Debesu Tēvs, es lūdzu pēc Tava Svētā Gara, svaidījuma un Tavas klātbūtnes, pēc Tava spēka šajā vietā šajā brīdī. Svētais Gars, lūdzu, uzrunā katru vienu! Pieskaries katram, lai neviens no šīs vietas neaiziet prom tāds, kāds atnāca. Lai Tava slava, Dievs, izpaužas un parādās katra viena cilvēka dzīvē! Mēs klausāmies Tavu vārdu un meklējam Tevi, slavējam un pielūdzam. Māci, uzmundrini, iepriecini, dziedini, atbrīvo, cel mūs šodien, Dievs! Svētī katru vārdu, Jēzus Vārdā, āmen.

Tev ir tādas lietas, kas neizdodas? Diemžēl tam visam ir iemesls, un kāds par to ir atbildīgs. Ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, un ir lietas, kuras mēs varam ietekmēt. Lai Dieva slava parādītos tavā dzīvē un plūstu tālāk, mums no savas puses ir jāizdara vajadzīgās lietas jeb no visas sirds jānostrādā savā atbildības lauciņā. Tāpēc šodienas tēma ir šāda – “Kāpēc Dievs neatbild uz manām lūgšanām?” Kāpēc Dievs neatbild uz tavām lūgšanām? Tas ir aktuāls jautājums. Ir tādas lūgšanas, kuras kaut kādu iemeslu dēļ kavējas. Dievs vienmēr atbild uz tavām lūgšanām? Ja Dievs būtu atbildējis uz visām tavām lūgšanām, tava dzīve šodien būtu citādāka. Ja Dievs būtu atbildējis uz visām manām lūgšanām, tad mūsu draudze būtu daudz lielāka. Tajā pašā laikā mums nav jāsalīdzina sevi ar citām draudzēm Latvijā, jo Dieva griba ir, “lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Timotejam 2:4). Ja Latvijā būtu Dieva slava un Viņa godība, tad mūsu valsts stāvoklis būtu daudz labāks. Mēs dziedot lūdzam: “Dievs, svētī Latviju!” Kāpēc Dievs nesvētī Latviju? Kaut kādā mērā jau svētī, kaut kādā mērā demokrātija vēl šeit darbojas, taču ir arī daudz nesvētību.

“Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”” (1.Mozus 22:15-18 )

Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, prasot viņam upurēt savu vienīgo dēlu Īzaku. Es nezinu, kā Ābrahāmam tas izdevās, bet viņš paklausīja, nolika savu dēlu uz altāra un pacēla nazi, bet pēdējā brīdī Dieva eņģelis viņu atturēja. Ābrahāms izturēja šo pārbaudi un bija gatavs iet uz simts procentiem Dieva dēļ. Pēc tam Dievs zvēr, ka svētīdams svētīs un vairodams vairos Ābrahāmu. Arī uz mūsu draudzes kalendāriem un grāmatzīmēm ir atrodama šī gada devīze: “Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams Es tevi vairošu.” (Ebrejiem 6:14) Tas nozīmē svētības un izaugsmi it visur – tavā personībā, raksturā, darbā un finansēs, kalpošanā. Kāpēc Dievs apsola svētīt Ābrahāmu? Tāpēc, ka viņš nav taupījis savu vienīgo dēlu un bijis simtprocentīgi paklausīgs. Turklāt Dievs ir devis Savu zvērestu svētīt un vairot viņu. Tātad nav iespējams, ka Dievs TEVI nesvētīs un nevairos itin visā, ja TU klausīsi un iesi Viņa gribā. Šī Rakstu vieta ir paskaidrota Jaunajā Derībā:

“Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad Viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie Sevis paša, sacīdams: tiešām, svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto. Jo cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu. Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt Savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu, lai šīs divas negrozāmās lietas, un Dievam taču nebija iespējams melot, būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību.” (Vēstule ebrejiem 6:13-18 )

Cilvēki bieži vien zvēr pie Dieva. Viņi dod skauta vai pioniera godavārdu. Cilvēki zvēr pat pie mātes dzīvības. Pie kā zvērēt Dievam? Viņš ir zvērējis pats pie Sevis, un tas ir kaut kas, kas nav maināms. Patiesībā pietiek vien ar to, ka Dieva vārds jeb Bībele ir jā un āmen, Dievs teica, un tā ir, Viņa jā ir jā un nē ir nē. Dieva vārds ir perfekts, ideāls un neapstrīdams. Dievs nemelo. Tieši šajā apsolījumā Dievs zvērēdams uzsver to, ka tevi svētīdams svētīs un vairodams vairos, jo tu paklausīsi Dieva balsij. Dieva griba ir negrozāma, tas ir negrozāms fakts, ko Viņš zvēr – svētīdams Viņš tevi svētīs un vairodams Viņš tevi vairos – tas nozīmē to, ka tu būsi bagāts garā, dvēselē un miesā, ja tu sāksi kalpot cilvēkiem, vedot viņus pie Dieva, viņi nāks bariem, ja tu iesāksi vadīt mājas grupu, tā izaugs par desmitiem un simtiem mājas grupu, ja tu sāksi savu biznesu, tu atvērsi vairākas filiāles, un tās visas ir svētības. Tāda ir negrozāmā Dieva griba.

Tad kāpēc Dievs neuzklausa tavas lūgšanas? Draudzei drīz būs deviņu gadu jubileja, varbūt kādas tavas lūgšanas nav atbildētas deviņus gadus? Deviņi gadi – tas nav maz, un ja nu tā ir viena un tā pati lūgšana, ko tu lūdz? Varbūt kaut kas mazliet mainās, varbūt nemainās nekas. Ja tu nāc pie Kristus un ienāc draudzē, tu nevari palikt tāds pats, kāds atnāci. Pat pēc šī dievkalpojuma tu nevari aiziet mājās tāds pats, kāds atnāci. Tas nav iespējams, ja tu meklē Dievu un dari pareizas lietas. Dievs tev paziņo Savu negrozāmo gribu – svētīt un vairot tevi, – tāpat, kā Viņš svētīja Ābrahāmu, un mēs esam Ābrahāma garīgie bērni. Mēs esam tik daudz kā zvaigznes debesīs un smiltis jūrmalā, tātad pie Ābrahāma viss ir noticis, jo pat savu vismīļāko un vienīgo dēlu viņš netaupīja jeb nepaturēja sev. Ābrahāms paklausīja Dieva gribai. Lūk, mēs sākam nonākt pie atbildes uz jautājumu, kāpēc Dievs neatbild uz tavām lūgšanām.

1. Darbs

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja evaņģēlijs 7:7-11)

Jēzus saka: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” Debesu Tēvs ir spējīgs iedot daudz vairāk, nekā fiziskais tēvs spēj iedot saviem bērniem. Mīlestība nav tīksmināšanās par otru cilvēku, bet kaut kas daudz vairāk, un mīlestību var izmērīt darbos, kopā pavadītā laikā, dāvanās, pieskārienos un labos vārdos, mīlestība pret bērniem ir pareiza audzināšana. Šajā Rakstu vietā ir atslēga, – tā nav patiesība, ka to, ko tu lūdz, tu arī dabūsi. “Meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” Mums ne tikai jālūdz, bet arī jāmeklē un jāklauvē. Kā to saprast? Nepietiek tikai ar neatlaidīgu lūgšanu. Es apbrīnoju tos baznīcā gājējus, kuri to vien dara, kā lūdz, un es saprotu, kāpēc pasaulīgie cilvēki uz draudzi skatās kā uz jampampiņiem. Viņi redz un domā: “Viņiem visu Dievs dos.” Ir daudz ļoti ticīgu cilvēku, kuri uzskata, ka pietiek tikai lūgt, un Dievs visu darīs; iet gadi, viņi svin savas draudzes jubilejas un nosirmo, bet augļu nav. Kā uz tevi skatās cilvēki no malas? Kāpēc cilvēkam no pasaules būtu vajadzīgs tāds Dievs, kādu tu viņam demonstrē? Vai tu gadījumā neesi dievlūdzējs bez seguma; tu neesi ne meklējis, ne klauvējis? Tu neesi strādājis tajā virzienā vai neesi pareizi to darījis, neesi ieguldījies tajā, tikai lūdzis Dievu. Bez darba nav nekādu rezultātu, tāpēc Dievs māca meklēt, ne tikai lūgt, un klauvēt, ne tikai lūgt.

Tātad kāpēc Dievs nedod visu, ko mēs lūdzam? Nav runa, ka Dievs vispār neko nedod, jo tā nav patiesība – Viņš dod glābšanu, Svēto Garu un pareizu domāšanu, tomēr mēs gribam vairāk. Kāpēc Dievs neatbild uz kādām lūgšanām. Atbilde ir – darbs. Tu neesi strādājis, jo bija jāklauvē, ne tikai jālūdz, jo bija jāmeklē, ne tikai jālūdz.

“Tev būs šos svētkus svinēt septiņas dienas Tam Kungam, savam Dievam, tanī vietā, ko Tas Kungs izraudzīs, jo Tas Kungs, tavs Dievs, tev svētīs gan visu tavu ražu, gan arī ikvienu tavu roku darbu; tāpēc tev būs no visas sirds priecāties.” (5.Mozus 16:15)

Dievs svētīs tevi, visu tavu ražu un ikvienu tavu roku darbu. Kā Dievs uzklausa lūgšanas un kā Viņš svētī? Caur tavu roku darbu. Viņš nevar tevi svētīt, darīt bagātu, vairot, caur tevi glābt cilvēkus, sakārtot tavu raksturu, padarīt laimīgu, svētīt tavu ģimeni un valsti, ja tu NESTRĀDĀ. Dievs var svētīt tikai tavu roku darbu, ir jābūt kaut kādai bāzei jeb platformai, ko Viņš var svētīt. Pat pasaule, planētas un zvaigznes nav radītas no nekā, jo iesākumā bija Vārds. Iesākumā kaut kam ir jābūt, lai Dievs to varētu svētīt. Viņš bija, ir un būs, un Viņš rada. Lai radītu izmaiņas un svētības tavā dzīvē, Viņam ir vajadzīgs tavs darbs.

Ko saka tava sirdsapziņa? Vai tajā ir miers vai nemiers par tām lietām, par kurām lūdz, bet nestrādā to virzienā? Es tev atklāšu noslēpumu, kad tava sirdsapziņa var būt pilnībā mierīga. Vai kāds, kuram tu esi evaņģelizējis, ir nomiris? Es kalpoju cilvēkiem un gāju pie mirstošiem cilvēkiem slimnīcās, taču viņi nomira. Vai tas man atņēma mieru? Nē, jo visi reiz mirst, arī es reiz nomiršu. Mana sirdsapziņa ir mierīga, jo es no savas puses izdarīju visu, ko es varēju. Es gāju pie cilvēkiem, liecināju un stāstīju par Dievu, viena no šādām vietām bija Limbažu slimnīca. Es regulāri, katru nedēļu, apmeklēju šo slimnīcu, un man ļāva iet mirstošo cilvēku palātās. Viņi bija tādā stāvoklī, ka nevarēja pakustēties vai parunāt, vai palūgt Dievu kopā ar mani. Ar laiku es iemanījos, kā to darīt, un teicu viņiem, lai pamirkšķina ar acīm, ja piekrīt tam, ko es lūdzu. Es lūdzu grēku nožēlas lūgšanu, viņi to dzirdēja, iekšēji lūdza un atbildēja ar acīm. Tad viņi nomira. Vai tādēļ mana sirdsapziņa bija nemierīga? Nē, mana sirdsapziņa ir mierīga, jo no savas puses es izdarīju to, ko varēju. Tu vari baudīt iekšēju mieru tikai tad, kad no savas puses pilnībā esi izdarījis Dieva gribu pilnībā. Kamēr tu pilnībā nedari Dieva gribu, tavā sirdī nav miera. “Dievs, sakārto, Dievs, dod man…” bet kamēr tu nesāc strādāt tajā virzienā, tikmēr Dievs tev neko nevar iedot, un sirdsapziņā nav miers. Bet tas nenozīmē pārcilvēciskas pūles, tev nav jāmokās, bet jāizdara tas, ko vari izdarīt šodien, normāli jāizdara darbs virs vidējā, jo Dievs nesaka, ka tu nevari priecāties vai atpūsties. Ja šodien vēl nav rezultāta, tas būs.

“Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” (2.Vēstule Tesaloniķiešiem 3:10)

Tie ir Pāvila vārdi. Šo principu mēs vairāk vai mazāk zinām. Tie vecāki, kuri joprojām uztur savus pieaugušos bērnus, neiemācot viņiem strādāt, pārkāpj Dieva vārdu. Labāk cilvēkam iedot makšķeri, nevis zivi. Ja godīgi, ir daudz grūtāk iedot makšķeri, nevis zivi. Mēs strādājam, jo gribam ēst. Mēs vadām mājas grupas, jo gribam redzēt glābtus cilvēkus. Mēs ceļam savus biznesus, jo dodam savu ieguldījumu sabiedrībā un ir vajadzīgas finanses. Mēs uzņemamies kalpošanu draudzē, jo zinām Dieva gribu. Mēs strādājam, bet nav gribētais rezultāts? Ja nu tu lūdz ilgāku laiku, bet nekas nenotiek? Tu nevari savilkt galus kopā un dzīvo no algas līdz algai? Arī tad, kad es 2002.gadā pelnīju tikai 130 latus mēnesī, es nedomāju, ka tas ir maz. Es vispār nekad neesmu domājis, ka man ir maz! Es nekad neesmu juties vai domājis par sevi, ka esmu nabags. Es vienmēr esmu ticējis Dieva vārdam un no savas puses izdarījis to, ko varu izdarīt. Tas rada iekšēju komfortu un mierīgu sirdsapziņu. Tam sekoja arī finansiāla izaugsme. Cits var pelnīt tūkstoti un vairākus tūkstošus, taču viņam vienalga šķiet par maz. Man nekad nav bijis maz, es vienmēr esmu priecājies par to, kas ir. Man vienmēr ir pieticis, jo man nav kredītu un es nedzīvoju pāri saviem līdzekļiem. Pat tad, kad es ēdu tikai kartupeļus un kāpostus, bet svētkos jogurtu un banānus, es biju bagāts. Kad mans mācītājs man nopirka čipsus un kolu, tie bija lieli svētki. Vai tu es nabags tāpēc, ka nevari nopirkt kolu? Vai tev vispār vajag kolu? Kā var lūgt par savu pieaugušo dēlu, lai viņš beidzot kļūst par normālu cilvēku un sāk pelnīt naudu, tajā pašā laikā uzturot viņu? Kamēr tu neizliksi viņu ārā no mājām, tikmēr viņš strādāt nesāks.

2. Konkurētspēja

Varbūt tu lūdz, strādā, bet neesi konkurētspējīgs? Minēšu vienkāršu piemēru no mūsu draudzes. Pirms vairākiem gadiem īstajā laikā Indra sāka savu skaistumkopšanas biznesu ar gelish lakām, un tagad viņai ir divi saloni ar darbiniekiem. Tajā laikā gelish bija kaut kas labāks nekā parastās nagu lakas, un visas sievietes to gribēja. Turklāt viņa Latvijā pirmā ieviesa nagu zīmodziņus, kas ļauj ietaupīt laiku, ar roku apgleznojot nagus. Uz viņas pakalpojumu ir rinda trīs nedēļas uz priekšu. Ja tev nav konkurētspējas, tu izgāzīsies. Ja tu vēlies sākt savu biznesu, uzdod sev jautājumus – ko es varu darīt, ko es protu, kas man patīk, kas vēl to dara un kā es to varu izdarīt labāk par citiem šajā jomā? Ja tu to nevari izdarīt labāk par citiem, tad nemaz nesāc to darīt, jo tu nepastāvēsi konkurences apstākļos. Izdari labāk par citiem! Indra savu pakalpojumu paveica labāk nekā citas meistares, un klientu joprojām ir daudz. Vai konkurētspēja attiecas tikai uz biznesu? Nē, tas bija tikai uzskatāms piemērs. Tas attiecas uz visām lietām, – kā tu to vari izdarīt labāk? Ļoti bieži cilvēki domā, ka visas biznesa nišas Latvijā ir aizņemtas, bet tā nav taisnība. Tie ir ļoti lieli meli un maldīšanās, jo ne šeit, ne Eiropā visas nišas nav aizņemtas. Apkalpošanas sfērās nekvalitatīvi tiek izpildīts darbs, attieksme pret klientiem ir neapmierinoša. Tev pietiek uzsākt darīt to, kas tev patīk, un izdarīt to labāk nekā citi, elementāras lietas izdarīt kvalitatīvi, un tu būsi konkurētspējīgs. Protams, paies kāds laiks, kamēr klienti sāks bariem nākt pie tevis, kamēr klienti sāks runāt par tevi no mutes mutē. Ja tev neaug klientu loks, tev stipri jāpārskata, kā tu viņus apkalpo. Ja tu izdari savu darbu nekvalitatīvi, klients nevedīs pie tevis savus draugus un neieteiks tevi citiem cilvēkiem. Esi konkurētspējīgs! Pilnveido savu biznesu un negaidi klientus uzreiz. Izdari līdz galam un kārtīgi visas lietas. Ja tu strādā, taču ir mazs vai vispār nav rezultāta, atbilde ir konkurētspēja.

3. Skaidra vīzija un skaidri mērķi

Ja tu strādā un tomēr ir mazs rezultāts, vēl par iemeslu var būt tas, ka tev nav skaidras vīzijas un skaidri mērķi.

“Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams.” (1.Korintiešiem 9:26)

Tas nozīmē, ka Pāvils neiet nezināmā virzienā, viņš nedara savu misijas kalpošanu kaut kā vai “kā Dieva Gars šodien vadīs”. Protams, Dieva Gars vada, bet ne pa tiešo saka visu tev priekšā. Viņš tev dod konkrētu virzienu, un tu pats izdomā, kā tajā iet. Tātad Pāvils bija mērķtiecīgs, viņam bija skaidra vīzija un skaidri mērķi. Tātad es lūdzu Dievu, strādāju tajā virzienā, tomēr ir mazs rezultāts vai nav vispār rezultāta, tad viena no atbildēm varētu būt – nav skaidras vīzijas, kas visu kavē un liek šaubīties, nav skaidri mērķi, tu kaut ko dari, bet nedari to, ko vajag darīt, tu iztērē enerģiju pa labi, pa kreisi, bet ne tur, kur tā būtu jāiegulda.

Kurš no rītiem saģērbsies ātrāk – sievietes vai vīrieši? Protams, var būt visādi gadījumi, bet parasti sievietes ilgāk ģērbjas, tāda ir mana pieredze. Es šodien saģērbos ātri, jo vispirms es savā prātā iztēlojos, kāds šodien laiks ārā, cik silts būs šeit zālē, kas man bija pagājušajā nedēļā mugurā un ko es varētu vilkt šonedēļ. Es prātā to visu ieraugu vīzijā, man paiet apmēram minūte, kamēr es to visu izdomāju. Tad es to uzvelku mugurā un vizuāli apskatos, izdomāju, kuras kurpes labāk iet klāt. Es skaidri zinu, ko es gribu, lūk, kāpēc vīrieši spēj ātrāk saģērbties, tādēļ, ka viņi jau skaidri zina, ko vilks mugurā. Es nesaku, ka vīriešiem nevajag pagrozīties pie spoguļa, bet es saku, ka laika ziņā ir atšķirība.

“Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēkaba vēstule 1:6-8 )

Šeit ir runa par lūgšanu, lai tāds cilvēks, kas lūdz šaubīdamies, lai nedomā, ka no Tā Kunga ko saņems, ja nav skaidra vīzija un skaidri mērķi. Viņš darīs daudz, bet nepabeigs. Darīs dažādos virzienos, bet nebūs rezultāta, jo enerģija netiks ieguldīta koncentrēti vienā virzienā un uz vienu mērķi.

Es izstāstīšu ļoti interesantu piemēru, kas saistās ar Otro pasaules karu, un runa būs par šaubām. Šajā stāstā būs arī labas lietas, ko mācīties. Es noskatījos dokumentālo filmu, divas mākslas filmas un izlasīju vairākus rakstus par šo notikumu. Stāsts ir par cilvēku trešajā nacistu reihā – Reinhardu Heidrihu. Bija trīs lielākie cilvēki trešajā reihā, fašistiskajā Vācijā, 1942.gadā – Hitlers, Himlers un pēc varenības trešais cilvēks bija Reinhards Heidrihs. Tas bija cilvēks, kurš pielika punktu ebreju jautājumam, viņš panāca, ka viņus masveidā sāka nogalināt. Viņš bija visas Vācijas drošības dienesta augšgalā, līdzīgi kā Putins, kurš nāk no drošības dienestiem un ir uzdienējies par prezidentu, arī Heidrihs nāk no drošības dienesta, vairākus gadus jau bijis nacistiskajā partijā un uzdienējies līdz šim amatam, un gribēja vēl tālāk. Sportisks, muzikāls cilvēks, bet viņu neieredzēja pat savējie, viņu sauca par blondo, asinskāro slepkavu. Viņam bija nežēlīgas metodes, kā viņš panāca, ka cilvēki dara visu, ko viņš grib. Heidrihs bija cilvēks, no kura visi baidījās.

1939.gadā Hitlers pieprasīja atdot Čehiju, viņš draudēja sākt karu, ja viņam neatdos Čehiju, un angļi atdeva Čehiju vāciešiem. Līdzīgi kā mūs sadalīja un atdeva Padomju Savienībai. Karš vēl nebija sācies, un Čehija jau nonāca Vācijas sastāvā. Čehoslovākija kļuva par nozīmīgu rūpniecības centru, kurā ražoja smagos ieročus trešajam reiham, arī tagad tur ir “Škoda” rūpnīca. Trešais reihs ir nacistu impērija. Vāciešiem bija jāpanāk, lai čehi strādā un ražo viņiem ieročus. Pār Čehiju tika iecelti nacistu vadītāji, taču viņi netika galā ar savu uzdevumu, jo čehi izveidoja pretošanās kustību, kuru vācu nacistiem neizdevās apspiest. Līdz ar to nokritās ražošanas rādītāji, un Hitlers atsūtīja Heidrihu, lai ieved kārtību šajā valstī. Viņa darba vieta bija Čehija, Prāgas pils. Viņš ar slepkavībām un pakāršanām pakļāva čehus un sāka jau nomierināšanas politiku. Čehi bija samierinājušies, viņiem bija sava marionešu valdība, kas nevalda paši, bet izpilda norādījumus no augšas. Īstie čehu patrioti bija izceļojuši uz Angliju. Hitlers teica: “Viņiem katram vajag dubultporciju, un tad viņi strādās.” Čehiem tika dāvinātas biļetes uz sporta pasākumiem, čehiem bija labi dzīvot trešā reiha okupācijā, viņi bija samierinājušies un vairs nerīkoja pretošanās kustības. 1942.gadā nacisti izpletās, un angļi, protams, ar to nesamierinājās, jo viņu interesēs bija, lai Čehijā būtu pretošanās pret vācu nacistiem. Angļi sāka gatavot diversantu grupas. Tūkstošiem šādas grupas iesūtīja dažādās valstīs, arī Latvijā – meža brāļi – kas solīja, ka palīdzēs cīnīties pret komunismu, un partizāni mežos gaidīja palīdzību.

Diversanti ar izpletņiem tika iemesti Čehijā ar mērķi nogalināt Reinhardu Heidrihu un panākt, ka čehiem, pēc tam, kad tiks nogalināts Heidrihs, būtu represijas, viņi sadusmotos pret nacistiem un pārtrauktu ražot ieročus reiha vajadzībām. Divi puiši – Jozefs Gabčiks un Jans Kubišs, – čehi, kuri bija emigrējuši uz Angliju, lai izbēgtu no kara, tika nosūtīti uz Čehiju ar visu munīciju un ieročiem. Viņiem bija jākontaktējas ar vietējo pretošanās kustību, un jau tur viņiem sākās problēmas, jo vietējā pretošanās kustība teica: “Kas būs pēc tam, kad jūs Heidrihu nogalināsiet? Pēc tam būs atriebība no nacistu puses! Tiks izliets daudz asiņu.” Šeit sākās šaubas, kā tagad rīkoties? Diktatori vienmēr tā ir rīkojušies, ja kāds viņus sabotē, – tiek izdarīta desmit reizes lielāka atriebība, un uzbrucējs būs atbildīgs par šo cilvēku nāvi. Viens no šiem puišiem tiešām sāka uztraukties, jo saprata, ka būs atbildīgs par vairāku cilvēku nāvi. Otrs teica, ka ir karavīrs un izpilda savu pienākumu. Šīs šaubas pastāvēja. Viņi noskaidroja, ka no ārpus pilsētas mājas, kur Heidrihs uzturējās, viņš ar automobili, bez apsardzes, pārvietojas uz Prāgas pili, kur bija viņa kabinets. Manuprāt, šis cilvēks bija kļuvis pārdrošs, viņš tik daudzus bija nogalinājis un iebiedējis, bet pārvietojās bez apsardzes. Atentāta dienā, 1942.gada maijā, šie puiši izskrēja priekšā automašīnai un ar angļu automātiem centās sašaut Heidrihu, taču viens automāts iestrēga, un viņš nevarēja izšaut, puisis nometa automātu un bēga. Otrs, kurš šaubījās, meta granātu, taču viņa roka trīcēja, un granāta netrāpīja, tā uzsprāga pie mašīnas. Heidrihs mierīgi izkāpa no mašīnas un sāka šaut uz šiem puišiem. Taču viņš saļima, jo viņš caur automašīnas korpusu bija guvis ievainojumu liesā. Abi čehu uzbrucēji aizbēga, un atentāts nebija izdevies, jo Heidrihs bija palicis dzīvs. Pagāja dažas dienas, un tika ziņots, ka zirga mati, drēbju un mašīnas apšuvuma daļas bija iekļuvušas Heidriha ievainojumā, izraisot asins saindēšanos, un viņš nomira. Faktiski ar trīcošām rokām un nešaujošiem automātiem atentāts bija izdevies, Heidrihs bija miris. Pēc tam sākās izrēķināšanās, piesolīja desmit miljonus reihsmarku tam, kurš dos informāciju, kas varētu noderēt diversantu noķeršanai. Diversanti bija darbojušies septiņu cilvēku grupā, protams, kopumā viņu bija vairāk.

Tātad tika piesolīti desmit miljoni reihsmarku tam, kurš dos noderīgu informāciju, bet tos, kas neatzīsies, solīja nogalināt, un ne tikai pašus, bet arī visu ģimeni. Kā atmaksu par Heidrihu, fašisti veica Lidices ciemata iznīcināšanu, šajā ciematā dzīvoja 170 vīrieši, sievietes izsūtīja uz koncentrācijas nometnēm un bērnus uz vācu ģimenēm. Vēl tika pakārti un nogalināti vairāk nekā tūkstotis trīs simti cilvēku. Tā bija vāciešu atriebība, un izskanēja arī doma nolīdzināt visu Prāgu, bet, kā jūs zināt, Prāgu nevienā karā neiznīcināja. Vēlāk viņi paslēpās pareizticīgo baznīcas katakombās, un šos diversantus slēpa priesteris. Pats svarīgākais šajā stāstā ir tas, ka viens no viņu pašu vidus, kurš slēpās citur, ne šajā baznīcā, nolēma dabūt 10 miljonus, lai nenogalinātu viņa ģimeni un arī viņu pašu. Viņš aizgāja padoties un visu izstāstīja. Tālāk sākās aresti, atrastas visas ģimenes, kur šie cilvēki bija slēpušies. Pēc kara šis nodevējs nomainīja dokumentus, taču tāpat viņu atrada un pakāra, tiesā viņš teica: “Vai tad jūs nebūtu darījuši to pašu par desmit miljoniem?”

Diversantus, kuri slēpās pareizticīgo baznīcā, devās nogalināt septiņi simti vācu karavīri, vai arī dabūt gūstā dzīvus, lai pierādītu, ka Anglija ir vainīga. Viņi bija septiņi simti pret septiņiem diversantiem, baznīcā ar šļūtenēm lēja iekšā ūdeni, meta asaru gāzi, un tā viņi cīnījās sešas stundas. Diversanti nogalināja daudz vāciešu, neviens no viņiem dzīvs nepadevās, pēdējā brīdī visi izdarīja pašnāvību. Vāciešiem neizdevās publiska notiesāšana, un tā viss beidzās. Pēc kara Čehija tika atbrīvota no fašistiem. Pēc tam sākās citas impērijas valdīšana. Es tā sapratu, ka čehi kā tauta nepriecājās par šiem diversantiem. Liela daļa uzskatīja, ka viņi bija tie, kuru dēļ iznīcināja ciematu, bet tas nebija diversantu dēļ, jo fašisti bija tie, kuri iznīcināja cilvēkus. Līdzīgi arī velns saka: “Ja tu darīsi tā, tad tev būs tas, es tev to un šito došu!” Nav svarīgi, ar ko tevi šantažē, tu dari tā, kā ir pareizi darīt. Tu klausi Dieva vārdam un Dieva gribai. Svarīgi, ka mēs no savas puses izpildām savu pienākumu, nav svarīgi, ko mums pēc tam draud izdarīt. Mēs cīnāmies!

Puisis, kurš šaubījās un meta granātu ar trīcošu roku, un otrs, kuram automāts bija ieķēries, – čehi paši īsti nezināja, kas viņi ir, un nevarēja apsveikt savus varoņus. Šaubas! “Ja tu mums to, tad mēs tev šito.” Tas iesēj šaubas, un tie, kas šaubās, nevar uzvarēt. Šauboties nevar būt skaidra vīzija. Redz, mēs mierīgi strādāsim savās fabrikās un ražosim ienaidniekiem ieročus. Sanāk, ka tad jau tu būsi ienaidnieka sabiedrotais. Ar velnu nevar slēgt nekādas derības, vienalga, ko viņš tev piedāvā. Vistipiskāk velns darbojas ģimenēs. Kad sieva sāk nākt uz draudzi, apzinās sevi kā brīvu personību, stingri pastāv uz savām tiesībām, vīrs sāk draudēt, ka nositīs, ka nedos naudu un būs problēmas. Vai tu esi ko tādu dzirdējis? Vai tev ir aizlieguši iet uz draudzi un draudējuši? Ir kādi, kas padodas, bet tā taču ir tava dzīve, tava vīzija, tavs Dievs, kurš dara brīvu. Tu iepazīsti patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu.

Tātad šauboties nevar būt skaidra vīzija un mērķtiecīgas darbības, kas nes rezultātu. Tu lūdz Dievu, bet nav rezultāta, tu kaut ko dari, bet atkal nekā. Tātad nav skaidra vīzija, tu šaubies. Vai kāds pēc pagājušās svētrunas noklausīšanās ielika ss.lv savu sludinājumu?

4. Darbs savā dāvanā

Vēl viens variants – tu strādā, bet rezultāts tomēr ir ļoti mazs vai pat vispār tā nav. Bez visiem citiem iepriekšminētajiem iemesliem ir vēl kas – šis nav darbs tavā dāvanā. Tu nedari to, kas tev patīk.

“Bet es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es; tomēr tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda.” (1.Korintiešiem7:7)

“Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām.” (1.Korintiešiem12:1)

Ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību. Katram ir sava sūtība, ko viņš var darīt. Neviens nevar ilgi darīt ienīstu darbu, ienīstu kalpošanu. Šeit es nerunāju par tiem, kuri visu mūžu strādā vienu un to pašu darbu, saņem kaut kādu aldziņu un tad laimīgi aiziet pensijā.

Es, mācoties ceturtajā klasē, tiku ielikts vieglatlētikas pulciņā. Pēc pāris gadiem man tas viss šausmīgi nepatika, jo es biju pats mazākais no visiem, nevarēju tik ātri noskriet distances kā garkājainie. Reiz, kad atkal bija jāskrien 10 x 150 m, es trenerim pateicu, ka negribu vairs to darīt. Treneris jautāja, kāpēc tad es vispār nāku uz treniņiem. Es, gudrs puika būdams, sacīju, ka nāku, lai uzlabotu veselību un tonusa dēļ. Viņš man teica, ka, ja tā, tad lai vairs nenāku. Paralēli treniņiem es biju sācis apmeklēt jāšanas sporta sekciju. Man patika tur trenēties, es darīju visu ar prieku. Man neviens tur nespieda iet, bet es pats atradu šo sekciju. Kolhozā jājām ar zirgiem, darbojāmies, un man patiešām ļoti patika. Ja es nebūtu sācis dzert, noteikti būtu guvis panākumus. Arī tu vari gūt panākumus sfērā, kas ir tava. Protams, nav uzreiz jāpamet esošais darbs. Bet ir jāiet šajā virzienā.

Lūdzu, ieklausieties, šajā gadījumā es nerunāju par darīšanu vai nedarīšanu. To varam attiecināt uz jebko – evaņģelizāciju, darbu un citām sfērām. Tātad, ņemam boksu. Ņemsim par piemēru divus mūsu draudzes puišus. Vienam ir 105 kg, otram 65 kg. Abi ir profesionāļi, katrs savā smaguma grupā. Jautājums ir lieks par to, kurš no viņiem būs čempions smagajā un vieglajā svarā. Ja 65 kg puisis ies smagajā svarā, viņu nokaus vienā mirklī. Taču jāšanas sportā zem smagā 105 kg puiša zirdziņš vienkārši saļims. Tātad ir neiespējami gūt panākumus tajā sfērā, kura neatbilst tavai svara kategorijai. Tieši tāpat ir arī biznesā, kalpošanā un evaņģelizācijā. Tu dari šo lietu ar sev pieņemamām metodēm, kas tev labi padodas. Atrodi to, kā darboties, piemēram, evaņģelizācija – dziedi vai lēkā, vai internetā darbojies, vai zīmē, vai ej ielās. Šeit es nerunāju par to, vai darīt, bet kā darīt, kurā kategorijā un kādā veidā.

Es ar draudzes māsu un meitiņu beidzot aizbraucu paslēpot uz Siguldu. Māsa brauca no kalna lēnām, skaisti un tehniski pareizi. Braucot ar pacēlāju, viņa stāstīja, kā pareizi slēpot. Bet es darīju tā – pagaidīju, kamēr kalns ir brīvāks, tad slēpoju lejā tā, ka sniegs putēja pa gaisu, bieži apdzenot citus, kuri daudz agrāk uzsāka nobraucienu. Es neapdzinu speciāli, es negribēju zīmēties, vienkārši tas ir veids, kā man vislabāk patīk slēpot. Kaut kādi slēpošanas pamati man ir ielikti bērnībā, tālāk jau es pats esmu slēpojis. Salīdzinot čaiņikus uz kalna, es biju pats krutākais čaiņiks. Vismaz šajā reizē. Ir citas reizes, protams, kad kāds brauc no kalna pa taisno, tie ir īpaši gadījumi. Tātad nerunājam šeit, vai slēpot vai neslēpot, bet kā to darīt. Citam vajag lēni un tehniski pareizi slēpot, citam prieku sagādā, ka vējš gar ausīm svilpo. Ja mēs paskatītos tālāk, tad, ja es trenētos profesionālā sportā, man vajadzētu stūrēt uz garajiem, ātrajiem nobraucieniem.

Ja vēlreiz paņemtu šos divus puišus, kuram no viņiem vajadzētu nodarboties ar body building, lai gūtu panākumus? Protams, ka smagākajam. Ja tev ir kādi parametri doti no Dieva, izmanto tos pareizi. Vēl piemērs – man patīk skriet. Es neesmu baigais čempions, kā draudzes brālis, kurš nedēļā noskrien 130 km. Viņš stūrē uz čempiona titulu, jo Dieva vārds saka, ka tādēļ, ka “tu neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīšu”. Pieņemsim, ka maskačkā viņam pretī nāk laupītājs. Kas būtu jādara? Ņemot vērā faktu, ka brālis nav trenējies cīņu sportā smagajā svaru kategorijā, viņam labākais variants ir skriet vai pat skraidelēt apkārt šim urļikam, un viņš, nopīpējies un nodzēries, neko neizdarīs. Lieto to, kas ir tava stiprā puse. Kas ir mana stiprā puse? Sludināt. Ko? Dieva vārdu, protams, bet kas visbiežāk izskan no kanceles? Vēsts par personības celšanu. Man ļoti patīk motivēt. Dieva vārds jau pats par sevi ir motivējošs. Es varu runāt arī par elli, bet labāk ceļu personības, līderus. Man patīk gatavot šīs tēmas. Taču iekš stiprās puses ir arī vājās puses. Piemēram, ja tu būtu dzirdējis, kā es sludinu Limbažos, baptistu draudzē, tu pusi nesaprastu, ko es runāju. Tā bija arī manai sievai, kura nesaprata manu neskaidro burbulēšanu limbažnieku dialektā. Taču vienmēr es esmu gribējis runāt un liecināt. Lai es varētu turpināt darīt to, kas man patīk, man bija jāpilnveido sava dikcija. Pat lūgšanu laikā es centos lūgt Dievu tā, kā to dara diktori Panrāmā. Šodien ar neesmu liels orators, taču vismaz saprast var, ko saku. Respektīvi es pilnveidoju šo vājo vietu iekš stiprās puses. Tas nozīmē, ka ne vienmēr, kad tu dari to, kas tev nepatīk, nav pareizi.

1960. – 1980.gada pētījumā, kurā piedalījās 1500 cilvēku, bija divas grupas – A un B. A grupa – 83% ar 1245 cilvēkiem, kuru nostādne bija šāda – vispirms nauda, tad iemīļotā nodarbe. B grupa – 17% ar 255 cilvēkiem, kuru nostādne bija šāda – vispirms iemīļotā nodarbe, tad nauda. Pēc 20 gadiem 101 cilvēks no 1500 bija kļuvis par miljonāru – 1 cilvēks no grupas A, 100 – no grupas B. Pētījuma vadītājs S. Blotņiks saka: „Viņu (B grupas) panākumu atslēga ir nodarbes izvēle, kurā viņi nodevās pilnībā un kas viņiem sagādāja baudu un apmierinājumu.” Tikai tad, kad tu dari to, kas tev patīk, tu vari 100% tajā ieguldīties un neapstāties.

“Bet, kas kļūst vecs un noveco, tas ir tuvu iznīkšanai.” (Ebrejiem 8:13)

Cilvēks fiziski noveco, bet nav pieļaujams, ka viņš noveco garīgi. Tieši otrādi – garīgi ir jākļūst jaunākam un jāpilnveidojas. Visas lietas, kurās mēs pārstājam augt, ir tuvu iznīkšanai. Nekad nepārstāj strādāt, meklēt variantus, domāt, iet pareizā virzienā un lūgt. Un, kad esi kaut ko sasniedzis, nezaudē modrību, citādi būs kā Heidriham – brauca bez apsardzes ar mašīnu pa Prāgu tajā laikā, kad Hitlers dzīvoja bunkurā. Es gribētu, lai katrā mājas grupiņā jūs izrunātu katra cilvēka vīziju, mērķus, dāvanas kalpošanai, evaņģelizācijai, darbam un citām sfērām. Rakstiet visu uz papīra, tieciet skaidrībā par šiem svarīgajiem jautājumiem.

Nobeigumā atgādināšu, ka šodien mēs noskaidrojām, kāpēc Dievs neatbild uz lūgšanām. Dievs ir apsolījis un zvērējis Savā vārdā, ka Viņš tevi svētīs un vairos. Kāpēc tas nenotiek tādā mērā, kā mēs gribētu?

1. Nav darba, tu neej tajā virzienā, kurā tu lūdz. (Jo Dievs svētī tavu roku darbu.)

2. Nav konkurētspējas.

3. Nav skaidras vīzijas un skaidru mērķu, kas, savukārt, izraisa šaubas.

4. Nav darba savā dāvanā, līdz ar to tas liek tev bremzēt un nerealizēt savu potenciālu pilnībā.

Mīļais Debesu Tēvs, es lūdzu par sevi, par katru “Kristus Pasaulei” draudzes dalībnieku, par katru līderi, ka viņš saprot šos garīgos principus, kurus Tu dod un māci. Es lūdzu, ka ikviens pieņem un lieto šos principus, lai katrs apzinās, cik atbildīga ir lūgšana, lai katrs ne tikai lūdz, bet arī strādā, un ka mēs strādājam katrs savā dāvanā. Palīdzi ikvienam no mums izrauties, ka mēs varam iet tajā sfērā, kas ir mūsu – gan evaņģelizācijā, gan kalpošanā, gan pie rakstura izmaiņām, gan biznesā, gan visās dzīves sfērās. Palīdzi, Kungs, lai katrs apzinās savus mērķus, vīziju un lai katrs pilnībā var realizēt savu potenciālu. Dievs, palīdzi mums pārvarēt jebkādas šaubas. Mēs pateicamies par Tavu apsolījumu, ka Tu mūs svētīdams svētīsi un vairodams vairosi. Paldies, ka Tu jau esi svētījis, jau esi vairojis un turpināsi to darīt. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Kāpēc Dievs neatbild uz manām lūgšanām?” pierakstīja Ieva Našeniece, Anna Krista Eškina un Elita Meirāne, rediģēja Ieva