„Šī svētruna domāta tiem, kuriem dzīvē ir mērķi. Tiem, kuri grib ieiet savā aicinājumā, 
kādu tiem devis Dievs. Tiem, kuri vēlas kalpot tam Kungam un cilvēkiem.” – saka draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis 4. jūlija dievkalpojumā Rīgā, Zinātņu akadēmijas namā. „Dievs mūs katru ir radījis unikālus. Katram no mums Dievs ir paredzējis kalpošanu gan draudzē, gan sabiedrībā. Mums katram ir īpaša misija. Mums ir jāatklāj savs aicinājums, Dieva uzdevums mūsu dzīvei, sava unikalitāte, citādi mēs nevaram būt veiksmīgi!”
Ko darīt mums, lai mēs sasniegtu savus mērķus un mūsu dzīve nebūtu nodzīvota pa tukšo? Mācītājs nosauc vairākus punktus, principus, kuri mums ir jāievēro, lai mēs piepildītu savu aicinājumu.
- Vispirms mums ir nepieciešami mērķi, uz ko tiekties. Mums ir jāzina, ko Dievs vēlas mūsu dzīvei. Kādam tā būs atbrīvošana no kaitīga ieraduma vai savas dzīves, savu attiecību ar Dievu sakārtošana, pēc tam – kalpošana draudzē, citu vešana pie Jēzus, mājas grupas vadīšana. Mums jābūt mērķiem gan laicīgās jomās, gan Dieva lietās. Nenospraužot mērķus nav iespējams kaut ko sasniegt!
- Veids, jeb stratēģija, kā mēs šos mērķus sasniedzam. Mērķis nav tikai akls sapnis. Ir jābūt skaidrai rīcības programmai, kā līdz šiem mērķiem nokļūt! Atbrīvošana atnāk caur lūgšanu un gavēšanu. Ja stratēģija neder, ja tā nedod vēlamos rezultātus, tā ir jāmaina. Ja tu lūdz gadiem par savu slimību un gaidi tikai no Dieva, varbūt šoreiz ir vērts aiziet pie ģimenes ārsta?
- Krīzes punkti. Virzoties uz mērķi, neizbēgami būs krīzes punkti, kad mums liksies, ka mērķis ir nesasniedzams, metodes nedarbojas un pat Dievs mums neatbild. Turpini ticēt un strādāt arī tad, kad pienākuši šie krīzes punkti, kad liekas, viss pagalam!
Savas svētrunas turpinājumā mācītājs daudz runā par krīzes brīžiem un to, kā tiem tikt pāri. Jēzus kalpošanas laikā pie Viņa nāca kāds sinagogas priekšnieks, vārdā Jairs. Viņam mājās bija slima meita, kura kuru katru brīdi varēja nomirt. Jēzus bija ar mieru doties pie šī cilvēka uz mājām un dziedināt viņa meitu. Taču Jairs nebija viens ar savu vajadzību. Apkārt Jēzum nepārtraukti trinās ļaužu pūļi un katram no šiem cilvēkiem bija sava vajadzība, sava problēma, ar kuru tie griezās pie Glābēja, tā atņemdami Jaira meitas dziedināšanai tik dārgo laiku. Tad uzradās kāda sieva ar asiņošanu, kurai šī kaite bija jau astoņpadsmit gadus. Vai tad viņa ar savu hronisko slimību nevarēja pierakstīties pie Jēzus uz pieņemšanu plānveida kārtībā? Šeit taču Izraēla draudzes vadītājam bija neatliekama vajadzība! Jēzus, liekas, nesteidzās. Viņš uzklausīja katru cilvēku, katru problēmu. Tad, visbeidzot, atnāca Jaira mājas ļaudis un pārvilka viņa jau tā vārajai cerībai treknu svītru. „Tava maita ir mirusi. Neapgrūtini velti mācītāju! Par vēlu!” Taču Jēzus teica Jairam: „Nebīsties, tici tikai!”
Mācītājs Mārcis Jencītis: – „Mums ir jāturpina ticēt arī tad, kad mūsu dzīvē pienāk šie krīzes punkti, kad liekas – viss pagalam! Vienā mirklī viss var mainīties!”
„Vienā mirklī!” – šie vārdi ir kā cerība, kā iepriecinājums, kā ticības stiprinājums daudziem, kuri gadiem cīnās ar savu problēmu, tomēr lūdz, tic un dara. Brīdī, kad liekas, ir lūgts un gavēts, taču šī problēma paliek arvien smagāka, šie vārdi palīdz nepadoties, palīdz nenolaist rokas. „Jāturpina ticēt, strādāt un sēt Debesu valstībai. Piepeši, vienā dienā viss mainīsies!” – saka mācītājs.
„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus. Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām, ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.” Psalms 126:5-6
„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet kas sēj garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvi. Tad nu nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.”
Vēstule Galatiešiem, 6:7-9
