Slavēšana un pielūgsme ir viena no lūgšanas formām. Tās abas ir viens veselums,
tomēr viena no otras nedaudz atšķiras. Slavēšana ir pateicība, apliecinājums un uzvara. Pielūgsme ir mīlestība un nodošanās. Kad es slavēju Dievu, tad es par visu pateicos. Domāju, ka mums katram ir par ko pateikties. Piemēram, kaut vai par šo labo dienu, kad ārā ir 30°C un var braukt uz jūru. To darīt varētu arī šodien, bet šodien ir dievkalpojums, lai slavētu un pielūgtu Dievu. Bet pēc dievkalpojuma izmanto izdevību un laid uz jūrmalu! Nesen, lai tiktu uz mācītāju tikšanos, kas notika Jūrmalā, mēs izbraucām agri no rīta, jo sapratām, ka, ja izbrauksim vēlāk, tad uz tikšanos netiksim sastrēgumu dēļ. Tādā gadījumā no Siguldas līdz Jūrmalai mēs ceļā pavadītu trīs stundas, bet mēs izmantojām izdevību un pagulējām pie jūras. Jūras malā redzējām ronīti. Mums ir par ko pateikties Dievam! Man šajā situācijā bija prieks par ronīti, par to, ka pludmale ir patukša. Es gāju gar jūras malu un slavēju Dievu. Gribās slavēt Dievu, kad tu redzi visu šo mieru un skaistumu. Kā tajā dziesmā: „Saule, saule, jūra, jūra…” Reizēm mūsu sirds ir pilna un mēs gribam slavēt Dievu, bet reizēm mums nav tik priecīgs prāts un mēs negribam slavēt, bet pareizi ir vienmēr slavēt Dievu. Vienmēr un par visu pateicies Dievam! Tikai nedari tā, kā man reiz teica viens cilvēks, ka viņš pateicas Dievam par to, ka smēķē. Tas bija ļoti sen, kad es vēl biju jauns kristietis. Man iekšā viss pretojās, ka tas nav labi – pateikties Dievam, ka tu pīpē. Par to nav jāpateicas Dievam, bet par to ir jāskumst un jāapliecina, ka esi brīvs no smēķēšanas. No reāliem cilvēkiem esmu dzirdējis dažādus izdomājumus. Zināji, ka čigāni drīkstot grēkot, jo kāds čigāns pie krusta nozaga Jēzum naglu, tāpēc Jēzum kājas pie krusta piesita ar vienu naglu? Čigāns nozaga vienu naglu, tāpēc Jēzus atļaujot viņiem grēkot. Tiem, kuri grib lietot narkotikas, arī ir savas leģendas. Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš esot dzēris opiju. Tā nav gluži nepatiesība, jo kareivji Jēzum deva dzert sāpes remdinošu, narkotisku dzērienu. Tāpēc viņi arī domā, ka var grēkot. Draugs, mums patiesi ir par ko pateikties Dievam, tāpēc nevajag pateikties par negatīvajām lietām.
Kāda ir mūsu slavēšanas kārtība draudzē? Pirmās dziesmas ir slavēšanas dziesmas – mēs apliecinām, ka mēs varam un uzvarēsim, kā arī pateicamies Dievam par dažādām lietām. Mēs visu spējam, mēs visu varam! Tā ir priecīga slava un pacilātība. Trešā dziesma vienmēr ir lēnāka, un tai ir jābūt vērstai uz to, ka mēs mīlam Dievu, pielūdzam Viņu un nododamies, ieejot intīmā Dieva klātbūtnē. Ar trīs dziesmām tu mierīgi ieej Dieva klātbūtnē. Slava un pielūgsme var būt arī personīga, kad tu to dari viens pats. Tas var būt ar mūziku, bez mūzikas, tu vari dziedāt un vari nedziedāt. Tu slavē Dievu (pateicība un apliecināšana) un pielūdz Viņu (nodošanās un mīlestība). Šodien vairāk runāsim par kolektīvu pielūgsmi. Slavēšanai un pielūgsmei ir ārkārtīgi liels spēks. Ja tu redzi vietu, kur nav kārtīgas slavēšanas un pielūgsmes, tad tur nav spēka. Slavēšana ir draudzes attiecības ar Dievu. Ja tu gribi izlauzties personīgajā dzīvē, tad tev pašam ir nepieciešams slavēt un pielūgt Dievu. Ja tu gribi izlauzties savā mājas grupiņā, tad tev kopā ar mājas grupiņu ir jāslavē un jāpielūdz Dievs. Ja tu gribi redzēt savu draudzi uzvaram, tad tev kopā ar draudzi jāpielūdz un jāslavē Dievs. Ja mēs gribam, lai visa Latvija būtu svētīta, tad mums visām Latvijas draudzēm kopā ir jāslavē un jāpielūdz Dievs, jo lūgšanās ir spēks. Lūgšana ir dzīvības un enerģijas avots.
Tātad dievkalpojumā vispirms ir divas slavēšanas dziesmas un pēc tam ir ziedojumu daļa. Kāpēc ir tieši šāda kārtība? Jo ziedojums ir daļa no mūsu pielūgsmes. Katrs uz to var skatīties tā, kā vēlas, bet es uzskatu, ka tā ir daļa no pielūgsmes. „Dievs, es nododos Tev, mīlu Tevi, bet ar savām finansēm nepiedalos…” Vai šeit nav pretruna? Ziedojums ir daļa no slavēšanas. Mēs slavējam Dievu ar savu dzīvi. Es ticu, ka tad, kad tu slavē, tad neatkarīgi no tā, kāds tu esi, tu sāc mainīties. Kad tu sāc slavēt un pielūgt Dievu, esi draudzē un kopīgi slavē, esi atmosfērā, kur darbojas Dieva Gars, tas maina tevi no iekšienes. Viņš maina tevi, maina tavu grupiņu un maina visu tev apkārt. Dievs maina tavu saprašanu un maina tavu sirdi. Izmaiņas tevī notiek caur slavu un pielūgsmi. Manu dzīvi izmainīja viena lūgšana. Es biju narkomāns, dzērājs, neģēlis, cilvēks, kurš vairs negrib dzīvot un domā par pašnāvību, cilvēks, kuru gaidīja cietumi un nāve. Bez Dieva es noteikti šodien nebūtu dzīvs. Es teicu vienu lūgšanu: „Jēzu, ja tu esi tas Dievs, kas radīja debesis un zemi, izmaini manu dzīvi!” Tā bija viena un vienkārša lūgšana, neemocionāla lūgšana. Tā bija mana pēdējā cerība, pie kuras vērsties, jo man varēja palīdzēt tikai Dievs. Nav svarīgi, ko es jutu vai nejutu, – manu dzīvi izmainīja viena elementāra lūgšana. Tavu dzīvi izmaina viena elementāra draudzes slavēšana. Esmu dzirdējis daudz šādu liecību – cilvēks nepazīst Dievu, ienāk draudzē, ienāk slavas un pielūgsmes atmosfērā, un notiek izmaiņas. Tāpēc nevajag kautrēties slavēt un pielūgt Dievu. Šādā atmosfērā cilvēki, kuri pat nekad nav dzirdējuši par Dievu, raud un piedzīvo Dievu. Viņi vispār nezina, kāpēc viņi raud, kāpēc kaut ko piedzīvo, bet izmainās caur vienkāršu dziedāšanu Dievam.
„Kurp, kalnā virzīdamās, dodas un kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Israēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu.” (Psalms 122:4)
Kāpēc ir jāslavē Dievs? Jo tā ir Dieva pavēle, griba. Mana pirmā draudze bija cietuma draudze, otrā draudze bija baptistu draudze. Katram cilvēkam ir sava vieta, sava draudze. Es atceros vairākas dziesmas, ko mēs dziedājām baptistu draudzē. Mana mīļākā no tām bija ar vārdiem: Dievs mīlestībā liek pestīt mani. Dievs mīlestībā liek pestīt mani. Dievs mani mīl! Man aizmugurē sēdēja mana nākamā sieva Ganna un smalkā balsī dziedāja šo dziesmu. Šajā draudzē nebija pieņemamas bungas, bet tādā veidā, kāds tur bija, es slavēju Dievu. Es sapratu, ka tas nav tas, kā es gribētu slavēt Dievu, jo es zināju, ka var arī citādāk. Kad bija tāda iespēja, es vienmēr slavēju Dievu. Kāpēc jāslavē un jāpielūdz Dievs? Nav svarīgi, kā tu jūties, jo tā ir Dieva griba. Nav pat svarīgi, kādas ir dziesmas, vienkārši dari to un slavē Dievu! Jebkurā situācijā, jebkurā vietā, vienalga, vai kāds spēlē vai dzied pareizi vai nepareizi, tu slavē Dievu, jo tā ir Dieva pavēle. Tā ir Dieva griba, ka mēs slavējam. Lūk, ko saka Dāvids: „Lai mana dvēsele slavē Tevi!” Tas nozīmē, ka es slavēšu Dievu neatkarīgi no emocijām, neskatoties uz to, kā es šodien jūtos vai kāds ir izpildījums. Ir grūtāki brīži, kad kaut kas nav kārtībā ar skaņu vai kādām citām lietām, bet, neatkarīgi no tā, slavē Dievu! Tad, kad tu neesi laimīgs, slavē Dievu un tu būsi laimīgs.
„Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Aleluja!” (Psalms 150:6)
Mēs izdarām vienkāršu lietu, vienkārši saucot: “Aleluja!” Ko mēs ar to domājam? Mēs no visas sirds, dvēseles un spēka slavējam Dievu, un Dievam tas patīk, tikai tāpēc vien, ka mēs to darām. Tu varbūt domā, kāpēc mēs ceļam draudzes namu un ziedojam finanses, ko mēs šeit darām? Kad draudze sanāk kopā slavēt Dievu, tam ir garīgs spēks, un tas ir slavā un pielūgsmē. Ar ko sākās Jeruzālemes atbrīvošana? Izraēla tauta atgriezās no Bābeles trimdas un atjaunoja templi ar slavēšanu un pielūgsmi. Viss notiek ap slavēšanu un pielūgsmi! Ja ir šķidra slavēšana mājas grupiņā, tad ir šķidra mājas grupiņa. Ja draudzē ir šķidra slavēšana, tad ir šķidra draudze. Šajā gadījumā es nerunāju par mūzikas stilu, jo visos stilos var slavēt Dievu. Taču, ja dziesma nav pilnīga, nav īsta, tad tai ir mazāk spēka. Ja mums nav efektīva lūgšanu kambara, tad mums arī nav spēka. Kā tu sāc savu lūgšanu? Es sāku ar pateicību Dievam. Pateicies Viņam par visu – par laiku, par putniem, par to, ka esi dzīvs, par cilvēkiem, par demokrātiju Latvijā, par savām kājām, rokām, par visu!
„Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē!” (Ebrejiem 13:15)
Tie ir lūpu augļi, kas Dievam patīk, kad mēs pielūdzam Viņu. Pielūdz Viņu! Ar visu savu sirdi pielūdz. Slavē un pielūdz Viņu, un Viņš mainīs tavu dzīvi. Sāc pielūgt un slavēt, lai Dievs var darboties pie tevis. Viņš ir brīnišķīgs! Slavē ar vienkāršu lūpu augli. Slavēšanā ir brīži, kad var pacelt rokas, bet varbūt tu nevari pacelt. Bet ko dara cilvēki rokkoncertos? Brīvi ceļ rokas, dzied, sauc. Kad cilvēki ir iedzēruši, arī tad viņi dzied. Kad man bija jādzied skolas korī, tad es nevarēju padziedāt, jo kautrējos. Bet, kad bija iedzerts alkohols, tad gan es dziedāju augstos toņos, dziedāju nekautrējoties. Kad jāslavē Dievs draudzē, tad tu to nevari atļauties – ne pacelt rokas, ne attaisīt muti, lai slavētu? Kad pasaulē jālīksmojas visādos pasākumos, tad viss kārtībā, viss notiek, bet, kad Dievs draudzē jāslavē, tad neko nevar izdarīt? Tāpēc arī šodien ir šis sprediķis – mācīsimies slavēt Dievu! Nav svarīgi, ko par tevi kāds padomās, jo tu pacel savas rokas, dziedi un slavē Dievu, un Dievs to redz un pieņem šo upuri. Tas nenozīmē, ka vienmēr ir jālēkā vai jālec ļoti augstu. Es nesaku, ka vienmēr ir jālec, jo arī klusībā, vienkārši stāvot, var pielūgt Dievu. Vienreiz draudzē bija meitene, kura slavēšanas laikā, kad visi patiešām dedzīgi slavēja, klusēja, taču, kad visi klusi pielūdza, viņa viena pati skaļi kliedza. Velns pievērsa sev uzmanību, traucējot visai draudzei.
Slavēšana ir upuris Dievam.
”Svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, tie Tevi slavē vienmēr!” (Psalms 84:5)
Tie, kuri ir jaunpiedzimuši, slavē Dievu draudzē, mājas grupā, mājās. Tie, kuri nav jaunpiedzimuši, neslavē vai arī alkohola reibumā slavē elkus rokkoncertos. Cilvēks ir radīts, lai slavētu. Jautājums ir – ko nu mēs katrs slavējam? Ir grupas, piemēram ”Rammstein”, kas izplata sātaniskas idejas, un cilvēki šajos koncertos slavē sātanu vai kādus citus ļaunos garus. Mūzika ir radīta, lai cilvēks slavētu Dievu.
”Tā tika pabeigts viss darbs, ko Salamans darīja pie Tā Kunga nama. Tad Salamans ienesa visas sava tēva Dāvida veltītās lietas – sudrabu, zeltu un visus rīkus, un viņš tās novietoja Dieva nama dārgumu krātuvēs. Tad Salamans sapulcināja Israēla vecajus un visus cilšu galvenos, Israēla bērnu tēvu namu vadoņus Jeruzālemē, lai uznestu Tā Kunga derības šķirstu augšā no Dāvida pilsētas, tas ir, Ciānas. Un visi Israēla vīri sapulcējās pie ķēniņa uz svētkiem, tas bija septītā mēnesī. Kad visi Israēla vecaji bija sanākuši, tad levīti pacēla šķirstu. Un viņi uznesa to augšā kopā ar Saiešanas telti un visiem svētiem priekšmetiem, kas atradās teltī; visu to uznesa augšā levītu priesteri. Bet ķēniņš Salamans un visa Israēla draudze, kas pie viņa bija sapulcējusies šķirsta priekšā, upurēja kaujamiem upuriem tik daudz sīklopu un vēršu, ka tos nespēja nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pār šķirsta novietni, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas tur ir līdz pat šai dienai. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis pie Horeba kalna, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. Un notika, kad priesteri iznāca no svētnīcas – jo visi priesteri, kas bija tur, bija svētījušies, neieturot iedalījumus, un levīti, kas bija dziedātāji, proti, Asafs, Heimans, Jedutuns ar saviem dēliem un brāļiem, visi tērpušies smalka linu auduma drānās, ar cimbālēm, arfām un cītarām bija nostājušies altāra austrumu pusē un līdzās viņiem ap simts divdesmit priesteru, kas pūta taures, un, vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas To Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbāļu un citu instrumentu un slavas dziesmas skaņas, pauzdamas: “Jo Tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, Tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (Otrā Laiku grāmata 5:1-14)
Salamans noorganizēja varenu Dieva slavēšanu templī. Tur bija simtiem levītu, dziedātāju un kalpotāju, kuri visi organizēti slavēja Dievu. Visiem šķita, it kā tikai viens taurētu un viens dziedātu. Viņi bija profesionāļi. Templis piepildījās ar godības mākoni, visiem dziedot zināmu dziesmu, un priesteri pat nespēja nostāvēt. Dieva klātbūtni nodrošina slavēšana un pielūgsme. Lūk, kāpēc sprediķis ir pēc slavēšanas, jo slavēšana ieved mūs Dieva klātbūtnē, sagatavo mūsu sirds augsni Dieva vārdam. Slavējot mēs runājam uz Dievu, bet sprediķa laikā Dievs runā uz mums caur Savu vārdu. Bez slavas un pielūgsmes var arī nebūt dziļa Dieva klātbūtne.
Es par slavēšanu pirmo reizi uzzināju cietuma kapelā. No Jēkabpils atbrauca Mareks ar brillītēm un ģitāru. Viņš mums, kādiem 20 brāļiem Kristū, lika apsēsties un vienkārši noliektām galvām klausīties viņa dziesmas. Es domāju, ka būs jādzied korallīši vai kas cits, taču paklausīju. Pagāja dažas minūtes, un man jau sāka tecēt asaras. Tā bija pirmā reize, kad piedzīvoju slavēšanas spēku caur vienu cilvēku ar vienu ģitāru. Daniēls Fiļimonovs slavēja mācītāju sadraudzības pasākumā Jūrmalā. Bija tāda sajūta, ka aiz viņa stāvētu vesela mūziķu grupa. Es domāju, ka Dieva klātbūtnē var ievest arī cilvēks bez jebkādiem instrumentiem, tikai ar balsi. Kad es sāku savu kalpošanu, man nebija nekā, ne instrumentu, ne mikrofona, ne slavētāju. Ieejot kultūras namā, kur bija sapulcējušies 100-200 cilvēki, es vienkārši sāku dziedāt: ”Man dzīvē Jēzus, man dzīvē Jēzus.” Visi sāka dziedāt līdzi. Tad es sludināju, lūdzu par cilvēkiem, un Dievs darbojās.
”Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: “Vai Tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār Savu īpašumu – Israēla tautu? Kad tu šodien no manis aiziesi, tad tu sastapsi divus vīrus pie Rahēles kapa uz Benjamīna robežām Celcā. Tie tev ziņos, sacīdami: tās ēzeļu mātes, ko tu biji izgājis meklēt, ir atrastas; un tavs tēvs tagad nebēdājas par ēzeļu mātēm, bet viņš raizējas par jums, domādams, ko varētu darīt sava dēla labad. Un, no turienes vēl tālāk aizgājis, tu nonāksi pie Tābora ozola, un tur tevi satiks trīs vīri, kuri dosies kalnup uz Bēteli pie Dieva; viens nesīs trīs āžus, otrs trīs klaipus maizes, un trešais nesīs ādas maisu ar vīnu. Un tie tevi sveicinās un dos tev divas maizes, tās ņem no viņu rokām. Pēc tam tu nonāksi Dieva pakalnā, kur novietojusies filistiešu sardze, un notiks, kad tu ienāksi pilsētā, tad tu sastapsi tanī vietā praviešu pulku, kas pašreiz nāks lejā no upuru kalna. To priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras, un tie pravietos.” (Pirmā Samuēla grāmata 10:1-5)
Pravietis pravietoja Saulam, ka viņš sastaps praviešu pulku, kuru priekšā skanēs arfas, bungas, stabules un cītaras. Ja kāds saka, ka bungas nav no Dieva, lūk, parādi viņam šo Rakstu vietu. Saksofons nav no Dieva? Ir gan no Dieva, jo tur taču arī bija tubas, taures un visi modernie mūzikas instrumenti. Kāds zombijs iebilda par gaismām, ka mums esot pārāk tumša skatuve. Draugs, gaisma rada nepieciešamo atmosfēru. Arī gaismas operatoram ir jābūt slavētājam un ar gaismu ir jāpalīdz dziesmas noskaņai, tekstam un melodijai, citādi viņam tur nav ko darīt. Un ja kāds piesienasmūzikas stilam, tad zini, ka Dievu var slavēt jebkurā stilā. Man nepatīk šlāgera stils, taču, ja ļoti gribu, es varu slavēt Dievu arī šajā stilā. Stilam nav nozīmes; visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Ir draudzes, kurās katram vecumam ir savs slavēšanas stils. Ja cilvēki grib, var dziedāt arī korāļus. Kad es kalpoju Ukrainā, reiz man uzticēja vadīt dievkalpojumu vecmāmiņām. Zini, viņas tā lēkāja un dziedāja, ka pat dažs labs jaunietis tā neprot! Un Dievs darīja dziedināšanas brīnumus. Tantiņas devās mājās ļoti iepriecinātas un laimīgas. Lai katra draudze slavē, kā prot, un būs labi. Pirmajā Samuēla grāmatā, 10:5 ir teikts, ka, skanot slavēšanai, pravieši pravietos. Vai arī mums dažreiz nav tā, ka slavēšanas laikā atraisās kādas Dieva dāvanas vai saņemam spēcīgu pravietisku vārdu?
”Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku.” (Pirmā Samuēla grāmata 10:6)
Dievs izmainīja Saula sirdi un viņš kļuva par Izraēla ķēniņu. Kur notiek izmaiņas? Slavā un pielūgsmē. Tu vari vienkārši stāvēt kā stabs, bet Dievs tevi vienalga izmaina un aizskar. Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem es nepatīku, gaismas nepatīk un vēl kas cits, bet man ir jautājums: ”Kāpēc tad tu šeit stāvi?” Izrādās, ka viņi tomēr grib Dievu, kas ir man. Inkaunterā bija 87 gadus vecs onkulītis, kurš diskotēkas daļā ar savu spieķīti ļoti aktīvi visiem pa vidu dejoja. Kad cilvēks nonāk Dieva klātbūtnē, viņš tiek pārmainīts.
”Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.” (Efeziešiem 5:18-19)
Nedzersim vīnu un šņabi, bet tapsim Gara pilni, slavējot Dievu! Kopā slavējot, mēs cits citu uzmundrinām un stiprinām.
Vecās Derības ķēniņiem Dāvidam, Salamanam, Hiskijam un Jošafatam bija viena kopīga lieta – viņi visi ļoti rūpējās par slavēšanu un pielūgsmi templī. Dāvids bija tas, kurš iedibināja slavēšanu. Viņš pats spēlēja mūzikas instrumentu. Kad Saulam uznāca melnie, viņš gribēja kaitēt Dāvidam, metot ar šķēpu vai iznesot viņu ārā ar visu gultu, un nogalināt viņu. Taču, kad Dāvids sāka spēlēt savu instrumentu, Sauls nomierinājās. Līdzīgi kā pasakā, kur Sprīdītis stabulēja milžiem. Kad mēs slavējam, mēs savaldām garīgos milžus. Starp citu, no kurienes nāk G12? No Dāvida, kurš sakārtoja tempļa slavētājus maiņās pa divpadsmit, lai templī nepārtraukti tiktu slavēts Dievs. Arī Salamans un Hiskija darīja to pašu. Otrajā Laiku grāmatā, 20. nodaļā ir stāstīts par to, kā trīs valstis apvienojās pret Jūdu, un tai nebija nekādu cerību. Kaujas dienā Jošafats pašā priekšā nolika slavētājus, kuri devās uzbrukumā ar dziesmu: ”Tas Kungs ir labs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.” Vai šodien mūsu slavētāji ietu draudzei pa priekšu? Domāju, ka ietu. Mūsdienās vienīgi ir attīstījušās tehnoloģijas un viens cilvēks var uzvarēt tūkstoti.
”Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies. Tad nāca Jošafāts un viņa karapulki, lai tos aplaupītu, un atrada pie viņiem ļoti daudz mantu un lopu, drēbes un dārgas lietas, un viņi sev salaupīja tik daudz, ka pietrūka ļaužu, kas nes; tā viņi pavadīja kādas trīs dienas, savākdami laupījumu, jo tas bija ļoti liels.” (Otrā Laiku grāmata 20:22-25)
Kas deva šo uzvaru? Slavēšana un pielūgsme. Kas slavē un pielūdz Dievu, tie uzvar. Slavēšana un pielūgsme ir draudzes fundaments un tā dod Dieva klātbūtni, kas ir pats svarīgākais. Vai atceries, ar ko sākās Tallinas atmoda? Čekistu iestāde kādā Tallinas baznīcā ievietoja visas kristīgās konfesijas ar mērķi tās sarīdīt citu pret citu. Mēs ļoti labi zinām, ka vislielākie meistari uz strīdēšanos ir kristieši. Kas notika? Šīs draudzes izveidoja modernu slavēšanas grupu un uz šo baznīcu sāka nākt un vēlāk arī braukt cilvēki no visas bijušās Padomju Savienības. Baznīcā notika daudz brīnumu un zīmju. Bieži baznīca bija tik pārpildīta, ka cilvēki pulcējās ārpusē, un čekisti par to brīnījās. Arī Bībelē visas atmodas (sākot no Bābeles trimdas laikiem) sākās ar slavu un pielūgsmi. Kas notika ar Pāvilu un Sīlu?
”Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas, izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši. Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: “Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.” Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā un, izvedis tos ārā, sacīja: “Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Viņi atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā. Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie. Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.” (Apustuļu darbi 16:24-34)
“Ap pusnakti, lūgdami un dziedādami slavas dziesmas Viņam…” Tu arī slavējot vari lūgt. Pāvils lūdza un slavēja Dievu skaļā balsī. Un ir rakstīts, ka notika zemestrīce, cietuma pamati sakustējās, važas nokrita, cietumsargs jau gribēja sev galu darīt, jo viņš likuma priekšā atbildēja par visiem cietumniekiem, un Pāvils teica viņam, lai nedara sev pāri. Un sargs viņam jautāja, kas ir jādara, lai viņš kļūtu pestīts. Pāvils atbildēja: “Tici Jēzum un tiksi pestīts, tu un viss tavs nams.” Tu varētu cietumā slavēt Dievu? Kad tu esi visdziļākajā bedrē, varbūt tev šobrīd ir problēmas, kas šķiet neatrisināmas, – slavē Dievu! Važas kritīs un cietuma vārti atvērsies. Tavā dzīvē nav nekā neiespējama, ja tu esi slavētājs un pielūdzējs. Ļaunie gari bēg, kad tu slavē Dievu.
“Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja – un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.” (1. Samuēla 16:23)
Ļaunais gars atstājās no ķēniņa, kad Dāvids spēlēja. Ja tevi neliek mierā ļaunie gari, varbūt tev ir problēma ar slavēšanu, pielūgsmi, ar lūgšanu dzīvi? Manai meitiņai agrāk bija daudz problēmu, viņa mācēja dzert, pīpēt, lamāties, iemācījās arī aizspiest sev artērijas un žņaugties, tā ķerot kaifu. Kādā reizē mājās Limbažos es paņēmu ģitāru un sāku slavēt un pielūgt, Betija sēdēja man līdzās, viņai laikam patika, kā es spēlēju. Un kad es sāku slavēt Dievu, es redzēju, ka Betija kļūst dīvaina. Es noliku ģitāru malā un teicu: “Jēzus Vārdā, velns, ej ārā!” Betija bija gar zemi, sāka kliegt un locīties kā čūska. Pēc brīža viņa atspirga, piecēlās un viss bija kārtībā, un vairs nekad nav žņaugusies. Dieva klātbūtnē ļaunie gari atkāpjas. Ja tev ir problēma ar ļaunajiem gariem, paprasi, lai kāds tev paspēlē. Tas ir ļoti vienkārši, un tāpēc mūsu slavēšanas ieraksti ir internetā, lai tu varētu uzlikt fonā mūsu slavēšanu. Man mājās fonā neskan draudzes slavēšana, jo vienmēr sanāk, ka es dziedu līdzi un slavēju Dievu, bet man fonā skan slavēšana no IHOP (www.ihopkc.org) un es zinu, ka tikai tāpēc, ka man fonā skan šī kristīgā mūzika, Dievs manā istabiņā darbojas.
“Manas lūpas lai Tevi slavē.” (Psalms 63:4)
Dievs pavēl, lai tu vienkārši slavē. Ja mēs draudzē dziedam un tu arī dziedi, tad tu slavē, ja tu pacel rokas, tad tu arī ar to slavē Dievu. Lai kā tu justos, ja bail vai kaut kas tamlīdzīgs, slavē Dievu! Dāvidu nosodīja viņa paša sieva par to, ka viņš dejoja šķirsta priekšā, un viņa saņēma lāstu par to. Tu vari domāt, ka draudzē nedrīkst dejot, bet, klausies, draudzē drīkst dejot! Visam ir savs laiks un savi brīži. Tu drīksti kustēties un slavēt un pat nevis drīksti, bet vajag!
“Slavējiet, jūs tautas, mūsu Dievu! Un lieciet skaļi atskanēt Viņa slavai, kas mūsu dvēselei devis dzīvību un mūsu kājām nav ļāvis slīdēt.” (Psalms 66:8-9)
“Bet es skaļi pateikšos Tam Kungam no visas sirds ar savu muti un slavēšu Viņu lielā pulkā.” (Psalms 109:30)
Ir svarīgi skaļi dziedāt un skaļi pateikties, tas ir pareizi un tas ir brīnišķīgi. Slavē no visas savas sirds, kā vien tu vēlies. Dievu arī var slavēt, izsakot to mākslas darbā. Tieši tāpat Dievu var slavēt klusībā.
“Dievs, klusībā Ciānā Tu topi slavēts, un solījumi Tev tiek maksāti.” (Psalms 65:2)
Ja tas attiecas uz draudzi, tad kurā brīdī ir svarīgi skaļi slavēt? Pirmajā un otrajā dziesmā, bet trešajā dziesmā vairs nav labi kliegt, jo tā jau ir pielūgsme, cilvēki ieiet Dieva klātbūtnē un kliegšana tikai traucētu. Ir jājūt pārējie cilvēki, draudze, jābūt vienotībā.
“Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs!” (Psalms 68:20)
Dievs jālūdz un jāslavē disciplinēti, sakārtoti, plānveidīgi. Draudzes slavēšana arī nav spontāna, ir konkrētas dziesmas, kuras cilvēki ir gatavojuši, bet trešās dziesmas beigās kāds no slavētājiem spontāni dzied pielūgsmi Dievam.
“Es slavēšu Dieva vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.” (Psalms 69:31)
Ar dziesmām, vienkārši kopā visi dziedot, mēs slavējam Dievu. Ja tu mājās dziedi slavas vai pielūgsmes dziesmas, tu slavē Dievu.
“Paceliet savas rokas uz svēto vietu un teiciet To Kungu!” (Psalms 134:2)
Kurš teica, ka nedrīkst celt rokas? Jau vienkārši ar to, ka tu pacel roku, tu teic To Kungu. Tu vari neko neteikt, bet tikai tā tu jau slavē Dievu. Man pašam arī var kaut kas nepatikt dievkalpojumā, bet es paceļu rokas un slavēju Dievu. Dievs zina tavu situāciju un Viņam tāpat patīk, ka tu cel savas rokas pretī Viņam un slavē Viņu. Pat laulībā, ja esat sastrīdējušies un negribas slavēt Dievu, paceliet savas rokas Dievam!
Vai drīkst sist plaukstas un gavilēt?
“Plaukšķiniet priecīgi, visas tautas, skaņām balsīm gavilējiet Dievam.” (Psalms 47:2)
Kas ir gaviles Dievam? “Juhū! Aleluja! Jā, Kungs! Āmen!” Ārā no reliģijas, ārā no kaut kādām formām, kas neatbilst Dieva vārdam! Un iekšā tajās formās, kas atbilst Dieva vārdam! Un draudzē ir laiks plaukšķināt un ir laiks gavilēt! Un tad, kad mācītājs sludina to, kas tevi uzrunā, ir laiks teikt: “Āmen!”
Ar kādiem mūzikas instrumentiem drīkst slavēt Dievu?
“Teiciet Viņu ar bungām un vijīgām dejām, teiciet Viņu ar stīgu un flautas skaņām!” (Psalms 150:4)
Ar visiem instrumentiem un arī ar dejām!
“Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni.” (Lūkas evaņģēlijs 15:25)
Kāpēc? Jaunākais dēls bija atgriezies mājās, cilvēks bija izglābts. Bet vecākajam dēlam tas nebija pieņemams, un reliģijai tas arī nav pieņemams. Reliģijā nav pieņemts, ka cilvēki izpauž prieku Dievam, līdz ar to nozogot sev un citiem Dieva svētību un Dieva klātbūtni. Dieva priekšā tu sevi vari izpaust absolūti brīvi. Der jebkādi instrumenti un jebkāds mūzikas stils, protams, visam jābūt ar mēru un saprāta robežās, bet ar deju, ar mākslu, ar jebko tu vari slavēt Dievu. Bībelē stāv rakstīts, lai mēs dziedam jaunu dziesmu Tam Kungam. Kas ir jauna dziesma? Tas, ko tu pats izdomā un nodziedi; tu vari komponēt savas dziesmas un ar to slavēt Dievu savās mājās. Tikai atceries par kaimiņiem! Es neuzskatu par normāliem tos kristiešus, kuri mājās kliedz un traucē kaimiņus, tas nav pareizi. Ja tev ļoti gribās bļaut, tad ir jāmeklē kādas citas telpas, kur tu nevienam netraucē. Dzīvoklī nākas savu prieku klusināt.
“Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.” (1. Korintiešiem 14:15)
Ko nozīmē – dziedāt garā? Vai esi padomājis, kāpēc Pāvils tā raksta? Kad tu dziedi ar prātu, tu dziedi konkrētas dziesmas vārdus. Kad tu dziedi garā, tad tu ļaujies un dziedi to, kas nāk no tava gara, spontānu pateicību un slavu, tā var būt lūgšana mēlēs, to var arī izdziedāt. Visas lietas, ko mēs Bībelē lasām, ir vienkārši jāiemācās un jādara. Un Dievs nāk tieši uz šo upuri, ko mēs Viņam pienesam. Es teikšu tā, ka mūzika ir kristiešu vienīgā narkotika. Pasaulīgi cilvēki, kuri paši nespēj normāli atslābināties, lieto narkotikas. Mēs atslābināmies, klausoties labu mūziku, un tā palīdz ieiet Dieva klātbūtnē. Mums nevajag vīraku un nevajag arī bezsamaņā sēdēt alās, gaidot, kad Dievs runās uz mums. Mūzika atver garu un atver sirdi, tā dod pamatu Dievam runāt uz tevi un tuvoties tev, tā pat palīdz sajust Dievu. Mani pravietojumi no Dieva ir nākuši tieši mūzikas klausīšanās laikā, kad tā istabā skan fonā.
”Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt.” (Lūkas evaņģēlijs 19:37-46)
Jēzus mācekļi priecīgi slavēja Dievu, viņi to bija iemācījušies. Viņi devās uz Jeruzālemi, priecīgi slavējot, bet tur viņi sastapās ar kailu reliģiju, kurai nepatika tas, kā viņi slavēja Dievu. Reliģioziem cilvēkiem bija sava forma un nostādnes, kā vajadzētu slavēt Dievu, un tajā pašā laikā viņi noliedza Jēzu Kristu. Viņu templī nebija slavēšanas un pielūgsmes, tur bija bizness, tāpēc Jēzus visus pārdevējus no turienes izdzina. Jēzus pravietoja un es tev tieši to pašu tagad gribu pateikt, – ja tavā dzīvē nav slavas un pielūgsmes, tu varbūt domā, ka ar tevi viss ir kārtībā, bet tu jau sen esi tālu no Dieva klātbūtnes un tālu no Dieva gribas. Arī mūsu Latvijai ir nepieciešams, ka mēs visas draudzes kopā slavējam un pielūdzam Dievu, mums ir vajadzīgs Dieva tuvums, epicentrs, dzīvības avots. Tā ir vieta, no kuras iziet Viņa slava un godība.
Dievs, mēs Tevi pielūdzam un slavējam! Un mēs apzināmies, cik svarīgi ir Tevi pielūgt un slavēt. Mēs pieņemam lēmumu disciplinēti mācīties un darīt šo darbu gan spontāni, gan plānoti, gan priekos, gan bēdās līdz mūža galam. Mana dvēsele teiks Tevi, ka Tu esi mans Tēvs, un par to, kas Tu esi, jo Tu esi brīnišķīgs, lielisks, Elohim, Dievs Radītājs! Tu tik brīnišķīgi esi mūs radījis un devis jaunu dzīvi, jaunu sirdi, jaunu dienu un šo vietu, kur mums pulcēties un slavēt Tevi, Kungs. Mēs par visu Tev pateicamies un slavējam Tevi. Mēs apbrīnojam Tevi, Dievs, un nav nekā labāka par Tevi, Dievs. Slavēšanā un pielūgsmē, Svētais Gars, mēs ļaujam Tev darboties. Caur slavu un pielūgsmi mēs iegūstam brīvību. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu “Kāpēc un kā jāslavē Dievs?” pierakstīja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
