Līdz pusaudžu vecumam ne man, ne maniem vecākiem nebija nekādas saistības ar ticības lietām, 
līdz manus tuviniekus skāra nelaime. Vienai no manām māsīcai atklāja ļaundabīgu audzēju. Lai viņu glābtu, tika meklēta visa iespējamā medicīniskā palīdzība. Kad viss, ko ārsti viņas labā varēja paveikt, bija izdarīts, mēs sākām meklēt glābiņu ticībā. Šī bija mana pirmā saskarsme ar Dievu. Gandrīz ikviens no manas ģimenes sāka apmeklēt draudzi un mājas grupiņu. Es savā prātā biju kategoriski pieņēmusi, ka Dievam noteikti viņa jādziedina. Citādu notikumu atrisinājumu es nepieļāvu. Taču par spīti visiem mūsu pūliņiem, slimība progresēja, un māsīca nomira. Šis ļoti dārgā cilvēka zaudējums manī radīja milzīgu sarūgtinājumu. Savu vilšanos un dusmas izgāzu uz Dievu. Mana karstākā vēlēšanās un vienīgais mērķis, kāpēc meklēju Dievu, bija pazudis. Sacēlos pret visu, kas saistījās ar ticību un mammai ironiski prasīju: „Kur tad ir tas tavs Dievs?” Kopš tā laika vairs negribēju braukt uz draudzi un kaut ko darīt saistībā ar Dievu. Vēl kādu laiciņu mamma man lika braukt līdzi uz dievkalpojumiem, bet vēlāk es viņu vairs neklausīju.
Es metos dzīvē, kur Dievam nebija vietas. Sāku lietot alkoholu, narkotikas, sāku smēķēt. Pa naktīm klaiņoju apkārt, pavadīju laiku dažādās apšaubāmās kompānijās. Bija pat gadījums, kad no lietotā alkohola un narkotiku sajaukuma biju ļoti tuvu nāvei. Tajā laikā es mācījos vidusskolā, bet dzeršanas un vieglprātīgā dzīvesveida dēļ sāku kavēt skolu. Līdz ar to nepabeidzu 11. klasi.
Zināju, ka mana mamma un mājas grupas cilvēki daudz lūdz par mani Dievu, bet es parasti par to dusmojos un mēdzu uz mammu par to sakliegt. Pienāca brīdis, kad negribēju vairs nekur doties izklaidēties. Es ļoti daudz gulēju, man nebija ne dzīvesprieka, ne spēka. Šķita, ka dzīvei vispār nav jēgas. Arī fiziski es sāku slikti justies. Man bieži reiba un sāpēja galva, sirds stipri dauzījās un gar acīm rādījās melni plankumi. Man bija paaugstināts asinsspiediens, pasliktinājās redze – tālumā vairs labi neredzēju. Spēka trūkums bija tik izteikts, ka, aizejot tikai puskilometru līdz pilsētai, jutos pārgurusi. Draugi nevarēja saprast, kas ar mani ir noticis, kādēļ esmu kļuvusi vienaldzīga un apātiska, nekur vairs nevēlos iet un neko negribu darīt.
Sāku apmeklēt dažādus ārstus, lai noskaidrotu manas pēkšņās saslimšanas iemeslus. No Saldus aizbraucām uz Kuldīgas slimnīcu, kur mani izmeklēja un noteica diagnozi – veģetatīvā distonija. Vēlāk, turpinot apmeklēt ārstus, man konstatēja arī smagu depresiju. Es tiku sūtīta pie psihiatra un psihologa, man izrakstīja antidepresantus un vēl kaudzi ar dažādiem medikamentiem. Kādu brīdi es mazliet palietoju izrakstītās zāles, bet labāk man nepalika un veselība neuzlabojās. Sapratu, ka zāles vairs nedzeršu, jo tās nespēja man palīdzēt un varēja radīt daudz citus negatīvus blakusefektus.
Tajā laikā, neskatoties uz slikto veselību, tomēr saņēmos un atsāku mācības vidusskolā. Lai gan joprojām dzīvoju nepareizu dzīvesveidu, ik pa laikam atsāku nākt arī uz mājas grupu un apmeklēt draudzes dievkalpojumus.
Mamma ļoti pārdzīvoja par manu veselību, daudz lūdza Dievu un, kā vēlāk uzzināju, bija paņēmusi arī atsevišķu 4 dienu ilgu gavēni. Domāju, ka tas lielā mērā ietekmēja manu atveseļošanās procesu un turpmāko dzīvi kopumā.
Turpinot apmeklēt dievkalpojumus, mājas grupas sapulces un pašai lūdzot Dievu, pavisam nemanot pazuda mana depresija un visas slimības pazīmes. Tagad jau ir pagājuši 6 mēneši, kopš dzīvoju jaunu dzīvi, brīvu no slimībām un nespēka. No rītiem ceļos, lai pavadītu laiku ar Dievu lūgšanās un lasot Bībeli. Man ir atgriezies dzīvotprieks, esmu ļoti laimīga ar Dievu. Šogad pabeigšu mācības vidusskolā un man jau ir plāni un mērķi savai nākotnei. Tagad redzu, ka draudzē „Kristus Pasaulei” Dievs patiesi darbojas un maina cilvēku dzīves. Mums ir pats labākais mācītājs un mācība!
Karīna Muižniece
