Šāda bija draudzes „Kristus Pasaulei” īpašā dievkalpojuma tēma 21. martā.
Krīze, kredīti, algu apcirpšana par 15 procentiem, lata devalvācija… Šie vārdi daudziem no mums neļauj naktīs mierīgi gulēt un karājas virs mūsu galvām kā Damokla zobens. Nervu klīnikas ir pilnas ar pacientiem un pēdējā laikā strauji pieaudzis pašnāvību skaits.

 

Apzinoties šo sāpi, kas skārusi daudzus mūsu tuvos cilvēkus mūsu zemē, apmēram pirms mēneša kādā pirmdienas vakarā draudzes lūgšanu laikā mācītājs Mārcis Jencītis ierosināja veidot šādu, īpašu dievkalpojumu ar tik specifisku, bet aktuālu vēstījumu. Draudzes locekļi tika aicināti vest sev līdzi uz šo dievkalpojumu savus paziņas, draugus un piederīgos, kurus šajā krīzes laikā arī piemeklējušas materiālas problēmas. Draudze „Kristus Pasaulei” šim dievkalpojumam gatavojās jo īpaši. Tika izveidoti lūgšanu saraksti par cilvēkiem, kurus mēs gatavojamies aicināt uz dievkalpojumu. Bija īpašs gavēnis un aizlūgšanas par šiem cilvēkiem.

 

Un tomēr, dievkalpojums izvērtās mazliet neparasts. Pēc dažām slavēšanas dziesmām tas Kungs vada savus bērnus grēku nožēlā. Kas kurnējis pret saviem vadītājiem, kas nodarbojies ar niekiem, proti visu ko, tikai nav vedis dvēseles pie Kristus.  Draudzes priekšā iznāk vairāk par divām trešdaļām klātesošo. Pēc tam nonāk brīnišķīgs Dieva tuvums! Daudzi ir uz ceļiem. Daudzi raud, daudzi guļ zemē. Un tā – apmēram pusstundu! Daudzi man pēc tam saka, ka tāds Dieva tuvums sen nav piedzīvots pat draudzē „Kristus Pasaulei”…

 

Tikai pēc tam Mārcis sludina vārdu. Par mūsu zemi Latviju šodien izsaka daudz un dažādas prognozes. Pilnīgs bankrots. Defolts. 50% bezdarbs rudenī un tas, ka vienīgā ienesīgā nodarbošanās būšot kontrabanda. „Taču es tam neticu!” – sauc draudzes mācītājs Mārcis Jencītis. „Tas, kas šodien notiek Latvijā, ir latviešu pagānisma sekas. Kamēr Latvija neatgriezīsies pie savām saknēm, pie Kristus, tikmēr svētība nebūs. Bet es ticu, ka Latvija atgriezīsies, jo šeit ir draudze, kas lūdz, draudze, kas iestājas par savu zemi, draudze, kurai ir redzējums – Latvija, Jēzus asinīs, šķīstīta baltāka nekā sniegs!”

 

Kā tad mums sasniegt ilgi gaidīto un kāroto labklājību? Kā mums izkļūt no parādiem, kurus paši vien esam sataisījuši? „Visu svētību avots ir Dievs” – sludina mācītājs. Šo pavisam vienkāršo patiesību daudzi no mums netver pārāk nopietni. Pat kristieši. „Finanses ir tikai viena no svētībām. Tas pat nav galvenais. Galvenās ir mūsu personīgās attiecības ar Dievu, mūsu lūgšanu laiks istabā vienatnē, Bībele, draudze, mājas grupa, desmitās tiesas došana. Salamans saka: – „Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu bez sevišķām viņa paša pūlēm.” Ko nozīmē sevišķas pūles? Tas ir tad, kad cilvēks netiek uz draudzi, jo viņam tajā laikā ir haltūra! Tas ir tad, kad jāstrādā septiņos darbos un nepaliek pāri ne spēka, ne laika, lai veltītu vismaz kādu pusstundu savam Dievam lūgšanā! Dievs šādu darbu nevar svētīt. Taču tas nenozīmē, ka tev tūlīt jāpamet savs darbs. Tas nozīmē, ka tev vairāk jāmeklē Dievs!”

 

„Galu galā, arī velns spēj cilvēku darīt bagātu, bet tā nav svētīta bagātība.” – turpina mācītājs. „Homoseksuālisma atbalstītājs Džordžs Soross iegulda miljonus šajos velna darbos. Ļoti daudzas estrādes zvaigznes ir slēgušas derību ar velnu, un viņiem veicas! Taču šī veiksme un šī nauda svētību nenesīs. Tā atnesīs lāstu no paaudzes uz paaudzi. Un velns noteikti paprasīs tavu dvēseli! Jo nauda, manta, vara nevar būt galvenais mūsu dzīvēs. Tie visi ir īslaicīgas iedarbības antidepresanti. Nauda pati par sevi nav svētība, tā ir tikai līdzeklis.”

 

„Svētība ir tad, kad tu esi tur, kur Dievs ir tevi nolicis. Kad es esmu pareizās attiecībās ar savu Dievu, kad man ir disciplinēts laiks lūgšanai un Bībelei, apmeklēju mājas grupu un draudzi, dodu desmito tiesu pilnā apjomā, tad esmu zem svētības, vienalga, kas arī patlaban notiktu manā dzīvē!” – saka draudzes mācītājs Mārcis Jencītis. Un skaidro, kā tad mēs varam atrisināt samilzušās problēmas savā dzīvē: „Es jums šodien nesniegšu kādu vienotu recepti. Dievs mums katram devis potenciālu. Mums jāatrod un jārealizē savs potenciāls. Mums jāatros sava vieta dzīvē, sava vieta draudzē!” Mārcis liecina par savu dzīvi, par savu atgriešanos pie Dieva, par laiku, kad viņa dzīvē bija problēmas un parādi: „Vispirms es vairs nespēju nestrādāt un dzīvot kādam uz kakla. Līdz tam tajā vidē, kur uzturējos es, darbs tika uzskatīts par kauna lietu. Taču, kad Jēzus ienāca manā dzīvē, ar mani notika brīnišķīga pārmaiņa! Man vajadzēja darbu! Kaut vai pavisam vienkāršu un necilu darbu. Taču ieslodzījumā, kur es tobrīd atrados, es dabūju mākslinieka – noformātāja vietu! Es sāku strādāt. Un man bija vienalga, ko pārējie zeki par mani padomās! Ja ir parādi, pazemojies un sāc darīt to, ko tu vari! Esi pateicīgs par to darbu, kas tev ir. Un sāc maksāt arī parādus!”

 

Mācītājs atgādina kādu svarīgu principu: „Dodiet, un jums taps dots!” Šis šķietami paradoksālais ceļš uz svētību liekas, runā pretī mūsu veselajam saprātam. Desmitā tiesa pilnā apmērā un ziedojumi. „Daudzi saka – kāda tur vēl desmitā, ja valsts atvelk trešo daļu nodokļos, ja jāmaksā tik daudz par īri un apkuri, un vēl parādi!” Tomēr cita ceļa nav, kā kļūt svētītam! „Tas nav draudzes, mācītāja vai kristiešu izgudrojums. Tas ir Dieva princips. Jau Ābrahāms un Izraēla sentēvi deva desmito. Vai mēs būsim gudrāki par viņiem?” – jautā mācītājs. „Ja tu maksā valdībai nodokļus, bet nepienes savam Dievam pilnu desmito tiesu, tad ko tu liec augstāk!?”

 

Augstāk par visu, protams, katram kristietim ir tas Kungs. Vismaz tam tā vajadzētu būt. Vai tā tas ir arī mums?