Pārējie diemžēl dzīvo tādu pašu dzīvi, kā līdz šim un dara tos pašus grēkus, 
kurus darīja agrāk. Daudzus patiesus, meklējošus kristiešus nodarbina šī problēma. Arī draudzes „Kristus pasaulei” mācītāju Mārci Jencīti. Vai ar īsu lūgšanu „Kungs, piedod manus grēkus!” altāra priekšā pietiek, lai cilvēka dzīve mainītos uz visiem laikiem?
Savā svētrunā 20. jūnijā viņš izmantoja kādu notikumu, kas ir aprakstīts Lūkas evaņģēlijā, 7. nodaļā, no 36 līdz 50 pantam: Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.” Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: “Sīmani, Man tev kas jāsaka.” Viņš atbildēja: “Mācītāj, saki.” Jēzus sacīja: “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?” Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: “Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz.” Un Viņš tai sacīja: “Tev tavi grēki piedoti.” Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: “Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?” Bet Viņš sacīja uz sievu: “Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.”
Farizejam Sīmanim bija paradums aicināt pie sevis mājās populārus tālaika sludinātājus. Arī Jēzus šī farizeja acīs bija populārs sludinātājs. Un tikai. Sīmanis neaicināja Viņu pie sevis mājās kā Dieva Dēlu. Viņš Jēzu neturēja pat par pravieti. Viņš nedeva Jēzum ūdeni, lai Viņš varētu nomazgāt kājas pēc putekļainā ceļa. Sīmanis nesvaidīja Jēzus galvu ar eļļu un neskūpstīja Viņu, kaut arī tā laika pieklājības normas to prasīja. Tomēr Jēzus piekrita un gāja uz farizeja Sīmaņa namu. Acīmredzot tās bija „atvērtās” vakariņas, kurās brīvi varēja piedalīties ikviens apkārtnes iedzīvotājs un klausīties Dieva vārdu no populāru un atzītu sludinātāju mutes. Un tad atnāca sieviete, kura visā pilsētā bija pazīstama kā netikle. Brīdi klausījusies Jēzus vārdos, viņa piepeši sāka raudāt, un tad notika kaut kas pilnīgi neiedomājams! Viņa apkampa Jēzus kājas, asaras bira uz tām, tad viņa slaucīja netīrumus un dubļus no Jēzus kājām savos matos! Pēc tam viņa paņēma alabastra pudelīti ar dārgām smaržām un visu tās saturu izgāza uz Jēzus kājām. Šis trauciņš bija labas automašīnas vērtībā!
Farizeji bija šokā. Kas te tagad notiek!? Šī netikle ne tikai pieskārās Jēzum, viņa skūpstīja Viņa kājas! Jēzus visu šo farizeju acīs bija apgānīts. Kas gan Viņš par pravieti! Tomēr vislielāko triecienu viņiem deva Jēzus vārdi: „Tev tavi grēki ir piedoti!” Bez upura par grēkiem pienešanas Dieva templī, kā mācīja Mozus! Taču šī sieviete bija piedzīvojusi to, kā Jēzus piedod grēkus un atbrīvo no vainas apziņas. Mateja evaņģēlijā, 11:28 Jēzus saka: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Šī grēciniece bija piedzīvojusi patiesu atvieglojumu, to, kā viņas netiklība, atmiņas par to, vainas apziņa tiek paņemta projām! Un tagad viņa bija iemīlējusi Jēzu, kas viņai šo atvieglojumu deva!
Mācītājs Mārcis Jencītis: „Savulaik, kad es atgriezos pie Dieva un sāku iet baptistu draudzē, draudzes padome man prasīja, lai es izstāstu savu pestīšanas piedzīvojumu. Man tas bija ļoti spilgti, cietuma kamerā. Pestīšanas piedzīvojums, sajūta, ka tavi grēki tiek paņemti projām, atvieglojums – tās ir ļoti konkrētas lietas, kuras var sajust. Es tagad nerunāju tikai par tādām sajūtām, kad cilvēki piedzīvo trīsas, siltumu vai aukstumu, krišanu zemē. Cilvēka dzīvē jānotiek reālām pārmaiņām! Atkarībām, grēkiem, nepareizajām lietām cilvēka raksturā ir jāaiziet, jāveidojas patiesām attiecībām ar Dievu caur lūgšanu un Dieva Vārda studēšanu. Cilvēks, kurš ir patiesi piedzimis no augšienes, apmeklēs draudzi un veidos attiecības ar citiem kristiešiem. Rezervēta attieksme pret Jēzu, kā tas bija farizejam Sīmanim, tāpat kā pavirša lūgšana „piedod manus grēkus” bez grēka apziņas, bez sapratnes, kāpēc es vispār to daru, „iznākšana priekšā” pēc mācītāja vai evaņģēlista lūguma pati par sevi vēl neko nemaina!”
Ne visiem mums ir tik spilgts pestīšanas piedzīvojums kā, piemēram, apustulim Pāvilam, netiklajai sievietei, kas raudāja pie Jēzus kājām, muitniekam Caķejam vai mācītājam Mārcim Jencītim. Ko darīt pārējiem? Mācītājs Mārcis saka: „Ir jāpiedzīvo dzīvais Dievs. To nevar piedzīvot, ja neeju Viņa svētajā vietā, lūgšanu istabā. Ir jāpieliek mūsu griba. Tomēr ar mūsu gribu un apņemšanos vien ir par maz. Dievs tiem, kas Viņu meklē, atmaksā un atklāj Sevi. Arī sajūtas atnāk kā nopietnas Dieva meklēšanas rezultāts. Ir jāpiedzīvo, kā Jēzus kalpo mums. Tikai tas, kuram Jēzus kalpo, mierina, dziedina, paņem nost grēkus un stiprina, var tālāk kalpot citiem. Grēki tiek piedoti, kad tie patiesi un no sirds tiek atzīti un nolikti pie Jēzus kājām!”
Marka evaņģēlijā 12:30 Jēzus saka: „Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka.” Mēs, ticīgie, dažkārt nepareizi izprotam jūtu, sajūtu nozīmi. Reizēm mēs sakām: „Dievs, man nepieskaras, es nejūtu Viņa svaidījumu, kaut kas nav kārtībā!” Sajūtas nav galvenais, taču īstas attiecības ar mūsu Tēvu tomēr nav iedomājamas bez jūtām. Ir veselas konfesijas un draudzes, kuras jūtas pilnīgi izsvītro no mūsu ticības dzīves arsenāla, sauc tās par mazticības pazīmi un uzskata, ka ar doktrinālu atziņu par to, ka Jēzus ir dzīvojis, nomiris un augšāmcēlies, ir diezgan. Taču Jēzus māca, ka mums ir jāmīl Dievs ar visu savu būtni! Un Dievs mūsos ir ielicis arī emocijas! Kā var būt mīlestība bez emocijām? Mācītājs Mārcis Jencītis: „Mūsu mīlestības avots ir sajūta un fakts, ka mums ir piedots! Kam daudz piedots, tas daudz mīl!”
