Ko darīt ar savām emocijām?

Vīrieši ir mazāk emocionāli,
bet sievietes – vairāk emocionālas. Un īpaši sievišķīgas būtnes ir ļoti emocionālas. Jo vairāk Dievs cilvēku apveltījis ar emocijām, jo vairāk problēmu viņam ir. Jo sievišķīgākas sievietes, jo problemātiskāk ar viņām sadzīvot. Viņām pašām ir grūti izprast savas emocijas, bet viņu vīriem ir vēl grūtāk saprast viņu emociju uzplaiksnījumus dažādās situācijās un viņu rīcību. Dažreiz tās ir neadekvātas emocijas un neadekvāta rīcība. Dievs mūs ir radījis ar emocijām un jūtām. Attiecīgos momentos mēs smejamies, bet citos brīžos skumstam un raudam. Citkārt tās ir bailes, samulsums vai kautrība. To visu cilvēks var izjust. Mēs varētu uzskaitīt daudz un dažādas emocijas, kādas mēdz būt cilvēkiem. Vienas no spēcīgākajām jūtām ir mīlestība. Dažās minūtēs mīlestība var pārvērsties naidā, un arī tās ir emocijas. Tu vienu brīdi jūti mīlestību pret cilvēku, tu viņu apbrīno, esi pieķēries, bet citos apstākļos šo pašu cilvēku jau ienīsti.

Cilvēks ir emocionāls radījums. Un pats svarīgākais, ko es šodien tev gribu pateikt un iemācīt, ir tas, ka ir svarīgi ieklausīties tajā, ko tu jūti, nenoliegt to, ieklausīties sirdī vai dvēselē un pēc tam izdarīt secinājumus. Padomā, kādēļ tu jūties tā, kā tu jūties, un attiecīgi reaģē un rīkojies. Taču es vēlos, lai tu saproti, ka vēl svarīgāk, nekā ieklausīties savās emocijās, ir ar savu prātu un savu gribu pakļaut savas emocijas Dievam. Šādā veidā Svētais Gars būs tas, kas būs tavas personības priekšgalā. Ja tu tā rīkosies, tad tavas izjūtas iestrādāsies, ka tu spēsi priecāties par to, par ko ir jāpriecājas, un tu spēsi raudāt par to, par ko ir jāraud. Mums katram vajag kontrolēt un analizēt savas izjūtas, un savu rīcību salīdzināt ar Dieva vārdu, jo darbība visbiežāk izriet no emocijām. Ja jūti dusmas, tad izsaki attiecīgus vārdus, vērstus uz šo cilvēku. Ja jūti mīlestību, tad arī attiecīgi runā. Vai tā nav? Kā jūtos – tā rīkojos. Draugs, ja tu vienmēr rīkosies tā, kā jūties, tad tevī iestrādāsies nepareizas emocijas un nepareiza sapratne par tām. Šādā gadījumā tu būsi ļoti „sievišķīgs” radījums, kurš vispār nesaprot, kas ar viņu notiek, un kam ir problēma problēmas galā.

Emocijas ir jāanalizē – kā es jūtos? Un jāizdara pareizi secinājumi – kāpēc es tā jūtos? Secinājums ir jāsaskaņo ar Dieva vārdu. Draugs, tev ir Svētā Gara spēks! Ja tev tas ir, tev ir paškontrole. Tātad ar savu prātu es saprotu Dieva prātu attiecīgā situācijā, un ar savu gribu es pakļauju savas emocijas Dieva gribai, nevis savai miesai. Šādi rīkojoties tu kļūsi par uzvarētāju! Par tādu, kas spēj mīlēt un just līdzi. Turpretī ja tu savus lēmumus, kurus esi pieņēmis, balstoties uz emocijām, nesaskaņo ar Dieva gribu, ar laiku tevī izstrādāsies nepareizas izjūtas. Tas nozīmē, ka tu uz attiecīgām lietām reaģēsi nepareizi. Vai tu esi to pamanījis sevī? Tas var izpausies situācijā, kad kāds cilvēks kaut ko pateica, neko ļaunu ar to nedomādams, bet tevi tas aizskāra un tu apvainojies, kaut citiem blakusesošajiem cilvēkiem tas nešķita nekas slikts. No šiem izteiktajiem vārdiem tu emocionāli sašūpojies un neadekvāti reaģēji. Citiem tie bija normāli vārdi, bet tev tā bija katastrofa. Kāpēc? Tāpēc, ka tevī ir iestrādātas nepareizas emocijas, un tādas tās ir tāpēc, ka tu regulāri nepareizi esi rīkojies. Tas var būt arī mantots no vecākiem vai ieaudzināts, vai arī nākt no kāda notikuma dziļi bērnībā, kuru tu pat neatceries.

Es dzirdēju kādu gadījumu no tā laika, kad es mācījos kapelānu kursos. Amerikāņu kapelāns, kurš mums pasniedza šos kursus, mācīja tādu terminu – nojausma ir realitāte. Piemērs bija par kādu vīru, kurš ikreiz, kad sajuta Makdonalda smaržu, sajutās slikti un ģība. Viņš nezināja, kādēļ tā notiek. Taču vēlāk atklājās kāds negatīvs notikums no viņa agras bērnības, kas vīrieti dziļi ietekmēja, – viņam šajā vietā bija negatīva pieredze, un katru reizi Makdonalda smarža atgādināja par šo notikumu, un vīrietis neadekvāti reaģēja. Nepareizas emocijas var rasties no kādas bērnības traumas, kā arī no kāda notikuma jau pieaugušā vecumā. Nepareizas emocijas un tai sekojošo nepareizo rīcību iespējams arī ieaudzināt, kā arī tās var būt tevis paša nepareizas emocijas un nepareiza rīcība. Ja mēs nepareizi rīkojamies, tā rezultātā ir nepareizas emocijas. Pareizi rīkojoties, veidojas pareizas emocijas. Bet ja tu ikreiz analizē savas izjūtas un rīkojies saskaņā ar Dieva vārdu, tad izmainās nepareizi iestrādātās emocijas un līdz ar to izmainās arī tavs prāts. Vienkāršs secinājums – mūsu emocijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar mūsu prātu.

Tas, kā tu šodien jūties, ir vistiešākajā veidā saistīts ar tavu prātu. Par ko cīnās velns? Cīņas lauks ir prāts! Tu kaut ko redzi, tad tu domā, un pēc tam, kad esi to apdomājis, tu pieņem lēmumu un rīkojies. Ķēniņš Dāvids atradās uz jumta, kad no augšas ieraudzīja skaistu sievieti mazgājamies. Viņš to redzēja, un tajā brīdī viņš varēja pieņemt lēmumu. Es jūtos tā, ka man šo sievieti gribas. Viņa ir skaista un es viņu gribu. Bet es esmu Dieva vīrs, es to nevaru atļauties. Es šo domu „nogriežu”. Kādu laiku gribas, un pēc tam vairs negribas. Bet Dāvids neizmeta šo domu no galvas. Viņš to apdomāja un deva pavēli kalpiem: „Atvediet šo sievieti pie manis.” Viņš gulēja ar Batsebu, un piedzima bērns. Bet ikvienai rīcībai ir sekas, un šis bērns nomira. Lūk, tās ir emocijas, kas pār viņu valdīja.

Braucot ceļojumā, es daudz redzēju. Man ir daudz iespaidu. Un ir arī kādi negatīvi skati. Uz lielās autostrādes šosejas es redzēju prostitūtas. Kad mēs ar ģimeni apstājāmies iebrauktuvē pie Makdonalda, kāda no viņām izkāpa no fūres, un viņa bija kaila – gaišā dienas laikā, cilvēkiem redzot. Augšā viņai bija jaciņa, bet apakšā – pilnīgi kaila. Es to redzēju. Ja tu esi normāls vīrietis, tad, redzot šādu skatu, ir jābūt reakcijai. Vīrietis reaģē uz kailu sievieti. Ja tu esi normāla sieviete, arī tev ir reakcija uz kailu vīrieti. Lūk, šajā brīdī sirds sāka sisties straujāk. Un man ir izvēle turpināt par to domāt un paturēt šo tēlu savu acu priekšā, vai arī izmest to no sava prāta. Ko es izdarīju? Es to izmetu no prāta, kaut iespaids palika. Redzot šo sievieti, man bija dabiskas emocijas, sirds sāka sisties ātrāk, taču šajā brīdī es saskaņoju redzēto ar Dieva vārdu, ar bausli Tev nebūs iekārot. Tev vispār nebūs lūrēt uz tādām lietām. Tev nebūs skatīties. Bet ko lai es daru, ka redzēju? Dievam tas nepatīk un Viņš teica izmest šo domu un šo tēlu no prāta. Šādas situācijas mums katram ir katru dienu. Varbūt ne tieši šāda, kādu es aprakstīju, bet dažādas situācijas, kas saistītas ar mūsu emocijām. Mums nemitīgi nākas pieņemt lēmumus. Cik svarīgi ir kontrolēt savas emocijas! Mēs esam emocionāli un tas ir normāli, taču mums ar savu prātu un gribu savas izjūtas ir jākontrolē. Mēs nevaram būt bez emocijām, mums ir jūtas un tām ir jāizpaužas. Taču mums ir jāzina, kad priecāties un kad raudāt. Kad atļaut domāt kādas domas un kad neatļaut. Kad paklausīt savai miesai un kad nepaklausīt. Kad paklausīt savām emocijām un kad nē.

„Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.” (Salamans mācītājs 3:4)

Tātad, par ko runā Salamans? Par emocijām. Ikvienam no mums ir pazīstamas skumjas un prieks. Dievs ir paredzējis visam savu laiku un nevajag to jaukt. Visam ir sava kārtība, un nevajag putroties. Es varu priecāties tad, kad es pieņemu lēmumu priecāties. Es raudāšu tad, kad pieņemšu lēmumu raudāt. Es priecāšos tad, kad atļaušu sev priecāties. Un es baidīšos un trīcēšu tad, kad atļaušu sev baidīties un trīcēt, tad, kad tas būs pareizi – baidīties. Ja Dieva vārds saka – šajā situācijā nav pareizi baidīties, es nebaidos. Un kaut arī manas kājas trīcēs, es pieņemšu pareizus lēmumus. Ko man darīt ar savām emocijām? Kontrolēt tās Dieva Gara spēkā ar savu prātu un savu gribu! Pirmkārt, analizē savas izjūtas un, otrkārt, pieņem lēmumu tālāk rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Rīkojies saskaņā ar Dieva gribu, nevis savām emocijām.

Kad Dāvidam un Batsebai piedzima dēls, kas tika ieņemts ārlaulībā viņa kārības un emocionālas nesavaldības dēļ, tas pēc laika nomira. Bet, pirms bērns nomira, Dāvids raudāja un lūdza Dievu, lai Viņš apžēlojas. Dievs neapžēlojās un dēls nomira.

„Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: “Cik nesaprotama ir tava izturēšanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi. Bet viņš sacīja: “Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: kas zina, varbūt Tas Kungs par mani apžēlojas un bērns paliek dzīvs. Un tagad, kad viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!” (2. Samuēla 12:21-23)

Dāvids izlēma, kad raudāt un kad priecāties. Mums ir jāpieņem lēmums, kad raudāt un kad priecāties, jo mūsu emocijas ir tieši saistītas ar prātu. Ne vienmēr un visur mēs varam sev pavēlēt, taču jebkurā gadījumā, kad esam emocionāli, mums ir jāizprot, kāpēc jūtamies tieši tā un ne citādāk. Vai ir pareizi skumt konkrētā situācijā? Vai ir pareizi mīlēt vai ienīst? Un pēc tam pieņemt lēmumu ļaut emocijām vaļu vai nē.

Un tagad mans šīs nedēļas atklājums. Tas būs agresīvs, radikāls un sulīgs. Miesa ir stulba! Ja pasaulē nebūtu Dieva Gars un Dieva draudze būtu paņemta prom no zemes, ja cilvēki nespētu pieņemt lēmumus, saskaņā ar Dieva gribu, jūs šeit redzētu tādas šausmas, kādas vēl neviena cilvēka acis nav skatījušas. Uz zemes būtu posts un muļķības. Miesa pati domāt nespēj. Draugs, tava miesa ir dumja, bez prāta, bez gribas un Dieva Gara. Kam pakļaujas tavs prāts un griba, ja tu nespēj savai miesai dot pareizas pavēles? Tava miesa ēdīs visu, ko tu tai dosi.

Mūsu izjūtas ir dvēseliskas un miesīgas. Mūsu miesai ir fiziskas sajūtas un vajadzības. Miesas daļa ir arī dvēsele jeb emocijas. Un kad miesa grib ēst, tā ir gatava ēst, kas pagadās. Ja tev nav prāta, tu ēdīsi smiltis, savu mammu, tēti un bērnus. Noteiktos apstākļos, bada laikā cilvēki mēdz ēst cits citu; tas notiek tad, kad viņi pakļaujas saviem instinktiem jeb miesai, nevis Dieva vārdam. Ja cilvēkam ir seksuāla vajadzība, bet nav prāts, viņš guļ ar miroņiem, dzīvniekiem, savu dzimumu, ar vecākiem, – ar visiem, kas kustas un nekustas. Esmu redzējis cilvēku, tūdaliņu, kurš krita virsū kokiem. Kad prāts vairs nav vai ir izslēgts, miesa ir stulba. Un arī mūsu emocionālā miesas daļa ir stulba, ja mēs to nekontrolējam ar prātu. Tā priecājas par nejēdzībām un raud par pareizām lietām. Tad viss notiek ačgārni un nepareizi. Piemēram, vai draudzes „Kristus Pasaulei” cilvēku radinieki ir stāvā sajūsmā, ka viņi apmeklē šo draudzi? Redzi, kad nav prāta, tad cilvēki priecājas par to, par ko ir jāraud un raud par to, par ko ir jāpriecājas. Tās ir sabojātas emocijas un sabojāts prāts. Kad cilvēki jūt naidu tur, kur būtu jāpriecājas. Dievs ir labs, ka Viņš atklāj mums patiesību par emocijām un prātu.

Kā radās šis sprediķis? Sākums tam bija Polijā. Mēs ar ģimeni apbraucām Čehiju un pēdējā vieta, ko es ļoti vēlējos apmeklēt, bija Aušvices jeb Osvencimas koncentrācijas nometne. Un mēs tur nokļuvām. Tā bija lielākā koncentrācijas nometne Eiropā. Šajā vietā nomaitāja pusotru milionu cilvēku, pārsvarā ebrejus. Viss šajā nometnē ir saglabāts tāds, kāds tas arī bija, un ja kas arī bija nojaukts, tas viss no oriģināliem materiāliem tika atjaunots. Pat krematorija stāv kā stāvējusi, tāpat arī mājas un dažādi priekšmeti, kurus nacisti tur atstāja, steigā bēgot. Tas viss tur bija apskatāms. Es staigāju un brīnījos, cik lieli apmēri ir tam visam. Un mēs bijām nometnē Aušvica 1. Izrādījās, ka pēc tam mūs ar autobusu bez maksas veda uz citu vietu trīs kilometrus tālāk, uz Aušvicu 2. Kad es to ieraudzīju, es nespēju saskatīt, kur tā beidzas. Tā bija vēl milzīgāka teritorija ar mājām, barakām, dzeloņstieplēm. Mēs staigājām septiņas stundas, līdz apgājām tai apkārt, un arī ne visu redzējām. Lēnām iegājām barakās un skatījāmies.

Tur bija ebreju jaunieši no Israēlas, kuri sēdēja pulciņā un raudāja. Ejot uz kādu no barakām, pretī nāca divas meitenes, un viena no viņām histēriski raudāja. Kad es to redzēju, man arī gribējās raudāt, tāpat kā maniem pavadoņiem. Tikai pēc tam es sāku apdomāt to, ko redzēju. Cik lielos apmēros, cik rafinēti un perfekti viss bija izstrādāts! Visi cietumi tur ir saglabāti, karātavas arī. Milzīgas kaudzes ar apaviem, matiem, protēzēm, – tas bija tas, ko nacisti nepaspēja aizvest un kas bija palicis noliktavās. Tur bija barakas, kur Jozefs Mengele bija izdarījis savus eksperimentus ar ieslodzītajiem. Tur bija pierādījumi viņu zvērībām. Kad es redzēju šīs ebreju meitenes raudam, man radās jautājums – par ko viņas raud? Un kāpēc man gribas raudāt? Es zinu, kāpēc es raudāju. Es redzēju ļaunumu, kas bija noticis bezdievības rezultātā. Es pieņēmu lēmumu nevis žēlot sevi vai citus, bet vairāk kalpot Dievam, lai tādas lietas neatkārtotos. Es zinu, ka Dievam ir žēl šī ļaunuma, tomēr ne jau Viņš sarīkoja šo asinspirti, bet gan cilvēki. Vai ebreji nebija tie, kas teica, lai Barabu atlaiž Jēzus vietā, un lai Jēzus „asinis nāk pār mums un mūsu bērniem”? Pilāts piedāvāja atlaist Jēzu, bet viņi kliedza: „Ne Jēzu, bet Barabu!” Un asinis arī nāca pār ebrejiem un viņu bērniem. Un ne tikai pār viņiem, bet pār visu Eiropu. Bet visvairāk cieta tieši ebreji. Sešus miljonus ebreju nogalināja gāzes kamerās un mežos, Latvijā vien tie bija simts tūkstoši. Arī latvieši šāva. Un ebreji paši lika gāzes kamerās savus tautiešus; par to viņiem četrus mēnešus deva labus dzīves apstākļus, bet pēc tam arī viņus nošāva. Tās ir briesmas un šausmas. Un kad tu to visu redzi, ir emocijas. Tu neredzi nekādas bildes, bet tevi tas emocionāli uzrunā, vai ne? Var būt dažādas cilvēku reakcijas, un droši vien dažiem no jums galvā ir jautājums: „Kāpēc Dievs to pieļāva?”

Draugs, ja tev ir jautājums: „kādēļ Dievs to pieļāva?”, tu esi uz bīstama ceļa. Cilvēki to izdarīja, ne Dievs. Dievs radīja mani un tevi ar brīvu izvēli. Dievs ir mīlošs Tēvs, Viņš nav terorists, kurš piespiež Sevi mīlēt kā Huseins, Staļins vai Hitlers, kuri lika sevi mīlēt uz baiļu pamata. Dievs mīl, bet Viņš nespiež tevi mīlēt. Viņš atklāj tev principus, ko var darīt un ko nevar, un ļauj tev pašam izvēlēties, kā rīkoties. Ja cilvēks izvēlas nepaklausīt Dievam, tam ir sekas. Cilvēks ir tas, kas slepkavo, ne Dievs. Bet kad cilvēks redz šo ļaunumu, ka Āfrikā mirst bērni, ebreju holokausts, kari, viņam rodas jautājums – kā Dievs to var pieļaut? Bet tas ir bīstams jautājums un bīstams ceļš, kas beidzas ar Dieva noliegšanu un atkrišanu. Tas beidzas ar sagrozītām emocijām.

Nacisma laikā Vācijas skolās mācīja, ka ebreji nav cilvēki, ka viņi ir ļaunums. Mēs kristieši zinām, ka velns un grēks ir ļaunums. Nacisti mācīja, ka ebreji ir ļaunums. Ebreji ir kā dzīvnieki. Trešais Reihs jeb Vācijas lielimpērija pastāvēja no 1933. līdz 1945. gadam, – tas bija pietiekami ilgs laiks, lai izaugtu bērns. Un tagad iedomājies, ka tev skolā māca, ka ebreji nav cilvēki. Vācietis ir cilvēks, bet latvietis – puscilvēks. Invalīdiem vispār nav vietas uz zemes. Mājās vecāki tev māca to pašu, un tev ir pārliecība par to kā par patiesību. Un tad tu ieraugi šo skatu – līķu kaudzes. Vai tevi pārņems žēlums? Nē. Kādēļ lai tev būtu jāžēlo ļaunums un dzīvnieki, kas ir ebreji? Taču, ja tu zini, ka viņi ir tādi paši cilvēki, kā tu, un tu redzi šo ļaunumu, vai tev būs žēl? Jā. Es tikko tev demonstrēju, kā emocijas ir pakļautas prātam. Pirmajā gadījumā no nepareizas prāta darbības rodas nepareizas emocijas, bet otrā gadījumā no pareizas prāta darbības rodas adekvātas emocijas – žēlums. Pajautā sev, kā tu skaties uz konkrēto lietu, kādas ir tavas emocijas, un kādēļ tā? Kā tu skaties uz ebreju jautājumu? Kas notiek tavā prātā? Ļaunums varēja notikt, jo cilvēkiem mācīja nepareizas lietas un piespieda domāt nepareizi.

Ko tad domāja šīs ebreju meitenes, kad raudāja? Viņām bija žēl, kā daudziem cilvēkiem, priecīgas sejas es tur vispār neredzēju. Bet tas ir jāredz katram, – pie kā noved bezdievība. Kad Dievu izstumj no sabiedrības. Kad pieļauj, ka cilvēki domā ne tā, kā Dievs to ir paredzējis, bet kā miesai patīk. Zini, kāds jautājums bija daudzu apmeklētāju prātos? Dievs, kur Tu biji? Dievs, Tevis nav. Šis Dievs ir asinskārs Dievs. Un ja latvieši aizbraktu uz Aušvicas nometni, viņi visdrīzāk teiktu: „Pērkons ir mūsu dievs! Laima ir mūsu dievs, nevis šis ebreju asinskārais Dievs. Ja tas bija viņu Dievs, kā Viņš varēja pieļaut tādu ļaunumu?” Dievs pieļāva, jo cilvēks izvēlējās darīt ļaunu. Dievs neuzspiež Savu mīlestību ar varu un teroru. Dievs Savu valstību un Savu varu neuzspiež, Viņš ir cilvēku radījis pēc Savas līdzības. Taču kad cilvēks klausa savai miesai, nevis veselajam saprātam – Dievam, tiek izdarīti nepareizi emocionāli lēmumi, balstīti uz instinktiem, kas ir no dabas jeb sātana. Miesa ir stulba. Miesai iestāsta, ka cilvēks nav cilvēks, un tā nogalina viņu. Paldies Dievam, ka Viņš mums devis saprātu! Paldies Dievam, ka mums ir griba, ka ir Dieva vārds! Ka mēs varam analizēt savas emocijas, saskaņā ar Dieva gribu. Paldies Dievam, ka varam savām emocijām likt izpausties tā, kā ir pareizi, un pieņemt pareizus lēmumus.

Mūslaiku Dieva vīrs, pasaulē zināms evaņģēlists Billijs Grehems reiz mācījās Bībeles institūtā Amerikā. Viņam bija aicinājums kalpot Dievam – sludināt evaņģēliju. Viņš tajā laikā bija jauns puika. Savu kalpošanu tolaik viņš sāka kopā ar kādu vīru, kurš kļuva viņa draugs. Šis vīrs bija liels kalpotājs, un Billijam Grehemam tā bija milzīga iespēja un pagodinājums kalpot kopā ar viņu. Reiz viņi abi sēdēja kinoteātrī un skatījās filmu, kurā amerikāņi Otrā pasaules kara laikā no nāves nometnēm atbrīvoja cilvēkus. Tur rādīja fragmentus arī no Aušvicas. Billijs Grehems redzēja, kā cilvēki saņem brīvību, bet viņa draugs skatoties domāja: „Dievs, kā Tu varēji to pieļaut?” Katrs no viņiem skatījās dažādi uz vienu un to pašu notikumu. Abiem bija emocijas. Taču viens skatījās uz to visu Dieva gaismā – „Re, kur izglābtie! Šis ļaunums bija grēka dēļ! Mēs visu varam sākt no jauna, lai tas neatkārtotos”, – bet otrs skatījās ar nepareizām domām un emocijām. Ja tev ir ienācis prātā jautājums, kādēļ Dievs to vai šito ir pieļāvis tavā dzīvē, tas ir ļoti bīstami. Billija Grehema draugs pēc laika soli pa solim kļuva par ateistu, Dieva pretinieku, kurš ne tikai vienkārši neticēja Dievam, bet centās pierādīt to, ka Dieva nav. Un tas viss sākās ar jautājumu: „Dievs, kādēļ Tu to pieļāvi?”

Lūk, kā viss sākās – „Dievs, kāpēc Tu pieļāvi?”.  Varbūt arī tev kādreiz rodas šāds jautājums. Tu lūdz Dievu, tu kalpo, tu centies finansiāli tikt uz kājām, tu nāc uz draudzi, apmeklē grupiņu, bet nenotiek tas, ko tu vēlies. Tu jautā – Dievs, kāpēc nenotiek? Es no savas puses visu esmu izdarījis, bet kāpēc nekas nenotiek?! Draugs, tas ir bīstams jautājums. Tā vietā, kad tu jautā: „Dievs, kāpēc Tu neko nedari”, tev būtu jājautā: „Dievs, kas man vēl būtu jāizdara, Dievs, ko es daru nepareizi?” Tas ir slikts jautājums, kāpēc Dievs to pieļāva. Pieļāva tāpēc, ka Viņš ir Dievs un Viņš pieļāva! Viņš pieļāva tādēļ, ka ir kādi apstākļi, kāda cilvēku rīcība, kādēļ tā vajadzēja. Kāpēc kaut kas nenotiek? Ļoti iespējams, ka tu dari kaut ko nepareizi vai par maz, iespējams, vai tam vēl nav īstais laiks. Iespējams, ka iemeslu, kādēļ lietas nenotiek, tu nemaz nezini un neuzzināsi, bet mēs nevaram vainot Dievu. Tajā brīdī, kad tu sāc vainot Dievu, sākas tava ateista karjera. Darvins, kurš izveidoja evolūcijas teoriju, bija kristietis. Kad nomira viņa meita, viņš teica, ka tas bija kapakmens viņa ticībai. Darvins ir sekmējis fašismu un komunismu. Evolūcijas teorija – tas, ko māca skolās, ka tu esi cēlies no mērkaķa, ka tu esi dzīvnieks, ir atnesusi miljoniem cilvēku upurus. Šīs bezdievīgās teorijas atnes postu, ļaunumu, upurus un dažādas diktatūras. Un lūk, šis cilvēks, Darvins, vīlās Dievā. Arī viņa jautājums bija: „Dievs, kādēļ Tu to pieļāvi”. Tad viņš izveidoja evolūcijas teoriju un kļuva par ateistu. „Dievs, kāpēc ar mani tā notiek” ir normāls jautājums, bet „Dievs, kāpēc Tu to pieļāvi” – aizmirsti šādu teikumu! Ja tev rodas jautājums, kāpēc Dievs pieļāva holokaustu, tev būtu jādomā – Dievs, ko man darīt, lai tas neatkārtotos! Lūk, kā ir jāizpaužas tavām emocijām. Lieto emocijas kā tramplīnu pozitīvai darbībai. Kad tev ir kādas lietas žēl, kad tev ir emocijas, lieto tās, ievirzi tās pareizā virzienā. Dievs ir pavisam labs!

Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (Filipiešiem 4:4)

Ko Pāvils saka? Priecājieties! Vai viņš saka, lai mēs priecājamies tad, kad mums ir emocionāls prieks, kad ir par ko priecāties? Nē, viņš saka, lai priecājamies vienmēr! Atrodi pozitīvo jebkādos emocionālos pārdzīvojumos, izanalizē to, kādēļ šis emocionālais pārdzīvojums vispār ir radies un lieto to, lai labotu, lai augtu, lai uzvarētu. Šiem ebreju jauniešiem bija jāraud par saviem grēkiem. Šiem cilvēkiem bija jāraud par saviem grēkiem, kas izsauca šo holokaustu. Tie ir mūsu grēki, kas to izsauc, un par to ir jāraud, nevis tikai par to, ka ir žēl. Ko līdz žēlums? Tas viss atkārtosies, ja mēs neraudāsim par saviem grēkiem. Arī par Jēzu raudāja. Kad Viņu veda sist krustā, cilvēki Viņu apraudāja. Bet ko Jēzus teica? „Ko jūs raudiet par Mani, raudiet par sevi, par saviem bērniem!” Citiem vārdiem sakot, ja jūs nenožēlosiet savus grēkus, ar jums notiks tas pats. Vai notika? Notika. Viņš teica: „Ja jau to dara pie zaļa koka, tad ko gan pie nokaltuša?” Par ko mēs raudam, vai par to, ka žēl Jēzu, ka Viņu piesita krustā? Nē, par saviem grēkiem raudi! Analizē emocijas, kāpēc tu raudi vai smejies. Kad es dzīvoju bez Dieva, es smējos par nejēdzīgām lietām. Miesa ir stulba, un tas, kurš paļaujas uz miesu, arī ir stulbs, emocionāli kropls. Draugs, tas, kas valda šajās kroplīgajās emocijās, agri vai vēlu parādās arī pie miesas un taviem bērniem. Ja ne pie bērniem, tad pie mazbērniem, ja ne pie mazbērniem, tad pagaidi mazmazbērnus. Tava kroplība izpeldēs. Dievs saka, ka tēvu grēki tiek piemeklēti līdz ceturtajam augumam, taču šie ceturtie augumi jau ir pagājuši kopš Ādama un Ievas, tomēr grēki tik un tā tiek piemeklēti. Lūk, vai ir informācija pārdomām, ko darīt ar emocijām? Pārbaudi tās, izanalizē, un tad pieņem pareizu lēmumu.

Mūsu sajūtās arī ir jāieklausās. Ko tas varētu nozīmēt, ja man sāp zobs? Tas laikam ir bojāts. Arī sāpes ir brīnišķīgas sajūtas, vajadzīgas jūtas. Dievs tā iekārtoja, lai tās dotu signālu, ka kaut kas nav kārtībā. Lūk, kas tad ir jādara? Jāiet pie zobārsta. Tāpat arī, kad mums ir kādas emocijas, tas ir signāls – vai nu par kaut ko pozitīvu vai negatīvu. Mēs nevaram nereaģēt uz emocijām. Piemēram, tu visu dienu esi noguris un nevari koncentrēties, ir nomākts garastāvoklis. Iemesls var būt, ka tu pēdējās naktīs neesi normāli gulējis. Tātad – nomākts garastāvoklis. Kāpēc? Tev tas ir jāanalizē ne tikai Dieva Vārda gaismā, bet arī caur fizikas likumiem – tie ir normāli likumi, kā Dievs radījis cilvēku. Tātad, ja tu neesi gulējis, tev jāizguļas. Vēl viens piemērs – tu esi strādājis vairākus gadus un tu jūti, ka vairs neko negribas, viss ir galīgi apnicis, depresija nāk virsū. Analizē – kāda vaina šeit varētu būt? Tu sen neesi paņēmis atvaļinājumu. Vai Dievs saka, ka jāatpūšas septītajā dienā? Sešas dienas būs strādāt, septītajā atpūsties. Tāpat pēc gada, pēc piecu gadu posma vajadzīgs kāds atpūtas posms. Pārmeklē sevi, kā tu vai kādi citi cilvēki ir rīkojušies, kas varējis tevī izsaukt šīs emocijas. Varbūt tu jūties vainīgs. Dievkalpojumā, mājās, darbā – visur vainīgs. Tu domā – kāpēc es jūtos vainīgs? Laikam jau tāpēc, ka patiešām esmu. Klau, bet varbūt tev mājās ir kāds, kas nepatiesi tevi apsūdz un visur vaino. Tu ar to piepildies – vainīgs, vainīgs, vainīgs. Lūk, tiklīdz tu pieņem to, ka tu esi vainīgs, tu arī tā sāc justies. Ar savu vainas apziņu tu nekad nesasniegsi to, kas tev jāsasniedz. Tajā brīdī, kad tevi nepatiesi vaino, saki: „Dievs, es zinu, ka es neesmu vainīgs!” Nesaki, ka esi vājš vai kaut ko nevari.

Reiz kāds puikiņš pie manis pienāca, kādi divdesmit pieci līdz trīsdesmit gadi, viņam vienmēr bija milzīgās problēmas ar pornogrāfiju lielos apmēros. Mans pirmais jautājums viņam bija – tu Bībeli lasi? Viņš atbildēja, ka viņam ir slimi nervi. Draugs, ja dēļ slimiem nerviem tu nevari lasīt Bībeli, es tev nevaru palīdzēt. „Jūtos vājš, jūtos slims…” Bet ko saka Dieva Vārds? Lai nespēcīgais par sevi saka: „Es esmu spēcīgs!”. Kad tu jūties vājš, paskaties savās emocijās, kāpēc tu tā jūties. Paskaties Dieva Vārdā, ko Viņš par to saka, un ar savu gribu pasaki sev – es esmu spēcīgs! „Es jūtos nabags, jūtu, ka atkal nepietiks naudiņas…” Emocionālās būtnes, kas jūtas nabagi – jūs esat nabagi un būsiet nabagi, kaut arī jums būs miljons. Zini, kāpēc tu tā jūties? Tāpēc, ka tu nekad nefiltrē savas emocijas. Dieva Vārds saka, ka Jēzus kļuva nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. Nav svarīgi, ko es jūtu, es esmu bagāts.

Ko darīt ar savām emocijām? Kontrolē tās ar prātu un gribu, un priecājies, kur ir jāpriecājas, un raudi, kur ir jāraud. Par ko priecāties un raudāt, mums jāizlemj pašiem saskaņā ar Dieva Vārdu. Pretējā gadījumā notiks mutācija tavās emocijās, kropļojumi tavā prātā un tava personība tiks sakropļota, kas nesīs ļaunumu tev, ģimenei un līdzcilvēkiem.

Un tev būs šajos svētkos līdz ar saviem dēliem, savām meitām, saviem kalpiem, savām kalponēm un levītiem, kā arī ar svešiniekiem, ar bāreņiem un atraitnēm, kas dzīvo tavos vārtos, priecāties. (5. Mozus 16:14)

Vai Dievs saka, ja jums būs iemesls, tad priecājieties? Nē, Viņš saka – lūk, svētki, konkrēts laiks, ej pats ar savu ģimeni, svešiniekiem un pat dzīvniekiem, un priecājies. Tev būs priecāties! Mēs Dieva spēkā spējam kontrolēt emocijas, līdz ar to mēs spējam izdarīt pareizus lēmumus, un, izdarot pareizus lēmumus, mēs spējam dzīvot uzvaras pilnu dzīvi. Mēs esam personības! Dievs veidos no tevis stipru personību, kam nav nekā neiespējama.

Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs. (1. Mozus 27:34)

Jēkabs bija jaunākais dēls, Ēsavs vecākais, un vecākajam dēlam pienācās mantojums. Ēsavam sagribējās lēcu zupu, un Jēkabs viņam sacīja: „Gribi zupu? Pārdod man savu pirmdzimtību!” Tas nozīmē – es mantošu to, kas pienākas tev. Tas notika, un Ēsavs apmaiņā pret zupu atdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Pēc laika, kad tēvs jau bija uz nāves gultas, Jēkabs dabūja pirmdzimtību ar mātes viltības palīdzību, jo Ēsavs pats to pārdeva. Bet ko darīja Ēsavs? Brēkdams brēca un rūgti raudāja. Ēsavs lūdza pēc svētības arī viņam, bet tēvs sacīja: „Nav vairs, viss jau atdots.” Iedomājies, viņš gribēja zupu un pirmdzimtību, bet dabūja tikai zupu. Ko viņš darīja tālāk? Viņš ienīda savu brāli un dusmās gribēja to nogalināt. No kurienes šīs dusmas? Draugs, kur sākas domas par slepkavību? Tā vietā, lai Ēsavs teiktu – ak, Dievs, piedod, es tiešām pārdevu savu pirmdzimtību, palīdzi, lai maniem bērniem tā nenotiek, es kaut ko mācīšos no tā visa, svētī mani brāli, – viņš ļāva vaļu emocijām, savām dusmām, kas radīja domas par slepkavību.

„(..) Kas mums dos ēst gaļu?” (4. Mozus 11:4)

Viņiem ir manna, viņi ir izvesti no Ēģiptes zemes, viņi ir brīvībā, bet viņi saka – kas mums dos gaļu? Ēģiptē bija gaļa, vediet mūs atpakaļ! Dievs iedeva gaļu. Pēc tam viņi četrdesmit gadus apmira tuksnesī, kad, baidoties no milžiem, viņi atteicās ieiet apsolītajā zemē. Kārība ēst, bailes no problēmām, kas sagaida ejot uz mērķiem – rezultāts ir nāve tuksnesī, kad mēs nekontrolējam savas emocijas.

Turpat Čehijā mēs bijām tādā vietā – Velka Amerika. Iedomājies – pļaviņa, koki, ceļš un pēkšņi milzu bedre – astoņsimt metru garumā, divsimt metru platumā un simt metru dziļumā. Šai bedrei apakšā ir zils ezeriņš, astoņpadsmit metrus dziļš. Tas, kā mēs tur nokļuvām, ir vesels stāsts. Pārsvarā tur peldas tikai jaunieši, piedzīvojumu meklētāji, un arī mēs tur peldējāmies. Man vienmēr vajag kaut kur uzkāpt un nolēkt, un es to arī darīju. No sākuma ielecu no pāris metru augstuma, pēc tam pakāpos vēl augstāk, apmēram kādi četri pieci metri. Tad es tur pastāvēju, padomāju kādas piecas minūtes, domāju, kā nu būs, jo tur ir slidens un arī akmenīši krīt no malas zemē, taču es nolēcu. Pēc tam es skatos, divi džeki uzkāpj vēl augstāk, kādi desmit piecpadsmit metri, ieskrienas un nolec. Pēc tam viņi izkāpj, viens klibo, jo bija iekritis kaut kā uz dibena, un lec vēlreiz. Es domāju – redz, ir iespēja tur uzkāpt un nolēkt. Es pakāpjos augšā, paskatos lejā – tai klintij ir vēders. Tas nozīmē, ka ir jāieskrienas un jāpārlec pāri, bet akmentiņi slideni, atlūzt un nokrīt zemē… Tad nu es domāju – man ir iekšēji bail lekt arī no tiem četriem pieciem metriem, taču es zinu, ka tas ir droši un reāli izdarāms. Kad biju augstāk, es sapratu – tas ir bīstami. Lēkājis no visādām vietām es esmu daudz, un tādās, kur tas ir viegli izdarāms, bailēm nav pamata, jo es droši varu ielekt, un man nekas nebūs, bet tur augstāk, kur leca šie divi čalīši, es domāju – ja nu paslīd kāja? Klints baigi cietā… Ja nu iekrītu ūdenī uz muguras vai vēdera? Ja nu nobrūk kāds akmens? Man taču ir vēl jāvada kalpošana un draudze, vēl jāatbrauc mājās! Es izanalizēju savas emocijas. Cilvēkam no augstuma ir dabiskas bailes. Reizēm šīm bailēm ir pamats, reizēm nav. Vairāk kā 90% no bailēm nav pamatotas – to ir izpētījuši psihologi. Taču ir daži procentiņi, kur pamats tomēr ir, un tad nu es domāju – no tiem četriem pieciem metriem man nav pamata baidīties lekt, bet no tā augšējā, kad es pārdomāju visu, es sapratu, ka nevaru tā riskēt, un lūk šīm bailēm bija pamats. Cik svarīgi ir analizēt bailes, prieku, naidu un saprast, vai tam ir pamats! Saskaņo to ar Dieva Vārdu un izlem, vai darīt to vai nē. Analizē savas emocijas, analizē sava ķermeņa signālus, bet vienmēr kontrolē tos caur Dieva Vārdu ar savu prātu un gribu.

Es beigšu ar pēdējo piemēru. Amerikā ir kāds sludinātājs. Viņš gan vairāk dzīvo Sudānā, nekā Amerikā, taču Amerikā viņam ir draudze, kuru vairāk vada viņa sieva, bet viņš skaitās kā mācītājs. Viņu sauc Sems Čailders, pēc skata – briesmīgs vecis. Viņa stāsts ir sekojošs – viņš ir bijušais bandīts un rokeris. Liela auguma, ar bārdu, traks vecis. Narkomāns, dzērājs, cietumnieks. Viņš sēdēja cietumā par saviem grēkiem, un viņam bija viena vājība – viņš mīlēja ieročus. Viņš tos krāja, kolekcionēja, arī šāva ar tiem. Viņš vienmēr savas problēmas risināja ar ieroci.  Viņam bija arī sieva, kas strādāja par striptīza dejotāju – labs pārītis. Viņš bija drausmīgs un nenormāls, nevis kā parasts bandītiņš – kā kaut kas, tā šauj un griež. Kārtējo reizi, kad viņš iznāca no cietuma, sieva viņu sagaidīja, viņiem uzreiz bija sekss mašīnā turpat uz vietas – viņš bija kā dzīvnieks, prāts viņam bija, taču kaut kur paslēpts. Pēc tam, runājot ar sievu, viņš uzzina, ka sieva ir aizgājusi no striptīza un tagad strādā kādā fabrikā. Viņš viņai jautāja – kāpēc? Viņa atbildēja, ka esot iepazinusi Jēzu. Viņš bija neizpratnē un teica, ka tas viss nav uz ilgu laiku. Viņš jautāja – tu arī nesmēķē? Tas nav uz ilgu laiku! Atverot ledusskapi, arī alus bija pazudis – viņš izlamājās un izbļaustījās pa visu māju, apklusināja arī savu mammu un neļāva viņai runāt. Viņš atkal uzvilka savas trakās drēbes, uzlēca uz moča un aizbrauca uz savu krogu pie saviem draugiem, atkal sākās narkotikas, šaušanas un sišanas. Viņš bija briesmonis. Sieva pa to laiku lūdza par viņu Dievu, un pierunāja atnākt uz draudzi. Viņš atnāca uz draudzi, un tajā dienā mācītājs aicināja Jēzu pieņemt savā sirdī. Viņš sēdēja, skatījās, kā citi iziet un vienā mirklī piecēlās un aizgāja arī pats pieņemt Jēzu. Viņš tika kristīts, viņš piedzima no augšas, viņš izmainījās, viņš kļuva par jaunu radījumu Kristū. Vēlāk viņš uzcēla baznīcu, uzsāka veiksmīgu biznesu, arī ģimenē viss nokārtojās. Viņš uzcēla baznīcu par saviem līdzekļiem tādiem, kā viņš – narkomāniem un visām padibenēm, un baznīca bija pilna ar cilvēkiem. Reiz viņa draudzē kalpoja kāds misionārs, kurš stāstīja par Āfriku. Pēc tam viņš sapnī redzēja, Dievs viņu uzrunāja, ka viņam jābrauc kalpot uz Āfriku. Viņš nolēma vienkārši aizbraukt un paskatīties, kas tur ir. Viņš aizbrauca un redzēja, ka Sudānā ir diktatorisks režīms un tiek terorizēti iedzīvotāji. Ir arī atbrīvošanas armija, kas cīnījās par brīvību. Pie viņa piekomandēja klāt kādus karavīrus kā apsargus, un viņš redz, kas notiek – šis diktatora karaspēks mazās grupās uzbrūk ciematiem un tos vienkārši visus nogalina. Šis režīms ir nogalinājis četri simti tūkstoši bērnu. Viņi bērnus laupīja, izmantoja seksuāli, pārdeva, piespieda karot un nogalināt un tā tālāk. Viņi no maziem bērniem veidoja zombijus. Viņš, Dieva aicināts, sāka veidot patversmi bērniem. Viņš vāca līdzekļus un uzcēla vietā, kas bija viens no bīstamākajiem punktiem. Viņš vietējai valdībai teica – es gribu tieši šeit! Viņi teica – tevi tur nogalinās. Bet viņš turpināja – jūs laikam nesaprotat, es gribu tieši šeit! Viņš vēl joprojām bija traks, tikai pareizā virzienā. Viņš dabūja atļauju celt šo patversmi šajā punktā, un tur kopā bija vairāki simti bērnu. Bet tad šie prettautiskie grupējumi uzbruka gan ciematiem, gan viņu patversmei. Viņš no tiem karavīriem, kas viņam tika piekomandēti, paņēma ieroci, un piedalījās karadarbībā pret šiem uzbrucējiem, un viņam labi izdevās, viņš apšāva daļu no viņiem. Vēlāk viņu iesauca par Machine gun preacher jeb latviski Sludinātājs ar ložmetēju. Viņš sludināja Dieva Vārdu, viņš rūpējās par bērniem un tad, kad šie bērni tika apdraudēti, viņš cīnījās ar ieroci rokās. Zini, tos sauc par mūsu laika bruņiniekiem. Reiz viņš teica: „Mums nevajag aitas Dievam, bet gan vilkus ar zobiem, kas var cīnīties!” Kad viņš brauca uz Ameriku vākt nepieciešamos līdzekļus, viņam tos negribēja dot, bet viņš neatstājās no sava – vēl tikai viena mašīna jānopērk, vēl tikai viena mājiņa jāuzceļ, tur bērni mirst badā! Viņš dabūja to naudu. Reiz pienāca brīdis, kad viņš negaidīja, ka uzbruks. Līdz ko viņš saņēma ziņu, ka tuvumā ir kāda pretinieku vienība, viņš ņēma ieroci un kopā ar armiju, grupā ap pieciem desmit cilvēku, brauca un viņus iznīcināja. Mācītājs brauca un vienkārši apšāva viņus visus! Pretinieki par viņa galvu izsolīja balvu. Bet, kādā reizē viņi apšāva pretiniekus un atrada bedrē apmēram simts bērnus. Viņš nespēja visus paņemt mašīnās, daļu atstāja tur un daļu paņēma, un tad, kad viņš atgriezās atpakaļ, lai paņemtu savus bērnus, viņš ieraudzīja tikai kūpošu līķīšu kaudzi – viņi bija sadedzināti. Tajā brīdī šis Sems iedomājās: „Kā Dievs kaut ko tādu varēja pieļaut”. Šo domu viņš attīstīja, un viņš atkrita no Dieva. Viņš gāja karā vairs nevis tāpēc, ka jāaizstāv bērni, bet atriebības dzīts.

Viņam aizvērās jumts – viņš aizmirsa par ģimeni, palika agresīvs, atsāka dzert, kauties. Savu draugu, ko viņš bija izglābis no narkotikām un kurš dzīvoja viņa mājā, izmeta ārā un tas nomira, jo atkal sāka lietot. Lūk, bīstamais teikums: „Dievs, kāpēc tu to pieļāvi”. No kurienes tas viss viņam? No emocijām, kad viņš redzēja nogalinātos bērnus. Viņš sāka galināt šos pretiniekus tāpat vien. Draudzē viņam pārstāja uzticēties, karavīri, kas bija ar viņu, arī pārstāja viņam uzticēties un viņam teica: „Tu meklē nāvi, kā lai mēs ar tevi kopā ejam?” Viņš bija depresijā un gribēja nomirt. Sudānā, savā istabā iegājis, viņš paņēma pistoli un gribēja sev izdarīt galu. Pēkšņi šajā istabā ienāca kāds zēns, kurš nekad ar viņu nebija runājis. Šis zēns šajā bērnu namā bija jau no paša sākuma, taču nekad nebija runājis, bija ļoti nopietns. Bet toreiz viņš ienāca istabā, apsēdās blakus, klusēja kādu brīdi un tad teica: „Es nogalināju savu māti.” Diktatoriskā armija, kura iebruka ciematā, kur viņš dzīvoja ar ģimeni, piespieda viņu nosist savu mammu ar rungu. Viņi viņam teica, ka ja viņš to nedarīs, viņi nošaus viņu un viņa brāli, tādēļ viņš nogalināja savu māti. Lūk, kāpēc viņš bija nerunīgs, bet pēkšņi viņš sāka runāt un visu izstāstīja. Nākamais, ko viņš teica mācītājam, bija: „Mēs nevaram ļaut ļaunumam valdīt pār sevi.” Tas mazais bērns ar Dieva palīdzību bija ticis galā ar savu nastu, bet viņš, liels vīrs, nebija ticis galā ar ļaunumu, ko viņš ir redzējis, bija ielaidis to savā sirdī. No tā brīža viņš attapās, sakārtoja savas attiecības ar Dievu, un vēl līdz šim brīdim viņš Sudānā kalpo, rūpējas par bērniem un šauj. Un tā arī viņu sauc – sludinātājs ar ložmetēju. Arī viņa sprediķus var atrast internetā, viņam balss kā kārtīgam vecim. Var atrast arī video par viņu kā un citas lietas.

Lūk, emocijas. Lūk, kas notiek, kad mēs tās nekontrolējam un neanalizējam, kāpēc tā jūtamies, kāds iemesls ir mūsu emocijām un neskatāmies uz Dievu, ko Viņš saka par šo situāciju. Es ar savu prātu un gribu Svētā Gara spēkā pieņemu lēmumu priecāties vai raudāt! Āmen! Alleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova