Šodien būs ļoti interesanta tēma – “Kalna sprediķis”. Lielākā daļa no jums pirmo reizi kaut ko tādu dzird. Un, ja arī esat dzirdējuši, iespējams, jums nav ne mazākās saprašanas par to, kas tas tāds ir. Tā ir Mateja evaņģēlija piektā, sestā un septītā nodaļa. Visas šīs nodaļas ir Jēzus sprediķis. Par ko patiesībā Viņš runā un grib mums pateikt? Ko Jēzus saka draudzēm un ko Viņš saka personīgi tev? Kalna sprediķī ir diezgan daudz novecojušu vārdu un terminu, kurus nevar izprast, nezinot tā laika kultūru, politiku un reliģiju. Tas, ko Jēzus teica sprediķi, cilvēkiem tolaik bija skaidrs. Šīs trīs nodaļas ir Jēzus mācības pamats. Viņš atnāca, lai mācītu cilvēkus kā Tāds, kam vara. Cilvēki vērsās pie Jēzus kā pie rabuni, kā mācītāja. Viņš atstāja aiz Sevis mācību, ko apustuļi turpināja un mēs šodien esam pieņēmuši. Bībeles rakstos ir atrodama Kristus mācība, taču šajās trīs nodaļās ir pats pamats, Jēzus satversme jeb konstitūcija. Arī mūsu draudzes mācības pamats ir Kalna sprediķis.

“Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams: “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija. Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā. Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa top iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē. Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja evaņģēlija 5. nodaļa)

Es esmu mācītājs un gatavoju sprediķus jau aptuveni septiņpadsmit gadus, un es redzu, ka Kalna sprediķī ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Dažās nodaļās ir pateikta galvenā doma, tā ir reāla svētruna, ko Jēzus teica, uzkāpjot kalnā. Ko nozīmē: “Svētīti garā nabagie, jo tiem pieder Dieva valstība?” Šiem vārdiem ir jēga, kurus tajā laikā varēja izprast, un, ja arī kāds neizprata, Jēzus tos paskaidroja. Sprediķa ievadā Jēzus runā par darbiem, iztirzājumā paskaidro par darbiem un nobeigumā vēlreiz atgriežas pie darbiem. Visa Kalna sprediķa galvenā doma ir izsakāma vienā teikumā. Zini, ja sprediķi nevar pateikt vienā teikumā ar pēc iespējas mazāk komatiem, tas nav sprediķis, ko cilvēks var uztvert vai saprast; drīzāk tā ir sprediķošana jeb apcere. Jēzus bija izcils sludinātājs, un Viņš ļoti labi atklāj galveno domu. Tas, kur mēs būsim – debesīs vai ellē, ir atkarīgs no mūsu darbiem. Kaut daudziem nikolaītiem patīk uzstāties, ka bauslība ir piesista krustā un viss ir labi, mums vairs nav jātur baušļi un jāklausa Dievam, Dieva vārds jeb Jēzus saka pretējo. Debesis vai elle ir atkarīga no cilvēka DARBIEM. Kalna sprediķī tieši nav minēts Kristus upuris, jo tas ir pats par sevi saprotams, ka nav cita ceļa, kā vien Viņš – Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās, caur ko mēs kļūstam par jauniem radījumiem. Taču tieši darbi parāda to, vai tiešām tu esi jaunpiedzimis un uz kurieni tu ej. Tāpēc ļoti svarīgi ir sekot līdzi saviem darbiem.

Tātad debesis vai elle ir atkarīga no taviem darbiem, bet darbi ir atkarīgi no tava iekšējā cilvēka, un tavs iekšējais cilvēks ir tik stiprs un spējīgs darīt Dieva gribu, cik stipras ir tavas personīgās attiecības ar Dievu jeb lūgšanas. Sprediķī ir svarīgi trīs punkti jeb tā jēga:

1. Debesis vai elle ir atkarīga no darbiem.

2. Tas, kā tu rīkojies, ir atkarīgs no tā, kāds ir tavs iekšējais cilvēks (domas, sirds).

3. Tava sirds ir tāda, kādas ir tavas personīgās attiecības ar Dievu. Cik stipras ir tavas lūgšanas, cik pietiekami tu pavadi laiku Dieva klātbūtnē.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja 7:21) Arī šis pants ir no Kalna sprediķa! “Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:22-23) Cilvēks tiek vērtēts pēc viņa darbiem.

Nesen es ziņās lasīju kādu virsrakstu: Īrijā desmitiem cilvēku gavilē par abortu legalizāciju. Ziņa tika pasniegta tā, it kā visa Īrija būtu sanākusi Skonto hallē, Arēnā “Rīga” vai Mežaparka lielajā estrādē un gavilētu par to. Bildē bija trīs aptaurētas jaunietes, ko varēja redzēt pēc izskata, noēdušās studentes ar putniem galvā. Es izlasīju un domāju, kurš normāls cilvēks ies uz ielas priecāties par to, ka aborti ir legalizēti. Kāda ir šī sieviete vai vīrietis, kurš patiešām cīnīsies par abortu legalizāciju? “Šodien nestrādāsim un nemācīsimies, bet cīnīsimies par abortu legalizāciju!” Kam tas ir izdevīgi? Tāpat nesen tika pieņemts likums par olšūnu donorēm, un tūlīt tas ir padarīts par lielu notikumu un ielikts ziņās. Vai tiešām kādi jaunieši ir cīnījušies par to? Varbūt tam ir kāda dziļāka sakne, politiski vai finansiāli spēki, kas, citu mērķu vadīti, izmanto šos cilvēkus, lai viņi patur kādus plakātus un pasmaida kamerai? Vai vadībā nav kāds apslēpts spēks? Tā patiešām ir, un notiek darbība šajā virzienā, lai popularizētu grēku un izmainītu likumus.

Tāpat ir arī ar cilvēku. Tas, ko tu redzi savā dzīvē, ir rezultāts tam, kāds ir tavs iekšējais spēks, apslēptais cilvēks, kas nav fiziski redzams. Tavu ārējo apģērbu, miesu var redzēt, bet tavu iekšējo cilvēku ar fizisko redzi nevar redzēt, bet to var redzēt pēc darbiem. Dievkalpojumā mēs baudām brīnišķīgu un jaudīgu slavēšanu, šeit ir kondicionieri, apgaismes ķermeņi un aparatūra. Tie strādā paši no sevis? Vai tomēr ir kāds apslēpts spēks, kas tos darbina? Gatavojot šo sprediķi, es ļoti daudz ieguvu no bērnu Bībeles, jo tajā nav pārgudri komentāri un zinātniskas definīcijas, no kurām tu beigās vispār nesaproti, kas ir Kalna sprediķis, bet viss ir pateikts vienkārši un konkrēti. Ja mēs netopam kā bērni, mēs nenāksim Dieva valstībā. Šis apslēptais spēks, kuru lietojam draudzē, nāk no ūdens spēka, kas darbina turbīnas un ražo elektroenerģiju. Tas pats attiecas arī uz cilvēku. Ir redzamie darbi, kā tu dzīvo, un tas ir apslēptais cilvēks, no kura tie nāk.

Vai skatījies boksa maču ar Mairi Briedi? Maira mačs nebija tik interesants, viņš, protams, uzvarēja, jo nevarēja neuzvarēt kaut kādu francūzi. Taču mačs starp Usiku un Krievijas bokseri Muratu Gasijevu Maskavā bija interesantāks. Usiks par Dievu vien runā, par Visaugstāko, Jēzu Kristu, slavē Dievu. Usiks pārliecinoši uzvarēja un kļuva par absolūtu pasaules čempionu. Pēc reitinga mūsu Mairis Briedis ir otrais labākais bokseris savā svarā pēc Usika. Pauzēs starp raundiem bokseri parasti apsēžas katrs savā stūrī un treneri viņiem kaut ko saka. Reizēm caur kameru skaņa tiek notverta un var dzirdēt atsevišķus vārdus. Murats nosvīdis apsēdās savā stūrī un teica par Usiku: “Es nevaru viņam tikt klāt.” Tas nozīmē, ka viņš nevar viņu aizsniegt un pieveikt. Tajā brīdī bija redzams, ka viņš zināja, ka Usiku nevar uzvarēt. Mums ir jāatzīst tas, ka mēs esam tas, kas mēs esam. Usiks ir tas, kas viņš ir, un Usiks ir pārāks. Viņš uzvarēja savu maču, nokrita ceļos un pateicās Dievam. Šo boksa maču pārraidīja 150 valstīs, un viņš vienmēr stāsta par Dievu. Viņa moto ir “Dieva dūre”. Tas ir bokseris no Dieva!

Ringā bokseris ir tas, ko viņš treniņos ir sasniedzis. Nevis tas, ko viņš ringā ir sasniedzis, bet treniņos. Protams, ir arī dažādi citi faktori, ir robeža, kuru tu nevari pārsniegt, bet lielākoties tie ir treniņu rezultāti. Tu, kas sauc sevi par kristieti, esi tas, cik daudz tu esi izaudzis Dievā un stiprinājis savu iekšējo cilvēku. Kādas ir tavas personīgās attiecības ar Dievu, tādi ir tavi darbi un tāds tu esi ringā. Ringā tu esi tas, ko treniņos esi sasniedzis.

Jau Mateja evaņģēlija 5. nodaļas ievadā Jēzus iesāk ar to, ka svētīgi ir tie, kas dara Viņa vārdus. Svētīgi ir tie, kas no iekšienes ir spējīgi pildīt Viņa vārdus, Jēzus satversmi. Dieva valstībā ir savi likumi, lai Viņš tevi varētu svētīt. “Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Kāda bija viņu taisnība un darbi? Viņi formāli izpildīja reliģiskus rituālus, un tas notika bez iekšējām pārmaiņām. Formāli svētīts, kristīts, laulāts baznīcā. Sirds farizejiem bija tālu no Dieva. Jēzus saka: “Es neesmu atnācis atmest desmit baušļus, bet tos piepildīt.” Kādā veidā? Viņš paskaidro paplašināto, patieso baušļu nozīmi. Jēzus norāda cēloņus tam, kāpēc cilvēki pārkāpj baušļus. Iekšējais cilvēks ir vainīgs pie tā, kāpēc mēs pārkāpjam baušļus, kāpēc mums nav pietiekami darbi un kāpēc mēs neaizejam līdz galam.

Farizeji visus baušļus faktiski pieskaņoja savām vajadzībām. Jēzus skaidro, ka iesākumā nav bijušas šķiršanās, vīrs un sieva bija viena miesa, bet farizeji izdomāja šķiršanās rakstu, savas mācības, lai nepildītu Dieva gribu. Farizeji pagriež baušļus tā, lai var mainīt sievas, būt mantkārīgi un nedomāt par cilvēku labumu, bet par savu labumu. Jēzus saka, ka Viņš neatmet baušļus, bet piepilda tos. Piemēram, bausli “Tev nebūs nokaut” Jēzus skaidro – kas uz savu brāli dusmojas, tas sodāms tiesā, kas lamā savu brāli, tas sodāms augstā tiesā, kas sauc savu brāli par bezdievi (raka), tas sodāms elles ugunī. Pēc ebreju likuma, ja tu savu brāli nosauc par raka, tevi varēja par to tiesāt, jo tas bija ļoti liels apvainojums. Bet Jēzus šo apvainojumu pielīdzina slepkavībai. Jēzus vēršas pret to, kas IZRAISA slepkavību – naids pret cilvēku, kas tiek izteikts vārdos. Ja cilvēkā iekšā ir naids un nav Dieva mīlestības, tas parādās darbos, un tur sākas slepkavība. Jēzus vēršas pie saknes, pie paša sākuma, pie iekšējā cilvēka. “Tev nebūs nokaut” ir pats par sevi saprotams, tas ir izslēgts variants. Ja kāds savu brāli nolamāja, tas bija sodāms elles (gehenna) ugunīs kā noziedznieks, jo tāds ir pelnījis nāvi. Nokaut var arī domās, kurināt naidu var domās. Tātad Jēzus vēršas pie saknes. Viņš parāda, ka darbi būs tādi, kāds tu esi iekšēji. Kāds tu būsi iekšēji, ir atkarīgs no tā, kādas ir tavas personīgās attiecības ar Dievu, lūgšanas, kā tu iepazīsti Dieva vārdu, apmeklē dievkalpojumus, iesaisties mājas grupiņā utt. Kāds tu esi iekšēji, ir atkarīgs no tā, kas ir tevī iekšā. Vārds ‘bezdievis’ apzīmē cilvēku, kurš ir jānodod ellē, jānogalina kā noziedznieks un jāizmet izgāztuvē. Tajā laikā šis bija ļoti nopietns apvainojums. Jēzus vēršas pie saknes, kas izraisa slepkavību.

Es atceros divus brāļus, kuri bija ar kriminālu pagātni. Garākajam vārds bija Pēteris un otram – Juris. Abi šie brāļi bija cilvēki gados. Jurim bija cauršauta acs, tāpēc viņš izskatījās pēc bandīta. Abi bija kļuvuši par kristiešiem. Reiz kapellā viņi sēdēja pie klavierēm un nevarēja tās savā starpā sadalīt. Tajā laikā es biju jauns kristietis un šo situāciju vēroju no malas. Viņu saruna kļuva arvien asāka. Pēkšņi viens otram pateica: “Tu, kazjol!” Šis vārds nozīmē ‘stukačs’. Cietuma aprindās par tādiem vārdiem var pat nogalināt. Abi lamājās, grasījās jau kauties, taču viens no viņiem izbēga ārā no kapellas. Es par to biju ļoti izbrīnīts un pie sevis domāju: “Vai tiešām arī starp kristiešiem tā mēdz būt?” Pēteris bija dievbijīgs cilvēks. Cietuma ēdnīcā, kurā atradās 300 cilvēki, viņš piecēlās kājās un pa visu ēdamzāli sāka teikt pateicību Dievam. Pēc tam viņš mierīgi apsēdās un ēda. Cietuma pagalmā Pēterim bija mazs bērziņš. Piecos vai sešos no rīta viņu tur varēja atrast. Pēteris, nokritis ceļos, pie šī bērziņa lūdza Dievu tā, lai arī citi dzird. Viņš bija ļoti ‘dievbijīgs’. Jēzus vēršas tieši pret šādu parādību – ārēju dievbijību. Es nedomāju, ka Pēteris bija vienkārši ārēji dievbijīgs. Es domāju, ka viņam tāpat kā mums visiem bija jāaug sirdī. Mūsu iekšējais cilvēks ir jāaudzē tā, lai arī mūsu darbi kļūtu patīkamāki Dievam. Kamēr vēl esam jauni kristieši, no mums ārā var nāk dažādas dīvainības. Tas gan neattiecas uz veciem kristiešiem, kuri Dievu pazīst jau daudzus gadus. Ja no veciem kristiešiem turpina nākt ārā visādas dīvainības, ir jāpadomā par to, vai šajos cilvēkos vispār ir izaugsme.

Jau iepriekš es minēju, kāda ir Kalna sprediķa jēga:

1. Dieva valstība un elle ir atkarīga no maniem darbiem.

2. Mani darbi ir atkarīgi no iekšējā cilvēka.

3. Iekšējais cilvēks ir atkarīgs no manām lūgšanām.

Jēzus norāda uz TAVU iekšējo cilvēku. Vārdi “tev nebūs nokaut” nenozīmē tiešā veidā nokaut. Tas nozīmē: cīnies jau savā sirdī ar nepareizām domām un negatīvām emocijām. Cīnies lūgšanā! Ej pie tā “bērziņa” un cīnies! Ja pie manis cilvēki vēršas jautājumā par kādu personīgu problēmu, pirmais jautājums, ko es viņiem uzdodu, ir: “Kāds ir tavs personīgais laiks ar Dievu?” Ja viņš pasaka, ka šis personīgais laiks ar Dievu ir galīgi šķidrs, tad man tālāk nemaz nav ar šo cilvēku par ko runāt. Man nav nekādu padomu, ko dot, jo es zinu, ka šis cilvēks vienkārši ir nespējīgs cīnīties pret grēku. Viņa iekšējais cilvēks ir vājš.

Personīgas attiecības ar Dievu, dievkalpojumi, mājas grupiņa, Bībeles sudijas, gavēnis – tās ir lietas, no kurām nevajag atkāpties.

“Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mateja evaņģēlijs 5:23)

Kas izraisa dusmas, negatīvas emocijas, lāstus un ačgārnu darbību pret cilvēkiem? To izraisa nepiedošana. Nepiedošana ir ļaunuma sakne. Tie, kas ir bijuši draudzes trīs dienu seminārā jeb inkaunterā, zina, ka tieši nepiedošanas gara izdzīšana tur ir ļoti bieža. Es pavisam noteikti zinu, ka man bija nepiedošana patēvam. Mazs būdams, es vēlēju viņam nomirt. Tā bija nepiedošana, no kuras pēc tam izrietēja visas tupmākās sekas: autoritāšu nerespektēšana, nemācīšanās, alkohols, narkomānija utt. Tas viss iziet no nepiedošanas. “Papriekšu izlīgsti ar savu brāli un tad upurē!” saka Jēzus. Cilvēkam nevar būt būtiskas pozitīvas pārmaiņas dzīvē un kvalitatīva kalpošana draudzē, ja viņam uz kādu ir nepiedošana. Jēzus ķeras pie saknes. Viņš vēlas redzēt tavus darbus. Tikai tie, kas dara pareizus darbus, manto Dieva valstību. Lai šie darbi parādītos dzīvē, ir nepieciešams dzīvot piedošanā. Piedošanai ir jābūt kā dzīvesveidam. Ir jāpiedod nevis vienam cilvēkam, bet visiem. Es varu garantēt: ja tev ir kaut neliela nepiedošana kādam, tā jau ir problēma. Tas izpaužas nepareizā rīcībā un izraisa dažādas problēmas tavā dzīvē, tai skaitā arī slimības. Ir arī cilvēki, kuriem rodas vēlme darīt ko ļaunu aiz greizsirdības vai skaudības. Jēzus ir labs.

“Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretiniek tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā.” (Mateja evaņģēlijs 5:25)

Ja tu nepiedod, arī Dievs tev nepiedod. Ja tu nepiedod, tu nevari normāli stāties pretī kārdinājumam darīt cilvēkiem un Dievam tādus darbus, kas viņiem nav patīkami un izraisa sekas. Pasaki sev šajā brīdī: “Es visiem piedodu.” Vai tu atceries sprediķi, kurā tika runāts par iemesliem, kāpēc cilvēki aiziet no draudzes? Kas pie visa parasti bija vainīgs? Mācītājs vai vadītājs. Protams, ka katram ir sava atbildība, taču es skatos uz sevi. Tu varbūt pie sevis domā: “Viņam kaut kas pret mani ir, kāpēc lai es ietu izlīgt?” Skaties uz sevi! Skaties, vai tev viss ir kārtībā, un vai tev nav nepiedošana un nevajag izlīdzināties. Skaties uz sevi! Draugu un laulāto attiecībās vienīgā problēma ir tā, ka cilvēks skatās uz otru, nevis uz sevi. Ja abi laulātie skatītos paši uz sevi, tad viņu laulībā nebūtu nekādu problēmu. Ja arī otra puse turpina tevi terorizēt, tad zini, ka tava sirds ir tīra. Skaties uz sevi! Seko līdzi tam, vai tu nerīkojies nepareizi pret savu otru pusi, draugiem, mājas grupiņas vadītāju, darba kolēģiem utt.

Kāds cilvēks man stāstīja, ka viņš strādā darbā, kura kolektīvā pāris cilvēki ir kurli, taču iepriekš to neesot zinājis. Šajā darba vietā ir cilvēki, kuri nemāk uzvesties, terorizējot citus darbiniekus un jūtoties pārāki par simts un vairāk procentiem. Īpaši tad, ja cilvēks ir jauns, vecākie viņu bieži mēdz terorizēt. Protams, ne visās darba vietās tā notiek. Šis cilvēks kaut kādā veidā sazinājās ar kurlajiem strādniekiem un secināja, ka darbā viņus viss apmierina. Viņus apmierinot gan priekšnieks, gan kolēģi, gan viss pārējais. Šie kurlie darbinieki nemaz nedzird, ko viņiem saka, kā viņus apsaukā un pazemo, tāpēc arī uzskata, ka viss ir labi. Draugi, svarīgi ir uz sevi skatīties. Jēzus saka: “Tev nebūs nokaut!” Tas uzreiz nenozīmē nogalināt, bet gan ķerties pie saknes. Tev nebūtu vispār jādomā par nogalināšanu. Domā par sevi! Domā par to, kā izpildīt Dieva gribu! Ir problēma? Piedod! Kāds tev pāri dara? Piedod! Ja vari izlīdzināties, tad izdari to! Ja nevari, tad lai šis otrs dara kā grib, bet tu piedod. Tad tev būs miers. Atceries, ka jāpiedod nevis vienu reizi, bet tam ir jākļūst par dzīvesveidu!

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt.” (Mateja evaņģēlijs 5:27)

Jēzus norāda, ka laulības pārkāpšanas sakne ir sirdī. Tavs iekšējais cilvēks nav pietiekami stiprs. Tu esi sirdī pieļāvis ačgārnas domas, domājot par kādu citu cilvēku un sācis skatīties pornogrāfiju vai ko tamlīdzīgu.

“Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Mateja evaņģēlijs 5:32)

Šajā pantā Jēzus norāda ne tikai uz laulības pārkāpēja vainu. Parasti tiek vainots tikai viens parkāpējs. Kāpēc šis cilvēks pārkāpa laulību? Vai padomāji par to, ka varbūt tu esi tas, kurš zāģē un spiež otru to darīt? Ļoti iespējams, ka ir kāds, kurš domā: “Dzīvoju kristīgā laulībā, kuru nevar pārkāpt, tapēc tagad droši varu zāģēt otru uz pilnu klapi, jo viņš mani tik un tā neatstās.” To nu tu nevari zināt. Katram, draugs, ir jāskatās uz sevi. Kad pie manis laulātais pāris nāk uz konsultāciju kādas problēmas dēļ, nekad nav bijis tā, ka tikai viens pie visa būtu vainīgs. Ir bijis tā, ka viens atnāk parunāt, es klausos un pat sāku just viņam līdzi. Pēc tam atnāk otrs, un saprotu, ka bilde ir pavisam cita. Ja abi laulātie kopā nāk parunāt, tad daudz vieglāk ir saprast to, kas un kāpēc ir nodarīts. Vienmēr atceries: skaties uz sevi!

Esmu redzējis cilvēkus, kuriem īpašos dusmu gadījumos tādi trīsstāvīgi vārdi nāk ārā! Bet līdz tam viņš ir pieklājīgi sēdējis un runājis. Šādi gadījumi mani pārsteidz. Bet, vai zini? Tas nozīmē, ka šīs negācijas visu laiku ir bijušas cilvēka iekšienē. Tas ir neizmainīts cilvēks: ārēji viss izskatās labi un smuki, bet iekšienē notiek pavisam kas cits. Jēzus teica: “Jūs, rakstu mācītāji un farizeji, esat kā nobaltēti kapi.” Vai tu zini, ko nozīmē nobalsināt griestus? Pleķaini, sadrupuši un mitri. Parasti tiem ātri kaut ko uzpūš virsū un miers. Kas notiek pēc tam? Atkal tas viss nāk cauri. Tāpat Jēzus runā par līdzību ar nobaltētiem kapiem. Cilvēki no iekšpuses ir pilni netīrības, bet no ārpuses šķiet skaisti. Agri vai vēlu viss, kas ir iekšienē, kļūs redzams darbos. Darbos parādīsies tas, kas tevī ir iekšā. Lai cik ilgi tu censtos, agri vai vēlu tas nāks ārā. Tieši tāpēc svarīgi ir strādāt pie sava iekšējā cilvēka. Dievs ir ļoti labs!

Bībelē ir rakstīs: “Sievas lai klausa vīriem!” Es gribu nedaudz pamainīt šos vārdus. Sieva lai klausa vīrišķīgam vīrietim! Vīrišķīgs vīrietis gādā par ģimeni. Vīrišķīgs vīrietis draudzē ir paraugs kalpošanā. Vīrišķīgs vīrietis ir kā Jēzus. Sievas nekad nevar pakļauties uz nevīrišķīgu vīrieti, kurš ir kā puišelis. Sieviete ir radīta, lai pakļautos īstam vīrietim.

Es šobrīd daudz lasu Dāga Hevarda-Milla grāmatas un jūtu, ka no tām arī ietekmējos. Autors ļoti daudz raksta par šo tēmu. Vienā no pēdējām grāmatām, ko esmu sācis lasīt, ir rakstīts: “Vīri, pakļaujiet sievas!” Šajā pavēlē ir dziļa doma. Ja tu neesi īsts vīrs, kurš ir paraugs gan kalpošanā, gan darbā, par ģimeni nespēj rūpēties, tā vietā sieva visu apgādā un vienlaikus ir gan smadzenes, gan viss cits, bet tu esi tikai tukša pļāpa bez seguma, tad tu nekādā gadījumā neesi tas, kurš pieņem ģimenē lēmumus. Tev ir galva, kas pieņems tavā vietā lēmumus, un tā ir sieva. Sieviete tā ir radīta: ja viņai tiešām blakus ir īsts vīrs, tad viņai būs kaifs vīram pakļauties. Protams, savu reizi viņa vienalga kādās lietās spirināsies pretī, taču kopumā gribēs pakļauties vīram. Katra sieviete grib vīrišķīgu vīru un būt nevis vienkārši viņa ēnā, bet gan kopā spīdēt. Viņa leposies ar savu vīru. Lūk, pareizs modelis! Bībelē ir rakstīts: “Tev nebūs laulību pārkāpt!” Esi īsts vīrs, skaties uz sevi! Ikreiz, kad neīsts vīrs savā ģimenē centīsies diktēt savus noteikumus, notiks viens no diviem: vai nu sieva kļūs par neko, samaitātu vidējo dzimumu, kas pakļausies nevīrietim, vai arī ģimenē būs nereāls konflikts. Ja otra puse tiešām ir sievišķīga un dievbijīga, viņa nekad nepakļausies tādam neīstam vīrietim. Mans uzskats par īstu vīrieti ir šāds: viņš finansiāli pilnībā spēj nodrošināt ģimeni. Sievai nav jāstrādā. Protams, ja grib, viņa var strādāt savam priekam. Es uzskatu, ka šis ir pareizs modelis. Ja viss ir otrādi, tad nezinu, kādus noteikumus tev var diktēt cilvēks, kurš neko nav sasniedzis, neko nepelna un tamlīdzīgi.

Kas notiks ar to, ko esi sasniedzis, ja klausīsies tāda cilvēka padomos, kurš ir lupata? Tu paliksi par lūzeri. Jēzus saka: “Tev nebūs laulību pārkāpt!” Paskatieties paši uz sevi! Ja tu novel vainu uz otru par laulības pārkāpšanu, tad man ir jautājums: ko tu izdarīji un ieguldīji tajā visā? Kāda ir tava loma? Skatāmies uz sevi un citiem nepārmetam! Jēzus tālāk skaidri saka: “Ko tu mēģini brālim skabargu no acs izvilkt? Papriekšu izvelc baļķi no savas acs!” Lūk, par to arī ir šis sprediķis!

“Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzālemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” (Mateja evaņģēlijs 5:32-37)

Ja tajos laikos cilvēks gribēja slēgt kādu līgumu, viņš zvērēja. Cilvēkiem bija jāzvēr pie Dieva, pie ķēniņa un tamlīdzīgi. Ja zvērests netika turēts, bija lielas nepatikšanas. Jēzus saka: “Lai tavs jā ir jā un nē ir nē!” Jēzus saka, lai godīgums un tavs vārds ir kā dzīvesveids. Es noteikti zinu, ka man tas tiešām ir dzīvesveids. Mans jā ir jā un nē ir nē. Protams, ir kādi izņēmumi ne tik nozīmīgās lietās, taču kopumā mans jā ir jā un nē ir nē. Es zinu, ka bez tā cilvēks neko nevar sasniegt. Ir jāstrādā pie sava iekšējā cilvēka. Lūdz Dievu par to, lai tavs jā ir jā un nē ir nē!

Braucot no Siguldas uz Rīgu, aiz manis brauca ceļu policija. Es domāju, ka viņi kaut kur nogriezīsies, lai apstātos, bet nē. Viņi brauca līdz pat Rīgai. Pie sevis domāju: “Kāpēc ir vajadzīgi ceļu satiksmes noteikumi, ja jau mēs visi esam tādi godīgi un gribam pildīt likumus? Mēs apzināmies, ka pārsniegts ātrums rada draudus citiem satiksmes dalībniekiem.” Patiesībā mēs esam egoisti un domājam tikai par sevi, un tieši tāpēc ir ieviesta šāda kārtība. Līdzīgi ir arī ar Dieva valstību: tev nav vajadzīgi likumi, bet gan sirds izmaiņas. Apzinies to! Šīs izmaiņas ir iespējamas tikai personīgajā lūgšanu kambarī. Ja tu zini lietas, kas tev ir jāizmaina, apliecini šīs izmaiņas lūgšanā! Meklē šīs izmaiņas un lūdz Dievam pēc palīdzības! Visu, ko jūs lūgsiet, Dievs jums dos.

„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mateja evaņģēlijs 5:38-41)

Nav gluži tā, ka mums ir jāatļauj citiem mūs sist. Jēzus šeit mums saka, ka jāķeras klāt pie ļaunuma saknes, lai mūsu dzīvesveids ir tāds, kas aptur ļaunumu. Ne visos gadījumos ļaunums ir jāaptur, pagriežot otru vaigu. Tu vari piedot, bet mīlestībā nodot vainīgo valsts tiesai. Ir arī citas metodes.

„Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts [..]” (1. Korintiešiem 16:22)

Kad Ananija un Sapfira nāca pie Pētera, viņš teica, ka tūlīt viņi nokritīs un viņus iznesīs. Tā arī notika. Kad burvis centās novērst prokonsulu no ticības, Pāvils teica, ka viņš kļūs akls, un tā arī notika. Ir reizes, kad ļoti agresīvi jāstājas pretī. Taču mērķis ir mazināt ļaunumu. Un visefektīvākais veids, kā to mazināt, ir neatdarīt ļaunu ar ļaunu un piedot. Taču maniaks brīvībā nav jāatstāj, jo viņš taču apdraudēs arī citus. Jēzus mūs māca par tādu dzīvesveidu, kas aptur ļaunuma izplatīšanos.

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā [..]” (Mateja evaņģēlijs 5:43-44)

Draugs, tas nenozīmē, ka tev pret ienaidnieku ir īpaši mīļi jāizturas, taču tavam dzīvesveidam ir jābūt tādam, kas vispārīgi mīl cilvēkus. Ja tu esi ar Dievu, tu esi tas, kurš mīl visus cilvēkus. Protams, ka citus mīli vairāk, citus mazāk, bet tu centies izturēties labi pret visiem cilvēkiem, īpaši pret saviem brāļiem un māsām Kristū. Taču ļaunums ir jāaptur, tāpēc nākas lietot šīs īpašās metodes.

„Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 6:1)

Ja tu dari visu tikai cilvēku dēļ, tev nebūs alga debesīs. Elle vai debesis ir atkarīgas no mūsu darbiem. Un izpatīkot cilvēkiem, nevis Dievam, man nebūs alga debesīs. Piemēram, ja tu esi draudzē un tev nepārtraukti vajag tava vadītāja nevis Dieva atzinību un uzslavas, tad ej savā kambarī un slepenībā lūdz Dievu. Šādi cilvēki, kuri visu prasa savam vadītājam, nav un nekad nekļūs patstāvīgi, jo viņus vada nevis Dievs, bet cilvēki. Un nesaki, ka tevi kontrolē, ja pats neproti izplānot savu dienu. Ja ir kontrole, tad galu galā ir arī kontrolējamie. Dieva griba ir, ka tu esi Dieva vadīts. Vadītājs var iedot kādu padomu, taču tu pats esi Dieva vadīts un dari darbus Dievam, ne cilvēkiem. Kad nāc ziedot, tu taču dari to tāpēc, ka Dievs tā grib, nevis tāpēc, ka citi arī ziedo un skatās uz tevi. Tev nav jāziedo ārēja spiediena pamudinātam, bet pašam saprotot tas no sirds.

Ukrainā pēc dievkalpojuma pie manis pienāca kāds puisis un teica: „Mācītāj, tu tik labi runāji, ka es noziedoju visu savu naudu, taču vai tu varētu tomēr pusi naudas man atdot atpakaļ, jo man nav par ko tikt uz mājām?” Es to izdarīju. Neziedo tāpēc, ka kāds labi runāja, bet ka tu pats gribi to darīt, ka Dievs uz tevi runā.

Šur tur televīzijā rādīja nopietnas kvalitatīvi uzņemtas liecības ar pierādījumiem, lai celtu cilvēku ticību. Uzmanīgi skatoties, atpazinu meiteni, no kuras 2005. vai 2006. gadā es dzinu ārā velnus. Šī meitene katrā dievkalpojumā nāca priekšā liecināt, ka ir dziedināta. Tad viņa bija dabūjusi manu telefonu un regulāri zvanīja, lai es aizlūdzu par kādu viņas slimību un citām vajadzībām un izdzenu kārtējo velnu. Un atkal sekoja liecības par dziedināšanu. Kad pirmo reizi kalpoju draudzē „Jaunā Paaudze”, šī meitene atkal nāca priekšā uz aizlūgšanām un atkal liecināja, ka Dievs viņu ir dziedinājis. Man jau likās, ka viņai sen bija jābūt pilnīgi veselai. Tā viņa bija liecinājusi dažādās draudzēs, pat televīzijā raidījumā Ziedot.lv savākusi bērnam naudiņu un tagad bija kļuvusi par profesionālu liecinātāju. Es teicu blakussēdētājam, ka šis video ir fufelis. Visa Latvijas draudze zina šo meiteni un viņas izgājienus. Viņai bija ļoti svarīgi, ka kāds visu laiku viņai kalpo un aprūpē. Saprati manu domu? Tu esi patstāvīgs cilvēks. Neviens līderis vai mācītājs nav domāts, lai nepārtraukti tev kalpotu un kalpotu. Ir laiks katram sākt baudīt cietu barību un kļūt par tādu, kurš pats kalpo cilvēkiem. Protams, kad cilvēks tikko nāk pie Dieva, viņam ir jāpalīdz, viņu ir jāmāca. Taču, ja tas ieilgst gadiem, tā jau ir problēma.

„Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” (Mateja evaņģēlijs 7:6)

Nekalpojiet cilvēkiem, kas nav tā vērti. Piedodiet viņiem, bet labāk turieties pa gabalu. Man patīk, ko es šodien sludinu, jo es arī sev to sludinu un stiprinos no savas sludināšanas. Reizēm, klausoties savus sprediķus, mani uzrunā Dieva vārds un es aizmirstu, ka to sludinu es pats.

„Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Un, kad jūs Dievu lūdzat, nedarait tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga.” (Mateja evaņģēlijs 6:2,5)

Ziedojot tu pats apzinies, kāpēc tu to dari un ka tu to dari Dievam. Kurš ir lasījis par Ananiju un Sapfīru, kas cilvēku priekšā gribēja izlikties par lieliem devējiem? Esi Dieva priekšā devējs, un Dievs tev atmaksās.

„Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mateja evaņģēlijs 6:6-8 )

Un tālāk seko Tēvreize. Jēzus mums māca, kur mums ir jāstiprina savs iekšējais cilvēks – lūgšanās. Tad arī sekos labie darbi un Dievam tīkama dzīve. Lūgšana ir atslēga, kā turēt Kristus satversmi, kā būt svētītam, kā iet Dieva gribā un kā palikt tajā.

„Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” (Mateja evaņģēlijs 6:15) 

Ja man ir kārtīgas personīgās attiecības ar Dievu, es dzīvoju piedošanā.

„Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi [..]” (Mateja evaņģēlijs 6:16)

Jūs taču negavējat tikai tāpēc, ka vadītājs liek? Savu miesu ir grūti savaldīt bez lūgšanām un gavēņiem. Mūsu draudzē jau tie laiki ir sen pagājuši, kad bija 40 dienu gavēnis, 2 nedēļu gavēnis un 3 dienu gavēnis. Tagad tikai gavējam reizi nedēļā. Ja cilvēks nevar nogavēt vienu dienu, tad viņš nevar neko. Gavēnis palīdz pašam pakļaut savu miesu. Un tam, protams, ir arī negatīvas sekas, fiziskas mokas utt. Varat paskatīties vecos ierakstus, kur sludinu tad, kad gavēju – izskatās, ka, ja uzpūstu vējš, tad es nogāztos. Taču pozitīvās sekas arī ir redzamas – lieliska draudze. Tātad gavēšana ir, lai pildītu Dieva gribu un nevis izrādītos cilvēkiem.

Runājot par mantu, tā nedrīkst būt Dieva vietā.

„Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. 
Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mateja evaņģēlijs 6:19-21)

„Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:24,33)

Jūs nevarat domāt tikai par savu komfortu, savu mantu un stāvokli. Dieva vārds saka, ka vispirms ir jādzenas pēc Dieva valstības, tad mums būs arī viss pārējais. Lai Dieva valstības celšana ir tava sirds attieksme, lai Dieva griba ir pirmajā vietā. Pēc tam viss pārējais – vīrs, sieva, nauda, mašīna, māja.

Nākamie panti runā par to, ka man jāskatās tikai uz sevi.

„Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mateja evaņģēlijs 7:1)

„Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?” (Mateja evaņģēlijs 7:3) 

„Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mateja evaņģēlijs 7:5)

Tālāk Jēzus vēlreiz atgādina, ka atslēga ir lūgšana.

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. 
Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mateja evaņģēlijs 7:7-8 ) 

„Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)

„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Ne ikkatrs koks nes labus augļus. Ja tu iekšēji neesi labs, tu nevari labi rīkoties. Jēzus nesola nekādus zemes labumus, kā tikai mūžīgo dzīvību. Bagātība mums tiks pielikta tad, kad darīsim Dieva darbus.

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. 
Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)

Kam sabruka nams? Tam, kas nedarīja.

Tātad, savelkot kopā visu šo sprediķi, varam secināt, ka elle un debesis ir atkarīgas no taviem darbiem. Tavi darbi ir atkarīgi no tava iekšējā cilvēka. Tavs iekšējais cilvēks ir tāds, kādu tu pats to veido caur lūgšanām un PAD.

Noslēgumā epizode no manas dzīves. Reiz, narkomāns būdams, biju apņēmies nekad vairs nelietot narkotikas. To gan es apņēmos daudzas reizes. Man pat izdevās dažas nedēļas nedomāt par narkotikām. (Tiklīdz es sāku domāt par to, es vienkārši juku prātā, paliku nenormāls, gatavs uz visu.) Guļot gultā es jutu, ka nāk spiediens uz smadzenēm. Labi, domāju, mazliet atcerēšos, kā gatavo šīs narkotikas. Tiklīdz es par to padomāju, es nevarēju gulēt visu nakti, no rīta man trīcēja rokas. Braucot ar autobusu mājās, man likās, ka sajukšu prātā. Es sapratu, ka obligāti ir jādabū šīs narkotikas. Limbažos sen nebiju bijis un grūti būtu atrast kādu, kas man iedotu narkotikas, tāpēc sāku lūgt: „Dievs, dari tā, lai izkāpjot no autobusa, man tās ir.” Protams, ka tas nebija Dievs, kam es lūdzu. Kad trīcošs un vājprātīgām acīm izkāpu no autobusa, uzreiz kā brīnums man nāca pretī cilvēks ar narkotikām. Es tagad zinu, ka tas nebija Dievs, kurš man to deva. Ziniet, šīs spēcīgās domas var iedarbināt garīgo pasauli un likt lietām notikt. Viss sākas no tā, kas ir galvā un sirdī. Vai esi redzējis filmu „Debesu valstība” (Kingdom of Heaven)? Galvenais varonis bija izgājis Krusta karu, dažādas bēdas un, atgriežoties mājās, sacīja: „Es zinu, kur ir debesu valstība – galvā un sirdī.” Kāda ir tava sirds, tādi ir tavi darbi, dzīve un liktenis. Katrs pats ir sava likteņa kalējs. Jēzus Vārdā, āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Kalna sprediķis” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija