Kā staigāt pa ūdens virsu?

Vai ir iespējams staigāt pa ūdens virsu?
Pirms kāda laika es lasīju Dāvida Jongi Čo grāmatu, kurā viņš stāsta par kādu notikumu. Vairāki jaunieši devās uz kristīgu konferenci, un viņiem bija jāšķērso strauja upe. Jaunieši domāja, ka viņu ticība ir tik stipra, ka viņi spēs pāriet pāri upei, turklāt viņiem nebija laika meklēt citu ceļu. Jēzus taču staigāja pa ūdens virsu, kāpēc mēs nevaram? Tā arī viņi darīja. Pēc kāda laika jauniešu noslīkušos ķermeņus atrada izskalotus jūrā. Viņi domāja, ka varēs staigāt pa ūdens virsu, taču izrādījās, ka nespēja. Vai mums ir burtiski jāsaprot šis notikums, kas ir aprakstīts Bībelē, kad Jēzus staigāja pa ūdens virsu? Varbūt, ka Dievs vēlas mums kaut ko citu iemācīt? Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad Dieva cilvēki patiesi ir gājuši pa ūdens virsu, taču tie ir ļoti reti notikumi. Lai šķērsotu ūdeņus, ir dabiski veidi, kā to izdarīt, bet šajā gadījumā staigāšana pa ūdens virsu nozīmē, ka mēs staigājam pāri savām problēmām, ka mēs vienmēr un visur uzvaram, un vienmēr esam augšā un nekad lejā. Tas nozīmē, ka tu spēj sevi kontrolēt, bet ne pats ar savu spēku, bet ar Svētā Gara spēku. Tu spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, attiekties pret cilvēkiem tā, kā to grib Dievs un spēj baudīt sava darba rezultātus jeb augļus, kad tu dzīvo Dieva gribā. Tu esi stiprs.

„Lai arī nespēcīgais par sevi saka: es esmu stiprs!” (Joēla 4:10)

Šis ir pareizs apliecinājums visiem Dieva bērniem. Ja tavs Tēvs ir debesīs un tu esi izpirkts ar Jēzus asinīm un piederi Viņam, tevī ir Svētais Gars, kas ir lielāks par jebkādu ienaidnieka spēku. Tas, kas ir tevī, ir lielāks par jebkādiem apstākļiem, slimībām, nabadzību un atkarībām. Un, ja mūsos mājo Dieva Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš darīs dzīvus arī mūs.

„Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos.” (Romiešiem 8:11)

Svētā Gara spēkā mēs dzīvojam pilnvērtīgu un uzvaru pilnu dzīvi. Lūk, ko nozīmē staigāt pa ūdens virsu. Tas ir tad, kad mēs neļaujam velnam un cilvēkiem staigāt sev pa galvu, kad mēs neļaujam apstākļiem sevi uzvarēt, bet mēs Svētā Gara spēkā uzvaram jebkādus dēmoniskus spēkus. Dieva spēkā mēs uzvaram jebkādus slimības simptomus vai finansiālu nepietiekamību. Bībele saka – Jēzus mūsu dēļ pie krusta ir kļuvis nabags, lai Viņa nabadzība mums kļūtu par bagātību. Un ja tu vēl šodien neredzi šo bagātību, turpini cīnīties, turpini staigāt pa ūdens virsu, līdz bagātība parādās tavā dzīvē. Nekad nepadodies!

Kā staigāt pa ūdens virsu? Kā vienmēr būt augšā un nekad lejā? Būs četri punkti un četras Rakstu vietas.

1. Lai staigātu pa ūdens virsu, ir jāizprot Jēzus Kristus upuris.

Tikai caur Jēzus upuri tu savā dzīvē vari būt pāri apstākļiem, problēmām un dzīves vētrām. Vai nu tu tam tici vai nē, bet viss griežas ap Jēzus upuri pie krusta pirms diviem tūkstošiem gadu. Kā zeme griežas ap savu asi, tāpat arī viss pārējais, visa Saules sistēma, visums, pasaule un viss pārējais griežas ap Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus ir mums dots par akmeni, pie kura viens piedauzās jeb krīt, bet cits ceļas. Cilvēks, kurš tic un pieņem Kristus upuri, ceļas, bet, kurš Viņu atgrūž, tas krīt. Mēs visi reiz stāvēsim Dieva priekšā un tiksim šķiroti kā avis un āži.

„Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” (Mateja 25:41)

Vieniem Jēzus teiks: „Ejiet nost no Manis, jūs, nolādētie!”, un viņi nonāks mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Tie būs cilvēki, kuri savas dzīves laikā nebūs izvēlējušies un pieņēmuši Jēzus upuri.

„Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mateja 25:34)

Citiem savukārt Jēzus teiks: „Nāciet Mana Tēva valstībā, jūs, Tēva svētītie!” Šie cilvēki būs izmantojuši to laiku, kas viņiem bija dots virs zemes un pieņēmuši Jēzu kā savu Glābēju. Jēzus upuris ir pats svarīgākais, lai staigātu virs ūdens. Nevienu cilvēku nevar nosaukt par veiksmīgu, ja viņš nav pieņēmis Jēzu par savu personīgo Glābēju. Nav svarīgi, kāds ir cilvēka uzvārds – tu vari būt Rokfellers, Putins vai Obama, tam nav nekādas nozīmes. Ja cilvēks nav pieņēmis Jēzu kā savu grēku Izpircēju, viņš ir neveiksmīgs cilvēks. Cilvēka mūža ilgums ir ļoti īss. Bībele min septiņdesmit astoņdesmit gadus. Laiks stāties Dieva priekšā atnāk ļoti ātri. Vai tev nešķiet, ka tie gadi, kas tev ir aiz muguras, ir pagājuši kā pāris dienas vai nedēļas? Vai daži notikumi tavā bērnībā tev vēl joprojām nav svaigā atmiņā? Tāpat paies arī atlikušais laiks. Un kur tu pavadīsi mūžību? Kāda jēga ir būt prezidentam vai kontrolēt pusi pasaules, kāda jēga ir celt impērijas un būt par ķēniņu, un ko dod visi cilvēku sasniegumi, ja šie cilvēki taisnā ceļā iet pazušanā? Laika nav daudz, un viss griežas ap Kristus upuri. Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš teica: „Viss piepildīts.”

„Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa 19:30)

Jēzū Kristū viss ir piepildīts. Tavi grēki ir piedoti un tu esi jauns radījums. Tev ir mūžīgā dzīvība un tevī mājo Svētais Gars. Tu spēj dzīvot svētu dzīvi un staigāt pa ūdens virsu.

„Atnāca pie Viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai Viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm. Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: “Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana, – un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast? Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.” Un Viņš tos atstāja un aizgāja.” (Mateja 16:1-4)

Farizeji un saduķeji, tā laika reliģiskie skolotāji, atnāca pie Jēzus un kārdināja Viņu. Viņi gribēja zīmi – pierādījumu, ka Jēzus ir Dievs, Mesija, Glābējs. Tad, kad Jēzus bija atnācis un ļaudīm sludināja Dieva vārdu, izrādījās, ka reliģisko līderu uzskati ir citādāki par Dieva prātu. Farizejiem bija savi priekšstati, kādam jābūt Dievam un draudzei. Viņi bija labi iesildījuši savas vietas, viņi bija sabiedrībā populāri, redzami cilvēki, baudīja ļaužu labvēlību un to arī izmantoja. Šie cilvēki nemaz negribēja ticēt Kristum, tāpēc arī viņi prasīja no Jēzus kādu brīnumu, lai viņi varētu ticēt Dieva Dēlam. Lai varētu teikt: „Tas ir tas, ko mēs gaidām!” Taču Jēzus jau tā nepārtraukti sludināja, dziedināja slimos, atbrīvoja apsēstos, pabaroja tūkstošus, – Viņa dievišķība bija acīm redzama. Farizeji un saduķeji to visu bija dzirdējuši, tomēr prasīja vēl kādu zīmi pēc sava prāta. Es tev vēlos pateikt, ka nav svarīgi brīnumi, nav svarīgi, cik daudz vai maz ir pierādījumu. Cilvēks vai nu tic, vai nu netic. Tev nav vajadzīgi pierādījumi. Viss šajā pasaulē griežas ap Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Tas ir noticis fakts, kuru nevar apstrīdēt. Cilvēki vienmēr prasa pierādījumus. Īpaši tas notiek tagad, zinātnes, tehnoloģiju un humānisma laikmetā, kad izglītība ir gandrīz vai dieva vietā. Visiem vajag konkrētu skaidrojumu un acīm redzamus, ausīm dzirdamus pierādījumus, bet Jēzus atbild tāpat, kā Viņš atbildēja farizejiem: „Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.”

Kas ir Jonas zīme? Vecajā Derībā ir stāstīts par pravieti Jonu, kurš trīs dienas pavadīja lielas zivs vēderā, un pēc trim dienām tika izspļauts ārā. Ar to Jēzus domāja Savu nāvi. Viņš trīs dienas pavadīja kapā, un trešajā dienā augšāmcēlās. Nekādas citas zīmes nevienam netiks vairs dotas, kā vienīgi fakts, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies! Un tas, kurš pieņem Viņa upuri, tiek izglābts, bet tas, kurš noraida Viņa upuri, tiek pazudināts. Dieva priekšā tu nevarēsi attaisnoties: „Man nebija pierādījumu. Es nesapratu.” Ir pietiekami daudz pierādījumu Kristus upurim, ja tu gribi tos atrast. Bet, ja tu negribi Kristu, tevi nepārliecinās arī pierādījumi. Tu un tava Dieva spēkā izmainītā dzīve ir pierādījums. Ja arī nebūtu neviena pierādījuma, fakts paliek. Jēzus ir dzīvs, un Viņš ir Dievs!

Ir svarīgi Dieva brīnumi, dziedināšanas un atbrīvošanas, taču tas nav noteicošais. Pats galvenais ir Jēzus krusta upuris. Vai tu biji klāt, kad Jēzu sita krustā? Vai tu to redzēji? Es neredzēju. Taču pienāca brīdis manā dzīvē, kad es pieņēmu lēmumu tam ticēt. Tu daudz ko neesi redzējis. Kā tu zini, ka tava mamma ir tava mamma un tavs tētis ir tavs tētis? Vai tu biji klāt, kad tiki radīts? Varbūt tu domā: „Esmu līdzīgs!” Vai tu zini, ka, dzīvojot kopā, pat suņi kļūst līdzīgi saimniekiem? Ir daudzas lietas, ko mēs nevaram zināt, un mums atliek tikai ticēt. Mēs esam naski ticēt dažādām lietām, kas mums pašiem ir izdevīgi. Taču nav nekā izdevīgāka, kā ticēt Jēzus nāvei un augšāmcelšanās faktam. Viņš ir dzīvs!

Pirms es atgriezos pie Dieva, man vajadzēja lielu problēmu. Kamēr man nebija lielu problēmu, man Dievu nevajadzēja. Un daudzi no mums tieši tādā pašā veidā ir nākuši pie Kristus. Ne visiem tā ir bijis, bet lielākajai daļai. Bet labāk un pareizāk ir ticēt Kristum, pirms cilvēka dzīvē ir atnākusi un uzgāzusies virsū lielā problēma vai vajadzība. Jo pati lielākā problēma var pienākt tajā brīdī, kad atpakaļceļa vairs nav. Atceries, ka miesa ir mirstīga, bet gars ir mūžīgs. Pēc nāves ikviens no mums turpina dzīvot, tikai kurā vietā – debesīs vai ellē?

Bībelē ir tāds jēdziens – sirds nocietināšana. Tāda sirds ir cilvēkiem, kuri ļoti ilgu laiku pretojas Dievam, īpaši uzstājas pret Dievu, kā farizeji un saduķeji, un tik ilgi to velk garumā, ka glābšana viņiem kļūst neiespējama. Cilvēks vairs nav spējīgs dzirdēt evaņģēlija vēsti un viņš ir nolemts. Un tajā pašā laikā, protams, ka Dievs var glābt jebkuru cilvēku. Mums nav jāgaida zīmes un brīnumi, bet ir jātic šodien.

Pirms es iepazinu Dievu, biju dzirdējis, ka Dievs jālūdz trīs reizes dienā. Laikam man to pateica mamma. Šodien es nelūdzu trīs reizes, bet gan vienu reizi dienā, toties vairākas stundas. Toreiz man bija pamatīga problēma – narkomānija, turklāt biju arī policijas meklēšanā un ar pašnāvības domām galvā. Es domāju par to, kā padarīt sev galu, bet man bija bail no elles. Kaut arī es biju pagāns, zināju, ka, ja tagad izdarīšu pašnāvību, es turpināšu dzīvot, bet ne kopā ar Dievu. Es nespēju sev pats atņemt dzīvību, un man nekas cits neatlika, kā sākt lūgt Dievu. Es vēl nepazinu Dievu, man bija visādas muļķības galvā, ezotērika, horoskopi, Tibetas dalailamas mācība, trešā acs un citas, bet es sāku lūgt Dievu: „Dievs, Tu, kas radījis debesis un zemi, izmaini, lūdzu, manu dzīvi!” Es beidzot biju nonācis punktā, kad man vajag Dievu. Es lūdzu Dievu Radītāju, un tomēr nekas nemainījās līdz brīdim, kad es nokļuvu cietumā. Un tur, cietuma kamerā, eņģeļu pavadībā es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu. Un šajā lūgšanā bija vārds „Jēzus”. Šī balss, kas mani uzrunāja no debesīm, skanēja skaidri: „TEVI VAR GLĀBT TIKAI JĒZUS KRISTUS.” Tikai viens vārds! Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība!Kamēr es lūdzu Dievu, kurš radīja debesis un zemi, jo citādāk nemācēju, nekas nemainījās. Bet nezināšana neatbrīvo no atbildības. Es tiku izglābts un manī ienāca Svētais Gars tajā brīdī, kad lūdzu: „Jēzu, piedod manus grēkus. Es ticu, ka Tu esi miris par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Lūdzu, ienāc manā sirdī.” Tajā brīdī Dievs mani izcēla no tumsas un deva mūžīgo dzīvību. Tu nevari lūgt tikai universālo Dievu. It kā jau Dievam vajadzēja saprast arī tādu lūgšanu, un tomēr – tajā nebija vārds Jēzus. Nav spēcīgāks vārds cilvēkiem dots. Jēzus ir augstākā autoritāte visā garīgajā pasaulē.

„Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Kā Dievam patīk, ka es runāju tieši par Kristus upuri! Doktors Jongi Čo vada Vasarsvētku draudžu asambleju Dienvidkorejā, un tā arī ir lielākā draudze pasaulē – tajā ir ap miljons cilvēku. Tie nav cilvēki, kas ir pierakstīti uz papīra, bet kas reāli nāk uz dievkalpojumiem. Šajā valstī katrs trešais cilvēks ir kristietis. Tur ir Dieva svētības. Korejieši ir ļoti stingri attiecībā uz dievkalpojumu norisi, piemēram, noskan gongs, un visi cilvēki sāk lūgt mēlēs, noskan atkal gongs, un visi apklust. Tur it ļoti stingra disciplīna. Tātad Jongi Čo, pasaulē lielākās draudzes mācītājs, kad bija vēl astoņpadsmitgadīgs zēns, slimoja ar tuberkulozi. Viņa viena plauša, kā viņš pats raksta par sevi, bija kā bišu stopa šūnas, bet no otras plaušas maz kas bija atlicis. Ārsts viņu aizsūtīja mājās nomirt. Čo pats raksta, ka pat tuvinieki bija no viņa novērsušies. Viņš bija vientuļš, cieta sāpes un baidījās no nāves. Jongi bija budists, un katru dienu disciplinēti lūdza Budu. To viņš darīja jau daudzus gadus, un bija pieradis tā darīt. Taču Buda nespēja viņu dziedināt, bailes nepazuda un nemiers bija pastāvīgs. Tad JongiČo saprata, ka Buda nepalīdz – nekas viņa sirdī, emocijās un iekšējā cilvēkā nemainījās. Un viņš sāka lūgt Dievu, to, kas ir radījis debesis un zemi. Viņš nepazina Jēzu Kristu, bet lūdza, kā zināja. Es tev varu pateikt – ja tu lūdz Dievu ar patiesu sirdi, bet šodien vēl Jēzu personīgi nepazīsti, tev noteikti būs atbilde! Es nezinu, tieši kādā veidā, bet būs. Arī Jongi Čo ar šo lūgšanu sākās ceļš uz glābšanu, ceļš pie Jēzus Kristus. Nekāda reliģija vai filozofija šajā gadījumā nespēj palīdzēt, tikai vienīgais, dzīvais Dievs. Tev nevar palīdzēt reliģija – ne kristīgā, ne nekristīgā, bet tikai Jēzus Kristus, Dievs. Jongi Čo atnāca atbilde uz šo viņa lūgšanu. Kāda meitene apciemoja Jongi un stāstīja viņam par Jēzu Kristu. Viņš negribēja to klausīties! Viņš negribēja to saprast. Tas, ko meitene stāstīja, viņam likās stulbi, sirdī viņš viņu noteikti izsmēja. Jongi gaidīja, kad meitene aizies. Kad viņa aizgāja, viņš izsaucās: „Slava Budam!” Taču aizdegušies kristieši var būt arī uzbāzīgi!Šī meitene dienu pēc dienas nāca pie Čo. Viņš negribēja viņu redzēt, pretojās, bet viņa nāca sešas dienas pēc kārtas un turpināja stāstīt par Jēzu. Un sestajā dienā, kad viņš jau gribēja viņu padzīt, meitene nometās uz ceļiem pie Jongi gultas, lūdza Dievu par viņu, un sāka raudāt. Čo redzēja, ka meitenes asaras ir patiesas, un aizkustināts teica: „Lūdzu, neraudi! Es kļūšu par kristieti tevis dēļ!” Meitenes asaras Čo izteica vairāk, nekā viņas stāstītais. Viņš ieraudzīja, ka tas Dievs, Jēzus Kristus, kam viņa tic, ir dzīvs un reāls. Meitene Jongi Čo iedeva Bībeli, un viņš uzreiz ķērās klāt Vecajai Derībai, bet viņa pamācīja, ka labāk ir sākt to lasīt ar Jauno Derību, ar Mateja evaņģēliju – tā būs labāk. Jongi teica: „Kas to var lasīt?” Viņš nesaprata, kas tur ir rakstīts. Viņam negāja viegli, bet viņš lasīja. Viņš lasīja un pamazām ieraudzīja Jēzu, Dieva Dēlu, kurš ir nomiris par viņa grēkiem. Puisis saprata, ka nav izglābts un iet pazušanā. Jongi domāja: „Kā es varu tikt izglābts? Kas man palīdzēs?” Un viņš iekšēji sadzirdēja klusu balsi: „Bet tu taču Budu pielūdz. Pielūdz tagad Mani!” Un Jongi Čo krita ceļos un lūdza grēku nožēlas lūgšanu. Un tajā brīdī viņš ne tikai ar prātu to izdarīja, bet reāli piedzīvoja Dievu.Viņš juta, ka aiziet bailes, aiziet smagums un Dievs ienāk viņā. Viņš savu glābšanu ne tikai saprata, bet arī piedzīvoja. Un tālākais bija tikai laika jautājums. Dievs viņu pilnībā dziedināja no tuberkulozes. Ja tas nebūtu noticis, Jongi šodien nebūtu dzīvs un nebūtu šīs draudzes Korejā. Jongi Čo izlasīja Bībelē, ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti, un viņš sāka katru dienu to apliecināt. Viņam kļuva labāk un labāk, līdz viņš pilnībā tika dziedināts. It viss griežas ap Jēzus upuri, nekāds universālais Dievs, nekādi citi dievi vai reliģija neglābj. Tikai Jēzus Kristus. Nekādas citas zīmes nebūs, kā tikai fakts, ka Jēzus nomira un augšāmcēlās mūsu dēļ.

2. Ticība darbībā.

Pēc tam, kad tu esi pieņēmis Jēzu kā savu Glābēju, tavi grēki tiek piedoti. Tu pats neko neesi izdarījis, lai taptu izglābts, Jēzus visu jau ir paveicis. Viss, kas tev ir, jāizdara – jāatzīst, ka Jēzus ir tavs Glābējs. Tu tiec darīts svēts un pilnīgs no iekšienes caur Jēzus Kristus asinīm. Taču tev vēl joprojām ir kādi grēcīgi ieradumi, bet Dieva griba ir, ka mēs dzīvojam svētu dzīvi un staigājam pa ūdens virsu. Dievs grib, ka mēs saņemam visu to, ko Dievs mums apsola Bībelē. Dievs grib, lai tu esi izglābts, tev ir mūžīgā dzīvība, tu esi dziedināts garā, dvēselē un miesā no visām pagātnes rētām un traumām, lai tavs prāts ir atjaunots un skaidrs, lai tu esi brīvs un spēj sevi kontrolēt, lai tu esi bagāts. Lai realizētu šo Dieva gribu savā dzīvē, mums ir jāmaksā cena jeb jādarbojas ticībā. Tas ir jādara katru dienu, pretējā gadījumā Jēzus upuris ir veltīgs un mēs neizmantojam to spēku un dzīvību, kas ir mūsos, un tas draud ar atkrišanu un pazušanu. Mums ir tikai viens ceļš uz priekšu, un ne soli atpakaļ!

Kādreiz Staļingradā notika stratēģiski svarīgas cīņas. Tur cīnījās Padomju Savienības armija un vācu armija. Staļins izdeva pavēli: „Ne soli atpakaļ!” Hitlers ļoti gribēja ieņemt šo pilsētu, jo tā nesa viņa ienaidnieka, Staļina, vārdu. Bet krievu armija uzvarēja! Gan cīņā, gan visā karā. Mums nav citas iespējas, kā tikai iet uz priekšu.

Katrs solis atpakaļ ved uz sakāvi. Katrs solis uz priekšu ved uz uzvaru. Un Dievs grib, lai tu pēc iespējas vairāk cilvēku atved pie Kristus. Tā ir mūsu dzīves misija, – Dievs ir tevi svētījis un caur tevi citi tiek svētīti. Kad tu pats esi iepazinis Kristu un tev ir skaidra Kristus upura nozīme, un tu iepazīstini cilvēkus ar Viņu. Lai viņi tiek izglābti no pazušanas. Lai viņu dzīve ir virs ūdens, nevis zem.

„Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man! Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” (Mateja 15:21-28)

Jēzus nonāca pagānu valstībā. Viņa plānā neietilpa dziedināt pagānus, bet kāda pagānu sieviete neatstājās no Viņa un lūdza dziedināt viņas meitu. Jēzus atnāca virs zemes tieši Israēlā, Israēla tautas dēļ – vispirms jūdu jeb ebreju dēļ, tad samariešu dēļ un tad visu pārējo cilvēku dēļ. Viņš koncentrējās uz konkrētiem cilvēkiem. Līdzīgi kā es kā mācītājs kalpoju tikai savai cilvēku grupai, bet mana grupa kalpo jums. Tā arī Jēzus plānā nebija dziedināt šo sievieti, bet viņa nāca un teica: „Dāvida dēls, apžēlojies par mani. Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Māte ticēja, ka Jēzus var dziedināt. Taču Viņš atteica viņai un neatbildēja nevienu vārdu. Taču tad Jēzus mācekļi nāca pie Viņa un teica atlaist šo sievieti, jo viņa brēc viņiem pakaļ. Sieviete meklēja, kurš no mācekļiem ir žēlīgāks, varbūt jaunākais – Jānis?

Viņa staigāja pakaļ Jānim, staigāja pakaļ mācekļiem un brēca. Viņa teica: „Manu meitiņu ļauns gars moka, vai jums tiešām sirds nav, vai jums nav sirdsapziņas!” Viņa staigāja un brēca pakaļ mācekļiem: „Manai meitai ir vajadzīga dziedināšana, es gribu, lai viņa ir dziedināta!” Sieviete staigāja un neatlaidīgi brēca viņiem pakaļ, viņa cīnījās. Viņa zināja, ka Jēzus var dziedināt un ka Viņš grib dziedināt. Viņa staigāja viņiem līdzi un bļāva līdzīgi kā aklais Bartimejs, viņš teica: „Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Viņu centās apklusināt, taču viņš sauca vēl skaļāk. Jēzus viņu sadzirdēja un jautāja: „Ko tu gribi?” Bartimejs atbildēja: „Es gribu redzēt!” Jēzus teica: „Lai tev notiek pēc tavas ticības.” Viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum.

Tāpat notika arī ar šo sievieti – viņa izdarīja spiedienu uz mācekļiem, un šie mācekļi tālāk izdarīja spiedienu uz Jēzu. Mācekļi sacīja: „Atlaid viņu, viņa staigā un brēc mums pakaļ, nevar izturēt!” Jēzus turpretī teica: „Es esmu sūtīts tikai pie Izraēla pazudušajām avīm.” Tas nozīmē, ka Jēzum bija prioritātes. Piemēram, es arī šodien neesmu ne Maskavā, ne Liepājā, ne Saldū – es esmu Rīgā, jo tā ir mana prioritāte, taču tas nenozīmē, ka man neinteresē šīs pilsētas. Lūk, Jēzus šai sievietei atteica, bet tā vēlreiz nāca. Šī sieviete bija nekaunīga! Bez nekaunības tu nedabūsi Dieva gribu savā dzīvē. Kas tas kauns vispār ir? Tas ienāca kopā ar sātanu, kopā ar grēku Ēdenes dārzā, kad pirmie cilvēki sagrēkoja un sāka kaunēties viens no otra, ieraudzīdami sevi kailus. Vai lielākajos tirdzniecības centros, Dominā, Alfā un Spicē, esat pamanījuši pārdevējus „teroristus”? Viņi tā pārdod savu preci, ka es vienmēr eju ar lielu, lielu līkumu. Viņi uzreiz ievelk tevi iekšā un nelaiž prom, kamēr tu neesi nopircis viņu preci. Tie ir nekaunīgie pārdevēji! Es nedomāju, ka tas ir pareizs veids, kā tirgot savu preci, bet acīmredzot tur kaut kas darbojas. Draugi, mums ir jābūt nekaunīgiem Dieva lietās, nekaunīgiem, nākot pie Dieva, dienu no dienas prasot no Viņa to, kas mums pienākas, strādājot un ejot uz mērķiem. Draugs, mums ir jābūt nekaunīgiem arī pie cilvēkiem. Ja kaut kam ir jāpiezvana, kādam kaut kas jāpasaka – dari to un nekaunies! Šī sieviete bija visiem apnikusi, viņa metās pie Jēzus kājām un teica: „Kungs, palīdzi man!” Jēzus uz to atbildēja: „Neklājas bērniem atņemt maizi un to suņiem mest priekšā.” Jēzus šo sievieti pat par suni nosauca! Viņam vispirms vajadzēja pabarot ebrejus, jo tā bija viņa prioritāte. Šī sieviete tomēr nelikās mierā un sacīja: „Jā, jā, Kungs, esmu suns, bet tomēr arī sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda…” Viņa bija nekaunīga un izmantoja visādus veidus – pielīšanu, brēkšanu, uzbraukšanu, šantāžu, pakaļ staigāšanu un uzmākšanos. Draugs, to visu sauc vienā vārdā, tā ir ticība. Viņa zināja, ka Jēzus to var un zināja, ka viņa to dabūs. Viņa nekaunīgi staigāja pakaļ, līdz dabūja. Jēzus viņai sacīja: „Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Viņas meita kļuva vesela tajā pašā stundā. Šajā sievietē, kura nekaunīgi staigāja viņam pakaļ brēkdama, Jēzus ieraudzīja ticību. Lūk, kas ir ticība darbībā! Cīnies par Dieva gribu savā dzīvē, un neej ne soli atpakaļ.

Pirmdien es savai ģimenei sagādāju pārsteigumu. Mēs regulāri skrienam, taču todien es teicu, ka mēs skriesim uz Gūtmaņa alu. Tur ir viens knifs – pa kalnu uz leju tikt ir viegli, taču atpakaļ tikt ir mocības. Ir jāskrien pa kāpnēm augšā. Tur jau knapi var uzkāpt, kur nu vēl skriet. Kopā mūsu kross bija kādi 8 km. Atceros, kad es pirmo reizi skrēju pa šo kalnu, man iekšā viss dega, tāda sajūta, ka var nomirt. Tagad es vairs augšā neskrienu, bet ātri kāpju, un tas arī ir grūti. Mēs skrējām, meitiņa palika labu gabalu aiz mums, sieviņa turējās man blakus. Skrienot taisnos gabalus arī ir savas grūtības, ko pārvarēt, bet, kāpjot kalnā, tas ir kaut kas īpašs. Visu laiku galvā ir domas – varbūt nedaudz pastāvēt, varbūt apstāties. Taču es solīti pa solītim kāpu uz augšu un domāju, ja pakāpienu neuzkāpšu, uz augšu netikšu. Tas nebija nekas traks, taču bija grūti, un piepūle bija jāizdara. Es skaidri sapratu, ka visi šie mērķi, viss šis ceļš sastāv no daudz pakāpieniem uz augšu. Ja tu soli pa solim pakāpienus neizdari, tu uz mērķi netiec. Šie pakāpieni ir katru dienu – tavs ikdienas darbs, ikdienas lēmumi, ikdienas sīkās lietas ceļā uz saviem mērķiem, uz Dieva gribu. Mums ir vīzija, mums ir skaidrs, ko vēlas Dievs, mums ir draudze un mājas grupiņas, mums ir draugi un mēs neesam vieni. Soli pa solim cīnies! Mēs vienmēr uzvarēsim. Ja mēs soli pa solim turpināsim iet, mēs tiksim augšā un uzvarēsim.

Es izstāstīšu ļoti ikdienišķus divus piemērus. Mums katram ir ikdienas problēmas – mums uzbrūk apstākļi, cilvēki un mūsu pašu miesa mums pretojas. Lūk, Arvis. Pirms pieciem gadiem kāds vīrietis iesita Arvja dēlam Ričardam, un viņam bija zila seja. Pats šis vīrietis teica, ka tā neesot viņa vaina un ka Ričards pats uzskrējis un sasities. Bija medicīniskā izziņa, arī liecinieki. Rezultātā šo cilvēku iesūdzēja tiesā. Un pareizi darīja – mēs esam kristieši un mēs nevaram iet kauties, taču mēs varam cīnīties ar tiem ieročiem, ko mums devis Dievs, un viens no šiem ieročiem ir likums. Šis cilvēks, kurš skaitījās maznodrošinātais, nolīga tiesā advokātu, ko var atļauties tikai bagātie, un tiesas spriedumā par vainīgiem tika atzīti Arvis un Linda, turklāt viņiem piesprieda naudas sodu 200 latu apmērā. Šī tiesāšanās turpinājās piecus gadus. Ko mēs darījām? Mēs lūdzām, jo tā ir netaisnība. Ir jāaizšķir, kad lietas ir jāatrisina un kad jāatstāj tā, kā ir, lai netērētu laiku. Par saviem bērniem ir jācīnās! Tā ir netaisnība, viņš nāk un dara ko grib, un tu vēl paliec vainīgs. Kur tad bija bāriņtiesa? Pirmkārt, tas bija velna uzbrukums. Mēs lūdzām un pārsūdzējām šo tiesu, pēc tam ar bailēm un drebēšanu gaidījām tiesas lēmumu. Man atnāca e-pasts no Arvja: „Paldies, mācītāj, par atbalstu, tam cilvēkam būs jāmaksā 50 lati par tiesas izdevumiem.” Īsāk sakot, tiesas lēmums bija labvēlīgs Arvim un Lindai. Iedomājies, viņš pats iesita bērnam un tad iesūdzēja viņus tiesā par neslavas celšanu! Augstākās instances tomēr atzina par labu mūsējiem. Bez Dieva un bez lūgšanām pasaulē valda netaisnība. Taisnība tomēr triumfēja, jo soli pa solim, piecus gadus mēs cīnījāmies.

Otrs piemērs – pirms četriem gadiem Daigas vīrs atstāja ģimeni. Viņš bija pilnīgi pazudis, un Daiga viena pati audzināja savu dēlu Emīlu. Daiga nolēma Emīlam mainīt skolu, lai iegūtu labāku izglītību un vēlāk varētu mācīties augstskolā par programmētāju. Pēkšņi uzradās tēvs un NEPIEKRITA skolas maiņai. Tas viss bija saistīts ar draudzi, sākās vajāšanas, tika iesaistīta bāriņtiesa, dažādas iestādes un advokāti. Tiesā parasti vainīgais ir tas, kurš ir draudzē. Fakts ir tāds, ja jāizšķir, kurš būs vainīgais un kurš nevainīgais, tad vainīgais vienmēr būs „sektants”. Piemēram, kad tev tiesā vajadzēs izpildīt kādu psihologu testu, pēc rezultātiem tev pateiks, ka tu melo. Mēs nemelojam, taču viņi vienkārši nespēj pieņemt, ka kāds nemelo. Lūk, humānās zinātnes, lūk, psiholoģija! Paskaties uz tiem psihologiem, pavēro viņu dzīvi – tas viss ir nožēlojami. Viņiem psiholoģija nespēj palīdzēt tāpat, kā Jongi Čo buda. Pats Čo teica, ka viņam buda nepalīdzēja. Psiholoģija bez Dieva ir sātana ierocis. Cilvēki paši pielūdz savu iekšējo es, meklē savu es. Kāds tu esi, tāds esi. Lūk, Daigai sākās cīņas un uzmācās bezcerība, taču viņa izlasīja Bībelē, ka „nebūs tā, kā bezdievji vēlas”, un es tam piekritu. Mēs lūdzām gan grupiņā, gan es lūdzu, gan Daiga personīgi lūdza. Viņai nāca piedzīvot milzīgus uzbrukumus un lamāšanos pa telefonu, lietas bija nonākušas gandrīz līdz pat bērna nolaupīšanai. Kā viss beidzās? Vienā brīdī šis bijušais vīrs piezvanīja un teica: „Es vairs necīnīšos!” Es pie sevis visu laiku domāju, cik ilgi cilvēks bez Dieva var cīnīties? Un redz, viņš vienā dienā piezvana un saka, ka vairs necīnīsies. Tas ir Daigas dēls, tēvs nebija licies ne zinis tik ilgu laiku un arī alimentus nemaksā pietiekamā apmērā. Vienā dienā viņš izdomā, ka vairs necīnīsies. Tagad tētis pats ved Emīlu uz mājas grupiņu! Pagāja mazāk nekā gads, kamēr cīnījāmies, protams, neizpalika arī advokāti, visi tie bija jānoalgo. Reiz skolas direktors piezvanīja Daigai un teica, ka Emīls vairs nedrīkst nākt uz skolu. Daiga sameklēja advokātu, viņš visu izskatīja un atzina, ka viss ir kārtībā un Emīls var doties uz skolu. Tas bija cilvēks no Dieva.

Lūk, ikdienišķas problēmas. Ja kāds rada mūsu bērniem problēmas, mums ir jāiestājas par viņiem. Katram mums ir savas problēmas un mērķi, mums ir arī kopīgi mērķi un soli pa solim mēs vienmēr uzvarēsim. Pakāpiens pēc pakāpiena, lai cik tas arī nebūtu grūts, tos pārkāpjot, galā mēs uzvarēsim! Taču atceries, ka reizēm vajag arī piekāpties – ir jāizsver situācija, cik tas tev aizņem resursus un laiku, vai ir jēga to darīt. Tos sauc par stratēģiskiem soļiem, kad mēs kaut ko dodam, lai saņemtu vairāk atpakaļ.

Man ir kāda aizraušanās – mājas audio. Es šad tad nopērku kādu pastiprinātāju, kādu skandu, šad tad kaut ko pamainu un pārdodu, nopērku ko jaunu vietā. Esmu secinājis to, ka, lai kā es gribētu nopirkt labu audio tehniku, pa pieciem latiem to iegādāties nesanāk. Lai dabūtu labu preci, to nevar iegādāties par kapeikām, tai ir vērtība. Draugs, tas nozīmē, ka bez cenas maksāšanas neko labu savā dzīvē tu nedabūsi! Ticība darbībā, soli pa soli, ar piepūli un grūtībām. Nevar neko labu nopirkt par lētu cenu, jo visam, kas ir labs, ir vērtība. Tāpat par visu, ko tu savā dzīvē gribi saņemt, ir jāmaksā attiecīga cena.

3. Tu staigāsi pa ūdens virsu.

Tad, kad tu būsi pieņēmis Jēzus upuri, kad tev būs ticība, kas darbojas, kad tu soli pa solim maksāsi cenu, tad tu staigāsi pa ūdens virsu. Bet šeit ir kāds bet. Es sākšu ar Rakstu vietu.

„Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”  Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.  Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Patiesi Tu esi Dieva Dēls.”” (Mateja 14:22-33)

Kad Jēzus brauca uz šo vietu, kur Viņš pabaroja cilvēkus, Viņš brauca atpūsties. Viņš un mācekļi daudz kalpoja, un viņiem bija vajadzīga atpūta. Taču cilvēki viņus atrada, Viņa sirds iežēlojās un Viņš sāka kalpot. Viņš pabaroja piecus tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm. Pēc tam, ir rakstīts, ka Viņš kāpa kalnā Dievu lūgt. Viņš brauca atpūsties, taču nedabūja atpūtu, bija nakts un Viņam vajadzēja gulēt, bet Viņš uzkāpa viens pats kalnā Dievu lūgt un pavadīja tur visu nakti. Viņš visu nakti pavadīja lūgšanā – viņam bija prioritātes. Pirmais, par ko ir jācīnās un par ko jāmaksā cena, ir lūgšana, lai tev ir regulārs un disciplinēts laiks ar Dievu Bībeles lasīšanā un lūgšanā. Velns par katru cenu tev centīsies izjaukt lūgšanu laiku ar dažādām lietām un domām. Cīnies un nekad nepadodies, jo lūgšana ir pats svarīgākais tavā dzīvē. Tieši personīgā laikā ar Dievu tu saņem spēku un svaidījumu, vadību. Neviens nevar būt kristietis bez personīga laika ar Dievu! Tāds nevar būt Dieva bērns. Tālāk ir rakstīts, ka Viņš aizsūtīja mācekļus pa priekšu, un tie pārcēlās pāri Ģenecaretes ezeram. Jēzus nāca gaiļos, tas pierāda, ka Viņš bija lūgšanā visu nakti, Viņš neaizgāja gulēt. Viņš bija nokavējis savu lūgšanu laiku, tāpēc Viņš neaizgāja gulēt un atdeva savu parādu. Viņš nedabūja lūgt – Viņš brauca ar mācekļiem atpūsties, taču atkal bija jākalpo stundām ilgi. Jēzus pavadīja nakti lūgšanā, Viņš bija samaksājis cenu, lai lūgtu. Vai tā nav cena, draugs, nakti negulēt un pavadīt to lūgšanā? Pamēģini to!

Lūk, mācekļi bija laivā jūrā, un Jēzus nāca pie tiem, pa ūdens virsu staigādams. Tur bija viļņi, pūta pretvējš, bija krēsla, ūdens bija melns un nepatīkams. Mācekļi laivā cīnījās ar pretvēju un netika pāri, un te pēkšņi viņi redz – viens nāk pa ūdens virsu! Un ko mācekļi saka? Viņi saka: „Tas ir spoks!” Mācekļi domāja, ka Jēzus ir spoks. Jēzus pienāca pie laivas un teica: „Nebaidieties, Es tas esmu! ” Viņi Jēzum neticēja, un Pēteris teica: „Jēzu, ja tas esi Tu, tad liec man arī nākt pa ūdens virsu!” Jēzus teica, lai viņš nāk. Pēteris izkāpa, dažus soļus gāja, pēc tam nobijās un sāka grimt. Jēzus paņēma viņu aiz rokas un izcēla ārā, un teica: „Ko tu šaubījies, mazticīgais?” Pēc tam viņi visi teica: „O, Jēzu, Tu esi Kungs un varens Dievs, aleluja.” Man ir laba ziņa tev. Kad tu staigāsi pa ūdens virsu, tev apkārt būs cilvēki, kas teiks, ka tu esi spoks. Viņi teiks, ka tu esi spoks, ka tas, kā tu dzīvo, nav normāli. Viņi teiks: „Tas nav normāli, kur viņi iet un ko viņi dara, bet jā, pa ūdens virsu viņi gan staigā. Bet vienalga, tas nav normāli!” Tev vienmēr būs ienaidnieki, vienmēr būs cilvēki, kas to, ko tu dari, uzskatīs par nenormālu. Šie cilvēki ar tevi cīnīsies un visādā veidā tev traucēs. Viņi brīnīsies, kur tu esi iepinies un ko tu dari, bet tajā pašā laikā tu iesi pa ūdens virsu, tu mainīsies, un arī to viņi redzēs. Es jūtu līdzi šiem cilvēkiem – viņi taču redz, ka tu ej pa ūdens virsu, bet domā, ka tu esi spoks un nenormāls. „Nauda parādās, vecākus godā, parādās spēcīgs raksturs, kļūst brīvs no atkarībām, labi saģērbies, apprecējies, jā… Bet spoks.” Tā šie cilvēki domā. Es neapskaužu šos cilvēkus, viņi ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Tātad tu iesi pa ūdens virsu, bet cilvēki teiks, ka tu esi spoks, tajā pašā laikā apliecinot, ka tu patiešām ej pa ūdens virsu. Daži no šiem cilvēkiem atgriezīsies pie Dieva caur tevi, neskatoties uz to, ko viņi dara vai saka šodien. Pēteris, pēc tam, kad bija spēris soļus uz ūdens un sāka grimt, varēja secināt, ka tas nedarbojas un ka tas tomēr ir spoks. Viņš varēja domāt: „Nē, tas nedarbojas, Viņš gāja, jo Viņš ir spoks.” Bet Pēteris tā nedomāja. Viņš atzina – Tas ir Dieva Dēls. Ko tas varētu nozīmēt? Pēteris gribēja staigāt pa ūdens virsu, bet grima. Kur Jēzus bija pirms nāca pa ūdens virsu? Viņš bija kalnā! Tie, kas nav bijuši kalnā un cenšas dzīvot Dieva gribā, tie grimst. Tādi saka: „Tas nedarbojas! Uzmanīgi, tie ir spoki, tā ir spoku draudze!” Kalnā viņš nav bijis, Dievu viņš nav lūdzis, viņš nav disciplinēts, viņam nav bijis laiks ar Dievu un viņš nespēj dzīvot Dieva gribā un saņemt Viņa svētības, tāpēc viņš saka, ka nekas nedarbojas. Viņi nav bijuši kalnā, tāpēc šiem cilvēkiem nestrādā, bet tev strādā, un viņi saka, ka tu esi nenormāls. Draugs, normāls nav viņš. Ja tu vēlies izdarīt to pašu, ko Jēzus darīja, staigāt pa ūdens virsu, tad tev ir jākāpj kalnā. Tie, kas nav bijuši kalnā, tie nespēj staigāt pa ūdens virsu. Tie, kas kalnā nav bijuši, uzskata par spokiem tos, kuri ir bijuši. No kurienes es tāds spoks? No tā, ka jau trīspadsmit gadus regulāri es pavadu laiku divvientulībā ar Dievu Bībeles lasīšanā un lūgšanās. Es sāku ar četrdesmit minūtēm, bet nu tas laiks ir daudzreiz lielāks. Lūk, kāpēc ir draudze „Kristus Pasaulei”, lūk, kāpēc tava dzīve mainās – es kāpju kalnā un tu pats kāp kalnā. Tu taču redzi, ka pie manis darbojas, un pie tevis tas arī darbosies. Tie, kas ir bijuši kalnā, staigā pa ūdens virsu un tiem ir panākumi it visā.

4. Svētībā neiekrīti lepnībā.

„Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. Bet, jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un, kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem.  Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās.” (Hozejas 10:1-2)

Vai tu pamanīji to, ka jo vairāk svētības tika saņemtas, jo vairāk elku dievus viņi pielūdza? Salamans bija tieši tāds. Lucifers, sātans bija tieši tāds. Tāpēc savās svētībās neiekrīti lepnībā un nesāc domāt, ka tu pats ar saviem spēkiem to visu esi sasniedzis. Šī ir slimība, kas ir ļoti izplatīta Kristus miesā. Tiklīdz cilvēks sāk saņemt svētības, tiklīdz parādās pirmie augļi, viņi domā, ka paši to ir sasnieguši un ka vienmēr tā būs. Viņi pārstāj maksāt cenu un kļūst lepni. Rezultātā, kā ir rakstīts, būs sods. Svētībās nekļūsti lepns. Dod godu Dievam par to, kas tev ir. Dod slavu Dievam par to, kas tev ir un ko tu esi sasniedzis. Vienmēr par visu pateicies Kristum!

Mēs šodien iemācījāmies četrus punktus, kā staigāt pa ūdens virsu. Pirmais ir Kristus upuris, otrais ir ticība darbībā, trešais ir tas, ka tu staigā pa ūdens virsu un tevi sauc par spoku, ka tev neizbēgt no vajāšanām un cilvēku nicinājuma, un ceturtais ir, ka tad, kad tu sāc saņemt svētības, nekļūsti lepns un neaizmirsti vienmēr un par visu pateikties Dievam.

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova