Kā pārvarēt emocionālu krīzi?

Nomierinies un sagatavojies lasīt,
kā pārvarēt emocionālu krīzi. Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes, tāpēc centies nedomāt par blakus lietām, bet koncentrējies uz sprediķi. Domā par to, kas tīkams, šķīsts un labs, koncentrējies uz Dieva vārdu, uz to, ko es tev teikšu. Svētrunas tēma ir „Kā pārvarēt emocionālu krīzi?”. Es zinu, ka tas izklausās pēc psiholoģiska termina, taču es nemācīšu tā, kā to skaidro psiholoģija. Šodien es tev skaidrošu to, ko Dievs tev grib pateikt. Daudzi lasīs un skatīsies šo sprediķi, gaidīs brīnumus un jaunākās tehnoloģijas psiholoģijā, bet nebūs gluži par tas, ko saprot pasaulīgs cilvēks par emocionālu krīzi.

Arī kristiešiem ir emocionālas krīzes. Šī svētruna būs domāta visiem cilvēkiem, arī tiem, kuri vēl Dievu nepazīst, bet es vairāk runāšu par tiem cilvēkiem, kuri tic Kristum, īpaši, ja tev ir personīgas attiecības ar Dievu caur Jēzu Kristu jau piecus, desmit, divdesmit vai pat vairāk gadus. Kristiešiem var būt emocionālas krīzes, bet ne tādas, par kādām es tevi brīdināju sākumā, ne psiholoģiskas – tādas, ar kādām ir jāiet pie psihologa, nē, tev ir jānāk uz draudzi, pie mācītāja, pie sava mājas grupas vadītāja, jāpastāsta sava problēma, jo šī ir specifiska problēma. Tā nav tāda problēma, kuru var atrisināt psihologa kabinetā, tā pat tuvu nav tāda. Kas tas ir? Ieskatīsimies Bībelē.

Jēzum bija emocionāla krīze.

„Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.” (Lūkas 22:44)

Tas notika Ģetzemanes dārzā, pirms Jēzum bija jādodas pie krusta. Jēzum bija jāatdod Sava dzīvība grūtību priekšā. Ne tikai! Viņš ir Jērs, Kurš nes pasaules grēku. Brīdī, kad Viņš lūdza, Viņš vēl nenesa visus pasaules grēkus, Viņš uzņēmās visus grēkus uz Sevi tajā brīdī, kad tika nodots un sists krustā, Viņš izdzīvoja elles mokas, un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Pirms šī smagā pārbaudījuma Jēzus emocionāli bija nekāds. Viņš pat gāja pie mācekļiem un teica: „Esiet ar Mani nomodā.” Tur bija Pēteris un tuvākie Viņa sekotāji, kurus Jēzus bija paņēmis līdzi dārzā, kurā lūdza Dievu. Viņš teica: „Esiet nomodā un lūdziet Dievu!” Viņš vēlējās arī Savu mācekļu klātbūtni šajā brīdī. Šī lūgšana ir aprakstīta Bībelē, tas nozīmē, ka mācekļi redzēja un dzirdēja, kā Viņš lūdza. Kad Viņš lūdza, sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes. Viņa lūgšana bija šāda: „Tēvs, ja tas var būt, es varētu neiet pie krusta.” Tur ir rakstīts citiem vārdiem: „Lai šis biķeris iet man garām,” bet Viņš ar to domāja tieši Savu krusta nāvi. „Kaut es varētu neuzņemties to uz sevi… Kaut es varētu neciest šīs mokas…” Tātad šajā brīdī Jēzus emocionāli bija nekāds. Viņš bija nāves baiļu pārņemts. Tās nav vienkāršas bailes no tumsas vai suņiem, kas ir visbiežāk sastopamās bailes. Tās patiesībā nemaz nav bailes, bet cilvēka paša iedomas. Es nerunāju par smagiem, akūtiem gadījumiem, kad cilvēks tumsā jūk prātā. Jēzum pirms krusta nāves nebija elementāras bailes, bet Viņš bija nāves baiļu pārņemts, kaut arī Jēzus ir vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs.

Droši vien, ka tu nekad dzīvē neesi bijis nāvinieku kamerā. Tur nonāk cilvēki, kuri ir notiesāti par īpaši smagiem noziegumiem, un dažkārt viņiem tur ir jāuzturas pat vairāki mēneši pēc kārtas, gaidot sava soda izpildi, kuru atliek, atliek un atkal atliek. Šie cilvēki īsti normāli pēc tam neizskatās. Es pats neesmu saticis šādu cilvēku, bet esmu daudz lasījis par to, kā tas ir – visu laiku dzīvot bailēs, kad tev nāks pakaļ. Un beigu beigās sods pavisam tiek atcelts, – arī tā var gadīties. Es zinu konkrētu gadījumu, kad cilvēkam tiek atcelts nāves sods, tas notika tad, kad Latvija atguva neatkarību un vispār tika atcelts nāves sods. Jēzus bija nāves baiļu pārņemts.

Es nerunāju par vājprātu, bet par ticīga cilvēka emocionālu krīzi, kad tu jūties ļoti slikti vai arī nekā. Ticīgs cilvēks var justies tieši šādi – vai nu nejust neko, vai arī viņam emocionāli ir ļoti slikti. Viņš var būt nāves baiļu pārņemts, nemiera pārņemts, bet tajā pašā laikā saglabāt paškontroli un ticību Dievam. Jēzus teica: „Ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām, bet, Tēvs, ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” Jēzus izcīnīja uzvaru tieši lūgšanu kambarī.

Kas ir jādara tad, kad tu, ticīgs cilvēks būdams, jūties iztukšots un sauss, jūties nejēdzīgi vai arī – tieši otrādi – tevi pārņem nemiers vai vainas apziņa? Katrā ziņā tas viss ir saistīts ar emocijām. Tu jūties tukšs vai arī emocijas sit augstu vilni. Kas ir jādara? Ko Jēzus darīja? Viņš gāja lūgšanu kambarī. Viņš tā arī Dievam pateica: „Ja iespējams, tad lai tas man iet garām, bet lai Tavs prāts notiek,” un ir rakstīts, ka šī lūgšana bija tik karsta, ka sviedri Viņam lija kā asins lāses, – tāda dīvaina reakcija, kādu es nekur citur neesmu sastapis. Smags bija šis pārbaudījums, un smaga bija lūgšana pirms tā. Ir rakstīts, ka Dievs sūtīja eņģeļus, un viņi stiprināja Jēzu Kristu. Viņš izdarīja to, kā dēļ bija atnācis šeit uz zemes. Tātad pat Jēzum bija emocionālas problēmas. Tās nevar īsti saukt par problēmām vai krīzi, bet šis apzīmējums raksturo šo stāvokli. Emocionāla krīze ir tad, kas tu nejūties normāli, viss nav, kā parasti, tu zini, kā vajadzētu būt, bet tu nejūties tā.

Tik daudzi mācītāji runā par Dieva mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu, un, kas pasargās mūsu sirdis un domas Jēzū Kristū. Tik daudz mums māca par to, ka mums ir jāpriecājas un jābūt emocionāli stabiliem, un tā ir patiesība, bet tas neizslēdz, ka tavas emocijas var reaģēt ne tā, kā tu pats to sagaidi. Par to es šodien gribu runāt. Kā pārvarēt emocionālu krīzi?

Dāvidam bija emocionālas krīzes visa mūža garumā. Kā es to zinu? Tāpēc, ka lielākā daļa Psalmu, kas ir Bībelē, ir tieši Dāvida sarakstīti. Savos psalmos jeb dziesmās Dievam viņš Dieva priekšā izklāj, izlej savu dvēseli. Šodien no rīta, kad lūdzu Dievu un gatavoju sprediķi, es domāju tieši par Dāvidu, es vēlējos atrast rakstu vietu Bībelē, kurā viņam ir krīze. Kā es atšķīru, tā arī bija!

„Dāvida dziesma. Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis? Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani? Raugies šurp, paklausi mani, Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē! Lai mans ienaidnieks nesaka: “Es esmu uzvarējis!” Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu. Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!” (Psalms 13)

Tas ir normāli, ko Dāvids pārmet Dievam? „Cik ilgi Tu neliksies zinis par mani?” Es ticu Kristum piecpadsmit gadus, bet es nekad mūžā neesmu atļāvies neko tamlīdzīgu teikt Dievam. It kā Dāvids teiktu: „Es te daru visu ko, lai tikai Tu man pievērstu uzmanību, bet Tu? Cik ilgi vēl?” „Cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis?” Dāvids, iespējams, nejuta Dieva klātbūtni. Ir citi Psalmi, kuros Dāvids raksta, ka ir iztukšots. „Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē?” Kas ir dvēsele? Prāts, emocijas un griba. Dāvids ir norūpējies un nejūtas labi. Dāvids – Dieva vīrs, svaidīts vīrs, pēc Dieva sirds aicināts, – nejūtas labi! Vai mums, kristiešiem, ir jājūtas labi? Jā, tā ir Dieva griba, bet vai mēs vienmēr jūtamies labi? Nē, mēs vienmēr nejūtamies labi! Tas ir fakts. Nevajag melot. Kāpēc es vienmēr jums saku, ka man iet labi? Tāpēc, ka man vienmēr iet labi, neskatoties uz to, ka dažreiz es emocionāli nejūtos tik labi, cik labi es gribētu justies pēc kristīgajiem standartiem, un tas uzreiz nenozīmē, ka man iet slikti. Ja es konkrētā brīdī nejūtos laimīgs, tas nenozīmē, ka es neesmu laimīgs. Vai tu esi laimīgs, kad ej pie zobārsta?

Kad tu saņem pelnītu aizrādījumu, tu jūties ļoti laimīgs? Mums ar līderiem svētdienas rītā ir darba sapulce, un tajā izskan ļoti daudz aizrādījumi. Lai to visu izturētu, cilvēkam jābūt ļoti stipri bruņotam. Mūsu vadītāji ir ļoti rūdīti, viņi ir pieraduši pie tā, un šajos brīžos viņi „ļoti labi jūtas”. Mēs atkārtojam vienas un tās paša kļūdas, izskan vieni un tie paši aizrādījumi, un es redzu, ka daži no mums ir iemācījušies nedzirdēt šos aizrādījumus. Vai arī šis cilvēks zina savu kļūdu, taču notiek kas līdzīgs tam, kad notiek personības dalīšanās – viņš nodala sevi no problēmas. Jā, viņš dzirdēja aizrādījumu, bet jūtas labi. Nevienam vairs nepaliek skāba seja, neviens neizskatās izbijies vai skumjš. Sākumā ir dažas uzslavas, pēc tam aizrādījumi, bet nav tā, ka kāds izmisis sēdētu un par to pārdzīvotu, izņemot ļoti retus gadījumus. Šādos brīžos ir normāli, ka cilvēks pēc aizrādījuma nejūtas pārāk labi. Ir daudzas lietas, kuras darot, mēs emocionāli nejūtamies labi, taču ir arī smagākas problēmas.

Emocionāli nopietnāka krīze ir tad, kad tu pēkšņi jūties iztukšots, tev šķiet, ka tava ticība ir zudusi. Tu esi dedzis Dievam, taču vairāk nejūti uguni. Zūd vēlme kalpot Dievam. Nav emocionāla vēlme kalpot Dievam. Šo vēlmi var saukt arī par kaisli vai uguni. Tev ir jāsajūt uguns un jābūt vēlmei kalpot Dievam. Tev ir jābūt vēlmei lasīt Bībeli, lūgt un evaņģelizēt. Kad šī vēlme ir pazudusi, to var nosaukt par emocionāli krīzi. Kā to pārvarēt? Dāvids saka: „Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī?” Tas ir tas pats Dāvids, kas nogāza Goliātu un nocirta viņam galvu ar paša zobenu. Tas ir tas pats Dāvids, kurš pastaigājās pa karalauku ar Goliāta galvu rokās. No šī Goliāta bijās visa Israēla armija, izņemot Dāvidu. Tas pats Dāvids nes bēdas savā sirdī. Vai tev ir bēdas tavā sirdī? Tu lasi un domā: „Tas ir tieši man!” Dāvids pārmeta Dievam, ka Viņš viņu ir atstājis, kaut patiesībā Dievs viņu nebija atstājis, viņam vienkārši bija emocionālas problēmas. Dāvids lūdza Dievam, lai viņš sāk redzēt lietas patiesā gaismā un nenomirst.

Pēdējie divi 13. Psalma panti ir citādāki nekā sākotnējie. Dāvids māca, kā pārvarēt emocionālu krīzi. Kā Jēzus to pārvarēja? Viņš gāja lūgšanu kambarī. Es visā Bībelē redzu, ka Jēzus regulāri nošķīrās no cilvēkiem un gāja kādā vietā pavadīt laiku divvientulībā ar Dievu, agri no rīta, naktī. Galu galā, kas ir Dāvida Psalms? Lūgšana Dievam. Pirmkārt, Dāvids gāja pie Tēva lūgšanā un, otrkārt, teica: „Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma!” Tikko viņš teica, ka diendienā bēdājas, bet tagad apgalvo, ka viņa sirds ir līksma par Dieva palīdzību. Dāvids apsola dziedāt Tam Kungam, ka Viņš tik daudz laba dara viņam. Kur ir loģika? Kaut kas nesakarīgs? Nē. Tā ir Dāvida metode, kā pārvarēt emocionālas krīzes.

Pāvilam bija emocionāla krīze. Es nerunāju par psiholoģisku krīzi, kā to saprot pasaulē.

„Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā. Un tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku, lai jūsu līksmība Kristū Jēzū pieaugtu caur mani, kad es ieradīšos atkal pie jums.” (Filipiešiem 1:23-26)

Draudze Filipos bija Pāvila paša iesākta un vadīta draudze. Viņš raksta viņiem, ka viņu spiež no abām pusēm, Pāvils vēlas atbrīvoties no tā un būt kopā ar Kristu. Tātad viņš slikti jūtas, un tik slikti, ka kāro nomirt – būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Pāvils grib nomirt un būt debesīs. Pāvilam bija smagas grūtības; kādā pilsētā viņu nomētāja akmeņiem, izvilka ārā, un tikai brīnumainā kārtā viņš izdzīvoja. Viņš tika sists un vajāts evaņģēlija dēļ. Viņš darīja Dieva gribu. Pāvils izvēlējās palikt dzīvs filipiešu dēļ.

Sievietes retāk izdara pašnāvību nekā vīrieši. Sievietēm ir liela atbildības sajūta pret saviem bērniem, ģimeni. Viņas neizdara sev galu, bet turpina ciest. Tev nav tiesības nomirt! Tu nevari tā vienkārši teikt: „Man tur būs labāk, es vēlos atraisīties un būt tur. Es gribu prom no šejienes.” Tev Dieva dēļ, sevis dēļ, cilvēku dēļ, ģimenes dēļ ir jāpaliek šeit. Tev ir Dieva dots plāns šeit uz zemes, mums katram tāds ir. Jēzum ir plāns tieši tev! Un šis plāns ir saistīts ar cilvēku glābšanu un kalpošanu cilvēkiem. Kā minimums tev ir jāpaliek šeit cilvēku dēļ. Lai cik arī slikti tu justos. Tu nemirsi, bet dzīvosi, un sludināsi Tā Kunga vārdu, darbus. Āmen!

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28)

Kur ir jāmeklē risinājums savai emocionālajai problēmai? Risinājums ir Jēzū Kristū. Piepildījums ir Jēzū Kristū. Nekur ārpusē tu to neatradīsi.

Vai esi redzējis latviešu filmu „Mammu, es tevi mīlu”? Par to ir daudz rakstīts un runāts. Mēs ar ģimeni to noskatījāmies mājās, biju gaidījis vairāk, īsti nesaprotu, kāpēc tai ir tik daudz balvu, taču saturiski filma ir laba, labi uzfilmēta, ņemot vērā tos resursus, kas bija pieejami. Visā šajā filmā nekur nav pateikti vārdi: „Mammu, es tevi mīlu!” Puika ne reizes to nepasaka savai mammai. Bet filmas veidotāji ir parādījuši to, kas ir pasaulē. Mamma ir ārste, vecmāte slimnīcā, aizņemta dienām un naktīm, un dēlam viņai laika nav. Puikam ir vajadzīga mammas mīlestība. Kur viņš to meklē? Visur. Puikas drauga mamma strādā par apkopēju bagātnieku mājvietās, tāpēc abi puikas nodublē atslēgas, ielavās šajās dzīvesvietās, nozog naudu un izklaidējas. Viņi slīpē ielas, taisa palaidnības, skolā slikti uzvedas, taisa nedarbus – kā jau puikas, kuri nav pieskatīti. Viss, ko mamma var izdarīt, – iedot dēlam pa pakausi: „Nu, kāpēc tu to dari? Kas ar tevi notiek?” Puika vismaz dabū kaut kādu uzmanību no mammas. Puika svētkos aizbēga, paslēpās aiz stūra un skatījās, ko darīs mamma. Viņam interesē, vai viņš ir svarīgs mammai. Filmas noslēgumā puika ir savārījis lielas ziepes, ir iesaistīta policija, izdarīta zādzība, mamma nezina, ko darīt, abi divi sēž dīvānā un klusē. Bija jābūt kārtīgas pērienam. Bet puika lēnām pietuvina savu roku mammai, viņu rokas sastopas, un filma beidzas. Mammu, es tevi mīlu… Mamma neredz, ka dēlam vajag mammu, un, lai pievērstu uzmanību, viņš sāk taisīt palaidnības.

Kaut kas līdzīgs notiek arī draudzē. Daži atnāk uz dievkalpojumu un savus bērnus palaiž, lai skrien. Kam pieder šie bērni? Tev vai man? Kāpēc mūsu draudzē nav svētdienas skolas? Tu esi par to padomājis? Tāpēc, ka es ticu, ka bērniem ir vajadzīgi vecāki. Nevis kopīgs zvēru bars, kas cits citam māca lamāties un pīpēt, bet vecāki. Bērniem ir jāsēž dievkalpojumā, un viņi visu ļoti labi dzird. Ja bērns sēž zālē un zīmē, tas nenozīmē, ka viņš nedzird, ko mācītājs runā. Iespējams, ka viņš vēl labāk par tevi uztver Dieva vārdu. Bērni visu dzird, uzņem un aug par kārtīgiem ticīgiem cilvēkiem. Kāpēc cilvēki dara dažādas negantības? Viņi meklē mīlestību. Jēzus ir mīlestība. Tev ir jāvelta laiks saviem bērniem, nevis skolai, bērnudārzam, kaut kur viņus atstāt. Tu neesi dzeguze, lai atstātu savu bērnu kaut kur pie kaut kā. Dzeguzes sūta savus bērnus internātskolā, jo tālāk, jo labāk. Dzeguzes no Rīgas sūta savus bērnus uz Liepāju, dzeguzes no Liepājas sūta savus bērnus uz Rīgu. Kojās viss ir tik labi, tur bērnus „ļoti pieskata”. Man vakar sieva rādīja bildes no kojām – kastes un kastes ar alkohola pudelēm! Sūti bērnus tālāk no vecākiem, tālāk no ģimenes, tālāk no mājām, un viņam būs garantētas emocionālas problēmas. „Brauc, bērns, mums nav laika tev.”

Es runāju par to, kā pārvarēt emocionālu krīzi. Paši to neizprotot, mēs meklējam mīlestību visdažādākajos veidos un vietās, bet ir tikai viens mīlestības avots, pirmkārt, Jēzus Kristus, Kurš ir risinājums. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Ja esi grūtsirdīgs, neej piedzerties. Tad, kad tev ir emocionāla problēma, neej svešas sievas apskāvienos. Nesāc fantazēt un masturbēt kādā kaktā. Nesāc skatīties pornogrāfiju. Tajā brīdī, kad nejūties tik labi, nesāc darīt muļķības. Nesāc meklēt mīlestību citur, nāc pie Jēzus. Ārpus Jēzus nav pilnīga risinājuma. Kristiešiem nav risinājuma ārpus Jēzus. Arī nekristiešiem nav pilnīgs risinājums ārpus Kristus.

„Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: “Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina.” Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: “Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievārēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama.” (Apustuļu darbi 19:13-16)

Vai tu esi lasījis Bībeli un domājis par šo rakstu vietu? Priestera Skevas septiņi dēli bija ļauno garu izdzinēji, eksorcisti. Viņi Jēzus Vārdā centās atbrīvot kādu cilvēku no ļauniem gariem, paši nepazīstot Jēzu. Ļaunais gars viņus pievārēja tā, ka viņi kaili, saskrāpēti, sasisti, sakosti aizbēga. Lūk, kāds spēks bija šim dēmonam cilvēkā. Es lasīju Bībeles komentāros, ka nekad tāds priesteris Skeva nav eksistējis, tā bija tāda modes lieta burvjiem – izdomāt kādu personāžu, kas stāv aiz viņiem. Dēli centās atbrīvot cilvēku tā Jēzus vārdā, kuru Pāvils sludināja, un cieta sakāvi. Velns viņus uzvarēja. Tu nevari tā vienkārši sēdēt baznīcā un ticēt tam Jēzum, kam tic mācītājs vai grupas vadītājs, tev ir vajadzīgs tavs personīgais Jēzus, personīgi tava ticība Jēzum, tavas personīgās attiecības ar Dievu. Pats tici Kristum! Pretējā gadījumā visas tavas darbības cietīs neveiksmi. Velns tevi pieveiks. Priestera Skevas dēli, personīgi nepazīstot Jēzu personīgi, kalpoja un centās atbrīvot cilvēkus. Ja tu personīgi pats nepazīsti Kristu, vari necensties, visas šīs darbības būs tukšas un nederīgas, un pat kaitīgas tev pašam un cilvēkiem. Vai šiem dēliem pēc tam, kad viņiem uzbruka velns, bija emocionālas problēmas? Viņiem vajadzēja iet tā Jēzus Vārdā, kam viņi personīgi tic, un velns būtu pakļāvies. Bībele saka, ka mēs staigāsim pāri lauvām un odzēm, un tas mums nekā nekaitēs. Kad es stāvu ticībā Dieva vārdam un izsaku pavēli velnam vai dēmoniem, viņi uzklausa šo pavēli tā, it kā Jēzus Pats stāvētu viņu priekšā, jo mēs patiešām esam Augstā Priestera dēli un meitas. Mēs esam ķēniņi un priesteri, un mums ir vara un spēks sakaut ienaidnieku! Mēs esam uzvarējuši pasauli un velnu ar Tā Jēra asinīm un savas liecības vārdu. Aleluja! Tas visu spēj, kas tic. Tev nav nekas neiespējams.

Šodien mēs mācāmies, kā pārvarēt emocionālas krīzes, kas diemžēl uzbrūk arī kristiešiem. Iespējams, ka ir brīži, kuros tu tikai ar prātu saproti, ka esi kristietis un kalpotājs, taču jūties tā, it kā tāds nebūtu. Iespējams, ka tu nejūti, ka tev būtu jāevaņģelizē, un to arī nedari. Tā ir tāda kā tukšuma sajūta. Šādai sajūtai nevajadzētu būt, tomēr tā parādās. Vispirms tev vajadzētu zināt, ka Dāvids bija svaidīts. Arī Jēzus par Sevi saka: „Tā Kunga Gars ir uz manis.” Pāvils bija svaidīts un piepildīts ar Svēto Garu. Kad mācītāji runā par svaidījumu, cilvēki bieži vien pieņem, ka svaidījums ir īpaša uguns sajušana, īpaša vēlme kalpot, sludināt un dzīvot Dieva gribā. Kā svaidījums parasti tiek saprasta karsta vēlme, kas nāk no iekšpuses, un tik tiešām šādai vēlmei ir jābūt. Tev ir piešķirts svaidījums, un šai karstajai vēlmei ir jābūt tavā sirdī. Brīdi, kad tu nesajūti šo uguni, var saukt par emocionālu krīzi. Tu vari domāt: „Man nav uguns, es nedegu Dievam.” Atceries, ka tev šī uguns ir, tikai tu to nejūti.

Šajā jautājumā tev jāsaprot divas lietas: ir vēlme jeb kaisle, un ir lēmums. Piemēram, tu pieņem lēmumu stāstīt cilvēkiem par Kristu. Droši vien tu esi stāstījis kādam cilvēkam par Dievu tādēļ, ka esi sajutis iekšēju emocionālu vēlmi viņam to pastāstīt. Brīdī, kad ir šī vēlme, to izdarīt ir pavisam viegli. Ir brīži, kad tu pieņem lēmumu pastāstīt cilvēkiem par Jēzu, tomēr emocionālas vēlmes vietā izjūti bailes un nevēlēšanos. Brīžos, kad tu neko nejūti, bet zini, ka vajag, ir tavs lēmums nest Labo vēsti, jo Bībelē ir teikts: „Ejiet un sludiniet visām tautām, un Es esmu ar jums līdz pasaules galam”. Balstoties uz Dieva gribu, tu vienkārši pieņem lēmumu tai paklausīt un attiecīgi rīkoties.

Nākamā lieta, kuru nepieciešams saprast – vēlme rodas no lēmuma. Lēmums rodas ticībā uz Dieva vārdu. Bez iekšējas vēlmes cilvēks nevar dzīvot, jo no tā rodas emocionālas problēmas, piemēram, tukšuma sajūta. Vēlme rodas no pieņemta lēmuma, piemēram, tu pieņem lēmumu svētdienā doties uz dievkalpojumu, tu dzirdi Dieva vārdu, un tas iededzina tevī emocijas. Ielūkojies sevī un padomā, kad tev gribās vairāk evaņģelizēt – ejot mājās no dievkalpojuma vai nedēļas beigās pirms nākamā dievkalpojuma? Pēc tam, kad esam dzirdējuši spēcīgu Dieva vārdu, rodas motivācija darīt pareizas lietas. Šī vēlme rodas no motivācijas, kuru izraisa gan slavēšana, gan pats sprediķis, gan arī kopā būšana. Šī motivācija tevi iedrošina un iededzina tevī uguni. Paejot kādam laikam, motivācija noplok, un tev ir nepieciešams to atjaunot, tomēr tev ir jāpieņem attiecīgs lēmums, jo ar varu neviens tevi piespiest nevar. Pirmkārt tev ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Dievu – katru dienu ej savā lūgšanu kambarī, lūdz Dievu un lasi Dieva vārdu, studē to. Lai to izdarītu, ir nepieciešams lēmums. Kad tu pavadi laiku ar Dievu, Dieva vārds tevi iededzina, izraisa attiecīgas emocijas un vēlmi.

Tev ir jālasa motivējošas grāmatas, arī mūsu draudzes mājaslapā jau vairākus gadus tiek publicēti dievkalpojumi – klausies, skaties, lasi tos, un tie iededzinās tavā sirdī vēlmi un uguni. Ja tu nepavadi laiku ar Dievu, nelasi grāmatas un neklausies Dieva vārdu, tevī pazūd šī vēlme un degsme. Ja tavā sirdī nav uguns, tur valda tukšums, bez uguns nāk apātija un nevēlēšanās kaut ko darīt. Tev ir jāmotivē sevi un jāļauj Dieva vārdam darboties pie tevis. Atceries šīs lietas – personīgas attiecības ar Dievu, sava un tikai pēc tam citu mācītāju sprediķi, grāmatas, mājas grupiņa. Tās tev palīdzēs iegūt motivāciju un vēlmi. Tev ir savs līderis, ar kuru tu vari parunāties un kurš tevi motivē un saka labus vārdus, tā ir tava privilēģija.

Lai tiktu galā ar emocionālu krīzi, izmanto jaunāko lūgšanu tehnoloģiju, par kuru mācījāmies dažas nedēļas iepriekš. Tā bija tehnoloģija, ko izmantoja Dāvids. Viņš, lai gan jutās slikti, sacīja: „Mana sirds ir līksma, es priecājos!” Centies arī tu sajust prieku, piespied savai dvēselei priecāties! Kad tu jūties nabadzīgs, domā par to, ka tu esi bagāts, un apliecini to. Domā par sevi kā par tādu, kurš var nopelnīt un uzcelt savu biznesu, kā par tādu, kas var atvest daudzus cilvēkus pie Jēzus. Visus savus „nevaru” pārvērt par „varu”! Sajūties, sadzirdi, saskati, sagaršo, ka tu vari, domā, runā un dzīvo tā, ka tu vari. Nākamais svarīgais punkts ir izmest grēku no savas dzīves. Emocionālas problēmas tavā dzīvē var būt tādēļ, ka tajā pastāv kāds grēks. Grēks dod varu un vietu dēmoniem un velnam, un tu jūties nospiests. Šādā gadījumā neviens psihologs nekad nepalīdzēs.

Tāpat ir svarīgi pārdomāt motīvus, kādēļ tu nāc uz draudzi. Iespējams, ka tu nāc uz draudzi un tevi vēl joprojām moka emocionālas problēmas, kuras spiež izdarīt nepareizus lēmumus. Tā ir milzīga problēma, ja tu izdari lēmumus, vadoties pēc savām sajūtām. Iespējams, motīvs, kādēļ tu nāc uz draudzi, ir kāds puisis vai meitene, ar kuru tu vēlies būt kopā, nevis Dievs. Ja tu nāc uz draudzi tikai tāpēc, ka tava mamma liek tev nākt, tev būs problēmas. Motīvam, kāpēc mēs nākam uz draudzi, ir jābūt tādam, ka tā ir Dieva griba. Tev jānāk uz draudzi tādēļ, ka tu tici Viņam un Viņa gribai, pārējās ir pieliekamās lietas. Izmeklē sevi un atklāj patiesos motīvus.

Vēl kāda lieta, kuras dēļ tev var būt emocionāla krīze, ir nepieciešamība pēc emocionālas dziedināšanas. Iespējams, ka tev ir kādas emocionālas problēmas, kuru sakne meklējama atstumtībā, nepiedošanā un citās lietās, kuras iegūtas senā bērnībā. Šādā gadījumā tev jābrauc uz inkaunteru, kurā tu varēsi saprast, kāda ir patiesā problēma, un tikt ar to galā.

Pavisam vienkāršs ieteikums, lai nenonāktu emocionālā krīzē, ir plānot savu laiku. Nav brīnums, ka cilvēki, kuri neplāno savu laiku, ir iedzīti depresijā. Tas attiecas arī uz kristiešiem. Ja tu plānosi savu laiku, tev nebūs laika slikti justies. Ir brīži, kuros neko negribas darīt, taču tu zini – konkrētas lietas ir ieplānotas un ir jāizdara. Kāds manas grupas cilvēks pagājušajā nedēļā teica: „Ja tu neplānosi, tevi ieplānos.” Visapkārt ir ļoti daudz sistēmas, kuras tevi grib ieplānot, tādēļ labāk plāno tu pats. Brīžos, kad tev nav emocijas un vēlmes, ja tev nav plāna, tu vari nespert pareizus soļus un palaist visu pašplūsmā. Tad tev pavisam noteikti būs problēmas. Ļoti svarīgi ir ne tikai ieplānot, bet ieplānot un izziņot. Piemēram, mums ir izziņoti iknedēļas evaņģelizācijas braucieni piektdienās, un šajās dienās es vienkārši nevaru izdomāt, ka slikti jūtos, tādēļ varu neko nedarīt. Ja tu neplānosi laiku, tevi var pārsteigt emocionāls tukšums un bēdas. Tieši tikpat svarīgi ir ieplānot arī atpūtu – Dievs sešas dienas strādāja, taču septītajā atpūtās. Dievs ir iedibinājis vienu dienu atpūtai. Iespējams, ka tu esi strādājis ļoti ilgu laiku, mēnešus un pat gadus, un tev ir nepieciešama garāka atpūta. Es zinu kādu luterāņu kalpotāju, kura paņēma atvaļinājumu uz vienu gadu. Gan tagad, gan tad es nepiekritu tik ilgai atpūtai, taču viņa vēl aizvien kalpo. Gads priekš atpūtas ir par daudz, taču mēnesis vai divi ir pilnīgi normāli.

Ir nepieciešams redzēt kopainu. Tev ir kāds savs darbiņš vai kalpošana, kura tev ir uzticēta. Kādam šis uzdevums ir atbildīgāks, kādam mazāk atbildīgāks, tomēr tev var sākties emocionālas problēmas, ja tu redzēsi tikai savu kalpošanu, bet ne visu kalpošanas kopainu. Mēs esam ģimene, dzīvs organisms, šūniņas, katrs savā vietā kā pulksteņa mehānismā – mēs nedarbojamies cits bez cita. Arī pasaulē vientuļnieki nemēdz būt. Redzi tālāk par savu kalpošanu vai amatu laicīgajā darbavietā. Redzi kopainu, piemēram, slavēšanas vadītājai ir jāpārzina viss, kas notiek slavēšanā, katrs cilvēks un viņa uzdevums, ne tikai viņas pašas kalpošana. Nevienas nopietnas organizācijas vadītājs nevar būt cilvēks, kurš neredz kopainu. Ja es būtu ieinteresēts tikai tajā, lai skaistu runātu, draudzē būtu kādi pieci cilvēki. Man ir jāredz viss. Lūkojies apkārt uz citām kalpošanām, kurās tu vari kādā veidā piedalīties, pretējā gadījumā tu vari ieciklēties un tev var rasties emocionālas problēmas. Ja es būtu koncentrējies tikai uz vienu lietu, es nenestu augļus, un man no tā noteikti rastos emocionālas problēmas kā Dāvidam vai pat Pāvilam. Vienvirziena kalpošanai nekad nebūs augļu – ir jāredz plašāk. Tev ir nepieciešams koncentrēties uz savu kalpošanu, taču ir jāredz arī kopaina. Mūziķu grupās parasti ir kāda problēma – katrs dalībnieks vēlas, lai tieši viņu dzirdētu visskaļāk. Tas ir egoisms, un ir nepieciešams savu uzmanību vērst uz to, lai kopīgais skanējums būtu labs, nevis izceltos viens vai otrs instruments. Mums katram ir nepieciešams uz otru skatīties kā uz augstāku par sevi.

Pēdējais punkts, kā pārvarēt emocionālu krīzi, ir izrādīt iniciatīvu. Izrādi iniciatīvu, ka tu zini pareizas lietas, un dari tās.

„Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:7)

Konkrēti šajā rakstu vietā teiktais tiek attiecināms uz naudu, bet mēs par to šodien nerunājam. Mēs dodam ne tikai naudu, bet arī savu laiku. Viss, ko mēs darām, ir saistīts ar cilvēkiem. Visu, ko dari, dari ar prieku jeb brīvprātīgi, izrādi iniciatīvu pats. Saistībā ar iniciatīvu es pastāstīšu par četru tipu cilvēkiem, kā par piemēru ņemot laicīgu darbavietu, kurā iespējams kāpt pa karjeras kāpnēm. Šos punktus attiecini arī uz kalpošanu un garīgo ticības dzīvi.

Pirmā tipa cilvēki ir cilvēki, kuri izrāda iniciatīvu bez prasīšanas. Tas nozīmē, ka tev neviens neprasa darīt kādas lietas, bet tu pats izrādi iniciatīvu, nāc pie mācītāja vai sava līdera un saki: „Es gribu darīt to un to, man ir tāda un tāda ideja.” Tas ir cilvēks, kurš izdara vairāk, nekā no viņa prasa. Šādi cilvēki, darbinieki, kuri paši izrāda iniciatīvu un kuriem vienmēr nav kaut kas jāliek darīt, ir ļoti veiksmīgi un atzīti, un pelna daudz naudas. Tā ir augstākā pilotāža. Tie ir cilvēki, kuri visur gūst panākumus. Šie cilvēki pašmotivējas, kaut gan viņiem ir motivācija arī no ārpuses. Iniciatīvi cilvēki negaida, kad kāds viņiem zvanīs un sacīs, lai tie atrisina kādu problēmu vai izdara kādu lietu – viņi paši to saprot un izdara. Ja šāds cilvēks tiek ielikts kalpošanā, viņam vienreiz tiks pateikts, kas ir jādara, taču pārējās reizes viņš pats nāks klajā ar savām idejām. Apgaismojums, jauna kancele, šīs telpas, slavēšanas dalībnieki un vēl daudz citas lietas ir mana iniciatīva. Virs manis nav neviens cits kā vienīgi Dievs, mani neviens neliek kaut ko darīt. Arī man ir brīži, kuros jūtos nepārāk labi, tomēr es izrādu iniciatīvu. Vajadzētu būt tā, ka iniciatīvu izrādu ne tikai es, bet arī draudzes dalībnieki, pastāstot kādas savas idejas. Tikai tādi cilvēku gūst panākumus.

Otrs cilvēku tips ir cilvēki, kuri pēc vienas pateikšanas reizes visu arī izdara. Šādi cilvēki, strādājot kādās organizācijās, arī ir veiksmīgi, jo viņi uzreiz, kā tika pateikts, visu izdara. Šādi cilvēki varbūt neizdara vairāk, taču precīzi izdara to, kas viņiem ticis uzdots. Šādi cilvēki arī gūst panākumus, taču ierobežotus, un viņiem maksā labu, tomēr ierobežotu algu.

Trešais cilvēku tips ir cilvēki, kuri izrāda iniciatīvu tikai pēc pendeles. Šādi cilvēki nesāk darīt neko ne pēc pirmās, ne otrās, ne trešās reizes, kad tu kaut ko saki, bet gan tikai pēc kārtīgas pendeles. Cilvēki, kas tā rīkojas, savā dzīvē neko nesasniedz, viņi vienkārši eksistē. Šādi cilvēki no saviem priekšniekiem saņem tikai vienaldzību, jo nenes faktiski nekādus vai pavisam minimālus augļus.

Ceturtais cilvēku tips neizrāda iniciatīvu arī tad, kad dabū pendeli. Šādi cilvēki ilgi neturas vienā darbavietā, viņi ir neuzticami. Gadās, ka šādiem cilvēkiem ir bagāts tētis, kurš gādā par viņu, un tu domā: „Kā gan šādam huligānam tā var veikties?” Tomēr atceries, ka šādiem cilvēkiem liktenis stāv aiz stūra ar beisbola nūju. Pienāks brīdis, kad šādi cilvēki saņems, ko pelnījuši. Tāpat arī bērni, ja tie paklausīs tikai tam, ko saka vecāki, un paši neiemācīsies būt patstāvīgi un iniciatīvi, piedzīvos problēmas.

Es nosaucu šos četru tipu cilvēkus, tad nu padomā, pie kura tipa piederi tu. Ja tu esi pašā apakšā, kāp uz augšu, esi iniciatīvs.

„Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atklāsmes 3:19)

Ja tev trūkst emocijas un vēlmes kalpot Dievam, tad iekarsies un atgriezies! Sāc domāt un darīt pareizas lietas. Uzņemies iniciatīvu un nedari lietas tikai tādēļ, ka kāds pateica to darīt. Iniciatīvas trūkums ir viens no neveiksmes iemesliem. Es aicinu tevi – iekarsies un esi dziedināts no emocionālas krīzes!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Gulbe