Ko darīt, ja tu esi sagrēkojis?

Un pasaki tikai man, ka tu neesi sev uzdevis šādu jautājumu un ka nekad neesi grēkojis domās vai darbos.

Jautājums ir, kas notiek pēc tam, kad tu to esi izdarījis? Es zinu ar kādām lietām esam cīnījušies ar tiem cilvēkiem, kuri man ir tuvāki, līdz viņi kļuvuši par tādiem, kādi viņi ir šodien. Es zinu, kādas bija šīs lietas, cik tās bija smagas un kādas tam bija sekas. Un, ja tas bija mūsu vidū, tad es zinu, kas ir mūsu draudzē. Mēs grēkojam, tu grēko, es grēkoju. Tas, ko es gribu šodien tev pateikt, tas, ko Dievs caur mani grib tev pateikt, ko tad darīt, kad tev neizdodas trāpīt mērķī. Jo vārds “grēks” no grieķu valodas nozīmē hamartija – netrāpīt mērķī.

“Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” (Jēkaba vēstule 4:17)

Tātad mēs neviens – ne es, ne tu – nevaram apgalvot, ka esam svēti, tīri un negrēkojam. Nepārproti, tā nav atļauja grēkot. Dievam grēks nav patīkams, bet ir tāds fakts, ka uzvara mums pieder caur Jēzus asinīm. Mēs esam šķīstīti, dziedināti un atbrīvoti un svēti. Svēts es esmu, taču ikdienas dzīvē savā miesā es manu citus likumus. Manai miesai ir vēlēšanās grēkot. Manā galvā uzrodas grēcīgas domas, kuras es nogriežu, cīnos. Reizēm šī grēcīgā doma var ilgāk aizkavēties manā galvā. Un ja tā notiek, tu jau jūties nedaudz netīrs. Arī tad, kad tu esi kaut ko redzējis, ko tev nebija jāredz, tu jūties netīrs.

Lai kā psihologi un zinātnieki cenšas izdibināt cilvēku, viņiem tas nekad neizdosies, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Un Dievs ir neizdibināms. Tāpat arī cilvēks, viņš ir tik sarežģīti uzbūvēts, ka mūs vislabāk pazīst tikai Dievs. Viņš redz mūsu domas, sajūtas, jo pazīst mūs. Tāpēc kā rīkoties attiecīgajā situācijā, visos šajos jautājumos mums jāvēršas pie Dieva. Paldies Dievam, ka mums ir Dieva vārds. Ko darīt, ja tu esi sagrēkojis? Un šodien es tev nestāstīšu par cilvēku, kurš dzīvo savos grēkos, kurš nepazīst Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Es nestāstīšu par vienreizēju piedošanu, kad cilvēks nāk pie Jēzus un Dievs viņu pieņem. Es runāšu par to ceļu, kad tu esi jau Jēzu atzinis, tu pazīsti Viņu, un pēc tam tu kļūdies.

Bieži vien sprediķu laikā pat negribot es pastāstu par saviem grēkiem, jo tas mums visiem ir ļoti noderīgi. Es nevēlos neko slēpt, lai nerastos tāds priekšstats, ka pie kanceles stāv pārdabiski spēcīgs dzelzs cilvēks vai Jēzus, kurš nekad nav grēkojis. Jo Jēzus ir absolūti svēts visās savās domās un visos savos darbos. Un tāpēc es arī dalos ar to, ko pats kādreiz esmu piedzīvojis. Šim sprediķim varētu dot otru nosaukumu – “Kā cīnīties pret grēku?” Bet, gatavojot to, procesa laikā sapratu, ka tas nebūs tas īstais nosaukums. Tas, ko Dievs tev šodien grib atklāt – ko darīt tad, kad tu esi sagrēkojis.

“Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”(Romiešiem 6:23)

Tāpēc uz jautājumu, kāpēc ir jācīnās pret grēku, nebūs īpaši daudz jādomā, jo ir skaidri rakstīts Bībelē, kas seko pēc grēka. Tātad, slimības, atkarības, viss tas ļaunais, ko mēs redzam apkārt, viss tas, par ko neticīgi cilvēki pārmet Dievam, tā sakne ir atrodama grēkā. Ir Dieva principi, ir Dieva likumi, kurus pārkāpjot, mēs izejam no Dieva mīlestības zonas, kur valda ļaunums. Ļaunums, kuram zaļo gaismu dod pats cilvēks. Viss negatīvais, ko mēs redzam apkārt, ir grēka alga. Nāve, kura sākas šeit, virs zemes, visās šķirtajās ģimenēs, izpostītajās valstīs, nabadzībā, savstarpējās nenormālās attiecībās, naidā, rūgtumā, nepiedošanā, turpinās arī ellē, kur viņu mocību dūmi pacelsies mūžīgi mūžos.

“Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atklāsmes grāmata 22:15)

“Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.””(Atklāsmes grāmata 21:8)

Bet Dieva balva ir mūžīgā dzīvība, un tā sākas jau šeit virs zemes. Un Viņa dzīvība, kas nes laimi, prieku, brīvību. Dievs dara lielas pārmaiņas cilvēku dzīvē, paskaties mūsu mājas lapā cilvēku liecības. Dievs, kurš ir Mīlestība, kurš nes mīlestību, kurš ir džentlmenis, tas, kurš nekad neuzspiedīs tev Savu gribu. Tas, kurš nekad nenovērsīsies no tevis tad, kad tu būsi pakritis. Tikai mēs varam novērsties.

“Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23)

Tātad Dieva vārds saka, ka mēs visi esam grēkojuši. Runa ir par cilvēku, kurš nepazīst Dievu, bet, iepazīstot Kristu, viņš atstāj savus grēkus, viņš nožēlo tos, Dievs svēta un šķīsta. Bībelē ir teikts, ka mēs visi esam grēkojuši. Bet Dievs tos savā žēlastībā taisno bez nopelna Jēzū Kristū. Viņu Dievs ir nolicis tiem, kas tic grēku izpirkšanai Viņa asinīs. Visi ir grēkojuši, katrs cilvēks piedzimst grēcīgs. Nav neviena taisna, it neviena. Ikviens cilvēks ir grēcīgs. Un  Jēzu Dievs ir sūtījis, lai atpirktu mūs no grēka un darītu līdzīgus Sev. Jēzus izdzēš ar Savām asinīm visus grēkus. Dievs uz tevi skatās kā uz absolūti svētu, kāds tu arī esi savā garā. Tu esi jauns radījums, kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tu esi svēts, tev ir pieeja pie Dieva, tu esi ar Viņu savienots, tev ir mūžīgā dzīvība.

Cilvēks sastāv no dvēseles, gara un miesas. Ja gars tiek radīts no jauna, tas ir svēts. Protams, cilvēks ir viens vesels, viņam pieder arī prāts, emocijas un griba, kas ir dvēsele, tāpat arī miesa. Kas tad notiek mūsu miesā, ja mēs esam svēti radīti? Paskaties mūsu mājas lapā Naura liecību, viņš stāsta, kā Dievs viņu atbrīvoja no alkohola, azartspēlēm, bet viņam vēl kādu laiku bija jācīnās, lai atteiktos arī no smēķēšanas. Tad, kad Nauris cīnījās ar smēķēšanu, vai viņš nebija glābts, nebija svēts, nebija šķīstīts? Viņš bija glābts, viņam jau piederēja mūžīgā dzīvība un viņš bija šķīstīts, smēķēja viņa miesa, kura bija jāpakļauj.

Tev, garīgam cilvēkam ir spēks pakļaut savu miesu, bet tas ir jāizdara. Un ir lietas, kuras nenotiek vienā mirklī, vienā dienā. Mums ir jāpilnveidojas līdz mūža galam. Es tikko pierādīju tev, ka mēs tomēr grēkojam.

“Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? (Romiešiem 7:14-24)

Šajā rakstu vietā nav runa par Pāvila dzīvi pirms tam, viņš stāsta par viņa miesā mājojošo grēku. Šī nav nekāda attaisnošanas teorija, tas ir Dieva vārds, kuru es pamatošu arī ar citām rakstu vietām. Miesa ir kā dzīvnieks, kurai ir tieksmes. Tu neesi sajuties kā dzīvnieks, kad pašam kauns paliek par tām domām, kuras atnāk tavā prātā? Par to, kur tavas acis reizēm paskatās, vai arī darbos, kuri Dievam nav patīkami, kurus tu paveic. Šie darbi visbiežāk ir nauda, sekss un vara, nepareizas attiecības.

Pāvils dzīvoja svētu dzīvi un darīja svētus, labus darbus Dievam. Viņš saka par savu miesu, ka miesā viņam nemājo nekas labs. Viltus mācītāji var droši ņemt šo rakstu vietu, lai attaisnotu savu grēcīgo dzīvesveidu. Viss nav tik vienkārši. Gadu simtiem, jau gadu tūkstošiem, kopš pastāv Kristus mācība, pastāv arī viltus mācības – agnostiķi. Viņi uzskatīja un ticēja, ka miesa ir pilnībā nodalīta no gara. Miesa var darīt, ko tā grib, jo tā ir nodalīta, var grēkot, un gars paliek svēts. Patiesībā miesa nav nodalīta, tā grib grēkot, bet Bībele saka:

“Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” (Galatiešiem 5:16)

Dievs neatļauj grēkot, Viņš nevēlas, ka mēs grēkojam, jo grēka alga ir nāve. Bet Viņš mīl tevi un mani, Viņš nevēlas, ka mēs baudām to postu, ko mums sagatavojis ir sātans. Dievs tevi mīl un tāpēc Viņš nevēlas, ka tu grēko. Tāpēc Viņš cīnās par tevi. Lūk, kāpēc Viņš atnāca.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa evaņģēlijs 3:16)

Dievs ir ārkārtīgi labs, nav neviens tāds cilvēks, kāds ir Viņš. Neviens cilvēks nespēj tā mīlēt, kā Viņš mīl.

Sagrēkot nav nemaz tik grūti. Tev nav jāatbild man, bet atbildi pilnīgi godīgi pats sev. Kad tu pēdējo reizi esi skatījies pornogrāfiju? Kad tu pēdējo reizi pārkāpi laulību? Vai tu dod desmito tiesu? Kad tu pēdējo reizi sameloji, kādu nozākāji, noniecināji, pazemoji? Kad tu pēdējo reizi kādu terorizēji ģimenē, neļāvi gulēt vīram, piemēram, vai neļāvi gulēt sievai? Kad tu pēdējo reizi iekrāvi kādam pa galvu, – sievai vai varbūt saviem bērniem? Noteikti, manuprāt, kādam vakar vai aizvakar būs pāris atbildes “Jā”. Kad tu pēdējo reizi nepaklausīji mācītāja norādījumiem vai nepaklausīji tam, ko tev teica tavs mājas grupas vadītājs? Kad tu pēdējo reizi nokavēji mājas grupiņu vai nogulēji savas lūgšanas? Ir dažādi grēki un dažāda līmeņa grēki.

Tātad mēs noskaidrojām, ka mēs visi grēkojam. Kad es sazvanos ar vienu cilvēku, pirmais, ko viņš saka: “Es šonedēļ negrēkoju.” Jo šim cilvēkam bija vājības, grēki, kurus viņš uzveica, ar kuriem mēs cīnījāmies un ik pa laikam es jautāju: “Vai tu grēkoji?” Tāpēc jau triju mēnešu laikā šis cilvēks man saka, ka nav grēkojis konkrētās lietās.

Tātad Pāvils runā par sevi kā par ticīgu cilvēku, un kā viņš savā miesā mana citu bauslību un tieksmes.

“Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” (1. Jāņa vēstule 1:8-10)

Ir divu veidu grēki. Kad sakām, ka mums nav grēka, tas nozīmē vispārīgi, tad tādā gadījumā mēs maldinām paši sevi un patiesība nav mūsos. Tātad, cilvēks kristietis, piemēram, mācītājs, es, saku, ka man nav grēka, tad es meloju. Protams, es varu nemelot tādā veidā, es varu domāt, ka esmu šķīstīts Jēzus asinīs un tāpēc man nav grēka, bet realitātē man ir grēki. Un, ja mēs sakām, ka nav, tad mēs melojam un patiesības nav mūsos. Otrs, ja atzīstamies savos grēkos, runa tagad ir par tiem grēkiem, kurus mēs izdarām jau ticīgi būdami. Nākot pie Kristus parasti cilvēkiem līdzi velkas buķete ar grēkiem, ar kuriem viņi vēl cīnās. Tātad ir jāsaprot un jāatzīst, ka miesa vēlās grēkot arī pēc jaunpiedzimšanas. Draugs, tas nekad nebeigsies, ka miesa nevēlēsies šad tad brīva justies, atrauties. Bet zini, ka ir veidi, kā dievišķā veidā atrauties un tā nav nekāda problēma.

Un ir jāsaprot, ka ir atšķirība starp grēku un grēkiem. Starp grēcīgo dabu un grēcīgiem darbiem ko izdarām kā ticīgie. Grēcīgo dabu mēs jebkurā gadījumā mantojam. Miesā, dvēselē, prātā ir palikusi kaut kāda informācija, ataust kaut kādas ainas no mūsu dzīves. Bet, ja mēs atzīstamies savos grēkos, Viņš ir uzticīgs un taisns, un piedod grēkus.

Šodien ļoti svarīgi saprast, ka ir divu veidu piedošana no Dieva – attaisnojošā piedošana un Tēva piedošana. Kāda ir atšķirība starp tām? Ir kopējs grēks un ir dažādi grēki. Attaisnojošā piedošana ir tad, kad grēcinieks nāk pie Jēzus un ir attaisnots, Dieva priekšā darīts par svētu, šķīstu un nevainojamu. Taču sakarā ar to, ka vēlme grēkot mums vēl ir palikusi un vēl esam grēku izskaušanas procesā, Dievs kā Tēvs mums piedod šajā procesā. Tāpēc, ka tu, ticīgs būdams, pakriti, Tēvs tevi neizsviedīs ārā no mājām. Tavs Tētiņš debesīs joprojām tevi mīl un neizsviedīs no mājām. Lai ko tu nebūtu izdarījis, pakritis vai kļūdījies, Dievs joprojām tevi mīl. Viņš ir gatavs piedot, Viņš par tevi cīnās un cīnīsies. Viņš redz tavas vājības. Jā, šodien uzsvars ir tieši par mums kā grēciniekiem. Parasti mēs runājam, kā uzvarēt, izcīnīt, būt stipram. (Es visu varu tā spēkā, kas mani dara stipru.) Bet te jau parādās tas, ka nevar tikai pēc vienas mācītāja svētrunas izprast, ko mācītājs māca.

Vakar biju teātra ģenerālmēģinājumā. Tur mūsu draudzes māsas tēloja vecmāmiņu, mammu un meitu. Sižetā bija vieta, kur meita lasīja Bībeli. Tad ienāca mamma un dusmīgi kliedza: „Tu atkal lasi to grāmatu, tu atkal biji tajā sektā, izvēlies vai nu mani, vai Dievu!” Un mamma izsvieda meitu ārā no mājas, jo meita izvēlējās Dievu kā prioritāti savā dzīvē. Zini, Dievs tā nedara, Viņš neizmet no mājām pie pirmās reizes. Ja mēs atceramies līdzību par pazudušo dēlu, tad zinām, ka tēvs neizmeta dēlu no mājām tādēļ, ka dēls bija pieprasījis visu mantojumu un bija sacēlies pret tēvu. Dēls pats aizgāja. Tēvs nekad no tevis neatteiksies! Tavs Dievs debesīs vienmēr tevi mīlēs, lolos un nenosodīs, neskatoties uz to, ka būsi paklupis. Jā, Viņš varbūt paņems tevi aiz „čupra” un ieliks tevi tajā „mēslu čupiņā”, ko esi sataisījis, parādīs tev, ko tu esi izdarījis, bet nekad neatteiksies no tevis un mīlēs tevi joprojām. Nosodīs tikai apsūdzētājs velns ar garu pirkstu. Tātad ir attaisnojošā piedošana un Tēva piedošana. Kad bērni sagrēko, mēs taču nemetam viņus ārā no mājām, vai ne? Mēs viņus disciplinējam, runājam ar viņiem. Dažreiz pat samīļojam un paskaidrojam, ka tā nevajag darīt.

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (Jāņa 1. vēstule 1:9)

Tātad pats ļaunākais ir tad, ja mēs neatzīstam savus grēkus, jo Dievs tad nevar piedot. Bet, tiklīdz mēs tajos atzīstamies, nosaucam lietas īstajos vārdos, Dievs mums piedod. Jo, ja tu to neizdarīsi, tev nav iespēja atgriezties. Tādi bija farizeji, kuri piesita Jēzu krustā. Ir svarīgi būt atklātam pret Dievu. To mēs arī dzirdējām sprediķī „Izkrati savu sirdi Dievam”. Neslēp nekā no Dieva, pasaki Viņam, ko tu jūti. Tāpat arī svarīgi ir izrunāties ar savu garīgo vadītāju. Protams, ne visi to darīs, bet tas ir ļoti būtiski. Jo kopā vieglāk cīnīties ar grēku. Kā jau sākumā teicu, otrs šī sprediķa nosaukums bija „Kā cīnīties pret grēku?”

Tātad, pirmkārt, ir jāatzīst, jānosauc savi grēki lūgšanu kambarī, protams, ja tev tāds ir. Jo citādāk uz tevi attieksies tikai attaisnojošā piedošana. Bet, ja tev tomēr ir lūgšanu kambaris, nekad neaizmirsti doties pie „mazgājamā trauka”. Atceries tempļa lūgšanas piemēru? Pirmais ir Kristus upura dedzināmais altāris, pēc tam ir vieta, kur priesteri mazgājās, svētījās jeb šķīstījās – mazgājamais trauks. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir vieta, kur mēs atzīstam savus grēkus. Un darām to regulāri. Mēs sakām: „Dievs, esmu sagrēkojis, palīdzi man izmainīt to, to un to. Dievs, es atsakos no šī grēka.” Varbūt man pašam nav tik daudz spēka, lai tiktu ar grēku galā, bet Dievs man palīdzēs. Tu kopā ar Viņu, kopā ar savu grupiņu uzvarēsi, jo mums pieder uzvara Jēzus asinīs. Tātad sākumā tu pasakies par Kristus upuri, ka visi tavi grēki ir piedoti, tu esi darīts šķīsts Tēva priekšā, bet pēc tam tu atzīsties tajos grēkos, ko atkal un atkal esi izdarījis. Un vai tas ir pareizi un pieņemami, ka mēs, zinot, ka Dievs visu piedod, tik grēkotu uz nebēdu?

“Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Tātad tas, kurš atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, izpelnīsies Dieva žēlastību. Dieva griba ir, ka mēs ne tikai izsūdzam grēku, bet arī atstājam to, tiekam vaļā no grēka.

“Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.” (Galatiešiem 5: 16)

Tātad miesas kārības mums būs, bet kopā ar Svēto Garu mēs tās varam savaldīt. Mēs to dzīvnieku savā miesā varam savaldīt. Mēs visu spējam tā spēkā, kas mūs dara stiprus. Arī Pāvils saka, ka viņa miesā ir dzīvnieks, bet ar Dieva spēku viņš to var savaldīt.

“Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku.” (Ebrejiem 12:4)

Tātad Dievs grib, lai mēs cīnāmies pret grēku. Pāvils raksta ebrejiem, lai viņi ar visam savām pūlēm cīnās pret grēku. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņu vidū ir grēks. Tas nozīmē, ka Dievs piedod arī tad, ja mēs neatstājam grēkus, bet cīnāmies. Un tā ir laba ziņa, ne tā? Ir kādas ielaistas, sarežģītas lietas, kuras mēs šodien vēl neesam spējīgi izmainīt. Bet, ja tu cīnies tās izmainīt „līdz asinīm”, Dievs redz tavu sirdi un piedot. Tu turpini grēkot, bet Viņš tevi mīl un piedod. Vai kādam palika vieglāk no dzirdētā?

“Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” (2. Korintiešiem 8:12)

Pāvils šeit runā par labo gribu. Šajā pantā gan tiek runāts par finansēm, bet princips ir pareizs arī pret grēku. Vai tu gribi tikt vaļā no sava grēka? Vai tu cīnies, cik vien spēka? Tad Dievs tev piedod šo grēku. Bet vienu es jums nemāku pateikt – kur ir tā robeža, kur Dievs uzskatīs, ka es cīnos? Es tiešām nezinu. Es domāju, ka katram ir bijuši tādi brīži, kad nolaižas rokas un tu necīnies, bet Dievs tevi vienalga neatstāj. Viņš zina, ka tu cīnīsies un piecelsies. Bet cik ilgi Dievs var atlikt šo brīdi, ka tu sāksi cīnīties, es tiešām nezinu. Kurā brīdī tu vari atrasties otrajā pusē, tur kur nav Dieva, patiešām nezinu. Bet zinu, ka Viņš ir žēlastība un mīlestība, un, ja mēs cīnāmies, tad Viņš piedod.

“Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”” (Lūkas evaņģēlijs 18: 9-14)

Jā, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Ja esi sagrēkojis, nāc pie Dieva ar šādu lūgšanu! Atzīsties un maksā cenu, lai izmainītos!

Ko darīt, kad esi sagrēkojis?  Daži padomi, kā cīnīties pret grēku.

“Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja 26:41)

Šeit pats Jēzus saka, ka garīgi mēs negribam grēkot, bet, mūsu miesa ir vāja. Arī Jēzus pirms iešanas pie krusta gāja lūgšanā Ģetzemanes dārzā, lai savaldītu Savu miesu no bailēm.

“Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”” (Mateja 26:39)

Pirmais un pats svarīgākais ir personiskas attiecības ar Dievu. Nekad neatstāj lūgšanas, nekad neatstāj savu draudzi, nekad neatstāj savu grupiņu, nekad nebojā attiecības ar savu līderi. Bet pats svarīgākais – nekad neatstāj savas lūgšanas! Velns nāks un apsūdzēs, viņš teiks, ka nav jēgas lasīt Bībeli un lūgt. Neticiet velna meliem! Tēvs tevi mīl un gaida tevi kambarī, gaida tavu balsi, tavu grēksūdzi. Tev nav jākaunas no Dieva, un Dievam nav kauns par tevi. Viņš gaida tevi un tikai tā tu varēsi grēku uzvarēt. Noliec sev lūgšanu laiku un turies pie tā, koncentrējies tikai uz Dievu, nevis uz jauno mašīnu, jaunajām attiecībām vai vēl kaut ko. Noliec visu malā un koncentrējies tikai uz Dievu. Citādi velns izsitīs tevi ārā no pilnvērtīgām lūgšanām un uzklās tev uz acīm un prāta tādu kā migliņu, ka tu vairs nesapratīsi, ko dari. Nekad neatstāj šīs lūgšanas. Ja tev nav šīs lūgšanas, tad nestāsti man to, ka tu svēti dzīvo. Tev vienkārši tas neizdosies. Tu pat nezināsi, ka tu grēko. Iesaku neko nedarīt, pirms tu sāc lūgt Dievu. Jo, piemēram, atverot e-pastu, ieejot „draugos”, facebook, tu jau piesārņo savu prātu, un tavas domas aizklīst prom no lūgšanām. Nebūs tev kvalitatīvas lūgšanas un svēta dzīve. Koncentrējies tikai uz Dievu, nevis pastaigā pa istabu vai patupi uz ceļiem ar Bībeli priekšā, domājot par ko citu.

Apzinies, ka Dievs tevi mīl.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) 

Vai tev ir kādi hobiji, cilvēki, lietas, ko tu ļoti mīli? To visu tev dod Dievs. Viņš to dod tādā veidā, kā ir paredzējis. Tāpēc nekad nenoliec šo dāvanu, ko Dievs tev dod, augstāk par Dievu. Atceries, ka Viņš tevi mīl. Viņš tev dod dāvanas, bet nekad neko neliec augstāk par Dievu.

Apzinies, ka elle un debesis ir reālas. Daudzi par to negrib runāt, bet tā ir patiesība.

“Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.” (Ebrejiem 10:26)

Tīši un apzināti grēkojot mēs varam zaudēt glābšanu, par ko ir teikts šajā pantā. Šis pants palīdzēs tev negrēkot, jo mēs taču visi gribam nokļūt debesīs, vai ne? Tātad ir tikai viens ceļš uz debesīm – Viņa Vārds ir Jēzus. Es nezinu, kā tas var būt, bet esmu laimīgs cilvēks. Neskatoties uz kādiem trūkumiem vai nepilnībām, bet laimīgs, jo zinu, ka Jēzus mani mīl. Es pazīstu Viņu un Viņa žēlastību personīgi un ar prieku Viņam kalpoju.

Uzticies savam līderim. Ja tev šķiet, ka līderis kaut ko nesapratīs, nāc pie manis.

Atceries, ka tu esi jauns radījums, kurš var negrēkot. Zini, ka tev ir Svētā Gara spēks negrēkot un uzvarēt grēku.

Un iemācies kontrolēt savu prātu, jo viss sākas ar domām. Kādas būs tavas domas, tāda būs tava dzīve. To nevar iemācīties izdarīt vienā dienā, bet centies domāt pareizas Dieva domas. Citreiz man pašam nākas izdarīt ko ne pārāk labu, bet, lai cik jocīgi tas izklausītos, manā prātā tas nemaz nav bijis. Mana galva ir tīra. Es skaidri zinu, ka šo grēku izdarīja mana miesa bez domām.

Izmanto iespējamās dabiskās un tehniskās metodes. Kas tas ir? Es, piemēram, kad gribēju nomest smēķēšanu, iegādājos nikotīnu saturošas košļenes. Tās košļājot, es palēnām atradinājos no smēķēšanas un šī smēķēšanas rituāla, ko es gadiem biju darījis. Es tās lietoju un man palīdzēja. Kad es tiku vaļā no smēķēšanas, tad es lietoju tieši šīs košļenes. Tās bija elementāras metodes. Protams, nevajag iet uz jogu un ekstrasensu seansiem, bet vajag lietot tādas metodes, kuras Dievam ir atzīstamas. Piemēram, mācītāja Jongi Čo metode, kad viņš dusmojās. Pasaulē lielākais draudzes mācītājs arī dusmojās. Tad, kad viņš sadusmojas, piemēram, uz savu sievu, viņam gribējās sakliegt, tad viņš izmantoja pusstundas likumu. Viņš aizgāja uz pusstundu kādā stūrī, vai nu Dievu palūdza, vai pasēdēja klusumā, kamēr norima dusmas. Dusmas ir elementāri procesi tavā miesā, dvēselē. Dusmās var tādas lietas pateikt, kuras pēc tam vairs nevar sasmelt. Klusē, neko nesaki, pusstundu aizej, tad nāc atpakaļ un parunā!

Vēl viena elementāra lieta – nepalikt divatā ar pretējo dzimumu. Ja negribi sagrēkot ar laulības pārkāpšanu, tad nepaliec divatā. Draudzējies, bet nepaliec divatā. Protams, to tu vari izdarīt prātā, bet tā jau ir cita opera. Ja negribi sagrēkot, tad nepaliec divatā. Tā ir elementāra piesardzība. Un tajā pašā laikā nevajag pārspīlēt. Piemēram, kad tev pāris metrus ar mašīnu jāpaved pretējā dzimuma cilvēks. Runa ir par to, ka tu pastāvīgi, regulāri divatā braukājies kopā ar pretējo dzimumu. Gars ir labprātīgs un tev nav nekādi ļauni nodomi, taču tu vari iekrist. Tiem, kam ir tieksme uz savu dzimumu, tad labāk divatā nepalikt. Es nezinu, kā tiem cilvēkiem viss iekārtots, tieksme uz savu dzimumu. Es ar to ļoti daudz saskaros. Miesa ir dzīvnieks. Citi ar teļiem, auniem, govīm. Kad es dienēju Padomju armijā, tad tur bija cilvēki no kalniem. Viņi stāstīja visādus zilus brīnumus, seksuālus piedzīvojumus. Pirms viņi precējās, viņi izmēģināja aitas. Esmu to visu dzirdējis. Centies neizaicināt likteni, esi piesardzīgs. Nepaliec ilgstoši divatā ar to, ar kuru nevajag.

Nākama lieta – neapmeklē apšaubāmas vietas. Cilvēkiem, kuriem ir tieksmes uz azartspēlēm, nevajadzētu apmeklēt spēļu zāli, piemēram, ar mērķi nopirkt limonādi. Kaut arī tev būtu labs nodoms spēļu zālē Fēnikss nopirkt limonādi. Es domāju, ka nevajag šim cilvēkam iet uz Fēniksu, bet vajag iet Maximā, kioskā vai kur citur, bet ne spēļu zālē, nevajag izaicināt likteni. Nevajag apmeklēt apšaubāmas vietas. Nevajag apmeklēt apšaubāmus koncertus, vispār nevajag apmeklēt pasaulīgos koncertus, bet, protams, nevajag to visu arī pārspīlēt. Piemēram, ej cauri Vecrīgai, un tur Mitroškin Band spēlē, tu vari iet paklausīties. Bet, ja tu sāksi katru dienu viņus klausīties, tad tā būs problēma. Nevajag arī pārspīlēt, piemēram, ar Positivus pasākumiem, neizaicini likteni. Kāpēc tev tur iet? Tur dzer, pīpē, lieto narkotikas, bet tev tur tieši jābūt, lai glābtu pazudušos? Un tev noteikti būs doma: „Man jāiet glābt pazudušie tieši ellē. Aplaupīšu elli un simtiem cilvēkus izglābšu. Aplaupīšu Positivus.”

Pats atturies, pats domā ar galvu, kas tev būtu noderīgi, kas tev palīdzētu. Galu galā, es nenoliedzu psihiatra apmeklējumu, kas man būtu dīvaini. Man personīgi tas nav pieņemams, bet ar prātu es saprotu, ka reizēm tas ir jādara. Es neesmu speciālists par visām lietām, es visu tev nevaru ieteikt un pateikt, tāpēc ir citi cilvēki, kas tev var palīdzēt.

„Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” Bet tas Viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.”  (Lūkas 22:31-34)

Ko es redzu šajā rakstu vietā? Jēzus tic Pēterim. Viņš saka: „Tu atkritīsi, tu Mani nodosi, tu sātana lamatās iekritīsi.” Pēteris saka: „Nekad mūžā.” Jēzus atbild: „Tu iekritīsi, bet Es par tevi esmu lūdzis, lai tava ticība nemitētos, un tu būsi līderis, tu kalposi. Kad tu atgriezīsies, tad stiprini brāļus, vadi grupu, draudzi.” Jēzus tic Pēterim, ka viņš kalpos, ka viņš atgriezīsies. Jēzus tic, ka viņš pakritīs, bet viņš piecelsies. Zini – Jēzus tic tev! Ja tev kāja paslīdēs, tu piecelsies. Jēzus tic tev un es ticu tev. Es ticu, ka tu vari izcīnīt uzvaru. Es ticu, ka tu piecelsies. Es ticu, ka tu būsi līderis. Es ticu, ka tu būsi bagāts. Es ticu, ka tu dzīvosi svētu dzīvi. Es ticu, ka tev būs viss, ko sirds vēlas, tikai tādā veidā, kā to Dievs ir paredzējis. Tev blakus ir vajadzīgs cilvēks, kurš tev tic. Jēzus bija vienlaicīgi Dievs un vienlaicīgi cilvēks. Pēterim bija cilvēks, kas ticēja viņam. Kurš ir šis cilvēks tev? Tavs garīgais vadītājs. Kurš ir tas cilvēks draudzē, pēdējā instance, pie kā var nākt? Tas ir mācītājs. Kas ir pati pēdējā un augstākā instance? Jēzus Kristus. Visa slava un gods Viņam! Viņš to visu ir izdomājis.

Nākamais – ir viena problēma. Tad, kad Jēzus tev ir piedevis, kad tu esi atteicies no grēka. Varbūt tu vēl cīnies, bet Jēzus redz, ka tu cīnies, bet ir viena problēma – sirdsapziņa. Ir grūti, varbūt ir bezmiega naktis, sirdsapziņas pārmetumi, sevis nosodīšana. Visiem grēkiem ir sekas, un šīs ir sekas. Pēc tam ir šķērmīgi ap dūšu, un ar to ir jātiek galā. Es pateikšu, kas galvenokārt ir pie tā visa ir vainīgs.

„Tad es dzirdēju stipru balsi debesīs saucam: “Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm.”  (Atklāsmes grāmata 12:10)

Ir atnākusi Dieva valstība, spēks un Kristus vara. Kurš apsūdz? Ja tu izdari grēku, tu to Dieva priekšā atzīsti. Bībele saka, ja mēs atzīstamies savos grēkos, tad Viņš piedod, izdzēš grēku, to vairs nav un nav jāmokās pārmetumos. Kas apsūdz? Kurš liek tev tā justies? Vajag atšķirt, kur Svētais Gars uzrāda grēku, un vajag atšķirt, kur sātans rāda savu garo pirkstu un apsūdz. Ja tu netiksi galā ar apsūdzību, tu nebūsi efektīgs kalpošanā, tava dzīve vispār nebūs efektīga. Ir jātiek galā ar pašpārmetumiem, sevis nosodīšanu un velna apsūdzībām. Svētais Gars arī uzrāda kādas lietas, bet Svētais Gars neapsūdz! Velns apsūdz. Jēzus Kristus pie krusta izcieta sodu, Viņš tika apsūdzēts, notiesāts un nogalināts tavā vietā! Mums nav tas jācieš. Tev ir jāsaprot, ka Debesu Tēvs savus bērnus no mājām ārā nemet.

“No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt, ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams.” (1. Jāņa 3:19-22)

Ja sirds nepazudina, tad mēs lūdzam un saņemam. Ja mēs mokāmies pašpārmetumos un apsūdzībās, tad mēs lūdzam un nesaņemam, jo mēs ar šaubām lūdzam, un sakām, ka Dievs mūs nedzird, nemīl, ir mūs atstājis. Viņš nav tevi atstājis. Ir jātiek galā ar šo sajūtu, ar savu sirdi. Dievs ir lielāks nekā mūsu sirdis. Ja mūsu sirdis mūs pazudina, ir sirdsapziņas pārmetumi, velna apsūdzības un tu mokies, līdz sāpēm var mocīties, tad atceries, ka ir kāds lielāks par tavu sirdi. Dievs ir lielāks par tavu sirdi, par tavu vainas apziņu un mazvērtību. Dievs vērtē pēc vēlmēm, nevis pēc darbiem un Viņš negaida vairāk par to, ko tu vari izdarīt. Cik daudz jauno līderu iesākuši vadīt grupiņas un viņiem tas nav izdevies? Kā pēc tam viņi jūtas? Tā kā nabagi. Jo cilvēks ir vājāks, jo stiprāki ir šie pārmetumi. Šāda neizdošanās var cilvēku vienā setā pazudināt, iznīcināt. Kas var iznīcināt? Velns ar apsūdzību. Bet Dievs neprasa vairāk, kā tu vari izdarīt. „Neizdevās, tev nekas nesanāk, tu esi neveiksminieks.” Tāpēc jau tev nekas nesanāk, ka tu dzīvo apsūdzībās, jo Dievs nevar normāli izpildīt tavas lūgšanas, jo tu nepārliecināti lūdz un nepārliecināti rīkojies. Tu nespēj velnam kaitēt. Tev ir jātiek galā ar šo vainas apziņu. Ir jātiek galā ar apsūdzētāju. Dievs ir lielāks par tavu sirdi un vainas apziņu. Ja mēs šo principu nesaprotam vai nepieņemam, tad tiek traucētas lūgšanas un panākumi. Ja ģimenē sieva nepārtraukti zāģē vīru. Es domāju par pašu sievu, kā viņa jūtas. Kā tas zāģis jūtas? Vai kā jūtas vīrs, kas pazemo savu sievu? Ja viņš ir Dieva bērns, tad ikreiz, kad viņš pazāģē, viņš pats slikti jūtas, velns viņu apsūdz. Atceries, ka Dievs ir lielāks par tavu sirdi. Mēs varam savu sirdi Dieva priekšā klusināt. Kādā veidā? Tādā secībā, kā es mācīju. Dievs tevi mīl! Viņš tevi neatstāj. Viņš tevi neapsūdz. Tas ir velns, kas apsūdz. Izdarīji, atzini, izstāstīji lietas būtību un atstāji grēku. Nesanāk uzreiz atstāt? Viņš tik un tā tev ir piedevis, ja tikai tu cīnies. Pat, ja tu necīnies, Dievs zina, ka tu cīnīsies un Viņš nav tevi atstājis. Dievs ir ar tevi. To robežu, kur tu esi aizgājis tālēs zilajās no Dieva, to robežu ir grūti saprast. Dievs ir ārkārtīgi labs. Mūsu Tētiņš Debesīs ir ārkārtīgi labs.

„Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lūkas 10:29-37)

Šeit ir stāsts, kad kāds cilvēks tika aplaupīts, sasists, izģērbts un pamests lielceļa malā, vāļājamies savās asinīs. Garām gāja priesteris, Dieva kalps, un viņš redzēja šo cilvēku un pagāja garām. Viņš steidzās uz dievkalpojumu. Pēc tam gāja garām kāds levīts. Viņš gāja gar šo vietu, ieraudzīja un aizgāja garām. Bet kāds samarietis, šo ceļu iedams, ieraudzīja šo cilvēku un iežēlojās. Viņš viņu apģērba, sameklēja nakts mājas, sameklēja ārstu un samaksāja par tā pakalpojumiem. Faktiski palika ar viņu kopā. Viņš aizgāja savās lietās un pateica, ka atgriezīsies un samaksās par to, ko viņi būs iztērējuši šim cilvēkam. Jēzus ir kā šis samarietis. Viņš nav kā šis priesteris, kā šis levīts, Viņš neaizies garām. Lai kāda nebūtu tava problēma, tavi sirdsapziņas pārmetumi, lai ar ko tu nemocītos. Lai būtu kādas sarežģītas attiecības ar cilvēkiem, vai arī finansiālas situācijas, kur tu nepareizi rīkojies pret cilvēkiem vai pret Dievu, to visu var sakārtot. Dievs to visu redz. Viņš ir kā samarietis. Par Jēzu ir rakstīts.

„Un, kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie Tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šinī zemē, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš Savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!”  (2. Laiku 30:9)

Tas Kungs Dievs ir pilns žēlastības un ir žēlsirdīgs. Mūsu Tēvs debesīs ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu, un Viņš ir žēlsirdīgs un pilns žēlastības. Tev palika labāk ap sirdi? Radās jauna cerība? Tas bija tieši tev.

„Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.”  (Jesajas 42:3)

Un tā paša Rakstu vieta ir citēta Jaunajā Derībā

„Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs, tiekāms Viņš taisnībai dos uzvaru.”  (Mateja 12:20)

Ielūzušu niedri, cilvēku, kurš pakritis, Dievs nenolauzīs. Kvēlojošu liesmu Dievs neizdzēsīs. To var tikai velns ar savu apsūdzību. To vari tu pats, atsakoties pavisam no Dieva. Viņš to neizdarīs. Kamēr tevī ir kaut mazākā liesmiņa, kaut mazākais siltums pret Dievu – Viņš to neapdzēsīs. Lai arī kā tu nebūtu aizlauzts, Viņš tevi nesalauzīs līdz galam. Cik daudz ir redzētas filmas un lasīti stāsti par to, ka biedri, karavīri, sievas un sanitāri izvelk savus draugus, svešus cilvēkus, pat savu ienaidnieku no kaujas lauka. Kā viņi izvelk? Riskējot ar savu dzīvību. Jēzus atdeva Savu dzīvību, lai izglābtu tevi. Ja tu esi aizlauzts, tad Viņš tevi izvilks, nekad tevi nepametīs.

Pirms daudziem mēnešiem man bija sapnis. Dievs man rādīja kādas lietas. Es īsi atkārtošu. Es redzēju, kā cilvēkus paceļ debesīs, kā cilvēki pieķeras kādām būtnēm un viņus paceļ augšā. Es redzēju kādu cilvēku, kurš bija pakritis, nosists gar zemi, bet kāds pie viņa palika līdz galam. Mani Dievs toreiz ļoti uzrunāja, un es zināju, ka ir cilvēki, kuri ir ielauzti, un mans uzdevums ir palikt kopā ar viņiem līdz galam. Ar tevi līdz galam paliek ne tikai Dievs, bet arī Viņa cilvēki. Ja mēs esam atklāti, ja mēs viens otram uzticamies, tad Dievs var palīdzēt un cilvēks var izvilkt. Lūdziet arī par mani Dievu, kad es, velkot ārā ievainotos, pats nekļūstu ievainojams. Pāvils saka: „Kas stāv, pielūko, lai nekrīt. Lai citiem kalpodams pats nekļūtu atmetams.” Es jau minēju, ka neesmu nekāds supercilvēks. Man tik daudz ir jādzird, dažādi stāsti, kas pēc tam rosina domas nepareizā virzienā. Lūdziet arī par mani Dievu. Es par jums lūdzu. Jūs gribat normālu mācītāju, kurš sludina patiesību? Varat par mani lūgt Dievu, bet nelūdziet kādas aplamības, kaut kādas muļķības. Lūdziet, lai man ir tuvas attiecības ar Dievu, lai es vienmēr dzirdu Dieva balsi, lai es vienmēr dzīvoju svētu dzīvi, lai es augļojos un vairojos, lai Dievs mani sargā, lai sargā manu ģimeni.

Kad es dzēru, līdz 2000. gadam, tad man bija ne tikai fiziski grūti, bet arī morāli bija grūti – dzīvot negribējās, es atcerējos visu, ko biju izdarījis. Un man bija divi varianti – piedzerties vai braukt uz Straupi. Arī pazudušajam dēlam bija divi varianti, kad viņš bija nonācis pie cūkas siles. Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā ir rakstīts, ka viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Viņš neturpināja savu grēcīgo dzīvi, viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Es ceļos un eju pie sava Tēva! Mans Tēvs mani sapratīs un īsts mācītājs, īsts vadītājs tevi sapratīs un paliks ar tevi kopā līdz galam. Es būšu ar jums kopā līdz galam!

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunu rakstīja Daila Lielbārde, Elita Meirāne, Inguna Kazāka, rediģēja Ieva Našeniece