Kā izdarīt to, ko negribas darīt?

Svētrunas tēma ir: „Kā izdarīt to, ko negribas darīt.”
Un tikai pasaki, ka tā tev nav aktuāla problēma! Esot mūsu draudzē ir diezgan neiespējami nezināt to, kas ir jāizdara, lai tu garīgi varētu augt, lai tu iemantotu Dieva apsolījumus, būtu finansiāli svētīts, atvestu cilvēkus pie Kristus un lai tu būtu brīvs. Šeit mums ir jau izstrādāta sistēma, ka daudzas lietas ir pašas par sevi saprotamas un skaidras, kas vienkārši ir jāizdara, jo es tās katru svētdienu atgādinu. Un izdarot šī lietas, kas ir Dieva griba, mēs arī saņemam tos apsolījumus, uz ko ejam. Tātad, sliktākā gadījumā tu vispār nezini, kas būtu jāizdara. Labākā gadījumā tu zini, bet ir grūti vai pat vispār tu to nevari izdarīt. Bet ko tad darīt un kā izdarīt to, ko negribas darīt?

Pilnīgi viss mūsu dzīvē ir atkarīgs no tā, kā mēs rīkojamies. Sliktākā gadījumā cilvēkam vispār nav nekāda mērķa, vīzijas un stratēģijas. Viņš pieceļas no rīta, iet uz savu darbu, tad atnāk mājās, skatās televizoru un iet gulēt. Un tā katru dienu. Ja paliek laiks, tad varbūt pavada to ar sievu. Un tā viņš dzīvo dienu no dienas, un tā viņš arī nomirst kā pelēcība, neko šajā dzīvē tā īsti arī nesasniedzis. Nu, labākajā gadījumā izaudzinājis kādus pāris bērnus, kas nav slikti, bet jautājums – kādi un kāpēc ir šie bērni. Vai tikai prieka pēc? Daudzi cilvēki grib bērnus tikai prieka pēc.

Tātad, labākā gadījumā cilvēkam ir arī mērķis un vīzija, un viņš zina, kāpēc un ko vajag. Sliktākā gadījumā nav pat saprašanas un skaidrības, kāpēc cilvēks dzīvo un kā kaut ko sasniegt – kā būt bagātam, kā iegūt bagātību, kā būt brīvam, kā dzīvot mūžīgi. Šīs lietas nezinot cilvēks dzīvo plūstot pa straumei. Labākā gadījumā tomēr cilvēks zina mērķus. Un tu, kas esi šajā draudzē, tev ir grūti nezināt šos principus, kas atnes glābšanu, kas atnes iekšēju brīvību, veselību, dziedināšanu gan tavai miesai, gan dvēselei, principus, kas sakārto tavu ģimeni, kas sakārto tavu iekšējo pasauli un pasauli tev apkārt, principus, kas palīdz izmainīties it visās dzīves sfērās. Principus, kas palīdz padarīt šo pasauli labāku, kas palīdz tev iekarot cilvēku sirdis un to, kas ir tev, dot arī viņiem. Taču, esot šai draudzē, mēs tomēr saskaramies ar problēmām. Mēs zinām, ko darīt, bet kā to izdarīt? Kuram ir tāda problēma? Tad, kad man ir tāda problēma un es zinu, kas man ir jāizdara, es to daru, bet tas nav viegli. Kā tad panākt, ka es varu izdarīt šīs pareizās lietas?

Jēzus ir mūsu piemērs un mūsu ideāls. Tu vari apmeklēt psihologu, ko es tev neiesaku darīt. Mums daži draudzes dalībnieki piespiedu kārtā ir bijuši pie psihologa, saistībā ar tiesāšanos. Viņi godīgi aizpildīja anketas pie psihologa un viņiem pēc tam pateica, ka viņi melo. Bet viņi nemeloja. Psihologi mācās vairākus gadus un neko neiemācās. Es nerunāju par visiem. Es runāju par 99%. Ir tikai 1%, kuros ir vērts ieklausīties. Ja tagad skolās un visur citur ir psihologi, tad kādreiz viņu vietā bija kapelāni. Tagad kapelāni ir palikuši tik dažās vietās.

Jēzus ir pats labākais psihologs. Viņš pats par sevi saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Viņš ir patiesība. Mums ir jānāk pie Jēzus un jāuzdod jautājumi Viņam: „Kā izdarīt to, ko man negribas darīt? Man ir tādas lietas, ko es zinu, ka tās ir pareizas un tās nesīs augļus, bet man negribas tās darīt. Un visa mana miesa un pat dvēsele saceļas pret Tavu gribu.” Tu atliec tās uz rītdienu. Rītdiena pienāk, un tu soli, ka izdarīsi parīt un aizparīt, un tā tu neizdari tās lietas. Kā izdarīt? Ko darīt, lai izdarītu? Iedomājies, lai to izdarītu, ir kaut kas pirms tam jāizdara, bet kaut kas tāds, kas nav tik grūts, bet ko var izdarīt jebkurš. Un pēc tam tu vari izdarīt to, kas tev ir jāizdara.

Par ko farizeji un tā laika ticīgie vajāja Pāvilu? Viens no iemesliem, kāpēc Pāvilu vajāja, nomētāja ar akmeņiem un kāpēc viņš dabūja sitienus četrdesmit bez viena, bija tas, kas viņš sludināja evaņģēliju pagāniem, cilvēkiem, kas bija ārpus Izraēla apsolījumiem. Tad, kad viņu Jeruzālemē arestēja, viņu apvainoja, ka viņš ievedis Templī pagānus. Kaut gan tā nebija patiesība, jo Pāvils neieveda viņus Templī, bet labprāt to gribētu. Viņu vajāja par to, ka viņš sludināja evaņģēliju neticīgiem cilvēkiem. Ja tu esi šeit, un tu nedalies evaņģēlija vēstī ar neticīgiem cilvēkiem, tad kas tu esi? Ja tu pats sevi apkaro, lai tikai nestāstītu cilvēkiem par Kristu, ja tu nedari neko, ja tu klusē, tad pēc definīcijas tu esi farizejs. Jo farizeji bija tie, kas kavēja evaņģēlija izplatību – tie bija tā laika konfesijas ticīgie, kas personīgi paši Dievu nepazina. Viņi vajāja tos, kas Dievu pazina, un viens no iemesliem bija tas, ka Pāvils sludināja dzīvo Dievu. Tāpēc viens no lielākajiem mūsu šodienas pārbaudījumiem, vienas no lielākajām bailēm ir pastāstīt cilvēkiem par Kristu. Lūk, arī problēma. Kā tad pateikt viņiem par Jēzu, kā darīt par mācekļiem, kā izraut cilvēkus no elles? Mums daudziem pat ir problēma lūgt par cilvēkiem, jo mums pašiem lūgšanu laiks ir 10 – 15 minūtes. Ko tajā laikā tu vari izlūgt par sevi un vēl par citiem cilvēkiem? Es saprotu, ka ticības sākumā tas ir normāli, bet tu nevari ilgi sēdēt uz 15 minūtēm, jo tā tu uzvaras neizcīnīsi. Mums pat ir problēmas saņemties un lūgt Dievu par cilvēkiem. Par tiem cilvēkiem, kuriem ir jātop izglābtiem, kas tev ir visapkārt, jo bez lūgšanas cilvēkus nevar izglābt. Un reizēm tu ej pie cilvēka un stāsti viņam, bet viņam tevi neuzklausa. Tas ir tāpēc, ka nav izlūgts un velns nav saistīts. Tev nav pret cilvēku jācīnās, bet pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Vai tu zini, ka ļaunie gari ir šeit virs zemes gaisa telpā? Pāvils pats saka, ka viņš bija trešajās debesīs. Tātad ir trīs debesis – trešās Debesis ir tās, kur ir Dieva tronis. Otrās debesis ir kosmoss un pirmās ir šīs, ko mēs redzam – gaisa telpa virs zemes, un tur atrodas ļaunie gari. Viņiem nav pieeja pie Dieva troņa, bet ir pieeja pie cilvēkiem. Un ja mēs stiprolūgšanā nesasaistām, tad veltīga ir mūsu evaņģelizācija. Varbūt ne pilnīgi visos gadījumos, bet 90%.

Par ikvienu no mums, kas šeit esam, kāds ir lūdzis Dievu. Bez šīm lietām, ko es tikko nosaucu, ir daudzas lietas, kas ir saistītas ar tavām finansēm. Tu gribi izlauzties finansiāli, taču tu jau zini kādas lietas, kas būtu jādara, bet tu nevari izdarīt. Tu gribi izmainīt savu ķermeni, gribi kādus atjauninājumus pie savas veselības, bet tu nevari to izdarīt. Tu zini, ka tev ir jāsporto, jākustas, bet tu to nevari izdarīt. Zini, ja tu nesportosi, tad tu sačākstēsi un no tevis drīz birs smiltis ārā. Katram cilvēkam draudzē „Kristus Pasaulei” ir jāsporto, jākustas. Redzi, kā mūsu jaunās dejotājas izdomāja sportot – slavēt Dievu tepat mūsu draudzē dejojot.

Es kaut kad lasīju, ka uz Jauno gadu, aptuveni šajā laikā cilvēki vairāk pērk sporta apģērbu. Cilvēki pērk preces, bet pēc pāris mēnešiem šis apģērbs stāv plauktiņā, jo viņi to nelieto. Cilvēki grib un zina, ka vajag, bet neizdara. Tāpat arī cilvēki grupiņās. Ja tu esi līderis, vadītājs, tad tu zini kādas lietas, kas ir jāpasaka, kas ir jāizdara, kas ir jāapciemo, zini, ka ir jāizbrīvē laiks un tu neizdari. Un tev ir kādi iemesli, kāpēc tu neizdarīji. Kā izdarīt?

Varbūt ir kāds lietas, kas ir jāsakārto ģimenē, un tu zini, kas ir jādara, bet tu nevari izdarīt. Varbūt ir kādas lietas, kas tev ir jāsakārto pie sevis, savā raksturā un tu zini, kas ir jādara un tu nevari izdarīt. Tad ko darīt? Mēs griežamies pie profesora Jēzus Kristus, kurš mājo trešajās Debesīs. Bet mums ir Viņa vārds – Bībele. Visas atbildes būs Bībelē. Tev ir jāsaprot, ja tu zini, šīs lietas, kas ir jādara un tu nedarīsi, tad tev nekad nebūs panākumi. Tu dzīvosi ilūziju un sapņu pasaulē. Tu domāsi, ka gribi būt bagāts, taču tā arī nekad nekļūsi turīgs.

Es atceros, kad biju narkomāns, kopā ar savu draugu, ar kuru kopā vārījām un tirgojām narkotikas, sapņojām, ka mēs tās pārdosim, uztaisīsim lielo biznesu un nopirksim Bīriņu pili. Mums bija tādi sapņi! Mēs nodarbosimies arī ar labdarību un uztaisīsim kādu namu bāreņiem! Palīdzēsim visiem un paši dzīvosim pilī. Taču tad, kad narkotikas bija jāpārdod, tad pārsvarā gandrīz viss nonāca mūsu vēnās. Es pat tik daudz nevarēju. Tomēr mēs sapņojām.

Un tu paliksi tukšs sapņotājs, ja tās lietas, ko tu zini, kas ir jādara, lai gūtu panākumus pie glābšanas, pie dziedināšanas, pie labklājības, pie sava iekšējā cilvēka, pie apstākļiem sev apkārt, neizdarīsi, tad tu nekad šajās lietās un vietās negūsi panākumus. Iedvesmojoši?

Tu nekad negūsi panākumus, ja nedarīsi tās lietas, ko tu zini un kas Bībelē ir rakstītas. Es gribu šodien tev palīdzēt izdarīt to, ko negribas darīt.

„Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: “Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega. Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams. Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait.” Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: “Esi sveicināts, rabi,” – un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt.”” (Mateja 26:36-54)

Jēzus atnāca šeit virs zemes ar noteiktu mērķi – samaksāt izpirkuma cenu par cilvēkiem.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Šī plāna kulminācija notika, kad Viņš mira pie krusta un izlēja Savas asinis. Šajās asinīs mums ir grēku piedošana, dziedināšana un labklājība. Nabadzība, slimības aiziet un atkāpjas, un velns zaudē savu varu un kontroli pār mums. Mēs ieejam brīvībā caur Jēzus asinīm. Lūk, kulminācija – nāve pie krusta un augšāmcelšanās. Bet pirms Jēzus nomira pie krusta, Viņš Ģetzemanes dārzā lūdza Dievu. Vienlaicīgi Dievs, vienlaicīgi cilvēks – pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Viss, ko Jēzus darīja, arī mēs varam darīt.

Jums nevienam rīt pie krusta nav jānomirst. Un vēl jo vairāk, nevienam no mums šeit šodien nav jānes vispasaules grēki un slimības. Es domāju, ka Jēzus cieta ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Viņš nesa visas pasaules grēkus. Tu iedomājies savus pretīgos grēkus, kas tev kādreiz bija, bet Viņš visus tos nesa.

„Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” (Jesajas 53:4)

Tev nav jāiet rīt nomirt, bet Jēzum bija jāiet nomirt un jānes visas pasaules grēki. Viņam bija jāizdara tas, kādēļ Viņš bija atnācis virs zemes. Un jautājums – vai Viņš gribēja to darīt? Nē!

Ģetzemanes dārzā Jēzus lūdza Dievu, lai notiek Viņa prāts.

„Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”” (Mateja 26:59)

Viņš ir vienlaicīgi Dievs un cilvēks, bet Viņš nāk pie Tēva. Un esot miesā, Viņš saka, „Ja tas var būt Tēvs, lai šī nasta iet Man garām”. Taču nākamajā teikumā, viņš turpina: „Taču ne Mans prāts, bet tavs prāts, lai notiek.” Un notiek Dieva prāts.

Tieši Ģetzemanes notikumā var ieraudzīt, ko Dievs šodien saka mums, kā izdarīt to, ko negribas darīt. Jēzus to izdarīja. Viņš lūgšanā guva spēku. Eņģeļi Viņu stiprināja, un Viņš nomira pie krusta un ir dzīvs, un ir izmainījis manu un tavu dzīvi. Viņš izmainīs vēl tūkstošiem un miljoniem cilvēku dzīves, arī caur mūsu draudzi.

Ko tad Jēzus izdarīja? Kā Jēzus izdarīja to, ko negribēja miesā, bet gribēja garā? Garīgi Viņš atnāca ar vienu mērķi – nomirt pie krusta un augšāmcelties, bet miesā Viņam negribējās to darīt. Tātad Gars uzvarēja miesu, pareizi? Mēs esam garīgas būtnes. Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dvēsele sastāv no manas gribas, prāta un emocijām. Tagad mēs daudzi gavējam, un miesa prasa savu, bet tu esi garīga būtne un saki: „Nē, tu nedabūsi ēst līdz pulksten četriem.” Mēs valdām pār savu miesu. Gars valda pār miesu. Nāk dažādas emocijas un prātā nāk dažādas domas. Tātad mana dvēsele arī cīnās, jo viņa arī negrib to, ka es neēdu. Bet es gribu izpildīt Dieva gribu un gavēt par tiem cilvēkiem, kam jānāk pie Kristus. Gavēt par saviem mācekļiem, par savu draudzi. Gavēt un iestāties par savu ģimeni. Es gribu sist savu miesu krustā ar gavēņa palīdzību. Es gribu kontrolēt sevi. Un Jēzus sevi kontrolēja. Garīgi Viņš to vēlējās, bet miesīgi nē.

Kādreiz Padomju laikā bija sauklis: „Veselā miesā, vesels gars!” Bet viss, draugi, ir otrādi. Ja tev būs vesels gars, tev būs vesela miesa. Kāpēc, piemēram, Šūmahers gandrīz nositās? Viņam bija viss – ķivere galvā, it kā ievērota visa drošības tehnika. Bet viņš slēpodams krita un sasita galvu pret akmeni. Tāpēc, ja tevi Dievs sargā, tad sargā, bet ja nesargā, tad liec, kādu ķiveri gribi. Ja tavs gars ir vesels, tava āriene, tavas finanses, viss tev apkārt būs vesels un kam tu pieskarsies, viss tev labi izdosies.

1. Tas ko Jēzus izdarīja Ģetzemanes dārzā, pirmkārt, bija kambaris. Par lūgšanu kambari mēs draudzē saucam to vietu, kur mēs regulāri divvientulībā pavadām laiku ar savu Debesu Tēvu lūgšanā. Mums katram ir savs personīgs laiks, ko mēs atvēlam Dievam. Citam tās ir 15 minūtes, cits lūdz stundu, divas, bet es sešas. Reizēm piecas vai septiņas. Tas ir mans laiks ar Dievu, ko es Viņam atvēlu. Mums katram tāds ir un šajā laikā mēs lasām Bībeli, lūdzam un slavējam. Pirmais noslēpums tam, kā izdarīt to, ko negribas darīt, ir lūgšanu kambaris. Tieši tur Jēzus ieguva spēku izdarīt un nomirt pie krusta. Tas ir nosacījums numur viens. Kad es satiekos ar cilvēkiem un viņi nāk pie manis ar savu problēmu, tad parasti es uzdodu šādus jautājumus: „Vai tu lūdz Dievu regulāri, disciplinēti? Vai tu Bībeli lasi disciplinēti un regulāri?” Ja tev šīs lietas nav, tad tālāk nav ko runāt. Sāksim ar to, ka tu noorganizēsi savu kambari. No brīža, kad pieņēmi Jēzu, tev ikdienas ir vajadzīgs kambaris, kaut 10 vai 15 minūtes sākumā, bet Dievs ir jālūdz katru dienu regulāri. Un tieši tur – savās lūgšanās, kad tu nes Dievam tās lietas, kuras tu nevari izdarīt, tu izcīni uzvaru. Tu lūdz: „Dievs palīdzi man iet uz nodokļu inspekciju, iesniegt vajadzīgos papīrus, lai sāktu pati sevi apgādāt, kā pašnodarbinātais.” Lūdz kaut par to pašu dokumentu, vai kādu svarīgu zvanu, kurš tev ir jāveic. Varbūt tu ar šo cilvēku negribi runāt, varbūt tev pat ir bijusi konflikta situācija ar viņu, bet tu zvani, jo tev ir jānokārto šī lieta. Tu ej lūgšanā un lūdz: „Dievs palīdzi man piezvanīt un pateikt sekojošus vārdus.” Raksti uz papīra vai iemācies no galvas, ko tu apmēram gribi pateikt un lūdz, lai Dievs palīdz tev to izdarīt. Pēc tam nākamais solis ir, ka tu saki: „Dievs paldies, ka Tu man palīdzi to izdarīt, ka es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” Ņem Rakstu vietas no Bībeles un apliecini. Ar Dievu nav nekā neiespējama. Tu vari piezvanīt. Un ne jau tajā brīdī, kad tu zvanīsi, tu piezvanīsi, bet tad, kad tu par to lūgsi. Tu jau esi piezvanījis un izdarījis, kad esi uzvarējis sevi lūgšanā, jeb arī tu esi lūdzis par kādu cilvēku vai kādiem apstākļiem un tu esi lūdzis un apliecinājis tik ilgi, ka tu zini iekšēji, ka tas ir noticis. Un pēc tam tu tikai ej un savāc ražu.

Vai tu zini, ka mācekļi visi aizbēga un nodeva Viņu pēc tam, kad Jēzu arestēja? Kāpēc? Jo mācekļi pat vienu stundu nespēja Dievu lūgt.

Garīgi mēs zinām un gribam darīt pareizas lietas, un gribam dabūt to zvaigžņu stundu un rezultātus, taču tas ir jāizdara, jo miesa ir pret to. Emocijas ir pret, bet, ja tu esi lūgšanu kambarī, tavs gars tiek celts, un tu spēj uzvarēt miesu. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. To vienmēr atceries!

2. Jēzus skuma un baiļojās. Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes. Es speciāli, lai šo notikumu varētu labāk saprast, noskatījos sākumu no filmas „Kristus ciešanas”, kur Viņš Ģetzemanē lūdz Dievu. Viņš burtiski noģība un nokrita ar seju uz zemes no ciešanām un pārdzīvojumiem. Viņš trīcēja un baiļojās. Bet padomā, ja tev rīt būtu jāiet nomirt pie krusta, vai tu mierīgi gulētu? Un Viņš to darīja labprātīgi. Iedomājies, tava izvēle – labprātīgi to izdarīt, vai nē. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.

Nē, mums šodien nevienam nav jānomirst pie krusta. Bet Jēzus skuma un baiļojās. Un kad Viņš nāca Dieva priekšā, Viņš teica: „Ja tas var būt, lai šis biķeris iet Man garām.” Tātad ir normāli baidīties. Mēs jau svētrunas sākumā noskaidrojām, ka mums visiem ir bailes. Mums ir kādas problēmas, ko mēs zinām, kas mums jādara, bet nedarām. Mēs baidāmies. Un Jēzus caur Dieva vārdu mums dara zināmu, ka ir normāli baiļoties, pat trīcēt. Var būt, ka tev ar kādu cilvēku ir jārunā, bet tev jāslēpj rokas, jo tās trīc. Cik daudzi no jums ir runājuši šeit, aiz kanceles? Es pa gabalu redzu, ka citiem rokas trīc. Ir bailes, bet tu ej un to dari. Tev ir bailes, bet tu esi nolēmis, un tu ej un to izdari.

Starp citu bailes no publiskas uzstāšanās ir vienas no lielākajām cilvēku bailēm. Man kādreiz arī bija bailes šeit sludināt. Kad es pasludināju mūsu jauno stratēģiju „5+1”, ka katra piecu cilvēku grupa mēneša laikā atved pie Kristus un izglābj vienu cilvēku, es pēc tam vairāku cilvēku acīs ieraudzīju bailes. Reāli es paskatījos, un redzēju neziņu un bailes. Draugs, tas ir normāli. Jēzus skuma un baiļojās, jo Viņam bija jāizdara kaut kas, ko Viņš negribēja darīt, kas bija sāpīgi.

Bailes nav pašas sajūtas. Pareizāk sakot, bailes var saukt par sajūtām, bet mēs nevaram pakļauties bailēm. Ja kāds cilvēks saka, ka viņam nav bail, tad parasti viņš domā, ka viņš neko nejūt, bet viņš melo. Ja kāds cilvēks par kādām lietām saka, ka viņam nav bail, tad viņš melo. Viņam ir baiļu sajūta, bet viņš kontrolē savas bailes un izdara pareizas lietas. Šī baiļu sajūta ir un tā ir normāla parādība.

Vai tu vari viens pats tagad paņemt grāmatiņas un iet evaņģelizēt uz Maskavas ielu? Uzrunā vismaz piecdesmit cilvēkus un iedod viņiem šīs grāmatiņas! Tu domā, ka tev nekur nebūs jāiet, un tāpēc tev nav bail? Bet ja nu tev tur būs jāiet? Būs bailes. Ir normāli baidīties, bet nav normāli pakļauties šīm sajūtām.

Jēzus nepakļāvās sajūtām. Viņš nāca Dieva priekšā un tā arī pateica: „Dievs, Man ir problēma – Es negribu mirt pie krusta. Vai mēs nevaram kaut ko sarunāt?” Bet Dievs saka, ka nevar gan. Tad Jēzus turpina: „Tēvs, lai notiek Tavs prāts!”

3. Tev ir nepieciešams sava mācītāja, sava grupiņas vadītāja un grupiņas cilvēku atbalsts. Un atbalsts arī lūgšanās, ka arī viņi zina tavu problēmu un lūdz par to, atbalsta tevi un uzklausa. Jēzus ņēma līdzi savus mācekļus un dažus no tiem – Pēteri un Cebedeja dēlus, kas bija Jānis un Jēkabs, Viņš ņēma tuvāk pie tās vietas, kur Dievu lūdza. Viņš nokrita zemē uz Sava vaiga, lūdza Dievu un mācekļi visu to varēja vērot. Viņš gribēja, ka viņi vēro, ka viņi ir tur. Jēzus negribēja palikt viens pats. Šajos smagajos brīžos, kad bija jāizcīna tik smaga cīņa, Viņš nomira pie krusta jau Ģetzemanē. Patiesībā Jēzus Kristus nomira pie krusta jau Ģetzmenes dārzā. Šajā smagajā brīdī Viņš negribēja būt viens pats.

Un mazāk vajag skatīties pasaulīgas filmas, tā nav tā sabiedrība, kurā tev būtu laiks jāpavada. Es nesaku, ka nedrīkst skatīties nevienu filmu, nē. Bet cik daudz un kādas? Jo vairāk tu skaties filmas ar pasaulīgu saturu, jo vairāk tu esi šajā sabiedrībā ar šiem cilvēkiem, bet tev būtu jābūt ar Kristu un saviem cilvēkiem, ar savu vadītāju, ar saviem grupas cilvēkiem un ar savu draudzi. Lūk, šajā kompānijā, kas ir tavi draugi. Parādi man savus draugus un es pateikšu kāds esi tu pats. Vai tev ir atbalsts? Un nesaejies ar cilvēkiem, kuri tev netic. Nesaejies ar tādiem cilvēkiem, kuri tevi apvaino un apsaukā. Es nesaku, ka tev tagad no sievas jāšķiras, nē. Bet, ja tev apkārt ir negatīvi cilvēki, draugi, distancējies no viņiem. Šie cilvēki nav tavs atbalsts, šie cilvēki ir tava nelaime, šo cilvēku ietekme ir lielāka nekā Dieva vārda ietekme. Skaties ar ko tu esi kopā.

Arī cilvēki kad precas. Draudzē jūs šeit ar vien biežāk atrodat viens otru. Cik tas ir nopietni – ar kādu cilvēku tu būsi kopā, vai viņš ticēs tev, vai viņš atbalstīs tevi tajā, ko tu dari, vai viņš tikai pārmetīs tev, aprunās un liks šķēršļus? Labāk neprecēties, draugi, nekā dzīvot ar tādu cilvēku kopā, jo viņš ir tavs ienaidnieks. Personīgi es zinu, kā es rīkotos, bet jums pašiem jāzina, kā jūs rīkosities. Es nekad mūžā neļautu nevienam vai nevienai kāpt sev uz galvas, nekad un nemūžam. Es noteikti kaut ko izdomātu.

Tāpat arī darba vietās, tu nevari ļaut priekšniekam sevi kontrolēt. Jā, mums ir jāgodā savi priekšnieki, taču tu esi personība, tu esi Dieva bērns, Ķēniņa bērns, tev ir sava dzīve un tu dzīvo savu dzīvi, nevis to cilvēku dzīvi. Varbūt mans priekšnieks grib to, vai šo, bet es arī kaut ko gribu, man ir sava dzīve, savi principi, savas uzvaras un savi zaudējumi. Lūk, darbā esmu tavs, bet ārpus darba laika es piederu sev. Mani neviens nekontrolēs. Mēs esam personības, mēs piederam Dievam un ne šiem cilvēkiem.

4. Tu vari atklāt Dievam, ka tu nevēlies to darīt miesā, bet garā vēlies. Jo Jēzus tā arī teica: „Varbūt, Dievs, tā lieta varētu iet man garām, bet ne mans, lai Tavs prāts notiek”.Personīgi es Dievam nekad tā nesaku, bet Jēzus tā teica. Tu vari pažēloties Dievam un izkratīt Viņam savu sirdi. Ir normāli Viņam sūdzēties, bet man pašam tas nepatīk. To var darīt, bet ar tādu norunu, ka otra lūgšanas daļa būs: „Dievs, lai notiek Tava griba manā dzīvē, ka es izdaru to, kas man ir jāizdara. Es izdarīšu to, Tavā spēkā es visu spēju”.

5. Lūdz, lai notiek Dieva prāts. Jēzus lūdza: „Tavs prāts lai notiek”. Ir rakstīts, ka eņģeļi no Debesīm, Dieva sūtīti, stiprināja Jēzu Kristu pārdabiski. Tad, kad tu esi kambarī, tad, kad tu pareizi lūdz, tad, kad tev ir kaut kādas lietas un problēmas, kuras tu nevari izdarīt un kad tu nes tās Dieva priekšā, tu lūdz un apliecini, bet Dievs sūta savus eņģeļus, Viņš stiprina tavu garīgo cilvēku un tu spēj izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Un tu ne tikai spēj izdarīt, bet Tas Kungs pakārto arī apstākļus, attīra tev ceļu no ļauniem gariem, ka tu spēj paveikt to, kas tev jāpaveic.

Viena īsa liecība no Keneta Heigina grāmatas par šo punktu:

„Lūdz, lai Dieva prāts notiek, cik liels spēks ir lūgšanai. Esmu pārliecināts, ka lūgšanā ir tāda vara un spēks, ko mēs vēl neesam īsti pielietojuši. Daži no mums tikai mazliet tai ir pieskārušies. 1947. gadā manas draudzes svētdienas skolas vadītājs, kurš strādāja pie naftas sūknēšanas, nokrita no iekārtas un tieši motora telpā. Man paziņoja, ka viņš ir gājis bojā. Kad tur ierados, viņš bija noguldīts zemē, blakus stāvēja ātrās palīdzības mašīna, visapkārt drūzmējās cilvēki. Noliecos pie ārsta Gareta, viņš man čukstēja, sākumā domāju, ka viņš ir miris, tā vēl nav, bet drīz viņš mirs, mēs nedrīkstam viņu kustināt, jo tad viņš nomirs uzreiz. Tad ārsts sacīja, mācītāj, Heigin, parunājiet ar viņa sievu un sagatavojiet viņu iespējamai viņas vīra nāvei. Es paņēmu šo sievieti aiz rokas un novedu malā nevis lai sagatavotu, bet lūgtu kopā ar viņu. Kad bijām pagājuši prom no ļaužu drūzmas, viņa sacīja: „brāli Heigin, Gareds nedomā, ka mans vīrs izdzīvos vai ne”? „Jā, nedomā vis, māsa”. Tad viņš sacīja: „vai nav brīnišķīgi, ka mums ir iekšēja informācija”, viņa domāja par informāciju, kas ir Bībelē un teica: „jā, paldies, Dievam, mēs lūgsim un viņš dzīvos”. Viņš turpināja dzīvot ietīts palagos un noguldīts uz zemes, Gareds palika pie viņa, visbeidzot ārsts nolēma riskēt un aizvest cietušo uz slimnīcu, manuprāt, Gareds juta, ka mēs par viņu lūdzām un turam pie dzīvības. Jo viņš sacīja: „esmu pārliecināts, ka dzīvu mēs viņu līdz slimnīcai neaizvedīsim, bet mēs ieliksim viņu ātrās palīdzības mašīnā un pamēģināsim. Mācītāj Heigin, sēdieties arī jūs mašīnā un brauciet viņam līdzi”. Īsāk sakot, cietušais pārdzīvoja šo braucienu, viņu sagaidīja trīs ārsti.

Es aizbraucu uz slimnīcu un paliku pie viņa pa nakti, viņa sieva palika pie viņa visu diennakti, trešajā dienā ap astoņiem vakarā viens no ārstiem man sacīja: „mācītāj, es būšu atklāts pret jums, viņš jau trešo diennakti atrodas bezsamaņā, mēs nezinām, cik lieli ir viņa ievainojumi, mēs nevaram viņu aizvest uz rentgenu un to pārbaudīt, ja mēs viņu pakustināsim, viņš nomirs, esam izdarījuši visu iespējamo, viņš tagad ātri aizies, mēs tur neko nevaram līdzēt”. Atgriežoties palātā, redzot kā svētdienas skolas vadītāja sieva sāk pagurt, gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Nogurstot fiziski, arī tavam garam, iekšējam cilvēkam ir grūti valdīt, īpaši, ja problēma ir tieši tavu acu priekšā. Redzēju, ka viņas ticība ir sākusi šķobīties, zināju, ka man viņa no turienes ir jāaizved, zināju, ka cietušais nomirs, ja sieva ilgi paliks pie viņa.

Daudzi ir nomiruši tieši tamdēļ, ka viņu radinieki ir palikuši viņu tuvumā, es saprotu, kāpēc Jēzus dažreiz izdzina cilvēkus no istabas, kad viņš dziedināja slimos.

Es nemeloju viņai, bet arī neteicu, ko ārsts man bija sacījis, teicu: „Tev jāatpūšas, es piezvanīšu tikko būs izmaiņas, bet ar viņu viss būs kārtībā”. Tajā naktī man nācās nedaudz garīgi pacīnīties, t.i. man vajadzēja cieši turēties pie Dieva vārda apsolījumiem, kamēr biju nomodā ar manu svētdienas skolas vadītāju viss bija kārtībā, bet šī bija trešā nakts, kad nebiju gulējis. Kad sāku krēslā iesnausties, viņam palika sliktāk, māsiņa pamodināja mani, kad pārbaudīja viņa skābekļa aparātu, paskatoties uz viņu nodomāju, viņš ir miris, es aizmigu un ļāvu viņam nomirt man uz rokām. Uztraukts pajautāju māsiņai: „vai viņš ir miris”? „Nē”, māsiņa sacīja, „es ar tā nodomāju, bet līdz septiņiem rītā, kad veikšu nākamo pārbaudi, viņš neizdzīvos”. Bija 2 naktī. Es izgāju koridorā un lūdzu, ļoti klusu lūdzu, es iestājos par viņu. Dievs, aicini mūs atgādināt Viņa sacīto, Dieva vārda apsolījumus, tas attiecas uz lūgšanu. Tāpēc divos naktī, slimnīcas koridorā sāku čukstēt: „Kungs, es neļaušu viņam nomirt”, tad izklāstīju Viņam savu lietu: „pirmkārt, viņš ir mans svētdienas skolas vadītājs, iespējams, ne pats labākais pasaulē, bet labākais, kāds man jebkad ir bijis, viņš man palīdz, viņš apciemo tos, kuri vairs nenāk uz draudzi, viņš pie tā strādā visu nedēļu, viņš man palīdz arī daudz kur citur. Otrkārt, 30 procentus no visiem saviem ienākumiem viņš ziedo draudzei, treškārt, viņš kalpo Dievam un atstāj labu ietekmi uz cilvēkiem, esmu runājis ar pilsētas biznesmeņiem, viņi tic šim cilvēkam un respektē viņu, man šis cilvēks ir vajadzīgs, esmu šīs draudzes gans, Tu esi virsgans, kas man ir vajadzīgs, tas tev ir vajadzīgs, ceturtkārt, Bībelē skaidri ir teikts, ka nāve ir ienaidnieks, tā nav no Dieva, tā patiesi ir no velna, kad velns būs iznīcināts, arī nāve tiks iznīcināta, tāpēc es apsaucu nāvi un pavēlu tai atstāt šo cilvēku, es neļauju viņam nomirt”. Atgriezos atpakaļ palātā, apsēdos krēslā un iesnaudos, viņam palika sliktāk, piecēlos un vēlreiz lūdzu to pašu, aizstāvot cilvēka lietu, tas atkārtojās četras reizes, ceturtā reize bija ap četriem naktī. Ap astoņiem atnāca viņa ārsts un pielika ausi pie viņa krūtīm, pēc neilga brīža viņš pagriezās pret mani un iesaucās, nu viņš ir izķepurojies varbūt, ka tagad viņš tomēr izdzīvos. Atnesiet nestuves, mēs nesīsim viņu uz rentgenu. Kad viņu atnesa no rentgena pārbaudes, tas sacīja, viņa izdzīvošanas iespējas ir puse uz pusi. Es tur stāvēju, bet iekšā man viss lēkāja, domāju uz pusi, par ko tu runā, simts procenti, ka viņš izdzīvos. Un viņš izdzīvoja. Neteicu nevienu vārdu, ne savai sievai, ne kādam citam par to, ka biju lūdzis par šo cilvēku, atgriežoties draudzē, viņš liecināja. Sākumā viņš pateicās visiem par lūgšanām un teica, nekad nežēlojiet tos, kuri mirst, pēdējais, ko atceros bija krišana, es nemaz neatceros, kā uzkritu uz tām ierīcēm, nākamais, ko apzinājos, bija pamošanās slimnīcā. Kad pamodos, vairs nekādas sāpes nejutu, taču, kamēr biju bezsamaņā, acīmredzot es nomiru, es nonācu Debesīs un dzirdēju eņģeļu kori, savu mūžu nebiju dzirdējis tādu dziedāšanu, redzēju Jēzu, Viņš nāca pie manis, jau taisījos mesties zemē viņa priekšā un teikt cik ļoti Viņu mīlu, kad Viņš ierunājās: „tev jāatgriežas atpakaļ”, es sacīju: „es negribu atgriezties”, Jēzus teica: „tev nāksies atgriezties uz zemes”, bet „es to negribu”, trešo reizi Jēzus teica: „tev vajadzēs to darīt, jo brālis Heigins neļauj tev nākt”. Tad Jēzus pagriezās un pašķīris Debesis kā atvelkot aizkaru no loga, dzirdēju kā brālis Heigins lūdza, Kungs, es neļauju viņam nomirt, Jēzus sacīja: „redzi, viņš neļauj tev nomirt”. Nākamais, ko atceros, bija pamošanās slimnīcā, stāstīja manas svētdienas skolas skolotājs. Nebiju viņam stāstījis, ka biju tā lūdzis, kā viņš to varēja zināt, tas Kungs ļāva viņam dzirdēt manu lūgšanu un pateica, ka tas ir iemesls, kāpēc viņš nevar palikt Debesīs. Šis notikums lika man saprast, ka mums ir tāda vara aizstāvēt savu lietu, kādu mēs vēl agrāk neesam lietojuši.”

6. Pārbaudi, vai tavi atbalstītāji ir nomodā. Jēzus trīs reizes lūdza Dievu, un kad Viņš nāca pie mācekļiem, viņi vienmēr gulēja. Viņš pārbaudīja, vai viņi lūdz, vai viņi ir kopā ar Viņu vai nav. Paprasi savam līderim, vai viņš lūdz par tevi? Dod savas problēmas un vajadzības, lai līderis lūdz, lai grupiņā arī par to lūdz kopīgās lūgšanās. Atgādini to, ir svarīgas šīs kopīgās lūgšanas, tu tikko dzirdēji liecību, cik liels spēks, kad mācītājs par tevi iestājas.

7. Lai miesu pakļautu, ir jātrenējas. Jātrenējas ir gavējot! Jēzus pirms sāka savu kalpošanu, 40 dienas gavēja tuksnesī. Tātad, gavējot mēs spējam izdarīt to, ko nevēlamies. Ne jau vienā dienā tev viss izdosies, trenē savu miesu, trenē savu garu, pakļauj miesu darīt pareizas lietas. Gavēnis ļoti palīdz, tam ir ne tikai pārdabiska puse, kas padara efektīvākas lūgšanas. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs gavējam, ir tas, ka tā mēs mācāmies kontrolēt sevi.

Ja tu vienu dienu nevari nogavēt uz ūdens, draugs, tu nevari neko. Ir maz lietas, ko tiešām tu vari. Un tad, kad tu būsi trīs dienas uz ūdens nogavējis, tad jau tu varēsi sākt domāt, ka tu vari izdarīt jau kaut ko lielu. Ar vienas dienas gavēni tikai tādas mazākas lietas var izdarīt, bet ar trīs dienu gavēni kaut ko lielāku un ar četrdesmit dienu gavēni jau vispār.

Es neiesaku nevienam gavēt četrdesmit dienas. Mēs to esam pamēģinājuši, tas bija ļoti grūti, bet mēs to izdarījām. Nav jau pilnīgi tā, ka ja tu negavē, tad tu neko nevari, bet garīgas lietas citādi nepieveiksi. Jo Jēzus saka, ka velnu nevar uzvarēt ar gudriem paņēmieniem, bet tikai ar lūgšanu un gavēšanu var izmainīt apstākļus garīgā pasaulē un pēc tam mainās arī redzamā pasaule.

8. Nepietiek tikai vienreiz palūgt, tas jādara regulāri. Mums ir jālūdz regulāri, līdz Dieva prāts tiek izdarīts. Jēzus bieži gāja savā kambarī. Arī Ģetzemanes dārzā Viņš trīs reizes lūdza, atnāca pie mācekļiem, paskatījās, kā viņiem iet, pamodināja un gāja atpakaļ lūgt. Nepietiek lūgt vienu reizi, lūdz, kamēr ir atbilde. Dažreiz tu lūdz, lūdz, lūdz par kādu lietu un pēkšņi tevī atnāk tāda apskaidrība, un tu zini, ka garīgā pasaulē tas jau ir noticis, pēc tam tu ej un tikai izdari. Un tev jāsaprot arī, ka vienā dienā lieli mērķi nav sasniedzami.

9. Jēzus piedzima necilos apstākļos, kūtī. Viņam pat nebija normāli ratiņi, Viņu guldīja silē, no kuras dzēra lopi. Un Rakstos ir sacīts, ka „tu, Betlēme, mazākā no jūras pilsētām, no tevis nāks Valdnieks.” Nav svarīgi tavi dzimšanas, audzināšanas fakti, nav no svara, kādi tavi vecāki, izglītība, skolotāji, bērnības traumas vai pieredze. Tas viss nav svarīgi. Nav svarīgi, kādi ir tavi parametri, kāda ir tavu matu krāsa, kāds ir tavs augums, vai tu esi fiziski spēcīgs vai vājš, nav svarīgi, kāds ir tavs intelekts. Mēs daudzi reizēm par sevi domājam – es jau neesmu tāds, man nav tādi parametri, man nav pietiekošs vecums vai izglītība, pietiekoša gudrība un viss pārējais. Nav svarīgi, jo Jēzus piedzima kā nekas, necilos apstākļos un Viņš strādāja par galdnieku līdz 30 gadu vecumam. Un tikai 30 gados Viņš sāka kalpot. Nav svarīgi, par ko tu esi strādājis, grāvjus racis vai par auklīti, tam nav nekādas nozīmes, kāds ir tavs stāvoklis sabiedrībā. Nozīme ir tikai vienai lietai, vai tu paļaujies un tici uz Dievu, ka Viņa spēkā tu spēj izdarīt visas lietas. Nost ar mazvērtību! Cik daudz mēs sevi bakstām: „Es neesmu tāds, es neesmu šitāds!” Kāda nozīme, kāds tu esi un kā tevi audzinājuši!

„Bet viņš sacīja: “Piedod man, mans Kungs, ar ko lai es izglābju Israēlu? Redzi, mana dzimta ir nabagākā Manasē, bet es pats esmu jaunākais sava tēva namā.”” (Soģu grāmata 6:15)

Dievs aicināja Gideonu atbrīvot Israēla tautu, tātad celties, pulcēt karaspēku un atbrīvot no Midiāna. Uz ko viņš atbild, ka ir jaunākais sava tēva namā un ka viņa dzimta ir nabagākā visā Manases ciltī.

„Un Tas Kungs viņam sacīja: “Tāpēc, ka Es būšu ar tevi, tu sakausi Midiānu kā vienu vienīgu vīru.”” (Soģu grāmata 6:16)

Interesanti, kad Dievs uzrunāja Gideonu, Viņš teica: „Esi sveicināts, tu stiprais un drošsirdīgais vīrs”. Un viņš par sevi domā – es te slēpjos no midiāniešiem un pa kluso kuļu labību vīna spiedē, lai okupanti mani nepamana un man neatņem visu.

Tātad, kas tev trūkst? Naudas par maz, es nevaru to un to? Tev nevajag naudu, jebkam, ko tu gribi izdarīt, tev nevajag naudu, jo nauda seko projektam. Ja tu ej Dieva gribā un dari Viņa mērķus, tad nauda seko tev. Lūk, kāpēc tu esi nabags! Lūk, kāpēc nabagu ir pilna Latvija, viņi jau neiet uz mērķiem, viņi neredz mērķus, viņi necīnās un nemaksā cenu, viņi žēlojas par dzīvi un naudiņas nav.

Gideons noticēja Dieva vārdam, ka viņš ir stiprais, ka viņš ir drošsirdīgais, un Dievs iedeva viņam uzdevumu. Viņa tēvs bija Baala priesteris un visa tā pilsēta kalpoja Baalam, pielūdza velnu. Un viņa tēva namā, tieši viņa pagalmā bija altāris, kur viņi pielūdza velnu. Dievs viņam saka: „Nojauc to altāri. Paņem divus vēršus un upurē tos Dievam.”

Viņš naktī paņem draugus un izdara to. No rīta visa pilsēta meklē, kas to ir izdarījis un protams, atrod. Bet viņa tēvs iestājās par viņu, jo viņu gribēja nogalināt. Viņš teica: „Kurš grib cīnīties ar Baalu, lai mirst šajā dienā”. Tā Gideons palika dzīvs. Viņš sasauca karaspēku un atbrīvoja Israēlu no okupācijas. Kad viņš to izdarīja? Kad noticēja, ka viņš ir tas, ko Dievs par viņu saka – stiprs un drošsirdīgs.

Es esmu stiprs un drošsirdīgs, un nav nozīmes, cik daudz ir man naudas, kādā krāsā ir mani mati, kāds ir mans svars un kāds ir mans intelekts un no kādas ģimenes es esmu nācis, pilnīgi vienalga vai tu esi augti dzimušais vai nelaikā piedzimis. Kāda starpība, Dievs tevi ir izredzējis.

Kā izdarīt to, ko negribas darīt? Ļoti vienkārši, tici tam, ko Dievs saka, nevis tam, ko tev saka cilvēki vai tavs prāts, vai atgādina tava izcelsme.

„Tad Samuēls jautāja Isajam: “Vai visi jaunekļi še bijuši?” Un viņš sacīja: “Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans.” Tad Samuēls sacīja Isajam: “Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis.”” (1.Samuēla grāmata 16:11)

Kad Samuēls gāja meklēt jauno ķēniņu un svaidīt viņu, Dāvids bija ganiņš. Dievs sūtīja pravieti pie Dāvida tēva nama un tēvs atveda visus savus dēlus, sākot no vecākā, un Dievs teica Samuēlam, ka viņi nav īstie. Un tēvs saka: „Mums vēl viens ir, bet tas jau ir tikai gans”. Viņš bija skaistām acīm, sārtiem vaigiem un glītu augumu, bet viņš ģimenē bija nicināms. Bet viņam bija kas cits, ģimene viņu nicināja, bet viņam bija ticība Dievam. Varbūt arī tu ģimenē esi nicināms. Ja Dievs ir ar mums, kas ir pret mums? Ar Dievu viss ir iespējams.

Tieši Dāvids bija tas cilvēks, ko svaidīja par ķēniņu un kurš nogalināja Goliātu.

Kas tas Dāvids tāds bija? Kas bija Jēzus bērnībā? Kas Gideons tāds bija? Bet par ko viņi kļuva! Jūs te sēžat, gudrie un izglītotie, no labām ģimenēm, bet kas es tāds? Skolu es pabeidzu tikai tāpēc, ka man palīdzēja, mani izvilka. Es nemācījos, man vidusskolā bija viena klade uz visiem priekšmetiem, un uz tās bija rakstīts: „Kopotie raksti”. Pēdējā solā sēdējām ar savu draugu un bija reizes, kad mēs dzērām alkoholu un priekšā sēdošajām meitenēm taisījām krūšturus vaļā. Es stāstu par to, kas es biju, nu nekas. Skolā eksāmena laikā pati skolotāja pienāca man klāt un nolika man priekšā visas atbildes, lai es varu norakstīt. Un tā es nokārtoju savu vidējo izglītību. Un lielākā daļa no jums to ir tieši tāpat nokārtojuši. Es nesaku, ka nav jāmācās, es saku, ka es nemācījos, turklāt, es kļuvu par narkomānu un dzērāju. Es biju pilnīgi nederīgs sabiedrībai, man bija depresija, hronisks bronhīts, sešus gadus nosēdēju cietumā un tad Dievs mani izredzēja un teica: „Tu būsi Mans kalps”. Lūk, tā, viņš uzrunāja mani, es nožēloju savus grēkus, dzirdamā balsī Dievs man teica: „Tu būsi Mans kalps”. Es esmu Dieva kalps un šodien Viņš ir sakārtojis visas manas dzīves sfēras. Es ne uz ko nebiju spējīgs, es biju lupata. Man skolotāja to teica jau trešajā klasē – lupata. Arī tavā dzīvē velns nāca un darīja visu, ko grib un tu biji viņa pakalpiņš, bet šodien, tajā brīdī, kad tu esi apņēmies kalpot Dievam un ielaidi Viņu savā sirdī, Viņš ir piešķīris tev svaidījumu un spēku.

Draugs, tev ir spēks, ka tu vari staigāt pār čūskām un skorpioniem un pāri ikvienam ienaidnieka spēkam un jums nekā nekaitēs! Es varu izdarīt to, ko es negribu un es izdarīšu to. Es pļaušu ražu, es vākšu augļus un rezultātus. Slava Dievam!

Es sludinu un tu klausies, bet man nav nekādas iedzimtas oratora spējas, kad es agrāk liecināju baptistu draudzē, mana sieva pusi no manis teiktā nesaprata. Bet Dievs teica – runā, un es runāju. Cilvēki klausās, Dievs darbojas un izmaina mūsu dzīves.

Kas tev trūkst? Oratora spējas vai citas iemaņas? Nekas tev netrūkst, neko tev nevajag, kā tikai ticību Dievam.

10. Tev jābūt ir karstai vēlmei pēc rezultāta. Kad Jēzus lūdza Getzemanes dārzā, Viņam sviedri tecēja zemē kā asins lāses. Tas bija Viņa mērķis, kāpēc Viņš atnāca virs zemes un Viņš to izdarīja. Jēzum bija karsta vēlme, karsta ir Dieva mīlestība.

„Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos.” (Galatiešiem 4:19)

Pāvils cieš pat sāpes, lūdzot par cilvēkiem, kalpojot viņiem, cieš arī dažādas neērtības. Viņš vēlas, lai šajos cilvēkos piedzimst Kristus, lai viņi izmainās. Kur Pāvils to visu dabūja? Šo vēlmi iedod Dievs. Ja tev ir Svētais Gars, tev ir šī vēlme, sāc to lietot, sāc vēlēties.

Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: „Iekarsies un atgriezies!” Pats iekarsies par cilvēkiem! Es gribu rezultātu. Par saviem līderiem, kuri ir manā grupā, es katru dienu lūdzu par viņiem Dievu. Un visu laiku vienu un to pašu: „Paldies Tev, Dievs, ka Tu svētīdams svētī un vairodams vairo katru no viņiem.” Tās svētības es redzu, bet to vairošanos es neredzu. Visi ir svētīti, bet vairošanos es gribu un dabūšu. Es neļauju būt jums neauglīgiem, es aizliedzu!

11. Jēzum bija skaidra vīzija, skaidra stratēģija un skaidri mērķi. Tev ir vajadzīga vīzija, skaidrs redzējums, skaidri mērķi un skaidra stratēģija, kā tos sasniegt. Katru dienu jāturas pie plāna. Katru dienu ir jāizpilda mazie darbiņi ceļā uz lielo mērķi.

„Jēzus tam saka: “Tu to teici. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.”” (Mateja evaņģēlijs 26:64)

Man liekas, ka Jēzus fantazēja! Iedomājieties, kareivji apkārt, Viņš arestēts un saka: „Jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem” Jēzus iztēlojās savu nākotnes uzvaru.

Arī Dāvidam, kad viņš pieteicās pie ķēniņa Saula nogalināt Goliātu, Sauls viņam teica: „Tu nevari iet, viņš ir karavīrs no bērnības dienām, profesionālis, viņam augums trīs metri, bet tu esi tikai jauns zēns”. Bet Dāvids atbildēja: „Es esmu nositis lauvu un lāci un viņš būs kā viens no tiem!”

Draugs, fantazē, iztēlojies savu uzvaru! Es iztēlojos sevi sludinām milzīgā draudzē, kur kanceli var redzēt tikai no tāluma. Man pie sienas ir milzīgas draudzes bilde. Un es lūgšanā iztēlojos, ka es sludinu šādā draudzē.

Tici, iztēlojies, fantazē, redzi to, ko tu gribi sasniegt, un tādā veidā arī tu iekarsīsies, redzi rezultātu! Ja ir tādas lietas, kuras tev jāizdara, iedomājies, ka tu ej tām cauri un kā tu tās izdari, iztēlojies.

12. Jēzus stingri turējās pie plāna. Turies stingri pie sava plāna. Kad tu esi ieplānojis savus neformālos pasākumus, savus biznesa pasākumus, tad katru dienu ir jābūt maziem mērķiem, ceļā uz lielajiem. Turies pie plāna. Jo mazos darbus ir izdarīt vieglāk, nekā uzreiz sasniegt lielo rezultātu, vienā dienā tas neatnāk.

13. Tev ir jāpieņem, ka ar Dievu viss ir iespējams. Tev ir jāsaprot, ka tu, pats mazākais, vari izdarīt pašas lielākās lietas.

„Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es esmu jums devis, kā Es to esmu Mozum solījis.” (Jozuas grāmata 1:3)

Kad tautai vajadzēja ieiet apsolītajā zemē, taču tā nobijās no izlūku stāstītā, ka tajā ir nocietinātas pilsētas, milži un zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, tad Jozua ar Kālebu teica:

“Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” (4. Mozus grāmata 13:30)

Kad Jēzus Getzemanē tika arestēts un kad Pēteris paņēma zobenu un nocirta vienam kareivim ausi, Jēzus teica: „Liec zobenu makstī, vai tu domā, Pēter, ka Es nevarētu lūgt Tēvam atsūtīt Man vairāk kā 12 leģionus eņģeļu”? Neviens nevarētu Jēzu aiztikt, ne pieskarties, milzīgs pulks eņģeļu nokārtotu visas Viņa lietas. Jēzus zināja Savu stāvokli, Viņš zināja, kas Viņš ir un Viņš zināja, ka ir drošībā, uz krustu Viņš gāja labprātīgi.

Tu zini, kas tu esi? Tu esi līdzīgs Viņam, tu esi Viņa miesa, tu esi Kristū un neviens tev pirkstu nevar piedurt, ja tu to nevēlies. Nav tādas problēmas, kuru tu nevari atrisināt Dieva spēkā. Tu esi kā Dāvids, kurš teica: „Kas ir šis neapgraizītais filistietis Goliāts, kas ir šis pagāns, kurš nepazīst Dievu, ka viņš uzdrošinās izaicināt Dieva armiju? Ko viņš te staigā!?” Visi izraēlieši bēga, izdzirdot Goliāta balsi, bet Dāvids nedzirdēja, ko saka Goliāts, viņš dzirdēja, ko Dievs saka par viņu. „Es iešu un nogalināšu viņu, galvu nocirtīšu!” Kad Goliāts nāca viņam pretī kā bruņots profesionāls kareivis, viņš teica: „Kas tas tāds, nāk pie manis ar koku? Es tevi tūlīt nositīšu un izbarošu putniem!” Bet Dāvids teica: „Tu nāc pie manis ar zobenu, bet es pie tevis nāku Tā Kunga Cebaota Vārdā, un es vēl šodien tevi nogalināšu, tev galvu nocirtīšu!” Un tā notika, viņš meta ar akmeni, trāpīja tieši pierē un Goliāts nogāzās. Dāvids pieskrēja klāt, ar viņa paša zobenu nocirta viņam galvu, un notika tā kā viņš teica, tā kā viņš ticēja.

Tu vari nogalināt jebkuru problēmu, un tu vari izdarīt to, ko tu negribi izdarīt. Tu vari izdarīt pareizas lietas un tu vari atvest cilvēkus pie Kristus! Tu vari savas finanses savest kārtībā, tu vari būt brīvs, vari būt dziedināts un vari būt laimīgs, tu vari būt labs līderis, labs ģimenes galva, labs vīrs vai laba sieva, labs kalpotājs. Tu vari būt viss, kas vien tu vēlies būt. Lai tikai tas viss saskan ar Dieva gribu, ar Dieva prātu.

Jozua saka: „Mēs iesim un ar varu to paņemsim”, un viņš gāja un ieņēma apsolīto zemi, bet tie cilvēki, kuri 40 gadus tuksnesī klīda un izmira, tie bija tie, kuri baiļojās. Viņi teica: „Mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs”. Šie cilvēki redzēja sevi mazus, attiecībā pret tiem, kas dzīvoja apsolītajā zemē. Dāvidam pretī bija Goliāts, bet viņš neredzēja viņa parametrus, viņš redzēja uzvaru. Pārējie cilvēki redzēja problēmu, bet Dāvids redzēja uzvaru.

Skaties un koncentrējies uz uzvaru, skaties uz šodien izdarāmām lietām, neskaties uz problēmām, tev pieder uzvara!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde