Šodienas tēma ir “Kas ir garīgā kalpošana?”. Tūlīt varētu sekot daudz un dažādas atbildes, kas ir garīgā kalpošana, kas ir pārgarīgā kalpošana, supergarīgā un pusgarīgā kalpošana. Kas tad īsti ir garīgā kalpošana? Kā tas izskatās? Ņemot vērā, ka to, ko es šeit sludinu, tas nav tikai šeit, mūsu lokā, mūs skatās un seko vairāk cilvēku, kas arī ēd no šīs dienišķās maizes, par ko saka Jēzus, ka Viņš ir maize, no debesīm nākusi. Ir daudz un dažādi cilvēki un mums var būt dažādas izpratnes par to, kas vispār ir garīgums un kas ir garīgā kalpošana, kā tas izskatās. Es sevi citreiz pārbaudu, ja ir kāds jautājums, kas man īsti nav skaidrs, es tad uzdodu sev šo jautājumu un pēc tam meklēju atbildi, kā tad tas patiesībā ir, un tādā veidā es arī varu saprast, cik tad es esmu erudīts. Cik garīgi esmu nobriedis, lai varētu izprast kādas lietas, kas ir garīgā kalpošana? Es tev to pasniegšu tā, kā es to redzu. Kāpēc tā, kā es to redzu? Tāpēc ka es nedomāju, ka ir ļoti labs tonis pateikt, ka Bībelē tā tur ir rakstīts, un ir tikai tā un nekā savādāk. Tas, kas ir rakstīts Bībelē, nav likums. Tur ir ļoti daudz un dažādu aspektu, kāpēc tas tur ir rakstīts un nemaz tik vienkārši to nevar tulkot, izlasot dažas rakstvietas no Bībeles un iztulkojot precīzi tā.
Bībeli nekad nevar izlasīt. Es esmu ticies ar cilvēkiem, kuri saka: jā, viņi ir izlasījuši Bībeli, citi pat vairākas reizes. Bībeli nevar izlasīt, un to nav jālasa kā grāmatu. Vienas un tās pašas rakstvietas, kuras tu lasi no jauna un jauna. Es Bībeli lasu no sākuma līdz galam, pēc savas sistēmas, kā arī šeit es mācu. Vienu nodaļu no dziesmu un gudrības grāmatām, vienu nodaļu no Vecās Derības, vienu no evaņģēlijiem un vienu no vēstulēm. Tā arī es vienmēr daru, lai būtu balanss. Tās pašas rakstvietas, bet vienmēr tu kaut ko jaunu ieraugi. Kāpēc tā ir? Kāpēc tu vienmēr ieraugi kaut ko jaunu? Vai esi par to padomājis? Tu pats mainies, un attiecībā, uz kuru pusi tu iekšēji mainies, tā arī tu meklē Bībelē atbildes savas dzīves situācijām. Atkarībā no tā, ja tur ir kaut kādas smagākas lietas, tādas kā, piemēram, nepiedošana. Tu vari viss kaut ko daudz izvilkt priekš sevis, lai attaisnotu sevi. Bet mums būtu vispār jāskatās pēc būtības tas, kas tur ir rakstīts, un jāpieskaņo konkrētai situācijai, izprotot pašu garīgo būtību. Ir desmit baušļi, kur ir ļoti skaidras vadlīnijas, kas arī nemaz nav tik vienkārši tieši tulkojamas. Tāpēc mēs paši pievelkam Dieva vārdu savai pieredzei, savam sirds krājumam, jo mūsu domāšanas veids jau rosās no sirds.
Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība! (Salamana pamācības 4:23)
Tas nozīmē – no iekšienes. Mēs tā domājam, ka mēs paši domājam, ko mēs gribam, bet patiesībā tas nāk no sirds, ko domājam un kā redzam Bībeli. Tāpēc Bībeles lasīšana pati par sevi ir par maz. Ir ļoti svarīgi būt attiecīgā vidē un svarīgi praktizēt. Ko tu jaunu Bībelē varēsi ieraudzīt, ja tu nepraktizē to, kas tur ir rakstīts? Ja tu nepraktizē, tev nerodas jautājumi. Tu kļūdies, meklē atbildes, kāpēc man ir tā, un katra nākamā kļūda tevi ved tuvāk patiesībai. Ir vajadzīgs process un progress. Kas tad ir garīgā kalpošana? Pāvils saka:
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. (Romiešiem vēstule 12:1-19)
Kā es sevi varu nodot? Un jau šajā brīdī tev uzzīmējas ainas, ka tu guli uz altāra un saki, lai Dievs tevi ņem, lai krīt uguns un lai tevi aprij. Tā notika Vecajā Derībā ar dzīvniekiem, kurus upurēja. Bet jūsu garīgā kalpošana – Dievam par patīkamu upuri nododiet sevi pašus, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā. Tātad mēs pārvēršamies ne pēc pasaules līdzības, bet pēc Viņa tēla līdzības, pēc Kristus tēla. Bībele, kad mēs to lasām, ir veids, kā mēs pārveidojamies. Mēs lasām, mēs redzam un salīdzinām, veselīgi izprotam un pārveidojamies, bet tas nenotiek tikai lasot. Tas nozīmē arī praktizējot. Es vēlreiz atgādinu rakstvietu:
[..] novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku [..]. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)
Lūk, tā arī, mīļie draugi, ir pirmkārt garīgā kalpošana. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Un kā tu vari mīlēt savu tuvāko? Tas ir līdzīgi kā ar Bībeli. Mēs Dieva vārdu bieži vien pievelkam sev, savai paradigmai. Kā mēs izturamies pret cilvēkiem, tas ir tās, kā izturamies pret sevi. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Es savu tuvāko varu mīlēt tikai tad, kad es mīlu sevi. Un nevis tā, kā es pats esmu izdomājis, kā būtu jāmīl, bet atbilstoši Viņa tēlam. Tur tālāk ir rakstīts, ka “neliecieties paši gudri esam”. Nevis – mēs zinām labāk, bet mums ir jāņem vērā, ko tad Dieva vārds māca par to “pārvērtieties”. Ir arī liela atšķirība, vai tu kaut ko saproti ar prātu un pat ir nostiprinājies kaut kāds ieradums, bet ir būtiskāk, ka tu šīs pašas lietas izproti, tas pat nav prāts, tā pat vienkārši nav sirds, tas ir vēl dziļāk. Tu zini – ir tikai tā un vispār nav savādāk. Citreiz tās pat nav nozīmīgas lietas, nu, piemēram, man nestāv galvā datumi, kam tur ir dzimšanas vai vārda diena. Mans prāts bloķējas pret kaut kādām sīkumainām lietām. Kāpēc tā ir? Es nevaru domāt globālas lietas, kuras ir būtiskas un svarīgas, es to nevaru savienot ar sīkumainu domāšanu. Bet tajā pašā laikā virziens, kurā es eju, ir cieši saistīts ar cilvēka garu, sirdi, līderību, tur es redzu detaļas. Es tās redzu, nevis lai apspriestu, bet es vienkārši zinu. Tas nozīmē, ka no viena cilvēka izteikta vārda, viena komentāra internetā, vienas bildes, viena vārda, viens stulbs smaids, viena acs piemiegšana, vai tikai viens teikums, pat bez konteksta, un es zinu, kur dodas šis cilvēks. Vai es zinu, kas notiks rīt vai pēc desmit gadiem? Es zinu, bet, protams, ar piebildi, ja tas netiks mainīts. Parasti tik vienkārši cilvēki nemainās, jo neizprot pašas būtiskākās lietas – garīgo kalpošanu. Pārvērtieties, netopiet šai saulei līdzīgi. Mūsu orientieris ir Dieva vārds, kā to darīt. Šeit, mīļie draugi, ir ļoti būtiska nozīme draudzei. Vēlreiz mēs atgriežamies, ka nav nekā jauna, bet tāpēc jau es to vienmēr atkārtoju, tas ir būtiski un svarīgi. Mēs to negribam saprast no vienas reizes. Nu ir jāiet uz draudzi, ir jālasa Bībele. Ir jau labi, ka mēs to darām, jo tas ir pareizi un ir labi, ka mums ir ieradums to darīt. Bet vēl labāk ir tas, ka tas tev kļūst par pārliecību, ka tu skaidri zini, ka citādi nemēdz būt. Tu skaidri zini, pat intuitīvi zini un jūti kaut kādas lietas, kas vairs neiet kopā ar šo garīgo virzienu. Tās ir skaidras un noteiktas lietas. Un es ticu, ka arī Dievs runā, bet es nedomāju, ka Viņš runā skaļā balsī. Jā, ir atsevišķi gadījumi, un arī tad ir jāpadomā, vai cilvēkam nav šizofrēnija, bet kaut kādi gadījumi var būt, bet ne tā Dievs runā. Un ko tev tas dod, ka dzirdamā balsī ar tevi kāds runā? Tak ir Jēzus vārdi par nabago Lācaru un bagātnieku.
Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lūkas evaņģēlijs 16:19-31)
Bagātais teica: es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi, lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. To pierāda vēsture un to pierāda arī Bībele, ka tie paši cilvēki, kas pielūdza Jēzu, kas nāca pēc dziedināšanām, kas daudz laba saņēma no Jēzus, tie bija pūļi. Bija tikai neliels skaits cilvēku, kas Viņam palika uzticīgi un tie paši bija šaubīgi, izklīda un bēga. Pats Pēteris nodeva Viņu, ne tikai Jūda, bet arī citi mācekļi patiesībā nodeva Jēzu. Pēteris tā īpaši ir fiksēts Bībelē, ka viņš tieši atteicās no Viņa. Bet Jēzus neatmeta cerību par Pēteri, un viņš kļuva par dižapustuli.
Dievs redz mūsu vājības, un tajā pašā laikā Jēzus redzēja, ka viņš pārģērbjas, ka viņš cenšas, ja viņš kaut ko nevar tagad, tad rīt viņš varēs. Šodien viņš ir tāds dīvains, bet rīt viņš būs labāks. Arī šādas lietas var pamanīt un pirmkārt pie sevis ir jāpamana kādas lietas, pie sevis ir jābūt garīgi jūtīgam. Kaut kādas bīstamības, nevis tad, kad ir sākušās kaut kādas problēmas. Tās vari risināt visu mūžu un nekas nemainīsies. Visu laiku cilvēks risina problēmas, tas ir kā kredīts, un tāds, kuru ir grūti samaksāt un tu dzīvo no algas līdz algai, no kredīta līdz kredītam. Tas ir līdzīgi. Visu laiku atkārtojas vienas un tās pašas lietas, un tu risini problēmas, tā vietā lai ķertos klāt pie saknes. Tu saproti? Atceries, tas nekad nebeigsies. Tev visu laiku būs problēma problēmu galā un tu strādāsi ar visu savu enerģiju, tērēsi laiku, lai risinātu savas problēmas. Bet ir jārisina tikai viena problēma – garīgā kalpošana pie sevis un cilvēkiem. Garīgā kalpošana, kas ir cieši saistīta ar draudzi, pie kā mēs vēl nonāksim. Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet iekšēji pārvērtieties. Es jums cenšos pateikt, ka ir kaut kas vairāk nekā tikai zināšanas, ieradums, ir kaut kas, kas ir dziļi sirdī, tā ir pārliecība, un kur es arī ticu, ka Pats Dievs runā. Kā jau es teicu, ne dzirdamā balsī, bet ir elementāra intuīcija, kādas izskaidrojamas lietas, bet es ticu, ka reizēm ir arī, ka es tiešām neatšķiru, kuras ir tās reizes, ko Dievs ir Pats tā tieši ielicis sirdī un kuras es pats esmu uzņēmis. Es neuzticos visādām vīzijām, sapņiem un tamlīdzīgi. Sapnī tu redzi to, ko tu pastiprināti domā. Tu pa dienu domā un tad redzi sapnī. Ja tev ir pozitīvas, labas domas, tad tu kaut ko labu dabūsi arī sapnī, bet tava sirds jau darbojas sapnī. Kamēr tu esi atslēdzies un guli, tavas smadzenes strādā. Smadzenes jau ir diezgan plašs jēdziens. Tās turpina domāt un var izmest ārā labus failus arī naktī, ko tu pēc tam vari domāt un ņemt vērā. Var izmest arī tādus failus, kas ir šaubīgi, un tu sāc domāt, ka to ir teicis Dievs, bet Dievs tev neko nav teicis. Tas ir ļoti vienkārši, tu pārģērbies. Tā pati par sevi ir garīgā kalpošana, pats svarīgākais. Lūk, kas ir garīgā kalpošana – tu pārģērbies. “Tā lai ir jūsu garīgā kalpošana, nododiet sevi pašus kā dzīvu upuri Dievam.” Lūk, ko nozīmē nodot sevi kā dzīvu upuri Dievam. Nu ko lai dara, ka Bībele ir ļoti, ļoti sena un ļoti aktuāla šodien? Ko var darīt, ka tur ir dažādi dzīvi upuri, Dievam tīkamie un netīkamie upuri un kas tik tur nav rakstīts, bet tajā laikā cilvēkiem tās bija pašsaprotamas lietas, kam šīs vēstules tika rakstītas. Mums tās ir jāburto, jāmācās vēsture, tā laika kultūra, lai izprastu, kas tad tur īsti ir un ko šie cilvēki ir domājuši ar to, ko viņi tur raksta. Mums to ir sarežģītāk izprast. Tur nevar tā vienkārši pieiet kā pie kaut kādas enciklopēdijas, atrodi un ir tikai tā, kā šajā rakstvietā. Es neiesaku vispār uz kaut kādām rakstvietām balstīt visu teoloģiju. Tu vari ņemt rakstvietu un uz tā balstīties, ja tā atbilst visam kontekstam. Skaties tālāk: lai jūs pareizi saprastu, kas ir Dieva griba, to kas ir labs tīkams un pilnīgs. Tātad pārvērtieties, atjaunodamies garā, ne tikai prātā. Kas ir svarīgāk – sirds vai prāts? Es tev tā teikšu, ka svarīgāk ir smadzenes. Dzīvība nāk no sirds, bet tas, kas ir sirdī, nāk caur tavām smadzenēm. Jā, tur ir ģenētika un tamlīdzīgas lietas, bet vispār tās ir tavas smadzenes. Un tāpēc ir svarīgi, lai tu esi vesels ar smadzenēm, ka tev galvā nav muļķību. Tā ka netopiet pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties atjaunodamies savā garā, tas ir sirdī. Bet atjaunošanās sirdī notiek caur prātu, caur vidi, kurā tu atrodies.
Skaties tālāk: “Es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā kas man dota, netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram ir piešķīris.” Tas nozīmē, ka Kristus miesā visi nav vienādi un nekad nebūs vienādi. Bet mums citam citu ir jāapvalda pēc sava ticība mēra. Skaties, kas ir rakstīts tālāk: “Jo kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums.” Mēs esam dažādi un katram ir savs uzdevums. Es runāju par detaļām, kuras redzu es, bet ir cilvēki, kas redz tieši tās detaļas, kuras es neredzu. Saproti? Un šie cilvēki ir laimīgi tajā, ko viņi dara, ka viņi var redzēt šīs detaļas. Es esmu laimīgs tajā, ka es tās neredzu, ka es redzu kaut ko citu, kas man nes piepildījumu un prieku. Citam prieku un piepildījumu nes detaļas. Saproti? Nav vienāds ne ticības mērs, ne spējas, ne temperaments. Un ticības mērs daudziem ir atkarīgs no tā, kā tu pats esi audzis, bet ir arī kaut kādas iedzimtas lietas. Daudz ir atkarīgs no tā, kā cilvēks ir formēts. Pat pēc sejām mēs esam dažādi, mēs neesam kā ķīnieši. Pajautājiet ķīniešiem, kā viņi mūs redz? Tāpat kā mēs viņus, vai tomēr nav tā? Man šķiet, ka mēs esam dažādāki. Daudz locekļu, bet ne visiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Ko tas nozīmē? Ka mēs visi esam individuālisti jeb katram ir savs ticības mērs, uzdevums, bet no otras puses, Kristus miesā mēs esam savā starpā locekļi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tu apvaldi sevi saskaņā ar savu ticības mēru, tu nekopē citu, esi tu pats un tajā pat laikā daļa no Kristus miesas. Skaties, progresē nevis viens cilvēks, bet draudze. To vajag saprast, runa ir par garīgo kalpošanu, mēs nerunājam par biznesu, politiku, kaut gan tur ir līdzīgi principi, nevis līdzīgi, bet faktiski tie paši principi, mēs nerunājam arī par izglītības procesu, bet garīgo kalpošanu. Pirmkārt – pie sevis, otrkārt – arī pie cilvēkiem, kas izriet no tevis, bet tas ir mijiedarbībā ar Kristus miesu. Tu saproti, tāds kā es, nav neviena cita tāda, bet tāda kā tu, arī nav cita neviena. Kas ir rakstīts Efeziešiem vēstulē? Ka Viņš ir galva un ka Dievs visu ir nolicis zem Viņa kājām un Viņu pašu iecēlis par galvu. Kam? Kristus miesai, kas ir pilnība, kas visur visu piepilda.
Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)
Pēc būtības, ja mēs runājam par garīgumu un garīgu kalpošanu, ja nav draudzes – nav garīguma. Mums visiem ir nepieciešama draudze, un draudzei esi nepieciešams tu, jo mēs paši esam draudze. Lai vai kas te nebūtu, tu esi Latvija, tu to formē. Tu ej uz vēlēšanām un nevajag muļķoties, ka tavai balsij nav nozīmes. Tu savu izdarīji. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir vairākums, kas neko nesaprata, bet tu saprati. Jeb arī otrādi viņi domā, ka tu neko nesaprati. Valsts funkcionē tikai tad, kad tā ir vienota. Valdošās partijas visu nosaka, un tāpat arī draudze. Klausies, ja Bībelē teikts – pāri visam rūpējies par savu sirdi, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visur visu piepilda. Tā ir tava sirds, tu kā individuālists, bet mums ir jārūpējas par savu draudzi tieši tāpat, kā tu rūpējies par savu sirdi, jo, ja tava sirds, kas ir konkrēti tavā miesā esoša, pēc tam tavas darbības uz āru, bet Latvijā jeb reģionā tā ir draudze, un tu vari būt pilnīgs tikai draudzē, ārpus tās tu nevari būt pilnīgs, ja runa ir par garīgo kalpošanu. Tāpēc Dieva vārds saka, ka miesa ir pilnība, nevis viens cilvēks. Mēs esam dažādi, tāpēc Pāvils saka, ka netiecieties pāri tam, kas ir nolikts, nevajag lekt augstāk par savu centru, jo ir lietas, kuras nekad nemainīsies. Viens būs laimīgs, rakstot formuliņas draudzē, cits būs laimīgs, redzot globālākas lietas, cits esot kā līderis, tikai kopā mīlestībā un mijiedarbībā. Lūk, kāpēc Jēzus runā vairāk par mīlestību, brāļu mīlestību. Arī Psalmos ir minēts, ka cik jauki, mīļi, ka brāļi dzīvo kopā vienprātībā, tas ir kā eļļa, kas pil Ārona bārdā. Runa ir par brāļiem un Israēlu, viņi arī šķēlās, tiklīdz bija bezdievīgi ķēniņi, nebija nekāda cita veida kā saturēt kopā, tikai ar diktatoriskām metodēm. Palasi Veco Derību, kā viņi tur valdīja, kāda ir atšķirība starp Jauno un Veco Derību? Vecajā Derībā – tev nedrīkst, nebūs, nevari. Tikai tā varēja, kad cilvēki ievēroja kaut kādus principus. Tikai tad Dievs kaut cik normāli uz viņiem varēja paskatīties un svētīt. Uz Dieva likumiem pašiem ir jauda un spēks. Bet ar laiku, ja tu zini lietas, kuras neaiztikt, lietas, ko vajag darīt, tas kļūst jau par paradumu un tā ir cita opera. Jaunā Derība fokusējas uz to, kas ir sirdī, nevis ārēji, svarīgi, kas ir sirdī un sirds dziļumos, ka tev rodas garīgā izmaiņa, tas ir tevī, tev ir pilnīga skaidrība par tām lietām, nevis tāpēc, ka tas ir pareizi, nevis tāpēc, ka tā nedrīkst un būs slikti, tu zini, ka tiešām būs labi vai slikti. Tu apzināti kaut ko dari, tu jau zini, tu rēķinies, ka būs tā, tu neizbēgsi. Būs vai nu viss labi, vai ne tik labi, tāpēc, ka tas virziens, kur tu ej, pieņem lēmumus, vai nu atbilst, vai neatbilst Dieva vārda kontekstam.
Redzi, mēs daudzi esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi locekļi. Draudzē individuālisms iekļaujas kolektīvā. Tā ir lieta, ko mēs, cilvēki, jaucam, garīgā kalpošana ir garīgā kalpošana, ārpus draudzes, piemēram, politika, bizness, ģimene, tas ir kaut kas cits pavisam, nevajag jaukt šos jēdzienus kopā. Šeit tu saņem, lai varētu augt, kad pats ieguldies arī garīgā kalpošanā, iet pareizā virzienā, lai tev ir drošība par garīgām lietām, mūžīgo dzīvību, draudzei kā tādai ir jāaug. Mēs garīgi kā viens cilvēks daudz nevaram sasniegt, es garīgi viens nevaru, jo esmu dāvana draudzei. Un tu esi dāvana draudze, es neesmu īpašāks par citiem, tikai man ir cits uzdevums, atbildība. Katrs cilvēks ir īpašs savā dāvanā, tāpēc Pāvils saka, netiecieties pāri tam, kas jums ir nolikts.
Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku. Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. (Romiešiem vēstule 12:6-10)
Tu tagad lasi, visi jāciena, visur jāstaigā ar smaidiņu, visiem klanies, tur nav runa par to, ka vienmēr jāpārspēj cieņā un centībā, šeit ir runa par garīgo kalpošanu draudzē, tas attiecas, protams, uz jebkuru organizāciju. Kāpēc Pāvils runā par mīlestību? Pārspējiet cits citu cieņā. Kurā vēstulē ir mīlestības nodaļa? Vēstulē Korintiešiem 13. nodaļā. Ko korintieši darīja? Viņi taču bija apdāvināti individuālisti. Tik apdāvināti ar dāvanām, sapņi, vīzijas, garīgums gāja pa gaisu, tur jau pat nevarēja sadalīt, kurš pravietos un stāstīs savas vīzijas, vakarēdiena laikā viņi pieēdās un piedzērās. Pāvils tieši korintiešiem raksta par mīlestību. Vai esi domājis, kāpēc? Ir svarīgi saprast būtību, lai no galvas nonāk tavā sirdī. Savstarpējā cieņa un mīlestība savā starpā ir draudzes vienotības dēļ, jo viens ir tava garīgā sirds, otrs ir draudze kā sirds, veselums. Rūpēties par draudzi ir tas pats princips, kas rūpēties par savu sirdi, ārpus draudzes dari, ko tu vēlies. Garīgums draudzē piešķirt virzienu, vērtību tam, ko tu dari. Pirmkārt, tava garīgā kalpošana, otrkārt, viss, ko tu dzīvē dari un rīkojies, tās ir dažādas lietas, bet tieši šī ir prioritāte. Diemžēl, reizēm cilvēks aizmirst, no kurienes viņš ir piedzimis vispār, radies. Tas nav nevainīgi, tas ir bīstami. Mēs zaudējam pamatu, garīgumu, klīst pa pasauli kā Dieva nepieņemti, izdomā paši, ka ir supergarīgi, bet spēks ir tikai draudzē. Arī Latvijas liktenis ir draudžu rokās, tikai tad, ja tās būs vienotas nevis tikai gājienā pa pilsētu, bet visos spektros. Nav problēmu, jo Jēzus ir Kungs, Jēzum viss ir iespējams, bet tikai tad, kad mēs paši ticam un rīkojamies attiecīgi. Viņš runā par brāļu mīlestību, vajag atšķirt, ka ir dažādas dāvanas, novirzieni, tajā pašā laikā individuālistiem arī vajag saprast:
Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Tam Kungam, priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās. Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu! (Romiešiem vēstule 12:11-21)
Par ko te ir runa? Par attiecībām draudzes vidū. Kur ir aprunāšana, negatīvas lietas, kur individuālistiem, kam sakāpis galvā, ļauj izpausties pārmērīgi, nu kā tu tādā draudzē vari nākt un garīgi labi augt? Mums pašiem ir jārūpējas par vidi, kurā mēs augam, visam ir kaut kādas robežas, Jēzus konkrēti saka, ja tev ir kaut kas pret brāli, atstāj uz altāra dāvanu, nav svarīgāk to dāvanu aiznest, bet izlīgsti, tas ir svarīgāk, un tad nāc upurēt. Vēl smagāki vārdi ir Jēzum, ja kāds nepiedod savam brālim, tad tālāko mēs zinām. Piedodiet cits citam – un tas nenozīmē ļaut sev kāpt uz galvas, ir citi vārdi, ja kāds tur ir pārmērīgi, galīgi aptracis, tad runā aci pret aci, tad ej runā ar diviem, pēc tam trijiem, tad nes draudzes priekšā. Te nav runa par sīkumiem, bet par nesaticību cilvēku vidū, Jēzus saka, ja jūs nepiedodat, arī es nepiedodu. Es uzskatu, ka nepiedošana ir visa ļaunuma sakne, mēs zinām, ka atstumtība ir numur viens, pēc tam seko nepiedošana, bet tā ir tava izvēle – piedot vai nepiedot, neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu.
Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. (Romiešiem vēstule 12:17)
Garīgā kalpošana ir pirmkārt darbs pie sevis kā daļai no Kristus miesas. Darbs ar sevi, tu ieguldies draudzē, ir svarīgi apzināties sevi kā vienotu veselumu no draudzes.
Piemērs, kas tevi uzrunās vairāk, vakar manai mammai bija 75 gadu jubileja. Pie galda mana māsa bija izdomājusi spēli kaut kādu, velk kartiņu, tur ir jautājums jubilāram vai saistīts par jubilāru, tad manai mammai izkrita tā kartiņa: “Kam tu gribi līdzināties?” Es zinu, ka mammai patīk Alēns Delons, bet viņa pateica tā, ka vēlas līdzināties savam dēlam. Kādam var šķist, kā var mamma līdzināties dēlam? Es tur pieliku klāt bildīti ar tekstiņu, ka mamma man ir ļoti daudz devusi. Es nevarētu būt šeit tas, kas es esmu šodien. Vai man viņa deva visas labas lietas un ģimenē viss bija perfekti? Nē, bet viņa man ir devusi daudz labu lietu, viņa nekad man nav vēlējusi neko sliktu. Bet kam viņa grib līdzināties? Ne tam, ko viņa man ir devusi, bet man, kas es esmu tagad. Es esmu es, mana mamma ir mana mamma, bet mēs viens bez otra nevaram, un man ir jāatceras. Pat šo cilvēki nesaprot, ka jāgodā savi vecāki, lai vai kādi viņi ir bijuši, tik un tā viņi ir jāgodā. Ir dažādas un individuālas situācijas, protams, bet tas nu nenozīmē, ka man ir jālīdzinās savai mammai, viņa man visu jau ir iedevusi, daudz labas lietas. Ne es bez viņas, ne viņa bez manis šodien. Un kā būtu pareizi pēc Bībeles balstīta ģimene? Valsts sistēma ir diezgan nedroša, bet realitātē dēliem ir tas pienākums gādāt par drošību, armiju, visu un tā tālāk, biznesa nodarbe, amats, rūpēties par saviem vecākiem, lai viņi vecumdienās varētu ceļot uz Ēģipti, Turciju, Haiti, nu labi, es pārspīlēju, varbūt nevajag tik plaši, bet arī nebūtu slikti. Lūk, tā ir garīgā kalpošana, mainīties pašam no iekšpuses. Vai tavi bērni par tevi parūpēsies, ko tu tur esi izaudzinājis? Ko tu esi viņos ielicis? Nav jau tā, ka vecāki ir bezvainīgi. Es nezinu, vai to tā precīzi var pierādīt visu, bet tāds uzskats ir, ka no 10 000 bērniem visi bērni piedzimst ģeniāli – visi bērni piedzimst ģeniāli. Bet 9999 bērniem šo ģenialitāti neuzmanības dēļ atņem pieaugušie. Tu esi ģeniāls, saproti? Tu esi piedzimis ģeniāls, tu esi Dieva radība, tevī ir dievišķais ielikts. Ne velti Bībelē ir teikts to ka: jūs esat dievi. Tu zini, kādā vietā tu atrodies šodien? Dievišķā vietā, kur cilvēkus ceļ. Tu esi dievišķs, tu tāds esi dzimis, esi dzimis, lai būtu laimīgs un lai uzvarētu. Un ne jau svarīgākais ir gūt panākumus, bet svarīgākais ir – ko tu dari ar šiem panākumiem. Laimīgi cilvēki rada panākumus prieka pēc. Šī draudze ir radīta prieka pēc, maza laimīgu cilvēku grupiņa sanāca kopā, taisām draudzi, labi, šī bija mana ideja. Bet bija cilvēki, kas sekoja, uzticējās, strādājām kopā, cēlām draudzi. Visi priecīgi to darīja un ticēja tam, ko dara. Mēs uzcēlām šo draudzi. Ja tagad tādi paši laimīgi to turpinās, draudze augs, ja nebūs laimīgi, draudze neaugs. No iekšienes jāmainās. Nevis problēmu risinātāji, kas risina visu laiku savas problēmas tā kā vāvere ar ritenī, no tā ir jātiek ārā. Nav tā, ka vienā dienā viss manās, tas ir process. Cik svarīgi ir būt pareizā vietā un pareizā laikā. Tāpēc izdzīvos tie, kas sevi attīstīs personīgi, un tie kas sāks kaut ko darīt šodien, sevis labā. Vai tas ir tavs darbs, kurā tu strādā, vai tā ir politika, vai tas ir bizness, kas patiesībā ir ieteicamākais, varbūt ne milzīgu biznesu, bet finansiālai neatkarībai. Domā plašāk, jo izdzīvos stiprākie un tev būs jāpiemin šie vārdi. Es zinu, tie kas šo nesaprot, tie arī tā peldēs un tāpat neatcerēsies šo visu, bet es to saku, pēc tam patīsi filmiņu atpakaļ un atcerēsies – šo mācītājs teica. Es jau varu teikt, tev pašam jāmainās.
Līdzība par desmit jaunavām. Jēzus saka, ka debesu valstību var līdzināt desmit jaunavām. Piecas bija gudras un piecas bija muļķes, ģeķīgas. Kad līgavainis bija jāsatiek, viņas nāca ar lukturiem, eļļa bija lukturos, un tām piecām eļļas pietrūka, vispār tradīcija ir otrādāk, ka līgavaiņu draugi to dara, bet šeit ir otrādi līgava tā kā sieviešu formā, bet vienalga būtību nemaina. Un otrajām piecām eļļa nepietrūka, un tad tās muļķīgas nāk pie tām gudrajām un saka: mums pietrūka eļļa, dodiet mums no savas. Šie cilvēki atbildēja jeb gudrās jaunavas: Tā nevar, mums pašām nepietiks. Kamēr viņas aizgāja pirkt eļļu, tikmēr atvērās vārti, iegāja viesībās, un šīs piecas muļķīgās palika ārā.
Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. (Mateja evaņģēlijs 25:1-12)
Šīs līdzības mācība ir vienkārša – ir lietas, kuras vari izdarīt tikai tu pats, tikai tu pats vari gādāt par savu eļļu. Un Svētais Gars izlēja savu eļļu – šādā veidā nekādu eļļu nevar dabūt. Tavam lukturim ir jādeg. Tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Vecajā Derībā garīgā kalpošana bija arī templī, lai lukturīšos vienmēr deg gaisma, lai vienmēr ir eļļa un upuris tiek pienests templī. Lai tā ir jūsu garīgā kalpošana, netopiet šiem pasaulē līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā. Rakstura problēmas, kas neļauj savā starpā sadzīvot, kaut kādās lietās, tas ir ārkārtīgi būtiskas, lai tu varētu būt šajā vidē, ne tikai šajā, bet jebkurā strādā šie principi, to ir ļoti svarīgi saprast. Tāpēc Pāvils tik daudz runā par mīlestību un vienotību savā starpā, arī Jēzus runā par brāļa mīlestību. Ārkārtīgi būtiski, pat lūgšanas tiek traucētas, ja tu kasies ar cilvēkiem. Pārdomā to visu un sāc cīnīties, un klausies par mani. Es minēju arī savu mammu, bet es taču neaizmirsu savu mammu, vai ne? Neaizmirsu. Ir bīstami aizmirst arī savus garīgos vadītājus, savu draudzi. Kad cilvēks sāk domāt, ka viņš visu pats var. Neliecieties paši sev pārāk gudri esam, ir rakstīts. Es pats tāds piedzimu, nē, tikai daļēji, tā ir ģenētika, daļa laba no mammas, bet ir arī sliktas lietas, ko mēs mantojam no vecākiem. Ne jau viss ir labs, mēs esam nepilnīgi. Nu kā tad es izlauzos? Tu zini, ir tikai viena lieta, kas ir spēcīgāka par ģenētiku. Ģenētika saka, faktiski, ka tu esi nolemts. Cilvēks piedzimst idejiski jau nolemts, jo tas ir viņam iekšā. No otras puses, cilvēks ģeniāls piedzimst, bet tas, kā viņu pēc tam audzina, un, ja neiemāca cilvēkam pašam par sevi rūpēties vispirms garīgi, viņš ir nolemts. Visu, ko manto, tas aiziet, plus visu skolā paņemt no visa. Ģenētiku var mainīt tikai šī pārģērbšanās spēle. Nav tā, ka cilvēks no augšas piedzimst, un viņš uzreiz tiek pārģērbts, ir kaut kur dziļi iekšienē, bet to tā nevar redzēt uzreiz. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tev ir jāpārģērbjas un jāmainās.
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)
Mana ģenētika bija alkoholisms, man pēc visām šīm vielām slāpa, pat nezinot, kāpēc. Kā es to pārsitu? Pirmais, es pieņēmu Jēzu par savu glābēju, tas patiešām bija satricinājums, tās bija pārmaiņas, tāda krasa maiņa – no tumsas uz gaismu. Bet vispār sevi mainīt, vispār šo ģenētiku mainīt kā tādu, un vispār pieskaņot Dievu tēlam, jo es biju ļoti sabojāts. Man jau bija jāmācās no jauna runāt pats. Tas nozīmē, ka man jau bija tikai krievu lamuvārdi, viens normāls, viens nenormāls vārds. Tā tas bija, nekāds Dievs man neko, protams, nepaņēma, tas ir vienkārši ieradumus. Tas ir viss jāmaina. Bija periods, tas arī tagad ir tāds, bet tagad es to daru brīvāk, daudz brīvāk man viss ir. Man bija ļoti liela vēlme to darīt, laikam Dievs to ielika, bet sešas stundas laiks ar Dievu katru dienu. Sešas stundas! Divas stundas Bībele, divas stundas lūgšanas, divas stundas grāmatas par līderību, tikai par līderību. Darbs ar sevi.
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. (Romiešiem vēstule 12:2-3)
Tā kā katram ir jāstrādā arī pie sava rakstura, arī lai šeit, draudzē, savā starpā, mēs būtu mīlestībā. Tas, kas tev ir sirdī, tas pēc tam parādīsies arī citās sfērās tev ārpus draudzes, to, ko tu dari. Lūk tā, mīļais draugs!
Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti. (Salamana pamācības 25:28)
Ne tikai vīri, bet visi – vīrieši un sievietes. Tas nozīmē, ja cilvēks nevar savākties, jā, ar viņu ir beigas. Ja draudzē tādu slimību ielaiž, draudzei ir beigas. Ja grupiņā tādu slimību ielaiž, grupiņai ir beigas. Ja valstī tādu slimību ielaiž, nu tad arī ir beigas. Tāpēc nevajag man teikt: “Es tāds esmu un viss,” bet strādā pie sevis, lai būtu tāds, kāds tu gribi būt un saskaņā ar savām dāvanām. Es tev minēju piemēru – mamma un dēls. Ne es bez viņas, ne viņa bez manis. Nu kā es varu līdzināties savai mammai? Strādāt mūzikas skolā? Es nesapņoju strādāt mūzikas skolā. Man te ir sava mūzikas skola. Bet visas labās lietas, sliktās pat īsti nevaru atcerēties, tas ir kaut kāds kopdarbs, mēs cits citu turpinām, tāpēc sirdī jāsaprot būtību. Tāpēc es skaidroju šīs lietas, lai tās aiziet līdz sirdij, ka saprotam. Draudze ir tavs tēvs un māte īstenībā, godā to. Nevari apkārt klīst un lamāties ar cilvēkiem, jo tam būs sekas. Stiprākie izdzīvos, būs laimīgi, baudīs katru dienu – es par tevi runāju, ja vien atvērsi sirdi šiem vārdiem. Tu nevari darīt to, ko es, un es nevaru to, ko tu dari. Ar savu dāvanu tu pirmkārt kalpo draudzē, rūpējies par savu sirdi un draudzi.
Tas viss ir saistīts. Mamma ieliek manī labāko, un izaudzis dodu labāko atpakaļ. Tu arī – draudze tevī ieliek labāko un tu izaudz, mēs ar tevi lepojamies, bet neaizmirsti, kas tevī to ieguldīja. Mēs esam saistīti. Un tiklīdz aizmirsti, tā sākas degradācijas process lēnām, jo šis princips tiek ignorēts un pēc tam kaut kur izpeldēs. Dāgam Hevardam-Milam ir grāmata “Tie, kas aizmirst”, viņš stāsta par savu kalpotāju, kas izdomāja, ka ir tikpat kruts kā Dāgs, bet nesaprata, ka kruts ir tikai savās garīgajās mājās. Viņš uzcels pats draudzi, un to izdarīja pāri ielai, aicināja no vecās draudzes, sakot, ka tā nav īstā, tur viss slikti, es esmu gudrāks. Un cilvēki jau nāk, jo daudz nedomā, jo arī neklausās, ko saka. Nav ideālas draudzes, var jau mainīt. Viņš draudzi uzcēla, bet nekas tur neiznāca, izjuka ne tikai draudze, bet arī ģimene, visi cilvēki bija izklīduši. Sekas ir pēc tam visiem, jo tas ir kaut kas vairāk. Godājiet savus fiziskos un garīgos vecākus! Iesim augstāk un tālāk, bet neaizmirsīsim savas saknes. Tā ir tava garīgā kalpošana – celt sevi un draudzi – un, izejot no tā, tu visu pakārto garīgiem principiem, jo draudzē iegūsti savu garīgo enerģiju. Šajā draudzē vispār jau tiek daudz dots, dažreiz par daudz, jo cilvēki nereti nezina, ko ar to visu darīt. Un savam raksturam nekādīgi pāri nepārleksi, celsies, celsies un kritīsi, kamēr neizlabosi būtiskas rakstura problēmas. Samotivēties un labi justies ir viens, bet otrs ir – regulāras pārmaiņas. Bet tas nav nemaz tik grūti. Ja tev nav sava biznesa, tad minimums iekrāj kaut ko, un ne jau bērniem, bērni lai paši krāj, bet priekš sevis iekrāj, lai veiksmīgi ieguldītu tālāk. Tu jau vari darīt, kā gribi, bet tam visam ir sekas. Domā, ka tev nevajag kalpošanu draudzē, bet tam visam ir sekas. Jūties laimīgs un drošs tajā, ko dari, kas ir tavs. Darba vietā savā samotivējies, bet tev uzreiz nav jāsāk celt savu biznesu, ja neesi līdz tam izaudzis, domāt par to ir labi, sāc atlikt naudiņu, domāt par to un lēnām virzīties uz to. Esi lasījis Jongi Čo grāmatā, kur jaunieši devās uz konferenci, kas bija salasījušies – Jēzus staigāja pa ūdens virsu? Viņi iekšēji juta lielo ticību, bija samotivējušies un devās pāri applūdušai upei, lai tiktu uz konferenci, bet viņus pēc tam jūrā izskaloja mirušus. Lūk, arī visa ticība. Brīnumi notiek tur, kur tam visam ir pamats. Nenoliedzu, Dievs dara brīnumus, jo tu pats jau esi brīnums un izmaiņas cilvēkos ir vislielākais brīnums. Kā var tā samotivēties, ka neredz elementāras lietas? Var notikt pārdabiskas lietas, bet priekš kam tev to vajag? Un kad tiešām vajag, tad arī palīdzēs brīnums, bet paliek arī tava atbildība. Un nevajag izņemt šo no konteksta, šis ir tikai viens no visiem sprediķiem: strādājam paši pie sevis, izlīdzināmies savā starpā, mīlam cits citu, neaizmirstam savus vecākus.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kas ir garīgā kalpošana?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
