Šodienas tēma ir „Kā ticēt”. 
Vai tu nekad neesi domājis par to, kas ir ticība? Vai nav tā, ka tu zini, ka vārds ticība ir rakstīts Bībelē, mācītājs par to māca, un arī tu pats domā par sevi, ka tu tici, bet reizēm tev galvā iestājas sajukums un tu pārstāj saprast, kas tad īsti ir ticība? Vai nav tā? Vai tu skaidri un noteikti vienmēr zini, kas ir ticība un ka šajā brīdī tu tiešām tici? Piemēram, mēs tikko slavējām Dievu. Uz ekrāna bija dziesmas vārdi. Kāds no mums, iespējams, slavēšanas laikā sajuta Dieva klātbūtni. Kāds no jums regulāri sajūt Dieva klātbūtni, kāds pa reizei, bet kāds – gandrīz nekad. Un tu šeit stāvi, tu dziedi, un tu neko nejūti. Tu pacel savas rokas, tu dziedi: „Svēts, svēts, svēts ir…”, bet neko nejūti. Iekšēji tev nav nekādas pārliecības, ka Tas Kungs patiešām ir svēts un tu nejūti Dieva klātbūtni. Iespējams, ka tu jūti tikai to, ka blakus tavs kaimiņš izstiepis savas rokas priekšā tavai galvai, vai arī tu jūti caurvēju, vai to, ka tev ir par karstu. Piemēram, šajā brīdī zāles durvis ir atvērtas un ir caurvējš. Mums ir labi. Bet tiem, kas sēž pie durvīm, pūš caurvējš, un viņi šajā brīdī uztraucas, ka tikai nesaaukstējas. Bet, kad durvis aizvērs, šeit kļūs neizturami karsts, un tu sāksi svīst. Lūk, tāpēc durvis ik pa laikam atver un aizver, lai visiem būtu labi. Un tu slavē Dievu, un neko nejūti. Tu domā par caurvēju. Tu centies koncentrēties uz lūgšanu, uz vārdiem, uz slavēšanu, bet tu neko nejūti un ir grūti koncentrēties. Šajā situācijā, iespējams, ka tu domā: „Vai tiešām es ticu Dievam? Vai tiešām šāda slavēšana Dievam ir patīkama? Vai tiešām ir tā, ka es paceļu rokas, es slavēju un neko nejūtu? Un es nevaru tā no sirds pateikties Dievam, arī ar emocijām? Man nenāk prieks – tas neburbuļo manī, un man negribas raudāt šajā brīdī, man nav nekāds aizkustinājums. Vai tiešām mana slavēšana Dievam ir patīkama?” Nu tikai pasaki, ka tev nav tādas domas kādreiz? Cilvēks, kas atbildīgs par skaņu, domā par to, vai nav par skaļu. Slavētāja reizēm grib bēgt prom no šejienes un domā: „Vai tiešām tas, ko es daru ir patīkams un pieņemams Dievam? Vai tas ir tas īstais, ko es vispār daru?” Un arī man ir tādas domas. Tās vienkārši atnāk. Ir brīži, kad tu neko nejūti. Arī šodien es nevaru teikt, ka slavēšanā piedzīvoju Dievu pārdabiskā veidā. Es to nevaru par sevi pateikt. Šodien muzikanti spēlēja perfekti. Viss skanēja! Bija momenti pie otrās dziesmas, kad varēju arī kaut ko sajust. Un tajā brīdī, kad tu kaut ko jūti, ir tā, ka šķiet, ka ar tavu ticību viss ir kārtībā, un Dievam viss patīk. Bet tajā brīdī, kad tu neko nejūti, tu domā: „Vai tiešām tas ir tas, kam ir jābūt?” Atkal atnāk šaubas.
Mēs esam cilvēki. Un sprediķis šodien ir par to, kā ticēt, kāda ticība ir Dievam patīkama un pieņemama, un kāda ir perfekta ticība. Šī sprediķa mērķis ir izkliedēt tev jebkādas šaubas, lai tu spētu sasniegt savus mērķus, ko esi ieplānojis. Ka tu varētu tos sasniegt un iegūt kāroto, jo, ja ticība sašķobās, zūd cerība. Ja nav cerības, tad arī ticība pārstāj darboties. Tāpēc es šodien mācīšu par to, kā ticēt, kas ir ticība un kāda ir ticība, kas ir patīkama Dievam. Es gribu tevi šodien atbrīvot no nepareizas domāšanas jeb priekšstatiem par to, kas ir pareiza ticība.
Es tikko runāju par slavēšanu. Tu šajā brīdī esi šeit, tu slavēji un tev bija grūti sakoncentrēties, jo tavas domas bija Jāņu pasākumā, tavas domas bija citur – pie radiniekiem, pie caurvēja vai pie karstuma, pie ceļojuma, ko tu plāno vasarā, pie tava finansiālā stāvokļa, pie tā, ko tu jūti vai nejūti. Vai es trāpīju kādam? Tev bija grūti sakoncentrēties, taču, ko tu izdarīji? Tu pacēli savas rokas un dziedāji līdzi dziesmu bez emocijām, jo emocijas šodien neatnāca. Tu pacēli savas rokas, neskatoties uz to, ka lielu daļu no domām tavā galvā slavēšanas laikā aizņēma blakus lietas – vīrs, sieva, suns, un viss pārējais. Blakus lietas aizņēma galvu un tomēr tu pacēli savas rokas un dziedāji. Tu centies un darīji visu, ko tu vari. Vai gandrīz visu, ko tu vari. Vismaz tu centies un dziedāji dziesmas līdz ar visiem. Man ir jautājums: „Vai tas Dievam bija patīkami, ka tu slavēšanas laikā domāji par blakus lietām un nespēji koncentrēties?” Nu vismaz rokas tu pacēli. Kā tu domā, vai tu šodien demonstrēji savu ticību? Neatbildi uzreiz, ka neiebrauc auzās. Vienkārši padomā pie sevis, vai tas bija patīkami Dievam. Tu cēli rokas – vai tu gadījumā neesi liekulis? Tas taču ir liekulīgi – celt rokas, dziedāt līdzi un tajā pašā laikā kauties ar domām, kas nāk no ārpasaules. Tu taču esi atnācis uz dievkalpojumu. Šeit ir jākoncentrējas uz slavēšanu uz Dieva vārdu, bet tu domā par citām lietām, un tev ir grūti koncentrēties. Vai Dievam tas ir patīkami? Lūk, velns nāk un apsūdz tevi, ka Dievam nav pieņemama tava slavēšana. Nāk apsūdzētājs un apsūdz tevi, ka Dievs nepieņem tavu ticību, ka tev nav īstas ticības un tu nekad nesasniegsi to, ko Dievs ir paredzējis tavā dzīvē. Ne pie sava rakstura, ne pie savām finansēm, ne pie savām mācībām, ne kalpošanā, ne grupiņā. Galu galā tu vari zaudēt pat mūžīgo dzīvību. Lūk, nāk apsūdzība. Draugs, es šodien gribu atvērt tev acis. Tu biji šeit un kāvies ar blakus domām, bet tu centies vērst savas domas pareizi. Kādā veidā? Tu vienkārši pacēli savas rokas un dziedāji līdzi. Un man ir labas ziņas tev! Ja tu kāvies ar domām un tev likās, ka tava slavēšana Dievam nav pieņemama, ka ar tavu ticību kaut kas nav kārtībā, bet, ja tu pacēli savas rokas un centies dziedāt līdzi, Dievs pieņem tavu slavu un pateicību. Āmen!
Lūk, mēs norausim apsūdzētājam masku, un mēs zināsim, kas ir patiesa pielūgsme un patiesa ticība.
„(..) Es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)
To Jēzus teica mācekļiem tajā brīdī, kad viņi nespēja atbrīvot kādu cilvēku no ļauna gara. Jēzus iejaucās un izdarīja to viņu vietā. Un kad mācekļi jautāja: „Kāpēc mēs nevarējām?”, tad Jēzus atbildēja: „Jūsu mazticības dēļ.”
„Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: “Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?” Bet Jēzus tiem saka: “Jūsu mazticības dēļ (..)” (Mateja 17:19-20)
Ko tas nozīmē? Vai mācekļi tajā brīdī juta, ka viņi to nevar izdarīt? Nē, mācekļi nebija izdarījuši kādus priekšnosacījumus. Un tāpēc Jēzus saka: „Jūsu mazticības dēļ.” Ticība ir darbība. Kā ticēt? Ticēt ir darbības vārds. Atceries vienreiz par visām reizēm, ka ticībai ir ļoti maz kas kopīgs ar mūsu sajūtām. Un cilvēki bieži, ieskaitot tevi un arī mani, jauc savas sajūtas ar ticību, jauc savas sajūtas ar prātu. Tu pat vairs nesaproti, kur ir tavs prāts un kur – tavas emocijas. Tev ir grūti ieraudzīt cerības stariņu, patiesību un ir grūti rīkoties pareizi. Bet ticība, draugs, ir pareiza rīcība, neskatoties uz manām emocijām un neskatoties pat uz manām prāta domām. Tā ir pareiza rīcība attiecībā pret Dieva vārdu. „Ja es sacīšu šim kalnam pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas kalns pārcelsies.” Tātad Dieva vārds skaidri saka, ka bez ticības Dievam patikt nevar, ka visu, ko mēs sasniedzam ticībā, visus apsolījumus, ko Dievs mums ir apsolījis, var sasniegt tikai un vienīgi ar ticību.
Piemēra, mūsu veselība. Ar Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Mums nākas tam ticēt, darīt kādas noteiktas lietas un saņemt savu dziedināšanu. Ne tikai ticēt un gaidīt, bet rīkoties. Ja mēs ticam, ka Dievs ir apsolījis mūs svētīt un vairot, tad mēs ne tikai jūtam, ka Dievs mūs svētīs un vairos, bet mēs ejam un vairojamies, mēs ejam un darām. Ja tu esi pieņēmis Dieva apsolījumu, ka Viņš tevi svētīs un vairos arī finansiāli, tad tu nevari gaidīt, ka kāds tev piešķirs naudu vai Dievs to nobērs no debesīm. Tev nākas lietot savu ticību un strādāt. Vienam no mūsu galvenajiem mērķiem dzīvē ir jābūt finansēm, naudai. Nauda nav pašmērķis, bet tam ir jābūt vienam no mērķiem. Ja tev nav mērķis – nauda, tad tev nebūs naudas. Dievs grib svētīt finansiāli, taču, lai sasniegtu finansiālo labklājību, ir nepieciešama ticība jeb darbība. Mērķtiecīga darbība. Tātad ticība ir mērķtiecīga darbība, nevis sajūta, ka Dievs mani svētīs. Mērķtiecīga darbība saskaņā ar Dieva vārdu. Tātad Dievs grib svētīt tevi finansiāli un apgādāt tevi, bet no savas puses tu nevari tikai just un priecāties. Tev nepieciešams biznesa plāns un mērķtiecīga rīcība saskaņā ar Dieva gribu un Dieva vārdu. Lūk, tā ir ticība. Šī darbība ir ticība, un ar sajūtām šai ticībai ir maz kā kopīga. Tāpat arī Dieva slavēšanai ar sajūtām patiesībā ir maz kā kopīga. Un mums ir laiks to saprast. Vispirms ir mans lēmums – es paceļu rokas un slavēju un tad, ja Dievs grib, Viņš dod tev arī just. Ja nedod just, tad kāda starpība, jo tu turpini slavēt Dievu. Tāpat tas ir ar visām lietām – ar kalpošanu, ar draudzes un grupiņas izaugsmi, ar tavu personīgo izaugsmi. Tu nevari gaidīt, ka Dievs pats no sevis mainīs tev raksturu. Vai tu biji šeit pagājušajā dievkalpojumā? Tad jautājums – vai tev nebija kādas rakstura īpašības, kuras tev ir jāiegūst? Vai tādas, kas pietrūkst vai arī tādas, kuras varbūt ir par daudz un ir jāņem nost? Vai zini, ka Dieva griba ir, ka tev ir šīs rakstura īpašības? Lai tu būtu veiksmīgs un gūtu panākumus, tev ir nepieciešamas šīs rakstura īpašības. Tad jautājums, cik daudzi no jums sāka lietot tos principus, kurus es mācīju pagājušajā reizē? Kuri sistemātiski katru dienu sāka lūgt par to? Paceļat rokas! Malači! Lūk, jūs demonstrējat savu ticību. Bet tas, kurš tikai dzirdēja un atstāja pārējo Dieva ziņā, sakot: „Dievs, es zinu, Tu gribi man dot šīs rakstura īpašības. Dod man tās! Āmen,” dara par maz. Man nākas darīt to, ko es mācījos. Darīt sistemātiski un līdz galam. Tā ir ticība, kas pārceļ kalnus. Pat neticīgie cilvēki bieži to saka. Ateisti, kas mēģina apstrīdēt Dieva esamību. Viņi saka: „Vai Dievs var radīt tādu akmeni, ko Pats nevar pacelt?” Tādā veidā viņi cenšas apstrīdēt Dieva varenību. Atbilde ir tāda: „Tu esi tas akmens!” Jo tiešām Dievs nevar tevi izmainīt, ja tu to nevēlies. Viņš to nedarīs, jo tas ir pretēji Viņa paša būtībai un Viņa gribai, jo Dievs ir radījis mūs ar brīvu izvēli. Dievs ir labs!
Lūk, par ticību. Tātad ticība ir, ja tev ir Dieva doti mērķi, kas labākajā gadījumā ir saskaņoti ar Dieva gribu. Tev ir plāns, stratēģija, kā to sasniegt, un tev ir sistemātisks darbs. Tu sistemātiski, stratēģiski strādā un darbojies, lai sasniegtu konkrētos mērķus, ko Dievs tev ir devis. Mēs slavējām Dievu un dažiem bija apsūdzības. Jūs domājāt: „Es nevaru sakoncentrēties uz slavēšanu! Vai tas ir normāli un Dievam tiešām patīk? Vai tiešām es vispār kaut kam deru? Cik gadu es esmu ar Dievu un joprojām es neesmu iemācījies slavēšanas laikā sakoncentrēties.” Bet atnāk jauns gurķis pirmo dienu, viņam asaras birst un viņš aizpeld slavēšanā. Bet tu domā: „Es 20 gadus esmu ar Dievu, paceļu rokas un nekādas emocijas. Es cīnos ar domām.” Kā tad tā? Un tur ir apsūdzība, ka tev nav pareizas, normālas ticības un ar šādu ticību nevar pārcelt kalnus! Man tev ir laba ziņa – tu esi svēts tikai un vienīgi caur Jēzus asinīm, un tava ticība ir pilnīga caur Jēzus asinīm! Aleluja!
Tev ir pilnīga ticība! Caur Jēzus Kristus asinīm tev ir pilnīga ticība, un tu pārcelsi kalnus! Caur Jēzus asinīm, žēlastībā, mēs esam pestīti un ne ar darbiem, ne ar to, ka mēs spējam vai nespējam sakoncentrēties. Mēs centāmies un darījām, un Dievs caur Sava Dēla upuri pieliek klāt atlikušo, kas nepietrūkst no tavas ticības. Lūk, tur, kur tu šodien slavēšanas laikā nespēji koncentrēties, Dievs ar Savu upuri pieliek klāt. Un Dieva priekšā tava ticība nonāk kā perfekta. Vai nav laba ziņa? Tiešām laba ziņa! Dievam bija patīkama tava slavēšana.
Mēs visi vairāk vai mazāk lūdzam Dievu. Tu, iespējams, nesen esi draudzē, un tu esi izdarījis varoņdarbu – nolicis 15 minūtes lūgšanu laiku. Daudz. Man tas nav daudz, bet tev tas ir ļoti daudz. Bet tu skaties uz citiem, kas lūdz stundu un divas, pat trīs un tev nāk apsūdzība: „Manas lūgšanas nav perfektas. Ko tad manas lūgšanas spēj mainīt?” Bet tu vēl neesi nobriedis tik tālu, lai spētu lūgt vairāk. Draugs, tīri iespējams, ka tavas lūgšanas nonāk Dieva priekšā un ir tik pat efektīvas, kā tā cilvēka lūgšanas, kas lūdz Dievu vairāk, jo caur Jēzus asinīm tavas lūgšanas ir perfektas. Dzirdi? Tas ir laiks, kas ir tev, ko tu savā saprašanas, varēšanas un ticības līmenī dari. Vai ir kādam gadījies nogulēt savu lūgšanu? Jūs nekad neguļat lūgšanu laikā un pat acis neaizverat, vai ne? Jūs liekat sērkociņus, lai noturētu acis vaļā. Es pakonsultējos ar dažiem cilvēkiem un viņi visi atzīst, ka, jā, pēdējās pāris nedēļās ir uznācis tāds karstums un miegainība. Man arī dažkārt totāli neko negribas darīt. Gribas tikai slinkot. Mana miesa negrib lūgt Dievu, bet grib tikai gulēt pludmalē – labākajā gadījumā, vai nemaz nekur neiet. Vienkārši neko nedarīt. Un Bībeli lasīt tikai tad, kad iekšēji sagribas paņemt un palasīt, bet sevi nepiespiest. Lūk, tāda ir sajūta. Bet jūs nekad neko nenoguļat, vai ne? Bet kā ir tajos brīžos, kad tomēr noguļat? Un tajā karstajā laikā varbūt sanāca aizmigt pat vairākas reizes lūgšanu laikā. Vakarā ir vēsi – jāsāk darboties. Pareizi? Tā kā siltajās zemēs, kur visi iedzīvotāji pa dienu slēpjas pa kaktiem un tikai vakarā sākas tirdzniecība un dzīve, jo tad ir vēsāks. Un karstā laikā tas ir tieši tāpat arī šeit. Pa dienu tu esi slēpies, atnāk vakars un ir jāiet gulēt, lai no rīta celtos uz lūgšanu, bet tu esi nosnaudis visu dienu, esi noguris un vakarā, pēkšņi, esi možs un sāc darboties. Tu attopies, kad pulkstenis ir jau pus viens un ir jāiet gulēt, jo rīt agri jāceļas. Tu ej gulēt, logs ir atvērts, jo ir karsts, bet visi dzied Jāņu dziesmas un tu nevari aizmigt. Mašīnas brauc un pudeles plīst. No rīta ir septiņos jāceļas. Tu centies, celies, attaisi acis un pēc 5 minūtēm tu jau atkal guli. Un kad tu beidzot pamosties, pulkstenis ir pusē desmit. Nogulēji lūgšanu un tev jau ir jāiet uz darbu, bet pusstundu vēl var. Tad tu pusstundu ātri palūdz un tev visu laiku ir vainas apziņa: „Piedod, Dieviņ, es vairāk nedarīšu tā! Es nākamreiz celšos laicīgi augšā.” Un velns tevi apsūdz, ka tu nevarēji piecelties un saka: „Dievam nav patīkamas tavas lūgšanas, tev nav disciplinētas lūgšanas, tu nedemonstrē savu ticību, tev nav normālas ticības, un tu nekad nesasniegsi tos mērķus, ko Dievs tev ir paredzējis. Tu nekad nebūsi bagāts, tev nekad nebūs liela grupiņa un draudze. Tev nekad nebūs normāla ģimene. Tu nekad nebūsi normāls, jo tu atkal nogulēji! Lūzeris! Kam tu vispār deri? Tu pat nevari piecelties no rīta un laikā palūgt Dievu savas 15 minūtes vai pusstundu, stundu vai divas.” Apsūdzība. Labi, tevi kārtīgi apsūdzēja un tad tu saņēmies. Bet zini, ka nākamās dienas arī bija karstas, tu atkal biji miegains, tu, iespējams, piecēlies no rīta un nolauzi savu lūgšanas laiku, bet daļu no visām lūgšanām tu domāji: „Kas tās par lūgšanām? Es nejūtu. Es nevaru piedzīvot Dievu. Ir karsts! Vakar vispār nogulēju. Ko es vispār varu?” Un atkal tu centies šodien lūgt, bet lūgšanas ir pliekanas, bet tu ņem savu sarakstu un lūdz pēc kārtas. Tu vienkārši nolūdz. Varbūt tu pat nenolūdz, bet kaut ko nobubini. Tu palūdz un kaut kā novelc to laiku, un tevi apsūdz, ka tavas lūgšanas nekam neder, tu pats nekam nederi, tev nav ticības. Un bez ticības, tu nevari pārcelt kalnus, tu nevari mainīties un nevari sasniegt Dieva mērķus. Lūk, apsūdzība. Jums tā nav, vai ne? Es domāju, ka tikai man tā ir. Kam tā nav? Visi guļ lūgšanu laikā? Bet gadās, vai ne? Pēc tam ir slikta sajūta, un tas ir labi, ka ir slikta sajūta, bet tam visam ir robeža. Kur ir tas brīdis, kad Svētais Gars tevi uzrunā? Un kur ir tas brīdis, kad velns tevi apsūdz? To vajag izšķirt!
Ja tev ir mērķtiecīgi saplānots laiks lūgšanai, tad kopumā tev viss normāli, regulāri iet, bet šad tad sanāk nohalturēt, aizgulēties, bet tu centies, darīji. Dievs skatās uz tavām lūgšanām, kā uz pilnīgām. Tev ir ticība, draugs! Ja tu centies, cīnies un lūdz – tā jau ir tā cīņa. Nevienam no mums nav perfektas lūgšanas. Nevienam. Pat Jēzum nebija perfektas lūgšanas. Jēzus Ģetzemanes dārzā lūdza: „Dievs, ja tas var būt, lai krusta nāve, šis kauss, iet man garām.” Vai nebija tā? Taču pēc tam Jēzus teica: „Tomēr lai Tavs prāts notiek, ne mans.” Mums nav perfektas lūgšanas, un mēs neviens neesam perfekti! Paldies Kristum un Viņa upurim. Caur Viņa upuri mūsu lūgšanas ir Dievam pieņemamas, tīras un perfektas. Vai tev palika vieglāk?
Tātad bez ticības nevar sasniegt Dieva dotos mērķus. Ticība ir, ja tev ir mērķi, plāns un stratēģija, un sistemātisks darbs. Un caur Kristus upuri tava ticība ir perfekta. Bet kā zūd tava ticība? Kā velns to nolaupa? Caur apsūdzību. Viņš apsūdz, ka Dievam nav patīkamas tavas lūgšanas un tavas darbības. Tu paļaujies uz sajūtām, ko jūti un tev zūd cerība. Zini kāpēc zūd cerība? Tāpēc, ka bez mērķtiecīgas darbības tev nevar būt cerības. Kas ir cerība? Tas ir tad, kad tu sagaidi kaut ko, kas notiks tavā dzīvē. Un pats no sevis tas nevar notikt. Velns tevi apsūdz, ka tas, ko tu dari, Dievam nav pieņemams. Tev zūd ticība un cerība tam, ka reiz tas būs. Un kad zūd cerība, tad zūd darbība, jeb ticība. Tu sāc domāt, ka nekad nesasniegsi to, ko Dievs grib, tu pārstāj maksāt cenu, un velns nozog tavu ticību.
Kā zūd šī ticība? Kā velns to nozog?
1. Ja tev nav sajūta, ka tu tici, tu domā, ka tev nav ticības, un tu kļūsti inerts. Draugi, ir laiks kļūt pieaugušiem! Ticība nav sajūtas! Ticība ir mērķtiecīga darbība!
2. Dažādas kļūdas un grēki, ko tu pieļauj un kuri gadās tavā dzīvē, un ne jau paši no sevis. Katram grēkam būs sekas. Un tomēr ir dažādas kļūdas un sajūtas, ka tu nevari. Tu kļūdījies, izdarīji kādu pārkāpumu Dieva priekšā, un velns tevi apsūdz: „Tāpēc, ka tu izdarīji kaut ko, Dievs vairs nedzird tavas lūgšanas. Dievs tevi vairs nelietos, un tev būs kas cits, nevis Dieva apsolījumi.” Man tev ir laba ziņa – Jēzus ir nomiris par taviem grēkiem un augšāmcēlies, un Viņš ir dzīvs. Viņš stāv Dieva priekšā. Kad tu izdari kādas kļūdas, bet esi centies darīt pareizi, un velns tevi apsūdz, ka tu neesi Dievam patīkams un pieņemams, un nekad tāds arī nebūsi, tad Jēzus stāv priekšā šai apsūdzībai un saka Dievam: „Es par viņu esmu samaksājis. Viņš ir perfekts. Viņš ir svēts un viņa lūgšanas man ir patīkamas. Un viņš būs tas, par ko es vēlos viņu redzēt!” Tu kaut kas būsi! Tu kļūsi par to, par ko tevi vēlas redzēt Dievs! Aleluja! Tu vari darīt to, ko tu gribi darīt, vari būt tur, kur tu gribi būt, tu vari kļūt par to, par ko tu gribi kļūt! Tu vari būt tas, kas tu gribi būt!
Un velns ir sakauts. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: „Ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs!” Viņš ir gāzts apsūdzētājs. Kādā veidā? Ar tā Jēra asinīm, ar Jēzus upuri un mūsu liecības vārdu. Viņš ir gāzts un apsūdzībai nav varas pār mums. Šodien ir lielisks sprediķis. Aleluja! Dievs ir pavisam labs!
3. Trešais ir nepareiza izpratne par ticību. Tu neizproti, kas ir ticība. Tu jauc ticību ar sajūtām. Rezultātā tiek nolaupīta cerība un ticība. Vai zini sakāmvārdu: „Cerība ir muļķa mierinājums.” Lūk, cerība ir muļķa mierinājums. Tu stulbi smaidi, tici un ceri, ka reiz kaut kas tavā dzīvē mainīsies. Nekas bez ticības nemainīsies. Neļauj velnam nolaupīt savu ticību, turpini mērķtiecīgi iet uz tiem mērķiem, ko Dievs tev parādījis, ko tu esi nospraudis. Nospraud jaunus mērķus, ej un sasniedz tos, jo ar ticību var kalnus pārcelt. Dievs ir labs.
Parunāsim par Ābrahama ticību. Bībele saka par Ābrahamu, ka viņa ticība ir mūsu piemērs.
Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums. Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt. (Romiešiem 4: 18-22)
Šeit ir rakstīts, ka viņš nezaudēja ticību, viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību Dieva apsolījumus. Viņš kļuva stiprs un ir pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko ir apsolījis, spēj arī darīt. Lūk, kāda bija Ābrahama ticība, pilnīga pārliecība. Ko tu domā ar tiem vārdiem – pilnīga pārliecība? Ar ko tev tas asociējas?
Pirmais, kas man asociējas ar pārliecību, ir, ka man iekšēji ir jājūt. Tad, kad es jūtu to pārliecību, tad es varu arī visu paveikt. Bet tās ir tikai emocijas. Tieši tad, kad es eju bez iekšējas pārliecības, ieplānoju un strādāju konkrētā virzienā, tad man rodas pārliecība arī iekšēji. Jo es strādāju noteiktā virzienā un es zinu – ja es sēšu, tad arī pļaušu. Un tad manī rodas pārliecība.
Par Ābrahamu ir rakstīts, ka viņš bija pilnīgi pārliecināts. Viņam bija neparasta ticība. Dieva teikto viņš pieņēma bez šaubām un neuzticības. Ja Tas Kungs kaut ko teica – tā arī būs. Draugs, vai tu piekrīti, ka Ābrahama ticība ir mums piemērs? Mēs esam viņa garīgie bērni, Ābrahams ir Izraēla tēvs. Mēs esam jaunais Izraēls, Dieva draudze, Kristus draudze.
Un Ābrahamam bija apsolījums no Dieva – „Es vairošu tevi kā debess zvaigznes, kā jūras smiltis!”
Un Dievs lika Ābrahamam iziet no Kaldeju Ūras un viņš izgāja. Viņa ticība parādījās tajā, ka viņš cēlās un gāja. Bet kāda tad bija viņa perfektā ticība? Lūk, es gribu nomierināt tavus nervus. Paskatīsimies ko tad nozīme tā nešaubīgā, pārliecinātā ticība.
Un Sāraja teica Ābrāmam: “Redzi, Tas Kungs man nav devis iespēju dzemdēt, ej pie manas kalpones, varbūt no viņas man tiks doti pēcnācēji.” Un Ābrāms paklausīja Sārajas balsij. (1. Mozus 16:2)
Dievs Ābrahamam apsolīja mantinieku, kuram bija jādzimst no viņa un Sāras, viņa sievas. Gadi gāja, Ābrahams un Sāra sāka uztraukties, jo mantinieks nedzima. Kā bieži tas ir, sieva paspieda vīru uz nepareizu rīcību tāpat, kā Ieva Ādamu. Un muļķa vīrs, kā allaž tas ir, paklausa nepareizam sievas padomam. Un pēc tam sieva viņam pārmet: „Tu to izdarīji!” Šis scenārijs ir vecs, kā zeme. Vai tad tā nav? Vispirms sieva kaut ko prasa, vīrs zina, ka tas nav pareizi, bet sieva prasa un vīrs beigās to iedod. Pēc tam, kad vīrs to ir piešķīris, pēc kāda laika tas, protams, vairs nestrādā, sieva saka – tu to izdarīji. Un tieši tāpat bija arī ar Ābrahamu. Viņš paklausīja sievas balsij, kura teica: „Ej pie ēģiptiešu kalpones Hagaras, uztaisi viņai bērnu, tad ņemsim to un audzināsim.”
Apmēram tāpat, kā šodien ir surogātmātes. Ābrahams piekrita un piedzima Ismaēls. Šodien visi arābi ir Ismaēla pēcteči. Šī tauta ir islāma šūpulis. Viena maza kļūdiņa! Islāms ir visdraudīgākais spēks pret Dievu šodien, piekrīti! Eiropa islamizējas, kaut arī pie mums tas vēl nav nonācis tik ļoti. Cilvēki novēršas no Kristus un pievēršas islāmam. Latvieši aizbrauc prom no šejienes un kļūst ārzemēs par musulmaņiem. Lūk, viena maza kļūdiņa. Cik perfekta bija Ābrahama ticība? Viņš nesagaidīja savu apsolījumu, pasteidzās priekšā Dievam. Lūk, perfektā ticība, par ko raksta Bībele! Ejam tālāk!
Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. (1. Mozus 17:5 )
Dievs to apsola pēc tam, kad Ismaēls jau ir piedzimis. Dievs atklājas Ābrahamam un saka: „Pēc viena gada tev būs dēls.” Ābrahamam bija 100 gadi, Sārai 90 gadi. Sārai visas tās norises, kas sievietēm notiek, lai viņa varētu būt produktīva, bija beigušās jau pirms laba laika. Ābrahams un Sāra to zināja, viņiem jau sen vairs nebija intīmas attiecības. Bet tad atnāk Dievs un saka: „Jums būs bērns!” Ko dara Ābrahams? Viņš saka: „O Dievs, kaut tikai Ismaēls paliktu dzīvs!” Viņam pat galvā nav doma, ka viņš varētu vēl iedegties un pats taisīt bērnus ar Sāru. Nepieņemama doma! Ka tikai Ismaēls paliktu dzīvs. Un otrs, ko Ābrahams izdarīja, kad Dievs teica – pēc gada tev būs bērns, viņš smējās pie sevis – ha ha ha! Viņam tas šķita joks.
Bet Dievs saka: „Es tevi svētīšu un no Sāras došu tev dēlu, un tā svētīšu, ka viņi kļūs par tautām un tautu ķēniņi celsies no tā.” Ābrahams nometās zemē uz vaiga, bet iekšēji smējās. Tieši tāpat, kā arī mēs rezēm slavēšanā. Viņš nometas uz vaiga un pasmējās, domādams savā sirdī: „Kā tad 100 gadus vecam vēl var bērni būt ha ha ha!” Un arī Sāra smējās. Bet Bībele taču saka, ka viņam bija perfekta ticība un ka mums ir jāmācās no viņa. Mums ir jāmācās arī šīs lietas. Viņa ticība, tas, ka viņš pasmējās, tā nebija ticība un tā arī nebija neticība, tās bija emocijas. Viņš droši vien iedomājās seksa ainu, kā tas varētu izskatīties. Kā mēs to visu izdarīsim, tas nav iespējams Klausies! Pēc viena gada Sārai piedzima dēls Īzaks, apsolījuma dēls. Pēc gada, ko tas nozīmē? Ābrahams nekavējās. Dievs teica, ka jātaisa sekss, labi! Man tur vairs nav visas tās norises, bet kāda tam nozīme? Dievs teica, es eju un daru. Man ir hi hi un ha ha, man ir smiekli un raizes, kaut tikai Ismaēls paliktu pie dzīvības, man ir savas domas kaut kādas, bet es eju un izdaru. Ej un uztaisi Īzaku! Es nevaru aiziet! Nav svarīgi, ej un dari. Ej un izdari!
Vai tu satvēri pašu galveno? Ticība ir tas, ka Ābrahams neskatoties uz savām šaubām un savu izsmieklu, uz to, ka viņš tobrīd reāli to pat nespēja, tomēr gāja un izdarīja. Un tieši tāpat, kad Dievs teica: „Izej no Kaldeju Ūras uz zemi, kur Es tev rādīšu,” Ābrahams nezināja, uz kurieni viņam jāiet, bet viņš gāja. Un interesanti, pirms piedzima Īzaks, viņi ar Sāru bieži pārcēlās no vienas vietas uz otru. Sāra bija skaista un Ābrahamam bija bailes, ka vietējais ķēniņš nepaņem viņu savam harēmam un nenogalina viņu pašu. Un viņš meloja: „Tā nav mana sieva, bet ir mana māsa.” Viņš mācīja melot arī Sārai, un tā viņi abi meloja. Dievs apsolīja Īzaku, viņi iet un dara, bet tajā pašā laikā viņu dzīvē ir arī meli. „Mani nogalinās, saki, ka esi mana māsa.” Un tiešām ķēniņš viņu paņēma savā harēmā un Sāra meloja, teikdama, ka viņa nav Ābrahāma sieva. Paldies Dievam, viss beidzās labi. Dievs atnāca sapnī pie šī ķēniņa, brīdināja un ķēniņš atlaida Sāru.
Cik perfekts bija Ābrahams? Cik perfekta patiesībā bija viņa ticība? Viņa ticība bija perfekta, bet ne viņa emocijas un dažādi gājieni. Reizēm viņš rīkojās nesaprotami, viņš neparādīja tādu ticību, kā mēs to saprotam un viņš pieļāva arī kļūdas. Arī mēs pieļaujam kļūdas un tad velns nāk un apsūdz, ka mums nav ticības. Tev ir ticība, ja tu ej uz Dieva mērķiem.
Viselementārākā pārbaude, kā noskaidrot, vai tev ir ticība. Ja tu izlaid dievkalpojumus, tu demonstrē neticību. Ja, tu apzināti izlaid lūgšanas, tu demonstrē neticību. Ja, tu neapmeklē mājas grupiņu, tu demonstrē neticību. Tās ir elementāras lietas. Taču, ja tu cīnies būt dievkalpojumā, bet pa ceļam nokriti un dabūji traumu, tā jau ir cita lieta. Kad, tu centies un nesanāca, Dievs pieliek klāt no Savas ticības un no Sava svētuma tavai ticībai, un viss ir kārtībā. Bet, ja tu tā vieglprātīgi izlaid kādu dievkalpojumu, attiecies pret to nenopietni, tu demonstrē neticību.
Ābrahāms atkal ņēma sev sievu, tās vārds bija Ketūra. (1. Mozus 25:1)
Kā tad Dievs svētīja Ābrahamu caur viņa perfekto ticību? Vai tev ir perfekta ticība? Ir. Tev ir kļūdas? Ir. Ir tev murgi galvā? Ir. Vai tu ej uz Dieva mērķiem? Jā. Ir tev ticība? Kāda? Perfekta. Dievs tevi uzlūko, tu patīc Viņam un kas tu būsi? Tas, par ko tu gribēsi pats būt. Un tu būsi tur, kur tu gribi būt. Aleluja!
Dievs tevi motivē šajā brīdī un velna vara ir sakauta. Kur nāve, tavs dzelonis, kur elle, tavs spēks? Nav, jo mums ir patiesība.
Vai tev ir mērķi? Kaut vai maziņi. Varbūt tie ir lieli tikai priekš tevis? Tev ir mērķi attiecībā uz tavu personīgo izaugsmi, uz tavu ģimeni, uz tavām finansēm, uz tavu grupiņu, uz tavu kalpošanu, vai ne? Tev ir mērķi! Ja tu ticēsi, Dievs tev dos vairāk. Viņš tev dos, jo Viņš jau dod vairāk, nekā tu šodien tici, vairāk, nekā tu šodien redzi. Kāpēc?
Ābrahamam tā notika. Viņš vēl ir dzīvs, bet Sāra jau ir mirusi. Ābrahams pārdzīvoja Sāru par 48 gadiem. Sāra nomira 128 gados, Ābrahams nomira 175 gados.
Un te ir rakstīts: „Pēc tam, kad Sāra nomira, Ābrahams atkal ņēma sev sievu, viņu sauca Ketūra un tā viņam dzemdēja Zimranu, Jokšanu, Medanu, Midiānu, Jizbaku un Suahu.” Vēl seši dēli! Un te ir minēti tikai vīriešu kārtas dzimušie. Tātad vēl vesels bars ar bērniem! Vēl nesen viņš teica – ka tik Ismaēls paliktu pie dzīvības, vēl nesen viņš smējās par to, ka Dievs teica iet un pārgulēt ar Sāru. Taču viņš to visu izdarīja un nodzīvoja vēl ilgus gadus. Ābrahāms pārdzīvoja savu sievu, apņēma jaunu un viņiem vēl bija daudz bērnu. Aleluja! Dievs deva viņam vairāk, vairāk nekā viņš cerēja. Dievs ir labs!
Kā ir tad, kad tu esi sastrīdējies ar kādu? Piemēram, tava sieva vai vīrs tev trīs dienu garumā saka, ka tu nekas neesi un ka no tevis nekas nesanāks? Lūk, atbilžu varianti.
Tu jūties brīnišķīgi, vai arī tu jūties galīgi sasists un tev gribas izdarīt pašnāvību. Tu esi knapi dzīvs, bet vēl dzīvo, vēl velc. Kāds no šiem variantiem varētu būt, vai ne? Un vēl viens variants – tev ir sajūta, ka tu nekas neesi.
Tev ir tāda sajūta, ka Dievs tavas lūgšanas nedzird. Tu nespēj sadzīvot ar tuvāko un, iespējams, tu sāc ticēt tiem meliem, ko tev tas tuvākais saka. Par nožēlu jāatzīst, ja tu esi tāda cilvēka sabiedrībā, kurš nepārtraukti, regulāri par tevi runā ļaunu, vai tu gribi vai nē, lai cik stiprs tu būtu, kā Pāvils vai kā Ābrahams, šie vārdi uz tevi atstāj iespaidu. Pilnīgi jebkurā gadījumā. Ir tikai viens variants, izolēties. Es nerunāju par to, ja šad tad pastrīdas. Bet, ja regulāri par tevi runā negatīvi, tas atstāj iespaidu un tu sāc justies kā tāds, kas neko nevar. Un par ko ir runa? Par iekšējām sajūtām, atkal ir runa par iekšējām sajūtām. Mani apvainoja, nolika un es jūtos kā nekam nederīgs. Man negribas dzīvot un es savus mērķus droši vien ar šitādu ģimeni nekad nesasniegšu. Es varu tevi iepriecināt, ja tu turpināsi izdarīt pareizas izvēles un turpināsi darīt pareizas lietas, tad neatkarīgi no tā, kā tu jūties, tu sasniegsi tos mērķus, ko esi nospraudis. Jo tev ir ticība. Taču, ja tu sāksi ticēt tiem meliem, tu tiešām nesasniegsi savus mērķus un būsi tāds, kā jutīsies. Atceries, mēs neesam tādi, kādi jūtamies. Sievietes, īpaši iegaumējiet – jūs neesat tādas, kā jūtaties, jūs esat tādas, kādas izvēles izdarāt. Jūs Dievs redz un cilvēki jūs redz tādas, kādas izvēles jūs izdarāt, nevis tādas, kā jūtaties. Tu vari justies vienalga kā, redzams ir tas, ko tu dari. Lūk, kāpēc tu reizēm uz cilvēku paskaties un tev liekas – šis neko nevar, viņš nekam neder, pat seja tāda jocīga. Bet šis cilvēks, izrādās, tic un neskatoties uz savām iekšējām sajūtām, ka viņš jūtas tāds maziņš un niecīgs, viņš izdara pareizas izvēles un uzvar. Un ar laiku viņa deguntiņš ceļas arvien augstāk un augstāk. Aleluja!
Es varu būt, tas, kas gribu būt, es varu būt tur, kur gribu būt!
Tu nejūties, ka esi kādam piedevis un tu zini, ka bez piedošanas Dievs mums arī nepiedos. Ja mēs nepiedodam, Dievs mums nepiedod! Tu neatmaksā ļaunu ar ļaunu tam cilvēkam, tu pasaki: „Es piedodu!”, tu centies rīkoties tā, it kā tu būtu piedevis, un tajā pašā laikā tev šis cilvēks dziļi riebjas. Varbūt kādam vīrietim gribas iekraut tam otram. Sievietēm savukārt gribas iesniegt iesniegumu policijā, ka viņš mani izvaroja, pie tam nepatiesu iesniegumu. Gribas ieskrāpēt acīs, gribas uzspļaut, gribas kaut ko izdarīt ļaunu tam cilvēkam. Kad tu dzirdi pieminam šo cilvēku, tev ir riebīga sajūta.
Draugi! Piedošana nav sajūta. Pirmkārt, piedošana ir mana izvēle. Un tad, kad tu izvēlies piedot, laika jautājums ir tas, ka tu sāksi normāli justies.
Vai šodien visiem ir pilnas kabatas ar naudu? Es varu katram pateikt, pravietot no Dieva, par to, cik daudz naudas tev būs rīt. Būs vai nebūs, par katru varu pateikt 100 % droši. Netici? Vienkārši!
Es uzdošu jautājumu Arvim. Vai viens no taviem mērķiem ir naudas pelnīšana? Ir. Vai tev ir plāns, kā to nopelnīt, stratēģija, tu sistemātiski strādā? Tad tu esi un būsi bagāts!
Nopravietoju to, ko viņš pateica, jo viņam ir ticība. Viņam ir mērķis. Dievs grib, ka mums ir labklājība. Ja tev ir mērķis, ir darbs, ir stratēģija, tu esi bagāts un būsi bagāts! Ja es tev uzdošu šo jautājumu un ja tev nav mērķis un nav stratēģija, tu nebūsi bagāts. Un tas attiecas uz visām lietām.
Kā Ābrahams demonstrēja savu ticību? Kad Dievs viņam teica iziet no Kaldeju Ūras, ko viņš darīja? Viņš vienkārši gāja. Vienkārša paklausība!
Jēzus stāsta līdzību.
Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā. Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! – Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. – Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?” Tie saka: “Pēdējais.” Tad Jēzus saka tiem: “Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt. (Mateja 21:28-32)
Pēdējais cilvēks rīkojās līdzigi kā Ābrahams, teikdams, kaut tikai Ismaēls paliktu dzīvs, melodams pie ķēniņa un smiedamies par Dieva apsolījumiem. Taču viņš gāja neatkarīgi no izjūtām, no emocijām, viņš gāja un darīja Dieva prātu. Lūk, tā ir ticība kas pārceļ kalnus! Arī šodien tev ir daudzi ha ha un hi hi. Tev ir emociju jūra un apsūdzības. Tev ir kļūdas un dažādi grēki, ko tu pieļauj. Tas nenozīmē, ka taviem grēkiem nebūs sekas, tiem būs sekas vienmēr, taču tas nenozīmē, ka dēļ viena grēka vai kādas vienas kļūdas dēļ tu esi pārstājis ticēt.
Pat Dāvids sagrēkoja ar Batsebu, tam bija nopietnas un briesmīgas sekas. Taču Dāvids joprojām paliek un ir Dieva mīļais dēls, un mēs esam viņa dzimums un Jēzus ir Dāvida sakne, Dāvida atvase. Dāvids kļūdījās. Vai tad Mozus nekļūdījās? Vai viņš nenogalināja ēģiptieti?
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem 11:1)
Redzi, ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Un atkal – pirmais kas tev nāk galvā, iekšēja pārliecība. Pārliecība demonstrējas ar darbību. Kad ir darbība, tad ir pārliecība. Reizēm vispirms ir pārliecība un pēc tam darbība, bet jebkurā gadījumā ir jābūt darbībai. Jo pārliecība pati par sevi nav ilgspēlējoša, šī sajūta var būt un var arī nebūt.
Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības. Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. (Ebrejiem 11:7-8)
Kad viņš saņēma norādījumus no Dieva celt šķirstu, ko viņš darīja? Viņš uzcēla to. Dieva vārds raksturo šo darbību kā ticību. Ticībā Noa to izdarīja. Tāpat arī ar Mozus, kurš izveda tautu no Ēģiptes zemes un kurš lika ar asinīm šķīstīt jeb nosmērēt palodzi un logu, lai maitātājs eņģelis neienāktu. Lūk – viss ticībā, darbībā un nevis emocijās. Tāpēc neļauj velnam nolaupīt savu ticību. Tev ir perfekta ticība. Aleluja! Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Inese Meijere
