Saaukstējoties cilvēki parasti izjūt diskomfortu un dara visu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ uz kājām.  Lai slimības laikā cilvēks spētu pildīt kaut cik savas dienas gaitas, tad viņam ir bezmaz vai jāpielāgojas slimībai un regulāri jānēsā līdzi medikamenti, kas novērš slimības izpausmes. Jau nedēļa ir diezgan ilgs laika posms, bet vēl trakāk, ja slimība ievelkas daudzu gadu garumā. Un Raina bija no tām, kura ar hroniskajām iesnām mocījās ilgus gadus.

Raina, vai tu vari pastāstīt par savu slimību un par to, cik ilgi tu slimoji?

Jau no mazotnes man bija lielas veselības problēmas.  Tikai sešu gadu vecumā es biju pārcietusi divas deguna adenoīdu operācijas. Neskatoties uz to, ka biju pārcietusi ķirurģisku iejaukšanos, tik un tā es turpināju bieži slimot ar angīnu un man tika konstatētas hroniskās iesnas. Pusaudžu vecumā ar angīnu neslimoju vairs tik bieži, bet iesnas “nekur nelikās”, un es turpināju ar tām sadzīvot.  Iesnas bija tik spēcīgas, ka saasinājumu brīžos bija grūti elpot. Ar laiku jau samierinājos ar to, ka bez kabatlakatiņa un dažādiem deguna pilieniem no mājas iziet nevaru. Es vienkārši pielāgojos savai slimībai, un tā kļuva par daļu no manas dzīves. Neskatoties uz to, ka bija jāsadzīvo ar šīm trakajām iesnām un angīnu, aptuveni sešus gadus atpakaļ, pavasarī, ievēroju, ka iesnas kļūst izteiktākas. Pakonsultējoties ar ģimenes ārstu, man tika konstatētas alerģiskas iesnas. Tā nu papildus hroniskām iesnām klāt  nāca arī alerģiska reakcija uz ziedputekšņiem. Saasinājumi pavasaros bija tik asi, ka deguns burtiski “tecēja”, un man bieži sāpēja galva. Tā nu bez visām pretsāpju tabletēm un kabatlakatiem man somā vietu vajadzēja atbrīvot arī pretalerģijas medikamentiem. Ja parasti cilvēks gada laikā ar saaukstēšanos saslimst no divām līdz trīs nedēļām, un tas jau sagādā grūtības, tad manā gadījumā bija tikai pāris nedēļas gadā, kad man nebija iesnu un es varēju brīvi elpot. Arī ārsti apgalvoja, ka man vienkārši jāsamierinās un to pilnībā izārstēt nevar.  Tā nu es pieņēmu šo problēmu kā normu, un nevarēju iedomāties, ka var būt arī citādāk.

Neskatoties uz ārstu drūmajām prognozēm, tu šodien esi vesela. Kā tas notika?

Laika gaitā, esot draudzē, es izveidoju personīgas attiecības ar Dievu. Es sāku regulāri lasīt Bībeli un lūgt, kā arī pabeidzu Bībeles skolu. Izmantoju visas iespējas, ko piedāvā draudze – regulāri apmeklēju mājas grupiņu, dievkalpojumus, devos arī uz draudzes rīkoto trīs dienu semināru “inkaunteru”. Noliekot Dievu pirmajā vietā, mainījās mana domāšana un es sakārtoju dzīves sfēras pēc pareizajām prioritātēm. Esot ar Dievu, sāku pamazām kalpot cilvēkiem un dzīvot pēc Viņa prāta, līdz vienu dienu sapratu, ka jau kādu laiku neesmu pirkusi deguna pilienus, jo nav bijuši nepieciešami. Bija pārgājušas arī galvassāpes, kuras bieži izraisīja iesnas. Tā nu es, izveidojot attiecības ar Dievu, dzīvojot pēc Viņa prāta un esot draudzē, laika gaitā esmu dziedināta no kaitēm, kas vilkušās līdzi daudzus gadus.

Ka tu uzzināji par draudzi “Kristus Pasaulei”?

Draudzē “Kristus Pasaulei” es ienācu pakāpeniski. Pirmais solis tuvāk Dievam notika, kad tiku uzaicināta uz kādu mājas grupiņas pasākumu. Cilvēki šeit bija ļoti draudzīgi un patīkami atvērti. Pavadot laiku ar viņiem, es uzzināju par to, kā daudziem Dievs ir mainījis dzīves. Dzirdētais mani uzrunāja, un tajos brīžos es aizdomājos par to, ka Dievs varētu arī man palīdzēt. Tā nu pamazām sāku apmeklēt mājas grupiņu un vēlāk arī dievkalpojumus.

Vai tu vari pastāstīt, kā tu jūties šobrīd un kāda ir tava dzīve tagad?

No visas sirds esmu pateicīga Dievam par manu dziedināšanu. Viņš ir paveicis to, par ko ārsti nedeva nekādu cerību. Esmu priecīga, ka beidzot vairs nav jātērē līdzekļi medikamentiem un nav jāstaipa līdzi kabatlakatiņi un zāles. Bībele un lūgšana  tagad ir manas ikdienas sastāvdaļa. Es zinu, ka Dievs redz mūsu vajadzības un var mūs atbrīvot no jebkuras kaites. Esot ar Jēzu, jūtos laimīga un arī pati vadu savu mājas grupiņu un palīdzu cilvēkiem iepazīt Dievu. Citiem novēlu meklēt Viņu, jo ar mūsu Debesu Tēvu viss ir iespējams!

Rainas Tiltanovas liecību pierakstīja Edgars Paeglis

Rediģēja Sandija Vēze, Velta Kalniņa un Laura Gruševa