Bībele saka, ka Dievs ir mūs pirmais mīlējis, pat tad, kad vēl bijām grēcinieki. Dievs ir mīlestība, bet tas nenozīmē, ka Viņa mīlestība ir tāda, kādu mēs to iedomājamies. Šodien ir aizlūgšanu dievkalpojums. Katrs varēs saņemt aizlūgšanu par savām vajadzībām, tai skaitā arī par garīgu, prāta, emociju, miesas dziedināšanu. Lūgs kalpotāji, kas ir ar lielu pieredzi un ticību.

Pēdējos dievkalpojumos esmu mācījis par kādu no Dieva Vārdiem. Bībelē dažādās Rakstu vietās ir notikumi, kuros ticīgi cilvēki ir piešķīruši Dievam kādu vārdu, piemēram, El Elion – debess un zemes Valdnieks, Elohim – Dievs Radītājs. Viens no Viņa Vārdiem ir Jehova Rafa. Jehova nozīmē “Tas Kungs” un Rafa nozīmē “tas, kurš dziedina”. YHWH – šādi to raksta un pieņemts uzskatīt, ka to izrunā kā Jahve – Esošais. Ebreji patskaņus rakstībā nelietoja, tādēļ nevar precīzi zināt, kā to toreiz izrunāja. Principā Dievam Vārdu nav. Tie vārdi, ko cilvēki Dievam ir piešķīruši, neatbilst visai Viņa pilnībai. Attiecīgās situācijās, kas fiksētas Bībelē, cilvēki Viņam iedevuši vārdu. Caur šiem vārdiem, kas Bībelē atklāti, mēs varam iepazīt, kāds Viņš ir. Svarīgāk par pašu vārdu ir persona, kas ir attiecīgi nosaukta. Cilvēki arī saviem bērniem mēdz iedot dīvainus vārdus, piemēram, Stīvs Gulbis, kas latviski neskan labi. Bībele arī ir pilna ar ne pārāk labiem piemēriem, kādus vārdus ebreji lika bērniem. Piemēram, Benjamins – sāpēs dzemdēts. Tas jau ir kā zīmogs bērnam uz mūžu ar šādu negatīvu vārdu. Tas ir svarīgi, kādus vārdus bērniem dod, bet svarīgāk par pašu vārdu ir tas, kāds ir šis cilvēks. Kad mēs lasām Dieva vārdu, jāatceras, ka vissvarīgāk ir iepazīt Viņu pašu kā personu. Bībelē rakstītie Dieva Vārdi palīdz mums Viņu iepazīt. Tātad atkārtošu, ka Jehova Rafa nozīmē – Tas Kungs, kas dziedina. Tā ir viena no Viņa īpašībām. Viņš dziedina garīgi, intelektuāli, emocionāli un arī fiziski. Dievs vēlas cilvēkus dziedināt un tad, kad pieminam šo Dieva vārdu, ir jāsaprot, ka pastāv veids, kā Viņš to dara. Vecajā Derībā Jehova Rafa ir pieminēts septiņdesmit reizes. Šodien nebūs izsmeļoša mācība par to, kā Viņš to dara: caur lūgšanu, roku uzlikšanu, apliecināšanu, bet es gribu runāt par kontekstu Rakstu vietai, pēc kuras arī kristiešu draudžu mācībās ir iekļauts šis Dieva vārds – Jehova Rafa. Runāšu par konkrētu notikumu Bībelē, caur kuru atklāšu dažas lietas, kuras ir svarīgi zināt, pirms tu nāksi uz aizlūgšanu.

[..] “Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” (2. Mozus grāmata 15:26)

Tur sacīts, ka Tas Kungs ir mūsu ārsts. Skaisti! Mums pie ārstiem vairs nav jāiet, jo Tas Kungs ir mūsu ārsts. Vai tā domāt ir pareizi? Tā nav patiesība. Medicīna ir Dieva ideja un veids, ka ir cilvēki, kuri apgūst speciālu profesiju un spēj palīdzēt citiem viņu slimībās. Zinātnieki pēta cilvēku uzbūvi, iedziļinās, un tas ir pareizi. Nesen grāmatnīcā iegādājos skaisti ilustrētu anatomijas grāmatu. Kāpēc nepieciešams to izzināt? Tādēļ, ka tad, ja kaut kas sāp, ja ir kādas veselības problēmas, tad bieži mēdz būt tā, ka dažādi ārsti saka atšķirīgas lietas. Ir svarīgi pašam domāt līdzi, zināt, kā esi uzbūvēts un kas tur notiek. Pašam jābūt sev dakterim. Tas Kungs ir mūsu ārsts, bet Dievs katram ir devis intelektu un spēju pētīt, iedziļināties, domāt līdzi visiem procesiem. Ir svarīgi izmantot profesionāļu padomus, bet arī ārsti ir cilvēki un kļūdās, tādēļ pašam jāseko līdzi un jādomā, kas tev ir vajadzīgs. Pašam jāpieņem lēmums par savu veselību.

Vietā, kur ir teikts, ka Tas Kungs ir mūsu ārsts, ir sekojošs konteksts. Izraēla tauta ir izvesta no Ēģiptes, no verdzības zemes. Tas notika Mozus vadībā, kad Dievs bija uzklausījis ebreju lūgšanas un runājis uz Mozu, lai tas ceļas un ved tautu uz apsolīto zemi. Tas nebija vienkāršs uzdevums, jo faraonam ebreju vergi bija ļoti izdevīgi un viņš negribēja tos atlaist. Dievs ēģiptiešiem sūtīja desmit mocības: vardes, augoņus, slimības, sabojātu ūdeni un citas. Nav svarīgi, kādas precīzi bija šīs mocības, bet tās bija ļoti nepatīkamas lietas, tai skaitā slimības, sērgas un pirmdzimto nāve pat faraona galmā. Pirmdzimtie bija ļoti svarīgi, jo mantoja troni. Pēc šī notikuma faraons beidzot padevās un atlaida Izraēla tautu. Tomēr pēc laika viņa vecie paradigmas iestatījumi ņēma virsroku un Ēģiptes valdnieks dzinās pakaļ ebrejiem. Faraons savāca armiju, kas ar kara ratiem dzinās pakaļ izraēliešiem. Pie Sarkanās jeb Niedru jūras Mozus vadībā ebreju tauta izgāja cauri jūrai. Tas bija reāls brīnums, kad Dievs viņu priekšā pāršķēla jūru. To pašu centās darīt ēģiptiešu karaspēks, bet viņiem tas neizdevās un viņi noslīka. Tā bija brīnumaina izvešana no verdzības. Tāds pats brīnums notiek cilvēkiem, kuri pieņem Kristu kā savu glābēju. Citiem tas notiek ļoti dramatiski, citiem pakāpeniski, bet tās ir ārkārtīgi spēcīgas izmaiņas. Dzīve izmainās pilnīgi pretējā virzienā, no negatīva kļūst par pozitīvu.

Pēc tam, kad ebreji bija piedzīvojuši brīnumu, viņi devās cauri Sinaja tuksnesim uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Tā ir tā vieta, kur šobrīd atrodas Izraēlas valsts. Viņi gāja cauri daudz un dažādiem ļoti smagiem pārbaudījumiem tikai tāpēc, ka bija aizmirsuši Dieva likumus un Dievu pašu. Četrdesmit gadus, kamēr nomainījās paaudzes, viņi klīda tuksnesī un tas notika tādēļ, ka viņi bija atteikušies ieiet apsolītajā zemē, negribēdami maksāt attiecīgo cenu. Tālāk sekos notikums, kurā izskanēja šis vārds – Jehova Rafa. Visai šai lielajai tautai, kurā bija ģimenes, bērni, arī lopi, bija vajadzīgs ūdens. Varētu būt, ka apmēram divas dienas viņi nebija atraduši, kur iespējams uzpildīt ūdens krājumus un padzirdīt lopus. Tas ir diezgan ilgs laiks, jo viņi gāja pa tuksnesi. Aizceļojot uz tuksnesi, var atcerēties Latviju un uzreiz to ļoti mīlēt. Tur nav nekā pievilcīga. Brauc un brauc, un nav nekā cita kā smiltis un karstums, tikai pa retam redzamas beduīnu teltis. Es tiešām nesaprotu, kā viņi tur eksistē un dzīvo. Izraēlam, iegūstot brīvību, bija jāiet cauri tuksnesim uz apsolīto zemi, un viņi kurnēja, jo nebija ūdens. Ebreji nonāca līdz vietai, kuru sauca par Meribu jeb Māras (rūgtie) ūdeņi. Ūdens tur bija rūgts vai sāļš un uzturā nebija lietojams. Izraēls par to kurnēja. Par kurnēšanu mēs varam lasīt visā Vecajā Derībā, un arī savilkt paralēles ar mūsu pašu dzīvi. Kad cilvēks pieņem Kristu, piedzimst no augšienes, ir jāmaksā cena, lai mainītos. Tātad, Izraēls kurnēja uz Mozu, ka viņš ir izvedis tautu, lai nomirtu slāpēs tuksnesī. Mozus nāca pie Dieva. Grupiņu vadītāji to pazīst, kad cilvēki kurn un bubina, tad līderis nāk ar šo problēmu pie Dieva lūgšanā. Tāpat darīja Mozus. Tas viss ir tā interesanti. Norādīja konkrētu koku, kurš bija jānozāģē vai jānogriež, un jāiemērc šajā avotā. Bībele saka, ka šis koks tika iemests ūdenī un ūdens kļuva lietojams.

Tad viņi nonāca Mārā, bet nevarēja Māras ūdeni dzert tā rūgtuma dēļ; tāpēc tās vietas vārdu sauc: Māra. Un tauta kurnēja uz Mozu, teikdama: “Ko mēs dzersim?” Tad viņš sauca uz To Kungu, un Tas Kungs viņam norādīja koku; un viņš to ielaida ūdenī, un ūdens kļuva salds. [..] (2. Mozus grāmata 15:23-25)

Manā skatījumā, šeit ir vairāki varianti: vai nu darbojas mūsu ticība, jo viņš ticēja, ja šo koku ieliks, tad ūdens kļūs salds; vai arī darbojas izraēliešu ticība, kad Mozus pateica, ka tagad ūdens ir labs, un viņi ticēja. Tāpat kā Jēzus pārvērta ūdeni vīnā. Viņi dzēra to ūdeni un tas pēkšņi bija labs viņiem. Es nezinu, kā tas viss notika. Un trešais, ka tā ir vienkārši Dieva žēlastībā notika brīnums, vienkārši Dieva žēlastībā neizskaidrojams brīnums. Caur ticību arī notiek brīnumi. Šajā gadījumā, kāda ticība darbojās, vai tā bija vienkārši Dieva žēlastība un palīdzība, vai varbūt tā no zila gaisa vienkārši? Bet bija brīnums un šis ūdens bija dzerams. Bet te ir ļoti interesanta rakstvieta. Viņi dzēra un devās tālāk. Skaties tālāk, kas ir rakstīts 27. pantā:

Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens. (2. Mozus grāmata 15:27)

Pēc kāda laika viņi dodas tālāk un nonāk nākamajā vietā, kur ir ūdens. Tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, tāda pamatīga oāze. Šīs vietas ir arī šodien atrodamas, ģeogrāfiski var atrast. Tas apmēram ir zināms pēc šiem nosaukumiem, kas tās bija par vietām. Tur bija palmas un oāze, un viņi apmetās tur, nometnē pie ūdens. Mācība ir ļoti vienkārša, ko es gribu pateikt. Ceļš ar Dievu arī tad, kad tu esi Kristu pieņēmis, šis ceļš ar Dievu ir gan pie sāļiem, gan pie rūgtiem, gan pie saldiem avotiem. Un to tev vajag iegaumēt. Es negribu teikt to teicienu: “Dzīve nav rožu dārzs,” jo Jēzus saka:

“Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja evaņģēlijs 11:30)

Bet tas nozīmē, ka tā ir nasta un tas ir jūgs. Ir lietas, par kurām mums ir jāmaksā cena. Tātad, izejot no Ēģiptes, tā ir līdzība šodien. Jēzus ir tas cilvēks un vienlaicīgi Dievs, un Dieva Dēls, ko Dievs sūtīja virs zemes, kurš mira pie krusta par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, un ikviens, kurš tic, tiek izglābts. Bībele saka, ka tu esi jauns radījums Jēzū Kristū, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, un tāda ir mūsu ticība.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Tiešām, jaunpiedzimšana ir brīnums, bet tas nav viss. Tas ir līdzīgi, kā izraēlieši izgāja no Ēģiptes, bet pēc tam viņi nonāca pie rūgtā avota, un avots nebija dzerams. Tad ir izvēle: kurnēt vai skatīties uz to pozitīvi, kā vienkārši uz grūtībām manā ceļā, kas man ir jāpārvar pašam. Tev pašam jāpārvar grūtības. Es Bībelē lasu, kad Viņš aicina kādus cilvēkus uz kādiem lieliem darbiem, Viņš saka: “Es būšu ar tevi.” Bet mēs sakām: “Kas es tāds esmu, es esmu tur nabagākais, tur jaunākais tēva ģimenē,” bet Viņš saka: ”Es būšu ar tevi.” Tu vienkārši apzinies, ka Viņš ir ar tevi, tu pats to paveiksi un Viņš tev palīdzēs. Bet tev ir jākustas pašam. Un konteksts šai rakstvietai patiesībā ir vēl skarbāks. Mums būs aizlūgšanas un viss notiks tā kā uz burvju mājiena? Skaties tālāk. Cik daudzi no jums, kad ir kaut kādas veselības problēmas, apliecināt šo Dieva vārdu: “Tas Kungs ir mans ārsts, ar Tā Kunga brūcēm esmu dziedināts?”

[..] Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:5)

Cik daudzi jūs tā darāt? Jūs pareizi darāt, bet tur ir ļoti liels “bet”. Ļoti liels “bet” tajā visā ir un es tev tūlīt to pastāstīšu, un es pastāstīšu tieši no šīs rakstvietas. Lūk, te ir rakstīts tā. Viņi nonāca pie rūgtajiem ūdeņiem, un ūdens tika pārvērsts par saldu. Un tas bija brīnums, var teikt, ka sava veida dziedināšana. Tajā pašā 26. pantā, kur ir teikts: “Es Esmu Tas Kungs, jūsu ārsts,” Tas pats Kungs, kurš saka: “Es Esmu jūsu ārsts,” Tas arī pasaka, kā Viņš dziedinās.

[..] Jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts. (2. Mozus grāmata 15:26)

Saproti? Tev ir jāzina, kā Viņš to dara. Lūk, kā Viņš to dara, Viņš saka tā:

“Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” (2. Mozus grāmata 15:26)

Tik daudz tas minēts – likumus, baušļus, tiesas: “Tad, kad jūs tos ievērosiet, kad jūs tos turēsiet, tad Es nelikšu nākt pār jums tām slimībām un mocībām, kurām Es liku nākt pār ēģiptiešiem.” Es vienkārši nelikšu nākt tām mocībām pār jums. Iedomājies, tāds ļoti pieticīgs apsolījums? Viņš pat nesaka, ka Viņš mūs tagad visus šausmīgā skatā dziedinās, un viss būs ideāli un perfekti. Viņš saka: “Nebūs šos mocību, kas Ēģiptē, Es nelikšu nākt tām slimībām, kādām Esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es Esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” Kādā veidā Tas Kungs dziedina? Tad, kad tu ievēro Viņa principus. Saproti? Bet tagad pats trakākais. Tu apliecini Dieva vārdu, jo pašā Dieva vārdā ir spēks.

Kādreiz, kad es nepazinu Dievu, es liku Bībeli zem spilvena. Es domāju, nu man bēdas ir, es nekādi netieku ar savu dzīvi galā, un es zināju kādu cilvēku, kurš lasa Bībeli, un tas bija tādā vietā, kur apkārt ir sēta. Viņš bija ticīgs un lasīja Bībeli. Es viņam teicu: “Klausies, iedod man arī palasīt.” Ko es darīju? Es sāku lasīt un neko nesapratu, un paliku to zem spilvena. Es nezinu, ko darīt, nu man vismaz tā sajūta bija, es palikšu to zem spilvena apakšā, jo tā ir Bībele, tas ir Dieva vārds, tas ir spēks. Visi tie kristieši teica: “Lasi Bībeli, tas ir spēks, Dieva vārds ir dzīvs.” Es teikšu tā, ka tā ir parasta grāmata, parasta burtu tinte, papīrs. Saproti? Dieva vārds ir dzīvs. Un ja es tagad ņemšu un teikšu: “Tas Kungs ir mans ārsts,” jo tas ir dzīvs vārds. Es paņemu no Bībeles Dieva vārdu, jo tas ir dzīvs un lasu:

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:4-5)

Un tu staigā pa māju vai kur citur, un visu laiku apliecini: “Es ar Viņa brūcēm esmu dziedināts.” Man tur kaut kas sāp, man slikti ir, bet ar Viņa brūcēm es esmu dziedināts. Atceries beidzot uz visiem laikiem, ja tu apliecini šādi Dieva vārdu, bet primāri tu neapliecini un nelūdz par personīgām izmaiņām, tas nav nekas vairāk kā parasta pozitīvā domāšana. Vienkārši – pozitīva domāšana. Tur pat nevajag Dieva vārdu, tu tāpat vari afirmēt, apliecināt jebko. Tam ir spēks, bet tas ir parasti, cilvēcīgi. Viņš saka: “Tad, kad jūs Manas tiesas turēsiet, Manus principus ievērosiet, tur ir spēks, nevis pašā vārdā, bet ievērošanā.” Nu ko tev dod ierocis, ja tu to nelieto? Ko tev dod automašīna, ja tu to nelieto, ko tev dod pilns skapis ar drēbēm, ja tu tās nevelc? Ko tev dod skābeklis, ja tu to negribi elpot? Protams, tev ir instinkts elpot. Ko tas var dot cilvēkam? Ko var dot pārtika, ja tu to nelieto? Ko var dot kaut kādas zināšanas par to, kāds ir veselīgs dzīvesveids, ja tu to nelieto. Un ko var dot zināšanas par Dieva vārdu? Jā, pašā Dieva vārdā ir spēks, jo tas nav šķirams no Dieva, bet mūsu dzīvē šis spēks parādās tikai tad, kad mēs šo Dieva vārdu sākam lietot. Nevis vienkārši apliecināt, lai tas kaut kā nosēžas mūsos, bet pirmām kārtām, ka mēs prioritāri strādājam pie sevis. Mēs velkam nost veco cilvēku un virsū velkam jauno cilvēku. Un, ja mēs runājam par garīgām lietām, tu nevari tās novilkt bez draudzes. Nu nevar, seriālus skatoties, novilkt veco cilvēku. Tās mama Čoļa un Marijas, un kas tur vēl bija tajos seriālos? Tā arī tu tajos paliec. Nu kaut kādā seriālā, varbūt “Bagātie arī raud”, bija tur tāda mama Čoļa. Tu tur arī paliec, nav nekāda pamata tam, ko cilvēki saka, jo Dieva vārds skaidri saka, ka cilvēki dažādi ceļ savu namu jeb sevi. Viens ceļ uz smiltīm Dieva Vārdā. Tie, kas ar smiltīm ceļ, tad posts ir liels, kad nāk vētras un pārbaudījumi. Nu re, te ir tagad rūgtais ūdens, nu ir viss, Dievs nepalīdzēja un sākas kurnēšana. Atnāca pie Dieva, pirmo reizi dabūja darbu, viss, Dievu vairs nevajag un tamlīdzīgi. Nu tāda aprobežotība.

Kā Dievs dziedina? Jēga apliecināt dziedināšanu, jēga lūgt vispār par dievišķo dziedināšanu? Darīt tu to vari, visu kaut ko vari darīt, jo tas nav aizliegts. Bet reāla jēga, pilnīga jēga ir tikai tad, kad primāri tu rūpējies par personības izmaiņām saskaņā ar Dieva vārdu. Es velku nost veco cilvēku, es satveru savu miesu. Teiksi: “O, Tas Kungs man ir devis spēku, ka varu staigāt pār čūskām un skorpioniem, pāri ikvienam ienaidnieka spēkam.” Mīļais draugs, vispirms tu vari staigāt pāri savai miesai, vispirms tas tev ir jāizdara. Satver savu miesu! Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru. Es varu to, es varu šito. Klausies, savu miesu satver! Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru, es satveru savu miesu un daru to, ko man vajag darīt, nevis to, ko man velk uz visām pusēm. Saproti? Miesa ir stulba. Tā ir tāda pati kā kaķiem, suņiem un visiem citiem, tur nav nekā laba. Cilvēkiem ir dots intelekts, gars, dvēsele, emocijas. Tev ir jāsavāc tas viss un jāsāk ar pareizām darbībām, domāšanu. Bet vispirms nevis: “Es esmu dziedināts,” bet pirmkārt: “Es rīkojos saskaņā ar Tavu gribu.” Tam jābūt komplektā. Nē, nu tu vari tā un šitā, bet es saku, pilnā mērā tas darbosies tikai šādā gadījumā. “Ar Viņa brūcēm es esmu dziedināts.”

[..] Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jesajas grāmata 53:5)

Saproti, ka katrai problēmai ir sakne. Katrai konkrētajai problēmai, kas tevī, ir kaut kāda sakne. Arī slimībām ir iemesls. Arī pat tad, kad tu savu dzīvesveidu esi izmainījis. Neko tur nevar darīt, ka tu ģenētiski esi mantojis, ka vecāki ir grēkojuši, un vecvecāki ir grēkojuši kaut kādas lietas. Tu esi ģenētiski jau pārmantojis kaut kādas lietas, kas viņiem bija. Es no sava tēva noteikti mantoju tieksmi pēc alkohola, apreibinošām vielām, jo viņš smagi dzēra un nomira, kad man bija tikai četri gadi. Jauns cilvēks nomira, pārmērīgi lietojot alkoholu. Kāpēc es to pašu darīju? Es dzēru un vēmu, dzēru un vēmu. Man tik un tā bija jādzer. Man nepatika tas šņabis, man negaršoja tas šņabis. Tajā laikā bija tāds “Kristal”. Mēs bijām pusaudži, kādus sešpadsmit gadu veci, braucām vilcienā uz kādu balli. Man pietika trešo daļu izdzert, uz turieni braucot, un es jau novēmies biju. Galā jau biju nekāds, bet jādzer. Tāda tieksme bija, un paldies Dievam, ka tev nav tādas tieksmes. Man tāda vienkārši bija. Man ļoti interesēja tā tēma par pudelēm. Iedomājies? Es kaut kādā vecā šķūnī kaut kur biju redzējis, ka kāds meistars bija salīmējis kaut kādas etiķetes no vecām pudeles. Mēs bijām kaut kur ciemos, es vācu etiķetes, kaut kur līmēju. Tādi alkoholi varbūt pat nepārdevās pie mums, bet es vācu kaut kādas etiķetes. Es jaut tāds pusaudzis biju, kad es priekšā līmēju alkohola pudeļu etiķetes.

Pie Jēzus atnāca desmit spitālīgi cilvēki. Tas ir rakstīts Lūkas evaņģēlijā.

[..] Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes. (Lūkas evaņģēlijs 17:12)

Viņi nedrīkstēja nākt tuvāk, līdzīgi tā kā te, pandēmijas laikā tie metri bija jāievēro kā spitālīgiem cilvēkiem. Pati spitālība nenozīmē, ka tā ir spitālība, tā varēja būt jebkāda ādas slimība, bet viņas sauca attālināti Jēzu: “Meistar, apžēlojies par mums!” Jēzus teica: “Ejiet, rādieties priesterim!”

Un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. (Lūkas evaņģēlijs 17:13-14)

Tā ļoti vienkārši, tur nebija nekādas roku uzlikšanas, nekas tāds nenotika, bija jāatrādās priesterim, tā laika kārtība bija, ka priesterim bija jānosaka, vai tu drīksti atgriezties no karantīnas sabiedrībā. Ejiet rādieties! Un te ir tā teikts, ka “aizejot ceļā, viņi visi desmit kļuva veseli”. Tad no 15. panta ir tālāk stāstīts:

Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lūkas evaņģēlijs 17:15-19)

Viņš nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās Viņam, un tas bija samarietis. Viņš pat nebija jūds, kam nepienācās dalība pie viņu galda īsti, viņi tur nesagājās kopā un konfliktēja, jūdi uzskatīja, ka īstais templis bija citur. Bet samarietis griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja. Un Jēzus prasīja: “Vai tad pārējie nebija veseli?” Samarietis: “Kļuva”, Jēzus turpināja: “Kur tad viņi ir? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu atpakaļ griezies un Dievam godu devis kā šis cittautietis?” Un Viņš tam sacīja: “Ej, celies, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Šos vārdus dzirdēja tikai šis viens cilvēks no desmit. Tā kā Jehova Rafa, Tas Kungs, kas dziedina, veids, kā Viņš to dara, jā, Bībele min – Jēzus gāja un dziedināja visus velna nomāktos –, tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem bija iekšējas pārmaiņas, lūk, ko tas nozīmē, kad Jēzus dziedināja, tev sāka sāpēt otra kāja, visa matemātika. Vienu kāju dziedināja, otra kāja sāka sāpēt, kāpēc? Elementāri, tava dzīve nav sakārtota, es esmu atnācis pie Jēzus, jauns radījums, tā ir tikai pozitīva apliecināšana, ja godīgi, tikai pozitīva apliecināšana kamēr tu neesi izmainījies. Apliecināšana palīdz mainīties, pirmkārt kā prioritāte ir nepieciešamas izmaiņas, tur ir vajadzīgas zināšanas un vide. Bībele, lūgšanas, vide, draudze, kalpošana – elementāras četras “tabletes”, nevis vienkārši Dieva vārda apliecināšana, bet elementāras četras “supertabletes”, “superzāles” – Bībele, lūgšanas, kalpošana, draudze –, bez tā nav pārmaiņu dzīvē, lai tev būtu reāla svētība tavā dzīvē. Gribi būt svētīts, ņem Viņa jūgu uz sevis, un nes to. Viņa jūgs ir patīkams un nasta ir viegla.

Tāds ir Jehova Rafa, Tas Kungs, kas dziedina kompleksi, nevis vienu kāju dziedināja. Ir tādas staigājošās sāpes, staigā pa ķermeni sāpes, bet ir kompleksa dziedināšana, tā sākas dziļi iekšienē, tā ir garīga un pārdabiska, tiešām Kungs var aizskart. Esmu redzējis ļoti daudz cilvēku, kurus aizskar un dziedina, bet ja viņa dzīve nemainās, ja pats nesāk rūpēties par savu labklājību garīgo, neizmanto šos vienkāršos instrumentus, diemžēl nekas jau nemainās viņa dzīvē, attiecīgi, ko dod tas, ja tev šodien viena kāja, pēc tam otra roka? Tu principu saprati, tas nerisina problēmu, tas tevi nedziedina, īslaicīgi tas ir. Es zinu dažus cilvēkus, kas nedzīvo vispār ar Dievu un aizlūdz, kaut kas notiek, tajās konkrētās lietās viss notiek, bet viņš turpina citas lietas, un tur attiecīgi citas problēmas.

Vakar miljonāru klubā es mācīju par iekšējo degsmi un teicu, ka es esmu kā degoša bumba, kas ar mani saskaras, tas aizdegas. Es nesaku, kas ar mani saskaras, ir dziedināts no visām slimībām, nē, viņš aizdegas un var pielāgoties Dieva prātam, gribai, un tad patiešām viņa dzīvē tek piens un medus. Ir dienas, kad tu esi noguris, vakar pēc visiem dievkalpojumiem biju tāds nekāds, dulls, noguris, bet izgāju svaigā gaisā un pastaigāju, bija labāk, no rīta pamodos un ideāli – spridzeklis. Primāri to vajag ņemt pašiem priekš sevis, pārmaiņām, nevis tikai vienreizējai dziedināšanai, Tas Kungs ir jūsu ārsts, bet tas veids, kā Viņš to dara nav nebūt tā, kā to iedomājamies. Dievs ir labs, brīnišķīgs, Viņš ir mīlestība.

Es atnācu pie Dieva, man bija narkotikas, alkohols, visādas nejēdzības, kā ar roku nost, paldies Dievam, es lasīju Bībeli, apmeklēju kapelu, draudzi, es izmantoju visu to, ko Dievs man teica, un, paldies Dievam, Viņš man to teica skaļā balsī. Es domāju, man taču to visu nevajag, es pats varu izdarīt, mans tētis arī teica: es varu dzert un varu nedzert, es arī teicu, ka es varu lietot, varu nelietot, bet tā diemžēl tas nebija, kamēr biju zemākajā punktā un sapratu, ka es pats netieku galā, bet bija jānonāk zemākajā punktā. Skaties, es pieņemu Kristu kā savu glābēju, es degu par Dievu, visiem stāstu par Jēzu Kristu, lasu Bībeli, lūdzu Dievu, kalpoju, es visu daru – nu svētais, kā neviens. Pagāja pāris gadi un man vajadzēja darbam iziet medicīniskās pārbaudes, es skolā strādāju par saimnieku, tuberkuloze, draudziņ. Nevar būt dakterīt, es tūlīt braukšu pie Reinharda Bonkes (Reinhard Bonnke), nē, tūlīt jādodas uz slimnīcu, nevari tu skraidīt apkārt nekur. Pastāvēju uz savu – dakterīt, jūs redzēsiet, es aizbraukšu pie Reinharda Bonkes uz konferenci, un par mani aizlūgs, un viss būs kārtībā. Dakteris, redzot šo manu dedzību, palaida, es aizbraucu, gāju uz aizlūgšanu, pie paša Reinharda netiku, bet pie viņa vietējiem kalpotājiem, kas tur tika noorganizēti. Vāciski teicu, ka man tuberkuloze, uzlika rokas uz manis un lūdza par mani, un zini, es reāli piedzīvoju Dievu. To, ko mēs sakām: mēs piedzīvojām Dievu. Kā Bībelē rakstīts: “Jums, kas Manu vārdu bīstaties, uzleks taisnības saules, un jūsos ieplūdīs dziedinājums.” Es reāli piedzīvoju Dievu, es stāvēju, kalpotājs par mani lūdzu un tad tāds spēks nāca, un es atmuguriski zemē biju, es trīs dienas staigāju, tā kā Vasarsvētkos piedzīvojot Svēto Garu. Es tā gribēju degt par Dievu, vēl vairāk kā līdz šim, atbraucu mājās, man bija tāda ticība, ka esmu dziedināts, bet dakteris saka, ka rentgenu tāpat uztaisīt vajag. Nekādu pārmaiņu nebija, mani izārstēja ārsti Juglas tuberkulozes plaušu slimnīcā. Tagad ir pagājuši 24 gadi, kopš esmu atgriezies pie Dieva, veselība pasliktinājās, ja kāds atceras, tad kādu laiku mācītājs te nenāca, jo viņam bija imunitāte nobrukusi, vesels komplekss ar vīrusiem savākts, imunitātes nebija, meklēja, kas par vainu un galu galā atklāja pamatcēloni, no kura man bija jābūt mirušam jau trīs, četras reizes, ar tādu nedzīvo tik ilgi cilvēki, bet sanāk, ka es esmu staigājis ar to 24-30 gadus, varbūt arī vairāk, un neesmu neko jutis. Tas nozīmē, ka esmu pieņēmis Jēzu Kristu, ar Kristus brūcēm esmu dziedināts, bet tas vīruss to nesaprata, tuberkuloze to arī nesaprata.

Jā, tas ir instruments, kas mums ir jādara, bet mums kopā ar šo instrumentu ir jālieto pašu svarīgāko pareizā virzienā, pirmkārt pārmaiņas savā dzīvē, jāvelk nost vecais cilvēks, jāvelk virsū jaunais cilvēks: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Es tikko nosaucu elementāras lietas, ko katrs var izdarīt, bet to, ko tu pats īsti nevari izmainīt, esot šajā vidē, šajos četros punktos, tas ir tas inkubators, kur tu spēj paveikt, tu mainies, tu pats sāc pie sevis strādāt, tu mainies, tev palīdz Svētais Gars. Kur divi vai trīs Manā vārdā, es esmu Viņa vidū, Viņš ir mūsu galva, mēs esam Viņa miesa.

“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Jēzus dziedināja visus, kas pie Viņa nāca, un kad kādu negribēja dziedināt, tad vēl Viņu pierunāja. Bībelē ļoti daudz piemēru, ir teikts, ka cilvēku pulks gribēja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus. Tas nenozīmē, ka Viņš padarīja pilnvērtīgi veselus šos cilvēkus, piemēram, aklais Bartimejs kļuva redzīgs, mēs jau nezinām, kāda tālāk bija viņa dzīve, jo ticības ceļš jau nav tikai viens brīdis, ticības ceļš ir līdz mūža galam. Es nezinu neko labāku kā ticību Dievam. Labi, tajā pat laikā alkohols nost, narkotikas nost, smēķēšana gan nē: Jēzu, kāpēc Tu man neatņēmi to nost? Līdzīgi kā: kāpēc Dievs mūs atveda pie tā rūgtā ūdens? Kāpēc visi tie cilvēki, kam es biju aizņēmies naudu, kāpēc vēl tā nauda jāatdod, es taču esmu jauns radījums, jauns cilvēks? Tur jau nekas nav mainījies, tā nauda ir jāatdod. Viss ir jānokārto, noziegumos ir jāatzīstas, manā gadījumā tā bija, es aizgāju pie prokurora un visu izstāstīju, visus grēkus man viņš piedeva. Un tas bija brīnums. Bet es biju gatavs iet cietumā par to visu, tā kā es nesaku, ka visiem tieši tā jādara, bet tas ir mans stāsts. Sava dzīve ir jāsakārto: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana.

Bet pār visām lietām, mani brāļi, nezvēriet ne pie debesīm, ne pie zemes, ne citu kādu zvērestu; bet jūsu jā lai ir jā un nē – nē, ka nekrītat sodā. Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. (Jēkaba vēstule 5:12-20)

Šī ir Jēkaba vēstule, ko Luters gribēja izsviest no Bībeles, jo neatbilst visai Dieva žēlastībai. Jā, tā ir Bībelē. Un mums ir jāsaprot, ka ir žēlastības piekritēji, un ir otri – bauslības piekritēji, tā patiesība ir pa vidu, abi ir svarīgi. Un šī žēlastība ir tikai tāpēc, lai tu spētu piepildīt bauslību, nevis tāpēc, lai tev piedotu visu to, ko tu tagad nedarīsi, bet, lai Dievs spētu tevi svētīt. Kā arī ir rakstīts rakstvietā.

Tas Kungs novērsīs no tevis visādas slimības un visādas ēģiptiešu ļaunas sērgas, ko tu pazīsti, bet Viņš ar tām vajās visu tos, kas Viņu ienīst. (5. Mozus grāmata 7:15)

Tas nenozīmē cilvēkus, kuri dusmās zobus griež pret Dievu, nē, tie vienkārši ir tie, kas nedzīvo Viņa gribā, arī kristieši, kas nav pakārtojuši savu dzīvi Viņa gribai. Žēlastībā ir grēki piedoti, bet nav izmaiņu dzīvē, svētību nav. Jā, tu kā caur uguni vari tikt izvilkts un nonākt debesīs, bet tavā paša dzīvē nav pilnas svētības. Es uzskatu, ka vispār tādu pilnu svētību pilnībā neviens nevar dabūt, jo mēs pilnīgas izmaiņas tā līdz galam nevaram veikt, bet nu pašos pamatos mēs varam censties, strādāt, maksimāli saņemt svētības no Dieva šeit, virs zemes. Gan savā miesā, gan tajā, kā mēs dzīvojam, kā mēs jūtamies, ko mēs pēc sevis atstājam. Lūk, šis ir reāls dzīvais Dieva vārds, te tev degošā bumba. Jēkaba vēstulē ir runāts par šo.

[..] Bet jūsu jā lai ir jā un nē – nē, ka nekrītat sodā. (Jēkaba vēstule 5:12)

Iedomājies, ka nekrītat sodā. Tātad tu apsoli un nedari, ka nekrīti sodā. Vai tad Jēkabs runā par to, ka tagad tev gaida elles liesmas par to, ka tu kaut kur kaut ko samuldēji? Ne gluži tā, bet princips ir skaidrs. Ja šajā jautājumā es neturu solījumus, mana dzīve nav sakārtota, es neesmu pietiekoši lūdzis, strādājis pie tā, lai mainītu šo savu negatīvo rakstura iezīmi, būs problēmas tieši caur šo, attiecīgi tādas pašas līdzīgas problēmas, tev cilvēki neuzticēsies, un tā tava ir problēma. Tu nevari atvērt biznesu, tu neko nevari, ja godīgi, ja tavs jā nav jā, un nē nav nē, tu pat bērnus nevari normāli izaudzināt. Pat to nevar normāli pilnvērtīgi izdarīt, ja tu neturi savus solījumus. Tas nenozīmē, ka tagad obligāti būs slimības, bet es domāju, ka slimības tam seko, kāpēc? Tāds cilvēks, kurš netur savu vārdu, piemēram, viņam jau ļoti daudz problēmu iznāk tieši šīs lietas dēļ, kuru viņš negrib īstenībā mainīt, un tas izsauc arī iekšējo disbalansu. Ir pat tāds psihiatrijas virziens, psihosomatiskā saslimšana, uz nervu pamata cilvēks slimo, viņam patiesībā nav nekādas kaites, bet viņš slims jūtas. Iekšējā disbalansa dēļ reāli saslimst. Un tad ir teikts, lai jā ir jā, un nē ir nē, ka nekrītat sodā. Mums nevajag obligāti tā visu dramatizēt, bet sekas tam visam ir, pozitīvas vai negatīvas sekas attiecīgi pret to, vai mēs iekļaujamies Dieva gribā, vai neiekļaujamies. Tas ir konteksts par to, ko Jēkabs mums māca, bet tālāk viņš saka par dziedināšanu – tātad šis jā un nē ir saistīts arī ar dziedināšanu. Ko darīt, ja kāds ir slims?

Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. (Jēkaba vēstule 5:14)

Atnāks arī šeit, priekšā, draudzes vecaji jeb līderi, vadītāji, un viņi lūgs Dievu par katru, kas vēlēsies. Svaidīdami ar eļļu – nav tā, ka obligāti vienmēr vajag tev eļļu, bet Bībele to māca, tāda prakse bija pirmajiem kristiešiem, un mēs mierīgi to varam turpināt, eļļa ir ļoti labs tāds kā svaidījuma simbols. Pie kā ir jāiet ar vajadzību? Labi, tu pats lūdz, netiec galā. Tu esi konkrētā draudzē, un tev ir mācītājs, tu nestaigā, lai tas palūdz par tevi, lai šis palūdz, bet draudzes vecaji lai lūdz, tu esi konkrētā draudzē. Ļoti vienkārši ir kaut kur skraidīt, ļoti vienkārši pie kāda sludinātāja aizskriet. Draudzes vecaji – viņam ir draudze, cilvēku draudze. Un tas vēl nav viss.

[..] un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. (Jēkaba vēstule 5:14-15)

Ļoti viegli ir kaut kur skraidīt riņķī apkārt, lai tas palūdz. Šie cilvēki, kas mūs nepazīst, pie viņiem ir ļoti vienkārši aiziet. Dzīvoju kā gribu, es neesmu nevienā draudzē, neviens mani neredz, nezina, un tad, es pats savu reputāciju savā draudzē sabojāju. Parasti cilvēki labu draudzi nekad nemaina, ja viņi aiziet, tad patiesībā viņi atstāj Dievu, cilvēki, kas negrib mainīties, meklē vieglāko ceļu. Viņš pats māna sevi, sakot, ka šī nebija īstā draudze, mācītājs nebija labs, līderis par maz pievērsa uzmanību, bet Jēkabs saka – aicini to vecajo, ej pie viņa. Lūk, kur ir tā sāls:

Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. (Jēkaba vēstule 5:15)

Šeit ir grēki pieminēti. Kas ir grēks? Grēks ir netrāpīt mērķī – tulkojumā no grieķu valodas “hamartija”, latviešu valodā nozīmē “netrāpīt mērķī”, tas nozīmē, ka šī cilvēka dzīve nav pakārtota Dieva gribai, rezultātā viņš slimo. Un tur tālāk ir teikts: izsūdziet cits citam savus grēkus.

Izsūdziet cits citam savus grēkus [..]. (Jēkaba vēstule 5:16)

Un nevajag šo rakstvietu tulkot nepareizi. Cits citam nav tas, ka iesi pie kaimiņienes pasūdzēt savus grēkus, pie kaimiņu mācītāja sūdzēt grēkus. Dari to sava draudzē! Citur tu sastāsti savu stāstu, kādu tu pats izdomāji un visiem stāsti, un visi slikti, iepriekšējās draudzes visas sliktas, pēc tam tu esi nekāds, tā nav stipra kristietība, nopietni, pilnīgi nekāda. Varbūt kaut kā tiksi debesīs, nezinu, Dievs ir ļoti žēlīgs vispār, bet arī stingrs no otras puses, tā kā es nezinu, kā Dievs lemj šādos gadījumos, bet tā ir problēma. Apprecas ar vienu cilvēku, nevar sadzīvot, tad atkal ar citu, tu jau pats nevari sadzīvo ar sevi, tu jau esi pats tā problēma. Ir īpaši gadījumi, kur ir vardarbība, tas ir savādāk, bet vispār tu jau esi tā problēma. Ne Dievs, ne mācītājs, vai tas otrs nav vainīgs, un tu domā, ka pamainīsi citu partneri un tagad būs labāk. Nekas nemainās un nemainīsies, kamēr tu pat neko nesāksi darīt, bet ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts, esmu laimīgs. Kur tad es ar savu svētumu savācu šīs slimības, vīruss citreiz nesaprot šīs lietas. Es piekrītu, ka varbūt tas koks ūdenī dara saldu pēkšņi, es tiku atbrīvots no narkotikām, alkohola, tas ir baigi saldi, bet nu, lūk, kaut kādas lietas palika, un viss tur sēž iekšā un izrādās, ka nebija pazudušas. Zāles ir ļoti laba lieta, tiku pie profesionāla ārsta, profesora, kurš paskaidroja kas man ir vajadzīgs. Izrādās, ka ir konkrēts veids, kā pret to visu var cīnīties, un problēma ir atrisināta. Bet tā pa tiešo nekas nenotika, tā kā tas nozīmē, ka mēs izejam no Ēģiptes zemes, mēs pieņemam Jēzu kā savu glābēju un ejam gan pie sāļiem, gan pie saldiem ūdeņiem, bet abos gadījumos mēs turam savu ticību un koncentrējamies iepazīties Dievu pašu, un uz iekšējām pārmaiņām: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana un pārmaiņas. Pārmaiņu vējš pūš manā dzīvē. Atceros klausījos kādreiz grupas “Skorpions’’ vienu dziesmu “Wind of change” – pārmaiņu vējš. Draudzē tajā laikā trinkšķināju ģitāru, biju iemācījies piecus akordus, man ļoti gribējās slavēt Dievu, pats dziedāju, spēlēju, slavēju, pats sludināju, visu pats darīju, protams, arī ģimene palīdzēja. Un tad es izdomāju tādu bēdīgo dziesmu minorā: “Jūras vai Gogoļa iela, starpība nav liela, prātā tik doma viena, kur meklēt mīlestību,” tālāk neatceros, bet piedziedājums bija: “Manā dzīvē pūš pārmaiņu vējš, vējš no debesīm spējš; manā dzīvē pūš pārmaiņu vējš – vējš no debesīm spējš.” Dziesma nav publiska, nekur arī neskan radio, bet tā ir mana dziesma, kuru izdomāju.

Bet pārmaiņas manā raksturā, personībā ir ļoti ievērojamas. Un, galu galā, šīs abas kaites ir dziedinātas, galu galā, esmu taču ticis galā ar Dieva palīdzību, bet arī ar cilvēku palīdzību, tas jau ir veids, kā Viņš to dara. Ir pārdabiska dziedināšana, dievišķā dziedināšana, un ir arī tāda elementāra. Un, pamatu pamatā, aizlūdziet cits par citu, tas nozīmē, ka šie cilvēki lūdz par tevi, bet tu atzīsti lietas, kas tev ir jāmaina, tu maini un strādā pie tā, jo ne jau pati atzīšana tev dod svētību, svētību dod pārmaiņas, kas notiek tavā raksturā, sirdī, lūk, tas nes svētību. Kādu svētību saņēma tas cilvēks, kurš pie krusta karājās kopā ar Jēzu? Viņš teica: “Jēzu, es ticu, ka tu esi Dieva dēls.” Ko Jēzus teica viņam? Vai – tagad tu būsi šausmīgi laimīgs cilvēks, tu būsi dziedināts, nokāpsi lejā? Nekā tamlīdzīga, viņš nomira pie krusta, bet viņš nokļuva debesīs. Jēzus teica: “Tu vēl šodien būsi kopā ar Mani paradīzē,” bet nekādas pārmaiņas viņam nenotika, viņš neizbaudīja svētības šeit, virs zemes. Viņš par savām grēka sekām tāpat jau samaksāja, tāpēc, mani draugi, nedaudz der arī, ja tu esi debesīs ar galvu, tad ar kājām virs zemes vajag stāvēt. Ja tu esi ar galvu debesīs, ar kājām tomēr vajag stāvēt virs zemes – esi reāls, plus kaut kāds procents ar nereālām lietām, par kurām droši vari sapņot, jo sapnis ir dzīvība.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā Dievs dziedina?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija