Aizraušanās ar dažādām austrumu mācībām  meditācijām un garīgajām praksēm ir mūsdienu sabiedrības modes kliedziens.
Daudzi tieši tur meklē risinājumu savām problēmām un laimi dzīvei. Kad Agitu pameta vīrs un jaunā sieviete nonāca depresijā, kāda no draudzenēm aizveda viņu uz „Krišnas apziņas biedrību”. Tomēr, neskatoties uz to, ka vairākus gadus Agita aktīvi iesaistījās šajā kustībā, ilgi gaidīto laimi un mieru viņa tā arī neiemantoja. Sapratusi, ka svešzemju dievi un austrumu filozofija viņai palīdzēt nespēj, Agita atnāca uz kādu no draudzes „Kristus Pasaulei” pasākumiem un drīz vien pieņēma Jēzu par savas dzīves Kungu. Nepilna pusotra gada laikā viņas dzīve ļoti izmainījās un tagad jaunā sieviete ir priecīga un laimīga.Aizraušanās ar dažādām austrumu mācībām,

Par to, kā Kristus izmainīja viņas dzīvi, stāsta Agita pati: „Pirms vairākiem gadiem man izjuka ģimene un sākās emocionāla krīze. Visu laiku bija vientulības sajūta, iekšējs nemiers, par kuru es nevienam nestāstīju, cīnījos pati, līdz sapratu, ka jāmeklē palīdzība. Draudzene aizrāvās ar vēdisko kultūru un darbojās “Krišnas apziņas biedrībā”. Izstāstīju par savām problēmām un viņa uzaicināja mani pievienoties. Sāku apmeklēt krišnaītu pasākumus un kādus divus gadus es diezgan aktīvi iesaistījos viņu reliģijā. Reizi nedēļā veidoju ziedu vītnes indiešu dieviem, tā bija pielūgsmes forma un kalpošana, ko templī veic katru dienu. Skaitīju arī lūgšanu krelles un klanījos šo elku priekšā. Ticēju, ka Krišna sakārtos manu dvēseli un dos iekšēju mieru. Cilvēki šajā ticībā nebija pārāk atvērti un draudzīgi. Neviens nepienāca, lai sasveicinātos un iepazītos, tādēļ divu gadu laikā man palika tikai šī draudzene, kā arī pāris viņas paziņas no šīs ticības. Līdz ar to vientulības sajūta nemazinājās. Kādu dienu sapratu, ka esmu pilnīgā garīgā strupceļā. Manā dzīvē nekas nebija mainījies, joprojām biju nomākta un nemiera pilna. Ģimeni bija aizstājušas ārpuslaulības attiecības, kurās grimu arvien dziļāk. Bija tiesāšanās arī ar bijušo vīru, process nevirzījās uz priekšu. Sapratu, ka daudzas lietas savā dzīvē nedaru pareizi, dzīvoju netiklībā, allaž esmu dusmu pilna un nesavaldīga, taču man nebija spēka dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Vēdiskā mācība gan sniedza gudras pamācības un filozofiju, tomēr tā neko nespēja palīdzēt konkrētās vajadzībās un problēmās. Mans raksturs jau tā nav no tiem vieglākajiem, un emocionālā krīze vēl vairāk saasinājās – kļuvu vēl nervozāka un neiecietīgāka. Allaž strīdējos ar bērniem, kliedzu uz viņiem, dauzīju durvis pie mazākā iemesla. Piedevām vēl manai meitai naktīs sākās murgi. Viņai allaž miegā rādījās dažādi mošķi un briesmoņi. Bērns kļuva nervozs, nevarēja gulēt un tas radīja papildus problēmas arī man. Biju darbojusies šajā kustībā cerot, ka kaut kas manā dzīvē mainīsies, taču palīdzības un risinājuma nebija. Padomi, kādus deva šīs biedrības garīgie skolotāji, galu galā nespēja sniegt atbildes ne uz vienu no maniem jautājumiem. Tur bija krāšņi elki, rituāli un ceremonijas, taču nebija dzīvības. Lai vai ko, bet Dievu es “Krišnas apziņas kustībā” un Vēdās neatradu!”

Redzot, ka eksotiskie Indijas dievi viņai nespēj palīdzēt, Agita saprata, ka būs jāmeklē palīdzība citur. Kāda tikšanās kļuva par sākumu radikālām un paliekošām pārmaiņām viņas dzīvē.

„Reiz satiku kādu meiteni no draudzes „Kristus Pasaulei” un viņa mani ar abiem bērniem uzaicināja uz savas mājas grupiņas neformālo pasākumu Cinevillā. Tā sākās mana draudzība ar kristiešiem, šī paziņa nāca pie mums ciemos, stāstīja par Jēzu un Dieva mīlestību, līdz es nolēmu aiziet arī uz pašu grupiņu.

No sākuma neko nezināju ne par Jēzu, ne par Dievu, taču mani piesaistīja šo meiteņu atvērtība, mīlestība un uzmanība pret mani. Šeit es beidzot jutos pieņemta, gaidīta un vajadzīga. Cilvēki izrādīja neviltotu interesi par mani. Grupiņas dalībnieces vienmēr smaidīja un ne tikai izskatījās, bet arī bija laimīgas un apmierinātas. Tas bija liels kontrasts, salīdzinot ar sevi. Viņas allaž stāstīja par to, ka, pieņemot Kristu par savu Kungu un Glābēju, kā arī sākot regulāri apmeklēt draudzi un mājas grupu, viņu dzīves ir izmainījušās. Tad es noticēju, ka arī man Dievs palīdzēs.

Kādā reizē mājas grupiņas vadītāja uzaicināja mani nožēlot grēkus un ieaicināt Jēzu Kristu savā sirdī. Tajā vakarā es pieņēmu lēmumu atdot dzīvi Kristum un pieņēmu Viņu par savu Kungu un Glābēju. Pēc lūgšanas sirdī ienāca liels miers un prieks, ko nespēju izskaidrot. Kopš tās dienas, mana dzīve sāka mainīties. Nopirku Bībeli un sāku ik rītus to lasīt, kā arī pielūgt un slavēt Dievu. Draudzes lūgšanu seminārā inkaunterā piedzīvoju, ka Dievs mani mīl un ir pieņēmis kā Savu meitu. Sapratu, ka Viņš ir reāls!

Kopš dienas, kad pieņēmu Jēzu par savu Kungu, ir pagājis gandrīz pusotrs gads. Mans raksturs izmainījās, esmu kļuvusi daudz mierīgāka, līdzsvarotāka un savaldīgāka. Vairs neesmu tas cilvēks, kurš dauza durvis un kliedz pie mazākā strīda. Neesmu vientuļa, jo šeit man ir daudz draugu un atbalsts mājas grupiņā. Draudzē jūtos kā lielā ģimenē, kur allaž varu saņemt padomu un praktisku palīdzību savām vajadzībām. Ir aizgājusi depresija, nomāktība un nemiers. Kalpoju draudzē „Kristus Pasaulei” un stāstu par Dieva mīlestību citiem cilvēkiem, kuri vēl nepazīst Jēzu. Šobrīd pati vadu arī savu mājas grupiņu. Daudz labāk saprotos ar saviem bērniem, viņi ir katrā dievkalpojumā un mājas grupas sapulcē, arī mana meita ir pilnībā dziedināta no murgiem naktīs. Attiecības ar cilvēkiem ir sakārtojušās, kā arī vairs nedzīvoju ārlaulības attiecībās. Mana dzīve ar Jēzu Kristu ir harmoniska un piepildīta. Tagad es patiesi esmu laimīga!

Tiem, kas nepazīst dzīvo Dievu, bet meklē garīgumu un svētību austrumu reliģijās, es novēlu, lai arī viņi notic Kristum, iepazīst un pieņem Viņu par savu Glābēju! Tikai Jēzus var izmainīt jūsu dzīves! Tikai Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība!”

Agitas Avotas liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums