarīga ir vīzija, kompetence jeb zināšanas par dažādām lietām, svarīgi ir koncentrēties uz risinājumu, nevis pašu problēmu. Tālāk – ko darīt?
Apziņa.
Kādai ir jābūt apziņai? Par sirds stāvokli esam daudz runājuši. Viss, ko tu darīsi, viss, kur tu liksi savu kāju pēdas, tev piederēs, tu spersi pareizos soļus un gūsi rezultātu, arī tad, ja tas neizdodas ar pirmo reizi, izdosies ar nākamo. Jebkurā gadījumā tev ir uzvarētāja apziņa. Bībelē rakstīts – “Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens.” Kur lai ņem tādu apziņu, ka viss būs labi, ka nopelnīsi līdzekļus pietiekamā daudzumā, ka pašam pietiks un vēl pāri paliks, kur lai ņem apziņu, ka tava grupiņa augs, un vairosies, kur lai ņem apziņu, ka tu spēj izkustēties no vietas un sasniegt panākumus dažādās sfērās, kuru esi izvēlējies? Kur lai ņem tādu apziņu?
Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu! (Psalms 31:25)
Arī Jozua teica sešas reizes, ka tā ir Dieva pavēle – būt drosmīgam. Šajā psalmā ir minēts, ka mēs paši varam šo apziņu izveidot, darīt sevi drosmīgus.
Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. (2. Korintiešiem vēstule 12:10)
Pāvils saka: viņam ir bailes, bet viņam ir labs prāts šajās bailēs. Ne tikai prāta līmenī, bet sirds līmenī, izjūtās, emocionālā līmenī, viņiem ir ne tikai baiļu izjūta, bet arī drosmes izjūta, ka viss būs labi, ka uzvara pieder viņam. Manuprāt, pats svarīgākais, esmu daudz mācījis par cilvēcīgo, dievišķo, jebkurš cilvēks, katrs varbūt drosmīgs, ticīgs vai neticīgs cilvēks. Pats svarīgākais tiem, kas mēs ticam Dievam, ir rakstvieta no Bībeles – “Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības jeb paškontroles garu,” tas nozīmē, ka tas gars, kurš mums ir caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, Svētais Gars, kas ir mūsos un mūsu vidū, ir drosmes gars, kurš mūsos mīt.
Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. (2. Timotejam vēstule 1:7)
Manuprāt, tas ir pats svarīgākais, šis Gars nevar dzīvot, kur nav jaunpiedzimšanas, attiecīgi pēc Bībeles konteksta, tas nav iespējams. Ja kristietis izrāda mazdūšību, ja kristietis salīdzinājumā ar cilvēkiem no pasaules var mazāk paveikt nekā cilvēks ārpus draudzes, tas nozīmē, ka šāds cilvēks ir ļoti vājš. Procentuāli viņš būs vājāks nekā vispār cilvēks pasaulē. Ļoti bailīgs cilvēks. Jaunpiedzimušam cilvēkam ir vēl viena priekšrocība, ka viņam ir šis drosmes gars, tas ir viņā. Vai pietiek ar to, ka šis gars ir viņā? Laikam jau ka nē, jābūt ir apziņai, ka Viņš ir tevī. Kā šo apziņu veidot, kā būt drosmīgam?
Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! (Romiešiem vēstule 8:15)
Domāju, ka pats svarīgākais ir apziņa, ka Dievs ir ar tevi, Viņa žēlastība ir ar tevi.
Katrreiz, kad es domāju: mana kāja slīdēs,- tad Tava žēlastība, ak, Kungs, mani saturēja. (Psalms 94:18)
Psalmists saka, lai cik slikti ir bijis, lai kā viņš ir domājis, ka nupat ir tāda problēma, ka viņš nevarēs un kritīs, Dieva žēlastība noturēja. Apziņā paturēt prātā un saprast, apliecināt, ka Viņa žēlastība un Viņš ir klātesošs, Viņš tur, lai tava kāja neslīdētu. Ja tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, tevi tas neskars. Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunās čūskas. Ar Dievu viss ir iespējams, nav nekā neiespējama. Viņš sargā tevi, nav pamata uztraukumam, arī tās lietas, kas tev un citu acīs liksies kā izgāšanās, Dieva acīs tas ir tikai kā solis, neliela neveiksme, bez kuras nevarēja iztikt, lai tu iegūtu vēl lielākus panākumus, lai kaut ko iemācītos. Dariet savas sirdis stipras – paši mēs to darām. Jēzus tika galā ar savām bailēm.
Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm. (Ebrejiem vēstule 5:7)
Caur lūgšanu tika atpestīts no bailēm, tāpēc pirmais šai apziņai ir lūgšana. Nelūdziet Dievu kopā ar bailīgiem cilvēkiem, ja runa ir par kaut ko fundamentāli svarīgu – “Ja Dievs vēlēsies, ja Dievs gribēs, mēs neko nevaram.” Nelūdz kopā ar tādiem, nomaini grupiņu, prom no visiem tiem nīkuļiem. Nīkulis sākās prātā un sirdī. Dievs grib! Spitālīgais teica: “Ja tu vēlies, vari dziedināt mani.” Dievs grib! Viņš ir atnācis, lai iznīcinātu velna darbus, lai atpestītu tos cilvēkus, kas visu mūžu baiļu dēļ ir bijuši verdzībā. Tāpēc nedrīkst būt tādas lūgšanas. Mājās var činkstēt. Grupā, draudzē jābūt normālai atmosfērai, lūgšanai vērstai uz risinājumu, nevis vērstai uz problēmu. Kas tavā apziņā notiks, ja tu katru dienu skandināsi – man ir problēma, nevaru tikt galā, bērni neklausa, vīrs mani sit, sieva skrāpē. Cik tālu tu tiksi ar tādu domāšanu? Mācītājs saka, ka diendienā jālūdz Dievs. Ar šādu lūgšanu tu nekļūsi drosmīgāks. Es nesaku, ka nevar nedaudz pagausties kā Dāvids, bet ne sistemātiski – viss ir slikti, viss ir slikti. Iedomājies, atnāk cilvēki uz dievkalpojumu – mācītājs saka, ka viss ir slikti. Mēs paši veidojam savu apziņu, lūgšana ir instruments, var jau pažēloties, lūgšana nesastāv tikai no kaut kā prasīšanas, lūgšana ir apliecināšana, apliecināšanai priekš drosmes ir ļoti liela nozīme. Ir ļoti daudz pozitīvu rakstvietu Bībelē. Man ļoti patīk: “Visas vietas, kur tu savu kāju pēdas liksi, tev piederēs”. Vai nav laba rakstvieta?
Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis. (Jozuas grāmata 1:3)
Es to no galvas zinu, ja man kaut kur jāsaņemas un ja man ir pēkšņi kaut kāds uztraukums, un man nenāk galvā neviena rakstvieta, es vienkārši pasaku, ka es to varu izdarīt. Es aiziešu un izdarīšu. Es varu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Tas nav neiespējami, tas ir iespējami. Un galvā savā tas ir jāuzzīmē, kā tu to izdarīsi. Uzzīmē, 100 reizes izej cauri tam ceļam, kā tu to izdarīsi. Tas veido apziņu, tu ej cauri tam, nevis koncentrējies uz bailēm, kas notiks, ja izgāzīsies, bet kas notiks, ja tu izdarīsi. Tev ir jāapzinās, ka tas ir jāizdara. Koncentrējies, ar apliecināšanu, tā ir lūgšanas daļa. Jēzus tika atpestīts no bailēm ar lūgšanām, Viņš stipru balsi un asarām vērsās pie Dieva.
Pirmā draudze, kad viņus vajāja, sanāca kopā un lūdza Dievu.
Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu. (Apustuļu darbi 4:29)
Viņi neteica, lai Hērods nomirst, un viss būs kārtībā. Vai lai Putins nomirst, būs cits Putins no kā baidīties, bet dod drosmi mums, Dievs. Paldies Dievs, ka esi devis mums spēka, mīlestības, savaldības, paškontroles, savaldības garu. Tu esi lauva no Jūdas cilts un tev nekas nav neiespējams! Svarīgi ir zīmēt lauvas, nevis kaķīšus. Iedomājies, kaķīšu draudze, uzzīmēts, kā smilškastē spēlējās: mēs mīļi un pakļaujamies visam. Vai tomēr lauvas zīmēt? Prieks Svētajā Garā ir ļoti labi, arī smiekli ļoti labi palīdz, bet tas nevar būt fundaments. Drosme izdarīt pareizas lietas, visur vajadzīga ir drosme – dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu.
Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:31)
Un draudze izpletās. Vai viņiem vajadzēja drosmi? Tikko viņu skolotāju nogalināja pie krusta. Vai vajadzēja drosmi sludināšanai? Bez drosmes evaņģēlijs netiktu sludināts. Šī bija īpaša reize, viņus tā piepildīja ar Svēto Garu, ka viņi ieguva drosmi caur šo piepildījumu. Pats svarīgākais būtībā ir Svētais Gars mūsos, bet ar apziņu. Mums ir jānovelk vecais, bailīgais cilvēks, un jāuzvelk jaunais. Apziņa, ka man ir drosmes gars. Un daudzi dažādi citi faktori, tādi kā vīzija, koncentrēšanās uz risinājumu, apziņa, kas ir saistīta ar apliecināšanu, ar lūgšanu.
Kad Jēzus pie akas sarunājās ar sievieti un apsolīja viņai, ka dos viņai ūdeni, ka nekad vairs neslāps, sieviete beigu beigās caur atziņas vārdu noticēja, ka Viņš ir mesija. Atnāk mācekļi, brīnās un prasa: ko Tu ar sievieti runā? Tajā laikā nevarēja tā viens pats mācītājs runāties. Un arī šī sieviete saka: “Labi, Tu esi mesija, bet mūsu tautā Samarijā mācītāji saka, ka šis ir tas kalns, kur visi Dievu pielūgs, bet jūs, jūdi, sakāt, ka tikai Jēruzālemē templī Dievs jāpielūdz,” un šeit ir rakstvieta:
Tad sieva Viņam saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” Jēzus viņai saka: “Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. (Jāņa evaņģēlijs 4:19-23)
Šo rakstvietu katrs tulko, kā grib, kā ērtāk. Garā un patiesībā – tas ir konteksts ar kalnu, kalns vai templis, kur visi lūdz Dievu, noteiktos laikos lūdz Dievu, tas vairs nebūs atkarīgs no tempļa, bet tur, kur ir draudze. Visur, kur ir draudze, varēs lūgt Dievu. Visur varēs lūgt Dievu, bet pamatā draudzē. Bez draudzes nav lūgšanas, bez draudzes nav kustības, bez draudzes nekā nav. Draudze ir patiesības balsts un pamats.
Komanda un draudze.
Komanda un draudze ir ārkārtīgi būtiska, lai tu būtu drosmīgs. Draudze, kurā ir drosmes gars, kur ir Viņa Gars, ne baiļu gars. Mēs zinām, no kurienes tas nāk. Ne izjūta, bet gars, kas liek pakļauties, mēs zinām, kam kalpo tāds gars un ko tas grib no kristiešiem – tos apturēt. Kad aizliedza lūgt citus Dievus kā vien imperatoru, ko darīja Daniēls? Kas deva viņam spēku? Ne jau lūgšana deva viņam spēku, pirmkārt.
Tad Daniēls gāja savā dzīvoklī un raksturoja vispārējo stāvokli saviem biedriem Hananjam, Misaēlam un Asarjam. (Daniēla grāmata 2:17)
Viņš gāja uz savu grupiņu. Un ja grupiņā vadītājs nav nīkulis, tu simtprocentīgi iegūsi drosmi. Vide, draudze, kurā ir Dieva gars, nevis kāds cits gars. Kur vadītāji, līderi ir šī gara iespaidā, kurš iedrošina cilvēkus. Viņš gāja un parunāja ar saviem biedriem. Iedomājies, ja tev ir problēma, tā ir jārisina, tev nepietiek jaudas, lai pārvarētu nedrošību, bet problēmas pašas par sevi nerisinās, problēmas ir jārisina. Kāda jēga zvanīt mammai, kas ir bijusi vienmēr īdētāja un samierinās ar lietām, vai nākt uz konsultāciju, lai tikai tevi pamierina, ka nav jau tik traki. Tev jābūt problēmu risinātājam. Ja man ir problēma, varbūt pat maza problēma, es nevaru to nerisināt. Var paiet dienas vai nedēļa, bet es risinu, sakārtoju un tad ir miers. Jāizdara viss no savas puses problēmas risināšanas virzienā.
Un sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, Dieva aicināto Kristus evaņģēlija kalpu, lai viņš jūs stiprinātu un jūs drošinātu ticībā. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:2)
Kas stiprināja? Timotejs, Pāvila palīgs, konkrēts cilvēks, kurš ir drosmīgs. Konkrēts cilvēks, kas pats ir kopā ar drosmīgu cilvēku, kurš saka, ka viņš baidās, bet viņš tiek ar to visu galā.
Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. (Apustuļu darbi 20:1)
Viņš saaicina konkrētā vietā konkrētus mācekļus un drošina viņus. No kurienes nāk drosme? No citiem cilvēkiem, no drosmīgiem cilvēkiem. Draudzes izteiksmē tas ir mācītājs un līderi. Vai zini, kas ir labākā kalpošana draudzē, šīs tēmas kontekstā? Labākā kalpošana ir slavēšana, ja dziesmas nav tikai minorā un bēdīgas. Var jau kādreiz arī ko dramatisku. Arī tiek gatavots Ziemassvētkiem teātra uzvedums, mans galvenais uzstādījums, lai ir priecīgi, iedvesmojoši un konstruktīvi, lai cilvēki aiziet prom laimīgi, nav tikai par elli jārāda. Ja slavēšana ir normāla, ja dziesmu vārdi ir ceļoši, uz ticību vērsti, uz drosmi vērsti vārdi, šim cilvēkam ir vairāk iespēju dzirdēt, apliecināt šos vārdus, visiem kopā arī mēģinājumos – tādā veidā mainās viņu apziņa. Tādā ziņā tā ir labākā vieta. Bībele saka, ka ir labi slavēt Dievu, pateikties Dievam, nevis žēloties, cik viss ir slikti, bet pateikties par risinājumu, paļauties uz Viņu, Viņa žēlastība ir ar tevi.
Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme. (Apustuļu darbi 28:15)
Redz, kur rodas drosme. Tu atnāc uz dievkalpojumu, paklausies vienu drosmīgu cilvēku un tu pats kļūst drosmīgs. Un atmosfēra draudzē, atmosfēra grupā – tas viss dara tevi drosmīgu. Komanda ir tas instruments, laikam tas ir svarīgākais instruments, ne vīzija, ne personīgā apliecināšana, bet tieši komanda. Cilvēks pat var nebūt lūdzējs, viņš var nebūt apliecinātājs bet viņš var būt kopā ar tādiem cilvēkiem vai ģimenē piedzimis, kur vecāki ir drosmīgi, un viņš arī būs drosmīgs gandrīz visos gadījumos, gatavs dzīvei, grūtībām, lai tās pārvarētu.
Kurš Ģetzemanes dārzā izvilka zobenu un cirta augstā priestera kalpam? Pēterim bija zobens, viņš nocirta ausi.
Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. (Jāņa evaņģēlijs 18:10)
Pēteris teica Jēzum:
Bet tas Viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” (Lūkas evaņģēlijs 22:33)
Bet, kad viņš nonāca augstākā priestera pagalmā, kad Jēzus ieskatījās viņa acīs, kad viņš jau bija nodevis: “Pirms gailis dziedās, Tu mani trīs reizes būs aizliedzis,” un viņš aizliedza Jēzu, kad Jēzus uzlūkoja, viņš sāka raudāt. Kur tad palika viņa drosme? Kamēr tu esi savā komandā, tikmēr tev ir šī drosme. Ir viegli nozīmēties visu priekšā, tur ir Jēzus, tur ir pārējie mācekļi, Andrejs un viņa brālis, Jēkabs, viņš izvelk zobenu, nocērt ausi un pēc tam aiziet līdz augstā priestera pilij, kur Jēzus ir arestēts, un viņš trīs reizes aizliedza Kristu, viņš bija citā vidē, apkārt citi cilvēki, nevis savējie. Lūk, kāpēc tu vari kā kristietis, tikai un vienīgi pateicoties Dieva iestādījumam, Kristus miesai, draudzei, iziet pasaulē un pastāstīt par sevi. Lūk, kāpēc mēs kā draudze varam paveikt ko kopā, un tikai kopā.
Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. (Nehemijas grāmata 4:6)
Vairāk drosmes parādās, kad parādās pirmie augļi. Kad parādās pirmie augļi? Kad tu sāc mazos solīšus spert mērķa virzienā. Tas viss ir process. Mazie darbiņi, tas viss summējās tavā apziņā, tavā sirdī, tas summējās pārmaiņās realitātē un tā aug arī tava drosme. Nevar vienkārši sēdēt, apliecināt un tev radīsies liela drosme, nē, ir jāsper solīši, lielāki un mazāki.
Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa. (1. Ķēniņu grāmata 19:17)
Jehum bija uzdevums. Jehus praktiski dažās dienās nomainīja visu varu Izraēlā, Baāla kalpošanu iznīcināja kā tādu kopā ar visiem Baāla praviešiem. Izraēla ķēniņu, Jūdas ķēniņu viņš nešķiroja, iztīrīja zemi un nodibināja kalpošanu tā, kā Dievs to bija paredzējis, tā bija Dieva griba. Kad viņš tuvojās pilsētai, kurā jau tur kājas ļodzījās un trīcēja, tad sargi mēģināja saprast, kas ir tie, ienaidnieki vai savējie, kas tuvojās.
Tad sargs pavēstīja, sacīdams: “Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet viņa braukšana līdzinās Jehus, Nimšija dēladēla, braukšanai, jo viņš brauc kā neprātīgs.” (2. Ķēniņu grāmata 9:20)
Viņš satika kādu cilvēku pa ceļam un teica viņam: “Kāp kopā ar mani ratos, skaties, kā es degu par To Kungu!” Viņš kāpa Jehus ratos un devās tālāk. Un jau pa gabalu cilvēki, sargi saprata, kas tuvojas, braukšanas stila dēļ, tas bija ne tikai braukšanas stils, tas, acīmredzot, bija viņa dzīves stils – būt neprātīgam. Neprātīgam tādā labā nozīmē. Cilvēks, kas dega un darīja neprātīgi un ātri. Tas ir saistīts ar drosmi. Dievs izvēlējās cilvēku, kam jau bija neprātīgs dzīves stils, kas nebaidīsies izdarīt to, kas jāizdara.
Tikai neprātīgie un drosmīgie aizdedzina. Neviens līderis nevar būt bez drosmes, tas nav iespējams. Neviens panākums nav bez drosmes, drosmīgiem pieder pasaule!
Tātad tēma bija: kā būt drosmīgam. Kas ir nepieciešams – koncentrēties uz risinājumu, nevis uz pašu problēmu un bailēm, ir nepieciešams veidot pašam savu apziņu, arī ar lūgšanu un apliecināšanu, ir nepieciešama komanda, draudze, priekšā drosmīgi līderi, svarīgi ir vīzija un svarīgi ir zināšanas. Āmen!
Paldies, Debesu Tēvs, ka tu mums esi devis no Sava Gara, no Sava Svētā Gara, Dievs, ka Tu neesi devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu. Paldies, Debesu Tēvs, ka Tu redzi mūs, ka mēs kā jauns radījums, kā jauns cilvēks esam pilni drosmes, ka katram vienam šeit ir drosme darīt tās lietas, kas ir pareizas, ka mēs kā draudze varam darīt lietas, kas ir nepieciešamas, kas ir Tavā plānā un Tavā gribā, kas prasa drosmi. Paldies, Debesu Tēvs, ka, sperot šos drosmes soļus, nāks Tava valstība un notiks Tavs prāts gan personīgi katra ikviena cilvēka dzīvē, gan mūsu zemē, mūsu tautā, neskatoties uz reālajiem apstākļiem. Slava Tev, Kungs! Un katra viena personīgajā dzīvē, attiecībās finansēs, ikdienas lietās, darbā, izglītībā, Kungs, palīdzi vienmēr turēt šos vārdus, atcerēties – būt drosmīgiem!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā būt drosmīgam?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija