Kas Jēzus ir tev?

Man tev ir viens jautājums,

un tava atbilde nosaka daudzas lietas tava dzīvē. Kas Jēzus ir tev? Tava atbilde nosaka to, kāda ir tava dzīve. Katrā cilvēkā ir apslēpts potenciāls. Tevī ir apslēpts milzīgs potenciāls! Tas ir jāatklāj un jāizlaiž ārā. Un visbiežāk cilvēks pats to izdarīt nevar, ir vajadzīga Dieva palīdzība. Dievs darbojas arī caur cilvēkiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka 95% cilvēku, kuri pirmo reizi atnāk uz dievkalpojumu un uzzina, ka viņos ir apslēpts milzīgs potenciāls, dzird to pirmo reizi. Daudzi cilvēki nav dzirdējuši ne no viena, ka viņā ir apslēpts potenciāls. Viņš kaut kas var būt un kaut ko var sasniegt. Lūk, tā cilvēki dzīvo pasaulē, un ir daži izredzētie, kuri, savu ambīciju vadīti, savā dzīvē kaut ko sasniedz, arī bez Dieva. Un tas Dievam nav ne patīkami, ne derīgi, ne arī kādam tas ir vajadzīgs. Cilvēkā paslēptais potenciāls ir jāatraisa visās dzīves sfērās, un kalpošanā visvairāk. Tās var būt dāvanas, kuras Dievs mūsos ir ielicis.

Ja tu joprojām domā, ka esi radies no mērkaķa, tā, protams, ir tava problēma. Tad tas arī būs mērkaķa potenciāls. Mērkaķa instinkti un mērkaķa domāšanas veids, ja viņš vispār domā. Dievs ir radījis cilvēku pēc Sava tēla un līdzības un ielicis viņā potenciālu. Tās ir dāvanas, kas ir jāatklāj, lai mēs realizētos savā dzīvē. Lai baudītu laimi, labklājību, stabilitāti, lai aizietu līdz galam un vestu sev līdzi cilvēkus, lai padarītu šo pasauli labāku un izmainītu to. Tas, cik lielā mērā tu realizēsi savu potenciālu, ir atkarīgs no tā, vai Jēzus ir tavs Ķēniņš. Tu teiksi, jā, Jēzus ir mans Kungs. Kad tu pieņem Kristu par savu Glābēju, Jēzus kļūst par tavu Kungu. Arī tavu Dievu. Un tu domā, ka Viņš valda pār tevi. Tu ļauj Dievam valdīt pār sevi, un tavā dzīvē sākas izmaiņas. Taču ar to brīdi, kad tu atzīsti Jēzu par savu Glābēju, viss tikai sākas. Kas Jēzus ir tavā dzīvē?

Tu vari teikt, ka Jēzus ir Kungs tavā dzīvē, bet kā ir patiesībā? Tu esi pieņēmis Kristu, bet cik lielā mērā Viņš patiešām ir Kungs tavās dzīves lietās un sfērās? Cik daudz ir tas, ko tu tiešām nodod Dieva rokās? Cik maz vai daudz ir tas, ko tu Viņam uztici vai neuztici? Lūk, no tā arī ir atkarīgs, cik lielā mērā Dieva dotais potenciāls tiks realizēts tavā dzīvē. Mans pirmais prieks ir manās attiecībās ar Dievu, īpaši tajās reizēs, kad es īpaši ar Viņu satiekos. Manas personīgās attiecības ar Dievu – Bībele, lūgšana – ir mans lielākais prieks. Lai arī kādās ekskursijās es brauktu, lai arī kādas valstis apmeklētu, lai arī ar kādiem cilvēkiem es būtu kopā, lielāko prieku man dod Viņš. Tas ir vislielākais prieks. Mans otrs lielākais prieks ir saistīts ar cilvēkiem. Man ir liels prieks, kad es redzu kādu, kurš ir atdzimis kādā savas dzīves sfērā, ja mēs esam bijuši ilgu laiku kopā. Jēzus kalpo. Jēzum ir kalpa sirds, un tādu sirdi arī mums Viņš ir devis. Es kā mācītājs kalpoju cilvēkiem, savai komandai, un, kad es redzu, ka kāds no viņiem ir pieņēmis savā dzīvē kādu Dieva patiesību un uzplaucis, – mēs esam strādājuši, esmu lūdzis, pat draudējis, ar labu, ar sliktu, – tas ir mans otrs vislielākais prieks.

Tieši šajās sfērās, kurās tu nevari izlauzties, Jēzus pilnā mērā nav tavs Kungs. Tāpēc arī potenciāls tavā dzīvē neatraisās, tu stāvi uz vietas un bremzē. Iet gadi, bet tad, kad cilvēks pieņem pareizo lēmumu, viņš atplaukst un potenciāls sāk realizēties, un man ir liels prieks. Man ir prieks, jo arī es tur esmu piedalījies. Man tiešām ir prieks, kad es redzu, ka cilvēki atplaukst. Ir dažādas Dieva dotas dāvanas jeb spējas, piemēram, dziedāšana, mūzikas instrumentu spēle, runas dāvanas, dažādas profesijas, māte vai tēvs. Savu dāvanu Dievs dod katram. Un tas ir tas, kas cilvēkam vislabāk sanāk, patīk, ko viņš spēj dot citiem un būt laimīgs, pat saņemt atalgojumu par to. Lai Dieva dotās dāvanas realizētos tavā dzīvē, tas ir saistīts ar tavu iekšējo garīgo un emocionālo stāvokli. Savukārt tavs garīgais stāvoklis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā Jēzus ir Kungs tavā dzīvē. Vai Jēzus ir Kungs tavā dzīvē? Jā? Kādā mērā? Vai visās tavas dzīves sfērās Viņš ir Kungs? Varbūt ir kādas lietas, kuras tu nevēlies atzīt, un tieši tāpēc tavas dāvanas un potenciāls ir realizējies tikai kādā zināmā mērā vai joprojām paliek apslēpts. Varbūt tu neļauj Dievam to izcelt. Kad mūsu draudzes brālis liecināja par izmaiņām savā dzīvē, es pie sevis nodomāju, ka tas ir tikai sākums. Viņš pieņēma to, ka vairākas reizes tika atceltas viņa laulības ar saderināto, bija bubināšana, bet iemesls tam bija ļoti nopietnas lietas, kurās viņš nevarēja realizēt savu potenciālu, un arī viņa līgava kopā ar viņu nevarēja realizēties. Un tikai ar laiku viņi to sāka saprast. Piemēram, kā var doties laulībā ar milzīgu kredītu gūzmu? Uzkraut otram savu kredītu? Tev gribētos apprecēt kādu, kuram ir milzīgs kredīts? Tu ļoti vēlies visu atdot kredītiestādēm un dzīvot nabadzībā?

Tas viss ir saistīts ar cilvēka paša personīgajām attiecībām ar Jēzu Kristu. Cik lielā mērā tu ļauj Viņam būt Kungam? Jēzus par tavu Kungu var tapt jau sen, bet sakārto tavu dzīvi Viņš pakāpeniski. Jēzus automātiski nevalda itin visā tavā dzīvē. Kad Israēla tauta izgāja no Ēģiptes, Dievs caur Mozu viņus veda uz apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Tas notika vienā dienā? Nē, pakāpeniski. Gadu pēc gada viņi pakļāva apsolītās teritorijas. Viņi maksāja lielu cenu, cīnījās. Mēs pieņemam Jēzu par Kungu, bet mums ir jāatļauj Viņam valdīt visās mūsu dzīves sfērās. Kas Jēzus ir tev? Kas Jēzus tev ir, piemēram, seksuālajā sfērā? Kas Jēzus ir tev finansiālajā sfērā? Cik lielā mērā Viņš ir Kungs tavā finanšu sfērā? Cik lielā mērā Jēzus tiešām ir Kungs tavā laulībā? Cik lielā mērā Jēzus ir Kungs tavā mājas grupiņā un attiecībās ar tavu vadītāju? Tev ir potenciāls, un tas ir apslēpts, un tas netiks atklāts līdz tam brīdim, kamēr tu neatļausi Jēzum būt Kungam visās lietās. Tad, kad tu beidzot kādā lietā atveries Jēzum, caur grūtībām sāc saprast, tu pacelies. Dievam ir dažādas metodes, kā Viņš rīkojas. Ja tu ilgu laiku nevēlēsies saprast pareizas lietas, Viņš var novest tevi interesantā situācijā, un tev nāksies to pieņemt un saprast. Tu esi pamanījis, ka Dievs tā dara – atļauj notikt kādām lietām, lai tu salūztu Viņa priekšā?

Tu nevari savā kambarī piedzīvot Dievu? Tev obligāti vajag kādu bēdu, lai tu kārtīgi sāktu Dievu lūgt? Ir pamatīga problēma, un tad tu meklē Dievu, raudi un piedzīvo Dievu? Kas tev ir Jēzus?

Rakstvietas, no kurām es runāju šo sprediķi, ir vairākas, un vairākās Bībeles vietās, un ne tikai, arī vēsturiski avoti runā par šo cilvēku. Viņa vārds ir Pilāts. Poncijs Pilāts bija Romas ielikts pārvaldnieks Jeruzālemē, Jūdejā. Romiešu vietvaldis, vietējais ķeizars jeb ķēniņš okupētajā Jūdas teritorijā. Pilāts bija tas, kas pieļāva Jēzus sišanu krustā. Viņa varā bija nodot Jēzu sist krustā, un viņa varā arī bija nenodot Jēzu sist krustā. Dievs mani uzrunāja par Pilātu.

„No Kajafas tie Jēzu ved uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos, bet varētu ēst Pashā jēru. Tad Pilāts iznāca pie tiem ārā un teica: “Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?” Tie atbildēja viņam: “Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu nebūtu tev nodevuši.” Tad Pilāts viņiem sacīja: “Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!” Jūdi viņam sacīja: “Mums nav tiesību nevienu nonāvēt.” Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko Viņš bija teicis par to, kādā nāvē Viņam bija mirt.” (Jāņa 18:28-32)

Jūdi atved sagūstītu Jēzu pie Pilāta. Kāpēc? Jo viņiem pašiem nebija tiesības izpildīt nāves sodu. Jūdi paši cilvēku varēja tiesāt tikai administratīvi. Tikai Pilāts varēja sist Viņu krustā, tā bija viņa vara. Kas vairākas reizes atskanēja no Pilāta mutes, kad Jēzu atveda pie viņa? „Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?”

„Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?” Pilāts atbildēja: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu. Bet jums ir paradums, ka es jums Pashā vienu atlaižu. Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu?” Tad viņi atkal brēca: “Ne Šo, bet Barabu!” Bet Baraba bija laupītājs.” (Jāņa 18:33-40)

Pilāts prasīja: „Tu esi jūdu ķēniņš?” Viņš prasa, vai Jēzus ir Ķēniņš. Jēzus saka: „Es esmu Ķēniņš.” Viņš nesaka „jūdu ķēniņš”, Viņš saka: Es esmu Ķēniņš. Jēzus IR Kungs un Ķēniņš, Viņš valda. Bet vai Viņš valda tavā dzīvē? Tavs potenciāls ir atkarīgs no tā, vai Viņš valda un cik lielā mērā Viņš valda tavā dzīvē. Cik lielā mērā tu atļauj Viņam darboties, tik lielā mērā arī tavs potenciāls tiek realizēts. „Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” jautāja Pilāts.

„Bet, viņam sēžot uz soģa krēsla, viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: “Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu Viņa dēļ.”” (Mateja 27:19)

Pat Pilāta sievai Jēzus kā Kungs atklājās sapnī, un viņa nāca pie sava vīra, tiesneša, vietējā ķēniņa, lai iestātos par Cilvēku, kurš ir taisns. Pilāts zināja, ka Jēzus ir taisns. Pilāts zināja, ka Jēzus ir Ķēniņš. Pilāts teica, ka nekādas vainas viņš pie Jēzus neatrod. Tas vēl nav viss.

„Kad nu augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tie brēca: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!” Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.” Kad Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš vēl vairāk nobijās, iegāja atkal savā pilī un saka Jēzum: “No kurienes Tu esi?” Bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi. Tad Pilāts Viņam sacīja: “Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.” No šī brīža Pilāts meklēja Viņu atlaist. Bet jūdi brēca: “Ja tu Viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķēniņu, saceļas pret ķeizaru!”” (Jāņa 19:6-12)

Farizeji brēca sist Jēzu krustā. Pilāts teica, ka Viņš ir nevainīgs. Tad Pilāts iegāja pilī kopā ar Jēzu un prasīja: „No kurienes Tu esi?” Pavisam noteikti Pilātam šis bija smags brīdis, pat viņa sieva par to runāja. Es domāju, ka Pilāts iekšēji saprata, ar ko viņš ir sastapies – ar Dieva Dēlu, Ķēniņu. Jēzus teica, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules, ka Viņš ir nācis pasaulē apliecināt patiesību, un Pilāts teica: „Kas ir patiesība?” To viņš teica, lai atkratītos, viņš negribēja zināt patiesību. Kad Pilāts dzirdēja, ka farizeji apsūdz Jēzu, ka tas Sevi dara par Dieva Dēlu, viņš vēl vairāk nobijās. Ķēniņš? Dieva Dēls? Taisnais? Nevainīgs? Pilāts padevās jūdu spiedienam, teica: „Ņemiet un paši Viņu sitiet krustā.” Viņš lika iznest trauku ar ūdeni, un visu priekšā mazgāja rokas, un teica: „Es esmu nevainīgs.” Viņš it kā nomierināja savu sirdsapziņu, bet sist Jēzu krustā bija viņa varā. „Jūs uz mani spiedāt, jūs mani piespiedāt, izaicinājāt, man nebija citas iespējas, kā piekrist,” Pilāts it kā teica. Pilāts nevēlējās, lai jūdi sūdzas ķeizaram Tibērijam, kas tajā laikā valdīja un bija draudzīgs jūdu reliģijai. Ja par viņu nonāktu sūdzība Tibērijam, Pilāts varēja krist nežēlastībā un zaudēt savu vietu. Pilāts baidījās par sevi, savu komfortu, ģimeni.

„Kad Pilāts dzirdēja šos vārdus, viņš Jēzu izveda ārā un pats apsēdās soģa krēslā uz laukuma, saukta akmeņu klāsts, ebrejiski Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashā, ap sesto stundu. Un viņš saka jūdiem: “Redziet, jūsu Ķēniņš!” Bet tie brēca: “Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” Pilāts viņiem saka: “Vai lai es jūsu Ķēniņu situ krustā?” Augstie priesteri atbildēja: “Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!” Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu. Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš.” Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”” (Jāņa 19:13-22)

Priesteris Kajafa bija Pilāta draugs, viņiem bija vienošanās par mierīgu valdīšanu un peļņu. Pilātam nevajadzēja sūdzību, jo viņš varēja zaudēt amatu. Pilāts šaubījās, uz viņu bija spiediens, sieva spiež, jūdi spiež, viņš zina, ka Jēzus nav vainīgs, Viņš ir Dieva Dēls, Ķēniņš. Pilāts pieņēma lēmumu: Viņš nav mans Ķēniņš, Viņš ir jūdu Ķēniņš. Kas Jēzus ir tev? Tavs Ķēniņš vai mans Ķēniņš, vai tava kaimiņa Ķēniņš?

Mēs negribam darīt Dieva gribu, lai nepazaudētu savu komfortu, ir spiediens, un mēs pieņemam lēmumu, ka Viņš jau nav Ķēniņš. Mēs tik skaisti mākam attaisnot sevi, izraut no konteksta rakstvietas, kāpēc mēs dzīvojam tā. Lūk, tāpēc tavs potenciāls paliek apslēpts. Tā rodas pelēkā masa, viens no līdzīgiem daudziem. Melns ir melns, balts ir balts, kas ir pelēks? Vienā formā ieģērbts, bez personības pazīmēm un dziļi apraktu potenciālu. Nekas, aiz aukliņām vadāms, citu spēku pavadā, citu cilvēku kontrolēts, nebrīvs. Tu nebūsi brīvs, kamēr neatzīsi, ka Jēzus ir tavs Kungs, nevis jūdu Ķēniņš. Un visās tavas dzīves sfērās.

Kad Jēzu piesita krustā, Pilāts nolēma vismaz kaut ko izdarīt. Viņš paņēma koka dēli un trīs valodās uzrakstīja JĒZUS NĀCARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. „Jūdi mani pieveica, piespieda to izdarīt, es neesmu vainīgs. Dievs, Tu redzēji, kā es mazgāju rokas. Viņi ir vainīgi!” tā Pilāts. „Viņš nav mans Ķēniņš, bet jūsu, un jūs Viņu sitāt krustā.” Viņš pielika šo uzrakstu, jūdi nāca pie viņa un teica, ka nav pareizi, ka Viņš nav viņu Ķēniņš, bet Pilāts zināja labāk nekā viņi pašai – ka Jēzus ir viņu Ķēniņš. Bet Pilāts nemainīja uzrakstu, vismaz šeit nepiekāpās. Tas būtu tā, it kā mēs lielās lietās darām nepareizi, bet, kad izdarām kādu mazu labu darbiņu Dievam, sakām, ka vismaz šeit mēs uzvarējām! Bet potenciāls tik un tā paliek apslēpts. Ar vienu dēlīti trīs valodās nav līdzēts. Vai Jēzus ir Kungs tavā dzīvē? Visās sfērās?

Tas, ka Jēzus vēl nevalda visās tavas dzīves sfērās, nenozīmē, ka tu neesi glābts. Tu mantosi debesis, bet tavs potenciāls paliek aprakts. Tu gribi kaut kas būt, kaut ko izdarīt, sasniegt, cilvēkus pie Dieva pievest, grupas uzcelt, biznesu atvērt, būt laimīgs? Kas tu gribi būt, un kas ir Kungs tavā dzīvē? Viss ir ļoti vienkārši – tev ir jāatrisina kādas ieilgušas lietas. Atver savu sirdi Jēzum, ielaid Viņu tur. Es agrāk to sapratu burtiski – slavēt Dievu, atvērtām rokām, un gaidīt, ka Viņš nāks un visu darīs. Bet atvērt savu sirdi nozīmēt pieņemt lēmumus, darīt Dieva gribu. Nevis darīt, kā pats gribi vai kādi cilvēki grib, vai kā jūdi grib.

Kas notika ar Pilātu? Tas netiešā nozīmē var notikt arī ar tevi. Pilāts turējās pie savas dzīvības, komforta un vietas. „Jēzus ir citu cilvēku Ķēniņš, Viņš nav mans Ķēniņš.” Pilātam bija grūti valdīt, viņš gribēja vismaz kaut kādu virsroku pār jūdiem, jo viņi mēdza sūdzības rakstīt uz visaugstākajām vietām, Pilātam bija jābūt ļoti uzmanīgam, varēja zaudēt galvu. Israēlā bija kāds viltus pravietis, kurš bija sapulcējis ļoti daudz sekotāju, un tas notika aptuveni 37. gadā. Viņš sūtīja savu armiju, slaktiņā apkāva visu viņa sekotājus, vismaz kaut ko izdarīja, parādīja jūdiem, bet jūdi pasūdzējās ķeizaram Tibērijam, viņš bija labvēlīgs jūdu reliģijai, un ķeizars atcēla Pilātu no viņa vietas. Pilāts zaudēja to, par ko baidījās. No 37. līdz 41. gadam, nākamā ķēniņa valdīšanas laikā, Pilāts izdarīja pašnāvību. Tas, pie kā mēs tik ļoti turamies un negribam atdot Dievam, var izrādīties, ka vēlāk tik un tā tiek zaudēts. Nav ne šis, ne tas. Dievs tev var vienā dienā atņemt to, kas tev ir Dieva vietā. Vai nav labāk atdot to Dievam tagad? Vai nav labāk izdarīt to tūlīt?

Kas ir šīs lietas, kuras pamatā mēs nevēlamies atdot Dievam? Sekss, nauda un vara. Velns kārdina uz šīm trim lietām, caur reālām cilvēka vajadzībām. Piemēram, naudas lietas ir tikai zagšana, desmitās tiesas nedošana? Nē, ne tikai tas. Visbiežāk notiek tā, ka cilvēks ienāk draudzē, sāk lūgt Dievu, izlasa mācītāja grāmatu „Kā kļūt bagātam”, saprot, ka var būt bagāts, sāk strādāt, Dieva principi darbojas, nauda sāk ripot un Dievu vairs nevajag. Šī ir standarta situācija. Ko es tev varu teikt? Ka drīz tev to pašu var atņemt. Un tad nebūs ne Dievs, ne tas labais darbs. Vai arī cilvēks tik ļoti iegrimst savā darbā, ka tas kļūst par viņa dievu, un nav laimes. Piemēram, ļoti vajag sievu vai vīru, un nevis tā, kā Dievs grib, bet kā pats grib, un tas kļūst Dieva vietā. Var mainīt draudzi, bet problēma paliek. Tās ir tavas attiecības ar Jēzu Kristu, vai Viņš ir Kungs šajā sfērā? Es nedomāju, ka mēs spējam pilnīgi visu nodot Viņa rokās un būt ideālas būtnes, bet pamatjautājumos varam, citādi potenciāls paliek apslēpts. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Var vainot mācītāju, mācību vai slavēšanu, var apvainoties par kādu aizrādījumu, un tur arī beidzas Kungs šajā sfērā? Mīlestības par maz, nav īstā draudze? Bet Dievs ir labs, Viņš tevi mīl un grib, lai tu realizē savu potenciālu.

Dievs grib, lai TU realizē savu potenciālu. Dievs tavā vietā tavu potenciālu nerealizēs. Dievs izvilks tevi, parādīs, svētīs, bet tu iesi un strādāsi. Un Dievs ir ar tevi! Viss ir labi līdz brīdim, kad sākas spiediens? Tu esi to izbaudījis? Pilātam bija spiediens, un viņš atteicās no sava Ķēniņa. Vai Jēzus ir tavs Ķēniņš? Cilvēks, zinot Kristu, spiediena rezultātā, lai saglabātu savu komfortu un drošību, var noliegt Jēzu, izdomājot attaisnojumu sev un citiem. Bet vēlāk, tas, kā dēļ cilvēks noliedz Kristu, nāks pār viņu vai šajā vai nākamajā dzīvē.

Atdod sevi visu Dieva rokās.

Sigitas sprediķa nosaukums ir „Atdod sevi visu Dieva rokās”. Viņai ir, ko teikt, jo viņa ir piedzīvojusi ko īpašu no Dieva. Šodien Sigita īpaši labi slavēja, un tas nav tikai tādēļ, ka viņa labi mācījusies. Tu vari mācīties, būt savas jomas vislabākais profesionālis, taču, kamēr iekšējais potenciāls būs apslēpts, to mākslīgi izvilkt nebūs iespējams. No sākuma ir jāsakārto savas garīgās attiecības ar Dievu un arī ar sevi. Kamēr Jēzus nevalda konkrētās tavas dzīves sfērās, tu vari darīt, ko vēlies, taču ideāli tev tajās neies. Mūsu slavēšanas komandas ģitārists vienmēr izgāza slavēšanu, šķībi spēlējot vai pieļaujot kādas citas kļūdas. Vienā dienā, pirms neilga laika, tas izbeidzās – pārmaiņas notika nevis tādēļ, ka viņš vairāk sāka trenēties un mācīties, bet gan noregulējās viņa iekšējais stāvoklis, notika klikšķis. Tieši tāpat ir arī ar Sigitu – izmainoties viņas iekšējam stāvoklim, arī viņas balss atvērās, un viņa šodien varēja brīnišķīgi slavēt. Kas tās bija par pārmaiņām, pastāstīs viņa pati. Tas būs Sigitas pirmais sprediķis, bet viņa ir īsts sludinātājs.

Sigita: Es pastāstīšu par to, ko Dievs darījis manā dzīvē šī pēdējā mēneša laikā. Es piedzīvoju savu personīgo inkaunteru, un tas turpinās vēl aizvien. Viss sākās ar dziedināšanas dievkalpojumu, kurā sprediķa tēma bija „Kā pastāvēt kārdināšanās jeb kārdināšanas anatomija”. Šī dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka neviens, kas atrodas zālē, neizies ārā neizmainīts, katrs piedzīvos kādas izmaiņas. Toreiz es domāju: „Kādā sfērā man varētu notikt kādas izmaiņas?” Tajā brīdī es nespēju iedomāties, kādas varētu būt šīs lietas. Brīžos, kad Dievs tevi vēlas dziedināt, velns visādos veidos nāk un mēģina tevi novērst no Dieva, lai tu savu dziedināšanu nesaņemtu. Tā notika arī ar mani. Pēc šī dievkalpojuma man atklājās kāda lieta, par kuru dievkalpojumā sludināja mācītājs – nepareizas dvēseliskās saites ar kādiem cilvēkiem vai lietām un nepareizas attiecības. Lai arī sākotnēji es domāju, ka man ar šīm lietām nav nekādas problēmas, tās pacēlās, un velns izmantoja manas emocijas un domas tā, ka es vairs neparko citu nespēju padomāt. Manas domas bija pilnīgi aizklātas, un es vairs nevarēju koncentrēties uz Dievu. Jēzus tajā situācijā, dzīves jomā nebija mans Kungs. Man nepatika tas, kas ar mani notika, nepatika šīs sajūtas un domas.

Mācītājs māca, ka visas problēmas un grēki ir jāatzīst un jānosauc to īstajos vārdos, un es to izdarīju. Es nolēmu to uzticēt mācītājam, savam garīgajam vadītājam. Tas nebija viegli, taču man ir princips – ja es kaut ko ļoti negribu stāstīt, tad man tas obligāti ir jāizstāsta. Lai arī tas nav viegli, es zinu, ja es kaut ko negribu atklāt, tās būs lietas, kas pēc tam man traucēs tālāk kalpot Dievam. Es pastāstīju savas problēmas mācītājam, man palika vieglāk, taču vēl bija nepieciešams turpināt cīnīties. Man bija uzdevums noklausīties šo iepriekšminēto sprediķi vēl piecas reizes, un es to izdarīju vairāk nekā piecas reizes, tādējādi piepildoties ar Dieva vārdu. Tomēr man palika jautājums – lai arī es zinu, ka tas nav pareizi, ko man darīt, lai no tā atbrīvotos? Lai arī es atzinu un nosaucu šīs lietas īstajos vārdos, manī aizvien bija nebrīvība. Mācītājs šajā sprediķī minēja kādu piemēru par Dāvidu, kā viņš sagrēkoja ar Batsebu, laulātu sievu, un Dāvidam šis grēks sākās jau domās. Es sapratu, ka pagaidām šis grēks man ir domās, bet, ja es to neiznīcināšu no savas dzīves, tas pārtaps par kaut ko vairāk nekā tikai domu. Es sapratu, ka man šī situācija ir jādabū prom no savas dzīves.

„Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes 2:4-5)

Es sapratu, ja es neatgriezīšos pie savas pirmās mīlestības, kas ir Dievs, jo Viņš mūs ir radījis Savai mīlestībai, un meklēšu mīlestību citur, Viņš mani nostums, atņems manu lukturi, un es pazaudēšu visu. Es sapratu, ka man šajā dzīves sfērā ir jāielaiž Jēzus.

„Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas. Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” (Psalmi 37:4-5)

Es papētīju šo Rakstu vietu vairāk un izlasīju to arī angļu tulkojumā. Vārds „pavēli” angļu Bībelē rakstīts kā „depend”, kas tulkojumā nozīmē „paļaujies”. Paļaujies uz To Kungu, un tad Viņš darīs! No tā es sapratu, ka man šajā situācijā ir jāpaļaujas uz Dievu un pilnībā jāuztic tā Viņam. Es atceros kādu notikumu, kas notika apmēram pirms gada saistībā ar slavēšanu. Es jau no bērna kājas gribēju dziedāt, šī vēlme bija manā sirdī. Kad es atgriezos pie Dieva, es sapratu, ka gribu dziedāt Viņam, ka gribu Viņu slavēt. Es vēlējos arī iemācīties spēlēt ģitāru, lai varētu slavēt un ar to pagodināt Dievu. Kad es atnācu uz šo draudzi, es redzēju, kā es priekšā slavēju – es to iztēlojos un par to ļoti daudz domāju. Lai arī es stāvēju zālē, es vienmēr dziedāju tā, it kā slavētu draudzes priekšā. Manā sirdī bija milzīga vēlme būt slavēšanā, taču tā bija tik liela, ka nomāca visas manas domas. Šī vēlme man sāka traucēt. Vīzija ir laba, taču, ja tā ir par daudz, tā sāk traucēt. Es vairs nevarēju kvalitatīvi izdarīt neko citu, jo manas domas pastāvīgi nodarbināja vēlme tikt slavēšanā. Kādu dienu es lūdzu Dievu, un Dievs man atklāja, ka man šī situācija jāatdod Viņam.

Dievs man atklāja, ka Viņš nespēj pie manis darboties un realizēt manu potenciālu, ja es Viņu neielaižu arī šajā sfērā. Es Dievam teicu: „Dievs, ja Tu mani redzi slavēšanā, ja Tu redzi, ka tā ir mana kalpošana, ja Tu redzi, ka es esmu gatava, tad ieliec mani tur. Ja tas nav Tavs prāts, tad atņem man šo vēlmi un šīs domas, lai es varu kalpot Tev tur, kur es esmu.” Pēc tam naktī Dievs man parādīja kādu sapni. Tajā laikā dievkalpojumi vēl bija iepriekšējās telpās Zinātņu akadēmijā, un tur notika noklausīšanās – dziedāja vairāki cilvēki, un pēc tam tika noteikts, kuri būs slavēšanā un kuri nē. Arī es biju viens no šiem cilvēkiem, es dziedāju, un mani pieņēma slavēšanā. Kad es pamodos, es domāju, ka, lai arī sapnis bija tik ļoti reāls, tas noteikti nav par mani, un tāds sapnis rādījās tikai tādēļ, ka iepriekšējā dienā par to atkal ļoti daudz sadomājos. Nolēmu, ka šis sapnis nav par mani, un par to vairs daudz nedomāju. Pagāja divas dienas, un sestdienā notika lūgšanu sapulce. Sapulces laikā mācītājs teica, lai pēc tās pienāku pie viņa. Es iekšēji jutu, ka tas varētu būt kaut kas saistībā ar slavēšanu, lai gan pamata šādām domām man nebija. Pēc sapulces, kad piegāju pie mācītāja, viņš man sacīja: „Padziedāsim!” Man tas bija milzīgs šoks, jo iepriekš solo publikas priekšā nebiju dziedājusi, tikai esot korī vai ansamblī. Es neatceros neko no tā vakara, jo biju ļoti uztraukusies, tomēr es to izdarīju, un man pateica: „Tu būsi slavēšanā.” Tajā brīdī es sapratu – man vienkārši vajadzēja šo situāciju ielikt Dieva rokās, jo, pirmkārt, to izdarot es jutos daudz vieglāk, un, otrkārt, caur to es ļāvu Dievam darboties un atraisīt manu potenciālu. Es Dievam teicu: „Dievs, es visu atdodu Tev, lūdzu, dari, kas būtu vislabākais manā dzīvē.”

Atļaujot Jēzum darboties kādā mūsu dzīves sfērā, no mūsu sirds nokrīt kā smags akmens, un paliek daudz vieglāk. Mums ir jāuztic visas savas dzīves sfēras Viņam.Par šo pašu tēmu es vēlos pastāstīt vēl kādu lietu par savu pagātni. Mēs zinām, ka mums ir jāatdod Dievam sava tagadne, sava nākotne, mūsu mērķi un sapņi, taču pēc pagājušā dievkalpojuma es sapratu, ka ir nepieciešams Dievam atdot arī savu pagātni. Man bija kādas sāpīgas lietas, kuras es atcerējos un nevarēju aizmirst, un tas atstāja iespaidu uz manu kalpošanu šodien. Mazvērtība, atstumtība – tas viss nāca no šīm sāpīgajām situācijām, kuras es negribēju atdot Dievam un kurām biju tik ļoti pieķērusies. Es sapratu, ka man ir nepiedošana sev un kādām konkrētām situācijām manā dzīvē. Virspusēji es biju piedevusi un man vairs nebija aizvainojums uz cilvēkiem, es ar viņiem varēju normāli kontaktēties, tomēr kaut kur iekšā tas vēl bija palicis un attiecīgās situācijās lauzās uz āru. Tas man traucēja uzticēties cilvēkiem, man ļoti vajadzēja sevi piespiest, lai pastāstītu kādas savas personīgās lietas, jo agrāk tas nevienam neinteresēja, un uzticība visu laiku tika lauzta. Pēc pagājušā sprediķa es sapratu, ka man arī šīs situācijas ir jāatdod Dievam. Katru šo situāciju es nosaucu precīzi tā, kāda tā bija un kā viss notika, es pateicu, ka piedodu šim konkrētajam cilvēkam, un ieliku šo situāciju Dieva rokās, lai Viņš mani atbrīvo. Es nebiju brīva, taču pēc šīs lūgšanas nokrita tāds kā smagums, un es sajutos brīva, kā pilnīgi jauns cilvēks, kurš var koncentrēties uz Dievu un kalpošanu. Man uzreiz kļuva arī vieglāk uzticēties cilvēkiem, atklāt kādas savas lietas. Tas man ļoti palīdzēja.

Es sapratu arī to, ka, uzticot Dievam savu pagātni, tas nenozīmē, ka es to aizmirsīšu, taču tā vairs neietekmēs manu tagadni un nākotni, un ka Jēzus būs Kungs arī tur, ja vien es Viņam ļaušu. Dievs visu laiku uzrunā un atklāj kādas lietas, un arī, gatavojot šo sprediķi, Dievs mani uzrunāja un atklāja vēl vairākas lietas, kuras vajag nožēlot un uzlabot, un mans personīgais inkaunters turpinās. Es ļoti īpaši piedzīvoju Dievu personīgajā laikā ar Viņu tieši caur to, ka atdevu arī šīs dzīves sfēras Viņam, kurās Viņu vēl nebiju ielaidusi.

„Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33)

Paļaujies uz To Kungu, atdod Viņam visu savu dzīvi, ielaid Viņu visās savas dzīves sfērās, jo Viņš ir Kungs pār visām no tām. Tikai tad Dievs varēs realizēt tavu potenciālu. Dievs nevar darboties mūsu dzīvēs, ja mēs Viņam neatļaujam to darīt. Mums ir garants, ka Dievs mūs nekad neaizmirsīs un nepievils, mēs varam Viņam pilnībā uzticēties un stāstīt jebko. Mums ir garants, ka Dievs tajās dzīves jomās, kurās Viņu aicinām, nāks un visu pilnībā izmainīs un ka mūsu potenciāls tiks realizēts, ja vien ļausim Viņam to darīt.

(Turpina mācītājs) Tas bija viens no diviem laimīgajiem cilvēkiem. Es šodien izvēlējos divus cilvēkus, kuri padalīsies ar saviem stāstiem par to, kā pēdējā laikā viņu dzīves ir mainījušās, un cik laimīgi viņi ir šobrīd. Viņu dzīvēs šīs pārmaiņas ir notikušas, pateicoties tam, ko es šodien mācu – kādas dzīves sfēras bija nesakārtotas, un viņi tajās ielaida Kristu. Problēma, par kuru Sigita runāja, ir tāda pati, ar kuru cīnās gandrīz ikviens, viena no šīm trīm lietām, kurās cilvēki visbiežāk krīt – sekss, nauda, vara. Piemēram, ja tu meklē sev otru pusi tā, ka tas aizēno visu tavu prātu, visticamāk tu to nemaz nedabūsi un staigāsi apstulbis un jocīgs. Precēties ir normāla vēlme, normāla vēlme ir arī būt slavēšanā, kā minēja Sigita, tomēr, ja tas tevi tā nomāc, ka vairs nespēj domāt neparko citu un normāli lūgt Dievu, tā ir problēma. Ja cilvēks nav laimīgs un nejūtas labi, iespējams, ka viņam ir elks, taču viss mainās, nododot to Dieva rokās.

Vēl viens laimīgs cilvēks draudzē ir Indra, un, kā jau es minēju, arī es priecājos tad, kad redzu, ka kāds cilvēks uzplaukst. Indra nebija nelaimīga līdz šim, taču tagad viņa ir vēl laimīgāka. Kad mēs pieņemam kādus lēmumus, Dievs var sākt darboties.

Laimīgākais cilvēks pasaulē.

Indra: Ir tāda grāmata „Vislaimīgākie cilvēki pasaulē”, un arī es varu teikt, ka esmu viens no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Es ticu, ka arī tu par sevi vari teikt to pašu, jo mums ir Dievs un brīnišķīga draudze, brīnišķīgs mācītājs un brīnišķīgi brāļi un māsas mums visapkārt. Tas ir Dieva nodoms un Dieva plāns pie mums, ka mēs esam tieši šeit un tieši tagad. Dievs tik ļoti grib iejaukties mūsu dzīvēs, un arī es līdzīgi kā Sigita varu teikt, ka jau aptuveni divus mēnešus piedzīvoju savu personīgo inkaunteru. Varbūt tu esi jauns kristietis, bet es, ar Dievu esot jau 20 gadus, tomēr pamanījos paslēpt kādas dzīves jomas un neatdot tās Viņam.

Es esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš ir tik uzmanīgs, vērīgs un pazīst mūsu sirdis. Viņš zina, kurā laikā mūs uzrunāt un aizskart, tīrot mūsu sirdis no lietām, kuras pat neapzināti esam apslēpuši tik dziļi, ka paši vairs nezinām, kā tās izmainīt. Dievs atbrīvo no dažādiem štopariem un bloķiem, kā jau iepriekšējos sprediķos mācītājs ir teicis, un Viņš to dara tieši caur to, ka mēs savas sirdis un dzīves reāli nododam Viņam. Arī es agrāk domāju, ko nozīmē atvērt savu sirdi Dievam, taču es esmu sapratusi, ka tas ir apzināts sirds un prāta lēmums, kā savu dzīvi dzīvot tālāk. Kad mēs plānojām inkaunteru, man piešķīra runāt par tēmu „Nodošanās”, un es nolēmu tai sagatavoties laicīgi, jo dažkārt man to sanāk darīt pēdējā brīdī. Vienu rītu, pavadot laiku ar Dievu, domas un Rakstu vietas par šo tēmu man sāka nākt cita pēc citas. Es tās pierakstīju savā telefonā un pēc tam arī uz papīra. Es nedaudz padalīšos ar to, ko esmu sapratusi, un tas ir saistīts gan ar mācītāja, gan Sigitas teikto.

„Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. ” (Jesajas 55:5-6,8)

Mūsos ir milzīgs potenciāls, jo mēs esam radīti pēc Dieva tēla un pēc Viņa līdzības. Ja tu esi tētis vai mamma, tu taču vēlies, lai tavs bērns piepildītu visu to, kas viņam ir dots, un lai viņš varētu realizēt visas savas dāvanas. Tieši tāpat arī Debesu Tēvs grib, lai mēs realizējamies visā tajā, ko Viņš mūsos ir ielicis. Katram ir specifiskas dāvanas. Mums ir kopīgs aicinājums, taču katram ir sava joma, kurā Dievs ir paredzējis mūs ielikt. Tavs potenciāls nevar realizēties, ja tu neielaid Dievu visās savas dzīves jomās.

Man ir pierakstīts tāds mērķis: nodoties, nomirt sev, savam prātam, gribai, plāniem, uzticot sevi Dievam un zinot, ka Viņa plāni un griba man ir perfekta. Mums vienmēr gribas atrast aplinkus ceļus un pierunāt Dievu, ka arī mūsu izdomātie plāni un ceļi ir labi. Arī es esmu mēģinājusi pierunāt Dievu: „Arī mans veids taču ir labs, varētu izmantot to.” Tomēr Dievs saka: „Nē, Mani plāni ir labāki, Mani ceļi ir augstāki nekā tavi.” Paiet kāds laiks, un mēs tomēr piekrītam Dievam. Arī bērni parasti stīvējas un negrib piekrist vecākiem, tomēr pienāk brīdis, kad viņi piekrīt un rīkojas tā, kā mamma un tētis teica. To, ka Dievs mums grib lielas lietas, apliecina arī Bībele. Kad mēs lasām par Bībeles varoņiem, lielākoties tie ir cilvēki, kas ir kaut ko sasnieguši, tie ir varoņi un līderi. Dievs katrā no mums ir ielicis vēlēšanos būt varoņiem un līderiem, būt spilgtām personībām, un Dievs grib mūsos to izcelt. Bieži vien mēs paļaujamies velna meliem, dzīvojot savu nospiesto dzīvi kā pelēkas peles. Tāds nav Dieva plāns. Dievs negrib, lai tikai Mozus, Ābrahāms vai kāds cits liels Dieva vīrs būtu izdarījis lielas lietas – ko Dievs ir paredzējis mūsu mācītājam, to Viņš ir paredzējis katram no mums. Viņš grib, lai arī mēs paceļamies un uzplaukstam. Mācītājs ir kā spilgts piemērs mūsu priekšā, kā Dievs no nekādas dzīves var izveidot brīnišķīgu Dieva vīru, kas palīdz mums daudziem, nu jau vairākiem simtiem, piecelties, pieaugt Dievā un atraisīt mūsu potenciālu.

Ir kāda lieta – Dievs mīl labprātīgus upurus un labprātīgu nodošanos. Viņš grib, lai mēs Viņam nododamies un izvēlamies sekot labprātīgi. Viņš kādā Savā veidā varētu mūs piespiest, bet tas nav Viņa plāns, jo Dieva mīlestība ir tāda, kas mīl un sagaida mīlestību arī pretī. Viņš nav radījis mūs par robotiem. Internetā es redzēju kādu bildi, kurā ir attēlota meitenīte, kura rokās tur viņai ļoti mīļu lācīti. Pretī viņai stāv Jēzus, un Viņam viena roka ir aizslēpta aiz muguras. Jēzus viņai saka: „Atdod Man to lācīti.” Var redzēt, ka meitenīte negrib atdod šo lācīti, tas arī zem bildītes ir rakstīts, jo tas ir viņas vismīļākais lācītis. Jēzus prasa šai meitenītei viņas mantiņu, taču meitenīte nezina, ka Jēzus Sev aiz muguras rokās tur lielu, skaistu lāci, tieši tādu, kādu šī meitenīte grib. Tieši tāpat arī mēs negribam pieņemt Dieva plānus, turoties tikai pie savējiem, jo mēs nezinām, ka Dieva plāns būs daudz lielāks un skaistāks.

Ir vēl kāds stāsts. Bija kāds tētis ar meitiņu, un viņu starpā bija ļoti labas attiecības, viņi viens otru ļoti mīlēja. Katru vakaru tētis meitiņai lasīja pasaku. Šai meitiņai bija daudz brīnišķīgas rotaļlietas un arī rotaslietas, un īpaši mīļa viņai bija mākslīgo pērļu rokassprādzīte. No šīs rokassprādzītes meitenīte nešķīrās ne dienu, ne nakti, jo tā bija viņas vismīļākā rokassprādzīte. Kādu vakaru, kad tētis bija beidzis lasīt vakara pasaciņu, viņš meitiņai sacīja: „Meitiņ, ja tu mani mīli, atdod man to savu rokassprādzīti.” Viņa atbildēja: „Nē, tēti… Ņem jebko citu, tikai ne manu pērļu rokassprādzīti!” Meitiņa steidzās sameklēt kādas citas mantas un deva tās tētim. Pēc kāda laika tētis atkal vaicāja meitiņai: „Meitiņ, ja tu mani patiešām mīli, atdod man to mākslīgo pērļu rokassprādzīti.” Meitiņa atbildēja: „Tēti, es tevi tiešām mīlu, bet šo rokassprādzīti es tev nevaru atdot, jo tā man ir pati dārgākā.” Tā pagāja vairāki vakari, un visbeidzot meitenīte saprata, ka, ja viņa patiešām savu tēti mīl, tad viņa atdos viņam pašu dārgāko. Viņa ar asarām acīs deva tētim savu rokassprādzīti un teica: „Tēti, es tevi patiešām mīlu, tāpēc ņem manu rokassprādzīti.” Tētis bija ļoti laimīgs, jo beidzot bija pienācis tas brīdis, kad viņš varēja pasniegt meitiņai sagatavoto dāvanu – īstu pērļu rokassprādzi. Meitiņa bija ļoti priecīga un zināja, ka tētis viņai negrib kaut ko atņemt, tieši otrādi – viņš grib viņai dot vislabāko, nevis aizvietotāju, bet kaut ko, kas ir īsts. Tāpat arī Dievs grib mums dot īstas lietas, taču mēs savās rokās esam saķēruši viskautko citu.

Kādreiz bija tāda dzejoļu grāmatiņa, kurā bija kāds puika, kuram visas kabatas bija piebāztas ar dažādām mantām, kuras viņam bija žēl atstāt, jo visu gribējās ņemt līdzi. Arī mazi bērni nereti tur rokās daudzas mantiņas, jo visas viņam liekas vismīļākās. Dievs nevar tev neko iedot, ja tavas rokas, prāts un sirds ir aizņemta un tu šo lietu uz visiem 100% neesi atdevis Dievam. Arī Sigita sacīja, ka viņai bija liela vēlēšanās slavēt priekšā, taču, kamēr viņa šo lietu nebija atdevusi Dievam, nekas nenotika. Skatoties Bībelē, arī Ābrahāmam bija liels aicinājums, taču viņam vajadzēja pierādīt, ka viņš patiesi grib sekot Dievam. Ābrahāmam bija piedzimis viņa ilgi gaidītais dēls, viņš viņu jau kādu laiku bija audzinājis, taču Dievs viņam sacīja: „Atdod Man savu dēlu.” Tas Ābrahāmam bija ļoti smags lēmums, tomēr viņš to darīja, kā rezultātā Dievs nepaņēma viņa dēlu, bet viņu vēl vairāk svētīja un vadīja vēl tālāk. Dievs ir ļoti labs Dievs, Viņš ir džentelmenis. Džentelmenis tulkojumā no angļu valodas nozīmē „maigs vīrs”, maigs cilvēks, un Dievs ir ļoti maigs pret mums, Viņš nav vardarbīgs. Tad, kad mēs Dievam nododamies visās sfērās, kad mēs atdodam Viņam visas tās lietas, pie kurām esam turējušies, mums kļūst viegli un ir viegli kalpot Dievam, mums kļūst viegli darīt tās lietas, kuras mums ir uzticētas. Kad tu esi uzticējis visas savas dzīves jomas Dievam, tev kļūst viegli lūgt Dievu un darīt sev uzticētos pienākumus, neatkarīgi no tā, vai tu esi slavēšanā, kārtības kalpošanā vai jebkur citur. Dievs patiešām meklē, lai tava sirds būtu labprātīga.

„Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti. Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums.” (2. Korintiešiem 4:5-7)

Šajā Rakstu vietā mēs varam lasīt to, kādus cilvēkus jeb kādus traukus Dievs meklē. Nevis sava griba un savi plāni mums ir jācenšas piepildīt mūsu dzīvēs, bet Dieva griba ir, ka mēs atrodam Viņa plānu savai dzīvei un cenšamies to izpildīt. Dieva gaisma spīd tevī nevis tāpat vien, lai tu būtu kā lampiņa, bet gan lai tu apgaismotu kādu citu cilvēku dzīves. Tava lampiņa degs ļoti spoži, ja tu būsi padevies Dievam un visas savas dzīves sfēras nodevis Viņam, uzticot un atdodot pat daudzus gadu desmitus senus notikumus. Ja tu gribi kalpot cilvēkiem, tu nevari to darīt savā spēkā, jo tas nenesīs paliekošus augļus. Kad ar tevi ir Dievs, tad tu tiešām izmaini cilvēku dzīves un runā tos vārdus, kas viņiem ir nepieciešami īstajā brīdī un īstajā laikā. Tad tas aizsniedz viņu sirdis un viņu dzīves. Mēs dziedam dziesmu, kuras vārdi ir „esmu es Tavs”, un tajā teikts, ka Dievs meklē uzticamos. Viņš pārlūko zemi un meklē, kuri ir tie, kas Viņam uzticas un seko, kuri ir tie, kas dzird Viņa balsi, un Viņš grib, lai tu esi tas, lai mēs esam tie, kas atsaucas.

Bībelē ir kāds ne pārāk veiksmīgs stāsts, kuram tomēr ir labas beigas. Tas ir stāsts par Jonu. Dievs viņam deva konkrētu aicinājumu: „Brauc uz to pilsētu un pastāsti viņiem, ka viņi ies bojā.” Jona mēģināja izlocīties un meklēja dažādus ceļus, kā palikt pie sava plāna, domādams, ka tam nav nekādas nozīmes: „Tajā pilsētā dzīvojošie tāpat ir pagāni un aizies uz elli, kāda starpība.” Dievs Jonam sacīja: „Tev tas ir jāizdara.” Jona diezgan spiestā veidā tomēr paklausīja, tomēr cik labi ir, kad mēs visas savas dzīves sfēras Dievam nododam labprātīgi! Ja tu to darīsi labprātīgi, tu patiešām būsi spīdeklis, kas vedīs daudzus pie Dieva. Nodoties jeb atdot savu dzīvi Viņam vēl nozīmē celt namu nevis tā, kā tu to esi izdomājis, bet gan tā, kā Dievs saka un kā atklāj mūsu draudzes mācība. Bībeles skolā un grāmatās mūsu mācība ir atklāta ļoti skaidri un detalizēti.

„Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” (Psalmi 127:1)

Ja mūsu ieceres, kas skar jebkuru mūsu dzīves sfēru, nav saskaņā ar Dieva gribu, prātu un to mācību, ko Dievs atklājis mūsu draudzei, tās ir nolemtas neveiksmei gan garīgā, gan materiālā sfērā. Tad, kad Jēzus nodeva Savu dzīvi Dievam, Viņam bija iespēja izvēlēties. Jēzus bija tuksnesī, un velns nāca un Viņu kārdināja, sacīdams: „Tu vari kļūt par pasaules valdnieku, tev būs vara, tev būs viss.” Jēzum bija iespēja izvēlēties, taču Viņš izvēlējās sekot Dievam un piepildīt Viņa prātu. Vēl kāda smaga izvēle Jēzum bija tad, kad Viņš bija Ģetzemanes dārzā. Viņam bija ļoti grūti darīt to, ko Viņš darīja. Dažreiz mēs domājam: „Jēzum to, ko Viņš izdarīja, izdarīt bija viegli, jo Viņš jau ir Dievs, man kā cilvēkam izlemt darīt tādas lietas nav viegli.” Tomēr arī Jēzum tas nebija viegli, taču Viņš pieņēma lēmumu to izdarīt.

„Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.” (Lūkas 22:41-43)

Jēzus paklausīja Dievam un pieņēma Viņa prātu, lai arī tobrīd tas Viņam maksāja pilnīgi visu. Caur to, ka Viņš piepildīja Dieva gribu un plānu Savai dzīvei, mēs esam ieguvēji. Mēs, kas esam tikai mazs pilieniņš no visiem tiem kristiešiem, kas pasaulē ir bijuši un vēl būs, no Jēzus paklausības un nodošanās mantojam glābšanu un tādu dzīvi, kurai ir nākotne. Padomā par Mozu – ja viņš nebūtu paklausījis Dievam, viņš Izraēla tautu nekad nebūtu izvedis no verdzības, un tā nekad nebūtu mantojusi brīvību. Ābrahāms – ja viņš nebūtu pakļāvies Dievam, tādas ebreju tautas nemaz nebūtu, nebūtu Izraēls, kas ir prototips visai kristīgajai draudzei šodien. Ir kādi citi divi cilvēki, Ādams un Ieva, kuri nedarīja Dieva prātu, neizvēlējās piepildīt Dieva plānu viņu dzīvēm un nenodevās Viņam. No viņu darbības sekām „baudām” ikviens no mums gan pie savas miesas, gan dvēseles, un viņu nenodošanās skar katru viņu pēcnācēju. Tava nodošanās un sekošana Dieva plānam skar ne tikai tevi, bet arī tavus apkārtējos, tavu ģimeni, grupiņas biedrus un draudzi.

Tava sekošana Dieva plānam skar ne tikai tevi paši, bet arī visus apkārtējos, kā arī grupiņas biedrus, tavu draudzi un, pirmkārt, tevi pašu. Un, ja tu nenododies, tu izvēlies nepareizo plānu, tu ej pa plānu B, kas nav plāns A, kas ir no Dieva speciāli paraudzēts tev. Un varbūt ne tajā paša brīdī, bet vēlāk tu cietīsi neveiksmi. Lai labi sērfotu, tev ir jābūt uz viļņa spices, un, ja tu tur neesi, tad viļņi tevi izmetīs, un tu piedzīvosi neveiksmi. Tādēļ Dieva plāni ir ļoti svarīgi tev pašam un visiem apkārtējiem. Katru dienu mums ir iespēja izvēlēties palikt fiziskajā līmenī, savu kārību apmierināšanas līmenī, vai iet tālāk. Dievs, kā jūs zināt, ir devis Dieva Garu mūsos, mēs vairs neesam tādi kā kādreiz, mēs esam no Dieva dzimuši, mums ir daudz augstāki plāni, nevis tikai kā radīt pēcnācējus, tos izaudzināt un nomirt, mums ir jārada garīgie pēcnācēji.

Ir divi putni – vista un ērglis. Tev ir iespēja izvēlēties būt vistai vai ērglim, ērglis patīk cilvēkiem, tas ir dižs liels putns. Taču vista nerada cilvēkos tādu godbijību, apbrīnošanu, tieši otrādi, vista ir tāda, kura meklē barību tepat, pie savām kājām. Viņa rokās, meklē savus tārpus. Ērglis paceļas, lido pret pretvēju, viņš iedvesmo. Tāpat arī Dievs grib, lai mēs kā draudze, katrs viens būtu kā ērglis, nevis kā vista, kas meklē tikai savas problēmas, kamēr ērglis redz lielu plašu ainu, kopainu, to, ko Viņš ir mums ieplānojis. Pacel savas acis! Pacelies, iekustini savus spārnus. Esi ērglis! Mums mācītājs mācīja par karaļa valstību, un mēs esam karaļa bērni, princeses un prinči, Karaļa bērni. Mums ir jādzīvo ar cieņu. Ar to apziņu, kas tu esi, kam tu piederi. Izejot no tā, tev arī ir jāizdara savi lēmumi un jāpakļauj minētās dzīves sfēras Dievam. Es nesen lasīju kādu mazu ziņu, ka Anglijas karaliene aizrādīja savai vedeklai K. Midltonei, kas ir stila ikona, ka viņas kurpes neatbilst hercogienes prestižam. Mums arī ir daudzas lietas, otršķirīgas lietas, kas mums neder. Mēs neesam vistiņas, mēs esam ērgļi, Karaļa pēcnācēji.

Par sevi – kad man bija 18 gadu, man bija draudzene, ticīgā, uz kuru es skatījos kā uz ērgli. Es skatījos uz viņu ar ļoti lielu cieņu, jo viņa stāstīja, ka ir redzējusi Jēzu un lūdz mēlēs. Man tā tolaik bija neatklāta zeme. Tolaik domāju, ka, ja es Jēzu redzēšu, kā lai es tālāk dzīvotu?! Ja es redzētu Jēzu, es nedrīkstēšu nevienu grēku izdarīt. Kā lai es tad dzīvoju tālāk? Tāpēc man bija lūgšana: „Lūdzu, Jēzu, man tikai nekad neparādies!” Es domāju, ka es nekad negribēšu Viņu redzēt, taču tagad es Viņu gribu redzēt un redzu, kā Viņš izmaina visas manas dzīves sfēras. Taču bija jāpaiet laikam, lai es noliktu savu lepnību malā. Mēs negribam redzēt Jēzu, kad mēs neesam sakārtojuši attiecības ar savu garīgo tēvu, mācītāju, Dievu. Kad esam piedzīvojuši kādu atstumtību, gribot kaut ko kontrolēt. Tev ir jāatdod šī kontrole Dievam. Ļauj Dievam sevi mīlēt caur tev tuvajiem cilvēkiem – grupiņas vadītāju, apkārtējiem cilvēkiem. Ļauj viņiem tevi aizsniegt.

Kad tu patiesi atdosi visas savas dzīves sfēras Viņam, uzticoties, ka Viņš ir tavs Tētiņš, draugs, mīļotais, uzticot savu tagadni, nākotni un pagātni, tu uzplauksi. Uztici Viņam visu, jo Viņš zina, ko tu gribi, un Viņš to var izdarīt. Šajā sfērā es arī pie sevis piedzīvoju inkaunteru. Es sapratu, ka Dievs man ir ne tikai Kungs, bet arī Tētis. Man bija grūti izteikt Dievam „Tētiņ,” es Viņu saucu par „Kungu, Jēzu”, taču nekā citādāk. Ir pagājuši divi mēneši, kopš es Dievam saku „Tētiņ”, tagad es jūtu, ka Viņš ir mans Tēvs. Un beidzot man ir arī sajūta, ka es esmu viņa meitiņa. Arī ar garīgo tēvu ir izmainījušās attiecības, es zinu, ka es viņu ļoti mīlu, kā arī zinu, ka viņš mani ļoti mīl. Es zinu, ka tas, kas man ir jādara – jāmīl savs garīgais tēvs un debesu Tēvs.

Es dažkārt rakstu īsziņas, ka es ļoti mīlu savu tētiņu-mācītāju , taču tie nedrīkst būt tikai vārdi, ir nepieciešams segums – darbi. Ko es daru? Es nesu mācītāja čemodānu, kas ir maza lietiņa, taču man tas ir ļoti liels gods. Tā man ir privilēģija. Tas arī mani maina. Es zinu, ka mums nav jāmeklē lielie varoņdarbi, kas mums ir jāizdara. Iespējams, tie ir mazie darbiņi. Tev ir jābūt blakus savam vadītājam, – redzēt jau no pusskatiena, dzirdēt no pusvārda. Un nevis tu meklē, kā pavadīt kopā laiku, bet arī tu savos darbos parādi uzticību.

Arī Dāvidam bija 30 varoņi, kad Bībelē ir sākotnēji nosaukti kā salašņas, bet pēcāk tiek nosaukti par varoņiem. Kā viņi par tādiem kļuva? Sākotnēji viņi taču bija atstumti, ļaunuma pilni. Taču, satiekoties ar Dāvidu, Dieva vīru, notika izmaiņas. Arī mēs, satiekoties ar Dieva vīru, maināmies. Mēs ieņemam to pozīciju, ko Dievs mums ir paredzējis. Tātad sāc ar maziem darbiņiem, un pēc tam tu būsi varonis. Tu darīsi varoņdarbus. Mums mācītājam ir divas komandas – vecā un jaunā. Kāds varbūt domā, ka tie ir tie izredzētie. Es arī kādreiz ļoti gribēju nokļūt šajā komandā. Atceros, ka pēc dievkalpojumiem, braucot mājās, redzēju, kā mācītāja komanda brauc pusdienās pārrunāt sprediķi un pavadīt laiku kopā. Es stāvēju pieturā un raudāju, domājot, cik ļoti es gribu arī būt tajā komandā. Un tas tā bija ne vienu reizi vien. Pēc pāris mēnešiem Dievs šo raudāšanu uzklausīja, un Viņš ielika mani mācītāja komandā. Neviens cilvēks mācītāja komandā nav nejauši. Tas nav tāpēc, ka viņš ir talantīgs vai biznesmenis. Tie cilvēki tagad ir varoņi, ko Dievs ir pārvērtis par kaut ko. Kas kļūs t par varoņiem, līderiem, kas ved aiz sevis cilvēkus. Tāpat jaunajā komandā, nebija tā, ka cilvēkus izvēlētos „pēc deguniem”. Mācītājs lūdza Dievu un prasīja Dievam, kuri ir tie, kas ir nodevušies Dievam. Cilvēks, kurš ir nodevies, to parādīs ar darbiem, un tiks Dieva paaugstināts. Dievs meklē un gaida tādus cilvēkus, kas grib darīt lielas lietas. Tev ir jāatdod sava sirds, visi slepenie kambari, lai Viņš tevi varētu pārveidot.

Un, pieskaroties manam inkaunteram, pirms dažiem mēnešiem bija dievkalpojums, kur mācītājs mūs izsauca un teica kādu pravietojumu. Man līdz šīm pravietojums šķita kaut kas ceļošs, priviliģēts, taču šajā reizē tā nebija. Es gaidīju, kad mācītājs man teiks pravietojumu. Kad viņš pienāca, viss, ko viņš man pateica, bija kā auksta duša. Man šķita, ka es taču tik daudz daru, tā kalpoju, esmu tā nodevusies. Domāju, ka jāpaklausās, ko citiem mācītājs saka, varbūt visiem ir tāds stingrs, izlīdzinošs vārds. Taču citiem tiešām bija uzmundrinoši vārdi, kā es arī biju iedomājusies. Pēc tam pie manis bija vakariņas. Man bija tik grūti. Man gribējās iet savā stūrī, ielīst, raudāt un padusmoties. Bet nākamā rītā es lūdzu Dievu, un Viņš man pa punktiņiem parādīja visas lietas, kas man arī bija nepatīkami, kā netīrā veļa, ko negribas atzīt. Šķiet, ka viss taču ir tīrs, skaists un jauks. Tas man bija ļoti nozīmīgs pagrieziens, ko es atzinu Dieva priekša. Es Dieva priekšā atteicos un apliecināju, ka tas vairs nevalda pār mani. Un tas bija kāds liels solis uz priekšu, kas man bija liels pagrieziens.

Bija arī vēl viena lieta, kas man kā meitenei bildītē bija lācītis, kas jāatdod. Un bija situācija, kad man emocionāli viegli nebija pieņemt Dieva plānu manai dzīvei. Grupiņā mēs skatījāmies filmu, kurā rādīja, ka velnam arī ir plāns cilvēka dzīvei. Un caur šo filmu ieraudzīju, ka, ja es neatklāju savas lietas, kas ir bijušas pagātnē, man draud briesmas. Kaut arī šīs lietas ir briesmīgas, es tomēr sapratu, ka tas ir jāizstāsta savam garīgajam tēvam. Tu pats sev iestāsti, ka viss ir kārtībā, taču, noskatoties filmu, es sapratu, ka man tas ir jāpastāsta mācītājam. Es sapratu, ka velns ir reāls, un, ja tu nepaklausi Dievam, tava dzīve kļūst bīstama. Jo tu tālāk ej kalpošanā, jo velns ir vairāk ieinteresēts tevi nogāzt. Es no rīta, lūdzot Dievu, domāju, ka ir jāizstāsta tas mācītājam. Un tajā pašā dienā pēkšņi man atnāk īsziņa no mācītāja, vai es nevēloties ar viņu parunāt. Es biju pārsteigta, jo parasti tik agri mācītājs man neraksta. Un tad es sapratu, ka šī lieta Dievam ir nopietna. Pēcāk es sazvanījos ar mācītāju, atklāju visu savu netīro veļu, noslēpumus. Un pēc tam palika tik viegli, attiecības ar garīgo tēti izmainījās. Kaut arī manā dzīvē ir pelēkie pleķi, viņš mani neatstums. Tāpēc mums ir tēvi, kas grib mūs pasargāt. Tēvs apstādina tad, kad mēs ejam nepareizi. Es ļoti piedzīvoju, kā Dievs mani sargā, svētī, samīļo un vada caur mācītāju. Esmu ļoti pateicīga Dievam. Es ļoti mīlu savu mācītāju.

Tiem, kas ir ilgu laiku ar Dievu, ir piedzīvojumi ar Dievu, kas ir bijuši pagātnē, taču nevajag palikt pie tā. Dievam ir jauni, aizraujoši, milzīgi piedzīvojumi. Nepaliec tur, kur tu esi, ej tālāk, lido, pacelies. Dievs tevi grib vest uz priekšu, neesi apmierināts ar to, kur tu esi. Esi gribošs pēc Dieva lietām. Viņš noklās ceļu tavā priekšā. Un, ja tu domā, ka tagad, atdodot visu Dievam, tu paliksi tukšā, tā nebūs.

„Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.” ”(Lūkas 18:29-30)

Dieva apsolījums tev. Ja tu apzinies, ka tev ir kāds lācītis rokā, ko tu turi, tad atdod to Viņam. Tu saņemsi daudzkārt vairāk atpakaļ tagad un pēcāk – mūžībā. Tas, ko Dievs ir apsolījis, tas ir jā un āmen, tas piepildās mūsu dzīvēs. Es ļoti, ļoti to vēlu, ka jūs sasniedzat savu potenciālu, Dieva mērķus un Dieva plānus. Es aicināšu pieņemt kādus lēmumus – atdot savus lācīšus. Tas nav obligāti. Tā nav spiesta lieta. Ja tu pats vēlies un ne tikai iznākt te priekšā un pateikt ar vārdiem, ka tu to atdod Dieva rokās, ja tu tiešām ar darbiem vēlies to pildīt, lai Dievs var nākt un svētīt šajās lietās, tad tu varēsi šeit nākt priekšā un konkrēto lietu atdot Dievam, lai Jēzus nav šajās lietās Jūdu Ķēniņš, bet tavs Ķēniņš. Jo, ja Viņš šajā lietā nav tavs Ķēniņš, ja tu šajā lietā neesi Ķēniņa bērns, tur tu nejutīsies labi, tu būs kā velna kājslauķis. Tu esi Ķēniņa bērns caur Jēzus asinīm. Ja ir kaut kādas jomas, kur Viņš nevalda, tu pats nevari baudīt Dieva privilēģijas.

(Runā mācītājs) Pirmkārt, attiecības ar pretējo dzimumu, otrkārt, naudas lietas, precīzi, darbs. Tu dzirdēji dažas liecības, Dieva vārdu. Nu nevar būt laimīgs un pilnībā emocionāli dziedināts bez Ķēniņa. Nevar savā kalpošanā pilnībā realizēties. Nevar savas dāvanas un potenciālu, ko Dievs ielicis, realizēt, kamēr nav sakārtotas visas lietas. Tu zini, ka nevienu sportistu nevar pacelt treneris, kamēr viņš nekļūst patiesi ieinteresēts viņa dzīvē. Kamēr viņš nav ieinteresēts viņā garīgi, emocionāli, uzplaukuma nav. Ir daudz biogrāfisko filmu, kur rāda, ka sportists nevar būt rezultatīvs, kamēr garīgās lietas nav sakārtotas. Tāpēc es aicināšu pārdomāt, varbūt tu gribi atstāt savu elku. Starp citu, vīrs un sieva viens otram var kļūt par dievu. Attiecībās ģimenē, kad tava sieva vai vīrs aizņem tik daudz vietu tavā galvā un sirdī, kad neatliek vairs laika Dievam un tur pat nav runa par to, ka nav laika Dievam. Tev pat šis cilvēks var kļūt svaigāks par kalpošanu, par jebko. Nav šeit inkaunters, un mēs nevaram smalki pa punktiem visu iztirzāt. Taču nepadari sevi par kājslauķi velnam. Šodien ir tava iespēja. Tiem, kas nav precējušies – ja tu nepieņem lēmumu, ka tu varētu būt arī neprecējies, negaidi uzplaukumu šajā sfērā. Ja nav – es neprecos, nevis nepārtraukti par to domāju, ka tas tā aizņem tavu galvu, ka tu kļūsti nespējīgs, zombijs. Tas nenozīmē, ka tu neapprecēsies. Taču pieredze rāda, ka, ja tu atdot to Dieva rokās, Dievs tevi svētīts. Atraitne Anna, Bībele saka, ka viņa kalpoja dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Praviete Anna Viņu redzēja, arī Simeāns. Viņa kopš savām precībām kļuva atraitne, un pēc tam visu savu dzīvi veltīja Dievam. Atdod to Dieva rokās. Nav ko atdod? Arī labi, būs iespēja – Dievs tev dos. Turi savu sirdi tīru. Pretējais dzimums nav tavs dievs. Tas nav Jūdu dievs, tas ir tavs Dievs. Tu uzplauksi. Es esmu pārliecināts. Tu uzplauksi un sāksi ziedēt! Ja tev šķiet, ka man ir viegli runāt, jo esmu precēts, Pāvils saka, ka lai precētie ir kā neprecēti un otrādāk. Dievs ir Kungs manā dzīvē, nevis pretējais dzimums, dēls vai meita.

Šīs ir tikai dažas lietas. Tu pats vari pārdomāt, iet kambarī, izrunāties, arī ar mācītāju vari nākt izrunāties. Ja tev naudas pelnīšana ir augstāka par Dievu, atdod to Dieva rokās. Šajā sfērā valdīs Jēzus. Mēs vakardien bijām Ventas rumbā, izbraucām agri, jo solīja ļoti labu laiku, taču bija apmācies. Apskatījāmies, kad būs labs laiks, un gājām pastaigāties, taču tad atkal laiks apmācās. Kā tas var būt? Sajūta, ka kāds ar mums spēlējas. Tas ir tāpat arī ar precību jautājumu, darba jautājumu. Tad, kad tu to atdod, tev ir, kad neatdod, tev nav. Es gribu to, tad tev tā nav, bet atceries, ka Jēzum Kristum aiz muguras ir lācītis. Ja tev ir lēmums un tu vēlies mainīt savu dzīvi, skaiti ar mani šo lūgšanu: „Mīļais Debesu Tēvs, Jēzus vārdā, es nāku pie Tevis lūgšanā, es atzīstu, ka mana problēma bija augstāka par Tevi. Šodien es atdodu to Tavās rokās. Es atsakos no tās. Dievs, rīkojies kā vēlies. Es atsakos no tā. Paldies Jēzu, ka šajā brīdī Tu kļuvi Kungs visās manās dzīves sfērās! Āmen!”

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece, Monta Gulbe un Anna Brača