Kā ilgtermiņā baudīt Dieva svētības?

Kā ilgtermiņā baudīt Dieva svētības jeb

kā ilgtermiņā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Kristū? Man ir viena doma, ko es gribu šodien runāt. Tā doma man radās pagājušajā nedēļā, Vācijā. Nebūt ne no Bībeles, bet Dievs mani uzrunāja caur kādu vietu un notikumu, kas ir bijis nesen. Tam visam es pievilku klāt Dieva vārdu. Skaidra doma, kuru es gribu tev pavēstīt, tā doma ir no Dieva. Tas ir par to, kā ilgtermiņā baudīt Dieva svētības un kā ilgtermiņā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Kristū, un ne tikai šodien, bet aiziet līdz galam.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs nav nošķirams no cilvēkiem. Viņš tik ļoti pasauli mīlējis, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, kurš kļuva par cilvēku, vienlaicīgi cilvēks, vienlaicīgi Dievs, kurš dzīvoja cilvēku dzīvi pie cilvēkiem un mīlestībā pret cilvēkiem. Dievs tik ļoti mīl cilvēkus. Dievs tik ļoti mīl mani un tik ļoti mīl tevi. Es saku to ne tāpēc, ka esmu to iemācījies no Bībeles, es to zinu ar visu savu būtību, ka Viņš mani mīl. Es kaut kādā mērā arī izprotu Viņa mīlestību. Es arī izprotu to, ka Dievs Savu mīlestību pret tevi un mani pierāda ar to, ka Viņš mira par mums vēl tad, kad mēs vēl bijām grēcinieki, mēs bijām sacēlušies pret Viņu. Mēs sitām Viņu krustā, taču Viņš mūs mīlēja. Un Viņš pierāda to, ka Viņš par tādiem cilvēkiem, nekam nederīgiem, nepatīkamiem, tādiem, kuri sit Jēzu krustā, kuri viens otru sit krustā, kuri ienīst gan sevi, gan citus, egoistiskus, lūk, tādus Viņš mūs mīlēja. Un Viņš pierāda to ar to, ka Viņš, Dievs būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet atstāja debesis un nāca virs zemes cilvēka miesā, izcieta pazemojumu. Pazemojums Dievam jau ir dzīvot kā cilvēkam.

„Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jesajas grāmata: 53:4-6)

Bībelē ir teikts, ka mūsu grēki ir uzkrauti Viņam. Ka Viņš nesa mūsu sērgas un mūsu ciešanas un mūsu grēkus un mūsu sāpes. Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Viņš paņēma tās uz sevi. Viņš izcieta pazemojumus, spīdzināšanas un krusta nāvi, trīs dienas bija kapā, augšāmcēlās, un caur Svēto Garu ir šeit mūsos, mūsu vidū, Viņš ir dzīvs. Lūk, tā ir mīlestība, Viņš mīlēja Savu ienaidnieku, atdeva dzīvību par Saviem ienaidniekiem. Un arī mēs, kalpojot Dievam, meklējot Viņa vaigu, esam saistīti ar cilvēkiem. Viņš ir mūsu galva, mēs esam Viņa miesa.

“Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.” (Jāņa evaņģēlijs 13:34-35)

Mēs esam saistīti, grūti iedomāties sevi vienu pašu, grūti tev būs iedomāties sevi vienu pašu, Dievu lūdzot, bez savas grupiņas, bez savas draudzes, bez Dieva vārda, ko sludina mācītājs. Tikai tu un Bībele, tikai tu un Dievs. Taču bija brīdis, kad Jēzu visi atstāja. Un Viņš bija viens pats ar Dievu. Un tomēr, mums ir jāpieķeras Dievam vairāk nekā cilvēkiem. Mums ir jābūt gataviem būt bez cilvēkiem. Tikai ar Dievu. Viņš ir pāri cilvēkiem, kaut arī tas nav šķirams jēdziens – Dievs un cilvēks. Un tomēr tam ir robeža. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Vispirms Dievu. Viduslaikos un ne tikai, arī šobrīd dažādās pasaules valstīs ir kristiešu vajāšanas. Un kas tad notiek, ja cilvēku arestē? Iesloga kaut kādās nometnēs, vienvietīgās kamerās, kur viņi mēnešus un varbūt pat gadus pavada vieni paši. Un tur nav neviena cilvēka. Vai viņš ir viens pats? Ar Viņu ir Dievs.

„Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!” (Psalms 73:25)

Ja Tu esi mans, man nevajag ne debesis, ne zemes, man nevajag arī cilvēkus. Tā nav pareizi domāt, ka tev nevajag cilvēkus, taču var būt tādas situācijas, kad visi no tevis novēršas. Paliec tikai tu un Dievs. Tāpēc pieķeries Dievam vairāk nekā cilvēkiem. Visur, Eiropas un pasaules vēsturē, arī tepat, šodienā var redzēt, kā cilvēki meklē Dievu, bet tikai ne īstajā vietā. Tikai ne tā, kā Viņš to grib. Cilvēki negūst piepildījumu nekur, viņi meklē to visur, bet tik un tā piepildījumu negūst. Piepildījums ir tikai Jēzū Kristū.

„Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Psalms 37:4)

Tikai Viņš spēj dot iekšējo mieru, iekšējo prieku, stabilitāti, tikai Viņš. Mēs cilvēki varam tikai viens otru atbalstīt un palīdzēt meklēt Dievu, iet Viņa ceļos. Taču glābj, dziedina, ceļ, mūžīgo dzīvību piešķir tikai Viņš. Viņš ir Kungs, absolūta Autoritāte, Viņš ir Dievs. Un Viņam nav jāprasa cilvēkiem, ko darīt un kad darīt. Viņš pats izlemj. Viņš ir absolūts Kungs, Visuma Valdnieks. Aleluja!

Kā ilgtermiņā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Kristū?

Mums ir jāzina trīs punkti un katram punktam būs apakšpunkts:

1. Zini, kas tu esi!

1a. Nepietiek zināt, kas tu esi, ir jāpraktizē, ir jādzīvo saskaņā ar to, kas tu esi.

2. Zini savas privilēģijas jeb tiesības!

2a. Ne tikai zini savas privilēģijas, bet arī lieto tās.

3. Zini savus pienākumus!

3a. Ne tikai zini savus pienākumus, bet arī pildi tos.

Zini kas tu esi. Kas tu esi? Kas es esmu? Tajā brīdī, kad tu pieņem Kristu savā sirdī, kad tu atzīsti, ka Viņš ir miris par taviem grēkiem un augšāmcēlies, tajā brīdī Svētais Gars iemājo tevī. Un tas ir brīnums, notiek jaunpiedzimšana. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi jauns cilvēks!

„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Vēstule Korintiešiem 5:17)

Tu kļūsti jauns radījums, tavs iekšējais cilvēks, jauns radījums, pēc Dieva līdzības. Vecais cilvēks ir krustā sists, vecais cilvēks ir kristībās noslīcis, jaunais cilvēks dzīvo tevī un tava miesa, emocijas un domas sāk pakļauties tavam jaunajam cilvēkam. Jaunais cilvēks esi tu. Tava miesa un dvēsele dzīvos saskaņā ar to, kāds esi tu.

Jēzus Kristus zināja, kas Viņš ir. Kad Jēzus bija pusaudža gados, uz kārtējiem svētkiem Viņš gāja uz templi. Man līdz galam tas vēl nav saprotams, kā tas varēja notikt, bet viņi vairākas dienas nezināja, kur ir Jēzus Kristus. Viņi domāja, ka Viņš ir tur, pie vecmammas, un tikai pēc vairākām dienām vecāki attapās, ka mazais Jēzus šeit nav, un viņi devās atpakaļ uz Jeruzalemi uzmeklēt Viņu. Un viņi atrada Jēzu Kristu sēžam starp rakstu mācītājiem. Jēzus taujāja rakstu mācītājus, it kā nekas nebūtu noticis, šie rakstu mācītāji varbūt arī pieļāva domu, ka Viņu meklē, bet neko nedarīja, jo Viņš bija ļoti gudrs zēns. Un jautājumi, kurus Viņš uzdeva, arī bija gudri. Un, kad vecāki Viņu atrada, viņi teica:

„Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” (Lūkas evaņģēlijs 2:48)

„Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” (Lūkas evaņģēlijs 2:49)

Tāda bija Jēzus atbilde. Jēzus jau no pusaudža gadiem zināja, kas ir Viņa Tēvs un kas ir Viņa prioritātes, un kur ir jādarbojas. Jēzus zināja, kas Viņš ir, jo Viņš zināja Savu Tēvu. Un, ja Viņa Tēvs ir Karalis, tad Viņš ir Princis. Un princis ir tas, kurš manto troni. Tu zini, kas ir tavs Tēvs? Tu zini, ka Jēzus ir tavs vecākais Brālis? To saka Dieva vārds, pirmdzimtais no visiem. Savā ziņā tu esi Jēzus brālis. Bībele saka, ka mēs esam ķēnišķīgu priesteru cilts, gan ķēniņš, gan priesteris vienā, valdnieki.

„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (Pētera 1. vēstule 2:9)

Mēs esam Valdnieka bērni. Un nevis Austrijas, Vācijas karaļa vai vietvalža, ne tikai Eiropas vai pasaules valdnieka, kurš vēl nav pieteicies, kurš varētu uzņemties to nastu, būt par antikristu un valdīt pār pasauli trīsarpus gadus, bērni, bet Dieva bērni. Viņš ir ne tikai Zemes Valdnieks, bet arī Visuma Valdnieks. Viņš ir visa Radītājs, Viņš ir Alfa un Omega, Sākums un Gals, Viņš ir Dievs, Karalis, un mēs Viņa bērni.

Atvaļinājuma laikā mēs apmeklējām Zalcburgu, kur no vēstures uzzinājām vairāk par arhibīskapiem, kuriem bija totāla autoritāte un vara pār tautu. Katoļu bīskapi bija vienā personā kņazs un bīskaps. Tie bija diktatori, kuri valdīja pār noteiktiem, lieliem apgabaliem, viņiem bija interesanti apģērbi, viņiem bija lielas Bībeles latīņu valodā, kuras mācēja lasīt tikai viņi paši, lai patiesību slēptu no cilvēkiem. Viņi „peldējās” zeltā, labklājībā, varā.

„Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!” (Jesajas grāmata 40:15)

Tautas Viņam ir kā piliens pie spaiņa, un šie te klauni – kņazi un bīskapi par klauniem arī paliek Viņa acīs, tie nav valdnieki. Tie ir īslaicīgu varu baudoši cilvēki. Viņš ir Kungs, Viņš ir Ķēniņš, un tu esi Viņa bērns, tev pieder vara.

„Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu.” (Jāņa evaņģēlijs 13:13)

Jēzus zināja, ka Viņš ir Kungs, Viņš ir Mācītājs, Viņš ir Karaļa Dēls. Viņš ir mantojis visu varu. Viņam pieder visa vara kā debesīs tā arī virs zemes, un līdz ar Viņu arī mums.

„Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs.” (Pāvila vēstule efeziešiem 2:6)

Līdz ar Jēzu Kristu Dievs mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, Sev pa labo roku un visu ir nolicis mums zem kājām. Tātad pirmais punkts ir zināt, kas tu esi – jauns radījums un Karaļa bērns. Un viss, kas ir Viņam, pieder arī mums, tev un man.

„Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” Bet Jēzus sacīja: “Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.”” (Marka evaņģēlijs 14:61-62)

Otrs punkts ir zināt savas privilēģijas. Tev pieder viss, kas pieder Dievam. Caur Jēzus asinīm tu esi jauns radījums un tu sāc pārveidoties Viņa līdzībā.

„Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa evaņģēlijs 16:15)

Viss, kas pieder Tēvam, pieder man, tev, mums. Jo tu zini savas privilēģijas. Tev pieder dziedināšana, labklājība, mūžīgā dzīvība, auglība, tev pieder viss.

„Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder.” (1. vēstule Korintiešiem 3:22)

Tas ir rakstīts Dieva vārdā, viss mums pieder. Tagadējās lietas, nākotnes lietas, tās visas mums pieder un tās ir privilēģijas, kuras var baudīt prinči un princeses, Karaļa bērni, mēs. Tas viss mums pieder.

Trešais punkts ir zināt savus pienākumus. Draugi, prinčiem, troņmantiniekiem ir arī pienākumi. Arī šodienas sabiedrībā bieži runā par bērniem, ka bērniem ir tiesības, bet maz pienākumu. To var attiecināt uz jebko. Cilvēki negrib uzņemties atbildību, veikt pienākumus. Viņi grib tikai savas privilēģijas. Viņi grib kaut kas būt un zināt par to, ka viņi kaut kas ir. Tas ir attiecināms arī uz mums, kristiešiem. Bet ir arī pienākumi.

„Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” (Pētera 1. vēstule 1:15)

Topiet svēti visā dzīvošanā. Tas ir mūsu pienākums – līdzināties svētajam Dievam, līdzināties Viņam, kāds Viņš ir. Tas nozīmē sekošanu Kristum. Būt tādam kā Viņš, dzīvot kā Viņš un darīt kā Viņš, maksāt pilnu cenu, lai dzīvotu tā kā Viņš. Lūk, mūsu pienākums, dienu dienā domāt un rīkoties, un censties līdzināties Viņam, svētīties.

„Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.” (Jāņa evaņģēlijs 16:21)

Patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai sieva ir sajūsmā, vai viņai ir sāpes un nepatīkamas sajūtas, kad viņa dzemdē, tas nav svarīgi, es ticu Dieva vārdam. Trešais punkts ir saistīts ar cilvēka nākšanu pasaulē. Tas ir pienākums – iet un darīt visas tautas par mācekļiem, kā to ir pavēlējis Jēzus.

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka evaņģēlijs 16:15-20)

Ejiet un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, kas netic, tas taps pazudināts. Mums ir pienākums nest gaismu. Jēzus pats par Sevi saka: „Es esmu gaisma,” „Es esmu durvis, kas ved uz ganībām.”

„Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”” (Jāņa evaņģēlijs 8:12)

„Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ES ESMU durvis, kas ved pie avīm.” (Jāņa evaņģēlijs 10:7)

Mēs esam gaismas bērni, un mūsu uzdevums ir nest gaismu cilvēkiem sludinot, mīlot, nesot evaņģēlija vēsti visos iespējamos veidos. Un ne tikai sludinot, bet veidojot cilvēkus par mācekļiem, par Kristus sekotājiem. Uzņemot tos savā kompānijā, pieņemot tos par draugiem. Un sieva aizmirsa savas sāpes, kad cilvēks ir nācis pasaulē. Vest cilvēkus pie Dieva nav viegli. Tā nav pastaiga. Tas ir smags darbs. Bet tajā pašā laikā, kad cilvēks nāk pasaulē, kad cilvēks tiek izglābts, nāk prieks un aizmirstās visi grūtumi, cik daudz laika tu ziedojis, ko tu esi ieguldījis un ko tu esi izcietis. Kad cilvēks no augšas ir piedzimis un reāli ienāk Dieva valstībā, tev ir patiess prieks.

Nu, nebūs tev īsts prieks tikai no diviem pirmajiem punktiem, jo ir trīs punkti, no kuriem pēdējais – zini savus pienākumus un pildi tos. Ja cilvēki caur tevi nenāk Dieva valstībā, tad prieks izpaliek. Šie divi pirmie punkti nestrādā vairs pilnā mērā. Pirmajā punktā ir svarīgi ne tikai zināt, kas tu esi, bet arī dzīvot saskaņā ar to, kas tu esi. Un iegaumē, ka jebkāda nobīde uz augšu, pa kreisi vai pa labi ienes disbalansu visā šajā kārtībā un vairs nedarbojas. Tu nevari rīkoties tā, kāds tu neesi. Paskaidrošu tev ar ļoti vienkāršu piemēru. Tu nevari ņemt bankā kredītu, ja tev tam nav droša seguma, lai atgrieztu naudu. Mēs vispār neiesakām ņemt kredītus.

Mēs atvaļinājumā bijām Alpu kalnos. Un, kā tur ir, var pajautāt tiem, kas bija man līdzi. Mēs nakti pavadījām kalnos, jo tas mērķis, kuru mēs bijām ieplānojuši sasniegt, izrādījās pārāk tāls un bīstams, mums nācās pārnakšņot kalnu būdā. Tā gan nebija būda, tur bija arī restorāns iekšā. Bet aiz šīs ēkas vairs nebija nekādas pieturvietas. Divu dienu un vienas nakts garumā mēs sasniedzām vienu virsotni, kur bija jau sniegs, bet tas mērķis, uz kuru mēs gribējām iet, apsverot to, mēs sapratām, ka labāk nevajag.

Un viena nianse, kad tu kāp kalnos, augšā tikt ir vieglāk, grūtākais sākas atpakaļceļā, lai nokāptu lejā. Nekāp tik augstā kalnā, no kura tu nevari nokāpt. Starp mums es dzirdēju tādu tekstu: „Vajag izsaukt helikopteru.” Tikai pēc tam mēs uzzinājām, ka šis helikopters maksā 23 eiro minūtē. Un labi, ja mobilā telefona tīkla pārklājums vispār ir tik augstu kalnos.

Tu nevari rīkoties pāri tam, kas tu esi, tas ir grāvis. Otrs grāvis ir, kad tu zini, kas tu esi un nerīkojies saskaņā ar to, kas tu esi. Ja tu esi Karaļa bērns, tad rīkojies, kā Karaļa bērns. Tikai attiecīgās robežās, kurās Dievs tev pieļauj un atļauj, kurās tu esi sagatavots, izaudzis. Dzīvo saskaņā ar to, kas tu esi. Ne tikai zini, bet dzīvo tajā.

Ne tikai zini savas privilēģijas, bet baudi savas privilēģijas. Karaļiem ir daudzas privilēģijas.

To es redzēju. Mēs bijām daudzās pilīs, pilsētās, kalnos. Man ļoti interesē vēsture. Man tas ļoti patika un aizrāva, ko es tur dzirdēju, ko es tur lasīju, klausījos. Nākamajā dienā mājās es noskatījos filmu par tēmu, ko es tur biju redzējis. Internetā meklēju informāciju. Man tas tiešām viss interesēja. Un karaļiem bija privilēģijas. Bīskapiem, arhibīskapiem, kas bija vienā personā ar laicīgo valdnieku, viņiem bija ārkārtīgi lielas privilēģijas. Viņi tās baudīja. Baudi privilēģijas, ko dod tev Dievs. Paņem tās! Prasi tās! Bībele saka: „Visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, Mans Tēvs jums dos.”

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mateja 7:7)

Kas tad mums būtu jālūdz? Pēc privilēģijām arī ir jālūdz. Ka tu līdzinies tam, kas tu esi no iekšpuses. Un, lai tu tā varētu rīkoties, tev nepieciešams ir lūgt un rīkoties. Lūdziet, tad jums taps dots. Tu tici Dievam? Tu tici, ka Dieva Vārds ir absolūta patiesība un autoritāte? Te ir rakstīts – lūdziet, tad jums taps dots. Tātad, ja tu lūdz un tev nedod, kurš melo? Acīmredzot tu nepareizi vai nepietiekami lūdz, vai arī nedari, vai arī nesaproti, vai ko nezini. Tāpat tu nevari darīt to, ko tu nezini. Zini savas privilēģijas. Tu nevari baudīt savas privilēģijas, ja tu tās nezini.

Visi šie punkti ir savā starpā ļoti saistīti. Tu nevari dzīvot kā karalis, ja tu nezini, ka esi karalis. Tu nevari baudīt šīs svētības, ja tu neņem tās. Meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts, jo ikviens, kas lūdz, dabū. Cik cilvēki, kas lūdz, dabūs? Pēc Dieva prāta, kad lūdz. Cik? Ikviens, kurš lūdz, dabū! Ikviens, kurš meklēs, atradīs. Ikviens, kurš klauvēs, tam taps atvērts. Lūk, tāda ir mūsu ticība. Lūk, tādas ir mūsu privilēģijas. Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds. Kas tas ir? Lai nāk Tava Valstība. Tavs prāts lai notiek. Un kāds ir Dieva prāts pie Saviem prinčiem un princesēm? Dievam ir labklājības pilnas domas par tevi. Viņš mīl tevi! Tajā pašā laikā Viņš tev nedod, ko tev nevajag, bērns. Un, ja šad tad vajag, pa dupsi arī var dabūt, labos nolūkos. Kā ilgtermiņā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū? Kā ilgtermiņā baudīt Dieva svētības?

„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21)

Lūk, Jēzus vārdi. Pie trešā punkta. Ne tikai, ka tu zini, ka tu esi Ķēniņa bērns. Jā, es esmu glābts, esmu dziedināts, esmu bagāts, bet arī daru Mana Debesu Tēva prātu. Es zinu, ka tu vari dzīvot svētu dzīvi. Tu maksā cenu, lai dzīvotu svētu dzīvi. Pildi savus pienākumus, jo ne katrs, kas saka – Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā.

Tu zini, kas nosaka to, kas tu esi? Es tev jaunu domu iedošu. Jaunu, svaigu domu. Esi gatavs jaunai, svaigai domai? Tas, kas tu esi, nosaka ne tas, ko citi domā par tevi, ne tas, ko tu pats domā par sevi. Kaut arī mēs tik daudz runājam sprediķos par domāšanu. Tu neesi tas, ko tu domā par sevi. Es esmu jauns radījums, es esmu dziedināts, bagāts, auglīgs, man ir mega grupas, draudzes. Tu vēl neesi tas, ko tu domā par sevi. Tu esi tas, kā tu rīkojies! Un tas ir bībeliski. Pēc kā pazīst koku? Pēc tā, kā tas domā? Nē, pēc augļiem. Pēc augļiem jums būs pazīt. Pēc darbiem. Pēc rīcības. Un cilvēki pārsvarā par tevi domās, nevis pēc tā, ko tu pats iedomājies. Esi dzirdējis tekstus sabiedrībā: „Ko viņš no sevis iedomājas? Viņš kaut ko no sevis ir iedomājies.” Un ļoti bēdīgi ir tad, kad šis cilvēks jau ieņem kādu amatu. Un ja viņš ir karalis un ja viņš ir prezidents, un ja viņam ir liela vara. Viņš pēkšņi iedomājas, ka viņš ir dievs vai Dieva vietā, Dieva vietnieks, zemes imperators, tad ir ļoti lielas nepatikšanas man un tev, mums visiem. Ko viņš no sevis iedomājas? Cilvēki spriež par tevi nevis to, ko tu pats par sevi domā, bet pēc tā, kā tu rīkojies, kā tu dzīvo. Tu esi tas, kā tu rīkojies! Protams, tas varētu būt cits sprediķis – tu esi tas, kā tu domā, jo viss sākas ar domāšanu, bet tomēr, ja tai neseko rīcība, tad viss apstājas tavā galvā. Ne tikai tev ir tiesības un privilēģijas, bet tev ir arī pienākumi. Par cilvēku spriež pēc viņam uzticēto pienākumu pildīšanas.

Tagad būs tas, ko es sākumā minēju. Es iepazinu kādu karali. Ne personīgi. Viņš ir miris, bet dzīvoja 41 gadu virs zemes. Mēs bijām viņa pilī, ko viņš ir uzcēlis. Tā nav tikai viena pils, ko viņš ir uzcēlis. Tam visam ir vēsture, kāpēc viņš cēla šīs brīnišķīgās pilis. Pilis, kas ir skaistas, kas arī izsaka viņa iekšējo pasauli. Par šo karali es gribu tev arī pastāstīt. Tur arī radās tā doma no Dieva par karali. Šis bija karalis, kurš zināja, kas viņš ir – karalis. Tas bija karalis, kurš zināja savas privilēģijas un baudīja tās. Bet viņš nepareizi izprata savus pienākumus. Karalim ir jāvalda, jāvada tauta un jādara to pareizā veidā. Bet šis karalis uzskatīja, ka māksla, mūzika, operas cels viņa tautu, bet par aizsardzību un politiku nedomāja. Doma bija laba, viņš ienīda karu. Viņš bija pret karu jebkādā veidā. Bet diemžēl šī pienākuma nepildīšana viņu noveda postā. Tas bija Bavārijas karalis Ludvigs II.

Līdz šim braucienam uz Austriju, es par šādu karali nezināju. Šobrīd es zinu, jo mēs apmeklējām viņa pili. Vakar filmu noskatījos. 2012. gada filma par viņu, Bavārijas filma, moderna, homoseksuāla pieskaņa bija filmai piejaukta, arī tādas apsūdzības viņam bija. Ir arī vecāka filma sešās daļās, tur ir nedaudz savādāk, bet to es neesmu noskatījies, noskatījos tikai pēdējo daļu, gribēju redzēt viņa nāves apstākļus. Ludvigs II piedzima 1845. gada 25. augustā. Viņš piedzima karaļa ģimenē Minhenē, Bavārijas karaļa Maksimiliāna ģimenē. Kas vispār ir Bavārija? Pirmkārt, tā ir BMW dzimtene. Mēs bijām arī BMW muzejā. Tas man Minhenē patika viss labāk. Pati pilsēta mani īpaši neaizrāva, bet šis muzejs gan bija ļoti interesants. Bavārija ir Vācijas daļa. Agrāk Vācija kā tāda nepastāvēja tādā veidā, kāda tā ir šodien. Tā sastāvēja no vairākām valstīm un viena no tām bija Bavārija. Tad šīs valstiņas apvienojās, tad atkal pašķīrās, bet Bavārija bija neatkarīga valsts Vācijas impērijā. Bagāta valsts, un viņiem bija savi karaļi.

Tēvs Ludvigu audzināja ļoti stingri. Tā informācija ir dažāda, jo viss nav pierādāms. Jau no bērnības viņam nepatika politika, karš un tamlīdzīgas lietas. Viņam patika viņa tēva pilī gleznas, skulptūras un mūzika. Zini, arī Jēzus varēja būt galdnieks, jo Viņa patēvs bija galdnieks. Ludvigs bija vecākais dēls. Viņa brālis Oto bija trīs gadus jaunāks. Vecākais dēls mantoja troni. Ludvigs tika audzināts par karali. Es uzskatu, ka tēvs neizaudzināja karali, jo ir informācija, ka viņš nelaida savu dēlu politikā un nepielaida pie valsts pārvaldes darba. Varbūt tāpēc, ka uzskatīja, ka viņš ir vēl pārlieku jauns, es nezinu iemeslus. Ludvigs jau no jaunības aizrāvās ar mūziku, mākslu, arhitektūru. Viņš bija gara dvēsele, interesants cilvēks. Tēvs pāragri nomira, varbūt nepaspēja izskolot tik tālu, cik vajadzēja. Karalis Maksimiliāns pēkšņi nomira. Trieka un viss, karalis vairs nav. “Karalis ir miris! Lai dzīvo karalis!”

Ludvigs automātiski mantoja troni astoņpadsmit gadu vecumā, vēl puika, kurš aizrāvās ar Vāgnera mūziku. Rihards Vāgners – pasaules slavens komponists, operu autors, piemēram, Tristans un Izolde. Viņa pils, kur mēs bijām, ļoti atšķīrās no citām pilīm, kuras mēs redzējām. Es vēl nezināju šā cilvēka biogrāfiju, kas cēla šo pili. Pils saucās Noišvānšteinas  pils. Ja esat pamanījuši Disneja filmās un multenēs to pili, ko sākumā rāda ar salūtu, tad šis motīvs ir ņemts no Noišvānšteinas pils. Vāgnera mūzika Ludvigu ārkārtīgi aizrāva. Vāgners savā ziņā bija revolucionārs. Politikā viņš bieži ielīda tur, kur viņam nevajadzēja līst. Viņš nebija tikai mūziķis, bet savā ziņā arī buntinieks un politiķis. Bet viņa mūzika jauno karali tā uzrunāja, ka viņš ataicināja Rihardu Vāgneru uz savu pili. Visi bija pret Vāgnera uzaicināšanu uz Minheni, taču viņš to izdarīja. Karalis ir karalis. Ir parlaments, kas pieņem dažādus lēmumus, bet bez karaļa akcepta nekas nedarbojas. Viņam pieder pēdējais vārds. Viņš ir karalis. Viņš zināja, kas viņš ir. Ludvigs apmaksāja visus Vāgnera parādus, uzturēja viņu visā pilnībā. Faktiski viņi abi kopā taisīja mūziku. Politiķi viņam pārmeta, bet viņš uzskatīja, ka nebūs nekāds karš. Mēs bagātināsim tautu, būs miers, būs mūzika, būs māksla. Pacifists faktiski. Viņš mīlēja savu tautu. Viņam kā karalim vajadzēja veidot attiecības ar karaļiem, vismaz, kā minimums, ar karaļa meitām. Ar ietekmīgām personām. Viņam vajadzēja iedziļināties, studēt vēsturi. Taču viņš aizrāvās ar mūziku un arhitektūru. Viņš ar vienkāršiem cilvēkiem draudzējās. Viņam patika Alpu kalni, izjādes. Jautrs vīrs. Viņš neapprecēja nevienu sievieti. Viņš bija katolis. Tā viņš par sevi teica: „Es esmu katolis.” Bet viņam bija draudzene Austrijas karaliene Elizabete, tas nenozīmē, ka viņiem bija kādi sakari. Viņiem bija kopīgas intereses. Viņi, šad tad satikās. Viņa bija precēta sieva. Bet reiz vajadzēja notikt kāzām ar Austrijas karalienes māsu Sofiju. Viņi bija saderinājušies. Tika izveidota zelta kariete, speciāli šīm kāzām. Bet viņš, pāris dienas pirms kāzām, atteica laulības. Iemeslu var tikai minēt. Filmā šie iemesli bija galīgi tizli, diez vai tiem var ticēt. Bija parādīts, ka viņš mīlēja vienu puiku. Tas, protams, ir jaunvāciešu stilā. Kaut gan pierādīt mēs to nevaram, kā tas ir bijis.

Ar ko atšķīrās karaļa Ludviga II pils Zalcburgā? Visās citās varenajās pilīs, kurās valdīja Zalcburgas, Vācijas un Austrijas arhibīskapi, centrā bija jaunavas Marijas tēls. Centrā, altāros, visur – Marija. Jēzus nekur, ja nu vienīgi Jēzus, ja bija, tad kaut kur kaktā vai Marijai uz rokas kā mazs bērniņš. Ludviga pilī Jēzus bija pašā centrā. Tas bija pirmais, kas man iekrita acīs. Viņa pils iekšpusē uz sienām bija uzgleznoti Jēzus divpadsmit apustuļi. Otrais, šo arhibīskapu, katoļu namos, bija pilns ar elkiem. Sienas apgleznotas ar visām antīkajām dievībām. Viņu skatpunkts un tas kam viņi ticēja, faktiski bija šīs dievības, plus arī Kristus un Marija. Ludviga pilī, piemēram, Tristans un Izolde. Pavisam citi motīvi uz sienām. Tā silti, mājīgi. Kaut kas cits. Viņš bija citāds, šis cilvēks. Man viņa žēl. Ja tev nav sirdī Svētā Gara, tad visam citam nav nozīmes. Meklē prieku Kungā! Ludvigs II meklēja to citur. Tā bija mūzika. Vāgners bija kā dievs viņam. Kā viņš pats domāja, ka viņš rūpīgi ir pildījis savu pienākumu līdz mūža galam. Viņš parakstīja papīrus. Parlaments sagatavo papīrus, viņš tikai paraksta. Reiz viņam piegriezās, viņš aizbēga. Viņš pameta savu posteni, viņš aizbēga pie Vāgnera. Pēc divām dienām Vāgners viņu pierunāja, un viņš atgriezās atpakaļ. Vāgners bija vecāks par viņu, faktiski tēva vietā.

Kad Bavārijai bija jāiesaistās karā un karš bija neizbēgams, bija jāmobilizē un jāapbruņo armija. Manā skatījumā, tas bija absolūti nepieciešams, pretējā gadījumā viņi zaudētu savu valsti. Karalis bija pret. Visi nāca viņu pierunāt, šantažēt viņu. Viņš bija pret – nekādu karu! Viņš bija pret karu, pret asinīm. Galu galā tomēr panāca, lai viņš paraksta šo papīru. Karš notika. Viņiem konkrēti neveicās labi, bet viņa armija ļoti izcēlās. Viņš ieguva popularitāti. Taču viņa nedienas vairāk sākās tad, kad Prūsijas imperators anektēja Bavāriju. Prūsija ir tagadējās Kaļiņingradas teritorija, Polijā tā ir Gdaņska. Šobrīd Prūsijas vairs nav, bet toreiz tā bija varena impērija. Prūsija vienoja visas šīs mazās valstis un pievienoja arī Bavāriju, pretēji karaļa Ludviga gribai. Viņš negribēja to, taču politiķi, parlaments gribēja, un viņam nācās parakstīt. Protams, viņam palika autonomija, ienākumi palika. Viņš palika karalis, bet tomēr ne pilnībā neatkarīgs. Viņa brālis pēc šī notikuma sajuka prātā. Brālis bija ieroču nesējs, cīnītājs, un to viņš nevarēja pārdzīvot. Faktiski viņš uzskatīja, ka viņš ir karalis bez seguma.

Pēc šī notikuma, Ludvigs vēl vairāk sevī ierāvās. Ko viņš sāka darīt? Viņš sāka celt it kā paradīzi zemes virsū, savu pasauli. Viņš sāka celt pilis. Viņš norobežojās no politikas, no cilvēkiem. Bet tauta, interesanti, viņu mīlēja, jo viņš draudzējās ar vienkāršiem cilvēkiem. Un šajās pilīs viņš izteica savu iekšējo pasauli. Divas no pilīm mēs redzējām. Vienā mēs bijām, tā bija Noišvānšteinas pils. Ar gulbi saistīts Bavārijas Ludviga ģerbonis. Otra pils bija turpat blakus. No vienas pils varēja redzēt otru. To viņš necēla. To faktiski, uz cita cietokšņa drupām, uzbūvēja viņa tēvs, tur viņš jaunību bija pavadījis. Vieta, kur viņš izvēlējās uzcelt savu pili, bija ideāla. Piemēram, Alpu kalnos ir tikai kalni un mazi ezeriņi. Mēs gribējām Alpos peldēties, un mums teica, ka tur būs ezers, bet, kad mēs to ezeru ieraudzījām, izrādījās tā ir paliela peļķe. Viņi nezina, kas vispār ir ezeri. Te mums ir ezeri, tur viņiem nav tādi. Šajā vietā Bavārijā bija ezeri, ūdenskritumi, kalni, līdzenumi, pļavas, meži, klintis – viss vienā. Un tieši šādā vietā viņš uzbūvēja savu pili. Viņš tērēja milzīgi daudz līdzekļus piļu celtniecībai. Daudzi apvainoja viņu, ka viņš tērē valsts līdzekļus. Tā nebija patiesība, viņš tērēja savus līdzekļus. Viņa ģimene bija pret, tie arī savā ziņā bija viņa ģimenes līdzekļi.

Ludvigs II bija karalis, kurš faktiski nepildīja savus pienākumus. Viņš vēlējās būt mīkla visiem. Viņš bija karalis. Viņš zināja savas privilēģijas, taču aizmirsa par saviem pienākumiem. Rezultātā valsts lietas vadīja, protams, citi cilvēki. Viņam bija tikai jāparaksta dokumenti. Un bieži vien tas, kas viņam bija jāparaksta, bija konfliktā ar to, ko gribēja parlaments. Rezultātā situācija vēl vairāk sarežģījās. Es uzskatu, ka arī viņa ģimene, politiķi vēlējās tikt no karaļa vaļā. Tauta viņu mīlēja, to tā vienkārši nevarēja izdarīt. Karali nevarēja vienkārši atcelt. Nebija nekāda pamatota iemesla atcelt karali, bija tikai viens iemesls, kad to drīkstēja – ja karalis ir sajucis prātā. Ko viņi izdarīja? Uzaicināja kādu ārstu – profesoru, ārstu komisiju, bez paša karaļa līdzdalības. Uztaisīja papīru, ka karalis ir sajucis prātā. Tātad apvainoja viņu homoseksuālismā, norobežošanās no sabiedrības, valsts līdzekļu izšķērdēšanā, kas nebija patiesība. Un viņi sūtīja komisiju, grupu ar cilvēkiem arestēt viņu, viņa paša pilī. Pirmajā reizē viņa uzticamie pils cilvēki arestēja pašu komisiju un nosūtīja atpakaļ.

Ar gudrību politikā viņš absolūti neizcēlās. Viņam deva pareizus padomus tuvi cilvēki, armijas virspavēlnieki. Viņš varēja dabūt valsts armiju savā pusē. Viņam deva padomu uzstāties publiski Minhenē un pateikt, ka viņu apmelo, jo faktiski tauta bija viņa pusē. Viņš neizmantoja šo izdevību, un pēc tam kāds no viņa galma ļaudīm viņu nodeva, un karali arestēja viņa guļamistabā. Aizveda uz citu pili. Interesanti, ka nākamā dienā, un tas ir viss, kas zināms, viņš kopā ar ārstu izgāja pastaigāties, un pēc tam viņus abus atrada noslīkušus ezerā. Oficiālā versija ir tāda, ka viņš noslīcināja ārstu un noslīcinājās pats. Tā ir oficiālā versija, jo viņš taču it kā bija vājprātīgs. Bet šī versija ir ļoti maz ticama. Ļoti atgādina čekistu laikus. Ir vēl dažas versijas, kas tur ir noticis, bet neviens to īsti nezina. Dievs zina, kā tas viss ir noticis. Interesanti, ka atrada viņus seklumā, bet Ludvigs bija labs peldētājs, noslīkt viņš nevarēja. Mana versija – no karaļa vienkārši atbrīvojās. Protams, tā ir tikai versija, kā bija īstenībā, nezinām. Tas notika tāpēc, ka viņam pietrūka viens no trīs punktiem. Var teikt, ka divi no sešiem pietrūka.

1. Viņš nesaprata savus pienākumus.

2. Viņš nedarīja savus pienākumus.

Karalim ir jāvalda. Karalis ir politikā, nevis mūzikā un arhitektūrā.

Kā ilgtermiņā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Jēzū Kristū?

1. Zini, kas tu esi.

2. Zini savas privilēģijas.

3. Zini savus pienākumus.

4. Dzīvo saskaņā ar to, kas tu esi.

5. Baudi, paņem savas privilēģijas.

6. Pildi savus pienākumus.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde un Inguna Kazāka