Kas es esmu?

Kas tu esi?
Vai tu kādreiz esi uzdevis sev šo jautājumu: „Kas es esmu?” Patiesībā par to ir domājis katrs cilvēks. Es ļoti labi atceros to brīdi, kad maziņš prasīju mammai: „Kas būs, kad es nebūšu?” Vai nav dīvains jautājums? „Būs tikai tumsa, nekas nebūs,” – apmēram tāda atbilde sekoja manam jautājumam. Tas bija komunisma laiks. Es jau kā bērns domāju par to, ka es esmu.

„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17)

Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, tā vairs nav! Tātad, kas tu esi Kristū? Jauns radījums. Mūsu gars ir jauns un mūsu sirds ir jauna, taču mūsu prātā un emocijās ir palikusi nepareiza informācija. Tie, kas ir piedzimuši no augšas, garīgi, ir jauni radījumi. Viņi ir kļuvuši kā bērni, – pilnīgi un svēti. Bet prātā mums ir palikusi informācija no vecākiem, no skolas un dažādiem pārdzīvojumiem, draugu uzskatiem, kino filmām un grāmatām. Tie ir cietokšņi, kas ir izveidojušies no tā, ko cilvēki par tevi ir teikuši un kādu viņi tevi ir redzējuši. Un īpaši tas attiecas uz to, kā citi cilvēki tevi ir redzējuši tajā laikā, kad tu dzīvoji bez Dieva. Ja kāds no šādiem cilvēkiem šodien tevi satiek, tev ir vēlēšanās izturēties pret viņu tā, kā tu attiecies agrāk, kad vēl nepazini Dievu, vai ne? Šis cilvēks arī domā par tevi tā, kā viņš kādreiz domāja. Taču tu esi jauns radījums. Prāts ir tas, kas saka – nē, viss ir tā, kā tas bija iepriekš. Bet Dievs saka, ka tu esi jauns cilvēks, un tu rīkojies un dzīvo citādi.

„Tātad kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.” (Romiešiem 5:18)

Viena cilvēka Ādama pārkāpums jeb grēks ir atnesis visiem cilvēkiem lāstu un pazudināšanu. Tieši tāpat viena cilvēka Jēzus Kristus taisnības darbs ir atnesis visiem dzīvību. Ādams, nepaklausot Dievam, zaudēja dzīvību, Dieva Gars viņu atstāja, un viņš kļuva nepilnīgs. Tam sekoja nabadzība, neauglība, slimības un atkarības. Tas ietekmēja ne tikai pašu Ādamu, bet arī visu zemeslodi, floru un faunu, kā arī katru Ādama pēcnācēju. Mēs katrs esam Ādama pēcnācējs. Mēs visi esam mantojuši nepareizu domāšanu, nepareizas emocijas, galu galā nepareizu dzīvi un lāstus. Ja tev ir vēlēšanās par lāstiem uzzināt ko vairāk, tad lasi 5. Mozus grāmatas 28. nodaļu. Tur ir uzskaitīti tādi lāsti, ka mati ceļas stāvus. Un tieši tāpat caur vienu cilvēku Jēzu Kristu, kas bija cilvēks un vienlaicīgi Dievs, mēs katrs esam atpirkts no tēviem mantotās aplamās dzīves. Caur Jēzus nāvi pie krusta mēs atkal kļūstam pilnīgi, jo Dieva Gars atgriežas mūsos.

Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Dievs iemājo tieši mūsu garā. Kad tu nepazini Dievu, tavs gars bija miris, tam bija cits saimnieks – velns. Taču tajā brīdī, kad tu pieņēmi Jēzu kā savu Glābēju, velnam vairs nav varas pār tevi. Sātanam nācās aizvākties, un tavā garā iemājoja Dievs. Dvēsele sastāv no prāta, emocijām un gribas. Un no vecās dzīves dvēselē ir palikusi nepareiza informācija, atmiņa, nepareizi iestrādātas emocijas un ieradumi. Tās ir dažādas nepareizas lietas, kuras mēs darām automātiski, nedomājot. Piemēram, smēķēšana nav tikai atkarība no nikotīna, bet arī nepareizs ieradums, kad roka pati stiepjas pēc cigaretes. To pašu es varu attiecināt arī uz sava datora klaviatūru. Pirms trīs gadiem es savu veco klaviatūru nomainīju pret jaunu, un līdz ar to mainījās taustiņš, ar kuru bija iespējams rakstīt garumzīmes. Ir pagājuši trīs gadi, un es vēl joprojām rakstot regulāri kļūdos. Es cenšos atcerēties pareizo taustiņu, bet tik un tā kļūdos. Manī vēl joprojām ir saglabājusies veca, nepareiza informācija, lai gan es zinu, kā darīt būtu pareizi. Tas ir tā iestrādājies manā miesā, ka prāts pat nepiedalās. Līdzko es pie tā piedomāju, es rakstu pareizi, bet, tiklīdz aizmirstu piedomāt, rodas kļūdas. Lai arī kļūdas top arvien mazāk, tās joprojām ir. Tas attiecas uz visām dzīves sfērām. Ja skolotāja kaut ko iemāca bērnam, pēc tam grūti to ir izlabot.

Es esmu dzimis Limbažos. Un Limbažos nerunā pareizā latviešu valodā, tur visi runā bez galotnēm. Taču Latvijā ir mācības par latviešu valodu, filoloģija, vesela zinātne, kas māca, kā pareizi runāt un rakstīt. Latviešu valodas priekšmets ir katrā skolā. Kad es nācu pie Kristus, mana valoda uzreiz nemainījās, es vēl ilgu laiku turpināju runāt limbažnieciski. Pēc laika es sapratu, ka tas, kā es runāju, nav pareizi, un Dievam ne īpaši patīk, ka es no kanceles runāju nepareizā latviešu valodā. Viņš grib, lai es runāju skaidrā latviešu valodā, lai visiem cilvēkiem ir saprotams. Es sāku mācīties runāt ar galotnēm. Tu domā, ka tas bija ļoti vienkārši? Tas bija nenormāli grūti! Mājās, lūdzot Dievu, es centos to darīt ar visām galotnēm, un man tas šķita garlaicīgi un lēni. Un paralēli prātā visu laiku ir nepareizais variants. Un kad es nonācu sabiedrībā, un man bija jārunā ar kādu pazīstamu cilvēku, man prātā nāca tikai tas, ka šis cilvēks nekad nav dzirdējis, ka es runāju pareizā latviešu valodā. Ko viņš par mani padomās, ja es sākšu runāt latviski, nevis ar Limbažu akcentu? Man pilnīgi kļuva kauns. Kā gan es tagad būšu pareizais un runāšu latviski? Es izrunāju dažus vārdus pareizi, bet pārējos atkal savā vecajā dialektā. Taču mājās lūgšanu kambarī es turpināju runāt normāliem teikumiem un pareiziem vārdiem. Kad mana sieva mani pirmo reizi dzirdēja liecinām baptistu draudzē, pusi, ko es runāju, viņa nesaprata! Kaut ko ātri nobēru, bez galotnēm. Šodien es nerunāju izcili, bet jau daudz labāk, nekā iepriekš. Es zināju, ka Dievs grib, lai es sludinu tā, lai cilvēki var normāli klausīties. Es vēl neesmu ticis līdz latviešu valodas skolotāja līmenim, bet uzlabojumi ir krietni. Man tagad būtu grūti notēlot limbažnieku. Ir pagājuši gadi, un esmu iestrādājis pareizu runas veidu, taču tas bija ļoti grūti, goda vārds. Man bija tāds brīdis, kad es domāju, ka es nekad to nevarēšu izmainīt. Ieradumi miesā un dvēselē iestrādājas ar gadiem. Cilvēks ir ļoti sarežģīti uzbūvēts. Mūsos notiek dažādi procesi. Dievs tā ir iekārtojis, ka lietas, ko darām regulāri, mēs sevī iestrādājam un tās kļūst kā daļa no mums.

Divdesmit septītajā oktobrī mēs visi Latvijā pāriesim uz ziemas laiku. Es nepāriešu uz ziemas laiku. Kāpēc? Jo katru reizi, kad man ir jāgriež stunda uz priekšu vai atpakaļ, izjūk mans diennakts režīms, mans iekšējais pulkstenis. Dievs tā nav paredzējis. Man ir iestrādātas lietas, piemēram, pulksten sešos no rīta es ceļos lūgt Dievu. Kad es dienēju Padomju armijā, tur bija perfekts režīms un mēs arī cēlāmies sešos. Militārie speciālisti ir izpētījuši un zina, kad ir labākais laiks celties un kad – iet gulēt. Un pēkšņi ir stunda šurp vai turp. Tas man ļoti traucē lūgt Dievu, sit ārā no mana režīma, un paiet ilgs laiks, līdz es pierodu. Savā dvēselē un miesā es nevaru pierast pie šī laika. Tāpēc, kas attiecas uz manu laiku ar Dievu, es nepāriešu uz ziemas laiku un turpināšu celties tajā pašā laikā. Tikai pulkstenis pēc oficiālā laika būs septiņi. Varbūt to ir grūti saprast. Es celšos tajā pašā laikā, kaut arī pulkstenis rādīs ko citu.

Visas tavas dzīves laikā, tas, ko tu esi redzējis un dzirdējis, ko citi par tevi ir teikuši un ko tu pats par sevi esi domājis, un tas, ko tu esi regulāri darījis, ir iestrādāts tavā prātā, emocijās un miesā. Un tev ir grūti rīkoties citādi. Tava miesa ir līdzīga farizejam, tev ir kaut kādi principi un rituāli, no kuriem tu nemūžam nevēlies atteikties. Bet Dieva vārds saka, ka tajā brīdī, kad Dieva Gars iemājo tevī, tu kļūsti cits cilvēks.

„Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecehiēla 36:26)

Tu garā kļūsti jauns cilvēks. Bet es tev gribu pateikt kādu svarīgu patiesību. Tu neizmainījies, kad pieņēmi Jēzu. Nevis Dievs tevi izmainīja, bet Viņš ielika tevī jaunu radījumu, jaunu garu un sirdi. Tu esi cits cilvēks. Līdz šim tavā garā valdīja sātans ar savu ļauno garu armiju, un tu domāji, ka tas patiesībā esi tu. Bet šobrīd tur mājo Dievs Gars. Tavs gars piedzimst no jauna. Un nebūsim kā Nikodēms, kurš nāca pie Jēzus naktī un prasīja: „Kā tas var būt?” Jo Jēzus viņam teica, ja kas nepiedzimst no augšienes, tam neredzēt Dieva valstību. Nikodēms teica: „Kā es varu tikt atpakaļ mammai vēderā un atkal no jauna piedzimt?” Jēzus nerunā par jaunu miesu vai dvēseli, bet par garu. Dievs izņem no krūtīm ārā veco un ieliek jauno. Tu esi cits cilvēks, un tev ir cita daba. Tavā prātā palikusi vecā daba. Tavās emocijās arī vēl ir vecā daba. Tas, kas ir mūsu garā, ir jāiestrādā prātā, emocijās un miesā. Vienā dienā nevar kļūt perfekts. Tava dvēsele ir sabojāta. Prāts ir jāatjauno, un jāiestrādā jaunas iemaņas un emocijas. Vecais cilvēks bija nesvēts un nepilnīgs, jaunais cilvēks ir svēts un pilnīgs. Tas ir iespējams caur Jēzus asinīm.

Kad es vēl biju alkoholiķis un narkomāns, man bija aptuveni divdesmit gadi, es gāju pie narkologa, laba ārsta, kas pieņēma Limbažos. Pašā pirmajā nodarbībā viņš uz tāfeles uzzīmēja taisni, un tai pāri pa vidu – nogriezni. „Taisnes pirmā daļa ir tas dzīves laiks, kad tu esi alkoholiķis, un neviens tevi nevar pārtaisīt, bet tur, kur sākas nogrieznis, tu vari apstāties, atturēties no alkohola, iet uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm, es tevi arī nohipnotizēšu, dzersi zāles, bet tu tik un tā paliksi slims. Tu esi slims ar alkoholismu, un tu līdz mūža galam paliksi slims ar alkoholismu. Viss, ko tu vari darīt, ir atturēties,” ārsts teica. Pasaulīgais skats uz alkoholismu un jebkuru citu slimību vai atkarību ir šāds: tas, kas tu esi bijis, tu arī būsi. Tu vari censties sevi mainīt, mainīt savus ieradumus, tu vari atturēties no kādām lietām, vari censties būt kaut kas, bet savā būtībā tu paliec tas pats, kas tu biji. Taču tajā dienā, kad es nācu pie Jēzus un lūdzu piedot manus grēkus, Dievs Gars ar spēku ienāca manī, un to veco alkoholiķi paņēma un izdzina ārā! Jo Bībele saka – kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Jēzu Kristū tu esi jauns radījums! Es esmu ar Dievu kopš 2000. gada un man ne reizi nav bijis pat kārdinājums lietot alkoholu.

Es zināju, ka Dievs arī grib, lai es nesmēķēju. Bet kādu laiku es turpināju smēķēt. Bet ja jau Dievs bija izņēmis ārā manu veco cilvēku, kurš smēķē, kāpēc tad es to darīju? Tas bija miesā iestrādāts ieradums. Ierakstīta informācija dvēselē un prātā. Iekšēji man riebās smēķēt, bet miesa pati to darīja. Es centos atmest, noturējos trīs dienas un beigās neizturēju. Roka pati ņēma cigareti. Un es domāju, vai smēķēšanas atkarība ir spēcīgāka par narkomāniju? Tā taču nav! Vai arī alkoholisms ir vājāks par smēķēšanas atkarību? Nebūt nē! Es zinu, ka cilvēki arī paši saviem spēkiem atmet smēķēšanu, bet es neesmu dzirdējis, ka cilvēks pats saviem spēkiem atmet narkotikas. Tad kāpēc Dievs manī atstāja smēķēšanas atkarību? Es mocījos, kamēr vēl smēķēju, līdz es vienā brīdī sapratu – vai nu Dievs, vai nu smēķēšana. Jāmaina sava domāšana, ieradumi un miesa jāliek rāmī. Un es sapratu, kāpēc Dievs tā izdarīja. Viņš šo atkarību pārdabiskā veidā nepaņēma prom, lai parādītu man, ka man pašam ir jāatjauno savs prāts, ir jārūpējas par jaunām iestrādēm dvēselē un miesā. Man pašam ir jāizmaina sava domāšana un emocijas.

Man pašam ir jārūpējas par to, lai tas kas manī ir iekšā, būtu redzams pie manas dvēseles un miesas. Kā to izdarīt? Man ir jāzina, kas es esmu. Jauns radījums. Tātad, kā caur Ādamu mūsos ir ienācis grēks un lāsti, tā caur Jēzus Kristu mēs iemantojam dzīvību un mūsos atgriežas Dieva Gars. Mūsu gars piedzimst no jauna. Tas pilnīgi precīzi nav tas pats, kas, ja tu kļūsti par pilnīgi citu cilvēku, jo tu tomēr esi tas, kas tu esi un tavs gars ir tavs gars, un tomēr tas ir brīnums. Iekšēji tu kļūsti cits cilvēks. Bet, ja tu nestrādā pie tā, lai pārveidotu dvēseli un miesu, velns sāk kontrolēt visas tās sfēras, kurās tu nevēlies atjaunoties. Velns ar laiku tajās nostiprinās, Svētais Gars tiek apbēdināts un atstāj tevi. Un tu kļūsti par to, kas tu biji, tā arī neieraugot savā dzīvē to, ko Dievs tev bija paredzējis.

„Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mateja 18:3)                  

Tie ir Jēzus vārdi. „Patiesi” nozīmē „goda vārds, pa īstam, nav variantu”. Ko nozīmē atgriezties? Pieņemt Jēzu kā savu Glābēju. Tajā brīdī mūsos iemājo Dieva Gars, viss, kas ir bijis, ir pagājis. Mēs esam jauns cilvēks, bez grēka, pilnīgs. Par šo tēmu ir jārunā vēl un vēl, kamēr mēs saprotam. Mūsos ir bagātība, veselība, miers, prieks, mūžīgā dzīvība, spēks, svētums, auglība it visā. Ko nozīmē tapt kā bērnam? Līdz ar jauno garu tevī tu iekšēji kļūsti kā mazs bērns. Kad tu pieņem Jēzu, tev ir jātop kā mazam bērnam un viss jāmācās no sākuma. No jauna darīt, runāt un domāt. Tev ir jāpieņem tas, kas tu esi nesmēķētājs, nedzērājs, vesels un bagāts cilvēks. Un ir jātic, ka kalni tavā dzīvē pārcelsies. Tev nebūs nekas neiespējams. Dievs skaidri saka, kādā veidā sākt būt tādiem, kādi mēs esam, kā pavēlēt savai dvēselei un miesai. Lūdzot, lasot Dieva vārdu un gavējot. Apliecini lūgšanā to, kādu Dievs tevi redz. Tu esi brīvs, spēcīgs, veiksmīgs. Un tu būsi tas, kam viss izdodas!     

Iedomājies, ja monarhu ģimenē piedzimst bērns – mantinieks, kuram jāmanto tronis un karaļvalsts, un viņu ieliek audzināt bezpajumtnieku ģimenē, vai viņš kļūs mantinieks? Ja bērnam neieaudzina pareizas īpašības, neizveido pareizas iestrādnes viņu dvēselē, ja nepalīdz viņam saprast un ieaudzināt to, kas viņš ir, ja viņš nezina, ka viņš ir karalis, viņš arī nebūs karalis. Viņš nevar būt karalis, viņš nevar valdīt un pārvaldīt, jo nepietiek piedzimt tikai karaļa ģimenē, par karali ir jākļūst. Tieši tāpat ir ar līderiem un vadītājiem. Par tādiem nepiedzimst, bet kļūst. Arī par miljonāru nepiedzimst. Varbūt tu domā: „Piedzimst gan, ja tētis ir miljonārs, tad es arī uzreiz esmu miljonārs!” Taču ja tu iekšēji nekļūsi miljonārs, tad tu būsi tāds pats, kā pazudušais dēls, kas visus sava tēva miljonus iztērēja ar sievietēm. Kas nav miljonārs savā iekšienē, tas arī nav miljonārs savā dzīvē. Mums jākļūst kā bērniem un jāmācas viss no jauna. Kas mēs esam? Jauns radījums!

„(..) līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā.” (Efeziešiem 4:22)

Ja tu turies pie sava agrākā dzīvesveida, vai tu saproti, ka ir laiks sāk dzīvot jaunu dzīvi? Vecais cilvēks, kas ir palicis dvēselē un miesā, ir jāatmet. Ja jau tas ir jāatmet, tas nozīmē, ka vecās iestrādnes vēl ir. Kas mums ar tām jādara? Jāvelk nost.

„(..) un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. ” (Efeziešiem 4:23-24)

Mums ir jāapģērbj jaunais cilvēks un jāatjaunojas sirdsprātā. Vecais ir jānoģērbj un jaunais jāuzģērbj! Kā to izdarīt? Pavisam vienkārši – lasi Bībeli katru dienu, neizlaid nevienu mājas grupiņu, neizlaid nevienu dievkalpojumu, mājās vēlreiz klausies sprediķus, nepārtraukti klausies un dzirdi tos. Pietiek, ka tev ir teikuši tās lietas, kas tev nav palīdzējušas, pietiek, ka tev ir melojuši! Tagad tu esi jauns radījums, un tev nav nekāda nogriežņa! Tu vairs neesi alkoholiķis, tu vairs neesi narkomāns, laulības pārkāpējs, nabags un slims – tu esi vesels un dziedināts. Tāds tu esi jauns radījums. Jaunais cilvēks ir jāuzvelk, atjaunojoties prātā, mācoties un studējot Bībeli, klausoties sprediķus vēl un vēl, mācoties Bībeles skolā, analizējot un nokārtojot eksāmenus uz „teicami”. Ja tu Bībeles skolā nokārtoji savu darbu uz „vāji”, tad zini, ko tas nozīmē? Tu esi sliņķis, tu mājās neesi šo nodarbību noskatījies vēlreiz, tu domāji, ka izlīdīsi, bet nesanāca, jo eksāmens ir veidots tā, lai to varētu nokārtot, tikai mājās klausoties vēlreiz un kārtīgi, tinot uz priekšu un atpakaļ, rūpīgi un precīzi pierakstot, nevis kaut pa roku galam, kartupeļus cepot vai darot ko citu. Lūk, kā atjaunojas sirdsprāts. Es varu garantēt, ka tiem, kuriem eksāmenā ir „vāji”, ir tikpat vāja dzīve. Jautājums – vai jūs vispār pazīstat Jēzu, vai esat glābti? Pārdomā savu dzīvi! Kāds ir tavs kontroldarbs, tāds esi tu pats, tāds ir tavs vērtējums. Nākamreiz tu nokārtosi uz „teicami”, vai kā minimums, uz „labi”. Jautājums nav par to, ka tu kaut ko nesaproti, bet gan, ka tu slinko, jo nav iespējams neuzrakstīt, ja viss ir pateikts priekšā. Tur ir vajadzīgs tikai laiks. Ja tu saki, ka tev tā nav, tad tev nav laika atjaunot savu sirdsprātu, un tieši tāpēc tavā prātā viss ir tāpat, kā vecajā dzīvē. Kāds būs rezultāts? „Vecais cilvēks kārību dēļ iet bojā”, tā saka Pāvils. Ja tu paliec pie vecās domāšanas, ja tu neaudz un nemainies, tad mazais bērns paliek mazs bērns, līdz, kamēr izlaiž garu. Tu vairs neesi tas, kas skolā nevarēja nokārtot kontroldarbu. Tu esi tas, kas to spēj. Tavs vecais cilvēks, iespējams, bija ar grūtu galvu, un, skolā mācoties, tu nekādi nespēji saprast matemātiku, ķīmiju un bioloģiju. Arī man bija grūta galva, un zini, kāpēc? Tāpēc, ka es nemācījos. Taču ir tādi cilvēki, kuriem tā patiešām ir, kuri tādi ir piedzimuši. Jums ir jāzina viena lieta – tu esi jauns radījums, tā grūtā galva ir nomirusi, tev ir jauna galva! Tu esi jauns radījums un tu vari domāt skaidri. Ja tev tas pagaidām vēl neizdodas, tev ir jāstrādā pie sevis dienu no dienas, jālasa Bībele, jālūdz un jāgavē par šīm lietām. Tev par sevi ir jādomā tā, kāds ir tavs jaunais cilvēks, tā, kā Dievs uz tevi skatās. Bībelē ir rakstīts – lai nespēcīgais par sevi saka: „esmu spēcīgs”! Kāpēc tā? Tāpēc, ka tavs vecais cilvēks bija nespēcīgs, bet jaunais ir spēcīgs, taču, lai tas patiešām arī parādītos, tev par sevi tas ir jāapliecina. Es sev pie spoguļa aizvien biežāk sāku teikt un arī vairāk ticēt, ka esmu megadraudzes mācītājs. Mēs ceļam megadraudzi! Stāvi pie spoguļa un saki: „Jēzus kļuva nabags manis dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu man par bagātību!” Saki: „Es esmu miljonārs! Es esmu vesels kā rutks!”

„Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus.” (Kolosiešiem 3:9)

Tas nozīmē ne tikai domāt par sevi kā par jaunu cilvēku, bet arī attiecīgi rīkoties. Maksā cenu, lai tu spētu rīkoties tā, kā jaunais cilvēks.

„Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla.” (Kolosiešiem 3:10)

Ir jālasa Bībele, ir jālūdz, jāatlicina laiks Dieva vārda studēšanai, jāiet Bībeles skolā, jābrauc uz inkaunteru – jāizmanto viss, ko draudze piedāvā, lai atjaunotu savu prātu, lai novilktu veco cilvēku un darītu Dieva darbus. Rīkojies attiecīgi pēc tā, kāds tu esi – nevis kā vecajā dzīvē, bet jaunajā.

Varbūt tev blakus ir cilvēks, kas nepārtraukti par tevi apliecina ko negatīvu – kāds tu esi losis un losene, kā tu neko nevari, kā tev nekad nekas nesanāks. Tu esi jauns radījums – tu neesi losis, bet gan veiksminieks. Kad šis cilvēks redz tevī pārmaiņas, ka tu sāc cīnīties un nepiekrīti tam, ko viņš saka, viņš var pielikt vēl lielākas pūles, lai cīnītos pret tevi. Viņš tevi var pat tiesā iesūdzēt un atrast iemeslus. Kad četrdesmit gadīgi bērni, kas bijuši zem vecāku kontroles, pēkšņi kļūst patstāvīgi Dieva spēkā kā jauni radījumi, vecāki cīnās par viņiem – raksta sūdzības, karo, meklē iemeslus, kur apvainot draudzi vai kādus citus. Viņiem ir grūti pieņemt, ka tu esi jauns radījums, viņiem ir neiespējami to saprast, un tajos brīžos, kad viņi izdara spiedienu uz tevi, tev gribas domāt tā, kā viņi domā. Gadiem ilgi viņi par tevi ir domājuši – tas vājais, švakais, slimais, nespējīgais un tā tālāk. Viņi vienmēr ir zinājuši, kas un kā tev labāk, taču tad, kad tu nonāc šajā konfrontācijā, tev gribas pieņemt to, ko viņi saka. Tavā vecajā miesā un dvēselē ir iestrādājumi, piemēram, ieradums bīties no šiem cilvēkiem, paklausīt viņiem. Šādos brīžos tev ir jāapzinās – tu esi jauns radījums, nevis tas vājais un kontrolējamais. Kļūsti par to, kas tu esi atdzimis Dieva Garā! Tu esi Ķēniņa bērns, Dieva dēls un meita. Tev rados, iespējams, kāds slimoja ar vēzi, un tev ir bail, jo tava vecā domāšana tev saka to, ko ārsti saka – ja senčos bija vēzis, tev arī var būt, un visticamāk arī būs. Ja tev rados kāds vai vairāki cilvēki ir nomiruši no vēža, tev ir bail. Cilvēks baidās, un tas tikai tāpēc, ka viņš vēl nav atjaunojis savu prātu. Pilnīga mīlestība aizdzen bailes – mīlestībā nav baiļu. Nedomā tā, kā domā ārsts, nedomā pēc tā, kas bija tavi vecāki. Nav svarīgi, kā vecāki tevi audzinājuši, nav svarīgi, kādas bija viņu slimības. Tev vairs nav šī saite ar negatīvo pasauli, tu esi jauns radījums Dieva Garā. Tevī nav vēža šūnas! Tās tur nevar būt, jo ir izņemtas līdz ar veco cilvēku. Dievs ir ielicis man jaunu garu, jaunu sirdi – man ir jauna dzīve. Kas bijis, ir pagājis. Visi paaudžu lāsti tiek salauzti tajā brīdī, kad tu atgriezies pie Dieva. Varbūt tev kāds radinieks ir sajucis prātā, un tu domā par sevi – ka tik arī man tas nenotiek. Kāpēc tu tā domā? Tās ir iestrādnes, kas, daudzus gadus dzīvojot pasaulē, ir radušās no cilvēku teiktā, zinātnieku publicētā, tevis paša domātā – ja kādam man rados tas bija, man arī var būt. Pēkšņi tev parādās kāds simptoms, kāds tev kaut ko pasaka, un tev šķiet – viss, jau esmu slims! Draugs, tu esi vesels savā garā un prātā, tu esi jauns radījums. Nav svarīgi, kas bija taviem vecākiem, šī grēcīgā saite ir sarauta, šīs slimības vairs nav. Varbūt tev rados visi šķiras, varbūt tavs tēvs ir piecas reizes precējies. Tu domā: „Ko lai es daru, esmu savu vecāku bērns un esmu mantojis vēlmi pēc tādas dzīves.” Jā, tu esi mantojis, šī informācija ir palikusi tavā dvēselē un prātā, tu esi tā audzināts un esi to visu redzējis, taču tajā brīdī, kad tevī ienāca Dieva Gars, tavs gars tika pārradīts. Joprojām kāda doma par šo tēmu tev atnāk, joprojām kādas emocijas vēl uzpeld, taču tev ir jāzina, kas tu esi – tu esi jauns radījums. Tu nešķirsies – tev būs viens partneris uz visu mūžu. Tev būs tikai viens partneris, viena sieva vai viens vīrs, uz visu mūžu līdz kapa malai. Zini, ir tāds teiciens: „Ābols no ābeles tālu nekrīt.” Es gribu, lai tu tagad ieklausies – ābols no ābeles krīt ļoti tālu! Draudzes „Kristus Pasaulei” āboli krīt ļoti tālu. Es inkaunterā sēdēju un domāju par to, cik ļoti mūs ietekmē mūsu vecāki, šķiroties, taisot abortus, atstumjot, darot pāri un runājot sliktu. Un tomēr, kāda man daļa, kādi bija mani vecāki, ja es esmu sava Tēva bērns, jauns radījums! Es esmu ļoti tālu „nokritis”. Tevi, ābolu, no ābeles šķir bezdibenis. Jēzus stāsta līdzību par nabago Lācaru un bagātnieku, viens bija ellē un otrs bija debesīs, un pa vidu bija bezdibenis. Ja tavi vecāki ir bezdievji, tevi no viņiem šķir bezdibenis, ja tavi vecāki tevi audzina kristīgā garā, tad viss kārtībā, taču neaizmirsti, ka tavs Tēvs ir Dievs. Tu esi jauns radījums nevis no vecākiem, bet gan no Dieva, vecāki ir instruments Dieva rokās. Ja tavi vecāki dzīvoja nabadzībā, tas nenozīmē, ka tev jādzīvo tāpat, tieši pretēji – tev jādzīvo labklājībā, jo tu esi jauns radījums. Varbūt tava mamma slimoja ar veģetatīvo distoniju un depresiju, taču tu esi jauns radījums, tālu nokritis, un tev tas nebūs. Tas, ar ko mani vecāki slimoja, mocījās, šķīrās, lamājās un strīdējās, nav mana problēma. Tā ir viņu problēma, jo es esmu jauns radījums Jēzū Kristū. Varbūt tavi vecāki bija ļauni, reliģiozi farizeji. Viss, kas viņiem bija – krusti, sveces un dūmi. Varbūt viņi tev mācīja, ka visi citi, kas nav viņi, ir ļaunie un sektanti. Bet vai tev ir jābūt tādam ļaunam? Tu esi ļoti tālu nokritis no reliģiozās pasaules, tu esi jauns radījums. Sievietes, skaistās Dieva princeses, jūs zināt savu vērtību. Nav svarīgi, kādi bija tavi senči, tev ir Tēvs debesīs.

Ja mēs ticam, ka mēs esam tādi, kādi esam iekšēji, tad mēs arī dzīvojam saskaņā ar to, kādi esam. Mūsu gars ir piedzimis no jauna un pakļauts Dievam. Mēs velkam veco cilvēku nost un jauno virsū! Tagad, kad tu šo lasi, no tevis tiek novilkts vecais cilvēks. Kad es sludinu, eņģeļi strādā. Iedomājies – šajā brīdī eņģeļi strādā pie tevis un atbrīvo tevi no visiem vecajiem mēsliem, naida, kompleksiem un nepiedošanas, no visiem grēkiem, vājībām un atkarībām, no visa, kas tevī gadiem sakrājies. Tu dzirdi Dieva vārdu, un tas tevi svētī.

„(..) un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8:32)

Dieva vārds ir patiesība. Tad, kad tu klausies Dieva vārdu, kad tu to atzīsti, tu pārģērbies. Es ceru, ka tu šodien saprati, cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdu, lasīt to, studēt un censties maksāt cenu, lai dzīvotu pēc Dieva gribas. Tev ir jāatjaunojas, lai tu kā garīgais bērns augtu un kļūtu par vīru un sievu Kristū.

„(..) kas pārvērta klinti par ezeru un akmeņus par ūdens avotiem!” (Psalmi 114:8)

No šī panta radās šis sprediķis. Kā var pārvērst akmeņus par ūdeni? Kā var klints kļūt par ezeru? Kādas ir mūsu sirdis un dvēseles? Cietas kā klints. Kad vecais cilvēks tavā prātā, tavās emocijās grib atgriezties, kad velns kārdina un lieto visus tavus vecos ieradumus, tas liekas kā akmens. Arī neticīgie cilvēki, kas ir bez Kristus, viņu sirdis ir kā akmens, kā cietokšņi. Taču Dievam nav nekā neiespējama. Viņš klintis un akmeņus dara par ūdeni! Draugi, Dievam nav neiespējamas lietas, viss jautājums ir ticībā. Dievs klintis dara par ezeru un akmeņus par ūdens strautiem. Dievam nav nekā neiespējama, un Viņš darīs tavus akmeņus par ūdens avotiem. Lai tu pārliecinātos par to, kāds Dievam ir spēks, es paskaidrošu, par kādiem akmeņiem šeit ir runa. Kad Izraēls klejoja tuksnesī un bija izslāpis, Dievs divas reizes deva viņiem ūdeni. Abas reizes Izraēls kurnēja, tur bija simtiem tūkstošu cilvēku. Tuksnesī divas reizes viņi bija apmetnē, kurā nebija ūdens. Dievs caur Mozu deva ūdeni no klints divas reizes. Lūk, šeit aprakstīts, kā Dievs pavēlēja to izdarīt:

„Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.” (4. Mozus 20:8)

Dievs teica: „Runājiet uz klinti,” taču Mozus nepaklausīja un sita pa klinti ar zizli, dēļ kā pēc tam arī tika sodīts, bet Dieva veids bija runāt uz klinti. Šī lieta notika tuksneša ceļojuma sākumā un beigās, un pirmajā reizē Dievs teica: „Sit klinti”, un tad klints izdeva ūdeni. Otrajā reizē Viņš teica: „Runā uz klinti”. Tas nozīmē, ka mums ir jādzird un jādara. Vienreiz sit, otrreiz runā. Runā uz sevi, saki sev, kas tu esi. Klausies Dieva vārdu un studē to, daudz lasi Bībeli, daudz klausies sprediķus, daudz mācies. Saki sev, kas tu esi Kristū, saki velnam un saki Dievam. Apliecini to un lūdz pēc tā, kas tu gribi būt Kristū. Slavē par to, kas tu esi, ka tu esi jauns radījums.

Refidimā, vietā, kur Izraēls bija apmeties, vēl aizvien ir šī klints. Visas šīs teritorijas, arī Sinaja kalns, ir norobežotas. Tās ir islāma pārziņā, tur nevar piekļūt un tur nelaiž cilvēkus. Taču ir cilvēki, kuri gan no satelīta, gan klātienē ir uzņēmuši fotogrāfijas ar šo klinti, kaut arī vēlāk tikuši arestēti. Šajā klintī vēl aizvien ir redzamas ūdens pēdas. Ir redzams, kā ir iztecējis ūdens, kā klints tapusi par ezeru. Ar to ūdeni, to ezeru, kas iztecēja no šīs vietas, padzirdīja vairākus simtus tūkstošu cilvēku un visus lopus. Zinātnieks, kurš ir pētījis šo vietu, ir apstiprinājis, ka tur ir redzamas ūdens erozijas pēdas. Šī vieta sakrīt ar to vietu no Bībeles, kurā Dievs jeb Mozus padzirdīja Izraēlu.

Ja jau Dievs spēj no akmeņiem izdot ūdeni, tad no tavas sirds, no tavas dvēseles, no tava akmens Viņš arī dabūs ārā ūdeni!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova