Ko es nozīmēju Dievam?

Visu šo nedēļu mani īpašā veidā Dievs uzrunāja.

Es dzirdēju tādu tekstu: „Ko es nozīmēju Tev, Dievs?” Un tad es ķēros pie Bībeles, es meklēju Dieva vārdā, ko es nozīmēju Viņam, un es atradu. Stundām ilgi es pārdomāju Dieva vārdu. Es izbraucu ārpus mājas, brīvā dabā, tikai es un Viņš. Es ņēmu talkā rakstu vietas, es pārdomāju, es lūdzu, es prasīju Viņam, lai Viņš man atklājās, lai ļauj man saprast un sajust, cik nozīmīgs es esmu Viņam. Un Viņš man atklājās un ļāva man saprast. Sprediķis būs uzcelts ar vārdiem: „es”, „mani”. Cik es esmu nozīmīgs? Kā mani Viņš mīl? Sprediķis ir uzrakstīts pirmajā personā „es”, bet tas nenozīmē, ka es runāju tikai par sevi, tas attiecas arī uz tevi. Es gribu, lai tu ar vārdu „es”, lasot šo sprediķi, attiecini uz sevi personīgi.

Pirms es atgriezos pie Dieva, mana mamma, brālis un māsa jau pazina Jēzu Kristu un apmeklēja baptistu draudzi Limbažos, bet es tajā laikā atrados ieslodzījumā Jelgavas cietumā un man bija nedaudz vairāk par divdesmit gadiem. Un mamma uz tikšanos man atveda mazu koši zaļu uzlīmīti ar smaidiņu, uz kuras bija rakstīts: „Jēzus tevi mīl.” Tajā vietā, kur es atrados, uzlīmes bija liels retums, tāpēc es to uzlīmēju uz sava skapīša, kurš atradās pie manas gultas. Tā kā darīt īpaši nebija ko, es gulēju savā gultā un ik pa laikam paskatījos uz to uzlīmi un domāju: „Interesanti vārdi!” Tobrīd es vēl nevarēju saprast to vārdu nozīmi, bet es tos vārdus lasīju un par tiem domāju.

Un, ja šodien būtu jāuzdod jautājums: „Kas ir izmainījis manu dzīvi,” tad es atbildētu: „Jēzus mīlestība.” Tas nebija vienkārši kāds īpašs spēks, tā nebija kāda īpaša Svētā Gara klātbūtne, tas pat nebija mans lēmums, tā bija Jēzus mīlestība, jo Viņš pirmais spēra soli man pretī. Viņš mani atrada, nevis es Viņu atradu. Viņš atnāca pie manis. Nevis tu Viņu atradi, bet Viņš atrada tevi, Viņš spēra pirmo soli. Savā mīlestībā pret mani un pret tevi, Viņš nāca virs zemes un atdeva savu dzīvību par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Tu Viņu vēl nepazini, bet Viņš jau domāja par tevi. Tu biji mātes miesās, nebiji pat piedzimis, bet Viņš jau domāja par tevi, tu jau biji viņa plānā. Tu esi Viņa gribēts, Viņš atrada tevi.

Lai kaut ko kāds aizrādītu, norādītu, lai paceltu mani, man ir jāzina, ka šim cilvēkam jeb šai personai pret mani ir labi nolūki, man ir jāzina, ka šis cilvēks mani mīl. Es nepieņemu kritiku no cilvēkiem, kuri mani nemīl, kuri man ir vienaldzīgi, es viņus neuzklausu, viņu kritika man nav interesanta. Cilvēks, kurš ir tavs garīgais vadītājs, arī mācītājs, par tiem cilvēkiem, kas tevi ceļ, tev ir jāzina, ka viņi tevi mīl, pretējā gadījumā tu nevari veselīgi uzņemt ne kritiku, ne pamācību, ne arī mīlestību. Piemēram, dalot Bībeles skolas diplomus, es katram cilvēkam paspiežu roku un samīļoju viņu, bet ne visi cilvēki var tā vienkārši samīļoties. Un kamēr nevar, tikmēr arī nevar pieņemt ne kritiku, ne pamācību, ne arī šo cilvēku ir iespējams pacelt. Un tas viss ir mūsu pagātnes, mūsu dzīvesveida, tas, kā pret mums ir izturējušies, atspulgs. Un pirms notiek izmaiņas pie mums, mēs saprotam, ka mūs kāds mīl. Kamēr mēs to nesaprotam, kamēr mēs to nepieņemam, mēs nevaram baudīt Dieva mīlestību.

Tātad man ir jāzina, ka Dievs mani mīl. Man ir jāsaprot, vai es esmu Dievam svarīgs? Ja es to nesaprotu un nepiedzīvoju, man ir grūti pieņemt no Dieva Viņa gribu, ko Viņš norāda. Vienīgais motīvs, kas varētu būt, kāpēc es paklausu Viņam ar gariem zobiem – bailes no elles. Ja vienīgais motīvs paklausīt Dievam ir bailes no elles, draugs, tālu tuneaizbrauksi. Tu tieši tādu pašu bailīgu un drūmu vēsti nesīsi arī citiem cilvēkiem. Tāda pati būs arī tava seja, tāds pats arī būs tavs iekšējais stāvoklis. Tu kalposi kā kalps bailēs no tā, lai Dievs nenosūta tevi uz elli. Draugs, man ir jāzina, ka Dievs mīl mani un pieņem mani un ka es esmu viņam svarīgs. Un tikai tad es varu pacelties. Tikai tad tas potenciāls, ko Dievs manī ir ielicis, tikai tad viņu var pilnībā realizēt.

Anekdote: „Ir kāda ļoti bagāta baznīca, kurā draudzes locekļi brauc ar ļoti dārgām mašīnām, baznīcā ir greznas koka mēbeles, dārgi, izsmalcināti paklāji, cilvēki ir saģērbušies labākajos uzvalkos. Un kādu svētdienu šajā draudzē notika liels notikums, – ienāca kāds cilvēks vienkāršās drēbēs, džinsa biksēs un panēsātā kreklā. To varēja pamanīt, viņš bija uzmanības centrā, es varu iedomāties draudzes locekļu skatienus vērstus uz jaunpienācēju. Pēc dievkalpojuma mācītājs uzmeklē šo cilvēku un jautāja: „Kā tev patika dievkalpojums?” „Man viss šeit patika”, atbildēja jaunais cilvēks. Un tad mācītājs deva viņam padomu: „Klausies, kā tu domā, kā Jēzus grib, lai tu nāc uz mūsu draudzi, kādā apģērbā? Aizej mājās un palūdz Jēzum: „Ko Tu, Jēzu, par to domā, kā man saģērbties, nākot uz dievkalpojumu?”” Viņš dodas mājās, pēc nedēļas atkal atgriežas. Un, tiklīdz viņš ienāk draudzē, visi skatieni ir atkal piekalti viņam, jo viņš ir ieradies tajās pašās vienkāršajās drēbēs. Un pēc dievkalpojuma mācītājs atkal uzmeklē šo jauno cilvēku un jautā: „Nu, tu parunāji ar Jēzu par šo jautājumu?” Viņš atbildēja: „Jā, parunāju.” „Ko tad Jēzus tev teica?” jautāja mācītājs. „Jēzus man teica, ka Viņš nezina, kādā man apģērbā būtu jānāk uz jūsu draudzi, jo Viņš šajā draudzē nekad nav bijis.””

Viens ir, kā cilvēki skatās uz tevi, un pavisam kas cits, kā Dievs, skatās uz tevi. Tas, kā cilvēki tevi pieņem un ir pieņēmuši tavi vecāki, brāļi un māsas, skolotāji, arī draudzē tavs vadītājs un ko Dievs tev saka, ko Viņš par tevi domā. Un zini, ka tieši Dieva domas ir svarīgas, ne cilvēku domas. Un, ja cilvēku domas, tad tikai tās cilvēku domas un vārdi, kuri ir no Viņa sirds un caur Viņu. Ir liela atšķirība starp Dievu un cilvēku. Un tāpēc jautājumam „Ko es nozīmēju Dievam?” jābūt tev ļoti svarīgam. Pajautā tu pats Dievam: „Tētiņ, ko es Tev nozīmēju? Kas es Tev esmu? Ko Tu jūti pret mani? Ko Tu domā par mani?” un Dievs saka: „Es mēģināšu tev uz šo jautājumu atbildēt.”

Šis psalms ataino Dāvida sirdi, viņa attiecības ar Dievu. Kā Dāvids jutās sava Debesu Tēva, sava Kunga klātbūtnē. Vai tiešām Dāvidam Dievs bija bargs Kungs? Dāvids ir cilvēks pēc Dieva sirds. Es redzu šajā psalmā, ka Dāvids jutās sava Dieva klātbūtnē miljons dolāru vērts. Ir cilvēki, kuru klātbūtnē tu jūties vērtīgs. Īpaši Dieva cilvēki, kuri pazīst Dieva mīlestību, taču primāri ir nevis cilvēki, bet Pats Dievs. Kaut arī Dievs Savu mīlestību izrāda caur cilvēkiem, taču primāri ir pats Dievs. Dāvids Dieva klātbūtnē jutās ļoti labi. Kā tāds, kam netrūkst ne nieka. Viņš vienmēr ir drošās rokās un iet pa pareizo ceļu, pa Dieva ceļu, viņam vienmēr blakus ir pats labākais. Es teikšu tagad „es”, nevis Dāvids, no šī paša psalma. Viņš man liek justies droši. Viņš atņem man bailes, arī draudīgos apstākļos.

„Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (Psalms 23:4)

Man nav bailes, kad es esmu kopā ar Viņu, savu Debesu Tēvu, Viņš ir ar mani. Arī tad, kad es esmu smagos apstākļos, neparedzētos apstākļos, pārbaudījumos. „Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina”, – man ir miers Viņa klātbūtnē. Kā tu jūties sava Dieva klātbūtnē? Es zinu vienmēr, ka Viņš ir man blakus, un vienmēr ir man uzticams un nekad nenodos. Cilvēki var nodot un Dievs nekad. „Tu izcel mani manu pretinieku vidū, es esmu Tev īpašs.” Man ir pārpilnība garam, dvēselei un miesai. Cilvēki to var redzēt, un velns bezspēcībā nolaiž rokas.

„Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Psalms 23:5-6)

Ir viena lieta pateikt: „Dievs ir labs.” Otra lieta ir saprast un to piedzīvot, ka Dievs ir patiešām labs. Dāvids pazina savu debesu Tēvu, un viņš jutās labi Viņa klātbūtnē un viņš zināja, ka ir vērtīgs Dieva acīs. Lūk, kāpēc viņš bija cilvēks pēc Dieva prāta, lūk, kāpēc no Dāvida cilts pamata nāca Jēzus Kristus. Lūk, kāpēc Dāvids pieveica Goliātu. Lūk, kāpēc viņš kļuva par ķēniņu. Lūk, kāpēc viņš no salašņām un dažādiem dauzoņām, un parādniekiem izveidoja spēcīgu draudzi un valsti. Lūk, kāpēc tieši viņa psalmi Bībelē ir nomācošā daudzumā. Jo viņš mīlēja Dievu. Kāpēc viņš mīlēja Dievu? Tāpēc ka viņš zināja, ka Dievs mīl viņu. Kā viņš varēja tā mīlēt Dievu? Tāpēc, ka viņš zināja, ka Dievs mīl viņu un viņš to izjuta un arī piedzīvoja. Kā viņš varēja ar Jonatānu izveidot tādas attiecības, kādas bija viņam? Tāpēc ka viņš pazina Dieva mīlestību un, pazīstot Dieva mīlestību, viņš spēj mīlēt arī tuvāko. Ja es neesmu mīlēts, es nespēju mīlēt. Man ir jāsaņem šī mīlestība, man ir jāzina, ko es nozīmēju Dievam.

Pagājušajā dievkalpojumā es uzdevu jautājumu draudzē: „Vai tev ir svarīgi, ka tavs vīrs kaut ko jūt pret tevi?” Bija pāris atbildes nepareizas, bet patiesībā mēs katrs gribam būt novērtēts, nav neviena tāda cilvēka, kurš negribētu būt mīlēts, kuram nav svarīgi, ka viņu kāds mīl. Nav tādu cilvēku. Ja cilvēks saka, ka viņam tas nav svarīgi, tad, vai nu viņš vienkārši kaut ko nesaprot, vai arī tikko ir sastrīdējies un viņam uz brīdi nav emociju un prāts ir atslēdzies. Jo katrs grib būt pieņemts un mīlēts. Tā ir cilvēku lielākā vajadzība. Ir vajadzības, kuras tu pats vari piepildīt, bet šo tikai kāds cits, Dievs un Viņa cilvēki. Naudu tu pats vari nopelnīt, tu kalnus ticībā pats vari gāzt, seksuālās vajadzības arī vari apmierināt, mums tā nav pieņemts, protams, bet tas ir iespējams. Bet būt pieņemtam – to var tikai Debesu Tēvs.

Ko saka Dieva vārds? Šis pat nebūs īsts sprediķis, bet gan mācība. Būs daudz rakstu vietas, bet, ja tu paliksi tāds pats, kāds tu biji pēc šīs te mācības, tad es esmu kosmonauts. Nav iespējams Dieva mīlestības priekšā, Dieva vārda priekšā, to ko es gribu tev dot šodien, nav iespējams palikt tādam pašam, kāds tu esi šodien.

Dievs mums katram ir devis brīvu izvēli, Viņš nav radījis mūs kā robotus vai dzīvniekus ar instinktiem un bez gara. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ļoti būtiski, cilvēkam ir intelekts un gars, viņš spēj mīlēt, dzīvnieki nespēj mīlēt, viņi instinktīvi var pieķerties. Instinktīvi doties uz siltajām zemēm, drīz stārķi dosies. Cilvēks pats spēj izvēlēties, doties vai palikt. Un tas, ka Dievs mūs ir radījis ar brīvu izvēli, norāda uz to, ka mēs esam svarīgi Viņam. Viņš nepiespiež mūs mīlēt, Viņš nepiespiež izvēlēties vai arī automātiski ielikt instinktu, sakot: „Tu citādi nevari, kā tikai ar Mani.” Nē, Viņš radīja mūs tādus, kas var iztikt bez Dieva, bet ar Dievu ir vēl labāk. Mēs paši izvēlamies, un tas pierāda, ka mēs Viņam esam svarīgas personības. Un Viņš sagaida no mums brīvprātīgu mīlestību. Dievs ir absolūti džentlmenis. Viņš nekad neko neuzspiež. Un, lūk, tāda Dieva klātbūtnē var tiešām labi justies. Viņš Savu gribu tev neuzspiež. Viņš piedāvā, Viņš atrod Tevi, Viņš mīl tevi, bet tu izvēlies.

Lūk, vēstulīte, ko saņēmu šonedēļ no savas komandas cilvēka. „Šodien Bībele mani uzrunāja īpaši, par to, ka es Dievam esmu ļoti svarīga.” Vēstule ir garāka, bet es nolasīšu vienu teikumu. „Un no tā visa es saprotu, ka es esmu Dievam vērtīga, jo Viņš ļāva izvēlēties.” No kā cilvēks saprata, ka viņš ir vērtīgs Dieva acīs? No tā, ka Viņš ļāva tev izvēlēties. Es esmu Dievam tik nozīmīgs, ka Viņš man ir devis brīvu gribu, kas dod iespēju man būt par personību, mīlēt, domāt un izvēlēties.

„”Es esmu jūs mīlējis,” saka Tas Kungs, “un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? – Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakāļiem.” (Maleahija grāmata 1:2-3)

Vai tu zini kas ir Ēsavs un kas ir Jēkabs? Jēkabs pieķērās Dievam, Ēsavs pārdeva Dieva aicinājumu Jēkabam. Un lai kā mamma Sāra, lai kā Ābrahāms, lai kā tēvs vēlējās, lai vecākais dēls manto apsolījumus, Dievs izdarīja pēc tā, kurš Viņam ir pieķēries. Un pieķēries bija Jēkabs. Dieva pretinieki nevar baudīt Dieva mīlestību. Dievam ir jūtas. Viņš sajūt pretestību pret cilvēkiem, kuri viņu noraida. Viņš mīl viņus ar vispārēju mīlestību, jo par katru ir samaksājis cenu, par katru ir nomiris, bet pieņemt Viņa mīlestību var tikai tie cilvēki, kuri paši Viņam pieķeras un atbild uz Viņa mīlestību. Pret Dieva pretiniekiem Dieva mīlestība pārvēršas naidā, dusmās, bet vienlaikus Viņš nepārstāj mīlēt un ved atpakaļ. Dievs mīl visus cilvēkus, taču Savus tuvākos Viņš mīl īpaši. Tikai tie, kuri Viņu pazīst, bauda Viņa mīlestību. Israēls sūdzās: „Kādu tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? Vai tad Ēsavs nav brālis?” Dievs saka: „Nē, Man Ēsavs nepatīk, Es mīlu Jēkabu. Es mīlu tos cilvēkus, kuri atsaucas Manam aicinājumam, Manai mīlestībai. Un viņus Es mīlu tādus, kādi viņi paši ir.”

Skaistākais rožu krūms ir tas, kuram ir skaistākie ziedi, nevis tas, kuram ir mazāk ērkšķu. Mums visiem ir ērkšķi, bet Dievs mūs mīl tādus, kādi esam.

„Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” (1. Mozus grāmata 6:6)

Viņš radīja cilvēci, bet tā pret Viņu sacēlās, un Viņam kļuva žēl. Dievam ir žēl, Dievs noskumst, un Viņš skumst par Paša radītiem cilvēkiem, kuri sacēlušies un aizmirsuši Viņu. Nožēlas sajūta par Paša radījumu. Tātad, kad cilvēks novēršas no Dieva, viņš skumst. Ja tu pazīsti Jēzu šodien un pēc tam tu atsakies no Viņa, tā Viņam ir ļoti sāpīga šķiršanās. Bet tev tā būs vēl sāpīgāka. Bet pareizāk būtu teikt, ka Dievam sāpīgāk.

„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa evaņģēlijs 15:13)

Tātad Dievs pret mums jūt un domā labas un pareizas domas, bet cilvēks, kurš noraida Dieva mīlestību, saņem sodu. Dievam ir arī dusmas, greizsirdība, Viņam ir skumjas un žēlums.

„Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.” (4. Mozus grāmata 14:18)

Tātad Dieva mīlestība ietver sodu atkritējiem. Bet mēs gribējām dzirdēt tikai par Dieva mīlestību, un tā ir Dieva mīlestība, un, zini, kāpēc? Tāpēc ka, ja nebūtu sods atkritējiem, ja nebūtu atmaksa atkritējiem, tad Dieva valstība sabruktu, tā nevarētu pastāvēt. Ja nav sods atkritējiem, tad nav mīlestības pret tiem cilvēkiem, pret kuriem grēko šie atkritēji.Nav aizstāvības, nav taisnīguma, un Dieva valstība jūk. Ja katrs varētu darīt ko grib un nesaņemtu par to sodu, atmaksu, tad tādā gadījumā būtu visatļautība un anarhija, un tā jau nav mīlestība.

Piemēram, ja mūsu draudzē parādās aprunātāji, tad tiem cilvēkiem būs no draudzes jāaiziet. Jo mums ir tikai viens iemesls, kāpēc no draudzes ir jāaiziet. Ne alkohols, ne kas cits, bet tieši aprunāšana. Ja es šo aprunātāju neizslēdzu no mūsu vidus, tad rodas jautājums, vai es mīlu savu draudzi? Protams, būs cilvēki, kuri teiks, ir jāmīl arī aprunātāji, bet man ir vēl Jēkabs, 400 cilvēku, kurus es mīlu. Es nevaru aprunātāju neatstumt, jo pārējie cilvēki man uzticas, viņi mani mīl un viena aprunātāja dēļ viņi var atkrist no Dieva. Tātad bez soda nav mīlestības. Bez atstumšanas arī nav mīlestības. Ir, skaidri rakstīts – izmetiet ļaunumu no sava vidus; ja ir kāds, kas apdraud draudzi, tad mans pienākums ir viņu izmest. Ja dievkalpojuma laikā kāds skaļi izsakās, tādā veidā traucē dievkalpojumu, tad draudzes kārtības kalpotāju pienākums ir izraidīt šādu cilvēku no zāles.

„Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas grāmata 29:11)

Dievs domā par mani, Viņš domā arī par tevi. Vai tu esi nozīmīgs Dievam? Viņš domā par tevi miera un glābšanas domas. Viņš domā par tevi pozitīvas domas un skatās uz tevi kā uz Pēteri, tu esi Pēteris, klints, uz kuras Viņš cels Savu draudzi. Dievs negaida, kad tu pakritīsi, Viņš negaida tavu neveiksmi, vai ka tev atgadīsies kāda nelaime. Viņam ir pozitīvas domas par tevi.

Es domāju par cilvēkiem, kuri man ir svarīgi. Es par viņiem domāju ne tikai vienu dienu nedēļā, bet, kas man ir tuvākie cilvēki, es viņus katru dienu atceros. Es domāju par viņiem. Kas tas ir? Dievs radīja cilvēku pēc Savas līdzības, pēc Sava tēla. Un Viņš Savu Garu ir licis mūsos, lai mēs spējam sajust un domāt tā, kā domā Viņš. Es domāju par jums, Dievs domā par tevi. Ja kāds par mani domā labas domas, tad tas nozīmē, ka es esmu viņam svarīgs. Es kādreiz draudzē stāstīju kaut ko par automašīnām un man viens gudrinieks uzrakstīja draugos, ka man tā mašīna ātri saplīsīs. Es šādu informāciju nepieņemu un izlaižu, jo tās nav Dieva domas par mani.

Noskaidrojām, ka Dievs skumst par tiem cilvēkiem, ar kuriem Viņam ir sāpīga šķiršanās, jo viņi ir atkrituši no Viņa, bet automātiski viņi saņem, ko ir pelnījuši, jo Viņš nevar pieļaut, ka Viņš nemīlēs citus cilvēkus dažu indivīdu dēļ. Un tas jau nav viss, tas ir tas, kā es saprotu. Es domāju, ka pēc gada, kad mēs pie šīs tēmas atgriezīsimies, mēs zināsim daudz vairāk par Viņu. „Cik tālu man ļausi iet, cik tuvu Tevi iepazīt?” mums ir tāda dziesmiņa. Lūk, kāda bija mana lūgšana, šonedēļ. „Dievs, cik tālu Tu ļausi iet? Atklājies, es gribu Tevi, Dievs. Tu man esi vajadzīgs. Man ir svarīgas mūsu sarunas, Dievs. Man ir svarīgas attiecības ar Tevi, mūsu sarunas un diskusijas, Dievs. Man ir svarīgs Tavs pieskāriens, Dievs”. Mēs bieži vien dziedam kādu dziesmiņu „O, Svētais Gars, nāc pār mani, pieskaries man”, bet ko tu domā ar šo pieskārienu? Vai tu domā – o, man skudriņas skries, man plaukstas degs, mati celsies stāvus, man būs laba sajūta? Par Dieva pieskārienu es domāju ne tikai kā par fizisku pieskārienu, bet, tas ir laiks, ko es pavadu ar Viņu. Saruna, dzīva, reāla, kopā ar Viņu. Būt Viņa klātbūtnē. Kā Marija pie Jēzus kājām. Sēž un skatās. Cik svarīgs es esmu Dievam, cik svarīgs Viņš man? Es varu sēdēt pie Viņa kājām, man nevajag tikai Viņa pieskārienu, eļļu. Es varu sēdēt un klausīties Viņā. Es atceru Bībeli, izrakstu rakstu vietas. „Dievs, Tu tā domā par mani? Dievs, es tā par Tevi domāju, cik Tu esi labs! Atklājies man Kungs, atklājies man, Tēti!”

„Kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.” (Caharijas 2:12)

Kas ir acuraugs? Pamirkšķini savu aci. Kas sargā tavu acu zīlīti? Tiklīdz kaut kas tuvojas, acis aizveras. Tas ir instinkts. Tā tas ir iekārtots, ka acu plakstiņi sargā mūsu acu zīlītes. Un, kas pieskaras tev, man, tas pieskaras Dievam! Es esmu sava Tēva acuraugs, zīlīte. Un Dievs kā acu plakstiņš tevi sargā. Un, kas pieskaras Viņa acuraugam, tas pieskaras Dievam. Un es jau minēju, ka Viņš var reizēm arī dusmoties, īpaši par cilvēku cietsirdību, par reliģiozu cietsirdību. Un esmu redzējis, kā cilvēki nomirst, kuri ir uzdrošinājušies izteikt pret mani pārmērīgi sliktas lietas. Es esmu redzējis, kā pret draudzes cilvēkiem kādi uzdrošinājušies lamāties un zaimot, kā viņi nomirst, esmu redzējis, ne vienkārši nelaime notiek, bet nomirst. Vai nāk ar tādu galvu, sasistu kā „krāsains televizors”. Es nepriecājos, ka manis dēļ ir uztaisīta tāda galva. Un Dievs par to nepriecājas, bet es priecājos par to, ka esmu Viņa acuraugs, un Viņš mani sargā. Vai es esmu Viņam nozīmīgs? Jā, esmu!

Kāpēc meitenes meklē vīriešus? Draugs, tev Jēzus ir vajadzīgs! Jēzus ir pats vīrišķīgākais vīrietis! Dievs tev palīdzēs, jo tu esi Viņa acuraugs! Dievs katru negatīvu attieksmi no ļauno garu, sātana, cilvēku puses pret mani uztver personīgi pret Sevi. Vai es esmu Dievam svarīgs? Jā, esmu! Viņš katru apvainojumu pret mani pieņem kā savu! Tev ir labs Palīgs, Draugs. Uzticams. Es pareizi saku, ka Dievs tevi uzrunā? Kādas mums būs izmaiņas! Es kā katru svētdienu saku – nu, punkts uz „i”, bet nē, tagad būs punkts uz „i”! Es iesaku šīs rakstu vietas, kuras šobrīd minu, mājās izprintēt, izrakstīt, caur šīm rakstu vietām pavadīt laiku ar Dievu. Un tad pazudīs vēlme grēkot, mazvērtība un kompleksi, tie pazudīs! Tu atjaunosies! Tev nevajadzēs vairs cilvēku atzinību. Tu iemīlēsies Jēzū, savā Dievā! Viņš ir Mīlestība!

„Pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2.Mozus 34:6)

Tas Kungs pret mani iežēlojas, Viņam ir iežēlošanās jūtas pret mani. „Viņš man ir uzticams. Viņam ir iežēlošanās jūtas pret mani. Man uzticams. Viņš mani žēlo. Viņš ar mani ir pacietīgs”. Vai uzreiz, kad tu izdari kādu nepareizu lietu, Viņš stāv aiz stūra ar rungu? Uzreiz, tagad? Viņš negrib, lai kāds pazustu, Viņš ir pacietīgs ar mani. Pasaki, kas notiek, ja cilvēkam tu dari pāri, laulātiem īpaši, un vīrs sievai nedod pa „ķobi”. Viņa „zāģē” vīru dienu, divas dienas, nedēļu, gadu. Un viņš ne reizi tev nav iedevis tev pa „ķobi’. Viņš ir pacietīgs, tā ir dievišķa īpašība. Tu pasaki, viņš mīl tevi? Tur var būt divi varianti – vai viņš baidās no tevis, vai mīl tevi. Ja cilvēki, kuriem tu dari pāri, tev neatdara un ir pacietīgi, tas norāda, ka viņi tevi mīl, ka tu esi viņiem svarīgs. Un, ja Dievs ir pret mani pacietīgs, žēlsirdīgs, vai es esmu Viņam svarīgs? Jā!

„Daniēl, mans ļoti mīļais vīrs.” (Daniēla 10:11)

Ja es esmu tas, kurš mīl un meklē Viņu, tad es esmu Viņam ļoti mīļais Mārcītis. „Es esmu savam Tētiņam ļoti mīļš, mīļa, princese, princis! Āmen!” Tos, kas meklē Dievu, sauc par mīļiem, ne tikai par vienkārši mīļiem, bet par saviem – „MANS ļoti mīļais vīrs”. Es esmu Tavs, Dievs, un es zinu, ka tu Man saki: „Es esmu tavs.” Dievs saka: „Tu esi Mans, Es – tavs.” Tev patīk, ka Dievs saka, tu esi Mans/Mana? Mana mīļotā, vienīgais? Es gribu, lai tu izkūsti, lai tu iemīlies Dieva Vārdā. Es gribu, lai tu ar Dievu vari bez starpniekiem sarunāties, bez aizspriedumiem, lai tu nāc ne tikai ar savām vajadzībām, bet, ka tev patiktu ar Viņu pavadīt laiku. Es gribu, lai tu nedomātu – kā lai atrod laiku lūgšanai? Es gribu, lai tu domā – kā lai atrod laiku darbam, tikšanām? Lūk, tā Dievs grib, lai, kur tu labi jūties, tur tu ietu. Nevis, ka tu skaiti savas lūgšanas katru dienu kā pātariņus. Dievs ir interesantāks, Viņam ir dažādas metodes, kā tevi izklaidēt, kā ar Viņu laiku pavadīt, bet laiku Dievam vajag iedalīt.

„Pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” (Romiešiem 8:29)

Jēzus ir pirmdzimtais starp daudziem brāļiem. Viņš pirmais piecēlās no mirušajiem. Pāvils saka – mēs esam Jēzus jaunākie brāļi, līdzīgi Dieva dēliem, Jēzus un mēs esam Dieva dēli. Viņš ir Dievs, mēs – cilvēki, bet esam brāļi. Pēc tā, kā Tēvs mīlēja Jēzu, var saprast to, kā Viņš mīl mūs. Ja mēs esam tādi paši dēli kā Jēzus Dievam, tad tas, kā Tēvs izrādīja mīlestību Jēzum, un, ko Bībelē var lasīt, tieši tāpat Viņš mīl mūs.

“Balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” (Mateja 3:17)

Saki – „Es esmu Dieva mīļais dēls, mīļā meita. Tev, Dievs, uz mani ir labs prāts, tu labi domā par Mani, Tu domā par mani”.

“Viņš ir neredzamā Dieva attēls.” (Kolosiešiem 1:15)

„Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9)

Ja tu gribi redzēt, kā Dievs tevi mīl, skaties, kā Jēzus mīl, kā Jēzus runā un rīkojas. Tēvu var redzēt caur Jēzus darbiem, kas ir fiksēti evaņģēlijos un vēstulēs. Kādēļ Jēzus mīl? Vai esam Dievam svarīgi?

„Kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)

Jēzus juta līdzi un iežēlojās par cilvēkiem, kuriem nav garīgās aprūpes. Viņa sirds iežēlojās, tātad, Dieva sirds iežēlojas par tiem, kuri nevar pieņemt Dieva mīlestību, jo viņiem nav garīgās aprūpes. Ja tev nav garīgā līdera, tu neesi pieņēmis savu mācītāju, līderi, tev nav attiecības, savas mājas grupiņas, ģimenes, tad tu nevari baudīt pilnībā Dieva mīlestību, tu iztiec tikai ar to, ko atsviež, atspīd gaismas ceļš no kāda, bet tāda nav Dieva griba, Viņam ir žēl tevis. Viņam ir žēl cilvēku, kuriem nav gana. Viņam ir žēl tos cilvēkus, kuri nepazīst Kristu personīgi. Jēzus ir iežēlošanās Dievs. Un Viņš iežēlojas par mani, par cilvēkiem, tas ir vērtīgi, Āmen!

„Viņš tiem sacīja: “Nāciet, tad redzēsit.” (Jāņa 1:39)

Jēzus uzņēma cilvēkus Savā mājā, Jēzus ir vienmēr pieejams, nekad neatstumj. Dievs tevi nekad neatstums! Lai arī kāds cilvēks pie Viņa nāktu, Jēzus nekad neatstumj, nakts vidū tu vari pamosties un iet pie Viņa, Viņš tevis dēļ neguļ, vai tu esi Viņam svarīgs? Draugi, Dievs vispār neguļ, tas Viņam nav sarežģīti. Tāds ir Dievs.

„Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.” (Marka 8:2)

Dievs iežēlojas par tavām fiziskajām un emocionālajām vajadzībām, un Viņš vēlas dziedināt. Vai tu esi Viņam svarīgs? Viņš jūt līdzi par tavām vajadzībām. „Debesu Tēvs, atklāj savu sirdi katram, šeit. Kā žēlsirdīgs, pacietīgs, mīlošs Tēvs, kā Dievs, kā Persona, kā Draugs, atklājies mums!”

„Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: “Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!” (Psalms 35:27)

Dievs priecājas par tevi, kad tev ir labklājība, kad tev labi viss izdodas. Viņš priecājas, Viņš arī skumst kopā ar tevi.

„Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Visās lietās Jēzus bija kārdināts, tikai Viņš nesagrēkoja. Nesagrēkoja ne domās, ne darbos. Mums nav tāds Dievs, kurš nespētu just mums līdzi. Jēzus jūt man līdzi. Tētiņš Debesīs jūt tev līdzi. Nākamā rakstu vieta būs ļoti svarīga. Tā būs garāka, bet ļoti svarīga mums katram.

“Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieva Viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.”” (Jāņa 4:13-18)

Jēzus ar samarieti sarunājās pie akas. Un Viņš saka viņai: „Kas dzers no tā ūdens, ko Es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps.” Viņš grib piepildīt viņai viņas vajadzības, apmierināt. Bet kādā veidā? Ar to, ka pietiek ar Viņu. Ar Viņu ir pietiekami. Šī sieviete izrāda ieinteresētību: „Nu, dod man tādu ūdeni, lai man vairs nebūtu jānāk smelt šeit uz aku ūdeni.” Jēzus saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Viņa saka: „Man nav vīra.” Un Jēzus saka: „Pareizi tu teici, tev nav vīra. Tev pieci vīri ir bijuši un, kas ir tagad, arī nav tavs vīrs.” Tajā laikā tā bija īpaša sieviete. Tam laikam, Izraēlā, tas bija ļoti īpaši. Tagad jau tas ir īpaši – pieci vīri. Patiesībā, tas jau vairs nekas īpašs nav. Tā jau kļūst par normu sabiedrībā. Tajā laikā tā nebija norma, tas bija ļoti īpaši. Un šī sieviete bija nomocījusies. Jēzus zināja viņas vajadzību un tāpēc Viņš teica viņai: „Es varu apmierināt tavas vajadzības. Es tev varu dot tādu ūdeni, ka tev vairs neslāps pēc vīra un vīriešiem.” Par ko šeit ir runa? Tas ir tas, ko Dievs man parādīja lūgšanas laikā. Samariete, šī sieviete, meklēja piepildījumu vīriešos, romantiskās attiecībās, draudzībā, seksā. Jēzus jūt man līdzi par manu vajadzību pēc cilvēku draudzības. Katrs mēs gribas būt pieņemti un mīlēti. Mums ir vajadzība pēc draudzības un atzinības. Un Jēzus jūt līdzi. Viņš iežēlojas. Jēzus jūt līdzi cilvēkiem, kuri nav precēti. Par tavu seksuālo vajadzību Viņš jūt līdzi. Tur rakstīts tā: „Mums nav tāds Dievs, kurš nespētu līdzi just.” Kas tāpat kārdināts, kā tu. Tāpat kārdināts. Viņš spēj just līdzi, jo Viņš atnāca, pazemojās līdz cilvēka veidolam, Viņš dzīvoja cilvēka dzīvi. Viņš jūt līdzi. Viņš zina tavu vajadzību un daudz vieglāk tev būs sarunāties ar savu Debesu Tēvu, Tētiņu, kad tu zini, ka Viņš pazīst tevi kā savus piecus pirkstus, ka Viņš pazīst tevi no iekšienes un jūt tev līdzi. Viņam ir žēl. Tev ir tāda vajadzība, Viņam ir žēl. „Jā, Es zinu, ka tev ir tāda vajadzība, bet tev pietiek ar Mani! Es gribu piepildīt tavu vajadzību tā, ka šīs pārējās vajadzības nobālēs. Es jūtu tev līdzi, bet ar Mani ir pietiekami.”

Man ar Jēzu ir pietiekami! Man ar Tētiņu Debesīs ir pietiekami. Es Viņam esmu svarīgs. Viņš ir ieinteresēts arī tavās seksuālās vajadzībās. Laulībā, seksuālajās attiecības, arī tur Viņš ir ieinteresēts. Vai tu domā, ka Dievs tajā brīdī, kad tu nodarbojies ar seksu, aizgriežas no tevis? Vai tev ir neveselīga vainas apziņa par seksa pozu, kādā tu mīlējies? Tu domā, ka Dievam ir svarīgi, kādā pozā tu dari to? Draugs, Viņš tevi ir tādu radījis, un tas nav nekas nesmuks vai slikts, bet tikai starp vīru un sievu. Ja tu neesi precēts, tev ar Jēzu ir pietiekami un savu seksuālo vajadzību tu spēj savaldīt, līdz tam brīdim, kad tev būs vīrs vai sieva. Ja nebūs, tev ar Jēzu ir pietiekami. Āmen. Romantiku gribās? Draudzību gribās? Šai sievietei to gribējās un Jēzus saka: „Ar Mani tev ir pietiekami, Es esmu tavs draugs.” Jēzus ir mans Draugs un Jēzus ir mans Kungs! Jēzus jūt līdzi par manu vajadzību pēc romantiskām attiecībām, pret pretējo dzimu, pret savu dzimumu iespējams. Jēzus jūt līdzi par manām seksuālajām vajadzībām. Taču Viņš norāda, ka var piepildīt šo vajadzību savā veidā, ka cilvēki nespēs pilnībā piepildīt šīs vajadzības. Man pietiek ar Viņu. Es varu savas vēlmes pakļaut sev, ja Dievs to nedod man piepildīt pareizā veidā. Tavs Debesu Tēvs ir tava romantika. Meklē romantiku attiecībās ar Viņu. Dievs ir romantisks. Un pāries griba pēc romantikas nepareizās attiecībās. Ja Dievs dod otru pusi, esi priecīgs. Ja nedod, vēl vairāk priecīgs. Tu vēl vairāk vari pievērsties meklēt Viņa vaigu. Tev nebūs otra puse, kura pastāvīgi zāģē tevi. Katrai sievai ir mazs zāģītis un katram vīram ir savs āmuriņš. Visi, kas jūs meklēsiet attiecībās ar cilvēkiem lielāku mīlestību, nekā Dieva mīlestība, aplauzīsieties. Jo šīs attiecības līdz galam piepildījumu nesniegs, tevi ievedīs nepareizos ceļos un nepareizās sajūtās, ar nepareizām sekām, kuras tev būs rūgti jānožēlo.

„Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu.” (Lūkas 19:41)

Kad Jēzus ieraudzīja pilsētu Jeruzālemi, Viņš raudāja. Par ko? Viņš zināja, ka šī pilsēta tiks nopostīta. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nav atzinuši Viņu. Viņa mīlestību nav pieņēmuši. Viņš zina – būs katastrofa. Tā arī notika. Dievs raud par mani, ja zina, kad eju nepareizā virzienā, kas izraisīs smagas sekas. Ja Dievs zina, ka tu dari tādas lietas, kas neved pareizā virzienā, un Viņš zina, ka tam būs smagas sekas un tev būs slikti, Viņš iežēlojas un raud. Viņš raudāja par Jeruzālemi. Viņš raud arī par tevi. Dievs var par mani raudāt. Es esmu tik svarīgs Viņam, ja Viņš redz, ka ar mani kaut kas atgadīties, turklāt vēl manis paša dēļ. Viņš raud par mani. Pie Lācara kapa, kad redzēja jūdus, kuri raudāja. Viņš Garā aizgrābts noskuma un raudāja. Kad Viņš redz ļaužu bērnus, viņš raud. Kad tev ir problēmas, kad tu ej cauri smagiem pārbaudījumiem, Viņš raud, Viņš jūt līdzi. Dievs mīl tevi.

„Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:5)

Viņš pasauca cilvēku, lika izstiept roku un dziedināja to. Reliģiozie cilvēki stāvēja pretī Dieva gribai izrādīt mīlestību un dziedināt. Tas izsauc Dieva dusmas, Tēva dusmas.Tas izsauc Dieva dusmas, kad mēs stājamies pretī svētībām, ko Viņš grib dot cilvēkiem un Viņš noskumst. Viņš ir noskumis, kad draudzes māca, ka Dievs vairs nedziedina, ka vienīgais motīvs ir, lai kaut ko dabūtu, lai dabūtu naudu no Dieva. Vienīgais motīvs, lai nāktu uz draudzi, vajadzīgs ir Dievs tikai tāpēc, lai sakārtotu savu dzīvi, bet Viņu pašu tev nevajag. Viņš ir Persona, un tu esi Viņam svarīgs. Dievs noskumst, ja es apcietinu savu sirdi kādos jautājumos. Piemēram, iepriekš minētajā.

Kad Dievs uz tevi runā, bet tu turpini kļūdīties, to jau pieņem par normu un pastāvīgi atkārto vienu un to pašu stulbību, Dievs sāk skumt par tevi. Kāpēc? Tāpēc, ka tu esi Viņam svarīgs. Ja Viņš neskumtu, būtu vienaldzīgs, tad es neesmu Viņam svarīgs. Jo Viņš zina, kādas būs sekas, ja tu turpināsi darīt kā auns vienu un to pašu. Kā suns atgriežas pie saviem vēmekļiem, tā rīkojas nejēga, bez mitas atkārtodams vienu un to pašu muļķību. Un, kad Dievs redz šādas lietas, Viņš skumst. Sajaukums kopā ar veselīgām dusmām. Jo ne jau Viņš tev sitīs pa galvu ar rungu. Viņš nevar tev palīdzēt, tu izej no Viņa aizsardzības zonas un tu esi neaizsargāts velna varai, kurš ar tevi izrēķinās, un Jēzus raud par to.

Nākamā rakstu vieta ir ļoti svarīga:

„Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.”” (Mateja 26:38)

Ģetzemanes dārzā, kad Jēzum bija jāiet pie krusta un jānomirst, pirms tam Viņš lūdza Dievu kopā ar mācekļiem. Skumjas līdz nāvei. Viņam bija smagi, emocionāli pārdzīvojumi. Dievam ir smagi, emocionāli pārdzīvojumi. Es mācu Bībeli. Kas Jēzu ir redzējis, tas Tēvu ir redzējis. Jēzum bija smagi pārdzīvojumi. Un to, ko Viņš tālāk saka, ir kaut kas unikāls, ko es atklāju Bībelē. Viņš saka: „Palieciet ar Mani kopā.” Viņam ir vajadzība pēc tevis un pēc tava atbalsta. „Palieciet ar Mani un esiet nomodā šajā Manā smagajā brīdī.” Un mums pienākas palikt ar cilvēkiem kopā smagos brīžos, un nav svarīgi, viņu pašu vainas dēļ, vai kā citādi. Dievs noskumst, Dievs padusmojās, bet tas ir Viņa pārdzīvojums. Un tas, ko Viņš vēlas, lai tu paliec ar Viņu. Un, ko tu vēlies tādos brīžos zināt, ka Viņš ir ar tevi jebkurā gadījumā. „Palieciet kopā ar Mani.” Dievs noskumst un pārdzīvo smagos brīžos, kad es eju cauri smagiem pārdzīvojumiem. Viņš pārdzīvo kopā ar mani. Lūk, tāds ir Dievs. Kaut es neredzu Viņu ar šīm acīm, jo Viņš nav redzams. Mēs nespējam Viņu uztvert ar redzes orgāniem, bet Dievs ir. Viņš mīl mani, Viņš ir izmainījis manu dzīvi, un Viņš ir visu manu ilgu piepildījums. Kaut debess un zeme zustu, bet man paliek Dieva tuvums. Man nevajag ne debesis, ne zemi, ja Tu esi mans. Viss, ko tev vajag, viss, ko man vajag ir Viņa tuvums. Zināt, ka tu esi vērtīgs. Un pats svarīgākais, ko Viņš vēlas – būt ar tevi. Vienkārši būt ar tevi. Viņš radīja mūs sadraudzībai ar Sevi. Mēs esam pēc Viņa līdzības radīti. „Palieciet kopā ar Mani!”

„Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāna 15:13)

Dzīvību atdod par saviem draugiem. Viņš sauc tevi par draugu. Draugs.

„Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” (Galatiešiem 4:7)

Viss, kas ir Dievam, ir arī tev. Vai es esmu Dievam svarīgs? Ja viss, kas ir Viņam, ir arī man? Ja Viņš visu uztic man? Man, cilvēkam, to, kas ir Viņam. Ja Viņš dod rīkoties ar visu, kas ir Viņa? Ja Viņš man ir uzticējis tādus cilvēkus, kā jūs, rūpēties par jums? Viņš atdeva man rūpēties. Vai es esmu Viņam svarīgs? Ārkārtīgi svarīgs. Jūs katrs viens esat individuāli, personības un īpaši Dievam. Es esmu ielikts, lai izrādītu Dieva mīlestību. Lai mīlētu, lai pieķertos, lai vadītu, lai padusmotos reizēm, lai raudātu kopā ar jums. Man ir žēl, ka cilvēki grēko. Ka tuvāki cilvēki izdara nopietnas lietas un es zinu, ka viņš var nesaprast, kādas būs sekas. Es raudu. Es tiešām raudu arī par tādām lietām. Es jūtu līdzi. Kad es zinu, kādas ir vajadzības cilvēkā, kuras viņš nevar piepildīt šodien. Man ir žēl. Tāds ir Dievs un paldies, ka Viņš kaut daļu, kas ir Viņam, ir devis man arī sajust, arī piedzīvot, izrādīt.

„Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs.” (1.Pētera 2:4)

Dievam dārgs un izredzēts ir Jēzus.

„Bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs.” (1. Pētera 3:4)

Sirds cilvēks. Tu esi dārgs Dievam. To saka Dieva vārds. Es esmu Dievam dārgs. Un es arī skatos uz jums kā uz dārgumiem. Jūs esat Dievam dārgi un arī man dārgi. Es esmu Dievam dārgs. Vārdi, ko es runāju, dziedina. Tie dziedina tavas emocijas, garu, sirdi, arī tavu miesu.

„Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1)

Mīļais bērns, tu zini, ka vecākiem ir mīļie bērni. Dievam tu esi mīļais bērns un Viņš nemīl kā cilvēki, Viņš mīl vairāk. Viņa mīlestība nav salīdzinām ar cilvēku mīlestību. Apustuļi, cilvēki, kuri Jēzu pazina vaigā, un arī Pāvils, mīlēja tāpat kā mīlēja Jēzus.

„Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns Tā Kunga darbā, tas jums atgādinās manus Kristus dotos noteikumus, kā es visur mācu katrā draudzē.” (1. Korintiešiem 4:17)

Timotejam, mīļajam un uzticīgajam bērnam.

„Epafra, mūsu mīļais darba biedrs, jums to ir pasludinājis: viņš, šis uzticīgais Kristus darbinieks, kas strādājis jūsu labā.” (Kolosiešiem 1:7)

Mīļais darba biedrs Epafra.

„Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks, uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā.” (Kolosiešiem 4:7)

Mīļais brālis Tihiks. Uzticamais kalps.

„Jūs sveicina mīļais ārsts Lūka un Dēma.” (Kolosiešiem 4:14)

Mīļais ārsts Lūka un Dēma. Pāvils savus mācekļus sauc par mīļajiem. Tā mīlestība, ko Jēzus viņam deva, viņš mīlēja ar šo mīlestību. Pāvils zināja, ka viņš ir svarīgs Dievam. Līdz ar to viņš spēja just un kalpot cilvēkiem, ka viņi viņam ir svarīgi. Cilvēki var to sajust. Mīļais brālis Tihiks.

„Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā.” (3. Jāņa 1:1)

Jānis bija īpašs. Pie Jēzus krūts vairāk saņēma mīlestību. Līdz ar to vārdi ir arī citādāki. Savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu. Jānis uzskatīja, ka Jēzus viņu īpaši mīl, un arī viņš mīlēja īpaši cilvēkus. Ja es nezinu, ka es esmu svarīgs Dievam, man nav svarīgi cilvēki. Ja es nezinu, ka es esmu svarīgs Dievam un nepiedzīvoju to, arī cilvēki man nav svarīgi. Ja es zinu to, tad man cilvēki arī ir svarīgi. Jānim bija svarīgi cilvēki, viņš mīlēja viņus.

„Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kuriem es ļoti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš Tā Kunga, jūs mīļie.” (Filipiešiem 4:1)

Tu ilgojies pēc dievkalpojumiem? Pēc savas mājas grupiņas? Vai tu nāc ar gariem zobiem? Ja tu nāc uz mājas grupiņu ar sakostiem zobiem, tad tu vēl nepazīsti Dieva mīlestību, vēl neesi iepazinis to. Ja tu pazīsti Dieva mīlestību, Viņš tevi ir pieņēmis, tad tu ilgojies pēc savas mājas grupiņas, pēc saviem draugiem. Es ilgojos pēc pulkstenis pieciem, sešiem, kad mēs visa mana komanda sēdēsim un ēdīsim pusdienas. Pēc tam mēs uzliksim kino projektoru un skatīsimies visi kopā filmu. Tur būs ne tikai kino, bet tur būsim viens otram. Tie ir mani mīļie, kurus es mīlu patiesībā. Tā ir mana ģimene, tas ir man viss. Kāpēc es mīlu viņus? Jo Dievs mani mīl un es zinu to. Es zinu, ka Dievs mani mīl un tā vairs nav tikai viena uzlīmīte uz naktsskapīša, bet tā ir realitāte. Jēzus mani mīl! Jēzus mani ļoti mīl! Jēzus mani plaši mīl! Ar tādu mīlestību, ar kādu cilvēki nespēj. Es esmu Dievam svarīgs! Es Dievam nozīmēju visu, jo Viņš samaksāja par mani pašu dārgāko. Aleluja!

„Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11)

Ja Dievs ir mani tā mīlējis, man pienākas mīlēt savu sievu, man pienākas mīlēt savus mācekļus, līdzcilvēkus, arī tos cilvēkus, kas pasaulē. Man pienākas. Ne tikai ar sajūtu, jūt, nejūt, bet ar agape mīlestību. Es pieņemu lēmumu mīlēt. Man pienākas mīlēt.

„Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8)

Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība.

„Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21)

Es viņos, Tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens. Lai Tava mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis būtu viņos un es būtu viņos. Mēs ar Dievu esam viens. Viņš mūsos, mēs Viņā caur Jēzu Kristu. Lai ar to mīlestību, ar kādu Viņš mūs mīlējis, arī mēs mīlam. Vai es esmu svarīgs Dievam? Domāju, ka šis jautājums ir izsmelts. Vismaz šodienai. Es esmu Dievam svarīgs!

„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.” (1. Jāņa 3:16)

„Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:18)

Marija gāja uz kapu Jēzu svaidīt. Par viņu ir tā rakstīts:

„Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.” (Marka 16:1)

Kādas zāles? Dārgas svaidāmās zāles. Ja mēs esam Dievam dārgi un, ja Viņš mums ir dārgs, tad mums no savas puses pienākas attiecīgi pret Viņu izturēties. Dot dārgāko, laiku, savus resursus. Jēzus mācīja, sludināja, dziedināja, atbrīvoja, iežēlojās utt. Arī mums pienākas to darīt, tā ir Dieva mīlestības izpausme, kad mēs ejam un darām par mācekļiem tautas. Tā ir mīlestība. Tādēļ Jēzus arī atnāca, lai uzmeklētu pazudušos. Viņš atrod mūs, Viņš atrod cilvēkus. Ar mūsu rokām, ar mūsu sludināšanu, ar mūsu mīlestību, ar ko mēs mīlam.

„Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.” (Atklāsmes 2:4)

Padomā, no kā tu esi atkritis, atgriezies un dari pirmos darbus. Jēzus runā par pirmo mīlestību. Tu zini, kāda ir pirmā mīlestība? Ja Viņš tā saka, tas nozīmē, ka Viņš mūs mīl ar pirmo mīlestību. Un Viņš mums atgādina mīlēt ar pirmo mīlestību. Ej lūgšanu kambarī ar pareizu nostāju un meklē Viņa vaigu, Viņa tuvumu. Saki, lai Viņš tev atklājas un iepazīsti Viņu.

Ņem šīs rakstu vietas. Lūdz pēc šīm rakstu vietām. Piedzīvo Dievu!

Zini, ka tu esi vērtīgs Viņa acīs!

Dāvida panākumu atslēga – zināja savu vērtību Dieva acīs

Es jūtos Dieva klātbūtnē, kā Dāvids, uz 1 000 000$

Kā tāds, kam:

Nekas netrūkst kopā ar savu Ganu

Labi jūtas

Vienmēr ved pa pareizo ceļu, Dieva ceļu, kas man ir pats labākais

Liek justies droši, atņem bailes arī draudīgos apstākļos

Zinu, ka vienmēr brīdinās un arī pamācīs, pārmācīs mīlestībā, maigi

Zinu, ka Viņš ir man blakus vienmēr, uzticams. Nekad nenodos

Tu izcel mani manu pretinieku vidū, es esmu Tev īpašs, man ir pārpilnība garam, dvēselei un miesai, cilvēki to var redzēt, velns bezspēcībā nolaiž rokas

Zinu, ka būsi ar mani līdz galam un es paalkšu Tavā tuvumā vienmēr

“Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” (Psalms 23:1-6)

Dieva Vārds par to, kā Dievs skatās uz mani, cik nozīmīgs es esmu Viņam

Es esmu Dievam tik nozīmīgs, ka Viņš man devis brīvu gribu, kas dod iespēju man būt par personību un mīlēt, domāt, izvēlēties.

Dieva pretinieki nevar saņemt Dieva mīlestību.

Pret Dieva pretiniekiem mīlestība pārvēršas naidā, dusmās, vienlaikus Dievam nepārstājot mīlēt. Dievs mīl visus cilvēkus, taču Savus tuvākos mīl īpaši. Tikai tie, kas Viņu pazīst, bauda Viņa mīlestību

“Es esmu jūs mīlējis,” saka Tas Kungs, “un tad jūs prasāt: kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību? – Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu, un Es esmu viņa kalnāju pārvērtis par neauglīgu kailatni un viņa mantojuma tiesu par tuksnesi šakāļiem.” (Malahijas 1:2-3)

Dievs skumst par paša radītiem cilvēkiem, kuri sacēlušies un aizmirsuši Viņu. Nožēlas sajūta par paša radījumu.

“Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” (1. Mozus 6:6)

Dieva mīlestība ietver sodu atkritējiem.

Ja nav soda atkritējiem, tad nav mīlestības pret cilvēkiem, pret kuriem grēko neticīgie, nav aizstāvības, taisnīguma, Dieva Valstība brūk.

“Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam.” (4. Mozus 14:18)

Dievs domā par mani.

Dievs domā par mani pozitīvas domas, vēlas to labāko man.

“Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11)

Es esmu Tēva acuraugs.

Katru negatīvu attieksmi no garu pasaules vai cilvēkiem pret mani Dievs uztver personīgi pret Sevi.

“Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: Viņš mani sūtījis, lai iegūtu jaunu godu tautu starpā, kas jūs aplaupīja, jo, kas jums pieskaras, tas pieskaras Viņa acuraugam.” (Caharijas 2:12)

Tas Kungs ir pret mani pacietīgs, Tam Kungam pret mani ir iežēlošanās jūtas. Tas Kungs ir man uzticams.

“Un Tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā.” (2. Mozus 34:6)

Dievs Daniēlu sauc par mīļo un par Savu mīļo vīru. Tos, kas meklē Viņu, Dievs sauc par mīļiem un saviem.

“Un viņš man sacīja: Daniēl, mans ļoti mīļais vīrs! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu: paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts. – Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām.” (Daniela 10:11)

Pēc tā, kā Tēvs mīlēja Jēzu, var spriest, kā Viņš mīl mūs.

Pāvils saka, ka mēs esam Jēzus jaunākie brāļi, līdzīgi Dieva Dēlam.

“Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” (Romiešiem 8:29)

Dievs Tēvs Jēzu sauc par Savu mīļo Dēlu. Es esmu Tēva mīļais dēls. Dievs pret mani ir absolūti labvēlīgi noskaņots.

“Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”” (Mateja 3:17)

Par to, kāds ir Dievs Tēvs, var spriest no tā, kāds ir Jēzus Dieva vārdā, Viņa rīcība, vārdi, attieksme, emocijas.

“Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais” (Kolosiešiem 1:15)

“Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?” (Jāņa 14:90

Viņš jūt līdzi, iežēlojas par tiem, kam nav garīgās aprūpes.

“Un, kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.” (Mateja 9:36)

Jēzus uzņēma Savā mājā.

Jēzus ir pret mani viesmīlīgs katrā laikā, vienmēr pieejams, vienmēr pieņem, nekad neatstumj.

“Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: “Ko jūs meklējat?” Tie Viņam atbildēja: “Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet, tad redzēsit.” Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa 1:38-39)

Iežēlojas par fiziskām, finansiālajām cilvēku vajadzībām, pirmkārt, par mācekļu.

“Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.” (Marka 8:2)

Jēzus jūt līdzi par fiziskām un emocionālām slimībām un vēlas dziedināt.

“Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.” (Mateja 14:14)

Jēzus jūt līdzi par manām miesas, dvēseles, gara vajadzībām un vēlas tās piepildīt.

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebrejiem 4:15)

Samariete meklēja piepildījumu vīriešos, romantikā, draudzībā, seksā. Jēzus jūt līdzi par manu vajadzību pēc cilvēku draudzības.

Jēzus jūt līdzi par manu vajadzību pēc romantiskām attiecībām, pret pretējo dzimumu. Jēzus jūt līdzi par manām seksuālajām vajadzībām.

Taču Viņš norāda, ka var piepildīt šo vajadzību Savā veidā, ka cilvēki nespēs pilnībā piepildīt šīs vajadzības. Man pietiek ar Viņu. Es varu seksuālo vēlmi sev pakļaut, ja Dievs nedod to piepildīt pareizā veidā.

“Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieva Viņam saka: “Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.” Tad Viņš tai saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Sieva Viņam atbild: “Man nav vīra.” Jēzus viņai saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.” Jāņa 4:13-18

Dievs raud par mani, ja zina, ka eju nepareizā virzienā, kas izraisīs smagas sekas.

Dievs zina, ka grēks atver durvis dēmoniskai pasaulei un cilvēks tiek nozagts Viņam, notiek sāpīga šķiršanās. Lūk, kāpēc Jēzus brīdina un vēlas būt mūsu piepildījums.

“Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” (Lūkas 19:41-440

Dievs jūt līdz, kad man ir smagi, un raud kopā ar mani.

“Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: “Kur jūs viņu esat likuši?” Tie Viņam saka: “Kungs, nāc un redzi!” Jēzus raudāja.” (Jāņa 11:33-35)

Dievs priecājas par mani, kad man labi kaut kas izdodas.

“Bet lai gavilē un priecājas, kam patīk mana taisnība, un saka vienmēr: “Liels ir Tas Kungs, kam prieks par Sava kalpa labklājību!” (Psalms 35:27)

Priecājas par mācekļiem un viņu augļiem kalpošanā, par manu kalpošanu.

“Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” Bet Viņš sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam! Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs. Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.” (Lūkas 10:17-21)

Tēvam izsauc dusmas cilvēki, kuri stājas priekšā, aizkavē Viņa mīlestības plūsmu uz cilvēkiem. Dievs noskumst, ja es apcietinu sirdi kādos jautājumos.

“Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:5)

Dievs noskumst, pārdzīvo smagos brīžos, kad es eju cauri smagiem pārbaudījumiem. Dievs ilgojas, lai mēs esam ar Viņu kopā.

“Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” (Mateja 26:38)

Dievs skatās uz mani tā, kas es esmu Jēzū Kristū, kas es varu būt. Viņš redz manu potenciālu un vēlas to atklāt manī.

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” (Mateja 16:18-19)

Jēzus mani nesauc par kalpu, bet par draugu. Jēzus mani mīl ar vislielāko mīlestību.

“Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13)

Es Tēvam esmu pilntiesīgs dēls un mantinieks, mēs dzīvojam kopā, strādājam kopā, priecājamies, skumstam kopā.

“Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs.” (Lūkas 15:31)

“Tātad tu vairs neesikalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” (Galatiešiem 4:70

Viņš mani darījis par ķēniņu un priesteri, tāpat, kā Jēzus ir Ķēniņš un Augstais Priesteris.

“(..) un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen!” (Atklāsmes 1:5-6)

Es esmu Dievam dārgs.

“Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs.” (1. Pētera 2:4)

“Bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs.” (1. Pētera 3:4)

Es esmu Tēva mīļais bērns.

“Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni.” (Efeziešiem 5:1)

Apustuļi mīlēja kā Jēzus mīl, – viņi pazina Dieva mīlestību.

Mīļais un uzticīgais, darbinieks Pāvilam ir gandrīz sinonīms. Pāvils sauc par mīļajiem savus mācekļus- Timotejs, Tihiks, Epafra, Lūka, Dēma.

“Tādēļ es pie jums sūtīju Timoteju, kas ir mans mīļais un uzticīgais bērns Tā Kunga darbā, tasu jms atgādinās manus Kristus dotos noteikumus, kā es visur mācu katrā draudzē.” (1. Korintiešiem 4:170

“Epafra, mūsu mīļais darba biedrs, jums to ir pasludinājis: viņš, šis uzticīgais Kristus darbinieks, kas strādājis jūsu labā.” (Kolosiešiem 1:7)

“Visu, kas attiecas uz mani, jums darīs zināmu mīļais brālis Tihiks,uzticamais kalps un biedrs Tā Kunga darbā.” (Kolosiešiem 4:7)

“Jūs sveicina mīļais ārsts Lūka un Dēma,” (Kolosiešiem 4:14)

Pēteris Pāvilu sauc par mīļo brāli.

“(..) un uzskatiet mūsu Kunga pacietību kā glābšanai dotu, kā jau arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc viņam dotās gudrības.” (2. Pētera 3:15)

Jānis Gaju sauc par mīļo, kuru viņš mīl un atklāj, kādas ir viņa domas un vēlmes attiecībā pret savu mācekli. Arī Jānis pie mīļa lieto vārdus uzticība un darbs. Citus mācekļus Jānis sauc par draugiem un ir ieinteresēts katrā no viņiem.

“Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. Mīļais, ar uzticību tu visu esi darījis brāļiem un turklāt vēl svešiniekiem, Miers lai ir ar tevi. Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus, katru atsevišķi.” (3. Jāņa 1:1-2; 5; 15)

Pāvils ilgojas pēc brāļiem. Pāvils daudzās vietās draudzi sauc par mīļajiem.

“Nu tad, mani mīļie brāļi, pēc kuriem es ļoti ilgojos, mans prieks un vainags, pastāviet iekš Tā Kunga, jūs mīļie.” (Filipiešiem 4:1)

Tāpat arī Jēkabs,Pēteris, Jānis.

“Mīļie, šī jau ir otra vēstule, ko es jums rakstu. Tanīs es cenšos ar atgādinājumiem uzturēt modru jūsu prāta skaidrību.” (2. Pētera 3:1)

Dieva mīlestība ir manī, es esmu Viņa mīlēts. Man jāmīl, kā Viņš mīl. Pretējā gadījumā es nepazīstu Kungu

“Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1. Jāņa 4:11)

“Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.’ (1. Jāņa 5:2)

Dieva draudzība ir saistīta ar paklausību. Jēzus: veltīja laiku, mācīja, dziedināja, atbrīvoja, prasīja atbildību, audzināja un sagaida arī no manis to pašu mīlestību

“Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.” (Jāņa 15:14)

“No tā mēs noprotam, ka mēs Dieva bērnus mīlam, kad mīlam Dievu un turam Viņa baušļus.” (1. Jāņa 5:2)

Tā pati mīlestība, ar kādu Tēvs Jēzu mīlēja un mīl, ir arī mūsos, un arī es varu dabiski mīlēt ar Viņa mīlestību

ES MĪLU!

“Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis. Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” (Jāņa 17:21-26)

Noslēgumā

Kristus upuris ir Dieva mīlestība. Dievs mīl līdz nāvei.

“No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:16-18)

“Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8)

Ja es zinu, ko es nozīmēju Dievam un ka esmu Viņam dārgs, tad arī es gribu dot Viņam dārgāko, arī man Viņš nozīmē visu. Jēzus man ir pats svarīgākais.

“Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.” (Marka 16:1)

Dievs mīl ar pirmo mīlestību un sagaida to no mums.

“Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. 5 Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.” (Atklāsmes 2:4)

ES ESMU DIEVAM SVARĪGĀKS PAR VISU, ES NOZĪMĒJU VIŅAM VISU, VIŅŠ MANI MĪL. ES MĪLU TEVI, TĒVS. ES NEVARU NEMĪLĒT TEVI UN CILVĒKUS!

Noslēgšu ar stāstu. Kāds amerikāņu miljonārs Meksikā vēro, kā zvejnieka laivas pietauvojas ostā. Un viņš skatās, ka viens zvejnieciņš labi izskatās, tāds omulīgs, un divi tuncīši noķerti, vēl nav vakars, viņš ir pastrādājis pāris stundas un taisās beigt savu darbu, un doties uz mājām, un miljonārs jautā: „Cik tev laika vajadzēja, lai noķertu šīs zivis?” „Kādas divas stundas.” „Kāpēc tu nepastrādāji līdz vakaram? Noķertu vēl un būtu vairāk.” Viņš saka: „Zini man nav laiks, man ir sieva mājās, man ar viņu pasākumi. Bērni. Man ir amigos, tur tajā krodziņā, kur es katru vakaru eju spēlēt ģitāru. Paguļu, paskatos televizoru, atpūšos. Man ir daudz cilvēki, ar kuriem attiecības ir. Man nav laika strādāt ilgāk. Man ar to pietiek, lai izdzīvotu es un mana ģimene.” Miljonārs turpina: „Bet, klausies, ja tu katru dienu ilgāk strādātu un nedaudz no naudas iekrātu, tie divi tunči lai ģimenei pietiek, bet par pārējo nopirktu vienu laivu, pēc tam divas laivas, un tev jau būtu pavisam daudz tunči. Tu varētu pieņemt darbā darbiniekus. Pēc tam jau tu varētu kuģi nopirkt, jo es esmu mācījies Hārvardā, biznesa augstskolā, un es zinu, kā tās lietas darās, un gribu tev dot padomu. Nopirksi kuģi un pēc tam fabriku uzcelsi, konservu fabriku, un tad, kad tu to visu pats kontrolēsi, tu būsi miljonārs. Un tad, kad tu pēc gadiem to visu varēsi pārdot par lielu naudas summu, tad tu būsi bagāts un varēsi baudīt no visa, ko tu vēlies.” Bet zvejnieks prasa: „Bet cik laika aizņems, lai kļūtu tik bagāts?” „Kādi gadi divdesmit.” „Un ko es darīšu ar visu to, kad pārdošu visu savu firmu?” „Tad varēsi ar amigosiem ģitāru spēlēt, varēsi ar laiviņu pa jūru pavizināties, minimāli strādāt, neko nedarīt, varēsi ar sievu pasākumus veikt, ar draugiem labu laiku pavadīt.” Atbilde ir skaidra: nonākt tajā pašā punktā, kur bija, tikai viņš iztērēt divdesmit gadus, lai kļūtu ļoti bagāts, lai dabūtu to, kas viņam jau piederēja.

Nepalaid garām attiecības ar Dievu. Nepalaid garām mīlēt tagad, neattaisnojies ar savu darbu, ar naudas pelnīšanu, ar mācīšanos. Tev vajag izšķirt, kas ir svarīgākais dzīvē. Kāpēc tu strādā? Kāpēc tev vajag naudu? Tu gribi būt vērtīgs, tu gribi būt pieņemts, tu gribi mīlēt, tu gribi būt attiecībās ar savu Debesu Tēvu. Tas ir tik vienkārši. Ja tev ir Jēzus, tad tev ir arī viss!

Es esmu Dievam svarīgāks par visu! es nozīmēju Viņam visu. Viņš mani mīl! Es mīlu Tevi, Tēvs. Es nevaru nemīlēt Tevi, un es nevaru nemīlēt cilvēkus. Tu esi man svarīgs un es zinu, ka es Tev esmu vissvarīgākais un visnozīmīgākais.

Viņš domā par tevi!

Macītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Daila Lielbārde, Valērija Ivanova un Inguna Kazaka, rediģēja Ieva Našeniece.