Kā kļūt par spēcīgu personību?

Mums taču patīk šādas tēmas, vai ne?
Kā kļūt par spēcīgu personību? Vai tev ir kaut mazākā vēlme kļūt par stipru personību? Mums ir šāda vēlme. Un lai šī vēlme tiktu piepildīta, tev jāzina, ka šī vēlme ir arī Dieva vēlme. Dievs vēlas tevi redzēt kā spēcīgu personību. Lai šo vēlmi piepildītu, mums kaut kas ir jāzina. Un jāzina ir tāpēc, lai mēs spētu to pielietot. Es nesaku, ka es šodien došu perfektas atslēgas vai izsmeļošas atbildes uz jautājumu: „Kā kļūt par stipru personību”, taču es vēlos tev sniegt kādu ļoti svarīgu aspektu, bez kura tu nekļūsi par šādu personību.

1.             Tu nevari valdīt pār savu dzīvi, ja neesi pieņēmis Jēzus asinis, Viņa upuri. Ja tu neesi ielaidis Svēto Garu sevī, un ja Svētais Gars nav savienots ar tavu garu, tad tu neesi un nevari būt svēts no iekšienes. Jo tikai tie cilvēki, kuri ir svēti no iekšienes un kuros mājo Tā Kunga Gars, paši spēj darīt pareizas lietas Dieva gribā, kā arī pildīt valsts likumus, kas nav pretrunā ar Dieva gribu. Tādi cilvēki patiešām spēj kļūt par patiesām spēcīgām personībām. Par tādām personībām, kādus mūs vēlas redzēt Dievs. Tātad, vispirms ir Dievs. Dieva palīdzība, attiecības ar Dievu, Viņa griba manā dzīvē, principi, ko atklāj Dieva vārds, Bībele, ko lieto arī pasaule. Neviena liela organizācija pasaulē nevar iztikt bez Dieva principiem un Dieva likumiem, jo tie palīdz kļūt bagātiem un sasniegt izvirzītos mērķus. Un tas nenāk no kā cita, kā tikai no Dieva vārda, Bībeles.

2.             Bez Dieva tavā dzīvē ir vajadzīgs vēl kāds. Un tas ir Dieva cilvēks. Tas ir ļoti būtisks, bet bieži aizmirsts aspekts, bez kura mēs nevaram kļūt par spēcīgām personībām. Tie cilvēki, kuri uzskata, ka paši visu savā dzīvē ir sasnieguši, ir aizmirsuši, ka viņus ir audzinājuši tēvs un māte. Viņi ir aizmirsuši, ka tos principus, kādus viņi pielieto savā dzīvē, kāds viņiem ir iemācījis. Jo piedzimstot cilvēks ir tukšs kā datora cietais disks, kurā nav iekšā informācijas,  bez programmām. Kas attiecas uz datoriem, es iesākumā domāju, ka man vispār tādu nevajag. Bet es maldījos, jo man tomēr to vajadzēja, un es gāju uz veikalu to nopirkt. Atrodu savu datoru un jautāju pārdevējam pēc pamācības, kā ar to rīkoties. Pārdevējs atbildēja, ka pamācības nav, jo dators ir tukšs. Kā – tukšs? Tajā nav nekādas programmas, tikai dzelzs gabals. Es toreiz pat nezināju, ka datoram, lai tas darbotos, ir nepieciešams likt iekšā programmas. Es gribēju pamācības, grāmatas un instrukcijas, kā ar to darboties, taču tādas vispār nebija. Piedzimstot mēs esam tukši kā šis dators, bez programmām. Bet dators bez programmām nefunkcionē. Cilvēkam, ienākot šajā pasaulē, ir ģenētiskais mantojums no saviem senčiem, no Ādama un Ievas, bet citādi cilvēks ir tukšs. Ja viņu nemācīs runāt, viņš nerunās. Ja tu mazu bērnu kā Maugli ieliksi dzīvot pie tīģeriem, viņš rūks kā tīģeris un gaudos kā vilks. Vai runās kā mērkaķis. Tāpēc tie cilvēki, kuri domā, ka paši visu ir sasnieguši, ir aizmirsuši, ka kāds ir ielicis viņos šīs programmas, šo informāciju, šīs spējas savā dzīvē kaut ko sasniegt. Vai tev ir Bībele? Tas ir Dieva vārds no paša Dieva. Mana Bībele ir darināta no dzīvnieka ādas, tinte ir taisīta no zemes materiāliem, papīrs ticis izgatavots no kokmateriāliem, bet pats Bībeles teksts vairāku tūkstošu gadu garumā ir cilvēku pierakstīts. Tās ir Dieva atklāsmes, ko Dievs ir atklājis Saviem cilvēkiem, izredzētajiem, praviešiem, Dieva vīriem un sievām. Viņi ir no mutes mutē nodevuši un rakstījuši Dieva vārdu. Un bez cilvēku palīdzības Dieva vārds nevarētu nonākt līdz mūsu dienām. Tāds ir Dieva plāns un tāda ir Dieva griba. Viņš darbojas caur cilvēkiem.

Tu sēdi šodien draudzē un varbūt tavā galvā ienāk doma, ka tu pats visu šo esi sapratis un pats visu esi sasniedzis. Parasti es cenšos mācīt tā, lai cilvēki tā arī domātu, lai paši saprastu un atklātu šīs lietas. Bet patiesība ir tāda, ka es mērķtiecīgi strādāju, lai tu to saprastu. Tāpēc neaizmirsti, ka viss, kas tu esi šeit, augot draudzē, nav tikai pateicoties Dievam. Visa slava un viss gods Dievam, bet tev ir jāsaprot, ka Dievs ir ielicis Savu Dieva cilvēku tavā dzīvē. Un mūsu evaņģēlisko kristiešu draudzē tas ir vecākais mācītājs Mārcis Jencītis. Tas ir Dieva cilvēks tavā dzīvē, labākajā gadījumā. Es ceru, ka viņš it tavs Dieva cilvēks, ja tu apmeklē šo draudzi. Mācītājs ir tas, kas palīdz tev izprast Dieva ceļus un pielietot tos tavā dzīvē, kurš lūdz par tevi un plānveidīgi strādā, lai ikviens draudzes cilvēks izaugtu par spēcīgu personību. Lai tu spētu pilnvērtīgi kalpot, strādāt, ieņemt vietu Dieva valstībā un sabiedrībā. Lai tu būtu tas, kurš izmaina pasauli, visu sev apkārt. Lai tu būtu emocionāli sakārtots, pilnīgs, glābts, lai tu dzīvo mūžīgi un lai tev ir personīgas attiecības ar Dievu. Un lai viss, ko tu dari, tev izdodas. To varu, kuru Dievs viņam ir devis, mācītājs ir deleģējis mājas grupu vadītājiem, kas pilda to pašu funkciju, kuru mācītājs, tikai mazākam cilvēku skaitam. Vadītājs rūpējas, lai tu personīgi iepazītu Dievu, izprastu Viņa ceļus un, dzīvotu Viņa gribā, iegūtu visus Dieva apsolījumus, visas svētības, ko Viņš tev ir paredzējis. Tādā veidā tu kļūsti par spēcīgu personību. Lai par tādu kļūtu, mums ir vajadzīgs Dievs un Dieva cilvēks. Dieva cilvēks nav Dievs, taču Dievs tā ir iekārtojis. Dievs Jēzus Kristus izvēlējās divpadsmit mācekļus, kalpojot viņiem uz zemes trīs gadus. Viņš sagatavoja savus mācekļus. Dievs izmainīja pasauli! Kopš Jēzus dzimšanas šeit uz zemes ir notikušas grandiozas pārmaiņas, kādas Vecās Derības cilvēkiem pat sapņos nerādījās, izņemot Danielu un vēl dažiem praviešiem. Slava tam Kungam!

Es runāju no Dieva vārda un tikai no Dieva vārda. Kad es lasu kādas citas grāmatas, es tās salīdzinu ar Dieva vārdu. Tikai Dieva vārdā ir viss! Bībelē ir viss, kas man vajadzīgs. Caur šiem vārdiem Dievs atklāj man Sevi personīgi, un es kļūstu līdzīgs Viņam, topu spēcīga personība. Un caur mani Dievs strādā un izmaina pasauli. Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, trīs gadus viņiem kalpoja. Dievs izmainīja pasauli – mācekļi izmainīja pasauli! Tas notika Dieva spēkā. Ja mācekļi neiet, Dievs neiet. Mācekļi iet, Dievs iet.

Es vēlreiz tev atkārtoju – tu esi pareizajā vietā. Ja tu vēl joprojām to meklē, es tev gribu pateikt noslēpumu – tu esi atradis savu pareizo vietu. Te ir tava vieta, nešaubies par to. Skaties Dieva vārdā, salīdzini visu to, ko es mācu, ar Dieva vārdu. Es mācīšu no Bībeles. Tu esi gatavs doties ceļojumā apmēram 2900 gadus senā vēsturē?

„Un vēl viens karš cēlās starp filistiešiem un Israēlu. Un Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem, bet Dāvids pagura. Un tur bija kāds vīrs, vārdā Jišbī-Benobs, viens no Rafas dzimuma, un tā šķēps bija no vara trīs simti seķeļu smags, un viņš bija apjozies ar jaunu zobenu un bija nodomājis Dāvidu nogalināt. Bet viņam uzbruka Abišajs, Cerujas dēls, un tas sita šo filistieti un viņu nonāvēja. Toreiz Dāvida vīri viņu ļoti lūdza, sacīdami: “Tu vairs nenāksi mums līdzi karā, lai līdz ar tevi neizdziest gaisma Israēlā!” Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem Gobā; toreiz atkal Sibeka, Hušaja dēls, nokāva Safu, kas arī bija Rafas dzimuma. Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem Gobā; tad Ēlhanans, Jair-Oregima dēls, no Bētlemes, nogalināja Goliātu no Gātas, kura šķēpa kāts jau vien bija kā audēja riestava. Kad vēlreiz izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs. Viņam bija seši pirksti katrai rokai un seši katrai kājai, pavisam kopā divdesmit četri pirksti; arī tas bija no Rafas cilts. Un, kad viņš bija noniecinājis Israēlu, tad to nosita Jonatāns, Šimeja dēls, Dāvida brāļa dēls. Šie visi četri bija Rafas dzimuma no Gātas, bet tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas. (2. Samuēla 21:15-22)

Šeit ir saraksts ar varoņiem jeb spēcīgām personībām. Otrs saraksts ir 1. Laiku grāmatas 11. nodaļā.

„Un Dāvids pieauga varenībā un spēkā, jo tas Kungs Cebaots bija ar viņu. Un šie ir Dāvida varonīgo vīru vadoņi, kas viņam bija, kas stingri turējās kopā ar viņu un ar visu Israēlu viņa ķēniņa varas laikā, viņu ieceļot par ķēniņu, kā Tas Kungs par Israēlu to bija sacījis. Un šis ir Dāvida varonīgo vīru saraksts: Jašobeāms, Hahmonija dēls, trijotnes galvenais; viņš savu šķēpu pacēla pret trīs simti vīriem, kurus viņš nodūra vienā reizē. Un pēc viņa bija Ēleāzars, Dodo dēls, ahohietis, viens no tiem trim varonīgiem vīriem. Viņš bija kopā ar Dāvidu pie Pās-Damimas, kad filistieši bija tur sapulcējušies, lai karotu; tur atradās arī tīruma gabals ar miežiem; un pārējā kara tauta bēga no filistiešiem. Tad viņi nostājās tīruma vidū un to aizstāvēja, un viņš sakāva filistiešus, un Tas Kungs viņiem deva lielu uzvaru. Un trīs no tiem trīsdesmit vadoņiem nokāpa uz klints pie Dāvida Adullāmas alā, bet filistiešu karaspēks bija apmeties Refaima ielejā. Dāvids tajā laikā bija kalnu cietoksnī, bet filistiešu karavīri toreiz atradās Bētlemē. Un Dāvidam iekārojās, un viņš sacīja: “Kas mani padzirdīs ar ūdeni no akas, kas ir tur Bētlemē pie vārtiem?” Tad tie trīs izcirtās cauri filistiešu nometnei, un tie iesmēla ūdeni no akas pie Bētlemes vārtiem, ņēma un to atnesa Dāvidam. Bet Dāvids to nevēlējās dzert un izlēja to kā dzeramo upuri Tam Kungam. Un viņš sacīja: “Lai Dievs mani pasargā, ka es to darītu! Vai lai es dzeru šo vīru asinis līdz ar viņu dzīvībām, jo, netaupīdami savu dzīvību, viņi to ir atnesuši!” Un viņš liedzās to dzert. To izdarīja šie trīs varonīgie vīri. Un Abišajs, Joāba brālis, bija galvenais tiem trīsdesmit vīriem; un viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simti ienaidniekiem, un viņš tos nogalināja, un viņam bija vārds starp šiem trīsdesmit. Starp šiem trīsdesmit viņš bija lielā godā, tā ka viņš kļuva par viņu virsnieku; taču tiem trim viņš līdzināties nespēja. Benaja, Jojadas dēls, drosmīga vīra dēls, kas lielus darbus darījis, bija no Kabceēlas; viņš bija tas, kas nogalināja divus Moāba varoņus; viņš arī nogāja un kādā dienā alā nokāva lauvu, kad bija uzsnidzis sniegs. Viņš bija arī tas, kas nogalināja kādu ēģiptieti, milzīga auguma vīru, kas bija piecas olektis garš, un šim ēģiptietim bija rokā šķēps, tik resns kā audēja riestava; bet viņš devās pie tā lejā ar kūju, un viņš izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un nogalināja viņu ar viņa paša šķēpu. To izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit varonīgiem vīriem. Viņš bija visvairāk godātais starp tiem trīsdesmit, bet tiem trim viņš līdzināties nespēja. Un Dāvids viņu iecēla par vadītāju savai miesassardzei. Un karaspēka varonīgie vīri bija: Asahēls, Joāba brālis; Ēlhanans, Dodo dēls, no Bētlemes; Šamots no Harodas; Helecs no Peletas; Īra, Ikeša dēls, no Tekojas; Abiēzers no Anatotas; Sibehajs no Hušas; Īlajs no Ahohas; Maharajs no Netofas; Heleds, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas, Benjamīna cilts piederīgais; Benaja no Piratonas; Hurajs (Hidajs) no Gaāšas dvīņu upēm; Abiēls no Arbatas (Arabas); Asmavets no Bahurimas; Ēljahba no Šaālbonas; Gezonieša Hāšema dēli: Jonatāns, Šāges dēls, no Harāras; Ahiāms, Sahara dēls, no Harāras; Ēlifelets, Ūra dēls; Hefers no Meheras; Ahija no Palonas; Hecro no Karmela; Naārajs, Ezbaja dēls; Joēls, Nātāna brālis; Mibhars, Hagrija dēls; amonietis Celeks; Nahrajs no Beērotas – Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs; Īra no Jatīras; Gārebs no Jatīras; hetietis Ūrija; Zabāds, Ahlaja dēls; Adina, Šizas dēls, no Rūbena cilts, rūbeniešu vadonis, un trīsdesmit karavīri kopā ar viņu; Hanans, Maāhas dēls, un Jošafāts no Metenas; Usija no Aštarotas; Šama un Jeiēls, Hotāma dēli, no Aroēras;  Jediaēls, Šimrija dēls, un viņa brālis Joha no Ticas; Ēliēls no Mahanaimas; Jeribajs un Jošavja, Elnaāma dēli; moābietis Jitma; Ēliēls un Obeds, un Jaāsiēls no Mecobajas. (1. Laiku 11:9-47)

Es lasu pirmo sarakstu. Dāvids nogāja kopā ar saviem kalpiem, un viņi cīnījās ar filistiešiem. Bet Dāvids pagura, un tur bija kāds vīrs Jišbi-Benobs, sliktais filistietis, ienaidnieks, kura mērķis bija nogalināt Dāvidu. Nevis pirmo, kas nāk pretī, bet tieši Dāvidu. Un viņš bija no Rafas dzimuma, kas bija milzīga auguma cilvēki, faktiski Goliāta pēcteči. Jišbī-Benobam bija smags vara šķēps, jauns zobens, taču viņam uzbruka Abišajs, sita to un nonāvēja. Pēc tam atkal izcēlās karš ar filistiešiem, un šajā reizē Sibeka nokāva Safu, vēl vienu Goliātu, kas arī bija no Rafas dzimuma. Un vēl vienu reizi izcēlās karš pret filistiešiem, un Ēlhanans no Bētlemes nogalināja Goliātu no Gātas. Kas bija šis Goliāts? Dāvida nonāvētā Goliāta brālis, kura šķēpa kāts vien bija kā audēja riestava. Kad pēdējo reizi izcēlās karš Gātā, tad tur bija kāds ļoti liela auguma vīrs, kuram katrai rokai un kājai bija seši pirksti, kopā divdesmit četri pirksti. Un šis briesmonis arī bija no Rafas cilts. Kad viņš bija noniecinājis Israēlu, Jonatāns, Šimeja dēls, to nosita. Un Šimejs bija Dāvida brāļa dēls. Šie visi četri filistieši bija no Rafas dzimuma jeb Goliāta dzimtas, un tie krita no Dāvida vai viņa karavīru rokas. Jišbī-Benobs, Safa, Goliāts no Gātas un divdesmit četru pirkstu briesmonis, kas tik ļoti ienīda Dieva tautu, ir miris. Kas to paveica? Kas tie bija par vīriem, kādas personības, kas spēja pieveikt šādus Goliātus? Kur slēpjas viņu noslēpums? Varbūt tu jau apmēram saproti, uz kurieni es tevi vedu. Vai tu zini, kas ir šodienas Goliāti, kas jāpieveic? Neauglība, atkarības. Šī izvirtusī pasaule ir jāpārveido, mums ir jāuzvar pašiem sevi. Mums sevi ir jākontrolē un jāpakļauj Dieva gribai. Finansēs ir jāizlaužas, grupiņās ir jāizlaužas, draudzē ir jāizlaužas. Tik daudz Goliātu! Tik daudz baiļu, tik daudz nepaklausības un lietas, kuras ir jāuzvar. Vai tu piekrīti? Slimības un citi goliāti mūsu ceļā, mums apkārt, mūsu ģimenē. Kas tie ir par cilvēkiem, kas mierīgi uzvar Goliātus? Mums nedaudz ir jāatgriežas vēsturē.

„Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. Un filistietis teica Dāvidam: “Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?” Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. Tad filistietis uzsauca Dāvidam: “Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!” Bet Dāvids sacīja filistietim: “Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!” Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: “Kā dēls ir šis zēns, Abner?” Tad Abners viņam atbildēja: “Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!” Tad ķēniņš Sauls sacīja: “Pajautā, kā dēls ir šis zēns!” Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. Tad Sauls viņam jautāja: “Kā dēls tu esi, jaunekli?” Un Dāvids atbildēja: “Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls.”” (1. Samuēla 17:42)

Sauls bija Israēla ķēniņš, bet Dāvids bija aitu gans. Notika karš starp Israēlu un filistiešiem, un šis filistietis Goliāts mierīgi pastaigājās gar Saula sapulcināto karapulku un izaicināja viņus cīnīties ar viņu. Bet šis Goliāts bija trīs metrus garš, spēcīgs cilvēks, kurš bija pārliecināts, ka viņu neviens nespēj pieveikt. Visa filistiešu armija balstījās uz Goliātu. Pat ķēniņš Sauls, kurš bija gara auguma, neuzdrošinājās ar viņu cīnīties. Goliāts solīja, ka filistieši visu mūžu kalpos tam, kas viņu pieveiks. Bet ja Goliāts pieveiks izraēliešus, tad tie būs filistiešu vergi uz visu mūžu. Visi baidījās un negāja cīnīties ar viņu. Bet tad atnāca Dāvids, pilns Dieva Gara, personība, kas bija izaugusi avju laidaros, attiecībās ar Dievu, un teica šim filistietim: „Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!” Dāvids uzskatīja, ka Goliāts, pirmkārt, izaicināja Dievu, nevis viņu pašu. Dāvidam ir perfekta paļāvība uz Dievu. Viņš zina, ka ar viņu ir Dievs, un viņš nevar zaudēt. Dāvids nogāza filistieti ar akmens sviedienu no lingas, izvilka viņa paša milzīgo zobenu un noņēma Goliātam galvu. Vai tu iedomājies šo skatu? Viss filistiešu karapulks bēga. Un visa Izraēla armija tos vajāja un sakāva. Mēs tikko atgriezāmies vēsturē. Dāvids patiešām bija ļoti spēcīga personība, kas nogalināja Goliātu. Bet iepriekš es runāju par četriem vīriem, kuri nogalināja Goliāta brāļus. Kur ir šo vīru noslēpums? Viņi bija kopā ar Dāvidu! Viņi bija kopā ar spēcīgu personību, un paši kļuva par spēcīgām personībām.

Pirmajā Laiku grāmatā ir uzskaitīti daudzi Dāvida vīri, varoņi, personības. Un Dāvida varonīgo vīru vadoņi, kas stingri turējās kopā ar Dāvidu un visu Israēlu viņa ķēniņa varas laikā. Ar ko šie vīri stingri turējās kopā? Ar Dāvidu. Kas ir Dāvids? Spēcīga personība, Dieva svaidīts, kurš prata slavēt un meklēt Dieva vaigu. Dāvids prata uzvarēt, drosmes viņam netrūka. Man tā šķiet, ka Dāvids vispār nepazina bailes, bet Psalmos tomēr atklājas, ka baidījās. Tas nozīmē, ka viņš bija parasts cilvēks, kurš paļāvās uz Dievu. Spēcīgai personībai, kas paļaujas uz Dievu, nav nekā neiespējama. Šis vārds mainīs tevi no iekšienes. Izraēlam bija Dievs, un Dievs viņiem bija ielicis Savu vadītāju, Dāvidu. Lūk, daži no varoņiem, kas bija kopā ar Dāvidu: Jašobeāms, Ēleāzars, Abišajs, Benaja un citi. Jašobeāms savu šķēpu pacēla pret trīssimt vīriem, un nodūra tos vienā reizē. Vai ir tādi cilvēki mūsdienās? Būs mūsu draudzē! Šie trīssimt ienaidnieki mums nav jāsaprot burtiski, mēs runājam par citiem ienaidniekiem, jo mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet gan pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Mēs garīgus ienaidniekus uzvaram ar garīgiem ieročiem. Bija trīs vīri, kas bija īpašas personības, pārāki par visiem pārējiem. Viens bija Jašobeāms, otrs bija Ēleāzars un Abišajs. Ēleāzars bija kopā ar Dāvidu kaujas laukā, un šīs uzvaras nav tikai viņa nopelns. Visa armija bēga no filistiešiem, taču Dāvids un Ēleāzars nostājās tīruma vidū un to aizstāvēja, sakaujot filistiešus, un tas Kungs deva lielu uzvaru. Redzi spēcīgu personību? Kad visi bēg, viņi paliek. Kad gļēvie atkāpjas, personības paliek. Paliek uzvarētāji. Kur paliek? Savā komandā, savā draudzē. Ar savu Dievu, pie savas vīzijas, pie saviem mērķiem. Kad citi novirzās, stiprie paliek un uzvar. Kad citiem šķiet, ka viss ir pazudis, nekas vairs nevar izdoties, viss ir sabrucis, tad stiprie paliek un uzvar. Slava tam Kungam! Kad citi mani atstāj, personības paliek. Kad cerība ir zudusi, stiprie turpina cīnīties. Kad vairs nav iespējams uzvarēt, viņi tik un tā cīnās, un uzvar.

Un tagad kāda ļoti interesanta lieta šajā pašā rakstu vietā tālāk. Kad bija karastāvoklis ar filistiešiem, Dāvids slēpās alā. Dāvids bija cietoksnī, bet filistiešu karavīri bija Bētlemē. Tad Dāvidam iekārojās ūdeni. Viņam apkārt bija uzticami cilvēki, viņa komanda, stipri vīri. Un kad Dāvidam gribējās dzert, viņš tiem jautāja, kurš no viņiem aizies uz ienaidnieka nometni Bētlemē, pasmels no akas ūdeni un atnesīs viņam. Trīs Dāvida uzticamākie vīri izcirtās cauri filistiešu nometnei, pasmēla ūdeni no akas un atnesa to Dāvidam! Lūk, tā ir komanda! Sapņu komanda 2013 esam es un tu. Dāvids gan nedzēra šo atnesto ūdeni. Faktiski viņš šo ūdeni upurēja Dievam.

Par spēcīgām personībām var izaugt tikai tie cilvēki, kuri ir paklausīgi savam Dieva vīram ne tikai tad, kad pavēles ir loģiskas, bet arī tad, kad tās tev nav saprotamas vai pieņemamas. Spēcīgas personības ņem vērā jebkādus sava Dieva vīra norādījumus. Arī tos, kas, iespējams, nav pareizi. Protams, ja nav runa par nopietniem pārkāpumiem. Nav neviena ideāla cilvēka. Ja tu šeit meklē ideālu draudzi, vari iet tālāk. Ja tu šeit meklē ideālu Mārci Jencīti, ej tālāk. Ja tu gribēji atrast savu ideālo mājas grupiņu, bet ieraudzīji tajā nepilnības, ej tālāk. Ej tālāk un meklē ideālo! Tu vēl sirmā vecumā meklēsi ideālo, un neko nebūsi sasniedzis. Tu būsi bezpersonisks. Nav ideālas draudzes, nav ideālu grupu vadītāju un nav ideāla mācītāja. Es neesmu ideāls. Reizēm varu pateikt vai dot kādas norādes, kuras nav īsti pareizas, taču spēcīgas personības būs paklausīgas arī šādām norādēm.

Nesen lasīju Eiropas lielākās draudzes mācītāja Sandeja Adeladžas grāmatu. Kāds  cilvēks viņam tiešsaistes konferences laikā uzdeva jautājumu: „Vai ir normāli, ja mācītājs runā ar žargoniem un slengā?” „Ja cilvēki to saprot, nav nekāda problēma,” viņš atbildēja. Vēsts ir svarīgāka par to, kā runā. Lūk, kāpēc viņam ir tik liela draudze.

Dāvids lūdza saviem vīriem atnest viņam ūdeni, viņš nespieda, bet jautāja, kurš to izdarīs. Es šodien savā grupā jautāju, kurš vēlas kopā aizbraukt uz hokeju. Neviens neteica, ka tas ir pretēji visiem kristīgajiem principiem, visi grib redzēt hokeju. Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, viss ir kārtībā. Reizi gadā taču mēs varam kopā aizbraukt noskatīties hokeju! „Sports ir miers”, teica padomju laikos. Mēs varam mācīties arī no sportistiem, kā kļūt par spēcīgām personībām. Kā pārvarēt grūtības, kā uzvarēt.

„Tad Dāvids griezās un sacīja hetietim Ahimeleham un Abišajam, Cerujas dēlam, Joāba brālim, teikdams: “Kas nāks līdz ar mani pie Saula viņa nometnē?” Un Abišajs sacīja: “Es iešu tev līdzi!” (1. Samuēla 26:6)

Kad lasiet šo rakstu vietu Bībelē, lasiet visu nodaļu. Dāvids karo ar Saulu jeb Sauls vajā Dāvidu. Izraēla ķēniņš vajā savu sāncensi, kuru Dievs ir svaidījis par ķēniņu. Sauls ir zaudējis savu ķēniņa svaidījumu, un Dievs grib redzēt ķēniņa godā Dāvidu. Bet Sauls nepadodas un vajā Dāvidu, lai to iznīcinātu. Dāvids uzturējās tuksnesī. Sauls iekārtoja savu kara nometni un iekārtojās uz nakts guļu. Dāvids noskaidroja, kur atrodas viņa nometne, un pielavījās tai klāt. Dāvids prasa Abišajam, vai viņš nāks kopā ar viņu Saula nometnē. Abišajs pieteicās. Par spēcīgām personībām kļūst tie cilvēki, kuri, kad ir vajadzība, piesakās un saka: „Es!” Kad ir vajadzība kalpošanā, šis cilvēks saka: „Es!” Kad ir vajadzība upurēt, viņš saka: „Es!” Dāvids un Abišajs nonāca pie Saula ļaudīm naktī. Sauls bija apgūlies un aizmidzis nometnes vidū, un viņa šķēps bija iedurts zemē viņam galvgalī. Blakus viņam vēl bija ūdens krūze. Dāvids paņēma krūzi ar ūdeni un Saula šķēpu, un abi izgāja ārā no nometnes.

„Un tā Dāvids ņēma gan šķēpu, gan ūdens krūzi no Saula galvgaļa, un tie devās atceļā, un neviens to neredzēja, un neviens to nemanīja. Neviens arī neuzmodās; tie visi bija cieši aizmiguši, jo Tā Kunga sūtīts miegs bija tos nomācis.” (1. Samuēla 26:12)

Pēc tam Dāvids atkāpās drošā attālumā un parādīja šķēpu un krūzi Abneram, Saula karaspēka virspavēlniekam. Saulam bija šoks, jo Dāvids varēja viņu nogalināt, bet nenogalināja. Kāpēc? Tāpēc, ka Dāvids nepacēla roku pret Dieva svaidīto. Viņš teica: „Gan tas Kungs atmaksās.” Ja tev šodien nepatīk tavs svaidītais Dieva vīrs, tu vari iet pie Dāvida, bet tu nevari karot pret Saulu. Ja tev nepatīk mācītājs, ej pie cita mācītāja, bet tu nevari karot pret savu mācītāju. Vienalga, ko viņš šodien dara, un vienalga, kādā stāvoklī viņš ir, viņš pats par sevi atbildēs Dieva priekšā.

Varbūt tu zini, kas ir Sergejs Šidlovskis? Tāpat daudzi no jums zina, kas ir Sandejs Adeladža, mācītājs Ukrainā. Viņam ir aptuveni 500 draudzes. Mēs arī lasām Šidlovska grāmatas, kurās viņš māca par personīgām attiecībām ar Dievu. Viņš ir bijis arī Latvijā. Adeladža ir Šidlovska garīgais tēvs. Sergejs Šidlovskis apsūdzēja savu garīgo tēvu, ka viņš draudzē uzcēlis finansu piramīdu, daudzi cilvēki ir palikuši bez naudas un bankrotējuši. Viņš minēja vairākus pierādījumus, un šīs ziņas izplatījās pa visu pasauli. Viņš apmeloja savu mācītāju. Pat ja šai apsūdzībai būtu pamats, kaut arī es domāju, ka tā nav taisnība, fakts ir tāds, ka tā ir milzīga draudze, kas ir pilna ar politiķiem un biznesmeņiem. Adeladžu aicina uz Klintona brokastīm, viņš ir augsta mēroga cilvēks. Un Šidlovskis, kurš nav lielas draudzes vadītājs, nevar saprast lietas, kas notiek milzīgā draudzē. Tas bija viņa redzējums, turklāt tik milzīgā draudzē ar daudziem cilvēkiem kaut kur kaut kādā mērā varēja būt kāda piramīda. Tik un tā tev nav tiesības apkarot savu mācītāju viņa draudzē, un arī nevienu citu mācītāju. Ja tev kas nepatīk, tad ej tālāk, ej pie Dāvida. Jo tieši pie Dāvida gāja cilvēki no Saula. Bet Dāvids teica, ka viņš nekad nepacels roku pār Izraēla ķēniņu. Lai Dievs tiek galā! Gan Dievs atriebs! Es uzskatu, ka Sergejs Šidlovskis pieļāva pašu lielāko kļūdu savā dzīvē. Es šajā brīdī neapsūdzu ne vienu, ne otru.

Kad Abišajs kopā ar Dāvidu nonāca šajā nometnē un ieraudzīja Saulu, viņam šķēps bija iedurts zemē pie galvas. Ko Abišajs gribēja darīt? Viņš čukstēja Dāvidam: „Paskaties, pats Dievs viņu ir nodevis tavā rokā! es viņu pieduršu pie zemes!” Bet Dāvids atbildēja:

“Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, – nē! Varbūt viņu ķers Tā Kunga roka, varbūt tam pienāks viņa laiks, ka tas mirs, varbūt viņam būs jādodas kaujas laukā un viņš ies bojā. Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es savu roku paceltu pret Tā Kunga svaidīto! Nē! Tāpēc ņem tu, lūdzu, šo šķēpu, kas ir viņa galvgalī, un ūdens krūzi, un ejam!” (1. Samuēla 26:10-11)

Pasargi Dievs, ka tu pacel savu roku, savu mēli pret Dieva svaidīto! Draugi, to neizdomāju es, tas ir rakstīts Bībelē. Dāvids bija cilvēks pēc Dieva sirds, Dieva iecelts ar visām savām kļūdām, kuras viņš pieļāva. Viņš bija Dieva svaidītais. Tas ir cilvēks, no kura mēs varam mācīties, kā kļūt par spēcīgām personībām. Dāvids bija tas, kurš nogalināja Goliātu, kad visi bēga. Dāvids bija cilvēks, pie kura pulcējās cilvēki ar problēmām – šādi, tādi, it nekādi, un kļuva par personībām. Šis ir Dieva vārds, kas tev ir vajadzīgs. Tev ir vajadzīgs Dievs un Dieva cilvēks tavā dzīvē.

Pirms Dāvids deva pavēli atnest ūdeni no filistiešu nometnes, viņš bija parādījis priekšzīmi. Viņš ar Abišaju bija paņēmis ūdens krūzi no Saula nometnes. Kāpēc šie cilvēki kļuva par varoņiem, kas spēja izlauzties cauri nometnei un atnest ūdeni? Jo Dāvids pats bija tāda personība. Tu kļūsi par tādu personību, kāds ir tavs Dieva vīrs, cik tavs Dieva vīrs savā dzīvē spēj pielietot Dieva mācību. Cik daudz viņš var tev pienest Kristus mācību, tik spēcīgs tu būsi. Es esmu pilns ar Dieva Vārdu, draugi. Es esmu pilns, es plīstu. Esmu pilns enerģijas!

Es jums iepriekš ieminējos par Ceruju. Kas ir Ceruja? Es domāju, ka neviens no jums to pagaidām nezina. Es tagad to zinu, jo veselu nedēļu to pētīju. Kas tā Ceruja bija? Sāksim ar to, ka Dāvidam bija varoņi – Abišajs, Joābs un Asahēls, un tie bija Cerujas dēli. Ceruja ir Dāvida māsa. Viņam bija vēl kāda cita māsa, un arī tai bija dēli. Lūk, šie varoņi bija Dāvida radinieki.
Kad Sauls sāka vajāt Dāvidu, viņš kļuva par bēgli un slēpās dažādās vietās, viena no šīm vietām bija Adullāmas ala.

„Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāmas alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.” (1. Samuēla 22:1)

Visa valsts vajāja Dāvidu – policija, slepenpolicija, dienesti meklēja Dāvidu. Kāpēc ģimene atnāca pie Dāvida? Bet kāda vēl viņiem varēja būt iespēja? Kā Staļins rīkojās ar politiski represēto ģimenēm? Tātad viņiem nebija citas iespējas, un viņi pievienojās Dāvidam. Kas vēl pievienojās Dāvidam?

„Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.” (1. Samuēla 22:2)

Mans iepriekšējais mācītājs, kad es viņu biju uzaicinājis kalpot mūsu konferencē, paskatījās apkārt un teica: „Nu jā, Dāvids arī no visādām salašņām uzcēla draudzi!” Es līdz galam nesaprotu, vai viņš to teica ar ironiju vai nē, bet fakts ir tāds, ka pie Dāvida patiešām atnāca visādi salašņas un arī viņa ģimene. Dāvidam ģimene nebija nekāda lielā dāvana. Viņš bija gans un vecākie brāļi viņu nicināja. Lūk, no šiem salašņām izauga Abišajs, Asahēls, Elhanans un visi citi tie vīri, kuri kļuva personības un bija kopā ar Dāvidu līdz galam. Dāvida 400 cilvēki kļuva par varenu armiju, kas nodibināja Izraēlā Dieva kārtību. Šie salašņas kļuva par Dieva vīriem, par spēcīgām personībām tāpēc, ka Dāvids bija viņu Dieva vīrs. Izraēlā bija Dievs, tad kāpēc viņiem vajadzēja Dāvidu? Katram cilvēkam Dievs ir paredzējis savu Dieva vīru! Katram sava mamma, tētis un garīgais vadītājs. Arī mēs, salašņas, reiz sākām apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, mēs pieņēmām savu mācītāju kā garīgo vadītāju, atļāvām viņam izdarīt operācijas mūsu dvēselēs, un nu mēs no salašņām esam kļuvuši par personībām! Es mīlu Jēzu! Viņš ir mans Glābējs un Dievs, Viņš ir piepildījis manu dzīvi, izglābis mani no mūžīgas pazušanas – Viņš ir mans Dievs! Tu esi pareizā vietā un pareizā laikā.

Tātad – Abišajs, Joābs un Asahēls. Šeit Bībelē ir ļoti garš saraksts, un es minēšu vēl dažus no Dieva vīriem:

„Un Abišajs, Joāba brālis, bija galvenais tiem trīsdesmit vīriem; un viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simti ienaidniekiem, un viņš tos nogalināja, un viņam bija vārds starp šiem trīsdesmit.” (1. Laiku 11:20)

Benaja bija Dāvida miesassargs – viņš atbildēja par Dāvida dzīvību.

„Benaja, Jojadas dēls, drosmīga vīra dēls, kas lielus darbus darījis, bija no Kabceēlas; viņš bija tas, kas nogalināja divus Moāba varoņus; viņš arī nogāja un kādā dienā alā nokāva lauvu, kad bija uzsnidzis sniegs.” (1. Laiku 11:22)

Iedomājies, tajā dienā bija uzsnidzis sniegs, un viņš iegāja alā, kurā bija lauva. Viņš apzināti, skaidrā prātā, iegāja alā, kur mājoja lauva, un nogalināja to.

„Viņš bija arī tas, kas nogalināja kādu ēģiptieti, milzīga auguma vīru, kas bija piecas olektis garš, un šim ēģiptietim bija rokā šķēps, tik resns kā audēja riestava; bet viņš devās pie tā lejā ar kūju, un viņš izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un nogalināja viņu ar viņa paša šķēpu.” (1. Laiku 11:23)

Vai tas tev neatgādina Goliātu? Vai viņam arī nebija šķēps kā audēja riestava? Tātad kam Benaja ir līdzīgs? Viņš ir viens no salašņām, kas kļuva par Dieva vīru, jo bija kopā ar Dieva vīru Dāvidu! Viņš kļuva par varoni, jo bija kopā ar varoni. Viņš gāja viņam pretim ar kūju, koka gabaliņu, bet tam milzim bija šķēps. Viņš gāja pie tā ēģiptieša, izsita no viņa rokām šķēpu, noķēra to un nodūra viņu. Viņš darīja to pašu, ko darīja Dāvids! Viņš kļuva tāda pati personība, kā Dāvids. Tālāk šajā nodaļā uzskaitīti vēl daudzi varoņi, kas bija kopā ar Dāvidu. Taču tur nav viens vārds – Joābs. Viņa māsai Cerujai bija trīs dēli – Asahēls, Abišajs un Joābs. Abišajs ir varoņu sarakstā, bet es Bībelē lasu, ka arī Joābs bija viens no tiem, kas ļoti daudz paveica Dāvida labā. Kur viņš palika un kāpēc viņš nav šajā sarakstā? Draugi, viņš nav tāpēc, ka viņš nodeva Dāvidu, un viņu nogalināja Dāvida miesassargs Benaja par to, ka viņš sacēlās pret Salamanu, pret Dāvida dēlu. Joābam bija sliktas īpašības – viņš nepakļāvās Dāvida ieceltām autoritātēm. Joābs bija Dāvida karapulku virspavēlnieks. Viņš bija augstā amatā, viņš bija visas armijas pavēlnieks. Kāpēc tad viņš nav šajā sarakstā? Tāpēc, ka tad, kad Dāvids teica: „Nenogalini manu dēlu Absalomu”, kad tas bija sacēlies, viņš to tomēr nogalināja, viņš izdarīja pēc sava prāta. Ja tu dari pēc sava prāta, nevis, kā tavs Dieva cilvēks māca, tu esi uz bīstama ceļa, un tu vari izkrist no šo personību saraksta. Vēl – kad Dāvids bija panācis mieru ar Saula armiju, Sauls bija kritis un viņam bija virspavēlnieks Abners, kurš ar visu armiju pārnāca Dāvida pusē. Abners bija Saula armijas virspavēlnieks, tomēr viņš pievienojās Dāvidam. Bet Joābs atcerējās kādu senu nodarījumu – Abners bija nogalinājis viņa brāli Asahēlu godīgā cīņā. Joābs nolika savas ģimenes lietas, atriebības kāri augstāk par Dāvida pavēli. Viņš slepus nogalināja Dāvida iecelto vīru Abneru. Kad Dāvids nomainīja savu armijas virspavēlnieku, arī to Joābs nogalināja, lai paturētu savu amatu. Vai zini, ko Dāvids tad teica?

„Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!” (2. Samuēla 3:29)

Viņš viņu nolādēja. Joābs bija neuzticams un rīkojās tā, kā pats vēlējās. Viņš nebija no iekšienes kļuvis tāds, kā Dāvids. Viņš vienkārši vēlējās saglabāt savu pozīciju, savu amatu. Vienkārši viņš vēlējās saukties par kristieti, par kalpotāju, kurš ievēroja kādus principus, bet daudz ko ignorēja – kaut ko darīja, kaut ko nedarīja. Rezultātā viņš izrādīja neuzticību Dāvidam, taču tieši pret Dāvidu savas dzīves laikā viņš nesacēlās. Kad Dāvids iecēla savu dēlu Salamanu savā vietā, viņš sacēlās pret Salamanu. Bet Benaja bija uzticams Dāvidam un arī Salamanam, un nogalināja Joābu. Viņš zaudēja savu galvu. Tātad, ja tavas ģimenes intereses ir svarīgākas par Dieva gribu, par Dieva vīru mācību, ja tev vienmēr ir pretim ko likt savas mācības, to sauc par neuzticību. Ja tu rīkojies pēc sava prāta, tu vari iet tur, kur māca citādi, ja nepatīk. Bet tu nevari te sēdēt un pretoties. Tas izraisa lāstu. Tiem, kas nodod savus vadītājus, savus mācītājus, tas izraisa lāstu. Te skaidri rakstīts – venēriskās slimības, nabadzība pēcnācējiem un pašam, pēkšņa nāve. Joābs tika nogalināts. Atmaksa neatnāk uzreiz. Es bieži redzu cilvēkus, kas reāli ir sacēlušies pret Dievu un Dieva cilvēkiem, un viņi pēc tam atiet nost un saka: „Aleluja, cik mums tagad ir laba dzīve!” Draugi, neuzķerieties! Paskatieties uz šo cilvēku dzīvēm pēc pieciem gadiem. Tu atradīsi tikai drupu kaudzi. Joābs nenomira uzreiz, viņš pārdzīvoja Dāvidu, bet Salamans nokārtoja to lietu. Lūk, kāpēc Abišajs ir sarakstā, arī Asahēls, kas krita varoņa nāvē, bet Joābs nav. Arī Benaja tur ir, jo viņš pastāvēja par Dāvidu un par Dāvida iecelto ķēniņu Salamanu. Varbūt šeit ir kāds, kurš domā: „Es esmu paklausīgs mācītājam, man patīk kā viņš runā, es esmu ar mieru pieņemt viņa mācību.” Draugs, es esmu iecēlis grupiņās vadītājus, un, ja tu nepakļaujies grupiņas vadītājam, tas ir Joāba grēks un sekas ir tās, ko es tikko teicu. Lūdzu, paņem mājās savu Bībeli un izlasi šīs Rakstu vietas vēl un vēl. Atceries arī par Jēzus 12 mācekļiem un Jūdu. Kas notika ar Jūdu? Viņš nodeva Kristu, viņš kļuva neuzticams. Kristus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Tātad mācekļi bija paklausīgi ne tikai Dievam, bet arī cilvēkam. Arī apustuļiem vēlāk bija savi mācekļi. Es jums iesaku izlasīt grāmatu „Uzticība un neuzticība”, grāmatu galdā tā ir. Viņu vajag izlasīt trīs reizes. Visiem vajag to izlasīt, lai neatgadās kā Joābam, palikt bez galvas. Mēs daudzas lietas izdarām nezināšanas dēļ. Ja tu uzskati, ka mācītājs ir labs, bet atļaujies brēkt un lamāties, pacelt balsi uz savu vadītāju, tu dari to man. Te neko nevar šķirot – ja tu to dari man, tu to dari Dievam. Tātad, ja tu brēc uz vadītāju, tad tu brēc uz Dievu. Un ko Dievs darīs? Kārtīgi pārmācīs, un, ja vēl nesapratīsi, paliksi bez galvas.

Atceries, Dāvids nenogalināja Saulu, kaut arī tas bija netaisns pret viņu. Ja tev savā grupiņā ir pretenzijas pret vadītāju, ja tu uzskati, ka vadītājs pret tevi izturas netaisnīgi, kas ir jādara – vai jāaprunā viņš un jāizgāž savas dusmas? Tev ir jānāk taisnā ceļā pie mācītāja. Ja tu uzskati, ka vadītājs netaisnīgi izturas pret tevi, bet tu neej pie mācītāja, tas ir grēks. Adeladžas grāmatā bija kāds piemērs, kur kāds no grupas cilvēkiem atnāk pie mācītāja un jautā: „Vai tas ir normāli, ka mūsu grupas vadītājs mums liek dot 50% no mūsu ienākumiem – 10% viņam, 10% grupai, 10% tam darbam un vēl tam un citam darbam?” Adeladža atbild: „Ja tu esi mūsu draudzē, steidzīgi nāc pie manis!” Ja tu uzskati, ka kaut kas tavā grupā ir nepareizi, nesāc kurnēt un pārrunāt to ar grupas cilvēkiem, bet nāc pie mācītāja. Mums ir bijuši gadījumi, ka grupas vadītājs ir tā iebiedējis cilvēkus, tā viņus nošantažējis, ka tie nemaz nenāk pie mācītāja. Rezultātā ir viena liela putra un pazudušas dvēseles, un personību vietā mēs saņemam pelēcību un bezpersoniskumu. Draugi, šī ir tā vieta, kur mēs kļūstam par spēcīgām personībām. Tev ir savs Dieva vīrs, savs grupas vadītājs, savs mācītājs. Ja tu gribi, es varu būt tavs Dieva vīrs, te es esmu! Tu vari pieņemt arī savu grupas vadītāju, taču atceries, ka Dieva vīrs numur viens šeit, šajā draudzē ir evaņģēlisko kristiešu draudzes „Kristus Pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis. Varbūt tu domā: „Kurš tad sunim asti cels, ja ne viņš pats!” Tāpēc jau tu esi pelēka personība, ka tu neizproti šos principus. Tu saki: „Kontrole, cilvēku kontrole!” Es neiešu ar tevi strīdēties – ej sēdi savā alā un attīsties! Man patika kāds citāts, ko es izlasīju kādā grāmatā un ieliku draudzes mājas lapā. „Tas kurš saka, ka nauda var visu, tam nekad nauda nav bijusi.” Tieši tāpat ir ar cilvēkiem, kas saka: „Šī visa līderība ir kontrole, cilvēku izdomājums!” Tu vēl nekad neesi bijis personība, jo tev nav neviena, kas tev to iemācītu. Šeit ir personību kalve. Ziņās bija tāds raksts par mūsu skolām ar nosaukumu: „Pelēcību kalve”. Taču šeit ir stipru personību kalve!

Šie vīri dabūja visu, kas bija Dāvidam. Viņi kļuva tādi paši un dabūja to, kas bija viņam. Benaja, pēc Dāvida nāves kļuva par armijas virspavēlnieku Joāba vietā. Iedomājies Salamana laiku! Sudrabs tad bija akmens vērtībā – tāda bagātība un labklājība! Benaja, kas bija ar Dāvidu līdz galam, baudīja tādu labklājību, kāda Joābam pat sapņos nerādījās. Kāpēc? Viņš palika uzticams savam mācītājam līdz galam, viņa ieceltajiem vadītājiem līdz galam. Tu vari dabūt visu, kas ir man. Tu domā, ka man nekā nav? Man ir, es esmu bagāts vīrs. Esmu bagāts Jēzū Kristū, esmu jauns radījums. Man ir atslēgas, kā tikt izglābtam no pazušanas un no pelēcības. Man ir atslēgas, kā iegūt jaunu dzīvi Jēzū Kristū, kā nonākt mūžīgajā dzīvībā. Man ir atslēgas, kā kļūt par spēcīgu personību. Man ir šīs atslēgas, un es tās lietoju. Tu kā minimums vari no manis dabūt brīvību no atkarībām, jo man tādu nav. Es biju narkomāns, dzērājs, apmāts ar pornogrāfiju un izvirtību, taču vienā dienā, kad Jēzus ienāca manā sirdī, notika pārvērtības. Tagad es vairs nedzīvoju, manī dzīvo Kristus – reāls, dzīvs, svēts Dievs manī un es esmu kļuvis svēts, un to var pamanīt arī pie manas miesas un maniem darbiem. Man bija slimības – tuberkuloze, akūts bronhīts. Es slimoju katru mēnesi, bet tagad es vairs neslimoju. Pat ja es slimošu, es tev to neteikšu, jo es esmu vesels! Viņš izveda Savu tautu no Ēģiptes zemes, un neviens no tiem nebija nevesels! Tam es ticu. Es agrāk lamājos, smēķēju, bet tagad esmu pilnībā brīvs. Kā minimums, tu vari iegūt brīvību un veselību. Draugi, es esmu finansiāli svētīts cilvēks. Tu teiksi: „O, tu jau pelni savu algu draudzē! Es arī varētu uzcelt savu draudzi un tā pelnīt!” Viens jautāja Adeladžam: „Ko jūs domājat par to, ka cilvēki saka – ja gribi būt miljonārs, uzcel savu draudzi?” Adeladža ir miljonārs. Lūdzu, uzcel! Uzcel savu draudzi, iemāci cilvēkiem, ka vajag dot desmito tiesu, ka mācītājam alga jāsaņem draudzē. Iemāci! Lai Latvijā būtu mācītājs miljonārs, vajadzēs stipri lielu draudzi. Būs jāpaceļ savā draudzē miljonāri, lai arī tu varētu būt miljonārs. Lūdzu! Es esmu finansiāli svētīts, miljonārs savā iekšienē. Realitāte ir tāda, ka es varu braukt ar normālu automašīnu, man ir ko apģērbt. Draugi, jūsu mācītājs, jūsu Dieva vīrs nav nabags ādas drēbēs un viņš neēd siseņus un medu, un nedzīvo tuksnesī, jo viņš tic Dieva Vārdam, kas ir rakstīts Bībelē. Turība un bagātība būs manā namā! Un tas ir tas, ko es vēlos redzēt pie jums – lai turība un bagātība būtu jūsu namos. Draugi, man ir finansiāla svētība, kuru tu vari dabūt. To, kas ir man, var dabūt. Mans darbs nav fokusēts uz naudas iegūšanu, bet tie principi, ko es mācu, noteikti tev palīdzēs iegūt daudz naudas. Dažs labs to jau ir pamanījies piefiksēt un ir sācis iegūt. Viņiem tīri labi izdodas! Draugi, man ir 43 gadi, un tas jau vairs nemaz nav maz. Kad es biju apmēram 20 gadus jauns, man bija kaut kādas fiziskas dotības – spēks, ātrums un tā tālāk. Draugi, tagad, savos 43 gados es esmu fiziski labāk sagatavots nekā savos 20! Mana dzīve ir sakārtota, man ir ģimene – sieva un meita, un mūsu ģimenē viss ir pēc Dieva gribas. Es gādāju, rūpējos un mīlu savu ģimeni. Manā ģimenē visi ir apgādāti gan ar garīgām lietām, gan arī ar tām, kas fiziski nepieciešamas. Es esmu labs tēvs, es cenšos tāds būt un tu vari to dabūt no manis. Viss, kas ir man, būs tev. Man ir veselība, mana dzīve ir piepildīta un tai ir jēga. Man ir vīzija, man ir mērķi un pats galvenais – personīgas attiecības ar debesu Tēvu caur Jēzu Kristu. Es nevaru jums iemācīt to, kas man nav. Arī Dāvids sūtīja savus karavīrus tur, kur iepriekš pats bija bijis. Viņš teica: „Atnesiet man ūdeni”, bet pats to jau pirms tam bija izdarījis kopā ar Abišaju.  Lūk, pats pēdējais, kas man vēl ir – veiksmīga kalpošana. Draudze, kura attīstās, kurā cilvēki mainās un aug. Ja tavam Dieva vīram ir veiksmīga kalpošana, tāda būs arī tev tavā mājas grupiņā un visur citur, kur tu kalpo Dievam.

Noslēgumā daži praktiski padomi. Te nav visi, taču daži.

Tad, kad tavs mācītājs ir nolēmis veltīt laiku personīgi tev, vai nu viņš tevi uzaicina uz vakariņām (neuztraucies, es būšu kopā ar sievu un visticamāk, arī ar meitu), vai kur citur, nekad nesaki viņam „nē”! Draugs, tev par visu vissvarīgāk ir satikties ar savu Dieva vīru, tāpēc neattaisnojies, ka tev jābūt tur vai tur. Tev tas var negadīties bieži. Es daru to mērķtiecīgi, es pastāvīgi pavadu ar saviem cilvēkiem laiku. Piemēram, es regulāri braucu ciemos pie savas grupiņas, pie katra uz mājām uz dzimšanas dienām. Nepalaid garām!

Lasi mācītāja grāmatas. Pagaidām ir tikai trīs, bet būs daudz. Lasi arī citu Dieva vīru, kuriem ir augļi, grāmatas, bet kā prioritāti noliec sava mācītāja mācību. Katrs mācītājs māca kaut ko nedaudz atšķirīgi, taču pamatā jau viss ir labi un pareizi. Lasi tās grāmatas, kuras iesaka tavs mācītājs. Ja tu nezini, ko lasīt, pajautā savam grupas vadītājam. Grāmatas ir daudz un dažādas, bet ne visas ir tās, kuras ir vajadzīgas mums. Mēs audzinām spēcīgas personības!

Katrs sprediķis tiek ierakstīts. Tu vari dabūt audio gan latviski, gan krieviski, kā arī vari skatīties video gan Youtube, gan Vimeo – tas viss tiek publicēts mūsu mājas lapā. Skaties sava mācītāja sprediķus, skaties šo sprediķi vēl kā minimums, vienu reizi. Es zinu, ka ir mūsējie, kas skatās pat piecas reizes. Vai tu zināji, ka Elīsa no sava skolotāja Elijas dabūja divkāršu svaidījumu? Tas notika tāpēc, ka viņš par katru cenu gribēja būt blakus savam Elijam. Elija teica: „Ej tur, bet es iešu tur!” Elīsa atbildēja: „Ne par ko! Man vajag svaidījumu!” Viņi aiziet, un Elija atkal saka: „Tagad es iešu tur, bet tu ej tur!” Elīsa teica: „Ne par ko es no tevis neatstāšos! Man vajag svaidījumu!” Vēl trešo reizi Elija Elīsam teica: „Ej taču nu vienreiz tur!” Elīsa atbildēja: „Ne par ko es no tevis prom neiešu. Man vajag svaidījumu!” tad Elija teica: „Grūtu lietu tu no manis esi lūdzis, bet nu labi. Ja tu redzēsi, kā mani paņem prom uz debesīm, tad būs tev divkāršs svaidījums.” Viņš viņam visur sekoja, un te pēkšņi uguns, rati un Elija tika paņemts uz debesīm. Elīsa skatās – Elijas mētelis uz zemes bija palicis. Viņš atcerējās, kad Elija sita ar šo mēteli upi, tad ūdens pašķīrās. Jāpamēģina, ir vai nav man tas svaidījums tagad! Viņš ņēma to mēteli, sita pa ūdeni un teica: „Nu, kur ir tas Elijas Dievs?” Ūdens pašķīrās un viņš sausām kājām izgāja cauri. Pārējie mācekļi to redzēja un teica: „Lūk, mūsu Dieva vīrs iepriekšējā Dieva vīra vietā!” Izmanto katru iespēju, lai būtu ar savu Dieva vīru kopā – grāmatas, sprediķus, un par dievkalpojumiem es vispār nemaz neteikšu, jo uz tiem tu vari neierasties tikai tad, kad esi beigts.

Ja tev uztic kādu pienākumu, izdari to pēc labākās sirdsapziņas. Nedari kā pats gribi, kā to darīja Joābs, bet gan pēc labākās sirdsapziņas. Ko teica Abišajs, kad Dāvids teica: „Kurš nāks ar mani?” Es! Tā ir privilēģija kopā ar Dieva vīru iet kalpot.

Nobeigumā viens no svarīgākajiem mērķiem, uz ko ir vērsts šis sprediķis – rīt plkst. 19:00, bet jāierodas ir plkst. 18:45, šeit, šajā telpā tavs Dieva vīrs mācīs par Kristus upuri, par grēkā krišanu. Es esmu pilns ar to! Tu vari to darīt. Draugs, mācies skolā un esi kopā ar savu vadītāju, ar savu mācītāju. Mēs visi būsim kopā. Tu šajā skolā no manis dabūsi visu, kas man ir. Vairāk nekā 50 tēmas būs visām tavām dzīves jomām – tikai no Bībeles. Tu dabūsi visu, ko Dievs tev paredzējis, visu to, kas ir man un vēl vairāk. Jēzus teica: „Jūs vēl lielākus darbus darīsiet, nekā Es daru.” Neizlaid nevienu skolas tēmu! Tev būs tādas izmaiņas, tāds atrisinājums, tādas izmaiņas personībā!

Debesu Tēvs, es Tevi slavēju un Tev pateicos par Tavu upuri, ka caur Tavu upuri Tu esi darījis mūs pilnīgus. Jēzu, mums ir vajadzīga Tava mācība – skaidra Tava mācība un norādes, ka mēs spējam kļūt tie, kas mēs esam no iekšienes, ka mēs spējam tādi kļūt ārēji, ka mēs kļūstam par spēcīgām personībām. Dievs, palīdzi mums, ka mēs ejam un iegūstam šīs zināšanas, ka mēs ejam un līdzināmies Tev, ka mēs izmantojam tos ieročus, kurus Tu mums esi devis, savus Dieva vīrus, mācītājus un vadītājus, draudzes mācību. Dievs, mēs to izmantojam un kļūstam par spēcīgām personībām. Kungs, es lūdzu, svētī katru draudzē „Kristus Pasaulei”, dari katru stipru un spēcīgu, dari katra dzīvē izmaiņas, liec mums augt un vairoties, liec mums piepildīt šo zemi ar Tavu slavu un godību. Es slavēju Tevi, ka mēs esam personības, ka mēs augsim par tādiem un piepildīsim šo zemi ar Tavu slavu un Tavu godību, ka mēs Tavā spēkā izmainīsim Latviju. Ka izmainīsies cilvēku dzīves, viņi iepazīs Tevi un nesīs slavu Tev, ka alkoholisma šeit nebūs, ka slimības šeit nebūs, narkomānijas šeit nebūs. Šī būs brīva valsts, kas bīstas Tevi un meklē Tavu vaigu. Dievs, svētī Latviju!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova