Dievu nevar saprast tikai ar prātu.

Viņš ir jāpiedzīvo. Dievam nevar ticēt tikai ar prātā pieņemtu lēmumu, bet Dievs ir jāpiedzīvo – ar Viņu ir personīgi jāsastopas. Vari būt pārliecināts, ka, satiekoties ar Dievu, tava būtība un emocijas nepaliks vienaldzīgas. Arī miesa reaģē uz Dieva klātbūtni. Nepietiek tikai zināt par Dievu, Viņš ir jāpiedzīvo! Bībelē ir rakstīts, ka Dievs ir Gars, un kādu apstākļu vai cilvēku rīcības rezultātā Dievs reaģē. Dievs nav nejūtīgs, Viņš ir dzīvs. Kad es lūdzu un meklēju Dieva vaigu, es meklēju Dieva vārdā Svētā Gara īpašības, un viena no rakstu vietām saka skaidri “dzīvā Dieva Gars”.

“Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” (2. Korintiešiem 3:3)

Ne mirušā, nejūtīgā Dieva Gars, bet dzīvā Dieva Gars. Un Viņš mani un tevi ir radījis pēc Sava tēla un pēc Savas līdzības. Mums ir gars, prāts un emocijas, mums ir sava griba un mēs spējam mīlēt ar prātu jeb lēmumiem, emocijām un gribu. Tāds ir Dievs, un kaut kādā mērā mēs atspoguļojam Viņu.

Dieva vaigu es dodos meklēt arī mežā. Sigulda rudenī ir īpaši skaista, un tieši tāpēc tur šajā gadalaikā ir īpaši daudz rudens mīļotāju. Kad es redzu visu šo dabas skaistumu, es apzinos, ka tas nav cilvēka radīts. Dievs izpauž Sevi caur Saviem darbiem. Arī cilvēkos Dievs ir ieliecis vēlmi izpaust sevi. Cilvēki sevi izpauž mākslā, labi ģērbjoties, – ar to viņi izpauž savu būtību un parāda to, kā jūtas, vai to, kas viņi gribētu būt. Ar savu darbu, kas viņam patīk, cilvēks izpauž sevi un dod labumu sabiedrībai. Arī Dievs Sevi izpauž, un to var redzēt visā radībā. To var redzēt arī cilvēkos. Tāpēc tēma ir “Kā izpaužas Dieva Gars un emocijas?” Es runāšu no Dieva vārda. Jo Dievs ir Gars, Viņam nav miesa kā mums. Mēs esam Viņa miesa, Viņš mājo mūsos. Taču Dievs arī pieņēma cilvēka veidolu, nāca virs zemes Jēzū Kristū un dzīvoja mūsu vidū, un tas bija miesā. Savā augšāmceltajā un atjaunotajā miesā Viņš sēž pie Dieva labās rokas. Dievam nav nekas tāds, kas nav mums, izņemot to, ka Viņš ir Radītājs. Dievs izpauda Sevi, radīdams cilvēku.

Dieva Garu var salīdzināt ar ūdens enerģiju. Cilvēki ir iemācījušies izmantot ūdeni, iejūdzot to, ievirzot konkrētā veidā, piemēram, griežot turbīnas hidroelektrostacijās, un šādā veidā ūdens enerģija pārtop elektroenerģijā. Šo enerģiju mēs izmantojam dažādās elektroierīcēs, bez kurām nav iedomājama mūsu ikdiena. Mums ir vajadzīga elektrība, ir dažādas fabrikas, kur to ražo. Absolūti viss šodien darbojas uz elektroenerģiju. Bez elektroenerģijas uz zemes būtu katastrofa. Ātrā palīdzība, glābšanas dienesti, slimnīcas, skolas – visur ir vajadzīga elektroenerģija. Tas viss ir cilvēku izdomājums, kā pārvērst enerģiju, ko Dievs ir devis, tajā, kas mums ir vajadzīgs. Ūdens enerģija izpaužas itin visā, piemēram, elektrībā. Ūdens enerģija tiek pārvērsta elektroenerģijā, lai nodrošinātu gaismu un dažādu aparātu darbību. Dievs ir Gars, ko mēs varam salīdzināt ar ūdeni.

“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”” (Jāņa 7:37-38)

Šeit Jēzus runā par Dieva Garu. Dieva Gars izpaužas dažādās formās kā ūdens. Dažādu apstākļu un cilvēku rīcības rezultātā Dievs Sevi izpauž, un to var redzēt, dzirdēt un sajust.

Saules enerģija uz Zemes nodrošina fizisko dzīvību. Saules enerģija pārtop tajā, ko mēs redzam – augu valstī jeb florā, dzīvnieku valstī jeb faunā un arī mūsu miesa bez saules nespēj dzīvot. Tieši tāpat Dievs izpauž Sevi kā saule, – bez Viņa nav iespējama dzīvība. Dievs ir visa Iesākums un Gals, bez Viņa nebūtu arī pati saule. Alfa un Omega. Viņš teica un radās. Jēzus pats ir gaisma.

“Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.” (Jāņa 12:46)

“Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”” (Jāņa 8:12)

Ar ko vēl mēs varam salīdzināt Dieva Garu? Ar iekšdedzes dzinēju. Mašīnas motors darbojas uz degvielas rēķina, degvielai degot rodas enerģija, kas iedarbina transporta līdzekli.

Dieva Gars ir kā ūdens, kā saule vai iekšdedzes dzinējs, un ir veids, kā Viņš izpaužas, un tas ietekmē visas norises uz zemes. Dieva Gars izpauž Sevi un ietekmē pilnīgi visu. Atomenerģija ir spējīga iznīcināt mūsu zemeslodi. Ir saražotas pietiekami daudz kodolgalviņas, un to ir izdarījušas lielvalstis, kas bruņojas, piemēram, ASV, Krievijas Federācija, Irāna un citas. Ar to pietiek, lai iznīcinātu visu dzīvo. Bet tas viss Dieva acīs ir nieks, cilvēka darbība un atomenerģija ir nieks salīdzinot ar Dieva spēku, kas mīt Viņā. Cilvēks savieno kādas vielas, kas var iznīcināt dzīvību uz zemes, bet to nevar pat salīdzināt ar Dieva spēku, kas ir radījis ūdeni, planētas, atomu. Kāda enerģija piemīt Dieva Garam? Viņš ir visuvarenais, visspēcīgais Dievs. Spēks, kas izmaina dzīves.

Anekdote. Draudzē cilvēki sarunājas un gaida dievkalpojuma sākumu. Tūlīt tam jāsākas, un pēkšņi mācītāja vietā uz skatuves iznāk velns. Sākas panika, cilvēki spiegdami brēkdami steigšus pamet dievkalpojuma zāli. Tikai viens pavecāks vīrs mierīgi paliek savā vietā un sēž, rokas sakrustojis. Velns viņam prasa: “Tu nebaidies?” Vīrs atbild: “Nē.” “Kāpēc tu nebaidies?” “Es trīsdesmit astoņus gadus biju precējies ar tavu māsu.”  Dieva spēks un tās pārmaiņas, ko Viņš dara pie cilvēkiem, neprasa trīsdesmit astoņus gadus dzīvot kopā ar nenormālu sievieti vai dzērāju vīru. Nav vajadzīga puse dzīves, lai iemācītos nebaidīties no velna. Tev ir vajadzīgs spēks, kas piemīt Dievam, pārmaiņas, ko mūsu dzīvēs nes Dieva Gars, tev vajag piedzīvot to, kā Dievs izpaužas mūsos. Ko cilvēki nespēj sasniegt visas savas dzīves garumā, to izdara Dievs, kad pieņemam Viņa darbību savā dzīvē, tad tas notiek vienā mirklī.

“Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17)

Dievs izdala spēcīgu garīgo un emocionālo enerģiju, kas pārvēršas fiziskās izpausmēs. Dieva Garam piemīt tāds spēks, ka tas fiziski materializējas. Dievs radīja debesis un zemi, un visu dzīvo. Viņš teica: “Lai top gaisma,” un gaisma tapa. Viņš teica, lai top debess spīdekļi, un tie tapa. Kosmosa un zvaigžņu plašums un lielums nav prātam aptverams, bet to visu ir radījis Dievs. Dievs nav aptverams ar prātu. Spēks un enerģija, kas piemīt Dievam, nav aptverama. Dieva Gars izpaužas pie mums. Cilvēki krīt zemē, kad par viņiem lūdz, uzliekot rokas. Cilvēki krīt zem Svētā Gara arī tad, ja viņiem neuzliek rokas, jo Dievs izdala enerģiju. Dieva Gara klātbūtnē cilvēks sāk drebēt, trīcēt, pat kratīties, smieties un raudāt. Var kļūt karsti, sākt dedzināt, cilvēks var sākt runāt mēlēs, justies apdullis vai būt eiforijā. Vasarsvētku bīskaps stāstīja gadījuma, ka “Tallinas vēja” atmodas laikā dievkalpojumā, kurā viņš pats piedalījās, kāds no diakoniem sāka celties gaisā. Pārējie bija nobijušies, un aiz siksnas rāva viņu lejā.

Dievs pāršķēla jūru, un Izraēls sausām kājām izgāja tai cauri. Dievs lika apstāties saulei un mēnesim, kamēr Jozua izcīnīja savas uzvaras. Dievs lika apstāties laikam. Bībele ir pilna brīnumiem. Dievs atnāca virs zemes cilvēka miesā Jēzū Kristū. Aklie redzēja, kurlie dzirdēja, klibie staigāja. Viņš pabaroja piecus tūkstošus cilvēku ar piecām maizēm un divām zivīm, un tas ir brīnums. Mirušie cēlās augšā, kas ir neparasti. Lācars bija kapā jau četras dienas, viņa miesas oda, tātad viņš bija pūšanas stadijā, bet Jēzus teica: “Lācar, nāc ārā,” un viņš nāca ārā. Māte bija apglabājusi savu vienīgo dēlu, un bēru procesija gāja garām Jēzum, Viņš teica: “Celies augšā,” un viņš piecēlās. Tas ir Dieva spēks. Tas ir Dieva Gars un Dieva emocijas. Dieva Gars izpaužas emocionāli, garīgi. Tas izraisa pareizās vibrācijas, un materiālajā pasaulē notiek izmaiņas. Tādas izmaiņas cilvēkam nav iespējamas.

Dievs ir pārdabisks Dievs. Dievam nekas nav neiespējams. Saikne ar neiespējamo ir mūsu ticība. Vai mēs tikai ticam saprātīgam Dievam, vai arī pārdabiskam Dievam? Dievs ir pāri saprātam, mūsu prātam un visam dabiskajam. Nav tādas slimības, no kādām Dievs nevarētu dziedināt. Nav tādu grēku, kurus Dievs nevarētu piedot. Nav tādas važas, tādas atkarības un tāds cietums, no kura Dievs nevarētu tevi atbrīvot. Īpašos brīžos Dieva Gara enerģija var parādīties īpaši spēcīgi. To ietekmē cilvēka rīcība. Ir tāds dabas fenomens kā saules uzliesmojumi. Tie izraisa magnētiskās vētras, tiek traucēti GPS un mobilie sakari. Saule pēkšņi izdala enerģiju vairāk nekā parasti. Tas ir kā saules uzplaiksnījums, kad noplūst saules radiācija. Tie ir īpaši brīži cilvēku rīcības iespaidā – šim puikam kaut ko neatļāva, viņam uznāca lēkme, un no malas tas izskatījās tā, it kā viņš pat varētu nomirt. Līdzīgi ir ar Dievu, jo Viņš ir ļoti emocionāls. Viņš ir Jahve, Adonai, Tas Kungs. Viņš mums caur Jēzu Kristu ir ļoti tuvs, Viņš ir mūsos. Viņš ir ļoti garīga, enerģētiska un emocionāla būtne. Dievam ir Sava griba un noteikumi, un Viņš mūs mīl, taču, kad cilvēks attiecīgi rīkojas, tas izsauc Viņā emocijas. Šīs emocijas fiziskajā pasaulē kaut kam liek mainīties.

„Tad Dievs sacīja Noam: “Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu kopā ar zemi.” (1.Mozus 6:13)

Lai Dievs iznīcinātu visus cilvēkus, virs zemes ir jāpaliek tikai vienam ticīgam cilvēkam. Tieši tā arī notiks, kad draudze tiks paņemta prom – tad nāks gals. Būs paraušana, un lielais bēdu laiks sāksies tad, kad draudze atstās šo zemi. Pēc tam Jēzus nāks otrreiz. Cilvēka grēki tā sarūgtināja Dieva Garu, ka tas lika atvērties ūdens avotiem ne tikai virs zemes, bet arī debesīs, un tas appludināja un iznīcināja visu dzīvo. Tādas ir Dieva emocijas. Visas katastrofas, kuras redzam un par kurām dzirdam, rodas cilvēku grēku dēļ. Visas nelaimes, kari, slepkavības, slimības un nabadzība ir cilvēku grēku sekas.

„(..) bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja.” (Lūkas 17:29)

Lata dienās cilvēku bezdievība tā saviļņoja Dieva sirdi, ka tas izraisīja uguns un sēra lietu, kas iznīcināja divas pilsētas – Sodomu un Gomoru. Saviļņojot Dievu garīgi un emocionāli, tas var izraisīt uguns lietu. Visu, ko es runāju, es runāju no Bībeles, nevis no sevis. Sodoma un Gomora bija slavena ar homoseksuālismu un dažādām izvirtībām. Lats bija vienīgais taisnais cilvēks šajā vietā, un viņš ar savu ģimeni no turienes tika izvests. Pēc šī notikuma izdzīvoja Lats un divas viņa meitas, kuras arī bija samaitātas. Lats bija vienīgais taisnais. Dievs bija tik ļoti saviļņots, ka Viņš sūtīja Savus eņģeļus, lai tie iznīcinātu šo bezdievīgo vietu. Kad Ābrahāms runāja ar Dievu, viņš Viņam sacīja: „Ja šajā vietā būs vairāki desmiti taisno, tad neiznīcini šo pilsētu.” Dievs teica: „Labi.” Ābrahāms turpināja: „Dievs, ja šajā vietā būs tikai desmit taisno, tad neiznīcini to,” un arī tad Dievs piekrita, tomēr visā pilsētā atradās tikai viens taisnais. Dievs ir greizsirdīgs, un Viņš nevienam neatdos Savu godu un slavu. Mūsu rīcība Dievā izraisa gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. Interesanti, ka arī mēs šīs emocijas varam sajust, jo Viņš mūs ir radījis pēc Savas līdzības, un Viņš mājo mūsos. Mūsos, kas esam pieņēmuši Kristu, mājo Viņa Gars, un mēs sevī varam sajust un piedzīvot to, kā Dievs jūtas.

„Bet Jēzus atkal iekliedzās stiprā balsī un izlaida Savu garu. Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās (..)” (Mateja 27:50-51)

Pie krusta mira Dieva Dēls, pats dārgākais Dievam. Dievs cilvēka miesā nāca virs zemes un pazemojās līdz pat krusta nāvei. Cilvēku grēki, bezdievība, kā arī tas, ka Viņam bija jāatsakās un jāatstumj Savs Dēls, lai tu tiktu pieņemts, tā saviļņoja Dieva sirdi un Viņa emocijas, ka tas izraisīja zemestrīci. Nav svarīgi, kā tehniski tiek izskaidrota zemestrīces rašanās, svarīgi ir, kas ir tās avots un Kurš ir tas, kas virs zemes izraisa šo disbalansu. Bībelē ir teikts: „Kad zeme bija neiztaisīta un tukša, Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” Visu radīja Dievs, Viņš ir šis Celtnieks. Dieva Gars ir jūtīga un garīga Būtne, un dažkārt Viņš izpaužas tā, ka tas ir redzams arī fiziski. Arī šobrīd pastāv tādas kustības, kas īpaši koncentrējas un Gara izpausmēm. Tas nozīmē, ja tu dievkalpojumā nesajūti īpašu Dieva klātbūtni, nekraties, nesmejies un nevāļājies pa zemi, tad kaut kas nav kārtībā. Visas šīs izpausmes tiek uzskatītas par Dieva spēku, kas tāds arī ir, taču nav pareizi koncentrēties tikai uz to. Visas šīs izpausmes var būt, tas pieder pie lietas, taču tas nav svarīgākais. Dažkārt šādas izpausmes nemaz nav no Dieva Gara. Tātad cilvēku cietsirdība izraisīja zemestrīci.

„Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū.” (Mateja 28:2)

Kad Jēzus augšāmcēlās, akmens no kapa tika novelts, un to izdarīja eņģelis. Tajā laikā notika arī zemestrīce. Jēzu no mirušajiem augšāmcēla Dieva Gars. Viņa spēks ietekmēja fiziskos procesus – akmens tika novelts bez cilvēku roku palīdzības, un izcēlās zemestrīce. Vasarsvētku draudzes bīskaps, kurš pats tur ir bijis un piedzīvojis, kā arī Reino, kas bija šīs atmodas priekšgalā, stāstīja, ka Tallinas atmodas laikā Svētais Gars Olevistes baznīcā nāca ar tādu spēku, ka tā sāka drebēt, no griestiem bira apmetums, un skaņa bija tāda, it kā brauktu simtiem lokomotīves. Tas ir Dieva spēks, un Dievs ir dzīvs. Dievs ir Gars, tu Viņu neredzi, un tomēr Viņš Sevi izpauž, un tas parādās fiziskajā pasaulē. Izmaiņas tavā dzīvē ir no Svētā Gara spēka, nevis no tevis paša. Mēs savā spēkā nespējam pat piedot, izņemot kādus īpašus gadījumus. Augšāmcelšanās spēku pavadīja tādas izpausmes kā zemestrīce un akmens novelšana. Arī tie, kuros mājo Svētais Gars, izdala enerģiju, kas pārveido VISU. Ja tevī mājo Svētā Gara spēks, tev piemīt enerģija. Ir slikti, ja tu nesaproti, kas tevī mājo un kāds Viņam ir spēks. Tas ir slikti, ka mēs nedodam iespēju Dievam darboties mūsu dzīvē. Tevī mājo grandiozs spēks, enerģija, kas pārveido visu.

Bābeles ķēniņš, redzot visus brīnumus, teica par Danielu: „Viņā mājo svēto dievu gars.” Daniels izskaidroja sapņus, lauvas viņu neaiztika, kad viņš tika iemests lauvu bedrē, un tad, kad dzīvus cilvēkus iemeta degošā krāsnī, tie nesadega. Bābeles ķēniņš pamanīja, ka Daniels nav parasts cilvēks, bet gan cilvēks ar Dieva Garu. Tā izpaužas Dieva Gars un emocijas.

Kāds apavu tirgotājs sūtīja savus aģentus uz Āfriku, lai tie noskaidrotu apavu tirgus iespējas šajā vietā. Abi aģenti rakstīja savam priekšniekam atskaiti. Pirmais rakstīja: „Šeit nav nekādu iespēju, jo šeit neviens apavus nenēsā.” Otrais rakstīja: „Šeit ir neiedomājami plašas iespējas, jo šeit neviens apavus nenēsā.” Kamēr cilvēks nav saticies ar Dievu, parasti viņam ir šī pirmā cilvēka domāšana, un tur visbiežāk neko nav iespējams padarīt. Protams, visus nevar likt vienā maisā, taču ar vairākumu ir tieši tā. Visas iegūtās traumas, velni, kas iemiesojušies cilvēkā un sabojātā domāšana – to spēj izmainīt tikai Jēzus.

„Tad eņģelis ņēma kvēpināmo trauku, pildīja to ar altāra uguni un bēra to lejā uz zemi. Un cēlās pērkons un balsis, zibeņi un zemestrīce.” (Atklāsmes 8:5)

Šajā Rakstu vietā ir runa par svēto lūgšanām. Kad pietiekošs daudzums lūgšanu ir sakrājušās speciālos traukos pie Dieva Viņa Valstībā, tad eņģelis tās samaisa ar uguni un ber uz zemes, taču tas nav jāsaprot burtiski. Kad mēs lūdzam, tas izraisa to, ka Dieva Gars atraisās, un notiek uzplaiksnījums. Caur mūsu lūgšanām uz zemes, tavā dzīvē un to cilvēku dzīvēs, kam tu kalpo, sākt notikt izmaiņas. Tie, kuros mājo Svētais Gars, spēj visu.

„Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apustuļu darbi 2:1-4)

Viņi bija sapulcējušies vienā vietā un vienprātīgi lūdza Dievu, lai nāktu Svētais Gars. Šajā brīdī notika Svētā Gara kristības. Cilvēki lūdza, nāca Dieva Gars un fiziski saviļņoja materiālo pasauli. Cilvēki sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt, skaņa bija tāda, it kā stiprs vējš pūstu, parādījās uguns liesmas, un pēc tam viņi visi gāja un Gara spēkā sludināja. Šī vēsts no krusta ir nonākusi arī līdz mums, un tas ir spēks, kas nekad neapstāsies. Ir vairākas filmas par atmodu, un vienā no šīm filmām tiek parādīts ieraksts, kur kādā draudzē nāk Svētā Gara spēks, radot nepatīkamas skaņas, kas atgādina stipru vēju vai vētru. Kad kāds cilvēks filmā stāstīja par šo notikumu, viņam tecēja asaras, jo tas ir liels piedzīvojums. Es esmu klātienē redzējis, kā Reino, Tallinas atmodas vīrs, stāstot par šīm lietām, raud, jo tas ir kaut kas neaizmirstams. Dievam ir spēks un emocijas, un šie uzplaiksnījumi ietekmē visu. Mēs esam šī spēka nēsātāji – vieniem smarža uz dzīvību, citiem nāves smarža uz nāvi. Tie, kuri nepieņem evaņģēliju, tiek pazudināti, taču tie, kuri pieņem, tiek izglābti. Mūsos ir šis spēks un enerģija, un ikvienam, kas to pieņem, izmainās viss. Dievs ir labs.

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:15-18,20)

Dievs apstiprināja Savu vārdu tad, kad viņi gāja un šo spēku un enerģiju, kas mājoja viņos, nesa citiem. Mēs esam šīs enerģijas un gaismas avots, un tas nāk no Dieva, kas mūsos.

„Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām.” (Apustuļu darbi 12:7)

Apustulis Pēteris tika arestēts, un viņu pavisam noteikti gribēja nogalināt, izpildot nāvessodu, taču draudze par šo notikumu nemitīgi lūdza. Tad notika šis brīnums, ka gaisma apspīdēja cietuma istabu un Tā Kunga eņģelis piestājās Pēterim. Kad Dieva tauta lūdz, neredzamais Dievs iežēlojas un izpaužas fiziskā veidā, gluži kā šeit, kad redzama gaisma piepildīja istabu. Lūgšana ir saikne ar Dievu. Tad važas nokrita, cietuma durvis atvērās, un Pēteris tika izvests no turienes. Kad mēs lūdzam, važas krīt. Kad mēs ejam, važas krīt.

„Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?”” (Apustuļu darbi 9:3-4)

Draudzes pretinieku un vajātāju ceļā uz Damasku pēkšņi apspīdēja spoža gaisma, viņš nokrita pie zemes un izmainījās vienā mirklī. Tas bija varens spēks. Gaisma bija tik spoža, ka Sauls vēl trīs dienas pēc šī notikuma bija akls. Dievu aizkustina mūsu lūgšanas un tas, ka mēs ejam un daram. Dievu aizkustina arī tas, kā mēs jūtamies, un Viņš mums dod iespēju sajust to, ko jūt Viņš, piemēram, iežēloties par cilvēkiem.

„Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)

Ja tevī mājo Dieva Gars, tad tas parādīsies arī pie tavas miesas. Viņš darīs dzīvas arī tavas mirstīgās miesas, un arī pēc nāves tu tiksi pārvērsts un tev tiks piešķirta jauna miesa. Tavs gars tiks ietērpts atjaunotā miesā, un tu dzīvosi mūžīgi atjaunotā pasaulē, ko sauc par Debesīm. Tevī mājo Dieva Gars.

Kā izpaužas Dieva Gars un Viņa emocijas? Fiziskajā pasaulē tas izpaužas kā gaisma, kā smarža, vējš, ūdens, aukstums, karstums. No pirmās dienas, kopš es satikos ar Dievu, es varu sajust iekšējo uguni sevī. Reizēm tā kļūst ļoti karsta un spēcīgi darbojas. Manī mājo Svētais Gars. Es to zinu ne tikai ar prātu, es to arī sajūtu. Mans gars ir savienots ar Dieva Garu, un tas ir karsts kā uguns, kā Dieva mīlestība. Šis Gars īpašos brīžos man liek sajust to, ko Dievs jūt. Viņš man liek saprast to, ko Viņš saprot, kad es meklēju Viņa vaigu. Es ļoti skaidri atceros to brīdi, esot baptistu draudzē, kad manī iekšā viss dega ar domu, ka jārīko evanģelizācija. Es nebiju nekas, biju jauns puika, tikko iznācis no cietuma, bet šī doma manī mutuļoja un dega. Es izmantoju katru iespēju, lai sludinātu evanģēliju, liecināju visiem, ko satiku. Kad es par šo savu sapni, domu pastāstīju mācītājam, tika sasaukta draudzes padome jeb komisija. Tā vērtēja, vai es šo vēlmi esmu saņēmis no Dieva vai nē. Tika uzdoti jautājumi, bet es  nespēju to paskaidrot, tikai teicu, ka manī tā deg šī vēlme, ka es nespēju gulēt. Reizēm naktīs bija tāda sajūta, it kā kauli „knosītos”, augtu, gluži kā augošam pusaudzim. Šī sajūta nemaz nebija tik patīkama.

No kurienes bija šī vēlme? “Ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš ar Savu Garu darīs dzīvu arī tavu miesu.” Es fiziski sajutu Viņa Garu manī. Kad man pirmo reizi kāds brālis teica, ka ir jāstāsta cilvēkiem par Jēzu, jo tā ir rakstīts, es atbildēju, ka es tāpat jau zinu, ka jāliecina par Jēzu. Mani nevajadzēja mudināt, jo tā ir rakstīts, es pats gribēju stāstīt par Jēzu. Es nevaru nestāstīt par Jēzu, es nevaru citādi. Brālis par mani nedaudz izbrīnījās, savukārt es – par viņu. Viņš vairāk ar prātu, es no sirds. Es gribu degt par cilvēkiem. Un šī draudze, visu izvērtējot, atļāva man sludināt, jo saprata, ka manī deg uguns. Evaņģelizācija nenotika šajā draudzē, bet vēlāk citur daudzās Latvijas pilsētās, pēc tam Igaunijā, tad Ukrainā.

Kā radās draudze “Kristus Pasaulei”? Manā sirdī! Varbūt esat pamanījuši, ka daudzi, kuri liecina, beigās saka: “Paldies Dievam, mācītājam un komandai.” Un viņi pareizi saka, jo ne jau mani vajag slavēt, bet šī draudze ir radusies no uguns manā sirdī. Es esmu pārnēsātājs, manī dega šī liesma atvērt draudzi Rīgā. Tā bija ļoti karsta vēlēšanās, un tas notika ļoti vienkārši, jo Dievs man teica, lai izvēlos cilvēkus un kalpoju viņiem. Jā, lai izvēlos dažus cilvēkus un ielieku viņos sevi visu, lai ceļu komandu. Un, lūk, vairāku gadu laikā es pa vienam viņus izvēlos un kalpoju viņiem. Un tieši komanda ir tā, kas audzē draudzi, jo „vīruss”, kas ir man, pielīp viņiem. Pēc tam no viņiem šis labvēlīgais „vīruss” pāriet pie tiem cilvēkiem, kuriem viņi kalpo. Tā ir Svētā Gara uguns, tas ir dzīvais Dievs.

Dzīvs ir Dievs, un Viņš mājo gan tevī, gan manī. Bez kaisles, bez šīs uguns tu tālu neaizbrauksi. Tev ir jādeg par Dievu! Ikreiz, kad paņemu Bībeli, neskatoties uz to, ka, piemēram, bija ļoti slikta, negulēta nakts vai nogurums, sākot to lasīt klusumā vai pie mūzikas, mans gars sāk reaģēt no Dieva vārdu. Man tiek atgādināts, Kas mājo manī, un es degu Viņam. Un es nepārstāju degt. Ja tu nededz, tad Dieva vārds tev ir šāds: “Iekarsies un atgriezies!” Apmeklē dievkalpojumus, mājas grupiņas, pavadi personisko laiku ar Dievu, kalpo cilvēkiem!

Vislabākais veids, kā palīdzēt sev, ir palīdzēt citiem. Kāpēc inkaunterā cilvēki vairāk piedzīvo Dievu un iekarst? Tāpēc, ka veselas trīs dienas tur nepārtraukti ir dzirdams Dieva vārds, lūgšanas. Inkaunterā dzirdēju liecību no cilvēka, ka dievkalpojumos viņš saņem uguni, iekarst, taču pa nedēļu šī uguns pamazām apdziest. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka arī pašam ik dienas ir jākopj personīgās attiecības ar Dievu, nevis jādzīvo tikai no dievkalpojumiem. Man bija karsta vēlme uzcelt komandu un arī tagad man ir karsta vēlme uzcelt komandu, jo „Rīga nekad nebūs gatava”. Man pašam ir jāaug un man ir jāpalīdz augt cilvēkiem, kas ir man apkārt. Kāpēc es te šobrīd runāju, darbojos? Tāpēc, ka es gribu tevi uzcelt.

Katram cilvēkam ir vajadzīga uzmanība, katrs vēlas būt mīlēts. Dievs ir mīlestība, Gars ir mīlestība, šī uguns ir mīlestība, un attiecīgajos brīžos Dievs tev dod sajust mīlestību pret cilvēkiem. Vai tu zini, kuri cilvēki pacelsies visaugstāk? Tie, kuri tiks mīlēti. Vai augstāk pacelsies tie, kuri vairāk tiek mīlēti, vai mazāk? Protams, ka tie, kuri vairāk tiek mīlēti. Tu taču nemīli cilvēku, jo kāds teica, ka viņš jāmīl. Nē! Tu mīlēsi tāpēc, ka Dievs dod tev spēju mīlēt un sajust mīlestību. Tā mīlestība, ko Dievs dod, ir dievišķa mīlestība. Dievam ir emocijas. Mūsu māsa pirmīt liecināja un teica, ka viņai gribas raudāt. Tā ir mīlestība. Viņa trīs gadus bija prom no draudzes. Atlika viņai man uzrakstīt pazemīgu vēstuli, un es “izkusu”. Es no sirds tiešām varu teikt, ka mīlu šo māsu, tagad viņus abus ar vīru. Tāpat pret draudzi man dažreiz ir tādi īpaši „saules radiācijas uzplaiksnījumi”. Arī man kāds ik pa laikam savos mīlestības uzplūdos uzraksta vēstuli, arī vīrieši. Un arī es pats, kad man tādi uzplūdi parādās, rakstu vēstuli kādam konkrētam cilvēkam. Zinu, ka šie vārdi paceļ. Tas nav tāpēc, ka es rakstu tikai tad, kad konkrētam cilvēkam ir slikti un viņu vajag uzmundrināt. Nē, es rakstu tad, kad tiešām sajūtu mīlestību un gribu to izrādīt ar vēstules palīdzību. Saproti, ko es saku – ka es sajūtu šo dievišķo mīlestību pret cilvēkiem. Mūsos mājo Dieva Gars, un šī Dieva mīlestība pārveido visu. Lūk, tā izpaužas Dieva Gars un emocijas. Un cilvēkiem notiek pārmaiņas.

Inkaunterā mēs parasti rakstām kādam tuvam cilvēkam vēstuli. Šoreiz arī man tika divas no tām. Jā, šad un tad kāds arī man uzraksta, bet tas nav bieži. Un abas vēstules bija no mūsu draudzes brāļiem. Vienā no šīm vēstulēm bija: „Es nekad nevienam vīriešu kārtas pārstāvim neko tādu nebiju teicis.” Parasti jau sievietēm saka mīļus vārdus, nevis vīriešiem. Es taču arī nekad nevienam vīrietim nebiju teicis, ka viņu mīlu. Manā leksikā vispār tādi vārdi kādreiz nebija. Bet tagad ir daudz, un es zinu, no kurienes – no Svētā Gara, kas mājo manī. Viņš pārveido visu pašos pamatos.

Es aicinu tevi pie Tēta, aicinu tevi apzināties, saprast, Kas mājo tevī, kāda ir tava privilēģija, Kā bērns tu esi. Dievs ir kā lēns vējš, kā uguns liesmas, kas pārveido visu. Viņš ir emocijām bagāts. Kad mēs lūdzam vai rīkojamies, tas izraisa Viņā emocijas, kas ietekmē visu. Arī mēs varam sajust Dieva emocijas un redzēt Viņa darbību.

Svētais Gars, paldies Tev, Dievs, ka Tu manu sirdi esi darījis mīkstu, ka Tu man esi devis spēju mīlēt, ka Tu esi izmainījis manu dzīvi. Paldies par tik labiem, skaistiem, brīnišķīgiem cilvēkiem man apkārt. Paldies, ka Tu esi devis spēju sajust mīlestību pret Tevi, Svētais. Paldies, ka es varu piedzīvot Tevi, Tētiņ, satikties ar Tevi, parunāties ar Tevi. Tu man esi pats svarīgākais, man nav neviena svarīgāka par Tevi, Kungs. Un Tu man neesi tikai Kungs, bet mans Draugs, mans vecākais Partneris, mans Aizstāvis, mans sarunu Biedrs, mans Tētiņš. Tu esi man viss. Pie Tevis es tveros, Tevi es meklēju, Tevi es gribu pielūgt un atrasties Tavā klātbūtnē. O, Svētais Gars, man ir vajadzīga Tava klātbūtne ik brīdi, sajust Tevi ik brīdi, piedzīvot Tevi un dzirdēt Tavu balsi. Un es lūdzu pēc Tava pieskāriena katram šajā vietā. Lai aiziet sāpes, lai aiziet slimības un sērgas, lai krīt važas. Lai katrs Tavā klātbūtnē, Kungs, piedzīvo Tavu prieku, Tavu mieru. Lai katrs iepazīst Tevi. Aleluja!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece