Kā tu jūties? Kā tev iet pa dzīvi? Tu esi laimīgs? Tikai uz priekšu! Es parasti saku to beigās, bet teikšu to tagad – “Es tevi mīlu!” Es to pasaku tikai vienu reizi, bet saņemu atpakaļ no vairākiem simtiem, tas ir forši! Mums vajag, lai mūs kāds mīl. Un mums pašiem arī vajag kādu mīlēt. Ja nu galīgi neviens mūs nemīl, tad Dievs mūs mīl. Būs interesanta sprediķa tēma. Es vēlos tev izskaidrot dažas Rakstu vietas, kas tevi varētu mulsināt, kad lasi Bībeli. Kas ir Svētā Gara zaimošana? Kas ir nāves grēks? Tu lasi Dieva vārdu un uzduries šiem jautājumiem, vai ne?

“Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību. Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”” (Marka 3:28-30)

Tevi nemulsina šī Rakstu vieta? Ja nu tas esi tu, kas zaimo Svēto Garu? Ja nu tu to esi darījis vai dari? Kurš ir tas grēks, kuru tu, iespējams, dari, un kura dēļ tu tiksi sodīts ar mūžīgu sodību? Visu tu vari zaimot, tikai ne Svēto Garu. Kāpēc Jēzus saka šos vārdus? Bija situācija, kad farizeji nāca pie Viņa ar mērķi Jēzu apsūdzēt, pieķert kādā grēkā, iznīcināt vai dabūt pie malas, un viņi teica: “Tu izdzen ļaunos garus ar velna palīdzību.” Tātad viņi apsūdzēja Jēzu Kristu, ka Viņš darbojas velna vārdā. Kā to var attiecināt uz šodienu? Piemēram, tu skaties uz kādu harizmātisku Dieva draudzi, kur notiek Dieva darbība un ir dažādas Svētā Gara izpausmes, bet tu saki, ka tas ir velns, tā ir sātana darbība, tur darbojas nešķīstie gari un mācītājs ir galīgi crazy. Skatoties pēc šīs Rakstu vietas, šo vārdu dēļ tu ej uz elli. Tā notiek, kad mēs sajaucam Svētā Gara darbību ar velna darbību. Zini, cilvēki patiešām Svētā Gara spēkā var rāpot pa zemi, krist vai smieties, un tā ir Svētā Gara darbība.

Es atceros, ka lasīju par kādu mācītāju, kuram Dievs teica paveikt kaut ko savādu. “Ej aiz tās ielas stūra un stāvi uz galvas.” Es viņa vietā domātu, ka tas ir velns, kas cenšas mani izjokot un nolikt par izsmieklu. Bet mācītājs zināja, ka tā ir Dieva balss, viņš gāja uz šo konkrēto vietu un stāvēja uz galvas. Garām brauca kāda automašīna, tā apstājās, un cilvēks no tās teica: “Es tikko lūdzu: “Dievs, ja Tu esi, tad lai nākamajā krustojumā kāds cilvēks stāv uz galvas!”” Tāda bija Dieva vadība. Kad mēs redzam kaut ko neizprotamu, mums gribās teikt, ka tas ir velns, bet ne vienmēr tā ir.

Man ik pa laikam atsūta kādu biezu vēstuli. Visbiežāk es tās pārbaudu un nemaz nelasu. Tur var būt iekšā arī disks vai pat vesels sējums. Es izlasu pirmo un pēdējo rindiņu un izsviežu ārā, jo parasti autori ir cilvēki, kuri domā, ka tas, kā viņi tic Dievam, ir vispareizākais veids, un viņi cenšas mani pāraudzināt. Piemēram, adventisti man pārmet, kāpēc mūsu draudzē dievkalpojums nav sestdienā, jo dievkalpojums svētdienā ir no velna. Es nenogurdinu sevi un nelasu šādas vēstules, es labāk lasu Dieva vārdu, un tur arī ir teikts, ka cilvēks nav celts sabata dēļ, bet sabats cilvēka dēļ. To varētu nosaukt par Svētā Gara zaimošanu, par ko šie cilvēki degs mūžīgā elles ugunī. Bet, zini, tas būtu ļoti nežēlīgi, jo cilvēki taču var arī kļūdīties! Tu varbūt domā, ka Dievs izšķirs, kurš to dara apzināti, bet kurš kļūdījās. Es gan domāju, ka viņi nekļūdās, bet tiešām tā domā un apzināti mani apsūdz. Visi, kas netur sabatu, ir velni? Visi, kuriem ir Svētā Gara izpausmes, ir velni? Ja cilvēks aizlūgšanas laikā krīt uz priekšu, tas ir no Dieva, ja krīt uz aizmuguri, tas ir no velna? Ja draudzē spēlē saksofonu vai bungas, tas ir no velna? Tādā gadījumā mums ir ļoti “velnišķīga” draudze!

Vai tevi mulsina šī Rakstu vieta par Svētā Gara zaimošanu? Noskaidrosim, ko tas nozīmē. Man jau tas lielā mērā bija skaidrs, bet es lasīju dažādus Bībeles komentārus, lūdzu Dievu un uzliku punktus uz i. Man patīk tas, ka tad, kad tu meklē Dievu, Viņš tev konkrēti atbild. Viss, kas tev vajadzīgs, ir Jēzus.

Mūsu draudzes māsa tikko liecināja, ka galvenais ir Dievs, nevis vīrs. Ja tev ir Jēzus, tev ir viss. Bet meitenes vispār ir interesantas būtnes. Esmu pamanījis vienu dīvainu lietu. Katra normāla meitene grib sagaidīt savu sapņu princi, apprecēties un bērnus, un Dievu arī viņa grib. Un tad ir kādi piedāvājumi, kāds puisis grib viņu precēt, bet viņa saka nē, un, zini, kāpēc? Jo viņš nepatīk, un meitene nejūt, ka tas ir īstais. Tā ir sarežģīta lieta, jo nevienai negribas apprecēties ar neīsto puisi, bet tad ne no kurienes draudzē uzrodas pilnīgi nepiemērots puisis, pat pagāns, kurš netic Dievam, un viņš iepatīkas. Un meitene ir gatava ar viņu uzreiz precēties un pat gulēt ar viņu. “Mācītāj, ko lai es daru? Man ļoti patīk tas cilvēks!” Bet viņš varbūt ir “no kosmosa nokritis” un vienu reizi redzēts. Un nekas cits vairāk nav svarīgi, tikai viņš, nu, pasaki, vai tas nav dīvaini? Tad man nākas runāt ar meiteni, skaidrot un stāstīt, kamēr nokrīt rozā brilles un cilvēks attopas. Protams, ka ir jāieklausās sevī, taču reizēm darbība ir tik dīvaina, ka nākas secināt, ka vīriešiem nav lemts saprast sieviešu dabu. Es domāju, ka sievietes vīriešu dabu saprot labāk, jo viņi ir vienkāršāki un normālāki. Vai meitenēm tā nav, ka vismaz vienu reizi mēnesī kaut kas notiek, “viss aizkrīt ciet”, ar galvu nedomā, un ir vajadzīga palīdzība no malas? Vajag izraudāties, vajag kādu, kas uzklausa un uzmundrina. Kā draudzes māsa liecināja, kad viņai bija grūti, viņa lūdza Dievu. Pareizi ir lūgt Dievu, kad “viss krīt ciet”, un rīkoties pareizi, nevis pēc sajūtām.

“Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu.” (1.Jāņa 5:16-18 )

Šī ir otra mulsinošā Rakstu vieta. Jānis māca, ka, ja brālis dara grēku, par viņu vajag lūgt Dievu, bet, ja viņš dara nāves grēku, nevajag par viņu lūgt. Kurš ir tas grēks, ka nevajag vairāk par cilvēku lūgt Dievu? Un kāda ir tā Svētā Gara zaimošana, konkrētais grēks, par kuru cilvēks var aiziet uz elli? Jo visu var piedot, bet šo ne, tas ir nepiedodams grēks. Pirmkārt ir jāsaprot, kāpēc farizeji nāca pie Jēzus un kāpēc Viņš tā atbildēja. Ne jau tas, ka viņi teica, ka tur darbojas ļauns gars, bija nāves grēks, bet viņi nāca ar mērķi nomelnot Jēzu, apturēt Viņu un sist krustā. Kāpēc viņi nāca ar tādu mērķi? Viņi neticēja tam, ka Kristus ir Mesija un Glābējs. Ir tikai viens nāves grēks, kura dēļ cilvēks labprātīgi dodas uz elli mūžīgā sodībā, un šis grēks ir noraidīt Kristus upuri. Tas nozīmē neticēt, ka ir tikai viens Dievs, Kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, mira par taviem grēkiem, trīs dienas bija kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, ir dzīvs un sēž pie Dieva labās rokas, un caur Svēto Garu ir šeit, un ikviens, kas nāk pie Viņa, dabū grēku piedošanu. Ir tikai viens grēks, par kuru nevar dabūt piedošanu – ja es nenāku pie Viņa pēc piedošanas.

Lasot Bībeli, ir jāskatās kopaina. Kāpēc Jēzus tā atbild? Kad Jēzus runāja par Svētā Gara zaimošanu, tas nozīmē, ka cilvēki atnāca, nepieņemot Viņu, un teica: “Tas ir velns.” Ja kāds sabatists vai jūdaists saka, ka mūsu draudze ir no velna, varbūt tev cilvēciski gribētos, lai viņi par to iet uz elli, bet patiesībā Dievs viņiem to piedod, ja viņi tic Kristus upurim. Ja cilvēks tic Jēzum, bet domā, ka mācītāja Mārča Jencīša draudzē cilvēki netur sabatu, tāpēc ir velni, Dievs to piedod un viņi joprojām iet uz debesīm. Tā domājot, viņi maldās, tomēr tas nav nāves grēks, un viņi par to neiet uz elli. Vienīgais iemesls iet uz elli ir neticēt Kristus upurim. Varbūt tu redzi dažādas Svētā Gara izpausmes, kas tev nav pieņemamas, piedauzies pie tā un domā, ka tā ir velna darbība, tad Dievs par to tevi uz elli nesūtīs, jo tā ir nezināšana, nesaprašana un bailes. Ja tu tici uz Kristu, tev tiek piedots. Tas ir grēks, un tomēr tas tiks piedots. Tātad ir tikai viens grēks, kuru Dievs nekad nepiedos – Kristus upura noraidīšana.

Grēkus nevajag izmeklēt un klasificēt, tas nav gudri, bet, protams, ir smagāki un vieglāki grēki. Dieva acīs grēks ir grēks. Kādu briesmīgu grēku izdarīja Ieva (1. Mozus grāmatā)? Apēda augli! Un par to visi cilvēki tagad ir nolādēti? Par tādu nieku? Kā tas jāsaprot? Auglis simboliski ir domāta nepaklausība Dievam, it kā sīks grēks, kaut kāds auglis. Cilvēks pats gribēja noteikt, kas labs un ļauns. Bet Dieva acīs tas ir grēks, un ir tikai viens grēku izpircējs, un Viņa Vārds ir Jēzus. Ir tikai viens ceļš, patiesība un dzīvība, viens ceļš uz debesīm un viens grēku piedevējs. Jēzus ir Glābējs, Kungs un tavs draugs.

Vienīgais grēks, ko Dievs nevar piedot, ir tas, ka pats cilvēks netic Kristus upurim. Vai Dievs var radīt tādu akmeni, kuru Pats nevar pacelt? Jā, tas akmens esi tu! Kristus noraidīšana ir grēks, kuru Dievs nevar piedot. Tas ietver arī viltus reliģijas un okultismu. Visi, kas neatzīst Kristu, miesā nākušu, visi, kas uzskata Viņu tikai par pravieti. Ir dažādas reliģijas, kas uzskata, ka Jēzus bija pravietis vai eņģelis, un tas ir ceļš uz elli. Tā ir Svētā Gara zaimošana un nāves grēks, un to saka Svētie Raksti. Un zini, ir arī tāda sirdsapziņas liecība. Tev ir sirdsapziņa? Tu savā sirdī zini, ka bez Kristus visi ir pazuduši? Tev nav iekšēja sajūta, ka ir elle un debesis, un ir tikai viens Glābējs? Un, ja arī tev nav šāda sajūta, tik un tā ir Dieva vārds un Viņa griba.

Viss gan nav tik vienkārši, kā es tikko teicu, jo jebkurš grēks tevi var novērst no Dieva, ja tu tici Kristus upurim. Tātad ne tikai Kristu upura noraidīšana ir nāves grēks un ceļš uz elli, bet arī tas grēks, ko dara cilvēks, kurš tic Kristus upurim, dzīvo ar Kristu un izvēlas grēkot. Paturi prātā, ka ir tikai viens grēks, kurš cilvēku ved uz elli – ja viņš netic Kristum kā savam Glābējam. Bet jebkāds grēks, nav svarīgi – smagāks vai vieglāks, var aizvest pazušanā. Ja tu esi Dieva bērns, kristietis, bet tev joprojām ir kādi grēki, atceries – ikviens no šiem grēkiem var novest tevi pazušanā, ja tu necīnies ar to, atsakies maksāt cenu, atsakies sekot Kristum un ticēt Viņam. Ja tā notiks, tu joprojām zināsi, ka Jēzus ir Glābējs, bet tu absolūti noraidīsi Viņu ar saviem darbiem, neticēsi Viņam un dzīvosi pilnīgi savu dzīvi, kas nav saistīta jeb pakārtota Kristum. Tātad var būt grēks, kas noved pazušanā. Un elle ir ne tikai pēc nāves tiem, kas netic Kristum, bet elle ir iespējama jau šeit virs zemes. Ļoti bieži cilvēkam šķiet ka viņš ir laimīgs, bet viņš vienkārši nezina, kas ir laime, līdz viņš iepazīst Jēzu.

Tātad ir grēks, kas var novest pie pazušanas, un tas ir nāves grēks. Kurš grēks tas ir? Jebkurš. Kā tas notiek? Ļoti svarīga ir tava dzīves pozīcija – tas, ar kādu attieksmi tu dzīvo savu dzīvi. Pozitīva ticīga cilvēka dzīves pozīcija ir visās savas dzīves situācijās veidot sevī tādu raksturu un rīkoties tā, kā rīkotos Kristus. Tu mācies dzīvot tā, kā māca Dieva vārds. Tu veido personīgas attiecības ar Dievu, slavē un pielūdz Viņu ikdienā, tu piedod savam tuvākajam un dari pareizas lietas kā savu dzīvesveidu. Tas pārveido tevi no iekšienes, atjauno tavu sirdsapziņu, – tu tiec pārģērbts pēc sava jaunā veidola Kristū, lūk, un tāda ir pozitīva ticīga cilvēka pozīcija. Nepārtraukti pilnveidojies un meklē Dievu! Mēs tūlīt nonāksim līdz pašam centram, ko es vēlos tev pateikt. Vai tad, kad tu pieņēmi Jēzu mājas grupiņā, dievkalpojumā vai kopā ar kādu cilvēku, pasaki godīgi – tajā brīdī tu ticēji, ka Kristus ir nomiris par tevi? Tu sāki lasīt Bībeli un nākt uz draudzi, bet tajā pašā laikā tev vēl bija dažādi grēki, turklāt diezgan smagi. Vai pēc Kristus pieņemšanas tu vēl kādu laiku negrēkoji? Visi no mums to ir darījuši. Ja tev ir pozitīva dzīves pozīcija, tu veido tādu raksturu, kāds ir Kristum, kā savu dzīvesveidu, nepārtraukti pilnveido savu raksturu un visu, kas tev apkārt, un ej uz priekšu! Tu ej uz priekšu, vienmēr uz priekšu un nekad atpakaļ! Un, ja arī tu sper kādu soli atpakaļ, tad pēc tam sper divus soļus uz priekšu. Un, ja tev nav šāda dzīves pozīcija, tad, lūk, tas ir nāves grēks. Un arī tas nav tāds grēks, ko nevar piedot. Tas ir tāds grēks, kas ved pie atkrišanas. Tāds, kas ved uz nerezultativitāti un stagnāciju. Un kā tu zini, stagnācija ilgi neturas, arī Padomju savienība kādu laiku stagnēja un pēc tam sabruka. Tā ir ar visām diktatoru valstīm. Ir kādu laiku stagnācija, un tad viss brūk. Ja tu uzmet priekšmetu gaisā, ir tikai viens nekustīgais punkts, un pēc tam tas krīt atpakaļ. Tu nevari stāvēt uz vietas. Tu ej vai nu uz leju, vai nu uz augšu. Ļoti īsu brīdi tu vari apstāties, bet, ja tu neej tālāk, tu krīti atpakaļ. Tas nav grēks, un tomēr tas ved uz atkrišanu.

Tas ir arī tas, ko saka Jēzus un Pēteris par Svētā Gara zaimošanu un nāves grēku. Pēteris noliedza Kristu. Jēzus teica, ka gailis nebūs dziedājis, kad Pēteris trīs reizes Viņu aizliegs. Man ir tāda grāmata – „Mocekļu grāmata”. Šīs grāmatas autors apkopojis dažādus svētos mocekļus jeb Dieva cilvēkus, arī Romas impērijas laikā. Visvairāk tur ir rakstīts par katoļu inkvizīciju. Cik daudz kristiešu nomocīja tieši Romas katoļi pagrabos un spīdzinātavās, arī atņēma viņiem īpašumus. Jebkuru cilvēku, kas nepiekrita viņu doktrīnām, mocīja. Un, ja kāds sludināja pretēji tam, ko māca Romas baznīca, tad viņš tika ieslodzīts un spiests publiski atteikties no Kristus. Tā katoļu baznīca publiski demonstrēja savu varu, ka tā visus spēj pakļaut. Daudziem bija tā, ka viņi arī atteicās no Kristus, jo tika mocīti. Piemēram, vari aiziet uz Moku rīku muzeju, – tas viss ir katoļu darbs. Un kaut ko tādu izturēt, pazemojumus un mocības, ir smagi, tāpēc nav brīnums, ka cilvēki piekrita darīt to, ko viņiem lika. Arī Pēteris atteicās no Kristus brīdī, kad viņu atpazina. Jo, ja viņš būtu atzinis, ka ir Kristus māceklis, tad viņš būtu turpat, kur bija Jēzus. Pēteris trīs reizes aizliedza Jēzu. Jēzus pat paskatījās uz viņu, un Pēteris teica, ka nekad nav Jēzu pazinis. Un arī tie cilvēki, kas inkvizīcijas laikā ar vārdiem apliecināja un pateica, ka atsakās no Kristus, pēc tam atkal ņēma savus vārdus atpakaļ. Vai Pēterim piedeva? Jēzus zināja, ka Pēteris Viņu nodos. Viņš zināja, ka Pēteris nav tik stiprs. Jēzus piedeva Pēterim. Vai šiem cilvēkiem, kas publiski noliedza Kristu, Jēzus piedos? Ja viņi vienkārši vājuma brīdī to izdarīja, tad piedos. Dievs nekad uz taviem pleciem neliek tādu nastu, ko tu nevari panest. Jēzus ļoti labi zināja, kas ir Pēteris un cik viņš spēj izdarīt.

Tātad pat tas, ka noliedz Kristu, ir piedodams. Ar muti noliegt, bet sirdī ticēt. Tas ir rakstīts Dieva vārdā. Visi grēki cilvēkiem tiek piedoti, pat tie zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabūs piedošanu, bet sodāms ar mūžīgu sodību. Tie ir tie, kas ar muti un sirdi noliedz Kristu un netic Viņam. Tāpat arī nāves grēks var būt jebkurš sīkums, kuru tu nerisini, kam tu nepievērs uzmanību. Tas izvēršas, pārņem tevi, līdz tu pilnībā atsakies no Kristus. Lūk, tāda ir kārtība, kā notiek atkrišana. Tāpēc mēs katrs nākam pie Dieva, bet joprojām grēkojam. Personīgi es esmu nācis pie Dieva, un man bija ļoti spēcīga satikšanās ar Dievu. Mana narkotiku atkarība pazuda vienā mirklī. Man vairāk nebija nekādas vēlmes pēc narkotikām. Taču es smēķēju, un Dievam tas nepatīk, jo tā ir atkarība. Tas ir grēks, kas bojā miesu un veselību. Bet vai tāpēc es biju ellē? Nē. Ko es darīju? Es cīnījos ar to! Es atzīmēju, ka tā ir lieta, kas jāizmaina. Kā to izdarīt? Prasīju citiem, kā viņiem tas ir izdevies, un arī pielietoju šīs metodes. Mēģināju mainīt savu domāšanu un lūdzu par to Dievu katru dienu. Līdz es nonācu pie punkta, ka es vairs nevarēju un teicu: ”Dievs, vai nu Tu, vai tā cigarete.” Atbrīvošana nenotika tā hop un viss. Nē, man Dievs deva spēku, gudrību, saprašanu un atbalstu tikt ar to galā. Un tāpēc, ka es smēķēju, būdams kristietis, es negāju uz elli. Taču, ja es tā mierīgi teiktu, ka es drīkstu smēķēt un tas nav grēks, tad arī par citiem grēkiem es to pašu varēju teikt. Un tie grēki, ar kuriem tu necīnies jeb neplāno ar tiem tikt galā, ved tevi lēnām projām no Dieva. Nepārtraukti ir jāpilnveidojas, nevar apstāties, nav nekustīgā punkta.

Divi cilvēki Golgātā tika piesisti pie krusta, un Jēzus bija abiem pa vidu. Viens zaimoja Kristu: ”Ja Tu esi Kristus, tad kāp nost no krusta un atbrīvo arī mūs!” Bet otrs teica: ”Jēzus ne pie kā nav vainīgs, bet mēs ciešam savu grēku dēļ. Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi savā Valstībā!” Šis otrs cilvēks ticēja, ka Jēzus ir Dievs, kaut gan viņš bija noziedznieks un bandīts. Un Jēzus viņam atbildēja: „Tu jau šodien būsi ar Mani paradīzē!” Viņš savu dzīvi vairs nevarēja izmainīt, bet viņš apliecināja un teica, ka Jēzus ir Glābējs. Taču, ja viņš tiktu apžēlots un no krusta noņemts, tad viņam nāktos cīnīties ar saviem grēkiem un cīnīties par pozitīvu pozīciju, saskaņā ar Dieva gribu. Mēs esam šeit, lai pilnveidotos un palīdzētu citiem pilnveidoties. Tas ir nemitīgs process. Nemitīgi pilnveidojies!

Kāda ir negatīva pozīcija? Kāds vectētiņš un vecmāmiņa atbrauca ciemos pie saviem bērniem. Un vectētiņš pusdienas laikā gribēja pagulēt. Bet bērni izdomāja, ka izjokos vectētiņu. Bērni izdomāja, ka iesmērēs vectētiņam degunā pūdēto sieru. Viņi paņēma un izdarīja to. Vectētiņš pamodās un prasa: kas te istabā smird? Viņš piecēlās, aizgāja uz virtuvi un atkal jautāja: kas te smird? Viņš izgāja ārā svaigā gaisā: Fu, visa pasaule piesmirdējusi! Ir cilvēki, kuriem vienmēr visa pasaule smird un nav nekā laba. Lai arī kas notiktu, viņi neredz nekādu pozitīvu risinājumu, nekad neredz neko labu, vienmēr viss ir slikti. Reiz kādus apavu firmas aģentus aizsūtīja uz Āfriku izpētīt tirgu. Viens rakstīja vēstuli firmas priekšniekam: Šeit bizness neizdosies, jo šeit apavus vispār nenēsā! Otrs rakstīja: Te ir tik laba vieta biznesam, jo te nevienam nav apavu! Visiem vajag apavus!

Ja tev ir pareiza pozīcija pret dzīvi un Dievu, tad tu nepārtraukti pilnveidojies un redzi iespējas, nevis tikai kaitējumu visā. Neviens normāls līderis nav izaudzis bez kļūdām. Reiz bija tāds pētījums izdarīts. Šo pētījumu veica psihologi par cilvēkiem, kuri bija zaudējuši darbu trīs reizes, un cilvēkiem, kas bija zaudējuši darbu tikai vienu reizi. Un tika izpētīts, ka tie cilvēki, kas bija atlaisti trīs reizes, bija daudz stiprāki, pozitīvāki un spēcīgāki. Kāpēc? Viņi bija kļūdījušies. Viņiem bija grūtības, kam bija jāiziet cauri. Un viņi atrada vēl labāku darbu. Bet tie cilvēki, kas nepārtraukti sēž vienā vietā, bez problēmām, nav cilvēki, kas var izaugt. Mums vajag problēmas, grūtības, lai varam krist un celties. Kurš bērns aug un nesit punus sev pierē? Es domāju, ka bērni simtiem reižu sit galvu pret grīdu vai galdu, bāž pirkstus, kur nevajag.

Vai kāds zina romānu Robinsons Krūzo? Šī romāna autors ir Daniels Defo. Defo uzrakstīja romānu „Robinsons Krūzo”, sēžot cietumā. Luters pārtulkoja Bībeli, esot cietumā. Bēthovens savus labākos skaņdarbus uzrakstīja, kad bija jau pilnībā kurls. Kad ir labākie sasniegumi? Grūtībās! „Atkal nobijos un neizdarīju, atkal priekšnieks pateica kaut ko, atkal kļūdījos, atkal neizdarīju kalpošanā to, ko vajadzēja, atkal nobijos un nepateicu savu viedokli…” Visās grūtībās un pārbaudījumos skaties pozitīvi uz to, kā nepieciešamu dzīves sastāvdaļu. Jebkurš tāds negatīvs piesitiens var beigās izvērsties par nāves grēku. Līdz pat atkrišanai no Dieva. Piemēram, kā Daiga. Dzīvoja ar vīru kopā daudzus gadus, bija ļoti laimīga, viss viņai bija, ko vien gribēja, līdz brīdim, kad vīrs atrada citu sievieti! Viņa dzīvoja kā pasakā, nebija gatava tādam pavērsienam. Bet tagad, ja tā notiktu, tad, protams, ka smagi būtu, bet, pateicoties grūtībām, kas viņai bijušas, viņa varētu mierīgi ar paceltu galvu iziet tam cauri. Ja nebūtu atradusi palīdzību pie Dieva, tad kas vispār ar Daigu šodien būtu? Un ne tikai pati sev ir spējīga šodien palīdzēt, bet arī citiem ir spējīga palīdzēt. Priecājies par grūtībām. Tā ir pozitīva pozīcija. Viens šoferis jeb kravas pārvadātājs var smagi strādāt, otrs – ceļot pa valsti. Viņi dara vienu un to pašu darbu. Viens ceļo, bet otrs smagi strādā. Pirmajam nemaksā arī pietiekoši daudz. Otrs ir priecīgs par to, ka viņš var ceļot pa valsti un viņam par to vēl maksā. Lūk, pozīcija. Dāvids, ieraugot Goliātu, saprata, ka viņš ir tik liels, ka viņam nevar netrāpīt, tajā pašā laikā viss Izraēls bija nobijies.

Es jūs visus mīlu, un vairāk par visu jūs mīl Jēzus. Dievs mūs mīl, un nav nekā labāka par Viņu. Dievs mūs audzina pareizi, jo īpaši, ja esi veselīgā vidē un veselīgā mācībā. Ir vajadzīga veselīga pozitīva pozīcija. Jēzus Tev ir piedevis, un Viņš ir Tavs Kungs. Pat, ja tu vēl kaut ko dari sliktu, tad ir pareizi būt cīņā. Zini, kas ir veiksmīgs cilvēks? Veiksmīgs cilvēks nav tas, kas ir bagāts cilvēks. Piemēram, lasot par veiksmīgiem biznesmeņiem, tev liekas, ka tie ir veiksmīgi cilvēki. Brauc ar labu mašīnu vai ir skaista māja – tu domā, ka tas ir veiksmīgs cilvēks? Nē! Tas nav veiksmīgs cilvēks! Veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš turpina iet tālāk. Nepārtraukti pilnveidoties. Bagātība neko neizsaka, bet gan pats process. Pēc tam, kad esi pieņēmis Kristu, lai arī kādas problēmas un nepilnības tevī nebūtu, ir svarīgi, ka tev ir plāns un tu to visu risini. Bet to posmu, ko Dievs nosaka, kad pietiek risināt, jo laiks ir iztecējis, neviens nezina, bet ir kaut kādas robežas visam. Bet ir tikai viens grēks, ko Dievs nekad nepiedod – tas, ka tu Kristus upuri noraidi. Ir viens veids, kā tikt no Dieva projām, ellē iekšā – negatīva pozīcija. Uzlidot, apstāties un palikt. Nekad nepadodies!

Ko darīt, ja grēki ir piedoti, bet joprojām ir problēmas? Un tu zini, ka tas tev traucē attiecībās ar Dievu. Traucē virzību uz priekšu, un ar to jātiek galā.

1992. –1996. gads, Jelgava, cietums jeb zona, kā to dēvē. Un cietumam apkārt ir sēta, sargkareivji ar automātiem, tātad ne izkļūt, ne iekļūt nevar no šīs zonas. Bet tas, kas notika iekšā, bija pilnīgs haoss, nekādas kārtības, neviens milicis jeb cietuma sargs faktiski šajā zonā iekšā nenāca. Ja kāds ir redzējis filmu „Izlaušanās”, tad tur nav pārspīlēts nekas. Tur viss notika. Kārtību nosaka cietuma bosi, kaut gan tik un tā katrs dara ko grib. Kuri labi pārzina kaujas mākslu, tādi netrūka. Tur bija zobeni, pistoles, alkohols, narkotikas. Un, kad kārtējā partija ar alkoholu pienāca, tika krauts no busiņiem spirts un tika apturēta visa satiksme, pēc tam to meta pāri sētai iekšā apmēram 40 minūtes. Kas notika pēc tam? Kaut kur bija jānolien, lai tevi neviens neatrod. Visi sadzērušies, labāk kaut kur nolīst. Jo tur sākās asinis un pat slepkavības. Apkārt ir sēta un pilsētā ir miers. Līdzīgi notiek arī tad, kad cilvēks pieņem Kristu. Sēta ir apkārt, grēki ir piedoti, Debesis pieder viņam, bet iekšā joprojām ir bardaks. Pašam labāk noiet maliņā, lai ar tevi kaut kas nenotiek. Tur nebija nekādi likumi – ne cietuma likumi, ne brīvības likumi, ne valsts likumi. Man ir daudz piemēru no cietuma laikiem, kad es tur biju. Bet tādi labi piemēri. Mans istabas biedrs bieži vien kaut kur pazuda un neko neteica, ko viņš dara. Tikai beigās viņš atklāja: „Es tev pateikšu, tu tikai nevienam nesaki. Mēs rokam tuneli. Būs bēgšana, un arī tu vari bēgt kopā ar mums.” Es ilgi domāju un šaubījos, tomēr es paliku, jo man bija palicis tikai aptuveni gads. Es paliku un nebēgu. Četrdesmit vai astoņdesmit cilvēku toreiz izbēga, precīzi nepateikšu. Galvenajiem bēdzējiem jau mašīnas tika sagatavotas, kas jau gaidīja pie sētas durvīm un aizveda kur nu kuro. Pēc kāda laika, protams, liela daļa atgriezās, izņemot dažus. Pēc šī gadījuma tika sacelts liels tracis pa visu Latviju, iedzīvotāji un žurnālisti bija satraukti un nobijušies. Liela daļa no ieslodzītajiem nekur tālu netika, jo sāka laupīt turpat, daudzi pa taisno skrēja pie saviem tuviniekiem, vecākiem, sievām. Tās bija pirmās vietas, kur viņi tika meklēti un arī atrasti.

Šī trača dēļ tika nomainīts cits priekšnieks, kurš sāka mainīt cietuma ierasto kārtību, kas mums nevienam nepatika. Sāka celt sētas starp dažādām ieslodzīto grupām. Pa dienu sētas tika celtas, pa nakti mēs tās izjaucām. Cietumniekiem, kuriem bija jāceļ tās sētas, draudēja tie, kuri tās jauca nost. Jaunajam priekšniekam gāja smagi ar jauno kārtības ieviešanu. Mēs nepakļāvāmies un sūtījām vēstules žurnālistiem, ka mūs apspiež un nedod mums ēst. Savukārt no administrācijas puses tika nogriezti visi sūtījumi. Tas nozīmē, ka no brīvības neviens nevarēja mums atsūtīt kādu pārtikas paku vai cienastu. Mēs kā atbildi izsludinājām bada streiku, kamēr sākām iziet uz kompromisiem, līdz brīdim, kad jaunais priekšnieks atrada no cietumnieku vidus sev lojālus cilvēkus. Viens no tiem bija tāds atlētisks, stalts, liels un spēcīgs vīrs, kurš ar vadītāja akceptu tika paaugstināts un iecelts par visu ieslodzīto autoritāti. Visus nepakļāvīgākos veda prom uz citām zonām, atpakaļ veda pakļāvīgākus, nemitīgi kaut ko mainīja. Kad administrācija galīgi nevarēja tikt ar mums galā, tad cietumā tika ievests mobilais pulks, lieli, divmetrīgi vīrieši melnās maskās, bruņoti, ar automātiem rokās. Šī mobilā grupa mūs visus iekaustīja, – lika stāties ierindā, tad skriet un visus kā vienu fiziski iespaidoja. Atceros vienu vīru no Haritonova bandas, viņš bija svarcēlājs, viņam tāpat lika skriet kā visiem, bet viņš bija tāds stingra rakstura cilvēks un neskrēja, bet lēnām gāja, nevēlējās pakļauties un zemoties mobilās grupas priekšā. Viņš bija vienīgais no visiem, kurš neskrēja, viņu sita, bet viņš tik un tā neskrēja. Tā, laikam ejot, mēs lēnām sākām pierast pie jaunās kārtības. Ik pa laikam tika izsaukta mobilā grupa, un ar katru reizi cilvēki pieklusa, sāka ierindās iet uz ēdnīcu, naktīs sāka gulēt, nevis staigāt apkārt, nemieri un alkohola lietošana bija sastopami aizvien retāk.

Līdzīgi ir kristietim. Kad tu piedzimsti no augšienes, viss ir kārtībā, tu iegūsti mieru ar Dievu, bet iekšā joprojām ir nekārtība un haoss. Galvenais ir nepadoties, bet kā jaunajam priekšniekam iet uz priekšu, panākt savas rakstura izmaiņas, plānot, darīt tā, lai tu nepārtraukti audz, lai tu tiec vaļā no negatīvām lietām, pilnveidojies un stiprini savas pozitīvās puses, līdz nodibināsies kārtība. Tāda pilnīga un ideāla kārtība nebūs līdz tai dienai, kad Jēzus ņems tevi pie Sevis.

Kāpēc nogrima Titāniks? Kas bija tas neatgriezenisks punkts, kas neļāva kuģi noturēt virs ūdens? Kuģis nevis vienkārši uzskrēja aisbergam, bet skaisti gar sāniņu novilka garu līniju, kas radīja lielu caurumu. Kuģis ir metāla konstrukcija, kas sastāv no daudzām daļām. Ja vienu daļu pārsit un tajā ienāk ūdens, pārējās tiek pasargātas. Titānikam tika pārsists sāns, un ūdens tajā ieplūda par vienu telpu vairāk, nekā varēja būt. Ūdens spiediens bija tik liels, ka tas plēsa pušu pēc tam visus nodalījumus. Tas pats notiek ar cilvēku. Tev, piemēram, ir viens grēks, kaut kāda nepilnība. Tev ir Jēzus, tu cīnies, tu ej uz debesīm, bet, ja tu nerisini vienu šo problēmu jeb grēku, šis viens nodalījums var neizturēt grēka spiedienu un pārplēst citus nodalījumus. Ir jārisina katra šāda problēma, neko nedrīkst atstāt novārtā. Tāpēc, ka tev ir šī nepilnība, nenozīmē to, ka tev nav piedots, tev ir piedots, bet ir nāves grēks, kā Jānis saka, tas var būt jebkas, kas ved tevi pazušanā. Tas uz doto brīdi nav nāves grēks, bet beigās viņš var par tādu kļūt.

Kā tad risināt grēka problēmu? Tev tā ir jāiekapsulē. Piemēram, tu esi terorists ģimenē. Tu nāc uz draudzi, smaidi un viss kārtībā. Tu zini, ka izraisi nopietnas problēmas ģimenē, tu zini arī to, ka var pienākt diena, kad tava otrā pusīte var neizturēt un aiziet no tevis. Dievs arī uz tevi runā, ka tas tā nevar turpināties, tev pašam ir grūti no tiem smagajiem strīdiem, kādreiz tam jāpieliek punkts. Bet nevar, kā izveidojas kārtējā situācija, ir grūti savaldīties. Es zināju vienu tādu dzērāju, kurš varēja visu nakti stāvēt pie gultas un nemitīgi vāvuļot. Tad, kad viņam nebija neviena sabiedrotā, ar ko runāt, tad viņš nosēdās pie spoguļa un runāja ar savu atspulgu. Tas var būt jebkas, kad tu to zini, un Dievs tev parāda uz konkrētu lietu, ka tā var izvērsties par smagu problēmu, nogremdēt tevi, ja tu neko nedarīsi lietas labā. Dievs grib, lai mēs nepārtraukti esam pozitīvā pozīcijā, lai visas tavas nepilnības dara tevi stiprāku. Iekapsulēt problēmu nozīmē saprast, ka tas ir tikai viens grēks, viena problēma, un tikai tāpēc, ka tu netiec galā ar vienu šo problēmu, tu nepadodies citās sfērās. Kā kristietim parasti notiek? Viņš iekrīt kaut kādā vienā grēkā, ilgstoši ir kaut kāda problēma, ar kuru viņš netiek galā un padodas arī citās sfērās. Un ūdens sāk plēst šīs citas sfēras, un cilvēks noiet pašā apakšā, nogrimst kā Titāniks. Ir tādi gadījumi, kad cilvēks vienreiz samelo, viņu sāk mocīt sirdsapziņa, viņš noraksta sevi, sakot: „Ai, es nekam nederu,” un turpina grēkot un melot. Draugs, iekapsulē šo problēmu un neļauj tai izplatīties citās tavas dzīves sfērās. Tev ir piedots, tev ir Dievs, un tev ir pozitīva pozīcija, galvenais nepazaudē to. Bieži, kad es runāju ar cilvēkiem, viņi man saka, ka viņi grēko, viņi atzīstās grēkos, un tas ir labi. Bet tajā pašā laikā viņi paši saka, ka nevēlas atstāt to grēku.

Vistrakāk ir tad, kad tu negribi atstāt grēku. Tas ir apzināts grēks. Grūti ir atteikties no tā, no kā negribi atteikties. Draugs, ja arī tu negribi grēku atstāt, tu zini, ka Jēzus tev ir piedevis un tev ir pozitīva pozīcija, un tu gribi iet tālāk, tāpēc iekapsulē šo problēmu, sastādi plānu un kā minimums sāc intensīvi lūgt par to. Ieplāno, sastādi stratēģiju, neatkarīgi no tā, ka tu negribi to darīt, un ej uz to, lūdz par to. Lasi attiecīgu literatūru, dari pareizas lietas, līdz tev radīsies vēlēšanās atbrīvoties no tās problēmas. Tu iegūsi vajadzīgo spēku vajadzīgā laikā, vajadzīgā brīdī. Kā Pēteris, kurš nevarēja to izdarīt tajā brīdī, bet vēlāk atdeva savu dzīvību par Kristu, viņš ļāva sevi piesist krustā ar galvu uz leju. Viņš teica: „Es neesmu cienīgs mirt tā kā Kristus.” Mēs visi esam savā pozīcijā, savā noteiktā dzīves posmā. Ieņem pozitīvu pozīciju, grēks ir viss, kas liek tev stāvēt uz vietas un neaugt.

„Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba vēstule 4:17)

Daudziem ir tādi grēki, kurus viņi nevēlas kaut kādu iemeslu dēļ atstāt. Katram ir savi grēki un katram ir jādomā par sevi. Noteikti esmu tev jau stāstījis, bet pastāstīšu vēlreiz. Kad atrados cietumā, mani pratināja prokurors, prašņāja, vai es biju tur, kur notika noziegums. Es sameloju un teicu, ka nebiju. Jo zināju, ka drīz mani laidīs brīvībā, un, ja tagad atzīšos, būs atkal tiesa un, iespējams, man piemetīs vēl dažus gadus klāt. Tāpēc sameloju un pateicu, ka nebiju. Viņš zināja, ka es meloju. Man pēc tam vēl murgi naktīs rādījās. Es jau biju kristietis, es sameloju un zināju, ka tas ir grēks. Es vēlējos atrast kaut kādu kompromisu ar Dievu. Es apsolīju Dievam, ka iziešu brīvībā, atpūtīšos pa vasaru, tad sakrāmēšu savu somu un iešu pie prokurora, atzīšos melos un tad kas būs, būs. Dievs redzēja, ka es gribu mainīties.

Tas, ka tev ir nemierīga sirds par kaut ko, tā jau ir zīme, ka tu neesi pazaudējis glābšanu. Kamēr sirdsapziņa tevī runā, viss ir kārtībā, draugs.

Kad tiku brīvībā, pagāja vasara, otra vasara pagāja, tad vēl viena vasara, es jau apprecējos, ģimene, parādījās bērni, sāku draudzē kalpot. Meklēju visādas atrunas, lai to nedarītu, ko solīju. Kā lasīju Bībeli un pavadīju laiku lūgšanā, tā Dievs uz mani runāja, vienmēr nāca prāta mans neizpildītais solījums. Tad es zvanīju mācītājam un jautāju viņam, vai vajadzības gadījumā viņš nāks uz tiesu un pateiks par mani kādu labu vārdu, un, kad dabūju apstiprinošu atbildi, es tik un tā neaizgāju pie prokurora. Es iekapsulēju šo problēmu. Tikai tāpēc, ka vienreiz kaut ko sameloju, es neļāvu sev atkal melot. Es regulāri lūdzu par savu problēmu Dievu. Es lūdzu Dievam, lai Viņš man palīdz atzīties, domās es gribēju to darīt. Tāpat kā tev varbūt negribās atstāt kādu grēku vai kaut ko mainīt. Man arī negribējās, bet es zināju, ka tas ir pareizi un tas man darīs tikai labu. Es nepārstāju lūgt, un kādu reizi, es nevaru teikt, ka tas bija ieplānots, es gāju garām ielai, kas veda uz prokuratūru. Lūgšanu rezultātā manas kājas aizveda mani pie tā prokurora, kad atvēru durvis, tur bija viss piesmēķēts. Es lūdzu, lai viņš mani uzklausa, un viņš piekrita. Es viņam izstāstīju pilnīgi visu, ne tikai par to gadījumu, bet visu, ko esmu darījis Limbažos. Viņš, visu apdomājis, teica, ka tas viss jau sen ir bijis, un viņš redz, ka esmu mainījies, un atlaida mani. Tā bija metode, kā, saglabājot pozitīvu pozīciju, risināt problēmas un tikt vaļā no grēka. Jebkurš kristietis, kurš uzskata sevi par ideālu, neatrodas pareizajā pozīcijā. Atzīt savus grēkus ir ļoti laba un pareiza pozīcija.

„Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.” (1.Samuēla grāmata 17:40)

Kad Dāvids gāja uz cīņu ar filistieti, viņš izmeklēja no upes gludus piecus akmeņus. Kāpēc viņam vajadzēja tieši piecus akmeņus? Kā izrādījās, Goliātam bija četri dēli, tāpēc Dāvids sameklēja četrus akmeņus viņa dēliem un piekto pašam Goliātam. Pieci akmeņi, pieci mērķi. Lai izietu pretī Goliātam ar akmeni rokā, ir jābūt nešaubīgai ticībai, ka tu ar vienu reizi trāpīsi viņam. Citādi tevi pārplēsīs uz pusēm. Tā bija nešaubīga ticība, nešaubīga uzticēšanās. Noliec savu mērķi, veido pozitīvu pozīciju, veido savu raksturu saskaņā ar Dieva vārdu. Skaties uz lietām pozitīvi un pareizi, tad tu vienmēr visu varēsi atrisināt un visu varēsi uzvarēt. Tu visu vari Tā spēkā, kas dara tevi stipru.

„Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13)

„Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”” (Marka 9:23)

Tev nav nekā neiespējama. Noliec mērķi, sastādi plānu un nešaubīgi ej uz priekšu, tad tu trāpīsi mērķī.

„Jo Dievam nekas nav neiespējams.” (Lūkas evaņģēlijs 1:37)

Tu šodien uzzināji, kas ir Svētā Gara zaimošana un kas ir nāves grēks. Un saprati divas lietas: nav tādu grēku, kurus Dievs nevarētu piedot, bet ir tikai viens grēks, kad mēs noliedzam Jēzu Kristu; tas var būt pat niecīgs grēks, kas ir atstāts novārtā, jo rezultātā tas var pārvērsties par grēku, kurš mūs pazudina tikai tāpēc, ka mums nav bijusi pozitīva pozīcija, ticība un konkrēta rīcība īstajā virzienā. Novēlu tev veiksmi cīņā, Dievs tevi mīl un es arī!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Ieva Našeniece, Marija Ostrovska un Daila Lielbārde, rediģēja Ieva Našeniece