Visa mūsu uzmanība šajā brīdī ir vērsta uz Viņa vārdu.
Dievs ir mīlestība. Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 13. nodaļā saka:
„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un, ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Korintiešiem 13:1-13)
Kādā citā Rakstu vietā ir rakstīts, lai pāri visam ir mīlestība, kas ir pilnības saite.
„Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” (Kolosiešiem 3:14)
Mēs kā cilvēki nespējam mīlēt tā, kā mīl Dievs, taču Dieva spēkā kā Viņa bērni mēs spējam vismaz daļēji mīlēt tā, kā to vēlas Dievs. Dievs ir perfekts un ideāls, un Viņš ir mīlestība un pati pilnība. Viena lieta ir, kad mēs vienkārši runājam par to, ka Dievs ir mīlestība, ka mēs atkārtojam bieži izrunātas, dzirdētas un iemācītas frāzes, piemēram, Jēzus tevi mīl, bet cita lieta ir patiešām izprast to, kā Jēzus tevi mīl. Vai tu tiešām esi piedzīvojis to, ka Dievs tevi mīl? Kāda ir Viņa mīlestība? Viņa mīlestība ir ideāla, Viņš nemīl kā cilvēks. Cilvēki tevi var atstāt, bet Dievs tevi nekad neatstās. Cilvēki tevi var pievilt un piekrāpt, – Dievs tevi nekad nepiekrāps, nekad nepievils! Viņš patiešām ir mīlestība. Un, lai arī kā velns cenšas izkropļot Dieva tēlu, Dievs joprojām paliek tāds, kāds Viņš ir. Velns cenšas izkropļot Viņa tēlu caur viltus kalpiem, maldu mācībām un dažādām filozofijām. Velns cenšas aptumšot mūsu prātus un novērst mūs no ticības un saprašanas, kāds patiesībā ir Dievs. Velns Dievu cenšas padarīt ļaunu un asinskārīgu, melojot, ka Dievs nav ieinteresēts tevī personīgi, taču, lai kā arī sātans cenšas paveikt savu darbu, Dievs ir un paliek tas pats. Jēzus Kristus vakar un šodien ir tas pats, un mūžīgi! Tev nepietiek tikai dzirdēt frāzi, ka Jēzus tevi mīl, tev ir jāpiedzīvo Viņa mīlestība, jāiepazīst Viņa mīlestība. Tu citādāk nevari dzīvot, tu citādāk nevari eksistēt. Citādāk tu nevari nekas būt un nevari neko sasniegt, ja tu nezini, ka Dievs tevi mīl, un nepiedzīvo to savā dzīvē. Tu ik uz soļa savā dzīvē piedzīvosi nodevības un vilšanos, ja neiepazīsi Jēzus mīlestību. Šodien tev iet labi, bet rītdien jau slikti. Piemēram, tu nekad no manis nedzirdēsi, ka man iet slikti. Man nekad neiet slikti, man vienmēr ir labi. Bet es varu pateikt godīgi, ka man ir arī grūti periodi. Esmu laimīgs savos grūtajos periodos, jo es zinu, ka Dievs mani mīl! Jā, man ir problēmas, tas ir normāli, arī dažādi pārbaudījumi. Taču es nekad nekrītu, šis vārds krišanaman vispār nepatīk. Man ir kļūdas, taču es nekrītu, – es neaizeju no Dieva, nenāku atpakaļ, tādas lietas nav manā dzīvē un nebūs! Manas problēmas drīzāk ir vajāšanas un grūtības, kas var būt saistītas arī ar manu raksturu un tamlīdzīgi. Bet tas nav tā, ka es katru dienu raudu, bet, kad es raudu, tad visbiežāk es to daru tad, kad slavēju Dievu. Tie ir brīži, kad Dievs mani aizskar. Es neraudu par pārdzīvojumiem, pareizāk sakot, es neļauju sev raudāt par lietām, par kurām nav jāpārdzīvo, – es analizēju radušos situāciju, mācos no tās un eju tālāk. Visiem cilvēkiem, kuriem dzīvē ir mērķi un viņi uz tiem iet, būs grūtības. Un ir svarīgi zināt un saprast, ka Dievs tevi mīl un tevi nekad nepievils. Cilvēki var piekrāpt un atstumt, bet Dievs nekad to nedara.
Vai paradīzes dārzā Dievs piekrāpa Ādamu un Ievu? Vai Viņš pateica kaut ko tādu vai izdarīja kaut ko tādu, par ko viņi nebija informēti? Dievs teica: „Ja jūs ēdīsiet no aizliegtā augļa, jūs mirdami mirsiet.” Vai Dievs viņus nodeva? Cilvēki apzināti pieņem lēmumus un rīkojas. Cilvēki apzināti paši sevi nodala no Dieva un no Viņa mīlestības. Dievs pats to nedara. Pastāv nemainīga Dieva kārtība un Viņa principi, Dievs ir tāds, kāds Viņš ir, un Dievs pieņem mūs. Tikai mēs paši varam būt tie, kas Viņu atstumj.
Kad es skatos cauri visai savai nodzīvotajai dzīvei, es redzu Dieva mīlestību pret mani. Man pietiek slavēšanas laikā to atcerēties, un manī ienāk sapratne, pateicība un labas izjūtas tāpēc, ka Viņš mani mīl. Dievs mani mīlēja jau tad, kad es dzīvoju grēcīgu dzīvi. Dievs mani mīlēja arī tad, kad es piedzēries gāju pa ielas vidu uz mājām un kliedzu: „Dievs, Tevis nav!” Interesanti – es runāju ar Kādu, kura nav. Kad es paskatos atpakaļ, es redzu, kā Viņš mani ir sargājis un vedis līdz pat šim brīdim. Es redzu Dieva mīlestību savā dzīvē.
Dievs ir uzticams un mīlošs. Un Viņš ir mūsu Tēvs. Mums vajag problēmas, lai mēs labāk saprastu Dieva mīlestību. Ne es, ne tu, – mēs neesam izņēmumi. Es pavisam noteikti zinu, ka tas nav nekas tāds, kas attiecas uz cilvēkiem, kas tikko ir pieņēmuši Jēzu, vai arī uz tiem, kuri Dievu vēl nepazīst. Tas attiecas uz mani. Tad, kad man ir problēmas, es karstāk lūdzu Dievu. Tad, kad man ir problēmas, es vairāk pieķeros Viņam. Man vajag sajust Dieva mīlestību, kaut arī es zinu, ka emocijas nav noteicošais, ne tikai redzēt darbos. Un slavēšanas laikā ir tas brīdis, kad es varu Viņu sajust, un reizēm arī es neko nejūtu. Es priecājos, ka šoreiz bija tā reize, kad es jutu Dieva klātbūtni. Taču ļoti bieži ir tā, ka man vajag kādu problēmu, lai īpaši piedzīvotu Dievu. Un kā ir tev? Ja mēs gribam piedzīvot Dievu, mums vajag kādu problēmiņu. Lai mēs vairāk tuvotos Viņam un izprastu Viņa mīlestību. Varbūt tu domās lūdz: „Dievs, palīdzi man un pasargā mani, lai man nav nekādu problēmu?” Labāk saki: „Dievs, dod problēmas!” Mums tās ir nepieciešamas. Kāpēc mēs esam dievkalpojumā? Galvenokārt, lai slavētu un pagodinātu Viņu. Mūsu Tēvs debesīs ir visas mūsu dzīves centrs. Mūsu uzdevums ir mīlēt Viņu katru reizi, kad mēs ejam savā kambarī pavadīt laiku divvientulībā ar Viņu, pielūgt Viņu, meklēt Viņa vaigu, lasot Viņa vārdu, un šajā brīdī mēs arī Viņu iemīlam. Tas ir tas brīdis, kad es satiekos ar Viņu personīgi. Šajā brīdī tu lasi Dieva vārdu, un Viņš ar tevi runā. Un arī dievkalpojumā slavēšanas laikā Viņš var tevi uzrunāt, atklāt kādas lietas un parādīt Savu mīlestību.
Tu zini, kā Dievs tevi mīl? Viņš atdeva Savu Dēlu Jēzu Kristu vēl pirms tu biji nācis šajā pasaulē. Dievs tevi bija ieplānojis. Un Viņa mīlestība ir tāda, ka Viņš atdeva Savu dzīvību par tevi. To saka Bībele. Dievs Savu mīlestību pierāda ar to, ka nomira par katru no mums.
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Kamēr tu vēl dzīvo savos grēkos, Viņš jau ir nomiris un atpircis tevi no tiem. Tev atliek tikai to pieņemt. Vai tu varētu nomirt par kādu cilvēku? Bībele saka, ka mirt cilvēks ir gatavs tikai par to, kas ir labs. Un tam ir jābūt kaut kam ļoti labam. Vai arī kam tādam, kam cilvēks ir ļoti pieķēries. Cilvēki mirst narkotiku dēļ, naudas trūkuma dēļ. Krīzes laikā daudz cilvēku izdarīja pašnāvību, jo nauda bija viņu dievs. Vai arī ģimene bija viņa dievs, pats cilvēks bija sev dievs. Viņam kādā brīdī vairs nebija dēļ kā dzīvot. Viņš nepazina Dieva mīlestību. Pats labākais, kas bija šim cilvēkam, to viņš pazaudēja, un pēc tam nomira. Bet Jēzus nomira par mums, tātad Dievs uzskata mūs par labiem, dārgiem, un Viņš mīl mūs! Un es ceru, ka no šī brīža vārdi Jēzus mani mīl tev atklāsies citādākā gaismā, tā vairs nebūs tikai frāze, bet tu izpratīsi, ka Jēzus patiešām tevi mīl. Tāda ir Viņa mīlestība, atklāta Jēzū. Viņš atdeva Savu Dēlu, Pats Sevi, lai iegūtu tavu mīlestību. Viņš samaksāja cenu par to. Jēzus to izdarīja labprātīgi. To nevar izdarīt bez mīlestības pret cilvēkiem. Dažreiz vecāki, īpaši mātes, ir gatavas mirt par saviem bērniem, bet cik gan lielāka ir Dieva mīlestība, kad Viņš atdeva Savu dzīvību par katru no mums. Dievs ir mūsu Tēvs, mēs esam Viņa bērni. Dieva mīlestība nav izstāstāma un vārdos aprakstāma, tā ir perfekta.
Pateicoties Dieva mīlestībai, esmu dzīvs un esmu šeit. Tu esi šeit, pateicoties Dieva mīlestībai. Lai kā velns cenšas izskalot tev smadzenes, lietojot cilvēkus, kuri melo, pienesot Dievu citā gaismā, nekā Viņš patiesībā ir, lai kā arī velns apmelotu draudzi, mācību vai mācītāju, lai novērstu tevi no draudzes un no Dieva, bet tu esi šeit par spīti visiem velna centieniem, un tas ir pateicoties tam, ka Dievs tevi neizsakāmi mīl. Vai tu zini, ka tu esi Viņa rokās? Absolūti Viņa rokās! Pilnīgi viss ir atkarīgs no Dieva. Arī tie cilvēki, kuri Dievu nepazīst, ir Dieva rokās. Iespējams, ka viņi to neapzinās vai negrib to atzīt, taču viņu liktenis ir atkarīgs no Dieva. Tu esi atkarīgs no Viņa žēlastības un mīlestības.
1999. gads. Mani un vēl citus cilvēkus par laupīšanu arestē tepat Rīgā, stacijā. No malas tas noteikti bija labs skats, jūs noteikti būtu apstājušies un skatījušies. Kā policisti mūs pielika pie sienas, pārmeklēja un konfiscēja dažādus priekšmetus. Un tā es kārtējo reizi nonācu cietumā. Viens no iemesliem, kāpēc man bija žēl, ka esmu nokļuvis cietumā, bija mans… kaķis! Viņu sauca Pīcis, melns ar baltām ķepiņām. Atceros, kā bērnībā mamma man mācīja dziesmiņu – kaķīt’s mans, kaķīt’s mans, melns ar baltām ķepiņām. Sākumā man bija tāda rotaļlieta, bet pēc tam – īsts kaķis. Dzīvnieki man ir mīļi, un reizēm man viņu ir vairāk žēl, nekā cilvēku. Es cenšos to sevī mainīt un vairāk mīlēt cilvēkus, un man arī nav neviena dzīvnieka. Man nav dzīvnieku patversme vai zoodārzs, man ir draudze, pilna ar cilvēkiem! Mēs šeit esam dzīvi cilvēki, un katru no mums mīl Dievs, un mēs mīlam cits citu, un mīlam Dievu. Un, atgriežoties pie stāsta sākuma, ģimene, kuru es tajā laikā centos veidot, no manis aizgāja. Es nevarētu teikt, ka man bija šoks, kad mana ģimene izjuka, es pats sapratu, ka tam tā ar laiku vajadzēja notikt. Es dzīvoju mazā mājiņā upītes krastā, un kaķītis kopā ar mani. Bet, kad mani ielika cietumā, man nebija vienalga tieši, kas notiek ar Pīci. Vismaz emocionāli man nebija vienalga, kas ar viņu notiek. Emocijas gan nav visai svarīgas, svarīga ir mūsu darbība, taču pasaulē bieži viss ir tieši otrādi – svarīgas ir sajūtas un izjūtas, piemēram, pret cilvēku, nevis pareiza rīcība attiecībā uz viņu.
Zini, kā notiek ar draudzēm? Es tev pastāstīšu par slidotājiem jeb, kā es viņus saucu, par putriņiem Tie ir cilvēki, kuri nekur un nekad neuzņemas atbildību. Viņi maina draudzi pēc draudzes, un nekur tā arī neiesakņojas. Cilvēks, kurš nav vienā draudzē, nav nevienā draudzē. Tie, kas staigā apkārt pa vairākām draudzēm, nepieder nevienai. Zini, pēc kā viņi vadās? Viņi atnāk uz draudzi, slavē Dievu, piedzīvo Dievu, klausās mācītāju, patīk, parunā ar cilvēkiem, visi tik draudzīgi! Emocijas sit augstu vilni, un cilvēks izdomā: „Te ir mana draudze. Tagad es būšu šeit.” Pēc tam sākas tas, ko sauc par mīlestību, – esot draudzē kā jau ģimenē, jāsāk ir iesakņoties un garīgi pieaugt, uzņemties atbildību par savu rīcību, bet slidotāji to nevēlas, viņiem zūd interese un pozitīvās emocijas, un tūlīt pie pirmajām grūtībām viņi izdomā, ka šajā draudzē ir par man mīlestības un par daudz kontroles, un aiziet. Viņi ierauga internetā vai uzzina no cilvēkiem par citu draudzi, slavē mācītāju, slavēšanu un cilvēkus un atkal izdomā: „Šī ir mana draudze.” Uzmanieties no cilvēkiem, kuri ātri pieņem lēnumus! Kuri pirmo reizi atnāk uz draudzi un pasaka: „Šī ir mana draudze.” Vai arī atnāk un uzreiz visu sāk slavēt, viss patīk un sajūsma ir neizsakāma. Es atceros kādu vīrieti, kas bija atnācis, un pēc dievkalpojuma milzīgā sajūsmā nāca un teica man: „O, Aleluja! Nekur tā nav, kā pie jums! Nekur tik radikāli nesludina! Kāda slavēšana, es arī esmu slavētājs! Es arī gribu būt slavēšanā! Es esmu sapratis, ka esmu kļūdījies, visur, kur esmu bijis iepriekš, esmu maldījies! Es noteikti būšu šeit. Es noteikti būšu nākamreiz šeit, goda vārds!” Kā tu domā – es šo cilvēku vēl kādreiz redzēju? Nekad! Un man jau pašā sākumā bija tādas aizdomas.
Tas pats attiecas arī uz attiecībām starp vīrieti un sievieti. Uzmanies no cilvēka, kurš pēkšņi atnāk un pasaka tev: „Es tevi mīlu!” Tu ar viņu neesi runājis vai esi runājis maz, varbūt vienu neitrālu vēstuli aizsūtījis, un pēc tam viņš pienāk pie tevis, atzīstas mīlestībā un grib precēt. Ja pie tevis atnāk un pasaka: „Es gribu ar tevi precēties,” tas ir normāli, bet ja atnāk un pasaka: „Es tevi mīlu,” tā nav mīlestība, bet seksuāla iekāre. Tas var būt gan viņš, gan viņa. Šis cilvēks patiesībā nezina, kas ir mīlestība. Neprātīga mīlestība, kad ir vajadzīgs tikai šis otrs cilvēks, nav īstā mīlestība, tā ir iekāre. Mīlestība ir kas vairāk par īslaicīgu iekāri. Ja tev nepatīk vārdi seksuālā iekāre, var teikt arī aizraušanās. Šāds cilvēks vienkārši aizraujas ar otru cilvēku, un pārlieku liela aizraušanās noved pie samaitāta prāta un neadekvātas rīcības. Tātad mīlestība ir kaut kas vairāk par iekāri vai aizraušanos. Tāpat arī nevar pirmo reizi ienākt draudzē un uzreiz to mīlēt. Tā jau ir runa par emocijām. Laba jušanās un eiforija vēl nav mīlestība. Tu zini, ko nozīmē mīlēt? Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Jēzus atnāca un ar darbiem pierādīja Savu mīlestību pret cilvēkiem – Viņš nomira pie krusta un samaksāja pilnu cenu par katru no mums. Mīlēt draudzi nozīmē uzņemties pienākumus šajā draudzē, iekļauties šajā draudzē, būt šīs draudzes daļai, būt paklausīgam draudzes mācībai, pieņemt draudzes vīziju un pieņemt citus draudzes cilvēkus tādus, kādi viņi ir, neatkarīgi no viņu izgājieniem. Varbūt tu saki, ka mīli savu draudzi, bet sadusmojies, kad kāds cilvēks dievkalpojumā apsēžas tavā vietā? Varbūt tu domā, ka mīli savu draudzi, bet dievkalpojuma laikā aizmirsti izslēgt savu mobilo telefonu, tas zvana, tu pacel un sprediķa laikā runā pa telefonu? Varbūt tu domā, ka esi pasaules centrs un vari atļauties traucēt draudzes kārtību? Un kad tev kaut ko aizrāda, savā prātā apceri, ka vairs vispār nenāksi uz draudzi?
Laulībā mīlestība sākas ar to brīdi pēc skaistās ceremonijas. Mīlestība sākas līdz ar pirmajām brokastīm, pirmajām naudas lietām un lēmumiem, kur un kā dzīvosim. Tad izskan vārdi: „Bet man mamma tā darīja!”, „Bet mana mamma darīja citādāk!”, „Mans tētis tā dzīvoja. Es esmu pieņēmis dzīvot šādi!”, „Es visu mūžu dzīvoju viens pats, tāpēc esmu pieradis darīt tikai tā,” „Un vispār – tev ir jāpakļaujas man.” Un tad sākas vēl tas, ka mācītājs teica, ka vīrs ir ģimenes galva, bet sieva atbild – nē, mācītājs teica, ka tu nevari valdīt pār mani. Šajā brīdī sākas mīlestība. Kad mēs mīlam otru cilvēku, pieņemot tādu, kāds viņš ir. Un nav perfektu cilvēku, nav perfektu vīriešu, nav perfektu sieviešu, nav perfektu mājas grupiņu un nav perfektas draudzes. Un tu vari visu mūžu staigāt un meklēt savu perfekto draudzi. Tādas nav! Esi savā ģimenē, mīli Dievu, mīli cilvēkus! Dievs mīl tevi, mīl tevi, ka tu esi šeit, Viņš mīl tevi bez nosacījumiem, arī tad, kad tu atkāpies no Viņa un pievil Viņu. Viņš turpina tevi mīlēt.
Līdzība par tēvu un pazudušo dēlu Lūkas evaņģēlijā.
„Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”” (Lūkas 15:11-32)
Kādam tēvam bija divi dēli. Jaunākais dēls nolēma mēģināt dzīvot bez tēva. Viņš pieprasīja savu mantojuma daļu un devās pasaulē meklēt laimi. Ārzemēs dzīvodams, viņš iztērēja visu tēva mantojumu, ar netiklām sievietēm, uzdzīvodams, piedevām šajā zemē izcēlās krīze, un dēls nonāca trūkumā. Viņš pat nonāca pie cūku siles un redzēja, ka tās ēd labāk, nekā viņš. Pazudušais dēls atcerējās labos laikus pie tēva, kad viņam nekā netrūka, un pat tēva algādžiem bija labāka dzīve par dēla dzīvi ārzemēs. Dēls nolēma iet atpakaļ pie sava tēva un teikt: „Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu, bet pieņem mani kā kalpu.” Vēdera dēļ, savas problēmas dēļ viņš nāca pie Dieva. Ne paša Dieva dēļ, ne Tēva dēļ. Dēls dodas pie tēva, domādams, ka tēvs pēc viņa izgājieniem viņu ir atstūmis un aizmirsis, nosodījis, noliedzis un aprunājis. Taču tajā brīdī, kad viņš tuvojās mājām, izrādās, ka tēvs ar sirmo galvu joprojām viņu mīl. Viņš, iztālēm ieraudzīdams, ka nāk viņa pazudušais dēls, skrēja tam pretī, krita ap kaklu, skūpstīja to, mauca gredzenu pirkstā, apavus kājās, drēbes mugurā, nokāva baroto teļu un sarīkoja viesības, un viss nams priecājās. Jo tēvs teica: „Mans dēls bija pazudis, bet tagad ir dzīvs.” Laiks līksmībai! Lūk, Tēva mīlestība. Viņš vienmēr pieņem. Bet mēs par Dievu reizēm domājam citādāk. Patiesībā Dievs mīl bez nosacījumiem. Jebkurā brīdī, kamēr vien tu esi, kamēr vien tu vēl vari sākt darīt Viņa gribu, tikmēr tu vari izmantot Viņa mīlestību. Ja mēs apzināti atsakāmies no Viņa mīlestības, tad tas ir apzināts lēmums, nepareiza rīcība attiecībā pret Dievu, kā tas bija ar pazudušo dēlu. Tu nevari baudīt Tēva mīlestību, ja tu esi aizgājis no Viņa. Nevis Dievs aizgāja no tavas dzīves, bet tu aizgāji.
Piektdien mēs bijām Latvijas valsts Lūgšanu brokastīs. Satikos ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem ļoti sen nebiju ticies. Viens no tiem bija mans bijušais mācītājs Modris Ozolinkēvičs. Mēs forši parunājām, mums joprojām ir labas attiecības. Es pamanīju kādu interesantu lietu. Arī Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps pienāca pie manis, lai parunātu. Es vairs neesmu viņa pakļautībā, viņa draudzē. Ko tas nozīmē? Es esmu viņa sirdī. Es tik un tā esmu viņa sirdī. Es viņam saku: „Es tevi savās domās atceros katru trešo dienu.” Un, iespējams, tas ir vēl biežāk. Tas nav speciāli, taču atmiņas ir. Piemēram, kā mēs Siguldā gājām uz Gūtmaņalu. Tolaik mēs kalpojām Siguldas Vasarsvētku draudzē, un Modris mūs ar sievu aizveda uz Gūtmaņalu, stāstīja par Siguldu un vadāja apkārt. Un pie Gūtmaņalas bija mazs veikaliņš, kurā viņš mūs ieveda un prasīja: „Nu, ko gribat?” Viņš nopirka mums lielo kolu un diļļu čipsus. Tas bija aptuveni 2002. gads. Tas man bija patīkams pārsteigums! Mēs tolaik nevarējām atļauties nopirkt kolu, labi, ka mājās ūdens bija! Es jutu, ka mani mīl. Tad es kalpoju Rīgā, Modra draudzē Vecrīgā, un kādu reizi pēc dievkalpojuma viņš ieveda mani Makdonaldā. Es pirmo reizi biju tādā iestādē! Un atkal: „Ņem, ko gribi!” Bet es nezināju, ko tur ņemt. Modris teica: „Paņem to ābolu pīrāgu, baigi garšīgais, tikai karsts!” Es sapratu, ka karsts, tikai nezināju, ka būs tik karsts. Toreiz es apdedzināju muti. Bet tik un tā es jutos tāds liels. Es domāju: „Viņš mani mīl.”
Ir cilvēki, kuri paliek mūsu sirdīs. Un tur grūti ir kaut ko mainīt. Viņi vienmēr tur paliks. Arī tie, kas sacēlušies, arī tie, kas ļaunu nodarījuši, – viņi paliek manā sirdī. Viņi tik un tā ir mani dēli un manas meitas. Vienalga, ko viņi ir nodarījuši! Kaut arī viņi ir atkāpušies, izvēlējušies citu ceļu, tomēr viņi ir manā sirdī. Reiz, kad kalpoju Ukrainā, kādas pilsētas draudzē bija divas māsas, jaunas meitenes. Un vienu no viņām Dievs konkrēti dziedināja, – viņai bija skolioze, staigāja ar līku muguru, un Dievs viņu iztaisnoja. Pēc diezgan ilga laika, kad jau biju atgriezies Latvijā, saņēmu no viņas e-pastu, un man īpaši palika prātā viens teikums: „Mēs draugus neaizmirstam.” Es esmu viņas sirdī. Mana draudze ir manā sirdī. Ikviens cilvēks. Un īpaši cilvēki, kuri ir manā komandā, ņem mājvietu manā sirdī. Šodien man pie vīra jāizdod viena meitiņa. Šodien ir kāzas. Kaut arī es neesmu viņas bioloģiskais tēvs, man viņa ir ļoti mīļa. Neskatoties uz kādām palaidnībām, tētiņš vienmēr piedod. Tāpat mēs katrs esam Dieva sirdī. Mēs esam radīti pēc Dieva līdzības. Jēzus saka: „Mīliet cits citu, kā Es jūs esmu mīlējis.” Un, jo tuvākas attiecības draudzes kalpam ir ar viņa cilvēkiem, jo vairāk viņi ir viņa sirdī. Nevis kā bezpersonisks pūlis, bet kā cilvēki individuāli. Lūk, mīlestība. Vai tu sāc saprast, kas ir mīlestība? Pat tie cilvēki, kas reiz ir bijuši ar mani kopā, bet tagad vairs nav, ir manā sirdī. Tos cilvēkus, kas ir manā sirdī, es vienmēr atceros. Cilvēcīgi domājot, man vajadzētu būt sliktām izjūtām, viņi taču bija nodevēji un tādas ziepes sataisīja! Bet man nav nekā pret viņiem. Kaut arī es ar prātu zinu, ka nevaru viņus pieņemt atpakaļ draudzē, bet, ja šie cilvēki atnāktu un stundu ar mani runātu, es nezinu, ko es darītu. Var gadīties, ka es izdarītu pretēji tam, kā ir pareizi.
Kādas ir attiecības starp vīru un sievu? Ir brīži, kad viņi jūtas ne īpaši labi, jo tikko ir sastrīdējušies. Nāk galvā visādas domas: „Varbūt tas nebija mans īstais vai īstā? Ko šis cilvēks atļaujas?” Nāk dusmas, taču tas nenozīmē to, ka tu viņu nemīli. Pēc pusstundas viņi atkal ir salabuši, cenšas dzīvot kopā, celt savu laulību un iet uz saviem mērķiem. Viņi mīl viens otru.
Mēs esam Tēva sirdī, un mēs esam viens otra sirdī. Un tur mēs paliekam. Bet visam pāri ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Visai cilvēcīgajai mīlestībai pāri ir Dieva mīlestība. Un mēs nevaram atļauties darīt kādas lietas tā, kā paši gribam. Kā paši jūtam, kādai jābūt mīlestībai pret cilvēkiem. Mums ir jārīkojas tā, kā māca tas Kungs. Kā pazudušais dēls bija Tēva sirdī, tā tu esi Tēva sirdī. Lūk, tā ir Dieva mīlestība! Viņš mīl katru cilvēku, katru pagānu, katru cilvēku, par kuru tu lūdz Dievu. Dievs mīl tos, kas vēl nav atgriezušies pie tā Kunga, kuri nav izglābti un iet pazušanā. Kaut arī viņš lādē tevi, zaimo Dievu un draudzi, ir Dieva pretinieks, atrodas velna važās, tajā pašā laikā Dievs viņu mīl un viņš ir Dieva sirdī. Viss, kas ir jādara katram cilvēkam – jānāk pretī Tēvam un jāsaka: „Tēvs, esmu grēkojis pret debesīm un Tevi. Pieņem mani! Un nevis ka algādzi, bet kā Savu dēlu.” Dievs nepieņem cilvēkus kā Savus algādžus, bet kā savus bērnus. Tu kļūsti par Dieva dēlu un par Dieva meitu.
Tagad turpināsim par kaķi. Man bija ļoti žēl kaķīšus, un, nonākot cietumā, es domāju arī par savu kaķīti. Taču es domāju vēl par kādu lietu – par Dievu. Mamma regulāri lūdza par mani Dievu un aicināja uz baptistu draudzi, kuru viņa tajā laikā apmeklēja. Es par to vietu tajā laikā domāju, ka tur tikai izkāš naudu. Man, narkomānam un dzērājam nedod, bet viņiem dod! Tur, cietuma kamerā, es atvēru Gideonu zilo Bībeli, sāku lasīt un uzdūros rakstu vietai, kurā bija teikts, ka ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es ļoti labi sapratu, ko Dievs man ar to grib teikt. Kopā ar mani kamerā sēdēja kāds vīrs, bandas vadītājs, kura bandā bija četrdesmit cilvēki, viņš ieraudzīja, ka es lasu Bībeli un teica: „Es jau šim visam esmu izgājis cauri, širmis aizbrauks!” Es neklausījos, ko viņš man teica, es turpināju lasīt Bībeli un sāku lūgt. Es biju arestēts par nopietniem noziegumiem, un to bija daudz. To kriminālajās aprindās sauc par buķeti, kad tev nav viens noziegums, bet gan daudz. Narkotiku lietošana, glabāšana, laupīšanas, zādzības… Es biju beidzot noķerts un atrados cietuma kamerā. Liecinieki bija pret mani liecinājuši, papīri bija sarakstīti, prokurors bija ar mani runājis, un mani nosūtīja uz izmeklēšanas cietumu. Viss bija skaidrs, man pienācās sods no sešiem līdz divpadsmit gadiem, jo pēc panta mazāk nebija iespējams par atkārtotu laupīšanu grupā. Toreiz es sapratu – ārprāts, es jau četrus gadus esmu nosēdējis, apmēram divus gadus biju uz brīvām kājām, un tagad man atkal pienākas no sešiem līdz divpadsmit gadiem. Skatoties pēc situācijas, mans termiņš būtu ap divpadsmit gadiem. Nākamajā dienā man vajadzēja būt tiesai par vienu epizodi. Ir dažādi noziegumi un dažādas epizodes, un katrai ir sava tiesa, un es sāku lūgt Dievu: „Dievs, ja Tu izdarīsi tā, ka man piespriedīs tikai četrus gadus, lai gan četrus nemaz nav iespējams piespriest, ja Tu mani izglābsi, tad es iešu uz baznīcu, uz to baznīcu, kur mamma iet, kad tikšu ārā no cietuma!” Pēc šīs lūgšanas naktī es redzēju sapni – tik skaidru, ka es to vēl šodien atceros. Sapnī es biju brīvs un gāju uz savu māju upes krastā. Ārā bija saulains laiks, tikai daži balti un pūkaini mākonīši. Es gāju laimīgs un brīvs. Kad tuvojos mājai, no krūmiem izleca mans Pīcis. Viņš gaidīja mani, un mēs devāmies mājās. Man cita neviena nebija, tikai Pīcis. Dzīvnieciņi jau ir dzīvnieciņi, viņi pārāk neizšķir, kas labs un kas ļauns. Taču dažkārt gadās tā, ka viņi ietaisa kurpēs tiem, kas viņiem ir kaut ko nodarījuši. Pēc šī sapņa es pamodos, un tas bija milzīgs šoks. Es sapnī biju aizgājis gulēt savā mājā, taču tad pamodos, atvēru acis un redzēju – balti griesti! Mani pārņēma sajūta, ka esmu mājās. Es gulēju un skatījos, bet griesti tādi grubuļaini… Arī sienas pelēkas, otrā pusē restes. Sapratu, ka esmu cietumā, un tas bija tikai sapnis. Šī diena bija tiesas diena, un man atbrauca pakaļ ar mašīnu, lai mani uz to aizvestu. Man bija par brīvu piešķirts valsts advokāts, un man nekas nebija jāmaksā, lai gan arī nebija, ko maksāt. Pirms tiesas viņš ar mani tikai nedaudz parunājās, bet tiesas zālē tā mani aizstāvēja! Advokāts ir advokāts, bet tas jau nemaina noziegumu būtību. Man šie noziegumi bija daudz, un par katru pienācās dažādi sodi – pieci gadi, seši, desmit, un kopā sanāktu pietiekami labi. Mani no abām pusēm sargāja policisti, un tiesneši izgāja ārā apspriesties. Pēcāk viņi atnāca atpakaļ un sāka lasīt spriedumu. Es domāju – nu, cik tie gadi būs? Tiesneši lasīja spriedumu, es klausījos, un viņi bija ķērušies klāt tikai vienam no noziegumiem, pat neaizskarot to, kur vajadzēja būt sešiem un divpadsmit gadiem. Tiesnesis teica – vienu gadu jāpavada tādā un tādā kolonijā, nosacīti sodu atliekot – nekavējoties no tiesas zāles atbrīvot. Tas nebija iespējams, jo man tikko bija sakārtoti papīri, mani bija jātiesā par nākamo lietu, man bija jāpaliek cietumā! Es domāju – tā, tagad to piesprieda, nu skatīs nākamo, un man būs jāsēž cietumā nezin cik ilgi līdz tiesai. Tiesneši nolasīja spriedumu un aizgāja. Tiesneši vienkārši gāja prom, un tie policisti stāvēja ar mani. Kad viņi mani veda ar mašīnu, pa ceļam mēs runājāmies. Viņi man jautāja – nu, kas ar tevi? Es teicu – par sešiem gadiem jau nu mazāk nevar būt! Toreiz es gribēju tāds krutais būt, palielīties. Abi policisti stāvēja man katrs savā pusē, un es viņiem jautāju – ko tiesnesis teica? Policists neizpratnē paraustīja plecus, un es jautāju – es varu iet? Es paspēru vienu solīti uz priekšu, tad otru solīti. Neviens nesita un neķēra. Viens no policistiem pēkšņi teica – ejam, brauksim! Domāju – nu redz, tomēr braucam, nebūs man nekāda brīvība. Izrādās – braucam uz cietumu pēc manām mantām! Mani aizveda uz cietumu, es savācu savas mantiņas, izgāju, aiztaisījās vārti, un es biju brīvs. Tas bija šoks. Jāiet uz baznīcu, un kas galu galā notiek ar manu kaķīti mājās?! No sākuma nolēmu iet uz mājām. Viss bija precīzi kā sapnī – skaidra diena, daži mākonīši, es tuvojos mājām, un, ejot gar krūmiem, no tiem izleca mans Pīcis. Mēs laimīgi gājām mājās, man atkal šļirce rokās, vēnā iekšā, kaķis blakus. Pēkšņi iekšā sadzirdēju: „Tu solīji Man, tu solīji…” Es, protams, izdomāju dažādus attaisnojumus – no sākuma izdarīšu šito un to, un tad gan. Tā arī es uz baznīcu neaizgāju.
Pienāca kāda diena, kad es biju jau tuvu vājprātam narkotiku iespaidā, tad es lietoju visu pēc kārtas, un es atkal tiku arestēts un atkal nonācu cietumā. Pēc dažiem mēnešiem es biju iekļuvis atklātā režīma cietumā, un mani atbrīvoja, es varēju aizbraukt vienu nedēļu uz mājām. Tas bija ziemas mēnesis, un bija auksti. Es braucu uz mājām, un visos šos mēnešus esot cietumā, es biju domājis par savu kaķi. Toreiz es devos uz mājām, un diena bija apmākusies. Es nācu tuvāk tiem krūmiņiem, no kuriem viņš bija izlecis pagājušo reizi, bet viņa tur nebija. Es iegāju pagalmā, un mans Pīcis tur nebija, es iegāju dzīvoklī, un arī tur viņš nebija. Vēlāk es uzzināju, ka mans kaķis, mans Pīcis, ir aizgājis dzīvot uz citām mājām. Viņš aizgāja no manis. Kaķis aizgāja no manis!
Dievs tevi mīl, bet katram cilvēkam ir dots laiks, kurā viņš var izvēlēties – pieņemt Dieva mīlestību vai nepieņemt. Cilvēks, kurš Dievu nepazīst – arī viņam iet laiks, kurā viņš var izvēlēties, un pienāk laiks, kad izvēles vairs nav. Arī katram no mums, kas esam izglābti, ir lietas, uz kurām Dievs mūs aicina, par ko Dievs ar mums runā, mums ir kāds laiks, kurā mēs varam izvēlēties, un pienāk laiks, kad to izdarīt vairs nevar. Mūsu pirmajā draudzē, kuru es vadīju Limbažos, bija kāda nepilngadīga meitene, un viņa rakstīja dzejoļus. Viņa bija salīdzinājusi Dievu ar kaķi savā dzejā. Tas skanēja apmēram tā – Viņš kā kaķis, pūkainām, mīkstām un sārtām ķepiņām pieglaužas… Dievs kā kaķis – tā saucās dzejolis. Lūk, Dievs mīl, un Viņa mīlestība ir bez nosacījumiem, bet, kad mēs izvēlamies noraidīt Viņa mīlestību, pienāk brīdis, kad vairs nav iespējas izvēlēties un Viņš atstāj tevi. Tu esi atstājis Viņu, un Viņš atstāj tevi. Ja tu izvēlies Viņu pieņemt, Viņš pieņem tevi, ja tu izvēlies nepieņemt – arī Viņš nepieņem. Dievs turpina tevi mīlēt, taču Viņš nevar tevi pieņemt, ja tu izvēlies atstumt Viņu.
Paldies Dievam, ka pagāja tikai dažas nedēļas, un es atkal nokļuvu cietumā. Iemesls bija, ka es neatgriezos atpakaļ cietumā, lai gan man toreiz pēc vairākām dienām vajadzēja ierasties atpakaļ. Es turpināju lietot narkotikas, un mani piespiedu kārtā atrada un aizveda. Tur, cietuma kamerā, pirmo reizi mūžā viss notika pa īstam. Tas bija brīdis, kad es biju gatavs izdarīt sev galu. Es Tas bija lēmums no visas sirds – tā vairs nebija ākstīšanās vai kaut kas, ko citiem pierādīt. Es skaidri zināju, ka vairs nevaru dzīvot. Es neatradu žiletes, ar ko sev pārgriezt vēnas, bet paldies Dievam, ka man neienāca prātā doma pakārties drēbēs. Es meklēju kurpju siksnas, kuras man bija izvilktas no kurpēm. Paldies tam policistam, kas viņas izvilka! Es skrēju ar galvu sienās un restēs tā, ka noskanēja visa kamera. Es tā nevarēju sevi nosist – bija pārāk vājš ieskrējiens un dūša par mazu, lai ar galvu visu laiku sistu pa sienu, kamēr nomirtu. Cik ļoti Dievs mani mīlēja! Tur, cietuma kamerā, Viņš man atklājās un runāja ar mani dzirdamā balsī, Viņš sūtīja Savus eņģeļus un caur tiem runāja: „Mārci, tevi var glābt tikai Jēzus Kristus!” Es pie tā ķēros kā pie pēdējā salmiņa un jautāju: „Kā?” Viņš teica: „Lūdz piedošanu par saviem grēkiem, atzīsti Viņu par savu Kungu un Glābēju.” Eņģeļi skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, un es vienkārši to atkārtoju aiz tiem. Tā bija elementāra grēku nožēlas lūgšana. Tajā brīdī es piedzīvoju Viņa mīlestību visā pilnībā. Es sajutu, kā Viņa spēks manī ienāk, es redzēju, kā velni un dēmoni sāk griezt zobus un novēršas no manis, sākot lūgties: „Mārci, nepiesauc šo Vārdu, mums deg un sāp!” Es teicu: „Piedodiet, velni, bet šoreiz mana glābšana ir svarīgāka par jūsējo.” Kopš tā brīža esmu brīvs no velna varas, alkohola un narkotiku varas, no visām perversijām un izvirtībām. Dievs pārradīja mani vienā mirklī par jaunu cilvēku Savā mīlestībā – kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns! Man sākās jauna dzīve, tā bija mana otrā piedzimšana, ko sauc par jaunpiedzimšanu. Es esmu jauns, Jēzus ir manī. Kā Viņš mani mīl! Arī tavā dzīvē, iespējams, ir bijuši gadījumi un apstākļi, kad tu vairs varēji nebūt dzīvs, taču Viņš mīl tevi, kāds ir lūdzis par tevi mīlestībā, un līdz šim brīdim tev vēl ir iespējas, bet ir tādi apstākļi, kad vairs nav iespējas, un es biju tieši uz robežas. Es būtu sev izdarījis galu, ja nebūtu Viņš. Man ir jauna dzīve, man ir mūžīga dzīvība, man pieder Debesis, man ir Kristus, man ir Dievs un man ir Tētis! Mans miesīgais tēvs nomira, kad man bija četri gadi, un viņš nekādi nespēja mani mīlēt, jo viņš bija alkoholiķis. Manas attiecības ar patēvu bija abpusēji sliktas. Es nezinu, kas ir tēva mīlestība, neviens tēvs mani nav mīlējis tā, kā tēvam būtu jāmīl, bet es zinu, kā Dievs mīl. Ja manā bērnībā velns nolaupīja manu tēvu, ko Dievs bija man paredzējis, tad šodien Dievs Savā mīlestībā ir atklājies man kā Tēvs un atdevis man Tēvu. Man ir mans Debesu Tēvs, kas mani mīl. Viņš mani māca, kā mīlēt cilvēkus.
Sprediķa tēma šodien ir „Dieva mīlestība”. Mēs uzzinājām, ka esam Dieva sirdī neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī paši esam šodien. Mēs noskaidrojām arī to, ka Viņš mīl mūs un gaida mūs, un, tajā brīdī, kad mēs atgriežamies, Viņš var izrādīt Savu mīlestību arī darbībā. Kamēr mēs neatgriežamies, Viņš mūs mīl, bet mēs nevaram to saņemt. Tāpat mēs noskaidrojām, ka esam radīti pēc Dieva līdzības un ka arī mēs cenšamies mīlēt tā, kā Dievs mīl. Uzzinājām arī to, ka ir cilvēki, kuri paliek mūsu sirdīs neatkarīgi no tā, vai viņi ir rīkojušies labi vai slikti. Mēs viņus mīlam neatkarīgi no tā, kā viņi izturas. Mēs varam mīlēt, un mēs varam mīlēt arī savus ienaidniekus, jo Jēzus pie krusta teica: „Piedod, Tēvs, tiem, jo tie nezina, ko viņi dara.” Kā vispār kaut ko tādu var pateikt? Cilvēki Viņu spīdzina, sit krustā, apsmej, apspļauda, bet Jēzus saka: „Piedod viņiem, viņi nezina, ko tie dara.” Jēzus žēloja viņus. To var izdarīt tikai tas, kas mīl ar perfektu mīlestību. Es jūs mīlu, bet Jēzus jūs mīl karstāk, taču Jēzus mīlestība izpaužas caur draudzi, caur jūsu mācītāju, un, protams, arī pa tiešo. Tu ej savā lūgšanu kambarī un iepazīsti Viņu, kāds Viņš ir, un es esmu tikai instruments, kurš palīdz tev iepazīt Viņu, taču jūs paliekat arī manā sirdī! Man ir Tēvs, kas mani nekad nepievils – es esmu Viņam pa labo roku kopā ar Jēzu Kristu. Jūs arī! Mēs mīlam Jēzu Kristu.
Patiesā svētrunas tēma šodien bija „Līdzība par sējēju”. Šī līdzība mums paskaidros dažas lietas vairāk. Jēzus māca cilvēkus, tostarp arī savus mācekļus, un Viņš saka – sējējs izgāja sēt. Viņš sēja, un bija četru tipu augsnes.
Pirmā – sējējs sēja, un sēkla nokrita ceļmalā. Tā neiekrita zemē, bet ceļmalā, un putni nāca un apēda to. Otra sēkla krita uz akmenāja. Tā ir cieta zeme, kur ir maz zemes, un tur nevar nekas jēdzīgi augt. Trešā sēkla krita labā zemē, bet apkārt bija nezāles – tās auga un nomāca šo sēklu, kas izdīga. Ceturtā ir sēkla, kas krita labā augsnē, uzdīga, auga un nesa augļus – cita trīsdesmit kārtīgus, cita sešdesmit kārtīgus un cita simt kārtīgus.
Mācekļi jautāja Jēzum par šo līdzību, jo viņi neizprata, ko Jēzus ar to grib pateikt. Jēzus skaidroja atsevišķi mācekļiem, un Viņš skaidri pateica – sējējs ir Dievs. Putni, kas apēda šo sēklu, ir velns, bet augsne ir cilvēku sirdis un prāts.
Pirmā augsne nebija laba. Tā krita ceļmalā un putni to apēda, tas nozīmē, ka velns uzreiz paņēma sēklu nost. Tie ir cilvēki, kuri dzird evaņģēlija vēsti un tūlīt to noraida. Vai tev nav bijis tā, ka tu stāsti cilvēkiem par Dievu, un viņi tūlīt aptur tevi, negrib to pieņemt, viņi izsvītro to no savām domām. Mana nelaiķe vecāmamma, kad es viņai centos stāstīt par Dievu, stingri man pateica: „Tu man šo demagoģiju izbeidz!” Viņa bija ļoti inteliģenta dāma, savā dzīvē bija lasījusi ļoti daudz grāmatas un mācēja arī vācu valodu. Tas ir šis pirmais tips. Velns uzceļ barjeras jau pirms cilvēks dzird evaņģēliju. Tās ir dažādas viltus mācības, reliģijas, politiski novirzieni, šausmu stāstiņi par Dievu un par draudzi. Lūk, cilvēks dzird, bet nepieņem. Tātad, vispirms ir nepieciešams pieņemt vārdu.
Otrais veids – sējējs sēja, sēkla uzdīga, bet zeme bija akmeņaina. Tātad cilvēks ar prieku pieņēma sludināto vēsti, bet augsnes kārtiņa bija plāna. Kad saule sāka karsēt, pietrūka mitruma un sēkla nokalta. Jēzus skaidro, ka tie ir cilvēki, kuri ar prieku pieņem evaņģēliju, bet kad ir vajāšanas, kad ir jāapliecina Jēzus cilvēku priekšā, kad ir spiediens no cilvēkiem, viņš padodas. Lūk, šis bija otrais cilvēku tips. Ir nepieciešams apliecināt savu ticību cilvēku priekšā, dzīvot un rīkoties kā jaunpiedzimušam kristietim, nevis slēpjoties. Pie tā jāpieskaita arī evaņģelizācija.
Trešais tips uzņēma vārdu, pieņēma to, taču ir rakstīts, ka grēks auga līdz ar viņiem. Viņi neatmeta savus grēkus, viņi necentās izravēt savas nezāles. Viņi necentās atstāt pasauli un necentās uzvarēt visus savus grēkus un nepilnības, viņi necentās augt Kristū. Līdz ar to nezāles izauga un nomāca vārdu. Šādi cilvēki atkrīt no Dieva. Jēzus šeit runā par to, ka mums ir nepārtraukti jāpilnveidojas. Ja tu nepilnveidojies, tu audzē nezāles.
Ceturtais tips vārdu dzird, pieņem un dara, un šīs vārds nes augļus. Vienā vārdā – rezultāts. Pirmais – pieņem, otrais – apliecina cilvēku priekšā, trešais – pilnveidojas, aug un izravē grēku. Vai jums patīk ravēt? Man ļoti, ļoti nepatīk ravēt, kādreiz skolas laikā piespiedu kārtā mūs atveda ar autobusu un lika ravēt vagas, tas bija padomju laikā kolhozā. Draugi, kam nepatīk ravēt savas sirdis, tie audzē nezāles, un agri vai vēlu tu atsakies no Dieva mīlestības, tu to pazaudēsi. Ceturtais ir rezultāts. Tātad četri punkti – pieņemt, apliecināt, pilnveidoties, rezultāts jeb gūt panākumus. Dievs tevi ir radījis labiem darbiem, Viņš tevi ir radījis panākumiem. Dievs tevi ir radījis mīlestībai – ka tu tiec mīlēts un pats mīli. Tu esi glābts, tu esi auglīgs it visās lietās, tu vairojies it visā, ko tu pasāc, tas tev izdodas. Tu esi vesels un dzīvo labklājībā – lūk, Dieva plāns tavai dzīvei! Tev ir nepieciešams pieņemt Viņa vārdu un Viņa mīlestību, apliecināt Viņa vārdu arī cilvēku priekšā, pilnveidoties un ravēt, un gūt rezultātus, panākumus.
„Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.” (Marka 8:38)
Jēzus saka: „Ja tu cilvēku priekšā kaunies būt kristietis un dzīvot tā, kā Dievs māca, ja tu ej uz kompromisu un šeit esi tāds, bet tur citāds, tad atceries – ne visi, kas saka „Kungs, Kungs!” ieies Debesu valstībā, bet tikai tie, kas darīs Debesu Tēva prātu.” Viņš saka: „Ja tu Manis dēļ kaunies, Es tevis dēļ arī kaunos.” Mēs nevaram vieni būt sirdī, bet citi reāli dzīvē. Varbūt tu domā: „Es negribu Jēzu nodot, bet tad, kad ir situācijas, es Viņu nododu.” Draugs, Jēzus saka, kas kaunas Viņa dēļ cilvēku priekšā, tā dēļ Viņš kaunēsies. Vai tu vari, ejot ārā no mājas, Bībeli nest pie rokas? Pamēģini – paņem tā, lai redz uzrakstu. Vienmēr, kad es ņemu rokās Bībeli, man galvā ienāk doma, uz kuru pusi to griezt – tā, lai redz vai nē. Manā prātā vienmēr ir tāda doma, taču ir vēl kāda – es mīlu Dievu. Ir tādi brīži, kad gribas cilvēku acīs būt citam, bet atceries, ko saka Dievs: „Ja tu Manis dēļ kaunēsies, Es tevis dēļ arī kaunēšos.” Es savu Tēvu nekaunos, tiem citiem būtu jākaunas par savu dzīvi! Mēs esam tik maz, ka esam dīvaini viņu acīs – kā tā var dzīvot, svētie atradušies.
„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. ” (Mateja 7:21)
Katram ir tāds brīdis, kad ir jāuzvar kādas konkrētas lietas, ir jāpilnveidojas ik dienas. Vai jums mājās ir kaut kas jauns? Man ir jauns plaukts. Un zini, kādēļ? Tāpēc, ka man ir tik daudz grāmatas, un vairs nav kur likt. Es nemitīgi tās pērku un pasūtu, izlasu vienu un uzreiz lasu nākamo. Neiet tik viegli, kā gribētos, bet es lasu. Man ir jauns plauktiņš, jo manām grāmatām vairs nav vietas. Es pilnveidojos, esmu ravētājs! Es negribu būt tas, kas nonīkst starp ērkšķiem un dadžiem. Draugi, pilnveidojieties! Man ir jauns dators, pirmo reizi mūžā ar licenzētu programmu. Es katru dienu pastāvīgi sēžu pie datora, rakstu un daru vēl dažādas lietas. Man viss, ko es rakstu, sinhronizējas telefonā – pašam nekas nav jāatceras un jādomā, jo viss ir tur iekšā, viss, kas man ir datorā, ir līdzi šeit telefonā. Zini, ir tāda rakstura īpašība inovatīvs. Es cenšos, lai man tehnoloģijas būtu jaunākās, taču tā nav zīmēšanās, tas nav tā – „citiem ir un man arī vajag”, bet gan tā ir mana būtība, es nepārtraukti gribu pilnveidoties it visā. Tas, ka es tiecos pēc jaunām lietām, norāda uz šo manu rakstura īpašību. Ravētājs! Kam nepatīk ravēt, to noēd dadži.
Tātad – pieņemt, apliecināt, pilnveidoties, rezultāts. Es pirmo reizi šo Rakstu vietu ieraudzīju īstajā gaismā. Mēs Bībeli katru reizi redzam citādāk, bet šis jau ir tuvāk patiesībai. Jēzus šeit konkrēti runā par vajāšanām, Viņš nerunā par kādu dīvaino sajūtu augsni. Nē, vienkārši ir vajāšanas, un tu atkāpies. Radinieki paspiež uz tevi, un tu atkāpies. Cilvēku acīs tu gribi būt labāks, tāds, kā viņi, nevis kā Dievs grib tevi redzēt. Par to ir runa, tas ir tas, kas ar prieku uzņem un pēc tam atkāpjas. Tāpat tur, kur ir dadži un ērkšķi – tas ir vienkārši grēks. Tur tā ir rakstīts – pasaules kārības nomāc. Kā ir ar tevi? Vai tu tā mierīgi pieņem to, kas rakstīts Bībelē, ko sludina mācītājs, vai tomēr nē? Cik laika tev vajag, lai pieņemtu? Lūk, bet laiks ir īss, draugi, un kaķītis var aiziet pie kaimiņiem. Lūk, šī Rakstu vieta ir par to pēdējo punktu, ko nozīmē nest augļus:
„Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja un sacīja: “Debesu valstība līdzinās sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks ņēma un iesēja savā tīrumā. Šī ir gan mazākā no visām sēklām, bet, kad tā uzaug, tad tā ir lielāka par citiem dārza stādiem un top par koku, tā ka putni apakš debess nāk un taisa ligzdas viņa zaros.”” (Mateja 13:31-32)
Lūk, Dievs nāca un iesēja tevī Savu vārdu, un tu to pieņēmi, tu turpināji apliecināt un ravēt, un pilnveidoties. Tu izaugsi liels, tu gūsi panākumus, un cilvēki nāks pie tevis un caur tevi iegūs glābšanu, celsies un nostāsies uz savām kājām. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova
