Debesu Tēvs,
mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni šeit, šajā vietā. Svētais Gars, mēs slavējam Tevi, mēs meklējam Tavu vaigu, Dievs. Tu mums esi vajadzīgs, Tava klātbūtne, Tava vadība mums ir vajadzīga, Dievs. Dzīvais Dievs, mēs pateicamies par Tavu Dēlu Jēzu Kristu, ka Viņš nāca virs zemes cilvēka miesā. Tu, Visvarenais Dievs, izcieti mokas, nomiri, izpirki mūsu grēkus, izrāvi mūs no tumsības, no velna, no grēka varas. Tu devi mums iespēju ticēt un dzirdēt Tavu evaņģēliju. Un Tavs Vārds, kas krita mūsu sirdīs, darīja mūs dzīvus un darīja mūs brīvus. Mēs slavējam Tevi par Tavu krusta nāvi un augšāmcelšanos! Tu esi dzīvs! Un es slavēju Tevi, ka Tu esi mani atdzemdinājis, ka es esmu piedzimis Tavā valstībā. Tu esi darījis mūs par jauniem radījumiem. Tu izņēmi no mūsu krūtīm akmens sirdi un devi sirdi no miesas. Viss, kas ir bijis, ir pagājis, un mēs esam jauns radījums. Tēvs, Svētais Gars, es lūdzu pēc Tava svaidījuma, Tavas klātbūtnes, pēc Tava pieskāriena tagad! Kad Tu personīgi aizskar katru vienu šajā vietā, ka mēs dzirdam Tevi, redzam un sajūtam Tevi. Svētais Gars, pieskaries, atver mūsu sirdis, dod savu mieru. Tu esi Jehova Šalom – Tas Kungs ir mūsu miers. Un Tu dod no Sava miera.
Sakoncentrē savas doms uz Jēzu Kristu. Atstāj visu to, ko darīji pirms dievkalpojuma, visas kalpošanas lietas, ģimenes lietas, naudas lietas. Koncentrē savas domas uz to, kas notiek šeit, šajā vietā, uz to, kas ir pati svarīgākā Persona šajā vietā. Un Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Mēs slavējam Tevi! Mēs pielūdzam Tevi, Kungs! Tu mums esi vajadzīgs. Es pateicos par visu, ko Tu man esi devis – par Tavu klātbūtni ik dienas, ik brīdi, ka Tu cel mani, sargā mani. Tu esi mans Draugs. Tu vienmēr esi ar mani, ar mums, ar katru, kas Tevi piesauc. Svētais Gars, es lūdzu, svētī visu turpmāko dievkalpojuma gaitu! Runā uz mums, ka mēs dzirdam, saprotam un darām. Lai Tavs Vārds tiek pagodināts un paaugstināts. Āmen!
Tu šodien esi pareizajā vietā un pareizajā laikā! Man šodien nav nekā daudz pierakstīta – nekādi punkti, nekāda lielā mācība. Šodienas vēsts būs koncentrēta. Šodienas tēma ir „Kā piedzimst brīvība”. Es gribēju likt citu nosaukumu – „Kā piedzima Latvija”; kā radās Latvija, mūsu valsts. Bet tēma nebūs par Latviju vien, tāpēc ieliku nosaukumu „Kā piedzimst brīvība”, jo Latvijas dzimšana ir saistīta ar cilvēku brīvību, kas ir iespējama tikai un vienīgi caur Dievu, Jēzu Kristu. Šodien draudzes māsa liecināja, ka jau gadu ir brīva no narkotikām, tagad lasa Bībeli un lūdz Dievu. Meitene tic kādam, kura vārds ir Jēzus Kristus, un viņa minēja rakstu vietu.
„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa 8:36)
Latvijas dzimšana ir saistīta ar Jēzu Kristu. Mēs esam piedzimuši tieši Viņam. Kas tas ir, ko es gribu tev pateikt? Kā to var saprast? To es šodien izskaidrošu. Mums ir īpaša valsts, šī ir īpaša zeme un vieta, un mēs esam īpaša tauta – latvieši. Otrdien, 11.novembrī, latvieši atzīmē svētkus – Lāčplēša dienu. Vai tu zini, kas notika 11. Novembrī, kas tie ir par svētkiem? Es katru gadu to atgādinu. Kas tā ir par dienu, kad tauta iet uz 11. novembra krastmalu pie Rīgas pils un uz pils mūriem liek svecītes? Arī es ik gadus to daru un pieminu šo uzvaru, ko izcīnīja latviešu bataljoni cīņā ar austrumu un rietumu bataljoniem vienlaicīgi. Viņi izcīnīja brīvību ar ieročiem rokās. Pateicoties šiem cilvēkiem, kas aizstāvēja savu zemi, savu tautu un savu brīvību, arī mēs šodien šeit varam sapulcēties un klausīties Dieva Vārdu. Bībele nav aizliegta, Dieva Vārdu var sludināt. Mums ir demokrātiska sistēma, kaut arī ir dažādas tendences izmantot masu medijus un dažādas citus mehānismus no augšas un apakšas, lai kodētu un ieliktu mūsos informāciju, kas neatbilst patiesībai. Bet visā visumā mūsu zeme ir brīva, tauta ir brīva, mēs šobrīd dzīvojam brīvā, demokrātiskā Latvijā, un tas tā ir, pateicoties šiem notikumiem, kas risinājās pirms simts gadiem. Es nedaudz atgādināšu, kas tad notika.
1918. gada 18. novembrī latviešu tauta nolēma dibināt savu valsti. Līdz tam Latvijas nebija. Vai kāds zina, kas tās par zvaigznēm, ko Brīvības pieminekļa Milda tur rokās? Esmu pārliecināts, ka 70% no latviešiem to nezina. Par citām tautībām mēs nemaz nerunāsim. Tās zvaigznes simbolizē to, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Vidzemes un Latgales. Pirms 18. novembra tāds jēdziens kā Latvija vispār nepastāvēja. Latvijas valsts tika dibināta pavisam nesen – tikai simts gadus atpakaļ. 18. novembrī tiks svinēta diena, kad pasludināja Latviju kā neatkarīgu valsti. Taču mums bija ienaidnieki, kas mūs bija apspieduši, verdzinājuši gadu simtiem. Latvietis bija vergs. Viņu varēja mainīt, piemēram, pret medību suņiem. Latviešiem nebija ne savas mājas, ne savu tiesību. Piemēram, muižniekiem un vācu baroniem bija pirmās nakts tiesības uz tavu sievu. Ja tu gribēji apprecēt savu meiteni, tad pirmo nakti ar viņu pārgulēja tavs kungs. Viņiem bija šādas tiesības. Protams, bija dažādi kungi – cits bija humānāks, cits nē, citi bija ļoti ļauni. Tas atkarīgs no tā, pie kāda tu trāpījies, kur tu piedzimi. Iedomājies, ka tu piedzimtu pie ļaunā barona. Viss piederēja kungam – gan pats zemnieks, gan viņa ģimene, zeme un mājas, kur viņš dzīvoja, ja tādas viņam bija. Zemnieku varēja iemainīt pret govi, zirgu, varēja pirkt, pārdot un nospēlēt kārtīs. Ja latvieti sodīja kāda pārkāpuma dēļ, tad bieži šie sodi beidzās ar nāvi. Par to nebija nekādas atbildības, jo visa dzīve bija pilnīgi šo kungu rokās.
Ļoti ilgu laiku mums nebija nekādas Latvijas. Bija cilvēki, kuri sauc sevi par latviešiem, bet nebija vienoti. Tas nebija iespējams, jo katrs bija piesaistīts savai teritorijai, savam kungam. Gāja laiks līdz 1918. gadam, kad tika proklamēta jeb pasludināta Latvijas valsts. Taču tūlīt pēc jaunās valsts dzimšanas sarosījās gan austrumi, gan rietumi – Krievijas armija un Vācijas armija. Viņi apvienoja savus spēkus. Tas bija vācu armijas ģenerālis Golcs un krievu armijas virsnieks Bermonts. Ar pieckārtīgu pārspēku viņi uzbruka Latvijai. Bet latvieši bija sajutuši brīvības garšu. Latvieši bija pabijuši dažādās cīņās 1. Pasaules kara laikā. Viņi vienojās zem sava sarkanbaltsarkanā karoga un padzina vāciešus un krievus no savas zemes un savas tautas, un paturēja savu brīvību, ar Sabiedroto atbalstu, kuru kuģi stāvēja jūrā. Sabiedrotie gaidīja, ko latvieši darīs. Ja latvieši paši nebūtu cīnījušies, viņi nebūtu saņēmuši atbalstu. Rietumi nogaidīja. Neviens vēl Latviju kā valsti neatzina. Ne Krievija, ne Vācija, ne kāda cita valsts. Iespējams, ka viņi skatījās uz mums tā, kā šobrīd pasaule skatās uz teroristu grupējumu Ukrainā, kas pieprasa savas tiesības. Kā nu tas tika pasniegts dažādos laikrakstos, dažādās zemēs. Par tādu Latviju neviens nebija dzirdējis un zinājis, jo tādas nebija. Pēc Latvijas pasludināšanas, izveidošanas, šī brīvība bija jāiekaro. Un notika Latvija brīvības cīņas. Arī lietuviešu un igauņu brīvības cīņas.
1819. gada 11. novembris ir diena, kad tika sakauti jaundibinātās Latvijas austrumu un rietumu ienaidnieki Bermonts un Golcs. Viņu piecas reizes lielākie karapulki tika padzīti. Kā tu domā, kurš pirmais atzina Latvijas suverenitāti, Latvijas neatkarību? Kā tu domā, kurš pirmais atteicās no jebkādām tiesībām uz šo zemi, uz šo tautu? Daži zina. Es nolasīšu preambulu. Krievija bija tā, kas prasīja mieru. Militāri politiskā situācija izveidojās tāda, ka latviešu strēlniekiem, latviešu armijai, igauņu armijai, Sabiedroto armijai bija tāds spēks, ka Krievijai bija jāprasa pamiers. Tika noslēgts miers, tātad Krievijas Federācija pirmā atzina Latvijas neatkarību. Es nolasīšu no preambulas vienu punktu, kas man ļoti patīk. Es tikai nezinu, kāpēc par to tik maz dzird un runā. Vienmēr ir bijuši kādi, kuri raksta mūsu vēsturi – vai nu Krievija, vai Vācija vai Zviedrija, bet mums ir pašiem sava vēsture un ir dokumenti, kas apstiprina mūsu vēsturi tādu, kāda tā ir. Preambulas otrais pants skan šādi:
Krievija bez ierunām atzīst Latvijas Valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas Valsti un zemi.
11. novembris, ko svinēsim otrdien, atzīmē tieši šo uzvaru. Šīs brīvības cīņas nebija tikai vienu dienu. Tās nebija konkrētās kaujas, jo tāda bija daudz. Šo uzskata par nozīmīgāko, un to mēs svinam. Tā ir diena, kad mēs pastāvējām par savu brīvību. Zini, Dievs mūs ir radījis brīvībai. Un Bībelē ir rakstīts, ka Dievs ir noteicis katrai tautai savas robežas. Dieva griba ir, ka tautas nedzīvo visas tā internacionāli ar vienu valodu un vienā kopā. Dieva griba ir, ka katrai nācijai, katrai tautai ir sava teritorija, sava zeme. Šī ir mūsu zeme! Šī ir mūsu tauta un valsts!
Tagad atkāpsimies atpakaļ vēsturē. Vai tiešām ir tā, ka ar ieročiem rokās tika izcīnīta mūsu brīvība? Varbūt tomēr ir kaut kādi priekšnosacījumi, kas notika pirms tam? Vai tiešām viss ir tā, kā raksta un pārsvarā traktē – bija šāda kauja, bija tāda kauja, politiskas situācijas, kas ļāva mums iegūt neatkarību? Nē, draugi! Nekas mums tāpat vien nesakrita un neizveidojās. Ir kaut kas, kas stāvēja aiz šiem notikumiem. Mēs esam īpaša valsts un par to es tagad arī runāju. Jauna un īpaša valsts. Es īsi izstāstīšu mūsu tauta rašanās stāstu.
Šo Latvijas teritoriju sākumā apdzīvoja baltu ciltis, lībieši un arī somugri – igauņi. Mēs dzīvojam pie Baltijas jūras. Tātad Latvijas tauta ir veidojusies gan no baltiem, gan no lībiešiem. Mēs esam izgājuši cauri okupācijām, padomju laikam un pirms tam cauri pārvācošanas un zviedru laikiem, un viņi visi par mums ir rakstījuši vēsturi, savu versiju, kas mums būtu jāzina, kam mums būtu jātic. Mums bija jātic atbrīvotājam Ļeņinam, atbrīvotājam Zviedru karalim un Romas pāvestam. Mums bija jātic viņiem, bet vēsture ir cita un ir dokumenti, un vēstures liecības, kā viss notika patiesībā. Tās ir lietas, par ko maz runā, bet tie ir fakti. Tāds vārds, kā Maskava, ir mūsu vārds, cēlies no šejienes. Tās teritorijas, kur ir Maskava un Pēterburga, agrāk apdzīvoja baltu ciltis. Pretēji tam, kā šobrīd dažs labs cenšas apzināti mācīt, savu politisko iemeslu dēļ, ka mēs esam cēlušies no slāviem. Man patīk, kā saka vēsturnieks Gundars Ceipe: „Viss ir pilnīgi otrādi!” Mēs apdzīvojām šī teritorijas, un baltu ciltis bija miermīlīgas ciltis. Slāvu ciltis bija kareivīgas, un tāpēc baltu ciltis atspieda līdz Baltijas jūrai. Kāpēc līdz jūrai? Jo tālāk nebija kur iet. Lūk, izveidojās teritorija, kuru apdzīvoja baltu ciltis un lībieši, un viņiem nācās izdzīvot.
Ja tu esi pavērojis Latvijas ainavu, apbraukājis Latviju, tad tu noteikti esi redzējis pilskalnus. Ir tādi, kur vēl ir palikušas mūru pils paliekas. Bet ir tādi, kur vairāk nav nekā. Un visbiežāk tur, kur nav nekā, ir bijušas seno latviešu koka pilis. Viņi nemācēja tās celt no akmeņiem un mūrēt. Tādas tehnoloģijas bija tikai Romas impērijai. Siguldā, piemēram, ir trīs pilskalni, kurus zinu. Satezeles pilskalns, kur bija Drabeļa pils – koka pils, virsaišu pils. Tur dzīvoja lībieši. Siguldas muzejā tas viss ir rakstīts. Ja kāds nav bijis, iesaku aiziet, palasīt un paskatīties, kā dzīvoja mūsu senči. Attiecības ar Dievu viņiem bija „interesantas”. Man patika kā Gundars Cēpe stāstīja: „Interesantas attiecības – kaut kas no okultisma, no elku pielūgsmes.” Tāds mistrojums. 11. un 12. gadsimtā nekādas Latvijas vēl nebija. Bija tikai atsevišķas valstiņas, kur valdīja cilšu vecākie jeb ķēniņi.
Otrdien mēs ar ģimeni bijām aizbraukušu ekskursijā uz Raunu. Rauna ir ļoti sena vieta, kuru apdzīvoja mūsu senči. Tur ir sens pilskalns, no kura viss ir labi pārraugāms. Šī pils ir labi nostiprināta. Mums ir sava vēsture. Šo pili daži vēsturnieki uzskata par Beverīnas pili. Leģendas un teikas vēsta, ka tā bija nogrimusi, un tā bija spēcīga pils, ķēniņa valstiņa. Par šo tēmu var daudz ko interesantu tālāk stāstīt.
11., 12. gadsimtā šo miermīlīgo cilvēku eksistēšanu pārtrauca Romas impērija jeb katoļu baznīca. Viņi izsludināja pret pagāniskajiem iedzīvotājiem, kas tajā brīdī apdzīvoja Latvijas teritoriju, svēto karu ar krustu un zobenu. Viņi dedzināja mūsu pilis un cēla vietā mūra pilis un savus centrus. Kā tu droši vien zini, Rīgu ir dibinājis bīskaps Alberts. Visas tās pilis ir bīskapa pilis. Piemēram, Cēsīs, Raunā, Siguldā – Rīgas arhibīskapa pils. Tā bija reliģiozā katoļu impērijas pilis. Viņi uzlika savu roku arī pār toreizējo Latvijas teritoriju, kas tad vēl nebija Latvija. Piespiedu kārtā kristīja latviešus savā ticībā un galvenais iemesls bija nodokļi, nodevas un kontrole. Nepaklausīgos iznīcināja. Kas paklausīja, tos paturēja dzīvus un pārvērta par vergiem. Gadu simtiem Latvijas iedzīvotāji ir bijuši vergu stāvoklī. Viņi nebija nekas, nulle. Vai tagad tu saproti? Kurš no jums ir bijis inkaunterā? Ja tu esi bijis, tad tu daudz zini par to, kas anketā ir par nepiedošanu, atstumtību, tu daudz saproti, esi mūsu draudzē, kur mācītājs tev to visu māca, un zini, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam. Kāpēc Latvijas tauta ir tāda drūma tauta? Kāpēc latvieši nevienam neuzticas un uz ielas nesveicinās? Aizbrauc uz ārzemēm, kaut vai uz Angliju vai Vāciju, cilvēki tevi sveicina. Ja tu esi nomaļākā vietā, tevi jau sveicina, sejas ir smaidīgākas un cilvēki komunikablāki. Kāpēc mēs esam tik drūmi? Tagad tu saproti! Gadu simtiem mēs bijām vergi. Mūsu senči bija vergi. Ar to nav, ko lepoties. Mēs bijām tādā stāvoklī un tas ir fakts.
Romas impērija Vācijas izskatā pakļāva teritoriju pēc teritorijas. Pārsvarā šie bruņinieki, kas piedalījās šajā svētajā karā, saņēma tiesības uz zemi un valdīja šeit, padarot mūs par vergiem. Gāja gadu simti, un latvieši šeit joprojām bija vergi, kuri neapzinājās ne savu vienotību, ne savu brīvību. Viņiem nebija iespējas visiem sanākt kopā. Viņi katrs dzīvoja savā pagastiņā, savā ciematiņā, pie savas mājas un rakstīja savas skumjās dainas. Latvju dainas atspoguļo latviešu dzīvi.
Man mājās ir dažādas vēstures grāmatas. Man ļoti interesē vēsture un vēstures grāmatas lasu jau sen, faktiski jau no bērnības. Es esmu latvietis un par to nekaunos. Tā ir mana vēsture. Katrai valstij ir sava vēsture, bet ir arī cilvēki, kas šo vēsturi raksta un pārraksta ar konkrētu mērķi – kontrolēt un panākt savus mērķus. Bet ir patiesība. 18. gadsimtā kaut kas notika, un latviešu tauta pēkšņi ieraudzīja sevi kā brīvus cilvēkus. Viņi ieraudzīja to, ka viņiem ir tiesības būt brīviem.
Esi dzirdējis par zviedru laikiem? 18. gadsimtā Vidzeme bija Zviedru armijas pakļautībā. Kad notika lielais Ziemeļu karš starp Zviedriju un Krieviju, Šeremetjevs, kura vārdā ir nosaukta lidosta Krievijā, pilnībā iznīcināja Vidzemi ar mērķi, lai gadījumā, ja Zviedrijas armija paturēs šīs teritorijas, tur nekas nepaliktu. Man mājās ir zviedru vēsturnieka rakstīta vēstures grāmata, un tā ir ļoti laba grāmata, bet tajā zviedru laiki ir atainoti kā gandrīz vai paradīze. Patiesība ir pavisam cita. Jā, tie bija protestanti un luterāņi, taču, ja tajā laikā zemniekam atrada mājās kādu elkdievību vai kādas tādas lietas, viņu kāra pie kāta, sodīja ar miesas sodiem vai dedzināja. Nebija nekādi jaukie un labvēlīgie zviedru laiki. Varbūt salīdzinājumā ar katoļu laikiem, tie bija labāki, bet tieši kopš zviedru laikiem latvieši ienīda jebkādu oficiālo baznīcu. Zviedru laikā luterāņu baznīca pēc Lutera reformām bija Vācu baznīca, kas reformējās protestantismā, bet pirms tam bija katolicisms. Vienmēr šī baznīca ir bijusi muižnieku īpašumā ar mērķi kontrolēt zemniekus. Baznīca attiecībā uz zemniekiem lietoja tikai dažus Bībeles pantus, un visi tie bija par paklausību kungam, – ja tu tici Dievam, ja tu bīsties Dievu, tev būs godāt savus kungus un akli paklausīt, pretējā gadījumā būs mūžīgās mokas ellē. Nepaklausīgos turpat pie baznīcas pēra un spīdzināja, un lika pie kauna stabiem. Brīvdabas muzejā kādreiz 80. gados ir bijusi sieksta, kāda kādreiz atradās pie Usmas baznīcas. Šobrīd tās vairs nav. Kāpēc? Tāpēc, ka kādi ir ieinteresēti slēpt vēstures faktus, kāda patiesībā ir luterāņu baznīca un katoļu baznīca, kādas ir bijušas tās saknes un mērķis mūsu zemē un tautā. Es nevaru to simtprocentīgi apgalvot par šodienas baznīcu, jo daudz kas ir mainījies – ir cits laiks, cita likumdošana, šeit ir demokrātija un nedrīkst kārt pie staba par to, ka neej luterāņu baznīcā. Mani nevar dedzināt uz sārta pa to, ka es neatzīstu katoļu baznīcu. Man ir sava baznīca. Es esmu evaņģēliskais kristietis, nevis katolis, un mani par to nevar pakārt vai sadedzināt. Bet ir jautājums – kas būtu, ja nebūtu citi laiki, bet būtu citi likumi, kas atļautu to darīt?
Latvieši nepazina šo svešo vācu dievu, ne arī to dievu, ko atnesa no Krievijas. Jo viņi nenesa patiesu ticību, bet gan reliģiju ar mērķi kontrolēt un paverdzināt. Tā ir mūsu vēsture. 18. gadsimtā bija lielais Ziemeļu karš, kas norisinājās starp Zviedriju un Krieviju, un konkrēti Vidzemes teritorijā. Lai neko zviedriem neatstātu, Šeremetjevs iznīcināja visu. Tika iznīcināti 70% cilvēku. Piemēram, Limbažos dzīvi palika 10 cilvēki. Šausmas! Un tādas pilsētas bija daudzas. Tas notika ar neaprakstāmu spīdzināšanu un vardarbību. Visu izdedzināja un iznīcināja. Pēc šī kara sākās mēris.
Jau minēju, ka dažādas teritorijas piederēja dažādām dinastijām, dažādiem karaļiem. Vidzeme tika atņemta zviedriem un iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Lielā mēra rezultātā cilvēki izmira. Zeme bija tukša, tauta – nomocīta. Un tieši šajā laikā atbrauca brāļi no Vācijas. Viņus sauca par hernhūtiešiem. Kas tie tādi ir? Vācijā ir ciems, ko sauc Hernhūte. Tas tulkojumā nozīmē „Dieva cepure”. Grāfs Cincendorfs – ticīgs cilvēks, evaņģēliskais kristietis, tāds kā mēs, kas lasīja Bībeli, pazina Jēzu Kristu personīgi, uzcēla un nodibināja šo pilsētiņu. Tur dzīvoja hernhūtieši, brāļu draudzes. Brāļu draudzes vispār sākās pirms vairākiem gadiem Čehijā. Viņus sauc arī par Morāvijas brāļiem. Katoļu vidē bija tāds Janss Huss, kurš pēkšņi ieraudzīja Bībelē Jēzu Kristu un sāka ticēt tam, kas rakstīts Bībelē. Katoļi viņu par to sadedzināja uz sārta. Bet sekotāji palika un vairojās. Viņi tika vajāti un izdzīti no Morāvijas. Viņi apmetās Vācijā, Hernhūtē. Hernhūtieši izsūtīja misionārus un atsūtīja tos arī uz Latviju. Pirmo reizi uz Latviju atbrauca cilvēki – kristieši, vācieši. Nekad neviens latvietis nebija saņēmis kaut ko labu no vācieša.
Vācu valoda viņiem bija nicināma valoda. Hernhūtieši sludināja evaņģēliju, viņi strādāja kopā ar latviešiem smagu darbu. Viņi dzīvoja latviešu dzīvi, tie bija spēcīgi misionāri, jo viņiem bija stipras attiecības ar Dievu. Rezultātā latvieši sāka pieņemt Jēzu Kristu, viņi pēkšņi ieraudzīja Jēzu Kristu, Kurš ir cietis pie krusta, tāpat kā viņi cieta tobrīd. To arī teica Gundars Ceipe; latvieši domāja: „Tas ir mums tuvs Dievs, Kurš cieš par mums”. Latvieši pēkšņi sāka apzināties, ka viņi var būt pilnīgi brīvi.
„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi”. (Jāņa evaņģēlijs 8:36)
Daudzi latvieši ieguva garīgu brīvību. Garīgai brīvībai sekoja arī uzplaukums un labklājība. Sekoja reālas alkas pēc visas tautas brīvības. Šī kustība ilgākā laika posmā strauji izplatījās. Starp citu, Katrīna Pirmā, Krievijas ķeizariene, ir latviete, kura, līdzīgi kā Estere, izdarīja savu darbu Krievijā, lai mēs šeit varētu sludināt evaņģēliju. Ģenerāliene Hallarte bija viena no ietekmīgākām personām visā Latvijas teritorijā. Viņa sponsorēja hernhūtiešu darbu, palīdzēja celt skolas un skolotāju namus. Viņa bija tā, kura aicināja hernhūtiešus uz šejieni, viņa rakstīja vēstules uz Hernhūti, ka arī latviešiem vajag evaņģēliju. Paldies Dievam par šiem cilvēkiem, jo bez viņiem mēs nebūtu šeit, – tas ir brīnums, pateicoties šiem cilvēkiem, kuri cīnījās par mums! Paldies Jēzum Kristum, Kurš nomira par mums un augšāmcēlās, un pateicoties šiem cilvēkiem, šī vēsts atnāca līdz mums. Visus šos gadu simtus baznīca bija šeit, bet neviens mums nespēja pateikt patieso labo vēsti, iedot evaņģēliju, jo viņiem pašiem tā nebija.
Latvieši kļuva turīgi, viņi kļuva bagāti, viņi sāka celt saiešanas namus. Brīvdabas muzejā ir viens tāds nams, tur ir rakstīts, „Politiski – reliģiska organizācija”. Šādi nami bija visā Vidzemē. Aizvakar bijām Latvijas valsts lūgšanu brokastīs, kur Gundars Ceipe personīgi uzdāvināja man grāmatu „Dieva tautas dzimšana. Latvieši”. Šo grāmatu varēs iegādāties arī mūsu draudzes grāmatu galdā. Lūk, Gundars arī uzstājās tur, un viņa teiktais mani ļoti uzrunāja, Dievs caur viņu mani aizskāra. Tajā grāmatā ir attēls ar Latvijas un Igaunijas karti, kurā ir atzīmēti punkti. Visi šie punkti ir draudžu nami. Kurzemē nav ne viena punkta, bet mēs drīz brauksim uz Kurzemi, pavasarī. To, ko nepaspēja izdarīt mūsu Brāļu draudzes, to izdarīsim mēs! Gundars Ceipe ir vēstures doktors, viņš raksta un pēta tieši hernhūtiešu vēsturi, tas nav vienkārši Mārcis Jencītis, kuram nav izglītības un kuru neņem vērā, bet viņš patiešām ir zinātnieks.
Lūk, Magdalēna Elizabete fon Hallarte, ģenerāliene. Viņa ir pat piedalījusies militārās operācijās, interesanti, ka sieviete darīja ko tādu. Vēl grāmatā var atrast arī bildes ar Brāļu draudžu namiem, tie nebija kaut kādi maziņie – tie bija ļoti nopietni nami, kas spēja uzņemt daudz cilvēku. Tolaik zemniekiem tās izskatījās kā īstas pilis. Grāmatā var atrast arī bildes ar moku un disciplinēšanas rīkiem, kurus lietoja, lai sodītu zemniekus, piemēram, sieksta, kas kādreiz atradās Brīvdabas muzejā.
Hernhūtieši jeb evaņģēlisko kristiešu draudze tādā mērā vairojās, ka tika saskaitīti 100 000 draudzes piederīgie bez draudzes apmeklētājiem. Lai kļūtu par draudzes locekli, bija jāgaida vairāki gadi, kamēr cilvēku pārbaudīja un uzņēma draudzē. Tātad padomā, ja draudzes piederīgie kopā bija 100 000 cilvēki, tad cik patiesībā bija apmeklētāju draudzē? Valmierā, piemēram, draudzē bija daudz vairāk cilvēku nekā pašā Valmierā. Raunā, Straupē un daudzās citās vietās bija ļoti lielas draudzes, es lēšu uz simtiem tūkstošu cilvēku. Notika uzplaukums. Latvieši ieraudzīja sevi kā brīvus cilvēkus. Bija arī labvēlīgs laiks no Krievijas valdības puses, viņi pirmo reizi sanāca kopā sapulcēs, viņi sāka mācīties skolā, viņi sāka kļūt bagāti, un radās pirmā inteliģence. Pirms tam vispār latviešu tautai inteliģences nebija.
Latvieši svinēja dziesmu svētkus un ļoti lepojās ar tiem. Tie nebija tādi svētki, ko mēs šodien redzam un dzirdam Dziesmu svētkos, kuros tiek uzvesti pagāniski rituāli, un organizatori, cilvēki, valdība, kas to atbalsta, uzskata, ka tās ir mūsu saknes. Dziesmu svētki mūs vieno, tas ir pozitīvi. Bet, kas ir tas, ko mēs pasniedzam caur šīm dziesmām un dejām? Kādus dievus un cik daudz mēs šajos svētkos godinām? . Sākotnēji tie bija kristīgi svētki. Vēl nesen gribēja nomainīt mūsu himnu „Dievs svētī Latviju” pret dziesmu „Saule, pērkons, Daugava.” Vismaz tā mums vēl ir! Dievs svētī Latviju! No kurienes? No Baumaņu Kārļa, kurš ir saistīts ar hernhūtiešiem, pat mūsu himna ir no viņiem. Visa pirmā inteliģence ir radusies no Brāļu draudžu atmodas. Līdz 1918. gada 18. novembrī latvieši nolēma dibināt savu valsti. Pēc tam, 1919. gadā 11. novembrī faktiski tiek pabeigtas brīvības cīņas, – tas ir kulminācijas punkts, Lāčplēša diena, kad ar ieročiem rokās tiek izcīnīta zemes un tautas brīvība.
Kas ir Dziesmu svētki? Es tev nolasīšu par pirmajiem dziesmu svētkiem Latvijā, kas notika Dikļos. Toreiz bija neiedomājami, ka latvieši iet kopā uz tādiem pasākumiem, bet tas sāka notikt. Un pirmie dziesmu svētki tika svinēti 1864. gadā, tos sauca par dziesmu dienām. Lūk, gada trešajos vasaras svētkos 17. maijā, Dikļu mācītājmuižas dārzā no apkārtējiem Vidzemes pagastiem piedalījās seši vīru kori no Dikļiem, Lielsalacas, Limbažiem un Mazsalacas, Rūjienas un Straupes, un bērnu koris ar 120 dziedātājiem rīta cēlienā. Dikļu dziesmu dienas jeb pirmos Dziesmu svētkus rīkoja Dikļu draudzes luterāņu mācītājs Juris Neikens. Tajā laikā hernhūtiešu draudzes bija saaugušas ar luterāņu draudzēm. Tas, ko mēs šodien redzam luterāņos, vairs nav tīrs luterānisms, ir ļoti daudz elementu no hernhūtiešu draudzēm. To darīja mākslīgi, valdība centās bremzēt evaņģēliskos kristiešus un spieda viņus piederēt pie luterāņu baznīcas. Un tā viņi saauga.
Man ir pazīstama mācītāja Straupē, precīzāk mācītāja vietas izpildītāja ar vīru, kuri tic līdzīgi kā es, un draudzē iet cilvēki, mēs ar komandu vienreiz nejauši ieklīdām Straupes baznīcā, dievkalpojuma laikā, tur visi mūs pazina, visi mūs skatās internetā, jo mums ir viens Gars. Un Straupē bija ļoti liela hernhūtiešu draudze, un šis Gars ir arī luterāņos vēl joprojām. Galu galā, kas notika Saldū pirms dažiem gadiem? Kurš piedalījās atmodā? Luterāņu mācītājs bija priekšgalā, Juris Neikens ar Rūjienas draudzes skolotāju un ērģelnieku Ernestu Švehu. Vai tu zini no kurienes radās pirmie Latvijas skolotāji? Pati Hallarte veidoja seminārus un sagatavoja pirmos kristiešus, sludināja evaņģēliju, mācīja rakstīt un citas zināšanas. Pat skolotāji Latvijā ir cēlušies no Brāļu draudzēm, no mūsu draudzes, jo ir viens Dievs, viena kristība un viena ticība.
Dziesmu dienu koru koncertu rīkoja pēc Bībeles svētku parauga, te ir daudz aprakstīts, bet es nolasīšu dažus. Piedalījās kori no draudzēm, un, kad tie visi vienā korī Dievam par godu un savai tautai par liecību to vareno Lutera dziesmu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” četrām balsīm dziedāja, tad klausītājiem sirds līdzi uz augšu devās svētku līksmībā. Kas tas bija? Tā bija Dieva slavēšana! Un Dieva godība atnāca, kad cilvēku sirdis uz augšu pretī Dievam paceļas. Āmen.
Lūk, patiesie dziesmu svētki, lūk, saknes mūsu tautai, lūk, mūsu draudzes, mūsu valsts dzimšana. Dievs ir dzemdinājis mūsu valsti. Dievs atnāca un pateica: būs būt Latvijai, pats Jēzus izveidoja mūsu valsti! Kur ir vēl tāda tauta? Es nezinu, varbūt tāda ir. Piemēram, Amerika pašos pirmsākumos nemaz nav kristīga valsts. Amerika bija indiāņu apdzīvota, un, kad atklāja Ameriku, uz turieni brauca visi eiropieši, katordznieki, noziedznieki un arī evaņģēliskie kristieši izbrauca uz Ameriku un sāka tur savas kolonijas un savu dzīvi. Protams, ticīgie izveidoja kritisko masu šajā valstī, un tā radās kristīgā Amerika. Bet to neizveidoja tiešā veidā kā Latviju. Dievs atnāca pie mums un teica: „Es mīlu jūs, Es redzu jūsu ciešanas un Es jūs dzemdinu, Es jums dodu savu valsti.” Tu saskati to, ka Pats Dievs atnāca, caur evaņģēliskiem kristiešiem atnesa šo vēsti, izveidojās draudzes, pirmo inteliģenci, pirmos zinošos cilvēkus, izglītotos cilvēkus, vadītājus, un līderi nodibināja mūsu valsti?
Krievijas vēsturnieki raksta mūsu vēsturi, kā viss ir bijis un kā radies, bet visas saknes ir tikai un vienīgi Brāļu draudzēs. Tikai ir pagājis laiks, un, jo vairāk paiet laiks, jo ātrāk aizmirst latvieši par savām saknēm. Pat dziesmu svētkus viņi ir pārvērtuši par elku pielūgsmi. Mēs esam šobrīd tajā pašā punktā, kur bijām pirms Vācu krustnešu okupācijas. Jo ciltis, kas šeit dzīvoja, bija elku pielūdzēji, kuri saņēma savu sodu caur Romas impēriju. Viņi tika pārmācīti, līdzīgi kā ebreju tauta, kuri nepieņēma Jēzu kā Dieva Dēlu un Glābēju. Dievs apžēlojās par mums un deva brīvību, bet mēs esam aizmirsuši, mēs atkal atgriežamies pie savām saknēm. Bet mēs, Dieva draudze, esam šeit un mums ir tas pats Gars, kas Brāļu draudzēm, tas pats Dievs. Un mēs turpināsim to pašu darbu, ko viņi ir iesākuši. Es neticu pagāniskai Latvijai, es ticu Dieva svētītai Latvijai, ko Dievs vēlējās. Uz Latvijas ir svētība, un es ticu, ka mēs atgriezīsimies pie savām saknēm, ne pie pagāniskajām, bet pie Jēzus Kristus.
Pēc tam, kad 1919. gada 11. novembrī tika izcīnīta mūsu neatkarība, pagāja tikai pāris desmiti gadu un sākās padomju okupācija, izvešanas, Sibīrija, slepkavības, bija vēlreizēja vācu okupācija, pēc tam atkal padomju okupācija, pēc tam sekoja vairāki desmiti gadu zem komunisma jūga. Kā arī Ceipe teica – tas ir brīnums, ka mēs esam! Kā var tāda maza tauta pastāvēt starp tādām lielvarām, kas nepārtraukti strādā pret mums? Iedomājies, Krievijas impērija nepārtraukti strādā pie tā, lai mēs nebūtu. No Rietumiem strādā, lai mēs nebūtu.
Kāds no jums lieto Apple? Apple vadītājs publiski paziņoja, ka viņš ir gejs. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs publiski paziņoja, ka viņš ir gejs. Mēs visi gribam ticēt tam, ka mēs vairosimies, mēs kļūsim stipri. Bet kā var kļūt stipri bez pēcnācējiem, popularizējot geju kultūru, neauglības kultūru, kas nenes ne bērnus, ne pēctečus? Kā mēs varam būt stipri? Ja šādās ģimenēs pieņemti bērni tiks audzināti, par ko viņi izaugs? Tie būs Latvijas patrioti? Tie būs tie, kas stāvēs par mūsu tautu, par savu zemi? Tie būs tie, kas meklēs Dieva vaigu? Es nezinu, kāpēc viņi pēkšņi tā visi sākuši publiski paziņot savu seksuālo piederību, to popularizēt. Mums raksta vēsturi no Rietumiem, mums raksta vēsturi no Austrumiem, bet mums taču ir pašiem sava vēsture.
Es zinu – ja mēs kā tauta atnesīsim grēku nožēlu Dievam, mums paliks mūsu zemes robežas, mums būs sava valsts un neviens tai nepieskarsies. Šeit mēs būsim saimnieki savā zemē, bet ar vienu nosacījumu – ja meklēsim Dievu, ja mēs atgriezīsimies pie saknēm. Un atceries, ka tas ir upuris, ko pienesa hernhūtiešu draudze, atstājot savas mājas, savu tautu, viņi brauca uz Latviju kalpot. Mēs šobrīd izsūtam misionārus tikai uz blakus pilsētām Latvijā, kas nebūt nav tālu un kur runā mūsu valodā. Bet mēs sūtīsim vēl tūkstošiem misionāru. Mēs augsim un vairosimies, tāds ir mūsu uzdevums, mīlēt, jo mēs paši esam mīlestībā dzimuši, no Dieva dzimuši kā tauta.
Lūk, es nolasīšu Gundara Ceipes grāmatas ievadvārdus, es nezinu, kur viņš tos dabūja, domāju, ka pats tos neizdomāja, noteikti ir lūdzis Dievu un tos saņēmis, ievadvārdi sākas ar rakstu vietu.
„Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.” (Mateja evaņģēlijs 6:22)
Eiropas ziemeļos dzīvo tauta ar skaidrām zilām acīm, raugoties šajos cilvēkos, viņu acīs, patiesi liekas, ka tu tiec aizvests kādā noslēpumā, pārdabiskā, vārdos nenosaucamā skaistumā. Varbūt šajās acīs ir kāds īpašs ceļš pie Svētā un Mūžīgā. Varbūt šajās siltajās acīs ir saskare, trauslais savienojums ar pašu Dievu. Vismaz vienu reizi šī tauta pieredzējusi atvērtas debesis un satricinošu svētumu, kas no tām nolīst, kad zeme tiek apaugļota un apgaismota. Vienlaikus šī miermīlīgā tauta cieta tā, kā, šķiet, neviena cita, apbrīnojami, ka tā viena pastāv un ka tai ir sava valsts virs zemes. Runa ir par latviešiem.
Man citreiz ir tāda sajūta, ka teikt „latvietis, ir nepieklājīgi. Arī, kad es sludinu, ir tāda sajūta, jo es zinu, kā cilvēku prātus saindē ar melīgām propagandām, pret mūsu tautu vērstām propagandām, arī pret citām tautām vērstas, protams. Es zinu kā to var uztvert citi. Tā kā neērti kļūst teikt vārdu „latvietis”. Draugs, ja tu esi krievs, tev nav jākaunas par to, ka tu esi krievs. Un kā skan Latvijā vārds „krievs”? Kāda ir tā sajūta? Kā skan „latvietis”? Vai tu vari tā sabiedrībā pateikt kādam: „Sveiks, krievs!”, varbūt tikai tuviem cilvēkiem, draugiem. Kāpēc nevar cilvēks sabiedrībā lepoties par to, ka viņš ir krievs? Un kāpēc es nevaru lepoties ar to, ka esmu latvietis? Katrai tautai ir savas robežas, sava tautība. Problēma ir apkārtējo spiedienā un dažādu cilvēku manipulācijā ar mums, ar tautām.
Kā Krievijas varas elite manipulē ar saviem un citu tautu cilvēkiem? Kā Rietumi to dara un savu propagandu mums uzspiež? Mēs esam maza tautiņa, tikai 2 miljoni, pat bail bērnus dzemdēt šobrīd ir, jo tu nezini, kas ar viņiem būs. Un kā tādus sasniegumus presē, ziņās reklamē, atzīstas par to, ka ir gejs, nu kas tur īpašs, nu esi gejs, nu lepojies ar sevi, bet, kāpēc visiem par to jāzina, skolās jāmāca, kāpēc jāsponsorē visi projekti, kāpēc jāievieš tas viss mācību programmās viss, kāpēc? Kāpēc jāpadara mans bērns par „zilo”? Es to nevēlos. Jo netradicionāli orientēto nav daudz, draugi, viņi nav daudz.
Visur, kur nav gaisma, sāk valdīt tumsa, iznīcība. Geju kultūra ir iznīcības kultūra, kas nerada pēcnācējus, viņi vēlas bērnus radīt mēģenēs. No otras puses ir fašisms un šovinisms… Kur mums palikt, par ko mums balsot vēlēšanās, par Vienotību? Un kas ir Vienotība? Un kādi ir viņu cilvēki? Par ko mēs balsojam? Par to, kas mums ir izdevīgāk šodien, bet reāli es ne par vienu tā nevaru balsot. Jēzus saka:
„Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa evaņģēlijs 8:32)
„Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” (Jāņa evaņģēlijs 8:36)
Kā piedzimst brīvība, un kā ir piedzimusi mūsu valsts, Latvija? Reizē ar brīvību atnāca Dievs mūsu tautā, mūsu tautas vidū, Viņš strādāja kopā ar mums, ēda kopā ar mums, Viņš runāja kopā ar mums caur hernhūtiešu brāļiem. Viņi iemācījās mūsu valodu, viņi runāja latviski un sludināja mums evaņģēliju, un mēs to beidzot pieņēmām. Tas atnesa mums iekšēju garīgu brīvību, šī garīgā brīvība pārtapa arī fiziskā brīvībā. Ik pa laikam mēs esam zaudējuši neatkarību un atkal atguvuši. Ja mēs šodien necelsimies un neiesim, mēs atkal zaudēsim savu brīvību. Man Dievs teica pirms NATO samita: „Es stiprināšu Latvijas drošību, izmantojiet šo laiku”. Mums ir dots laiks, kurš ir jāizmanto, un, ja mēs to nedarīsim, neiesim un nesludināsim, misionārus nesūtīsim, durvis aizvērsies, vai nu viena vara vai otra vara apēdīs mūs. Spēks ir Dievā, Jēzū Kristū! Viņš mums ir devis spēku.
„Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs”. (Lūkas evaņģēlijs 10:19)
Mums ir savas robežas, mums ir sava valsts, mums ir savas personības, mēs nestaigāsim tā kā pelēkā masa, nocietinātie, neuzticīgie, kas nekam netic un bēg kā žurkas no savas zemes. Tā es arī domāju. Cilvēks bez Dieva ir kā klīstošais holandietis. Es mīlu Jēzu, Viņš ir mans Glābējs, Viņš ir mans Kungs, Viņš ir manas brīvības avots, Viņš ir manas valsts dibinātājs. Viņš dzemdināja manu valsti. Tu lepojies ar savu zemi, ar savu tautu?
Kā piedzima Jēzus? Betlēmē, silītē. Viņš uzauga ticīgu cilvēku vidū. Viņš samaksāja pilnu cenu, Viņš nomira pie krusta un augšāmcēlās, un ikviens, kurš tic uz Viņu, top brīvs. Ikviens, kurš tic uz Viņu, tiek, izglābts no elles, no mūžīgās pazušanas un tiek ievests debesu valstībā, ikviens kļūst brīvs. Un debesu atspulgs jau ir šeit virs zemes, pie mums, pie mūsu izmainītām dzīvēm, pie mūsu sejām, mūsu Garā. Viņš iededzina mūs kā lampiņas.
Stāsts par žēlsirdīgo samarieti. Kāds farizejs nāca pie Jēzus un teica: „Ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību”? Un Jēzus atbildēja: „Mīli Dievu un tuvāko kā sevi pašu”. Un šis farizejs saka: „Kurš ir mans tuvākais”? un Jēzus stāsta līdzību.
„Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa”. (Lūkas evaņģēlijs 10:30-34)
Lūk, tavs tuvākais. Tas ir cilvēks, kuram ir vajadzība. Daudzi šo rakstu vietu tulko kā palīdzību cilvēkiem finansiālās grūtībās. Jēzus nerunā par „zupas virtuvēm”. Es nekur Bībelē neredzu, ka Viņš rīkotu zupas virtuves. Jēzus mērķis nebija palīdzēt pagāniem paēst un apģērbties. Viņa mērķis bija iepazīstināt viņus personīgi ar Dievu, ar Savu Tēvu Debesīs. Viņa mērķis bija izglābt un darīt brīvus no iekšienes. Aleluja. Tāds bija Viņa mērķis.
Lūk, ja mēs gribam mīlēt Dievu, savu tuvāko, ja mēs gribam mantot mūžīgo dzīvību, mums būs iet pie cilvēkiem. Nevis kā tradicionāli cilvēki dara, paejot garām. Mēs sēžam savā baznīcā, mums ir savas mācības, savas kristības, savas bēres, savas kāzas. Mums ir ārēji reliģioza maska, mēs esam tādi kristīti, svētīti, laulāti baznīcā, mēs esam prestiži, mēs nodziedam pāris korāļu svētdienā, pēc tam mēs dzīvojam savu dzīvi. Un mēs paejam garām cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība, kuriem ir vajadzīgs Jēzus Kristus. Mēs runājam muļķības par patieso situāciju politikā, Bībeli neizprotam, jo Bībeli nelasām. Bet mans un tavs uzdevums ir apstāties pie cilvēkiem, sasistiem cilvēkiem. Tu dzirdēji, ko es teicu, kādas ir mūsu saknes, kādā stāvoklī bija visa mūsu tauta, kādi viņi ir? Viņiem ir vajadzīga palīdzība, Jēzus ir vajadzīgs. Jēzus ir atbilde.
Cik bieži var dzirdēt vārdu Jēzus? Lūgšanu brokastīs, kurās es biju, tur runāja ticīgi cilvēki, bet, lai atcerētos vārdu Jēzus, man ir stipri jāpiepūlas. Dievs, jā, bet Jēzus Kristus? Dzirdi, Jēzus ir Kungs! Jēzus ir Dievs! Viņš ir vienīgais grēku Izpircējs! Un nav cita ceļa pie Dieva kā Jēzus, Svaidītais Glābējs, Dieva Dēls. Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā un samaksāja pilnu cenu, Viņš izlēja Savas asinis, kas šķīsta no katra grēka. Viss, kas man un tev jādara, ir jātic! Jā, Tu Esi Mans Kungs, Tu Esi Mans Dievs, Esi manas dzīves Kungs, es pieķeros Tev, Dievs.
Pēc tam, kad tu esi iepazinis Dievu, tu nes Viņa vēsti cilvēkiem. Gribi būt laimīgs? Vēlies būt laimīgs, svētīts, bagāts, iemantot mūžīgo dzīvību? Kalpo cilvēkiem! Mēs esam mantojuši to pašu Garu, ko hernhūtieši, mums ir tas pats Gars. Ja arī ir kādi, kas uzskata sevi par hernhūtiešiem, vāc grupas, es nepazīstu viņus personīgi. Latvijas valsts Lūgšanu brokastīs mūziķi spēlēja dūdas. Tas ir sens mūzikas instruments. Tas dūdinieks, kurš bija uzaicināts, teica, ka Brāļu draudžu ietekmē dūdas izzuda vispār no Vidzemes, jo tas bija tāds sātana instruments, jo ar tām tika spēlēts dzertuvēs, tāpēc no dūdām atturējās tāpat kā no kārtīm. Bet G. Ceipe teica, ka hernhūtieši ieviesuši daudzus citus tā laika modernos instrumentus. Tos, kurus mēs šodien spēlējam slavēšanā, varētu saukt par moderniem instrumentiem? Interesanti, ko hernhūtieši, ja kādi ir izdzīvojuši līdz šim brīdim, domā par mums šodien, ko viņi domā par mūsu instrumentiem? Tāpat kā par savām dūdām toreiz var būt. Vai viņi zina to, ka mēs esam viņu pēcteči?
Bet mēs saprotam, mēs esam to brāļu pēcteči, kuri izmainīja Latviju. Un mēs izmainīsim Latviju, tu izmainīsi Latviju un nav ko te čīkstēt un raudāt, ka tev nav laika evaņģelizācijai. Cik stundas dienā tu pelni naudu, draugs? Cik stundas dienā tu pavadi pie televizora? Kur lai ņem laiku evaņģelizācijai, nepietiek laika? Tad klausies, tu pelni naudu astoņas stundas dienā, lai vieglāk rēķināt, pieņemsim, ka tu stundā pelni vienu eiro. tu strādā 8-10h dienā, sanāk 10 eiro dienā, tu nevarētu, lūdzu, to vienu stundu nestrādāt, bet veltīt to vienu eiro Dievam evaņģelizējot? Tev paliks deviņi eiro un to vienu tu varētu veltīt cilvēku glābšanai. Tas ir un var būt ļoti vienkārši, draugs. Bet tas kaut ko prasa no tevis.
Kad mēs Lāčplēša dienā godinām tos cilvēkus, kuri deva mums brīvību, viņi maksāja cenu par to. Hernhūtiešu brāļi maksāja cenu par mūsu brīvību. Brāļu draudzes maksāja cenu, jo tika vajāti, aizliegti. Arī mēs maksāsim cenu, jo Jēzus ir samaksājis cenu.
„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem”. (Jāņa evaņģēlijs 15:13)
Nav lielākas mīlestības par to, kā tu savu dzīvi atdod, lai glābtu citus, lai kalpotu cilvēkiem. Es gribu, lai katrs viens no mums sapņo, lai cik nereāli tev tas šķiet, ka tu atvērsi savu mājas grupiņu, ne vienu grupiņu, bet daudzas grupiņas, sapņo!
„Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki”. (Romiešiem 5:8)
Lūk, Dieva mīlestība. Ja es paeju garām mirstošajam un sasistajam, tad tā nav Dieva mīlestība. Ja es pie viņa apstājos un kalpoju šim cilvēkam, neatkarīgi no tā, ko šis cilvēks tev saka, vai kā viņš izskatās, lūk, tā ir mīlestība. Lai Dievs tevi svētī!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Daila Lielbārde
