Tu pielūdz vienīgo un īsto Dievu,
jo nav cits vārds mums zem debess dots, kurā mums lemta pestīšana. Visi ceļi locīsies un visas mēles atzīsies Jēzus priekšā. Visi dzīvie un mirušie reiz stāsies Viņa priekšā. Nav svarīgi, vai tu pazīsti vai nepazīsti Dievu, mēs visi stāsimies Viņa priekšā un saņemsim algu. Mūsu alga ir mūžīgā dzīvība un Dieva tuvums, un mūsu alga ir tas, ka mēs visi varam būt kopā, slavēt un pielūgt Dievu. Iespēja pielūgt Dievu ir privilēģija, un privilēģija ir arī tas, ka draudzē tev ir īsti brāļi un īstas māsas. Mēs bez Dieva un viens bez otra nevaram iztikt. Lai arī kaut debess un zeme zustu, mums paliek Dieva tuvums, un Dievs tā ir iekārtojis, ka mēs esam dievišķa draudze, daļa no Viņa, Dieva miesa. Mēs visi esam savienoti ar garīgām, ciešām saitēm, kuras ir spēcīgākas par miesīgām, radnieciskām saitēm.

Mēs pagodinām Dievu, un, kur ir Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Esot draudzē, notiek dziedināšana gan garam, gan dvēselei, gan miesai. Tas, par ko es šodien vēlos runāt, ir personīgas attiecības ar Dievu. Šo tēmu es īpaši saņēmu no Dieva, un es zinu, ka Svētais Gars caur to darīs izmaiņas pie tevis jau šodien. Personīgas attiecības ar Dievu – tā ir tēma, par kuru ir daudz runāts un dzirdēts, tomēr šodien tā būs citāda, jo mēs apskatīsim, kādas ir pareizas attiecības ar Dievu. Šodien mēs uzzināsim, kas ir personīgo attiecību ar Dievu pamats. Ir tikai viens vērā ņemams un Dieva atzīts veids, kādā veidot attiecības ar Dievu, un šis veids ir mīlestība. Personīgu attiecību ar Dievu pamats ir mīlestība. Personīgas attiecības ar Dievu ir laiks, kurā ietilpst lūgšanas un Bībeles lasīšana, slavēšana un pielūgsme. Tas ir laiks, kurā esmu tikai es un Dievs. Ļoti būtisks ir motīvs, kādēļ es šīs attiecības veidoju – ir dažādi iemesli, un tos varētu uzskaitīt ļoti daudz. Dažkārt iemesli, kādēļ mēs piekopjam attiecības ar Dievu, ir savtīgi un egoistiski. Piemēram, mācītājs saka, ka, lai tu būtu dziedināts, tev jābūt regulārās attiecībās ar Dievu – tu to dari un varbūt tiešām tiec dziedināts, taču tavs motīvs, kādēļ šīs attiecības tiek veidotas, nav pareizs. Caur šo motīvu neatveras debesis un neatnāk Dieva klātbūtne. Tas, caur ko atnāk izmaiņas tavā dzīvē, ir mīlestība.

„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)

Pāvils saka: „Vai jūs nezināt, ka Svētais Gars mājo jūsos?” Brīdī, kad es pieņemu Jēzu par savu Glābēju, es atveru savu sirdi un ielaižu Viņu tajā. Dievs manī ienāk caur Svēto Garu. Mums ir Svētais Gars, Viņš mājo mūsos. Svētais Gars mūsos mīl. Bībele saka, ka Dievs ir mīlestība.

„Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8)

Kas nemīl, tas nepazīst Dievu. Tie, kuri piekopj personīgas attiecības ar Dievu tikai tādēļ, ka viņiem kaut ko no Dieva vajag, iespējams, patiesībā Dievu nemaz nepazīst. Vienīgais motīvs, lai meklētu Dievu un piekoptu personīgas attiecības ar Viņu, ir mīlestība pret Dievu. Mīlestība ir labprātīga. Tā ir ļoti nopietna tēma, un daudziem no mums tas būs ne tikai atklājums, bet dziedināšana sirdij, dvēselei, prātam un miesai. Personīgo attiecību ar Dievu pamats ir tikai un vienīgi mīlestība, un mīlestība var būt tikai labprātīga. Ganna jau iepriekš minēja, ka labprātīgu devēju Dievs mīl. Ne tādu, kas dod ar piespiestu un smagu sirdi, bet labprātīgi. Es nesaku, ka tad, ja mums ir problēmas ar labprātību, mēs visos gadījumos nepazīstam Dievu, taču es vēlos parādīt pārāku ceļu uz personīgām attiecībām ar To Kungu. Ja mums nav mīlestība, bet cits motīvs attiecībām ar Dievu, var izrādīties, ka Viņu nemaz nepazīstam, taču tas nav akmenī kalts.

Es biju ciemos pie savas mammas, un viņa man iedeva radio, par kuru jau daudzas reizes esmu stāstījis. Tā ir kā relikvija. Caur šo radio es pirmo reizi mūžā evaņģēliju dzirdēju tā, ka es to sapratu un uzņēmu nopietni. Tas bija laikā, kad es nevarēju ne dzīvot, ne mirt. Man bija bail izdarīt pašnāvību, jo es baidījos nokļūt ellē. Šis radio bija viena no nedaudzajām lietām, kas man piederēja, un es tajā biju uzgriezis tādu radiostaciju, kuras mūzika man patika. Izrādījās, ka tas bija Kristīgais radio, un pauzē starp dziesmām kāda meitene ļoti pārliecinoši teica: „Piesauciet Jēzus Vārdu, un Viņš izmainīs jūsu dzīvi. Ikviens, kurš piesauks Jēzus Vārdu, tiks izglābts.” Dievs runāja uz mani caur šo meiteni. Tā bija pirmā reize, kad es Jēzus Kristus Vārdā nācu pie Dieva. Pozitīvas izmaiņas nenotika tajā pašā dienā, bet tā bija pirmā reize, kad es sāku piekopt personīgas attiecības ar Dievu. No šīs dienas, kas bija 2000. gada marta sākumā, es sāku runāt ar Dievu Jēzus Vārdā. Es teicu: „Jēzu, ja Tu esi Dievs, kurš radījis debesis un zemi, tad izglāb mani un maini manu dzīvi.” Tolaik es nesapratu Jēzus upuri un nezināju, ka man ir jānožēlo grēki, taču es sāku apzināties un saukt uz Jēzu kā uz Dievu. Es to darīju trīs reizes dienā, līdz aukstā un tumšā cietuma kamerā, karcerī, 2000. gada 17. martā es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu eņģeļu pavadībā. Es reāli dzirdēju balsi, kas man skaitīja grēku nožēlas lūgšanu, es to atkārtoju, un tajā brīdī Dievs mani aizskāra, piedeva manus grēkus, un es iegāju Dieva valstībā, Dieva gaismā. Tā bija pēdējā reize, kad es biju nelaimīgs un lietoju alkoholu, narkotikas vai tamlīdzīgas lietas. Es kļuvu absolūti brīvs un dziedināts. Protams, ka viss mans ticības ceļš, šķīstīšana un tīrīšana vēl bija tikai priekšā, taču es biju ieguvis prieku un laimi Dievā. No šī notikuma ir pagājuši 15 gadi, un kopš tās dienas es nekad neesmu atstājis savu ieradumu iedalīt regulāru, vēlams katru dienu, laiku, kurā es lasu Bībeli, lūdzu, slavēju un pielūdzu, un pavadu laiku klusumā ar Dievu.

Personīgais laiks ar Dievu var būt mājās, mežā vai jebkurā citā vietā, tas var būt mūzikas pavadījumā, tas var būt dažādās vietās un veidos, taču svarīgi ir tas, ka šajā laikā esi tikai tu un Dievs. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko Dievs ir darījis pie manis un caur mani arī pie tevis, ir pateicoties šim regulārajam laikam kopā ar Viņu. Es meklēju Dieva gribu, prātu, vaigu un Viņa tuvumu. Toreiz man nebija saprašanas, kas ir mīlestība un kā tā izpaužas, taču es mīlēju Dievu tā, kā mācēju, instinktīvi, jo biju emociju jūrā no tā, kā biju Viņu piedzīvojis. Mana toreizējā sapratne par mīlestību ļoti krasi atšķīrās no tā, kā es to saprotu tagad. Pirmo gadu pēc jaunpiedzimšanas es staigāju kā pa mākoņiem. Skatoties ar pasaules acīm, es biju nenormāls. Es Dievu sajutu ik brīdi. Man mājās stāv vēstule, kuru es rakstīju mammai pēc tam, kad atgriezos pie Dieva. Es to pārlasīju, un tie vārdi, kas tur ir rakstīti, ir tādi kā nobrieduša kristieša vārdi. Visu to, ko es tur rakstīju, es zināju no Svētā Gara, kas manī. Tas bija visa sākums, un tagad es esmu šeit, un arī tu vari lasīt šo.

„Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. (..) Viņš teica: “Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.”” (Psalms 18:1–2)

Dāvids bija vīrs pēc Dieva prāta. Viņš bija Dievam mīļš cilvēks. Dāvids bija tas, ko mēs vienmēr minam par paraugu, un viņš ir viens no Bībeles centrālajām personām. Jēzus ir Dāvida sakne. Tieši Dāvids pieveica Goliātu un bija dievbijīgs ķēniņš. Tieši viņš bija tas, kurš uzcēla slavu un pielūgsmi Izraēlā. Dāvidu var saukt par cilvēku, kurš ir guvis ļoti lielus panākumus savā ticības dzīvē. Visa atslēga ir šajā pantā: „Es tevi mīlu, Dievs, no sirds dziļumiem.” Vai tu mīli Dievu no sirds dziļumiem? Kāds ir tavs motīvs, kādēļ tu pavadi laiku ar Dievu? Kāds ir tavs motīvs, kādēļ tu vispār apmeklē draudzi? Tas nenozīmē, ka jebkurš motīvs, lai apmeklētu draudzi un nāktu pie Dieva, nav labs, taču es tev gribu rādīt pārāku ceļu, jo, paliekot pie vecā, var izrādīties, ka kļūstam Dievam nederīgi.

„Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”” (Lūkas 10:27)

Dievs mūs māca Viņu mīlēt gan ar prātu, gribu un spēku, gan arī ar dvēseli un emocijām. Pareizs motīvs, lai veidotu attiecības ar Dievu un nāktu pie Viņa lūgšanā, ir labprātīga mīlestība, un es to atkārtošu vairākkārt, lai šis teksts paliktu tavā galvā un sirdī. Personīgo attiecību ar Dievu vienīgais pamats ir mīlestība, un vienīgā pareizā mīlestība ir labprātīga. Atceries – mīlestība un labprātība. Kāpēc mūsu dzīvē nenotiek tas, ko Dievs ir apsolījis? Pāvils saka, ka, ja es labprātīgi sludinu evaņģēliju, man ir alga. Bet, ja es daru to tikai pēc pavēles, tāpēc, ka tā vajag, tad esmu tikai amata izpildītājs. Amata izpildītāji arī saņem algu, bet Pāvils šeit nerunā par amata algu. Patiesā alga ir, ja attiecībās ar Dievu pamatā ir labprātīga mīlestība. Dievs neviena nepiespiests nāca uz zemi un atdeva Sevi un to pašu Viņš sagaida no mums.

Savās personiskajās attiecībās ar Dievu pēdējā laikā es iepazīstu Svēto Garu. Kā es to daru? Ņemu Rakstu vietas no Bībeles, kur ir runa par Svēto Garu, un pārdomāju tās mājās, mežā vai kur citur. Es jautāju Dievam, saņemu atbildes, pārdomāju un slavēju. Un, lūk, viena no Rakstu vietām, no kuras, iespējams, radās šis sprediķis.

“Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.” (Jesajas 11: 2)

Kas ir bijības un atziņas Gars? Redzi, Svētais Gars ne tikai klājas pār mums, bet Viņš mājo mūsos un dod mums domas, pareizās domas. Viņš ir iniciators šīm domām, dod tām startu. Gars dod pareizās sajūtas, Viņš mīl un dara to labprātīgi. Un šos signālus Viņš dod mūsu emocijām, mūsu prātam. Mēs pieņemam lēmumu paklausīt tām vai nē. Svētais Gars mūsos mīl, Viņš mūsos jūt, un mēs varam just tā, kā Viņš jūt. Mēs varam domāt tā, kā Viņš domā, mums ir jāieklausās Viņa balsī. Dieva vārds saka, lai piepildāmies ar Garu. Mums regulāri jāmeklē Viņa vaigs, jālasa un jāpārdomā Viņa vārds. Tātad, kas man liek bīties To Kungu? Tā Kunga Gars. Viņš izraisa bijību Tā Kunga priekšā. Kurš man izraisa pareizas domas, liek nevadīties tikai no emocijām, bet arī padomāt ar galvu? Saprāta Gars, gudrības Gars, padoma Gars, atziņas, atklāsmes Gars, Kurš man dod spēku? Spēka Gars. Spēks mums ir no Svētā Gara, kas ir manī un tevī. Ja Tas Kungs ir tevī, un Viņš ir mīlestības Gars, Viņš mīl tevī. Un tu vari uztvert Viņa mīlestību un vari mīlēt tā, kā Viņš mīl. Tu vari būt labprātīgs tāpat kā Viņš ir labprātīgs.

Zinu, ka šobrīd varbūt vēl ir sarežģīti, bet drīz būs vesela rinda ar piemēriem. Viens no iemesliem, kāpēc mēs nevaram pieņemt Dieva mīlestību pilnā mērā un kāpēc mēs paši nevaram mīlēt Dievu ir, ka mēs neredzam Dievu kā mīlestību. Mums ir aizspriedumi. Neviens nevar pilnībā būt brīvs, kamēr viņš labprātīgi nemīl Dievu. Mīlestība ir labprātīga. Piemēram, ja sieva jautā vīram, vai viņš viņu mīl, bet vīrs neatbild, vai tā ir mīlestība? Tā nav mīlestība, kas pieprasa mīlestību. Mīlestība ir tad, ja mīl, kaut arī nav pretmīlestības. Mīlestība neuzspiež sevi otram. Šī ir galvenā doma, kuru es gribu tev pateikt šodien. Dievs ir mīlestība, un Viņš neuzspiež tev Savu gribu, Savu mīlestību. Es pat neteikšu vārdu „džentelmenis”, jo tas skan pārāk vienkārši. Mīlestība sagaida no manis, ka es mīlēšu Dievu un cilvēkus labprātīgi. Dievs radīja cilvēkus ar brīvu izvēli. Viņš neradīja robotus, kas viņu akli mīl, apbrīno piespiedu kārtā un nepiedraud mums ar elli, ja mēs Viņu akli neapbrīnosim. Tā nav mīlestība. Dievam ir pavisam citi motīvi. Un elle, starp citu, iesākumā nemaz nebija. Un pēc tam tā tika radīta ne jau cilvēkam. Atceries, ja kāds tev ar varu pieprasa sevi mīlēt, tā nav mīlestība. Citā gadījumā tā ir perversa un kropla mīlestība. Bieži vecāki saka savam bērnam, ka bērns viņu nemaz nemīl, jo rīkojas nepareizi, ačgārni. Tā nav patiesa mīlestība, ka vecāki sagaida, ka bērns viņus piespiedu kārtā mīlēs. Arī Dievs mums neprasa akli paklausīt, akli kalpot, akli Viņu mīlēt. Viņš grib, lai mēs paklausām Viņam labprātīgi, no brīvas gribas. Ne tāpēc, ka man no Dieva vai Viņa soda ir bail, bet tāpēc, ka mīlu Viņu. Tāpat arī mīlu cilvēku ne jau tāpēc, ka viņš šantažē mani, bet no brīvas gribas. Es gribu un es mīlu cilvēku un man nav jāpieprasa no šī cilvēka, lai viņš kaut ko paveic manā labā. Tas, kurš mīl, tas dod, jo mīlestība nav savtīga, bet dodoša. Ja ģimenē kaut kas ir jāpieprasa, tā nav labprātīga mīlestība.

Ir tāds stereotips – nepareiza draudzes jeb Kristus miesas izturēšanās pret sievieti. Šis stereotips traucē iepazīt savu Tēvu tuvāk, mīlēt Viņu un būt labprātīgam, jo, stereotipiski domājot, sieviete, taču, ir zemākā līmenī nekā vīrieši. Domāju, ka daudzas sievietes bieži ir sajutušās zemākā stāvoklī nekā vīrieši. Ne tik laba un pilnvērtīga kā vīrietis. Kā tev šķiet, ko tu padomātu, ja man būtu jāizvēlas no diviem kandidātiem (vīrieti un sievieti) savu palīgu? Tu noteikti teiktu, ka tas būtu vīrietis, vai ne? Bet kāpēc tu tā domā? Vai tad tāda ir mana politika? Zini, kāpēc tu tā domā? Tāpēc, ka mēs labprātīgi nespējam mīlēt. Un, ja mēs to nespējam, tad mūsu upuris nav labprātīgs un derīgs. No kurienes jums, sievietes, rodas šīs mazvērtīgās domas par sevi, ka esat sliktākas par vīriešiem? Šajā draudzē tiešām sievietes tiek vērtētas, bet ir draudzes, kur sievietēm ir otršķirīga loma, jo, redzi, Bībelē taču ir rakstīts, ka sieva ir vīra palīgs un vīrs valdīs pār viņu. Bet vai tiešām tur tā tas arī ir domāts? Ja mēs lasām Bībeli mīlestībā un studējam to, tad saprotam, ka šī vīra vara pār sievu ir domāta kā grēka sekas, lāsts.

“Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.””  (1. Mozus 3:16)

Tātad, pirms grēkā krišanas sievai nebija nekādas dzemdību sāpes. Es pat nevaru iedomāties, kā tad notika dzemdības. Un sievai būs kārot pēc sava vīra un vīram būs valdīt pār sievu. Bet jāatceras, ka tas tika solīts jau pēc grēkā krišanas. Dievs patiesībā sākumā neradīja tādu vīrieti un sievieti. Viņi bija pilnīgi līdzvērtīgi. Tātad, ko tas nozīmē, ja vīrs valda pār sievu vai vīrietis pār sievieti? Lāsts. Kāds lāsts tika vīrietim pēc grēkā krišanas? Tev būs smagi un sūri strādāt. Taču jau tūliņ Dievs saka, ka lāsts būs īslaicīgs, šī pakļaušanās vīram būs īslaicīga.

“Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Mozus 3:16)

Par ko šeit tiek teikts? Par Jēzu Kristu, kurš nomira pie krusta un ar Savām asinīm atbrīvoja mūs no lāsta. Lūk, pierādījums tam:

“Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.” (Galatiešiem 3:13–14)

Jēzus Kristus mūsu labā pats kļuva par lāstu. Lāsts tiek salauzts līdz ar to brīdi, kad tu pieņem Kristu par savu Glābēju. Nav nekādas atšķirības starp sievieti un vīrieti Dieva priekšā. Mēs esam absolūti līdzvērtīgi. Diemžēl dažās tradicionālās draudzēs sievietes nedrīkst kalpot, ja nu tikai grīdas mazgāt. Šeit redzam šo aplamo stereotipu un sievietes diskrimināciju. Draudzēs tas izpaužas visvairāk. Eiropā varbūt ne visās draudzēs, bet kā ir Islāma valstīs? Kāds tur statuss ir sievietēm? Kāds statuss ir sievietēm zemēs, kur ir katoļu draudžu īpatsvars, piemēram, Kolumbijā? Jūs zināt, no kurienes nāk G12? No Kolumbijas. Bet tur uzsvars tiek likts tikai uz vīriešiem, ne sievietēm. Kāds politiķis ir teicis: ”Mēs esam zaudējuši pārāk daudz talantus tikai tāpēc, ka šie talanti nēsā svārkus.” Es nemeklēju ne vīrieti, ne sievieti, bet es meklēju cilvēku, kurš spēj izpildīt konkrēto uzdevumu. Un tāpēc, ka tu esi vīrietis, tev nebūs nekādas priekšrocības. Paldies Dievam, ka Viņš man devis smadzenes, jo, ja es jau no sākuma būtu domājis šajos tradicionālajos stereotipos, tad šīs draudzes nebūtu. Varbūt ar pāris brāļiem mēs te sēdētu. Jautājums: kas tevi pieveda pie Dieva – vīrietis vai sieviete? Vairumā sievietes? Tātad „talanti patiešām nēsā svārkus”. Es nekādā gadījumā negribu noniecināt vīriešus un varbūt pat būs jāpievērš viņiem arī vairāk uzmanības. Taču, piemēram, ģimenē tikai tāpēc, ka esi sieviete, tev ir vairāk jāmīl vīrs? Par kādu gan labprātību šeit var būt runa? Nevajag man tādu mīlestību bez labprātības. Arī Dievs nevēlas piespiestu mīlestību. Viņš sagaida labprātību no tevis.

“Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebrejiem 13: 17)

Paklausiet, bet dariet to labprātīgi un ar mīlestību, lai jūsu vadītājs varētu jums kalpot ar prieku, kā te arī tālāk ir teikts. Jo citādi būs traki – kāds „dabūs pa galvu”, kāds tiks atstādināts no vakarēdiena utt.  Respektīvi, sanāks tāda akla bezierunu paklausība, kura nenes nekādu labumu nevienam. Tātad, ja vadītājs tev nevar kalpot ar prieku un mīlestību, tev tas neder. Nu, ja tu, piemēram, regulāri pacel balsi uz vadītāju, kāda gan attieksme var būt vadītājam pret tevi? Vai liela mīlestība un prieks? Viņš gan tevi mīlēs ar lēmumu jeb agapes mīlestību, bet emocijas nebūs tās labākās. Un kas notiek ar vīru, ja sieva nemitīgi „zāģē vīru ar motorzāģi Husqvarn”? Vai varbūt kādam mamma ir kā zāģis? Tu zini, ka mamma jāmīl, bet, ja tu vadies pēc sajūtām, tad tajā brīdī tu mammu ļoti mīli? Nē. Tātad, secinājums – „zāģus” nemīl. Jūs mīl tikai tāpēc, ka esat mamma, līderis, priekšnieks darbā un esat atkarīgs no šī cilvēka (bailes, šantāža, alga, kabatas nauda utt.)un tas nekam neder. Jo, zāģējot otru, nepanāksiet, ka viņš jūs ļoti mīlēs. Varbūt tikai ar prātu mazliet. Tomēr Jēzus, mirdams pie krusta, mīlēja visus, kas Viņu bija „zāģējuši”. Viņš lūdza Tēvu, lai Tēvs viņiem piedod, jo viņi nezina, ko dara. Ja mani kāds visu laiku “zāģē”, ticiet man, mīlestības jūtas pamazām samazinās. Arī, ja zāģē ar pauzēm, sajūta vienalga uzreiz noplok. Tāpat, ja sieva paklausa vīram tikai tāpēc, ka tā rakstīts Bībelē… Ziniet, tā Bībelē nav rakstīts. Lāsts ir salauzts, jūs esat vienlīdzīgi. Dievs ir iekārtojis tā, ka vīrietis ir augumā raženāks, stiprāks, savukārt, sieviete – smalkāka. Un, ja sieva paklausa vīram, tad viņa saprot un zina, ka savādāk ģimene pareizi nefunkcionēs. Bet nekādā ziņā sieva nav zemākā stāvoklī par vīru un arī otrādi.

Tāpat arī katrā valstī ir prezidenti, līderi, vadītāji. Kā jūs domājat, kāpēc cīnās pret korupciju? Tāpēc, ka šie vadošie cilvēki izmanto savu stāvokli. Cilvēks var būt brīvs tikai brīvprātīgās attiecībās. Mēs neesam Dieva vergi. Jēzus mūs sauc par draugiem, nevis kalpiem un vergiem. Jo kalps jau nezina, kāpēc viņš paklausa, viņš vienkārši paklausa, jo ir kalps. Piemēram, hokeja komandā nepaklausīt trenerim nozīmē zaudēt spēli, ne tā? Tātad bez paklausības līderim nevar funkcionēt grupiņa. Personīgo attiecību pamatā ir mīlestība, turklāt labprātīga mīlestība. Mums ir profesionāla armija. Ir liela atšķirība, vai cilvēks tajā tiek iesaukts pret viņa gribu vai arī viņš brīvprātīgi nolemj dienēt armijā. Kā atšķirsies viņa paklausība komandierim? Tā radīsies nākamie dezertieri, jo nebūs labprātīga vēlēšanās dienēt. Brīvprātīgi es paklausītu komandierim uz 110%.

Kas ir Svētais Gars? Mans vecākais partneris, draugs, padomdevējs, aizstāvis. Viņš man neko nepavēl, bet mājo manī. Es neesmu Viņa vergs. Es varu klausīt vai neklausīt Viņu, bet es mīlu Viņu un izvēlos klausīt Viņa balsij. Viņš neuzspiež man Savu balsi un Savu gribu. Es neesmu Dieva vergs, bet Viņa draugs. Mīli savu draugu, savu Dievu. Lai tev sākas citas attiecības ar Dievu nekā tās bija līdz šim.

Ir tā, ka, ja man kāds cilvēks ko izdara vai pakalpo, bet tas nav mīlestībā, man tas nav svarīgi. Draudzē ir tāda kārtība, ja kādi divi cilvēki grib precēties, viņi nāk pie mācītāja un runā par to. Jo, saprotams, ka nav jēgas sākt dzīvot kopā, kamēr viens par otru visu kārtīgi nezina – raksturu, ieradumus, intereses, grēkus utt. Kā to var uzzināt? Šie cilvēki apmeklē mājas grupiņu, tiekas ar apkārtējiem. Protams, tu pats izvēlies savu otro pusīti, bet labāk ir pirms tam pakonsultēties, parunāties ar mācītāju vai līderi, varbūt tu uzzini kādas lietas, ka tev pāriet apetīte precēties. Tātad tu ievēro šo kārtību draudzē, lai varētu apprecēties, dari to, to un to… Bet, ja tavs motīvs visu šo kārtību ievērot ir tikai tāpēc, ka mīli tikai šo cilvēku, nevis mīli Dievu un labprātīgi Viņam paklausi, visticamāk, tu cietīsi zaudējumu. Jo, ja tu aprecēsies, vai šīs lietas, ko tu nelabprātīgi notušēji pirms laulībām, lai tikai apprecētos, atkal neparādīsies? Vai narkomāns, izolēts cietumā, nav narkomāns, kaut gan netiek pie narkotikām? Vai alkoholiķis cietumā nav alkoholiķis? Meitenes, esiet gudras! Ja jūtat, ka pirms laulībām puisis rīkojas pareizi tikai tāpēc, lai izpatiktu un varētu apprecēties, bet ne no sirds, tad ziniet, ka būs slikti. Kam tev vīru, kurš nemīl Dievu un grib tikai tevi, tavu uzmanību, mīlestību, bērnus? Kārtības ievērošana tikai tāpēc, ka mācītājs tā teica, neder. Der tikai uz brīvprātības principa. Tā kā padomā kārtīgi, pirms gribi precēties, kā rīkoties, lai nebūtu sekas. Tāpat arī ar Dievu.

Laulībā ir tāda lieta kā sekss. Ir dažādi – viens grib, otram sāp galva. Pāvils saka, ka laulātajiem jāizpilda savs pienākums vienam pret otru. Taču, ja es manipulēju ar Bībeles rakstu vietu un pieprasu seksu no sievas, tā nav labprātīga mīlestība. Vari gaidīt, ka sieva tev sniegs šo seksu ar dažādu manipulāciju palīdzību, piemēram, ar  šantāžas palīdzību. Vai tev to vajag? Vai tev patīk tādas attiecības kā ar prostitūtu? Vai gribi būt harēma karalis? Uz priekšu! Bet zini, ka šādā gadījumā tu vairs neturi šos cilvēkus par personībām. Sievas, nezāģējiet vīrus ar frāzi: “Tu mani nemīli.” Visdrīzāk tu, sieva, pati savu vīru nemīli. Un es šīs visas lietas salīdzinu ar attiecībām ar Dievu.

Skat, kā esmu sarakstījis par mīlestību:

Mīlestība no otra neko neprasa un nepieprasa.

Mīlestība dod neprasot.

Mīlestība klusi gaida pretmīlestību.

Ja mīlestība nesaņem šo mīlestību pretī, tad viņa nepieprasa, bet turpina mīlēt.

Ja mīlestību nepieņem, tā neuzbāžas ar savu uzmanību, bet turpina mīlēt un vienmēr ir atvērta brīdim, kad otrs izvēlēsies nākt pretī.

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” (1. Korintiešiem 13:1)

Pāvils šeit saka, ka, ja man nav mīlestības, es neesmu nekas. Es nevaru ne sludināt, ne kalpot. Un kāda ir mīlestība? Laipna, tā neskauž, nav uzpūtīga, nemeklē savu labumu. Mīlestība nemeklē, lai to mīl. Draugi, Dievs nepieprasa mīlestību no tevis. Tu esi brīvs, absolūti brīvs cilvēks un vari Viņu mīlēt vai nemīlēt. Jūsu attiecības ir uz pilnīgas brīvprātības pamata. Tiklīdz sākas kontrole, šantāža, kaut vai ņemot Bībeles pantus, tā vairs nav mīlestība.

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.  Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1. Korintiešiem 13: 4–13)

Tātad, personīgas attiecības ar Dievu ir mīlestībā, un mīlestības pamats ir labprātība. Ja kāds no tevis pieprasa mīlestību, kā tu jūties? Briesmīgi. Ir bieži tāda situācija ģimenē, kad viens no laulātajiem kāda iemesla dēļ vēlas gulēt citā gultā (gulta pa cietu vai ilgi jālasa grāmata). Gaidi traci. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tevi terorizēs. Lai ko tu darītu, tevi terorizēs. Jautājums – vai tāda ir labprātīga mīlestība? Labprātīga mīlestība teiktu: guli tur vai tur, es tevi vienmēr gaidu atpakaļ mūsu gultā. Lūk, labprātīga mīlestība. Es neesmu vergs ne Dievam, ne cilvēkiem. Esmu Dieva draugs, un Viņš ir mans vecākais partneris. Es neesmu instruments, ar ko kāds gūst kaut kādu labumu.

Jāņa evaņģēlijā Jēzus prasa Pēterim, vai Pēteris Viņu mīl.

“Vēl otru reizi Viņš tam saka: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Viņš saka tam: “Gani Manas avis!”” (Jāņa 21: 16)

Pēteris atbild, ka mīl Viņu. Jēzum ir svarīgi, ka Viņu mīl. Viņš to neuzspiež, nepieprasa, bet māca, kāda ir mīlestība, kāda ir labprātība. Arī Pāvils visu sevi labprāt varētu atdot par dvēselēm un gaida pretī tādu pašu labprātīgu mīlestību.

“Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības?” (2. Korintiešiem 11:12)

Nākamajā pantā lasām, ka Dieva sirds tā pukst par mani. Dievs mūs ļoti mīl.

“Vai tad Man Efraims tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” saka Tas Kungs.” (Jeremijas 31:20)

Mūsu draudzes māsa man telefona sarunas laikā izstāstīja, kādas ir viņas attiecības ar Dievu pēdējā laikā. Un tās ir ļoti tuvas, dziļas un intīmas. Kā tas notiek? Māsa taisa ar Jēzu romantiskos vakarus ar svecēm un  mūziku. Viņa slavē Dievu, runā ar Viņu un piedzīvo Viņu. Un var redzēt, ka māsa ir manāmi uzplaukusi. Sirsniņā ir mīlestība. Un arī man ir labas attiecības ar šo māsu.

Debesu Tēvs, es lūdzu, lai katram no mums ir mīlestības pilnas un labprātīgas attiecības ar Tevi. Es lūdzu, ka mēs ieraugām sevi kā Tavus draugus, ka ieraugām, kā Tava sirds pukst par mums. Es lūdzu, ka mēs nejūtamies nevērtīgi, mazvērtīgi, piespiesti vai šantažēti, bet ka mēs jūtamies brīvi, kādi mēs arī esam. Un, lai mums ir alga, ka mēs neesam tikai amata izpildītāji. Lai nāk Tava valstība, Tavs spēks, Tava griba lai notiek, Kungs. Un mēs slavēsim un pielūgsim Tevi, Dievs, ar jaunu sirds motīvu, ar jaunu domāšanu, ar jaunām sajūtām. Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu pierakstīja Monta Gulbe un Elita Meirāne, rediģēja Ieva Našeniece