Jautājums ir aktuāls: kā tad darbojas Dievs?
Tu esi par to domājis? Es domāju, ka tu bieži par to domā. Kā Viņš to dara? Kā Viņš dziedina? Kā Viņš dod finansiālu svētību? Kā Viņš glābj no elles? Kā Dievs var izmainīt cilvēku no iekšienes? Tad, kad cilvēkam vairs nav jānorāda, kas ir pareizs un kas nē, ka viņš pats ir iekšēji brīvs. Kā Dievs var piešķirt mūžīgu dzīvību? Kā Dievs dara to, ka mēs piedzimstam no augšienes?
Kā Dievs liek rasties jaunai dzīvībai – bērnam? Vai zinātne var izskaidrot visu šo procesu no paša sākuma? Pilnībā nevar. Kā un kāpēc piedzimst cilvēks? Kā tas var būt, ka mēs lūdzam Dievu, un Viņš to izdara? Kā notiek slima cilvēka dziedināšana, kad mēs uzliekam viņam rokas un lūdzam par viņu? Kā Dievs tā spēj darboties?
Nekādas shēmas un formulas šajā svētrunā nebūs, un pašu procesu es izskaidrot nevaru. Bet pamatā es centīšos tev dot atbildi, kā darbojas Dievs. Un šī atbilde ir ļoti vienkārša: Dievs darbojas tur, kur es izdaru to, ko grib Viņš, nevis to, ko gribu es vai grib cilvēki. Paša cilvēka rašanās un pieaugšanas procesu neviens pilnībā nespēs izskaidrot, to zina vienīgi Dievs. Bet es zinu, ka, piemēram, bērns rodas tad, kad vīrietis un sieviete guļ kopā, bet pārējais ir Dieva ziņā. Tāpat ir grūti izskaidrot, kā Dievs darbojas tad, kad mēs ieliekam savā lūgšanu sarakstā cilvēkus un regulāri lūdzam par viņiem, un daudzos gadījumos notiek tā, kā mēs lūdzam. Reizēm mēs gaidām atbildi, kā tad Dievs to darīs, mēs pat iedomājamies tos ceļus, pa kādiem Dievs to paveiks, bet beigās atbilde atnāk pavisam no citas puses. Nav svarīgi, kā tas notiek, ir svarīgs rezultāts. Dievs darbojas, ja mēs lūdzam. Lai Dievs darbotos, ir vajadzīga ticība.
Mācekļi lūdz Jēzum vairot viņu ticību. Mācekļi zināja, ka ar ticību var gāzt kalnus. Ar ticību var panākt visu, jo Jēzus daudz runā par ticību. Vairākās vietās Jaunajā Derībā Jēzus Kristus uzslavē cilvēkus, kuri nāk pie viņa ar ticību un saņem savu brīnumu. Piemēram, sieva, kurai bija gadiem ilga asiņošana, nāca pie Jēzus un pieskārās viņa drēbju vīlei. Viņa teica pie sevis: „Ja tikai es pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.” Viņa ticībā pieskārās Jēzus drēbēm un saņēma dziedināšanu.
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.”” (Marka 5:25-34)
Jēzus uzslavē sievietes ticību. Kā vairot ticību? Viņš stāsta līdzību par kalpu un kungu:
„Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas 17:7-10)
Kad kalps pats ēdīs un dzers? Tad, kad viņš uzklās galdu savam kungam, priekšniekam, darba devējam un saimes vadītājam. Tā ir vienkārša recepte: izdari to, kas ir tavs pienākums! Pirms es gribu, lai Dievs darbojas manā dzīvē, man no savas puses ir jāizdara kādas lietas. Šis sprediķis ir atgādinājums neatslābt savā kalpošanā Dievam. Ja tevi šis vārds kaitina, tad tu slīpē baznīcas solu, klausies Dieva vārdu un esi viens no tiem cilvēkiem, kurš savu namu ir cēlis uz smiltīm, bez pamata, – tad tu esi no tiem, kas Dieva vārdu dzird, bet nedara. Tev no savas puses ir jāizdara kādas lietas, lai Dievs varētu darboties. Kad Dievs darbojas? Tad, kad mēs uzklājam Viņam galdu. Kā vairojas ticība? Kad mēs no savas puses izdarām to, ko Dievs mums ir licis izdarīt.
Draudzes lūgšanu nometnē inkaunterā bija kāda meitenīte vārdā Elza. Viņa ir piedzimusi ar iedzimtu kaiti, viņa nestaigā. Viņa varēja pārvietoties tikai uz saliektiem pirktsgaliem, kad viņu turēja no abām pusēm. Elziņa ir forša meitenīte, gudra, mīļa, pieklājīga. Kopā ar saviem vecākiem viņa visas trīs nometnes dienas paklausīgi klausījās visas tēmas. Bet jau trešajā dienā Elza, tieši tāpat ar turēšanu, lika jau kājiņas uz pilnas pēdas. Spēra pati soļus uz priekšu. Mūsu kalpotāji bija tam liecinieki. Kājiņas bija kļuvušas stingrākas, vecāki bija sajūsmā! Mēs teicām, ka liksim Elzu sarakstā un turpināsim par viņu lūgt. Tās pārmaiņas, kas notika tikai trīs dienās, jau ir brīnums. Viņa nav vēl pilnībā vesela, taču šis jau ir brīnums. Viņai šī kaite bija jau kopš dzimšanas, bet tagad viņa staigā jau uz pēdām! Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs darbojās pie viņas. Šajā lūgšanu nometnē ir speciāla programma ar noteiktām sprediķu tēmām. Tur ir lūgšanas, tur mēs, kalpojot Dievam, uzklājam Viņam galdu, lai Viņš var nākt un darboties pie cilvēkiem! Un Viņš darbojas!
Šī dievkalpojuma inkauntera liecību daļā Daniels stāstīja, kā viņš brauca uz turieni ar lielām gaidām. Viņš bija redzējis daudzu cilvēku liecības, kā Dievs viņiem ir pieskāries, un sagaidīja ko līdzīgu. Daniels domāja, ka viņš piedzīvos Dievu kā vēju, kas pūtīs virsū, ka viņš kritīs zemē un dēmoni brēkdami nāks ārā. Daniels gaidīja, ka pārdabiskā veidā piedzīvos Dievu vai Jēzus atnāks un nostāsies viņa priekšā. Daniels vēlējās piedzīvot kaut ko lielu, pārdabisku un īpašu. Taču pēdējās nometnes dienas liecībā Danielam nebija nekā īpaša, ko pastāstīt, ko viņš ir saņēmis. Dievs kaut kā īpaši neparādījās, tikai otrajā dienā rādītā filma viņu uzrunāja, kurā stāstīja par četrām pilsētām, kurās notikusi kristīgā atmoda. Pēc tās Danielam ļoti gribējās iet un cilvēkiem pastāstīt par Dievu, bet nebija neviena, kam iet un stāstīt, jo inkaunterā jau visi pazina Jēzu, bija glābti. Tajā brīdī, kad es klausījos Daniela liecību, es pie sevis domāju: „Nu, nu, pagaidi, puikiņ! Rītiņu pagaidi.” Un šodien Daniels stāstīja, ka tik priecīgs nekad nebija juties! Visi cilvēki, kas ir bijuši inkaunterā, agrāk vai vēlāk arī emocionāli kaut ko piedzīvo, ja ne tajās trijās dienās, tad pēc tam. Un ja uz vietas iet smagi, tad visticamāk pēc tam būs viegli. Un ja arī nav nekādu izjūtu ne tajā, ne nākamajā dienā, mēs ar Danielu jau vakar noskaidrojām, ka viņš caur šo nometni un filmu bija saņēmis vīziju un mērķi savai dzīvei – iet un glābt pazudušos, kā Jēzus to darīja. Tas jau ir Dieva darbs. Dievs darbojās šajās trīs dienās, neatkarīgi no tā, vai tu kaut ko sajūti vai nesajūti. Neatkarīgi no tā, vai tu jūties nospiests, vai arī tev griežas galva, kā notika kādam citam nometnes dalībniekam, vai arī tu nejūti pilnīgi neko, un pat ja tu tajā laikā domā par citām lietām, problēmām mājās. Jau ar to vien, ka tu esi vietā, kur cilvēki ir uzklājuši Dievam galdu un dara Dieva gribu, pie tevis darbojas Dievs.
Šajā brīdī es sludinu Dieva vārdu. Ko es patiesībā daru? Es uzklāju jums galdu. Jo Bībele saka – ko tu esi cilvēkiem darījis, to tu esi Dievam darījis. Es kalpoju Dievam, kalpojot jums. Un mana sprediķa laikā Dievs darbojas. Dievs darbojas arī tad, ja tu esi skeptiķis un kritiķis. Arī tad, ja tev nepatīk mācītājs Mārcis Jencītis, Dievs šeit darbojas. Neatkarīgi no tā, vai tu esi dievkalpojumā, klausies mani internetā vai skaties DVD, Dievs pie tevis darbojas! Varbūt tev slavēšanas laikā šķiet, ka skaņa ir par skaļu vai par klusu, bet tu neatkarīgi no tā pacel savas rokas un slavē Dievu, kaut arī varbūt neko nejūti, ne labu, ne sliktu, Dievs pie tevis darbojas. Iespējams, tevi nomāc kādi kompleksi par to, kā gan tu izskatīsies ar paceltām rokām vai arī ja nu kāds tevi redzēs nofilmētu dziedot Dievam dziesmas, neatkarīgi no tā visa Svētais Gars strādā pie tevis. Kad mēs kopīgi slavējam Dievu, Viņš darbojas. Kad es sludinu Dieva vārdu, Dievs darbojas. Kad tu ej pie cilvēkiem un stāsti viņiem par Dievu, tad Dievs darbojas! Pat ja tev ir bail to darīt, bet tu to dari, pat ja tu uztraucies, ko par tevi padomās, bet tu atver savu muti un sāc stāstīt par Jēzu Kristu, tā Kunga Gars darbojas pie šī cilvēka. Arī tad, ja viņš tevi pasūta trīs mājas tālāk, arī tad, ja viņa seja pārvēršas un izskan lāsta vārdi pār tevi, tavu Dievu, tavu draudzi un mācītāju. Jebkurā gadījumā Dievs darbojas pie šī cilvēka!
Mūsu Dievs nav miris Dievs, mūsu Dievs ir augšāmcēlies Dievs! Viņš ir dzīvs, un kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā, tur Dievs ir viņu vidū. Un mirušie lai apglabā savus mirušos, bet tu ej un sludini dzīvā Dieva vārdu!
Dievs darbojas tur, kur tu uzklāj Viņam galdu. Tu izdari to, kas tev ir jāizdara. Kad tu liecini, Dievs darbojas. Kad tu internetā ievieto videoklipu no mūsu draudzes dievkalpojuma, kad tu izsūti saviem draugiem uzaicinājumu uz dievkalpojumu, Dievs darbojas, neatkarīgi no tā, ko cilvēki tev atbild un vai atbild. Daži tev atbildēs, ka nevēlas vairāk saņemt šāda rakstura vēstules, daži vēlēsies atnākt, bet pie viena un pie otra Dievs darbosies! Tad, kad tu dari, Dievs darbojas. Tas, ka cilvēks atnāk uz dievkalpojumu, piedzīvo Dievu, saņem atbildes, dziedināšanu un atbrīvošanu, nav tavs darbs, tas ir Dieva darbs! Atceries to vienmēr: ne mēs glābjam, ne mēs dziedinām, ne mēs atvedam cilvēkus pie Dieva, bet Dieva Gars ved, Dieva Gars pārliecina cilvēkus. Es sludinu, tu runā, māci un aicini, bet Dieva Gars pārliecina cilvēku. Tu uzliec rokas un lūdz, bet Dievs dziedina. Tu pavēli ļaunam garam iziet, bet Dieva spēkā notiek tas, ka šis dēmons pamet cilvēku.
Pirms daudziem gadiem, kad mēs sarīkojām evaņģelizācijas dievkalpojumu Rīgā, atnāca aptuveni tūkstots cilvēku. Tajā reizē ļoti daudz cilvēku saņēma dziedināšanu turpat uz vietas. Ļoti daudz cilvēku iznāca priekšā un lūdza grēku nožēlas lūgšanu. Tas bija viens no dievkalpojumiem, kuru es vadīju, un tādu bija daudz pa visu Latviju, arī Ukrainā un Igaunijā. Mēs izdarījām lielu darbu. Es pat atceros, ko es sludināju – tas bija sprediķis ar nosaukumu „Ar Dievu viss iespējams”. Uz papīra bija uzrakstīts svētrunas konspekts, bija iespiesti un izsūtīti bukleti, izlīmētas afišas un cilvēki atnāca. Es sludināju un darīju to, kas rakstīts Bībelē. „Neveseliem tie rokas uzliks un tie būs veseli” – tā ir rakstīts Dieva vārdā, un es darīju tā. Manī nebija nekādas īpašas izjūtas, nebija nekādu īpašu piedzīvojumu, taču šajā dievkalpojumā Dievs darbojās. Vēl ilgu laiku pēc šī dievkalpojuma un pat vēl šodien es dzirdu liecības no šī pasākuma. Tas nozīmē, ka cilvēki ir saņēmuši paliekošas dziedināšanas, Dieva pieskārienu un izmaiņas savā dzīvē. Es atceros, ka toreiz kāda ticīga ģimene apmeklēja dievkalpojumu un viņiem bija padsmitgadīgs dēls Rūdolfs, kuram no dzimšanas bija deformētas kājas uz iekšpusi. Tas skaidri bija redzams ziemā, ejot pa sniegu, kad puikas kājas ejot bija vērstas uz iekšu, nevis uz priekšu. Par šo zēnu tika lūgts. Un dievkalpojums vēl īsti nebija beidzies, kad ģimenei bija jāskrien uz transportu, lai brauktu mājās. Uz zemes bija uzsnidzis sniegs. Puika skrēja pa priekšu un vecāmamma aiz viņa. Skrienot vecāmamma skatās uz pēdām, un tās ir taisnas! Šis zēns tika dziedināts. To apliecināja viņa vecāmamma, viņš pats un viņa vecāki. Esot dievkalpojumā es nezināju, ka Dievs tieši šajā brīdī dziedina Rūdolfa kājas. Es darīju to, kas man ir jādara. Es sludināju un lūdzu par cilvēkiem un Dievs darbojās.
Dievs darbojas tad, kad es izdaru to, kas ir jāizdara man. Nevis to, ko gribu es vai grib kādi cilvēki, bet to, ko grib Dievs. Kad es no savas puses izdaru, kas man ir jādara, Dievs darbojas. Ja tev tavā dzīvē ir kādas lietas, par kurām tu zini, ka Dievs vēlas, lai tu to dari, bet tu šaubies, baidies vai vilcinies, domājot par savu komfortu un savu labumu, un neizšķiries spert šo soli, tādā gadījumā Dievs nedarbojas. Ja tev ir kādas nepareizas attiecības ar kādu cilvēku, un tu zini, ka Dievs griba ir, ka tu tās pārtrauc, bet tu to nedari, tad Dievs nevar darboties tavā dzīvē. Ja ir kāda lieta, kas tev ir jāmaina, bet tu to atliec un nedari, Dievs nestrāda pie tevis. Dievs darbosies tikai tad, kad tu spersi šo soli. Dievs vienmēr darbojas tad, kad mēs speram soli Viņa gribā.
Mums katram ir kādas apslēptas lietas, kuras mēs negribam nevienam stāstīt un pat domāt par tām. Šīs lietas var vilkties līdzi daudzus gadus, pat esot jau draudzē un ar Dievu, un tādas var būt ikvienam no mums. Tās ir nepareizas lietas, kas var bremzēt tavu tālāko izaugsmi, taču Dievs grib tevi svētīt. Bet tava inertuma rezultātā Dieva svētība tiek aizkavēta. Dievs darbojas tad, kad es speru savu soli ticībā un kad es izdaru no savas puses visu, kā Dievs to grib un kā Viņš to ir paredzējis. Tad manas pēdas kļūst taisnas! Tad tava dzīve kļūst taisna, veselība uzlabojas, raksturs kļūst stiprs, attiecības ģimenē uzlabojas un tavs bizness plaukst un zeļ. Tu kļūsti par savas dzīves līderi un spēj vest aiz sevis cilvēkus. Kad Dievs darbojas, viss mainās.
Vai tu zini, cik svarīgi ir būt dievkalpojumā? Tos, kas sprediķus skatās tikai internetā vai tikai lasa iztirzājumus, es laipni aicinu pievienoties mums dzīvajā. Dievkalpojumi notiek Zinātņu Akadēmijas ēkā katru svētdienu plkst. 11. Es nesaku to, ka Dievs nedarbojas caur internetu, bet skatīties internetā un būt šeit ir divas dažādas lietas. Būt dievkalpojumā nozīmē uzklāt Dievam galdu jeb izdarīt to, ko grib Dievs. Lai arī kā es jūtos un kas notiek manā dzīvē, es varu pacelt savu pēcpusi un svētdienā atnākt uz dievkalpojumu. Vienalga, vai tev ir paģiras, depresija, kāda slimība, vai tu esi grēkojis – tas nav svarīgi! Vienīgais iemesls, kādēļ tu vari nebūt dievkalpojumā, ir tikai tad, ja tu esi miris. Jo esot dievkalpojumā, tu izdari Dieva gribu un atļauj Dievam pie sevis darboties.
Šodien ir septiņpadsmitais marts. Šodien ir mana otrā dzimšanas diena. Šajā dienā pirms trīspadsmit gadiem es aukstā, tumšā cietuma kamerā lūdzu Dievam piedošanu par saviem grēkiem un aicināju Jēzu, lai Viņš kļūst par manas dzīves Kungu. Tajā brīdī Dievs piedeva visus manus grēkus un izmainīja mani pilnībā. Viņš mani darīja brīvu no trīspadsmit gadus ilgas narkotiku un alkohola atkarības, Viņš atbrīvoja mani no nikotīna atkarības un visām perversijām. Dievs nolika manas kājas uz cietas klints, uz kuras es stāvu arī šodien. Dievs man devis šo privilēģiju kalpot cilvēkiem. Kopš tās dienas trīspadsmit gadus es ne reizi neesmu izlaidis nevienu dievkalpojumu. Tieši otrādi – es kalpodams esmu bijis pat vairākos dievkalpojumos nedēļā. Jo tieši dievkalpojumos es uzklāju galdu Dievam un Viņš darbojas pie manis. Tieši tad, kad tu esi šeit, Viņš darbojas pie tevis!
Es tev došu kādu padomu. Izvēlies vienu draudzi, tādu draudzi, kurā darbojas Svētais Gars un mācība atbilst Bībelei, un paliec tajā! Un neizlaid nevienu dievkalpojumu. Neizlaid nevienu mājas grupiņu. Un Dievs pie tevis darbosies. Es saprotu, ka tu pats nevari tikt galā ar kādām savām problēmām, es arī nē, bet uz dievkalpojumu tu atnākt vari. Par šo pašu tēmu runājot, vai tu zini, kad vīram ir atļauts šķirties no savas sievas vai sievai šķirties no sava vīra jeb, precīzāk sakot, precēties otrreiz? Tad, kad laulātais ir miris. Kad tu vari mainīt draudzi? Ja tu reiz esi izvēlējies savu draudzi, kas ir tava ģimene, tad kādos gadījumos ir atļauts to atstāt un mainīt pret citu? Tad, kad šī draudze ir mirusi! Draudze ir mirusi tad, kad tajā esošajiem cilvēkiem dzīvē nenotiek reālas pārmaiņas, kad šajā draudzē nemāca Patiesību, kas ir no Bībeles, kad mācītājs runā tā, ka puse klausītāju guļ, kad viss, kas draudzē ir atlicis no kristietības, ir garlaicīgi sprediķi un rituāli. Lūk, tad ir laiks mainīt ģimeni. Es tevi neaicināšu uz šejieni, uz draudzi „Kristus Pasaulei”, bet ja tu gribēsi – būsi laipni gaidīts. Mums jau tā te paliek par maz vietas, mēs augam un izplešamies jau pa divām zālēm. Es būšu priecīgs tevi šeit redzēt.
Dievs darbojas tur, kur tu no savas puses izdari to, kas ir jāizdara tev. Nevis to, ko gribi tu vai grib cilvēki. Cik ļoti svarīgi ir būt savā draudzē un savā mājas grupiņā! Lai tu ar lepnumu vari teikt, ka tev ir savs mācītājs.
„Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.” (Marka 8:1-9)
Jēzus ar 7 maizēm pabaroja 4000 cilvēku. Ko tas nozīmē tev? Tas nozīmē, ka tu vienmēr būsi paēdis, tu vienmēr būsi apģērbts, tev vienmēr būs jumts virs galvas, tu vienmēr būsi augšā un nekad lejā. Draugs, tas nozīmē finansiālu svētību, Dieva apgādību. Mans Dievs, kas ir arī tavs Dievs, apmierinās katru tavu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. Tā ir Dieva svētība visās jomās. Jēzus pārdabiskā veidā pabaroja tūkstošus cilvēku ar dažām maizēm. Kur un pie kādiem cilvēkiem tas notika? Tie, kas palika pie Jēzus un neatstāja Viņu. Viņš nemeklēja bezpajumtniekus un neatvēra zupas virtuvi, bet parūpējās par tiem, kas jau bija ar Viņu, kas no savas puses bija darījuši to, ko vēlas Dievs. Kad tu paliec pie Kristus, tu paliec savā ģimenē – draudzē. Tu turpini iet uz tiem mērķiem, kurus Dievs tev ir atklājis un parādījis, un Dievs darbojas un gādā par tevi.
Es tev vēlos pateikt, ka Dievs darbojas.
Vai tu atceries tos divus cilvēkus, kurus kopā ar Jēzu piesita krustā? Viens no viņiem nolādēja Kristu, teikdams: „Ja tu esi Kristus, tad kāp no krusta zemē, atpestī sevi un mūs arī!” Bet otrs noziedznieks, kas blakus Jēzum bija piesists krustā, teica: „Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā!” Pēdējā brīdī šis noziedznieks atzina, ka viņš ir grēcīgs, un pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Viņš to teica neatkarīgi no tā, ko teica otrs noziedznieks, visi farizeji un romiešu kareivji, kas piesita viņus visus trīs krustā. Tas, kurš pieņēma Jēzu, apzinājās to, ka viņš cieš savu grēku dēļ, bet Jēzus ir nevainīgs. Un Jēzus viņam atbildēja: „Vēl šodien tu būsi kopā ar mani paradīzē.” Šis cilvēks izdarīja to, ko varēja, viņš atzina, ka Jēzus ir Dieva Dēls un ka viņš pats ir grēcīgs. Tas nav nekas sarežgīts. Un tajā brīdī Dievs darbojās. Kad šis cilvēks nomira pie krusta, viņš kopā ar Jēzu devās pie Tēva debesīs. Viņš bija parasts noziedznieks visu savu dzīvi, bet pēdējā brīdī viņš lūdza Jēzu viņu izglābt un tika izglābts no elles. Viņš izdarīja to, kas ir rakstīts Bībelē: „Ja mēs atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticams un taisns, ka šķīsta mūs no visas netaisnības un piedod mums mūsu grēkus.” Kā pie cilvēka var notikt izmaiņas, nocitējot vienu rakstvietu? Redzi, ka var! Ja es to daru no sirds un atzīstu, ka Jēzus ir Dievs, ka viņš ir Mesija un viņš ir Glābējs, ka es esmu grēcīgs un man ir vajadzīga Viņa žēlastība, tajā brīdī Dievs darbojas. Aleluja!
Tas ir tik neparasti un pārdabiski! Patiesībā mēs no savas puses izdarām vienkāršas lietas, un tajās darbojas Dievs! Tas nav mūsu spēks. Tas ir Dieva spēks. Visa šī draudze ir brīnums, draugi! Jo Dievs darbojas mūsu vidū. Kādas izmaiņas mums šeit notiek! Kādas dziedināšanas šeit notiek! Kā mēs uzplaukstam! Kādi mēs esam skaisti un stipri! Un tas viss – Jēzus spēkā. Jebšu tūkstots krīt man blakus un desmit tūkstoši pa labo roku, mani tas neskar! Vai tas nav brīnums?
Dievs neprasa no tevis izdarīt to, ko tu nevari. Bet ja tu vari un nedari, tad tas ir grēks. Par to ir rakstīts Bībelē:
„Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks.” (1. Jāņa 5:17)
Apustulis Jānis iedala grēkus divos veidos. Ir vienkārši grēks un nāves grēks. Kas tad ir nāves grēks? Slepkavošana, izvarošana ir tikai grēks. Jānis runā par cilvēkiem, kuri zinot Dieva gribu un spējot to darīt, nedara to. Tas parāda atklātu sacelšanos pret Dievu. Tie ir cilvēki, kas dara to, ko grib paši, domā tā, kā grib paši, vai arī dara tā, kā to no viņiem sagaida apkārtējie cilvēki, bet nedara tā, kā to grib Dievs. Nāves grēks ir tad, ka tu zini Dieva gribu, bet nedari to. Es nevaru apgalvot, ka katru reizi, kad tu zini, kāds ir Dievs prāts, bet neizdari to, tas uzreiz ir nāves grēks, bet es domāju, ka katram savā dzīvē pienāk brīdis, kad tev savā dzīvē kaut kas ir jāmaina, kad jāiet ir tālāk un tu to vari izdarīt. Un ir kāds moments, kad tu vēl vilcinies. Dievs to visu redz, un pienāk brīdis, kad Dievs saka: „Vai nu tagad, vai tas tev būs nāves grēks.” Vai nu tagad tu ej tālāk, vai arī apstājies. Nāves grēks ir grēks, kuru mēs darām apzināti. Es nerunāju par dažādiem sīkumiem, mazām dusmām, es runāju par lietām, kas tiešām traucē iet uz priekšu, kaut patiesībā arī sīkumi var pārvērsties par nāves grēku. Un kāpēc es par to runāju? Jo Dievs darbojas tur, kur es izdaru Viņa gribu. Dievs neprasa no manis neiespējamo. Varbūt es vēl daru kādu grēku, bet es vēl neesmu tik ļoti pieaudzis, lai tiktu galā ar šo grēku.
Kad es atgriezos pie Dieva, Viņš uzreiz mani atbrīvoja no alkohola un narkotiku atkarības, no nepareizām seksuālām attiecībām un lamuvārdiem, bet smēķēšana palika. Lai kā es arī katru vakaru gribēju atmest, mana roka pati stiepās pēc cigaretes. Mani iekšā durstīja kā ar adatam, ja es nedabūju uzsmēķēt. Es pats netiku ar to galā, es lūdzu Dievam, lai Viņš mani atbrīvo. Dievs palīdzēja tādā veidā, ka es saslimu ar plaušu karsoni, zāles nebija un es sapratu – vai nu tagad, vai nekad. Un kopš tā brīža es vairs nesmēķēju. Tas bija aptuveni pēc pusgada, kopš biju atgriezies pie Dieva. Un es nevarētu teikt, ka Dievs mani atbrīvoja kādā īpašā un pārdabiskā veidā. Šī vēlme smēķēt man pēkšņi nepārgāja, es pārtraucu smēķēt Jēzus spēkā. Dievs šajā gadījumā darbojās caur slimību, kas man lika atmest smēķēšanu. Tāpat Dievs neprasa no tevis darīt to, ko tu šodien nevari, jo vēl neesi izaudzis, taču katram cilvēkam pienāk brīdis, kad tu audz, pieaudz, tuvojies Dievam, un Viņš izšķir, ka nu ir tas brīdis, kad tu vari tikt ar to galā. Kādu laiku Dievs skatās uz tevi, modina tevi, runā uz tevi, varbūt, ka pat caur mācītāju, līderi, caur Bībeli, tu pats, iespējams, to saproti un domā par to, un pienāk brīdis, kad Dievs pasaka – vēl īss laiciņš, un ja tu netiksi ar to galā, tas tev būs nāves grēks. Jo nāves grēks ir apzināta nepaklausība un sacelšanās pret Dievu. Bībelē ir piemēri par farizejiem un saduķejiem. Viņiem bija nāves grēks, viņi sita krustā Kristu, viņi bija paštaisni, viņi mācīja Dieva ceļus, bet paši pēc tiem nedzīvoja. Dievs darbojas tur, kur es izdaru to, ko grib Dievs, nevis es vai cilvēki. Tad, ja šis grēks vēl ir manā dzīvē un es vēl neesmu tik tālu pieaudzis, lai no tā atbrīvotos, Dievs to redz, piedod un darbojas manā dzīvē, bet, protams, ne tādā mērā, kā varētu darboties, ja šis grēks nebūtu. Pienāk brīdis, kad šis grēks var pārvērsties nāves grēkā, un tad Dievs vairs nevarēs darboties.
Kā darbojas sātans? Kā viņš izsūta savus dēmonus un kādā gadījumā tiem ir tiesības būt cilvēka dzīvē?
„Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23)
Paldies Dievam par Kristus upuri! Ka grēcinieku alga, ja tie tic Jēzum Kristum, nav nāve, bet ir mūžīgā dzīvība. Bet ja cilvēks ir iegājis fāzē, kad viņš atklāti grēko un ignorē Dieva prātu, tas ir nāves grēks, un tādā gadījumā Dievs paiet malā un atļauj sātanam darboties šī cilvēka dzīvē. Tādā veidā atnāk lāsti, slimības, nabadzība, depresija, nelaimes gadījumi un citas lietas, kas nenāk no Dieva. Sātans var darboties tikai tur, kur Dievs atļauj. Velns ir tur, kur nav Dievs.
„Un nedodiet vietu velnam.” (Efeziešiem 4:27)
Kā es varu dot vietu velnam? Tālāk tas ir paskaidrots:
„Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efeziešiem 4:28-32)
„Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” (Efeziešiem 4:22-24)
Mēs dodam vietu velnam, darot to, ko gribam paši. Vai to, ko grib cilvēki. Vai darot to, ko mums pasniedz caur masu medijiem. Bet ir svarīgi darīt to, ko grib Dievs. Ja mēs šaujam garām taisnībai un nedarām to, tad mēs dodam vietu velnam. Tad sātanam ir tiesības darboties. Jo velns var darboties tikai tur, kur nedarbojas Dievs. Vai nav labi, ka Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un ka ir žēlastības laikmets? Un šeit ir divi piemēri no Bībeles:
„Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām. Tad Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja. Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: “Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?” Un viņa atbildēja: “Jā, par tādu.” Bet Pēteris viņai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.” Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.” (Apustuļu darbi 5:1-11)
Ananija ar Safiru cilvēku acīs gribēja būt lielāki ziedotāji, nekā patiesībā bija. Cilvēkiem viņi radīja iespaidu, ka ir pārdevuši visu savu mantu un visu naudu atnesuši Dievam. Patiesībā daļu viņi bija paturējuši sev. Viņi meloja. Viņi darīja tā, lai patiktu cilvēkiem, ne Dievam. Kad Ananija savus melus apstiprināja Pētera priekšā, viņa grēks atklājās un viņš nokrita miris. Arī viņa sieva tāpat meloja un nomira. Šie cilvēki nomira par to, ka meloja Svētajam Garam jeb Dievam. Viņi tika sodīti par to, ka viņi gribēja būt lieli cilvēku acīs, bet ne Dieva priekšā. Kādēļ Dievs viņus tik briesmīgi sodīja? Acīmredzot Dievs uzskatīja, ka šie cilvēki vairs negrib laboties. Es nedomāju, ka viņi nebija brīdināti. Viņi bija iekrituši nāves grēkā, viņi bija ieņēmuši farizeju pozīciju, kas ārēja prestiža dēļ apmeklēja draudzi un ziedoja. Viņi to nedarīja Dieva dēļ.
Draugs, ir laiks tev pašam saprast, ka Dievs darbojas! Dievs darbojas personīgi pie tevis! Dievs darbojas tavā draudzē, tavā ģimenē.
Jēzus Kristus teica Pēterim, ka gailis vēl nebūs nodziedājis, kad viņš Jēzu trīs reizes noliegs. Pēteris atbildēja, ka viņš nemūžam viņu nenodos. Kad Jēzu Ģetzemanes dārzā apcietināja, mācekļi savas drošības dēļ bēga no Viņa. Un kad Pēterim jautāja par Kristu, viņš teica, ka Viņu nepazīstot. Pēteris publiski noliedza savu Skolotāju, savu Mācītāju, savu Dievu. Pēteris Viņu nodeva. Bet Jēzus pirms tam jau viņam bija teicis: „Kad tu atgriezīsies, tad stiprini Manus brāļus.” Neskatoties uz šo grēku, Dievs redzēja, ka Pēteris cīnās un cenšas dzīvot Dieva gribā un viņa grēks nebija nāves grēks. Viņa grēks nebija apzināts, jo viņš nebija spējīgs turēties pretī un izdarīt Dieva gribu šajā situācijā. Jēzus atstāja Pēteri kā pirmās draudzes vadītāju. Ar laiku Pēteris pieauga Kristū un labprātīgi aizgāja nāvē, mirdams pie krusta ar galvu uz leju, jo nejutās cienīgs mirt kā Kristus.
Nāves grēks ir konkrēta pozīcija, kas paziņo: „Es dzīvošu pēc sava prāta.” Tādā brīdī cilvēks garīgi nomirst. Tas lai tev ir atgādinājums, ka Dievs darbojas un Viņš ir dzīvs. Dievam ir savi principi, pēc kuriem ir vēlams dzīvot katram cilvēkam. Dievs darbojas tur, kur mēs dzīvojam pēc Viņa gribas.
„Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.” (Mateja 8:5-10,13)
Romiešu virsnieks lūdza Jēzu dziedināt viņa kalpu. Un Jēzus to darīja, jo virsniekam bija īpaša ticība. Tas bija saistīts ar to, ka viņš bija karavīrs. Esmu ievērojis, ka ja draudzē ir sportisti, kas ir nopietni trenējušies, vai arī nopietni dejotāji, dziedātāji vai citi, kas ir iemācījušies cienīt autoritātes – savus trenerus, kas saprot disciplīnu un dara to, kas ir jādara, kas nebubina un nedara tikai to, ko paši grib. Tādiem cilvēkiem bieži ir apbrīnojami viegli paklausīt Dievam, darīt Viņa gribu un baudīt Dieva svētības. Virsnieks bija paklausīgs Dievam un darīja Viņa gribu, kas atraisīja Dieva spēku viņa dzīvē. Mācies disciplīnu, mācies paklausīt savu mācītāju, līderi, mācies godāt savu mammu un tēti. Un pirmkārt iemācies godāt savu debesu Tēvu! Es pat brīnos, ka dažs labs sportists, kurš pastāvīgi ir treniņos vai sacensībās, un reti apmeklē dievkalpojumus, turas virs ūdens. Cits jau sen būtu noslīcis. Ja viņš tā ilgi turpinās, arī viņš noslīks, bet tā ir stigrā disciplīna, kas ir šī cilvēka dzīvē, kas viņu vēl glābj. Ar to pašu mazumiņu viņš ir iemācījies iztikt. Visu mūžu tā, protams, nevarēs, bet kādu laiku tas palīdz.
Dievs darbojas tur, kur es un tu, mēs uzklājam Viņam galdu un pēc tam sagaidām savu svētību. Kas no savas puses ikdienā dara Dieva gribu, tā dzīvē Dievs darbojas. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Ieva Našeniece
