Ko nozīmē būt gudram?

Šodien patiešām ir brīnišķīga diena. Slavējot Dievu, es domāju, cik labi, ka ir dievkalpojumi! Ir ļoti svarīgi papildināt savu zināšanu krātuvi, lai izvilktu no savas sirds to, kas ir piemirsies. Mēs zinām, ka mācīties un vēlreiz mācīties ir vairāk nekā nepieciešami. Ir svarīgi, ka mēs kā ticīgie sanākam kopā savās garīgās mājās, savā draudzē, lai būtu kopā ar Dievu, baudītu garīgo mielastu. Jēzus ir mūsu vidū, mēs baudām no Viņa un arī viens no otra. Slava Dievam, Viņš ir labs!

Šodienas tēma ir “Ko nozīmē būt gudram?”. Cilvēki bieži jauc jēdzienus – zināšanas un gudrība. Daudzi uzskata, ka, ja ir iegūts diploms kādā sfērā, ir kļuvis profesionālis kādā konkrētā jomā, ir uzsācis pats savu nodarbi vai uzcēlis biznesu vai kādu organizāciju, ir kompetents savā jomā, tad ir gudrs. Visa gudrība cilvēkiem beidzas tajā brīdī, kad pārkāpj sarkanās līnijas, lai tikai sasniegtu savus mērķus. Tā varbūt ir profesionalitāte, kompetence, bet nav gudrības. Arī politiķiem beidzas visa gudrība, ja viņi pārkāpj elementāras normas, ko paši sev ir nolikuši. Sarkanās līnijas ir elementāri Dieva likumi un morāles principi. Gudrība nav arī tad, ja cilvēks ir pabeidzis prestižas skolas, kļuvis ļoti kompetents savā jomā, guvis panākumus. Gudrība nav tikai zināšanas vai kompetence.

Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra. (Psalms 147:5)

Pirmais, kas jāsaprot, ka gudrība ir Dieva likumos un kopainā balstīti lēmumi un darbības. Ja tu neievērosi Dieva likumus, to, kā Viņš radījis šo pasauli un cilvēku, tad atdursies kā pret sienu un baudīsi no sekām. Jebkurā gadījumā tu baudīsi savas rīcības sekas – pozitīvas vai negatīvas, atkarībā no tā, kā tu rīkojies. Baudīsi gan tu, gan tie cilvēki, kuri ir tev blakus, iespējams, pat tava valsts. Tātad gudrība nav tavas augstskolas diploms, bet gan spēja redzēt gan savas, gan citu zināšanas. Ja tu esi kompetents kādā jomā, tev tomēr vajadzētu ieklausīties arī citos, redzēt kopainu. Dažādas reliģijas ir uzkrājušas tautu gudrību savās mācībās. Tie ir gadu tūkstošos pārbaudīti principi, kuri darbojas, un tos nevar pārkāpt. Ir jāanalizē, jāredz kopaina. Jāņem vērā ne tikai sava profesija, bet arī citu cilvēku, profesionāļu atzinumi, dažādas norises, kas notiek politikā, kultūrā, kā arī tautas gudrība. Izejot no kopainas, tu izdari lēmumu un rīkojies. Tātad, lēmums, kurš nes pozitīvu rezultātu, ir izdarīts pirmkārt, balstoties uz Dieva principiem un izejot no kopainas. Gudrība ir Dieva likumos un kopainā balstīts lēmums un darbība.

Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana. (Salamana pamācības 9:10)

Šis ir centrālais Bībeles pants par gudrību. Pirmkārt, tā ir Dieva likumu respektēšana. Lai ko tu nedarītu, lai kāda nebūtu tava profesija, pirmkārt, taviem lēmumiem un darbībai ir jābūt saskaņotiem ar universāliem Dieva principiem. Otrkārt, lai spētu pielietot savas profesionālās zināšanas tā, lai tās nestu augļus, jāpieņem lēmums, redzot kopainu un iedziļinoties lietas būtība. Pēc lēmuma ir jāseko darbībai, jo tikai darbība nes rezultātu. Visas gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana. Gudrība nav zināšanas – to atceries. Gudrība ir, spēja pielietot zināšanas saskaņā ar citu cilvēku zināšanām, pārbaudītām vērtībām. Svarīgi ir arī pieņemt pareizo lēmumu pareizā laikā. Var neīstā laikā kaut ko iesākt. Man šķiet, ka telegrāfs tika izgudrots kādus simts gadus pirms laika. Tas nostrādāja tikai vēlākā laikā. Visam ir savs laiks. Ja tev ir zināšanas, kā raidīt pa gaisu signālus, ar to ir par maz, vajadzīga gudrība, kā un kad to pielietot.

Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet ģeķu pamācība ir ģeķība. (Salamana pamācības 16:22)

Dzīvības avots ir tieši gudrība, spēja izdarīt pareizus lēmumus un darboties. Tevī pašā verd dzīvības avots. Mēs zinām, ka dzīvības avots ir Dievs. Viņam ir Savi likumi, kā šis dzīvības avots var darboties tevī. Tieši gudrība mācīties saprast, analizēt, izdarīt lēmumu, darīt atver debesu logus. Tā ir rakstīts Dieva vārdā. Ja cilvēku nomoka stress tādā mērā, ka tas izraisa reālas problēmas, tev trūkst gudrības. Kā lai tiek galā ar stresu? Vajadzīga attiecīga vide, zināšanu, gudrības, kā to izdarīt. Ar Dievu iespējamas visas lietas. Kā atvērt debesu logus? Ir jāpraktizē pareizas lietas. Gudri izdarīti lēmumi nes dzīvību.

Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Jāņa evaņģēlijs 10:10)

Saki sev: “Man ir dzīvība un pārpilnība! Es esmu gudrs!” Ja tu neesi gudrs, tad sāc par sevi domāt. Bībelē rakstīts:

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. (Kolosiešiem vēstule 3:9)

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)

Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:11)

Tu esi tas, kurš spēj negrēkot. Ja tu grēko, tad tā ir tava atbildība, tu neesi satvēris savu miesu. Ja miesa tevi var kontrolēt, tad tev trūkst gudrības, kā to satvert un kontrolēt. Atkārtoju – trūkst gudrības, jo tieši gudrība ir dzīvības avots. Jā, Dievs ir dzīvības avots, bet tas ir ielikts tevī. Tas pat īsti nav pats Dievs, bet ir ielikts tevī, ka tu spēj dzīvot harmonijā ar Viņu. Tā dzīvojot, attiecīgi sakārtojas visi hormoni un tu staigā laimīgs. Ir arī kaut kas vairāk, nekā tas, kas mūsos ir ielikts. Ir pats Dievs, kurš atsevišķās situācijās pārdabiski pieslēdzas, un to mēs nespējam izskaidrot. Uz to nevajag cerēt. Brīnumiem mēs ticam, bet nevajag paļauties uz tiem. Vajag paļauties uz to, ka tu esi gudrs un spēj izdarīt attiecīgus lēmumus un darbības. Tagad es nemācīšu tieši kādus lēmumus un darbības, priekš tā ir citas vietas, kur to mācīties. Šeit ir garīgais centrs un es dodu garīgo barību no Dieva vārda. Gudri lēmumi nes dzīvību un pārpilnību.

[..] Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas. (1. Korintiešiem vēstule 3:20)

Šajā rakstvietā varētu pamainīt – nevis gudro domas, bet gan tie, kuri par sevi domā, ka ir gudri, jo ir diploms un kaut kādi panākumi. Patiesībā tās ir tikai zināšanas. Bieži vien ar šo “gudrību” tiek pārkāptas sarkanās līnijas. Šāds cilvēks ir tukšs. Tieši šāda tipa cilvēki bieži iekrīt lepnības un augstprātības lamatās: “Es taču zinu labāk!” Ir Dieva likumi, kurus nedrīkst pārkāpt, ja negrib negatīvas sekas. Savukārt, ja tos ievērojam, mums ir dzīvība un dzīvības pārpilnība. Zināšanas konkrētā jomā ir svarīgas, bet vēl svarīgāk ir spēja tās pareizi pielietot. Dzīves gudrība ir nepieciešama.

Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas. (Salamana pamācības 16:18)

Kas tad ir augstprātība? Faktiski tā ir aprobežotība.

Augstprātīgs cilvēks ir aprobežots, pretēji gudrībai, tas ir mans tāds formulējums. Pretī gudrībai daudz ko var nolikt – lepnību, muļķību –, bet aprobežotība skan labāk. Cilvēks nespēj domāt tālāk par savu mazo pasaulīti, ko viņš pats sev ir izdomājis vai kas skolā viņā ir ielikta. To, kas skolā ir ielikts vai ģimenē agrā vecumā, ko cilvēki iemācās, tādi viņi visu mūžu arī ir, ļoti grūti pieaugušam cilvēkam ir kaut ko mainīt, bet tas, protams, ir iespējams, pirmie gadi ir vissvarīgākie. Nevar cilvēks hops un vienkārši mainīties. Tam ir vajadzīgs laiks. Ko tev bērnībā ielika, tas tu arī esi, kas ar tevi notika bērnībā, tas tu esi. Tam ir nozīme, bet tam nav galvenā nozīme, ka tu esi kaut ko piedzīvojis no Dieva. Ja tu kaut ko piedzīvo no Dieva, tā pati jaunpiedzimšana, tas ir satricinājums un emocijas, kas tev palīdz pārģērbties jaunajās drēbēs jeb startēt jaunajā dzīvē. Kā ir Atklāsmes grāmatā teikts, kam ir uzvara, kam tas baltais akmens ir dots? Tie, kas baltajās drēbēs ir tērpti, svētie, tie gudrie, kas apzinās, ka ir kaut kas vairāk nekā mazs subjektīvais viedoklis. Ir citi cilvēki, un ir Dievs un Viņa principi, un šie principi ir atklāti Bībelē. Un arī šo grāmatu var lasīt aprobežoti. Tāpēc ir mācītājs, kurš veselīgi skaidro Dieva vārdu, un pārbaudi pats, ko es mācu. Pretī gudrībai es varētu likt aprobežotību. Gudrība nav profesionālas zināšanas vien. Aprobežotība un muļķība ir lēmumi un darbības, kuru pamatā ir prioritāri profesionālas vai subjektīvas zināšanas. Vai tu tik gudrs jūties savā profesijā vai kaut kādā savā vidē, ka viss pārējais ir vispār nekas – tā ir augstprātība, un tas robežojas ar aprobežotību. Ja grib zināt, kas ir aprobežots cilvēks, tad tas arī ir aprobežots cilvēks.

Es biju ļoti aprobežots cilvēks un arī tagad kaut kādā mērā es esmu aprobežots. Visiem mums cilvēkiem kaut kā pietrūkst, paldies Jēzum Kristum par piedošanu, par žēlastību, es cenšos no visas savas sirds, mēs visi darām no savas puses, ko varam, mēs maināmies Dieva žēlastībā, pats Dievs kaut ko dara pie mums. Apmēram 1998. gads, Limbaži, Jūras iela. Jūras iela ir tā kā tādā nomalē, es dzīvoju pie upītes. Es vienmēr biju alkohola un narkotiku meklējumos, šķērsoju šo Jūras ielu, tur bija tāda ietve un vītoli. Tā es slīpēju šo maršrutu. No mājas tāds pohains izeju un piedzēries nācu atpakaļ. Citreiz atnāca arī pie manis ar visām pudelēm. Lūk, es izstāstīšu notikumu, kā mana aprobežotība izpaudās. Es nezinu, kāpēc es to darīju, man tā neviens nespieda ticēt vai neticēt Dievam, man cilvēki bija liecinājuši, es biju dzirdējis evaņģēliju, tie pat vietējie, Limbažu skolas mūzikas skolotājs man stāstīja evaņģēliju, un es viņam teicu, ka man nav laika, bet, cik atceros, es mēģināju pateikt ko subjektīvu. Viņš sacīja: “Bībelē teikts tā, bet Bībelē teikts tā!” Savā ziņā tā arī varētu būt aprobežotība, nu daudz kas tur ir teikts, bet viņam kopumā bija taisnība. Tas viss beidzās ar to, ka man nebija laika, jāiet kaut kur pudeli gaidīt, ka neizdzer bez manis. Un bija reize, ko es labi atceros: es piedzēros, kārtējo reizi, es dzēru diendienā, un es eju mājās, nezinu, kāpēc es iesaucos: “Dievs, Tevis nav!” Un iekšā viss ir pret to, ko tikko pateicu. Sirdsapziņā jeb garā viss pretojās tam, ko es pateicu, bet es to pateicu. Lūk, tā ir aprobežotība augstākā pakāpē. Un kur tā aprobežotība slēpjas? Viens ir tas, ka tu vispār noliedz Dievu, bet iekšēji zini, ka Dievs ir, bet tu bļauj – Dieva nav. Tu gribi dzīvot, kā pats gribi dzīvot, tu attaisnojumu meklē, kāpēc manā dzīvē ir tā, tāpēc ka man ir tā, tāpēc ka Dieva nav, nekādu pieturpunktu, nekādu standartu nav, kā gribu, tā daru. Kad sāku lietot narkotikas un alkoholu, es teicu: es varu dzert un varu nedzert, un interesanti, ka mana mamma, kas arī šeit, zālē, sēž, var apliecināt, ka mans tēvs tādu pašu līdzību izteica, es varu dzert un nedzert, bet viņš nomira no tā, tas to visu veicināja. Man bija četri gadi, kad viņš nomira. Alkohols, arī dzeršana diendienā, sakot, es varu dzert un varu nedzert, iedomājies, kāda lepnība cilvēkam, tas neattiecas tikai uz alkoholiķiem, tas attiecas uz katru no mums šeit. Tu varbūt domā, ka vari pārkāpt pāri sarkanai līnijai, ko Dievs ir novilcis, un domā, ka tev nebūs tā kā Ievai, ka tevi neizdzīs no paradīzes dārza. Bet izdzīs! Argumentēsi, ka Dievs ir žēlīgs, Viņš ir mīlestība. Tur jau ir tā lieta, ka Viņš ir mīlestība un visam ir sava kārtība, un nevar no tā izbēgt. Un tā ir aprobežotība, ka cilvēks domā, tic velna meliem: “No visiem dārza kokiem mums atļāva ēst, no šitā nevarēja.” Bet čūska saka: “Jūs gudri būsiet.” Viņi bija gudri tik ilgi, kamēr paklausīja Dievam. Viņu gudrība beidzās tajā brīdī, kad nolēma pamēģināt aizliegto augli, un sākās nedienas. Paldies Dievam, ka, pieņemot Jēzu Kristu, mēs atgriežamies tajā zaudētajā paradīzē. Jo ar vienu upuri Viņš mūs ir šķīstījis un darījis svētus. Un tiem, kas Jēzū Kristū, ir pienākums visu laiku vērst savas domas uz augšu, tas ir nepieciešamība. Jākrāj ir gudrība. Gudrība ir no kopainas attiecībā pret Dieva likumiem un, ņemot vērā kopainu, izdarīt pareizus secinājumus, lēmumus un darbības. Un tur ir dzīvība un dzīvības pārpilnība. Kristietis var izglābties kā caur uguni, viņš kaut ko tur neievēro, to dzīvi nesakārto līdz galam, žēlastībā viņš ir glābts, viņš debesīs nonāk, viss ir labi. Bet kā mēs savu dzīvi nodzīvojam šeit, virs zemes? Un Dieva likumi nav maināmi, tos nevar mainīt. Bībelē ir teikts: Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi. Dievs nav cilvēks, kas melotu, kurš izliekas, kurš ir aprobežots, Viņš ir pilnīgs. Viņa gudrībai nav mēra. Atliek tikai ievērot to, kā Viņš mūs ir iekārtojis. Katrai precei nāk līdzi instrukcijas, arī instrukcijas, kā mazgāt šīs drēbes. Bet vispār godīgi, ja tu esi šeit, nepārtraukti dzirdi, ko es sludinu, tev vispār nevajadzētu mazgāt drēbes, bet pērc jaunas. Esi gudrs, visu laiku nav jāstaigā ar vienām un tām pašām drēbēm, kaut ko pamaini savā dzīvē.

Atceros, tas bija Limbažos, es jau biju ar Dievu, kalpoju kā mācītājs. Un kaimiņiene nāca, kas dzīvoja piecstāvu mājā, visa tā ieeja nāca uz grupiņu. Un kaimiņos dzīvoja sieviete, un viņai bija vīrs, viņa atgriezās pie Dieva un sāka ticēt, un vīram ļoti nepatika. Un vienā reizē viņš bija viņu saķēris aiz rīkles, piespiedis pie sienas un teicis, ka viņš ir sievas Dievs. To cilvēks saka. Un kas notika? Pagāja mēneši, šis cilvēks nonāca cietumā, tā viņš bija normāls cilvēks, nepinās ar aizdomīgiem tipiem, un nokļuva cietumā par nepatīkamām lietām. Un arī es, bļaudams pa ielu, ka Dieva nav, nonācu cietumā. Tā kā pret sienu pret Dieva likumiem. Gudrība ir vajadzīga saprast, kā kurā situācijā rīkoties, vai tas atbilst Viņa gribai. Ir dažās sarežģītas situācijas, Tad, kad man sāk pulsēt no dusmām, es skaidri zinu, ka pēc pusstundas es varēšu normāli runāt. Es tagad atvēršu muti, būs problēma. Ja tev vakarā sliktas domas, izgulies, un no rīta tev būs labākas domas. Latviešu tautas gudrība, un Bībele to pašu māca nebūt steidzīgiem. Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas. Tas attiecas arī uz ikdienas situācijām. Jā, mēs esam ar Dievu, mums pieder mūžīgā dzīvība, tāpēc jau Jēzus ir nācis, lai būtu dzīvība un pārpilnība, bet tas, kā mēs dzīvojam, ir atkarīgs no tā, cik mēs esam gudri. Gudrība ir tas, kas jāiegūst.

Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību: un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. (Mateja evaņģēlijs 12:42)

Viņa maksāja milzīgu cenu, lai pavadītu laiku ar Salamanu un dzirdētu viņa gudrību. Viņa redzēja, kā Salamans bija iekārtojis savu valsti, kā viņš dzīvoja. Viņi redzēja Salamana cilvēkus un iepazinās ar komandu, kas viņam bija apkārt. Viņa ļoti augstu vērtēja šo gudrību, kas piemita Salamanam. Salamans bija patiešām gudrs cilvēks, kā arī viņam sanāca reizēm kļūdīties, protams.

Jēzus saka attiecībā uz to gudrību, ko mēs iegūstam Kristū, tā ir augstākā klase. Ir cilvēcīgā gudrība, par kuru es līdz šim daudz runāju, arī par Dieva principu ievērošana. Pat tu vari būt neticīgs cilvēks, ja tu šos principus ievērosi, tev ir dzīvības pārpilnība. Vienalga tev viss notiek, cilvēki, kas nepazīst Kristu, viņi ļoti labi dzīvo, iespējams, bērnībā tika audzināti pēc šiem principiem attiecībā pret sevi un cilvēkiem. Protams, tā vieta, kas ir paredzēta tikai Dievam, paliek tukša, kaut kā viņš ar to tiek galā un ir laimīgs, nevajag domāt, ka bez Dieva cilvēks ir nelaimīgs, tā gluži nav.

Ir tāds vārds krievu valodā kā “мудрость” – gudrība, un otrs vārds “премудрость” – kas ir visaugstākā gudrība. Nekāda zinātne nevar to pierādīt un izpētīt, bet vienkārši paļaujies uz Dievu. Tas ir tas, kas notiek jaunpiedzimšanas brīdī, kad mēs pieņemam Kristu par savu glābēju. Tas, kas notiek, es tiešām nevaru izskaidrot, bet tas ir brīnums. Ļoti daudzi cilvēki to piedzīvo tā patiešām reāli, es to piedzīvoju reāli. Nesen paziņa, ar kuru tikos, viņš arī kādreiz lietoja alkoholu un arī jautāja, kā es tiku vaļā, un teicu, ka man bija reliģisks piedzīvojums, izstāstīju īsumā, kā tas notika, un tas bija mans pagrieziena punkts. Staigāju smaidīdams, grāmatiņas padusē, visur, kur gāju, bija tikai Jēzus – tas ir brīnums. Tāpēc pati augstākā gudrība ir tas, ko Dievs priekš mums ir izdarījis, tikai, ja mēs to spējam saprast un pieņemt, tā ir Viņa gudrība. Arī Jongi Čo par to māca grāmatā “Ceturtā dimensija”, ka cilvēks pats spēj darīt brīnumus, tā mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, cilvēks spēj darīt daudz brīnumainu lietu. Bet caur cilvēku, ko viņš pats var, kā Dievs ir iekārtojis, ir kaut kādi saskarsmes punkti caur to, ko mēs paši darām, kad pat pats Dievs pieslēdzas. Dieva vārdā ir teikts: Jozua karoja ar amalekiešiem, tad saule apstājās, tad bija cits variants, ka Dievs pats meta krusas gabalus akmens lielumā. Bija gadījums, kad bija sīriešu uzbrukums, aplenkums ķēniņa Hiskijas laikā. Spitālīgie iziet no nometnes, visi mira badā, vieni tur savus bērnus sāka ēst no bada, gāja pie ķēniņa sūdzēties, ka savu bērnu apēda, bet cita savu nedeva, nepildīja vienošanos – tur viss bija ļoti slikti. Notika tā, ka viņi lūdza Dievu un šie spitālīgie domāja: “Mums tāpat ir jāmirst, ejam ārā,” tai nometnē viss bija tukšs, viss izskatījās kā miroņu lauks, kas tur bija noticis, nezinu, ne visu mēs varam izskaidrot, bet caur to gudrību, ko Dievs mums ir devis, mēs to praktizējam. Es ticu, ka reizēm, nesaku, ka visu laiku, var būt brīnumi, vispār tu pats visu vari. Kā ir teikts Dieva vārdā?

Tas visu spēj, kas tic. (Mateja evaņģēlijs 9:23)

Priekš kam tur Dievs? Tu tici: tas visu spēj, kas tic. Jēzus arī saka:

Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

[..] “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Lūkas evaņģēlijs 18:27)

Ir kaut kādi momenti, kad tev tas nav iespējams, tad aizraujas elpa, un notiek – kā tas varēja notikt? Tādas lietas mēs piedzīvojam, un tos sauc par dievišķiem brīnumiem. Bet ļoti daudz ko var izskaidrot, tomēr ne visu.

Kā iegūt gudrību? Gudrība ir jāmācās.

Jo īstās gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! (Salamana pamācības 4:7)

Tu esi šodien pareizajā vietā un pareizajā laikā, un tu klausies gudrības vārdus, tie ir jāklausās un jāmācās. Kāpēc Salamans bija visgudrākais un visbagātākais cilvēks? Jo tad, kad Dievs viņam jautāja, ko viņš vēlas, jo Dievs darīs visu, ko Salamans vēlēsies. “Es gribu gudrību, kā citādi, es šo lielo tautu varētu vadīt, dod man gudrību!” Viņš kļuva gudrs, domāju, ka viņš arī mācījās, lai iegūtu šo gudrību. Salamanam gudrība bija daudz svarīgāka par bagātību, bet tā viņam arī sekoja. Visa pamatā ir gudrība, nabags vai bagāts – izšķir gudrība, laimīgs vai nelaimīgs – gudrība, vesels vai slims – visur ir gudrība.

Bet pateicība Dievam, ka jūs, kas bijāt grēka vergi, no sirds esat kļuvuši paklausīgi tai mācībai, kurā esat mācīti. (Romiešiem vēstule 6:17)

Pāvils raksta romiešu draudzei. Paklausība konkrētās draudzes mācībai, apustuļu mācībai, katrai draudzei kaut kas atšķiras, bet apustuļu apliecība vispārējos vilcienos bija skaidri redzama. Viņi bija paklausīgi konkrētai mācībai, kas bija saskaņā ar apustulisko apliecību.

Sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pāri plūzdami savā pateicībā! (Kolosiešiem vēstule 2:7)

Pat ticēt var iemācīties, ticība ir lieta, kuru tu iemācies. Lai ticētu, ir nepieciešama gudrība, ticība jau ir gudrības soļi, tas nav tā akli ticēt. Esi lasījis Jongi Čo grāmatā piemēru, kad meitenes izdomāja pāriet pāri upei, jo Jēzus taču gāja pāri upei? Nē, Viņš gāja, pa jūras virsu staigādams. Mēs arī iesim, mums ir vajadzība, jo kavējam konferenci. Pēc tam viņas atrada, izskalotas noslīkušas, viņas nespēju to izdarīt, bet ticēja ka var. Tā nav ticība, tas ir destruktīvs fanātisms. Ticība ir saistīta ar gudrību, jā, pārdabiskas lietas nenotiek tik bieži. Es domāju, ka to ir darījuši cilvēki, bet ne spontāni izdomāt, ka es tagad iešu pāri upei, jo kavēju darbu, priekšnieks būs dusmīgs, vai arī izrādīties gribu, lai visi redz, un ar krustu rokās lidos pāri. Tāda jēdziena kā levitācija nav tikai kristiešiem, šādas parādības šad un tad ir notikušas arī citiem. Vasarsvētku bīskaps ir liecinieks, vienmēr viņš to stāsta, kā Tallinas atmodā viens vīrietis cēlās gaisā, aiz siksnas rāva lejā, kas bija pārdabiski. Tie nav dabas likumi, tajā vietā pēkšņi nestrādāja gravitācijas spēks, bet kā to izskaidrot, es nezinu.

Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. (Salamana pamācības 3:14)

Maksā cenu par gudrību, mācies un maksā cenu par zināšanām un gudrību. Konkrētā profesijā konkrētam skolotājam maksā, kurš tevi apmāca, bez cilvēkiem neiztikt. Padomā loģiski, ja cilvēks uzkrāj gudrību, jo vecāks kļūst, jo gudrāks, ja viņš ir tas, kurš mācās, tie, kas nemācās, paliek ar aprobežotu domāšanu. Piemēram, tu pirmo reizi atnāc uz draudzi, un man teica, ka šeit nevajag žēlot ne zeltu, neko citu par gudrību. Un tu saki: “Klausies, ir baigā gudrība, es tev maksāšu tik un tik, bet man vispirms ir jāredz viss, ko tu dari, vienu vai divus gadus, un es būšu tavs māceklis. Es gribu no tevis mācīties, šeit ir nauda, es gribu mācīties, ja nav naudas, es tev darīšu visu par brīvu.” Padomā, tu iztērēsi vienu vai divus gadus, lai iemācītos visu to, ko viņš ir ieguvis 80 gadu laika posmā, protams, ja viņš ir kaut ko sasniedzis, tiešām ir mācījies, tajā patiešām ir spēks, ka tu redzi, kā cilvēks ir mainījies. Tu dabū visu to, kam viņš ir veltījis visu savu mūžu, tu iegūsti to vienā gadā, ne vienā dienā, protams. Tu viņu pārspēsi, jo tu pēc tam paņemsi vēl vienu skolotāju, saproti? Daudz gadu cilvēkam: 80 vai 90 gadi, bet tu ej tālāk mācīties. Tu vari vairāk, ir nepārtraukti jāmācās un gudrība ir jāmācās. Kā pielietot zināšanas savā dzīvē, saskaņā ar Dieva likumiem? Ievērojot kopainu! Un tā ir gudrība. Atkārtoju rakstvietu.

Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu. (Salamana pamācības 3:14)

Vēl kas jādara ar gudrību, tiklīdz tu esi kļuvis nedaudz gudrāks?

Arī es nekad tā neapgrēkošos pret To Kungu, ka mitētos par jums aizlūgt un mācīt jūs staigāt labo un taisno ceļu. (1. Samuēla grāmata 12:23)

Un Samuēls saka: es negrēkošu pret Dievu, pārstājot jūs mācīt. Tātad, ja tu esi kaut ko ieguvis, tev ir jāmāca citi cilvēki, tev tas ir jādod tālāk. Kāpēc vajag iet sludināt cilvēkiem par Dievu? Tu vari to nedarīt, bet visa tava gudrība ar to arī beigsies. Nesaku, ka tev visur jāiet teikt, ka Jēzus nomira par visiem taviem grēkiem vai arī pēc šablona: Jēzus tevi mīl, Jēzus tevi mīl, vienkārši ir jāiegulda citos cilvēkos. Jebkurā gadījumā tev ir jāatrod tas savs veids, kā tu ieguldi savas pūles cilvēkos. Tieši mācīšanās dēļ viņš var nostāties uz savām kājām.

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Māciet tikai to, ko Jēzus ir miris par mūsu grēkiem? Nē, visu māciet! Bībele saka, ka varētu tik daudz uzrakstīt, ko Jēzus ir mācījis, ka visas pasaules grāmatu nepietiktu, varbūt mazliet ir pārspīlēts, bet to, ko mēs Bībelē lasām, viss jau nav uzrakstīts, tāpēc mūsu uzdevums ir mācīt tālāk cilvēkus, pašam mācīties un mācīt tālāk.

Visbeidzot – tev gudrība ir jāpraktizē.

Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku? (Lūkas evaņģēlijs 6:46)

Es katrā laulība šos vārdus saku, pēc tam var redzēt, kuram ir tas jā un nē, cik cilvēks ir gudrs, kur ir viņa gudrība. Var sanākt dažādas situācijas, bet jābūt ir pamatgudrībai, pamatvirzienam, zem kā visu pakārto. Es vienmēr katrā laulības ceremonijā stāstu šo stāstu. Tie ir Jēzus vārdi, ka divi cilvēki cēla savu namu, šajā gadījumā runa ir par ģimeni, bet vispār katram mums ir savs nams, vai tā būtu ģimene, vai mājas grupiņa, tu pats pie sevis strādā, tu cel sev namu, strādā pie savas garīgās izaugsmes. Pielūkojiet, kā jūs ceļat.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. [..] Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels. (Mateja evaņģēlijs 7:25;27)

Un tas, kurš cēla uz klints, pastāvēja – tā ir gudrība, cilvēks, kurš bija gudrāks, necēla uz smiltīm. Ar ko atšķiras smiltis no klints pamata, abi taču cēla namu? Vienam tomēr Dieva principi nebija ieauguši viņā, jo kas ir tevī, to nevar sagraut, un otrs, iespējams, bija viens no cilvēkiem, kurš runāja: redzi, kāds man ir nams, bet tad, kad bija pārbaudīšanas brīdis viens brūk, otrs nē. Tāpēc, ka viens ir tas, kurš darīja. Kas dzird un dara – tātad gudrais mācās, māca citus un dara jeb praktizē. Gudrībai simtprocentīgi ir alga savā laikā.

Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. (1. Pētera vēstule 5:6)

Ne ar sava prāta gudrību, bet, kas ir tava gudrība, bet pakārtota Dieva principiem. Visam pāri ir Kristus, ko Dievs ir paaugstinājis un pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visur visu piepilda.

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā, vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu pāri visam iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. (Efeziešiem vēstule 1:19-23)

Iedomājies, kādi vārdi un, kas ir šo vārdu centrā, kāda godības bagātība pie mums parādās, pateicoties Kristus upurim, Kristus nāvei un augšāmcelšanās spēkā. Tas ir mūsos un to ir svarīgi apzināties. Mums, kristiešiem, vissvarīgākā gudrība ir apzināties, ka mēs esam augšāmcēlušies līdz ar Kristu, ka mēs dzīvojam līdz ar Kristu, esam miruši grēkam, miruši miesas iekārēm. Mēs neesam ideāli, bet esam tam miruši. Ideālisms ir kārtējais grāvis, esi normāls, neuztraucies par katru nieku. Vienkārši nāc pie Dieva, jo tu piederi Viņam, un savā laikā būs augļi. Viss, ko tu vēlies, tu izdarīsi. Dievs ir brīnišķīgs, sapņo plašāk.

Pārdomāsim ārpus garīgām lietām, kaut gan tas ir diezgan saistīts. Tātad gudrs cilvēks un augstprātīgs jeb aprobežots cilvēks. Gudrs cilvēks mācās, bet aprobežots cilvēks saka, ka viņš Bībeli jau ir izlasījis trīs reizes, viņš visu zina, bet viņš nezina to, ka Bībele ir jālasa ne jau tāpēc, lai to vēlreiz izlasītu, bet cilvēks tā ir iekārtots, ka viņš aizmirst, viņam nepārtraukti ir jāatgādina, nepārtraukti jākustina smadzenes, lai tās nenoveco, nesarūsē, nepārtraukti ir jābaro.

Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)

Aprobežots cilvēks visu zina pats un viņam nevajag, lai kāds māca, viņš ignorē citu viedokļus, bet gudrs cilvēks atzīst kļūdas. Tiku minējis, ka tu neesi ideāls, mēs visi kļūdāmies, un tas ir normāli. Tas ir normāls ceļš uz kaut kādiem panākumiem. Caur kļūdām tu mācies, bet, ja tu nemācies no kļūdām, tā ir problēma – aprobežotība. Abi kļūdās, abiem ir problēmas, bet, ja viens mācās un otrs nemācās, lūk, tur ir atšķirība. Gudrs cilvēks mācās no kļūdām.

Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts [..]. (2. Laiku grāmata 32:25)

Viņš bija aizmirsis, ka vajag pateikties Dievam. Neaizmirsti pateikties un koncentrēties uz to, kas tev ir, ko Dievs tev ir devis, pateicība Dievam par visu. Mēs varam pateikties visdažādākajos veidos. Hiskija bija dievbijīgs ķēniņš. Viņš Jūdā izdarīja lielas reformas un ar viņu viss bija kārtībā, bet tomēr viņam bija kāda problēma – viņš nemācēja pateikties. Viņa sirds prāts kļuva augstprātīgs, un tādēļ nāca Dieva dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdu. Viņš pats saslima un sāka lūgties. Vēlāk atnāca pravietis un teica, ka beigas ir, apkop savu namu, jo mirsi, un pravietim, ejot prom, Dievs sirdī ielika, ka Hiskija esot nožēlojis grēkus. Bībelē rakstīts, ka Hiskija pagriezās pret sienu un nožēloja grēkus.

Bet vēl Hiskija pazemojās savā garā – viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca Tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja. (2. Laiku grāmata 32:26)

Viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji pazemojās, tāpēc pār viņiem nenāca Tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja. Viņš tur bija izdarījis šo to, ko pats nesaprata, ka tas ir slikti. Izrādīja babiloniešiem savu bagātību, visu līdz pēdējam, lielījās. Hiskija mācījās no kļūdām, bet, ja viņš nemācītos, tad viņam notiktu, kā Dieva vārds teica caur pravieti.

Gudrs cilvēks ir empātisks, bet aprobežots cilvēks ir egoistisks. Katram nedaudz ir jābūt egoistam normas robežās.

[..] Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Romiešiem vēstule 13:9)

Tu mīli sevi un mīli savu tuvāko. Reizēm pat tuvākais ir jāliek priekšā sev. Gudrs cilvēks ir empātisks un saprot citu cilvēku vajadzības. Aprobežots cilvēks domā tikai par sevi, un rezultātā viņš zaudē. Tā ir iekārtota pasaule, jo viņam ir vajadzīgs otrs un trešais cilvēks, vajadzīga komanda, citi cilvēki, bet, ja viņš domā tikai par sevi, tad viņš automātiski nogriež sevi no citiem cilvēkiem. Un neviens negrib būt kopā ar tādu egoistu. Ja kādu bieži atšuj, tad padomā kāpēc tā notiek. Sadarbība un konkurence ir līdzīgi kā empātija un egoisms. Cilvēki ir aprobežoti, ja visur redz konkurentus. Pietiks visiem, nav tā kā PSRS laikā, kad bija jāstāv rindā pēc desas. Vienalga, ko tu esi pasācis darīt, tev nav konkurences, pietiks visiem. Tas jau nozīmē, ka tu visur cilvēkos redzi sāncenšus. Tas ir aprobežots cilvēks, jo tā tas nedarbojās. Tu esi pamanījis, ka viens veiksmīgs uzņēmums uzceļ blakus citiem uzņēmumiem un beigās vēl viņi visi vienojas. Labāk ir sadarboties, un tāpat ir arī ar cilvēkiem, labāk ir sadarbība nekā konkurence. Veselīga konkurence nekam nekaitē, bet ir sarkanās līnijas.

Piemērs, tas bija apmēram 1993. gadā, es aizgāju uz sporta zāli, un aptuveni svēru 55 kilogramus. Gāju ar domu, ka tagad sākšu trenēties, bet neko no tā visa daudz nesapratu. Citi cēla diezgan lielus svarus. Es arī nevēlējos, lai ierauga, ka esmu nīkulis, bet vēlējos būt līdzvērtīgs. Mēģinot bez zināšanām pacelt stieni, kurš aptuveni svēra 50 kilogramus, sanāca tā, ka, paejot trīsdesmit gadiem, es vēl aizvien jūtu muguru tajā vietā. Iespējams, no vietas izgāja kāds skriemelis. Nav man nekādas lielās problēmas, bet to var just un arī redzēt, ja sāk pētīt. Manī arī radās konkurence būt tādam, kā tie pārējie sportisti. Mēs katrs esam individuāli un mums nav jāskatās uz citiem un viņi jāatdarina – tu esi tu. Tev nav konkurences, tu esi unikāls. Pacietība un steiga. Gudrs cilvēks nesteidzas ar svarīgu lēmumu pieņemšanu. Protams, reizēm tas ir jādara ātri, bet, ja ir iespēja, tad labāk visu pārdomā, salīdzini, savāc pietiekoši daudz informācijas. Ne tikai to, ko tu zini un ko jūti šajā brīdī, tas, ko tu jūti, mainīsies līdz ar jauniem faktiem. Aprobežots cilvēks nekad nemaina savu viedokli. Iegūstot jaunus faktus, mainās viedoklis. Taisnība un netaisnība – gudrs cilvēks rīkojas godīgi.

Ko nozīmē gudrība? Gudrība ir – Dieva likumos un kopainā balstīti lēmumi un darbība. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko nozīmē būt gudram?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija