Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?

Šodienas svētruna ir ļoti īpaša.
Pirmkārt, es jūs, kas esat šeit un arī katru, kurš mūsu draudzes dievkalpojumus skatās internetā, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs esam nolēmuši, ka mums būs sava nacionāla, brīva un neatkarīga valsts. Tu noteikti nojaut, ka svētrunas tēma būs saistīta ar mūsu Latviju. Vai tu mīli Latviju un savu tautu? Es mīlu savu tautu, lai kādi mēs dažkārt arī nebūtu. Gan pretīgos un riebīgos, gan sliktos un labos, gan mīļos un dažādos. Visus! Lai kāda mūsu tauta arī nebūtu, mēs mīlam savu tautu, savu zemi un savu valsti.

Mēs esam Debesu valstības pilsoņi un piederam Jēzum Kristum. Pirmkārt, mūsu pilsonība ir debesīs. Mūsu prioritāte ir Jēzus Kristus un Viņa vārds. Tā ir mūsu valstība. Tomēr, lai arī mēs piederam Debesīm un mums ir sava kārtība, savi likumi, savi mērķi, savs Dievs un savs Ķēniņš ārpus prezidenta, mums ir arī sava identitāte šeit virs zemes un mēs piederam konkrētai valstij un konkrētai tautai. Es esmu latvietis un lepojos ar to! Tāpat arī jebkuras citas tautības cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā un ir pieņēmis šo tautu, šo zemi un valsti kā savu, arī būtu jālepojas ar savu Latviju. Amerika ir daudznacionāla valsts, bet kas ir amerikānis? Īstenais amerikānis ir indiānis. Visi pārējie ir iebraucēji. Pārsvarā eiropieši – spāņi, angļi, francūži, dāņi, krievi un citu valstu pārstāvji, tai skaitā arī latvieši. Un viņiem ir sava valsts. Amerikas nācija sastāv no daudzām nacionalitātēm. Tāpat ir arī Latvijā. Ne tikai es vienīgais varu teikt, ka tā ir mana Latvija, tāpēc, ka man pasē rakstīts, ka esmu latvietis. Tā ir Latvija ikvienam, kurš ir pieņēmis šo valsti un apmeties šeit uz dzīvi. Šī ir mana Latvija! Šodien būs nacionāls sprediķis.

Svētrunas tēma ir: „Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?” Ko draudze „Kristus Pasaulei” nozīmē mūsu valstij, mūsu Latvijai? Ko tu personīgi nozīmē savai valstij? Šīs svētrunas mērķis ir, lai tu apzinātos savu neatkārtojamo uzdevumu jeb vērtību Latvijai. Kad es beigšu savu sprediķi, es ceru, ka tu sapratīsi, ka esi ļoti nozīmīga persona mūsu valstij. Ikviens, kurš lūdz Dievu un tic uz Jēzu Kristu, ir nozīmīgāks par jebkuru politiķi, kurš netic Jēzum. Latvijas nākotne daudz vairāk ir atkarīga no tevis, nevis no politiķiem. Es tev šodien gribu parādīt, cik nozīmīga ir Kristus draudze Latvijai. Tā bieži vien neliekas nozīmīga latviešu, krievu un arī citu cilvēku acīs, bet patiesība ir tāda, ka Kristus draudzei ir izšķiroša nozīme Latvijai. Dieva vārdā mēs lasām, ka jau pašā iesākumā Ādams un Ieva sagrēkoja. Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību. Visa Radītājs ir Dievs. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Dievs ielika cilvēku, lai viņš valdītu, augļotos un vairotos. Viņš deva arī Savu kārtību un Savus likumus, kā dzīvot, lai saglabātu šo pozīciju, bet cilvēks tomēr pazaudēja šo privilēģiju valdīt pār sevi un pār savu tautu un valsti. Latviešu tauta ir pazaudējusi šo privilēģiju valdīt pār savu zemi. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka visai Bībelei vijas cauri tas, ka tauta, kad tā atzīst Dievu un atgriežas pie Viņa, ir brīva un svētīta. Savukārt tautu, kad tā atkāpjas no Dieva un saceļ zem katra koka elku altārus, Dievs atdod lāsta varai. Seko posts un iznīcība. Vai tu domā, ka tas attiecas tikai uz Izraēlu? Nē, tas attiecas uz jebkuru nāciju, jebkuru valsti. Visa pamatā ir Dievs. Visa sākums ir Dievs, un visa beigas ir Dievs. Viņš ir alfa un omega. Viņš ir sākums un gals, un nekas nenotiek šeit virs zemes bez Viņa ziņas. Viņš ieceļ valdniekus, un Viņš atceļ tos. Dievs smejas par visiem augstprātīgajiem cilvēkiem, kuri iedomājas, ka viņiem ir kādas tiesības lemt. Šiem cilvēkiem nav nekādas tiesības lemt un viņiem tādu tiesību arī nebūtu, ja Dievs viņiem nebūtu tās devis. Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai?

Ir tādas lietas, kas aizkustina sirdi. Vai tev ir lietas, par kurām tu vari raudāt? Ne vienmēr, bet bieži var būt tā, ka tieši tās lietas, kuras tevi īpaši uzrunā un ļoti aizskar, iespējams, ir tās lietas, kas sāp arī Dievam. Es zinu, ka Dievam sāp mūsu Latvijas liktenis. Es ļoti mīlu vēsturi. Kad es domāju par savu valsti, es iedziļinos, lasu un pētu Latvijas vēsturi. Es pētu draudzes vēsturi, un pirmkārt, iedziļinos Dieva vārdā un skatos Izraēla tautas vēsturi. Es vēroju arī citu tautu vēstures, kas ir atklātas Bībelē un citur, un es visur redzu vienu kopsakarību. Ja tauta atgriežas pie Dieva, tauta ir svētīta, bet ja tauta atkāpjas no Dieva, tad tā ir nolādēta.

Es tev atklāšu četrus etapus, kā atdzimst tautas un cilvēks:

1)             Cilvēks apzinās sevi kā cilvēku, kuru Dievs radījis būt brīvam. Vispirms cilvēks sāk apzināties, ka viņš var būt brīvs. Vai tu zini, ko nozīmē būt brīvam? Tu tikko dzirdēji inkauntera liecības. Cilvēki stāstīja, kā Dievs soli pa solim, etapu pēc etapa, esot draudzē, dara viņus brīvus. Viņi stāstīja par piedzīvotajām sajūtām, kad saņēma brīvību, kad personīgi satikās ar Kristu un kad Dievs izglāba viņus. Tas ir pestīšanas prieks, kad Dievs pieskaras un atbrīvo. Brīvība! Draugs, atceries, ka tu esi radīts brīvībai. Mūsu tauta ir radīta brīvībai. Tāda ir Dieva griba un Viņa prāts – brīvība. Katrai nacionalitātei, katrai nācijai un katrai valstij Dievs ir paredzējis dzīvot brīvībā. Ja tu uzmanīgi lasi Bībeli, tad ievērosi, ka visur, sākot ar Veco Derību, daudz ir runa par sociālo taisnību. Dievs grib nodibināt taisnību virs zemes, izbeigt verdzību un apspiešanu, sākot no ģimenēm un beidzot ar pilsētām un valstīm. Tāds ir Dieva prāts. Cilvēki to ir mēģinājuši īstenot paši, dibinot komunistiskus režīmus. Viņi to ir mēģinājuši pa daudz dažādiem ceļiem, bet nekas nav izdevies, jo ir tikai Viens, Kurš tiešām spēj tevi darīt brīvu no iekšienes, un Viņa vārds ir Jēzus! Pirmkārt, mēs apzināmies, ka mēs esam radīti brīvībai. Tā notiek ģimenēs, kur vecāki ir vardarbīgi izturējušies pret bērniem, kuri savus bērnus ir seksuāli izmantojuši un visādos veidos terorizējuši, apspieduši personību un nepārtraukti runājuši par viņiem negatīvi. Tad šie bērni, kuri paklausībā kā šunelīši ir skraidījuši pakaļ saviem vecākiem, pēkšņi ierauga patiesību! Kad kāds viņam pastāsta par Kristu un viņš ierauga, ka ir radīts brīvībai. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, kad cilvēks, kurš visu mūžu ir bijis nospiests, pēkšņi ierauga gaismu un ka viņš var būt brīvs? Es trīspadsmit gadus lietoju narkotikas un iesākumā apgalvoju: „Es gribu – lietoju, negribu – nelietoju.” Arī mans tēvs, kurš nomira, kad man bija četri gadi, esot teicis tāpat: „Es gribu – dzeru, negribu – nedzeru.” Tomēr viņš beigās tā nodzērās, ka nomira. Es sākumā teicu tāpat: „Gribu, daru, negribu – nedaru”, bet tad pienāca brīdis, kad es beidzot sapratu. Es gribu un nevaru! Es no visa spēka gribu pārtraukt, bet nevaru. Sapratu, ka esmu nolemts un nekas man nespēj palīdzēt. Cik svarīgi, ka atradās cilvēki, kas parādīja man ceļu uz brīvību, ceļu uz Debesīm! Ir dažādi pasaulīgie rehabilitācijas centri, kuros cenšas palīdzēt narkomāniem. Vai tu zini, cik cilvēku no šādiem centriem iziet ārā atbrīvoti? Es personīgi nezinu neviena, bet, ja pameklē materiālos, tad šur tur kāds ir gadījies – 0,00001% no visiem. Bet vai tu zini, cik cilvēku kristīgos rehabilitācijas centros tiek brīvi, ja viņi iziet līdz galam? Gandrīz visi kļūst brīvi, bet tikai tādā gadījumā, ja iet līdz galam. Ir lietas, ko mēs ar saviem spēkiem nevaram. Paldies Dievam, Kurš ir sūtījis Jēzu Kristu! Dievs nāca virs zemes cilvēka miesā un uzņēmās manas vājības uz Sevis. Dievs uzkrāva visas manas vājības – manas atkarības, ciešanas, depresiju, slimības, nabadzību un vājumu Savam Dēlam. Kad es pieņemu Jēzu kā Dieva Dēlu un ticu Viņam, tad Viņa spēks ienāk manī un no iekšienes dara mani brīvu. Svētais Gars nāk un tur ar mani mielastu. Cik svarīgi ir mums apzināties, ka ir cerība. Cerība tautām, cerība tev, ja arī tagad tu mokies ar kādu problēmu. Mēs dzirdējām, kā mūsu brāļi un māsas, kuri apmeklē draudzi jau ilgāku laiku, arī vēl cīnās ar kādām lietām. Es zinu, ka viņi izcīnīs savu uzvaru. Es to zinu un ticu, ka viņi izcīnīs, un viņi cīnās. Zini, kāpēc viņi cīnās? Jo viņi ir apzinājušies, ka var būt brīvi. Brīvība! Ir iespējams būt brīvam.

2)             Tad, kad tu uzzini, ka ir iespējams būt brīvam, tu proklamē brīvību. Jūs sākat saprast, ka tas ir saistīts ar 18. novembri. Tas ir saistīts ar to, ka latviešu zemnieki un strādnieki beidzot saprata, ka viņi nav nekādi bauri un vergi, bet, ka viņi var būt brīvi un proklamēt savu valsti. Skaidrojošajā vārdnīcā ir teikts, ka proklamēšana ir oficiāli, svinīgi un atklāti, paziņot sabiedrībai, piemēram, par valdības dibināšanu, kāda politiska notikuma vērtējumu jeb arī nodibināt valsti ar svinīgu paziņojumu. Kad tu ieraugi, ka tev ir cerība, tu vari būt brīvs, un tu beidzot notici tam, ka tev ir cerība, tad tu saki Dievam: „Dievs, es atzīstu, ka Tu esi Kungs un ka Tu miri par maniem grēkiem un augšāmcēlies. Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls. Lūdzu, nāc manā sirdī un esi manas dzīves Kungs.” Un tad, kad es apliecinu: „Jēzus ir mans Kungs”, es proklamēju savu brīvību. Es zinu, ka man ir cerība un apzinos to, kam es esmu radīts. Dievs ir radījis mani brīvībai. Es proklamēju savu brīvību. Es esmu brīvs!

3)             Sava brīvība ir jāizcīna. Pēc tam, kad valsts ir proklamēta, ir jāizcīna sava brīvība. Visas cīņas un uzbrukumi vēl ir priekšā, bet Dievs tevi ir apveltījis ar visspēcīgāko ieroci – lūgšanām. Vēl mūsu ieroči ir Dieva vārds, attiecības ar Viņu, attiecības ar draudzi, mācītāju, mājas grupu, vadītāju, cilvēkiem draudzē. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību tu vari cīnīties un izcīnīt savu brīvību, jo tajā brīdī, kad mēs proklamējam savu brīvību, mēs nebūt neesam brīvi no visām lietām uzreiz. Tu tikko dzirdēji, ka vakar, inkaunterā, kāds vīrs liecināja, ka no alkohola ir brīvs, bet smēķēt vēl gribas. Tad, braucot mājās, viņš izvelk cigareti un saka: „Tu mani nekomandēsi!” un izmet to ārā. Es ar smēķēšanu cīnījos ilgāk. Bija kādas lietas, no kurām es kļuvu brīvs uzreiz, bet bija lietas, par kurām bija jācīnās. Joprojām man nav nekādu lielo grēku, bet, kad dzīvojam Dieva klātbūtnē, tad Viņš vienmēr rāda, kas man būtu jāmaina, kas būtu vēl jāizdara, uz ko man vajadzētu iet un kādas uzvaras man vēl ir jāizcīna. Man ir jāizcīna sava brīvība! Neviens par brīvu mums brīvību nedos. Tie ir maldi, ka pietiek pieņemt Jēzu Kristu un tikai proklamēt: „Esmu brīvs!” Ar to vien nepietiek, jo tev ir jāizcīna brīvība soli pa solim. Tev ir jāizmanto inkaunteri un it viss, ko vien vari izmantot, lai tiktu brīvs tādā mērā, ka tiešām nekas tevi neverdzina. Nekas tevi nekomandēs!

4)             Palikt uzticamam sākotnējam ideālam. Tas ir pats, pats grūtākais. Tas ir vissmagākais pārbaudījums. Sākumposms un arī tā cīņa, kas jāizcīna, nav pats grūtākais. Grūtākais ir tad, kad tu esi iegājis brīvībā un esi sācis baudīt brīvības augļus. Kad Dievs ieved tevi tur, kur piens un medus tek, ieved tevi labklājības zemē un sāk tevi finansiāli svētīt, kad tu patiešām esi brīvs, tad tu sāc pēkšņi iedomāties, ka tu visu to vari pats. Un tad ir svarīgi palikt uzticamam sākotnējam ideālam, neskatoties uz to, kādu brīvību un kādas svētības tu šodien baudi. Daudziem nedrīkst rokās iedot vairāk par simts latiem un dažiem nevar iedot pat piecdesmit latus, jo viņi tūlīt kļūst lepni: „Es! Man! Man sanāca, man izdevās!” Bet kurš tev ļāva apzināties, ka tu vari būt brīvs? Kurš nomira par taviem grēkiem un darīja tevi brīvu? Kurš palīdzēja tev cīnīties? Kādā spēkā tu cīnījies un kādi cilvēki tev kalpoja? Tas ir pats grūtākais – palikt uzticamam sākotnējiem ideāliem.

Nedaudz no Latvijas vēstures. Es esmu ieraudzījis un esmu svēti pārliecināts tam, ko es teicu jau sākumā, ka katras valsts svētības avots, vai viņi to zina, vai nezina, ir Dievs. Visa pamats un Radītājs ir Dievs. Tas, kā mēs attiecamies pret Dievu un Viņa kārtību, nosaka mūsu brīvības statusu un mūsu līmeni. Tas nosaka mūsu statusu gan šeit virs zemes, gan mūžībā. Šoreiz es vairāk runāšu tieši par zemes lietām un par mūsu valsti. Varbūt tu saskatīsi arī pats sevi. Tās lietas, kas aizkustina tavu sirdi, var būt arī tās lietas, kas aizkustina Dieva sirdi. Mani aizkustina tas, ka lasot Latvijas vēsturi, es ieraugu to, ko politiķi cenšas noslēpt no cilvēkiem, un to, par ko sabiedrība cenšas nerunāt. Politiķi un sabiedrība cenšas noslēpt, ka tiešām mūsu zemes un tautas pastāvēšanas pamatā ir Jēzus Kristus. Varbūt viņi to neapzinās, bet tas ir vēsturiski pierādīts fakts. Ja arī nebūtu pierādīts, tad es tik un tā to zinātu.

Viens no pirmajiem apustuļiem bija Andrejs. Lūk, dažas ziņas par viņu. Pirms diviem tūkstošiem gadu apustuļi saņēma Svēto Garu un nodibināja draudzi Jeruzālemē. Viņi sludināja visā apkārtnē un tālāk gāja pie visām tautām. Dievs nebija paredzējis brīvību tikai Izraēlam. Viņš bija paredzējis brīvību katrai nācijai. Kad tu lasi Bībelē par Izraēlu, tad tev ir jāredz sava valsts. Tev nav tajā brīdī jādomā par Izraēlu, bet jādomā par savu valsti – Latviju. Dievs Rakstos ir atstājis šīs liecības, Dieva vārdu, ko Viņš mums apzināti atklāja, lai mēs domātu par savu valsti. Viņš skaidri saka: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas” (Mateja 28:19) Viņš nesaka, ka tikai Izraēlu, bet visas tautas. Andrejs paklausīja aicinājumam un lūk, kas par viņu ir rakstīts. Andrejs sludināja evaņģēliju Kijevā, Ukrainas teritorijā un aizvirzījās līdz Novgorodai. Vēsturnieki pieļauj, ka svētā Andreja sludināšana nonāca arī Latgalē. Katrā ziņā, ja ne viņš, tad citi sludināja! Tam ir liecības – senās baznīcas Latvijas teritorijā. Ja vēsturnieki pieļauj, ka pat viens no apustuļiem nonāca Latgalē, tad cik gan daudz vairāk viņa mācekļi un citu apustuļu mācekļi nonāca Latvijas teritorijā un sludināja evaņģēliju. Es ticu, ka šeit bija tieši Andrejs. Kā filmā „Rīgas sargi”, kur Bermonts baznīcas tornī, no kurienes komandēja lielgabalu zalves, koka dēlī iegreba „Здесь было Бермонт” („Šeit bija Bermonts”). Jau pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Jeruzālemi, Jūdeju un citas vietas pāršalca atmoda, drīz pēc tam labā vēsts paspēja nokļūt arī līdz Latgalei. Vai zini to, ka pirms krustneši iebruka Latvijā, šeit pastāvēja Tālava, spēcīga senā Latgaļu valsts, kas ietvēra Vidzemes teritoriju? Es nesaukšu visu ķēniņu vārdus, bet fakts ir tāds, ka mūsu zemes vissenākajos vēstures posmos var atrast cilvēkus, kuri ir sludinājuši Kristu.

Trīspadsmitajā gadsimtā vācu krustneši nepilnu simts gadu laikā pakļauj gan Latgaļu valsti, gan visu Latvijas teritoriju un padara latviešu senās ciltis – kuršus, latgaļus, lībiešus, sēļus un zemgaļus par vergiem. Līdzi viņi atnesa katolisku ticību – reliģiju. Cilvēkus šajā ticībā kristīja ar varu, tādā veidā pievēršot viņus savai impērijai un izmantojot reliģiju kā kontroles mehānismu. Kāpēc tā notika? Es pieļauju, ka Dievs ļāva izveidoties brīvas Latvijas, tajā laikā Latgaļu valstij, jo pamatā bija tēvi, kuri bija ticējuši uz Kristu. Kurš ļauj apzināties cilvēkam, ka viņš ir brīvs? Kurš ir Glābējs un Atbrīvotājs? Kurš dara brīvu no iekšienes? Jēzus! Bez Bībeles, bez Svētajiem rakstiem, bez Dieva atklāsmes cilvēks nevar zināt, kas viņš ir un kādiem mērķiem radīts, jo viņam ir instinkti kā dzīvniekam. Kāda ir mana un tava nozīme? Kāda ir Kristus draudzes nozīme Latvijai? Tagadējā Latvija bija sadalīta daudzās mazās ķēniņu valstiņās. Ir daudz liecību par to, kā viņi dzīvoja un kam ticēja. Vēstures avotos ir ļoti skaidri minēts, ka viņi piekopa totālu elkdievību. Tās bija pilnīgas pagānu tautas, bet, ja ņem vērā to, ka pirms divtūkstoš gadiem tur ieradās misionāri no Jeruzālemes, tad tur atradās cilvēki, kuri apzinājās, kam viņi bija radīti. Dievs bija dāvājis viņiem iespēju proklamēt savas valstiņas un savā ziņā baudīt brīvību. Ja arī viņi nebūtu dzirdējuši par Kristu, tad, jebkurā gadījumā, tā ir Dieva žēlastība, ka tauta var dzīvot brīvībā. Kas sekoja elkdievībai? Tai sekoja sods. Dievs kā soda instrumentu izmantoja vācu tautu. Tieši tāpat kā Bībelē, kur mēs lasām, ka pret Izraēlu izmantoja filistiešu, sīriešu, ēģiptiešu un citas tautas, kas okupēja un paverdzināja Izraēlu toreiz, kad viņi atkrita no Dieva. Cilvēki, kuris dzīvoja šeit, mūsu pirmtautas, atkrita no Dieva. Pastāvēja elkdievība, kurai sekoja sods. Ar krustu un zobenu atnāca krustneši un padarīja latviešus par vergiem.

1694. gads ir tā saucamie Zviedru laiki. Zviedrijas karalis bija protestants. Latvijā katoļu baznīcās Bībele bija latīņu valodā un to apzināti slēpa no bauriem un vergiem, kuriem nav jāzina, kam viņi ir radīti. Vergiem nav jāzina, ka viņi ir radīti brīvībai, tāpēc Bībele tika rūpīgi slēpta katoļu baznīcās un dievkalpojumus Latvijā noturēja latīniski. Vergs knapi zināja savu dzimto valodu, kur nu vēl latīniski. Zviedru laikā Zviedrijas karalis pavēlēja iztulkot Bībeli latviešiem latviešu valodā. Draugi, tā ir Dieva žēlastība! Zviedrijas karalis bija protestants, luterānis, kurš uzsvēra Dieva žēlastību. Bībele tā ir nesamaksājama, nenovērtējama vērtība, dzīvs Dieva vārds. Karalis pavēlēja iztulkot un tā tapa Ernesta Glika tulkojums. Viņš iztulkoja mūsu mazajai tautai Dieva vārdu. Vai zini, kas notika tālāk? Pēc tam atvēra baznīcas skolas zemnieku bērniem, kur viņiem mācīja Bībeli, un mūsu tauta lēnām sāka saprast, kam Dievs viņus ir radījis. Viņi sāka apzināties sevi kā tos, kuri ir radīti brīvībai. Paldies par Ernestu Gliku. Paldies par Zviedrijas karali. Lai dzīvo karalis! Tā bija viņa pavēle. Salīdzinot ar citām, mums naidīgām pretvarām, zviedru laiki ir vieni no latviešiem lojālākajiem laikiem. Ko tu darītu bez Bībeles? Paldies Ernestam un Zviedrijas karalim, ka viņi mums iedeva pašu vērtīgāko – Bībeli latviešu valodā. Kas notika pēc tam? Latvieši sāka lasīt Bībeli un ieraudzīja, ka tā nav jābūt, ka mums nav pašiem sava valsts un ka mēs esam uz savas zemes un tomēr svešas varas pār mums valda. Viņi par to sāka domāt un auga gan pārticība, gan labklājība.

Pēc tam sekoja briesmīgs karš – Ziemeļu karš. Valmierā pēc šī kara palika dzīvi tikai trīsdesmit seši cilvēki, lai gan pašlaik tur ir divdesmit seši tūkstoši cilvēku. Vidzeme tika pilnībā nopostīta. Pēteris I un Krievijas armija pilnībā izpostīja Vidzemi, lai zviedru karalim šeit nebūtu nekāda atbalsta punkta. Karš, kurš skāra Vidzemi, konflikts starp Krieviju un Zviedriju, noritēja ar šausmīgām nežēlībām. To ģenerāļu vārdā, kuri komandēja krievu armiju, šobrīd Krievijā ir nosauktas dažādas vietas, piemēram, lidosta. Tie ir viņu varoņi, bet ne mūsu. Papildus karam bija arī mēris, kurš pļāva cilvēku dzīvības. Kad karš beidzās, cilvēki bija nogalināti, nomiruši no mēra vai slēpās mežos un purvos. Es zinu, ka Limbažos pēc šī kara bija palikušas viena vai divas mājas. Pēc Ziemeļu kara Latviju pārņēma šausmas. Sākās totāla bezcerība un nodzeršanās. Bija simtiem krogu un tikai dažas skolas.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, pēc Ziemeļu kara, Latvijā parādījās vācu brāļi no Hernhūtes. Šoreiz viņi atnesa mums nevis krustu un zobenu, bet nāca ar Bībeli, ar Svēto Garu un mācīja latviešiem Dieva vārdu. Viņi pulcējās pa mājām un veidoja mājas grupas. Viņi nebija ne luterāņi, ne katoļi, bet viņi bija Bībeles ticīgie. Čehijā ir Jana Husa piemineklis, un es gribu būt šajā vietā, jo viņš savā ziņā ir mūsu tēvs. Kristīgā atmoda, kas sākās Čehijā, pārsviedās uz Latviju. Nevis reliģioza, bet kristīga atmoda, Svētā Gara atmoda. Valmierā tika uzcelts pirmais skolotāju seminārs. Jūs, skolotāji zināt, no kurienes ir jūsu saknes? Bija daži dižciltīgi Latvijas iedzīvotāji ar nelatviskiem uzvārdiem, kuri ticēja Kristum un atbalstīja hernhūtiešu brāļus. Viņi atvēra savas muižas, deva savus līdzekļus, kur viņiem pulcēties. Šī kustība tā izpletās pa Latviju, ka tūkstošiem zemnieku sāka celt saiešanas namus. Brīvdabas muzejā šobrīd vienu no šādiem namiem atjauno. Pa logu var redzēt, kā visu restaurē. Tur bija redzami daudzi soli, mācītāja kambaris. Tur nav tā kā pieņemts baznīcā, bet tur ir ērtas telpas, kā tajā laikā. Zemnieki kļuva turīgi. Dievs sāka svētīt latviešus. Latvieši lasīja Bībeli un ievēroja baušļus. Krodziniekiem nācās pārcelties uz citurieni, jo krogi bija tukši un arī cietumi bija tukši. Nebija, kas dzer un nebija, kas sēž cietumā. Interesanta piezīme, ka tradicionālā baznīca arī tukšojās. Tā laika luterāņu baznīca kalpoja vācu muižniecībai. Viņi mācīja un sludināja to, kas bija izdevīgi un vajadzīgi vācu muižniecībai, lai turētu verdzībā un nodzirdītu latviešu tautu. Tas ir fakts. Taču latvieši bija iepazinuši dzīvo Dievu. Latvieši pirmo reizi pēc simtiem gadu okupācijas un verdzības apzinājās sevi ne tikai kā brīvus cilvēkus, bet arī kā tautu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka piecdesmit kilometru rādiusā saiešanas namos uz dievkalpojumiem saplūda kopā cilvēki no visa novada. Viņi sanāca kopā un dziedāja, lūdza Dievu. Viņiem bija dievkalpojumi. Latvieši sāka vērot viens otru un saprata, ka mēs taču esam tauta un mēs esam daudz, un mums ir sava zeme. Mēs redzam Dieva vārdā, ka mēs bijām nolādēti, jo pretojāmies Dievam, bet tagad, Dievs, mēs atgriežamies pie tevis. Dievs, svētī Latviju! Mūsu himna „Dievs, svētī Latviju” ir no hernhūtiešiem. Baumaņu Kārlis ir saistīts ar hernhūtiešu brāļiem. Tieši viņš, šis nepazīstamais dzejnieks, uzrakstīja mūsu himnu „Dievs, svētī Latviju”. Dievs, es, lūdzu, svētī Latviju! Kam gan vēl ir tāda himna, kā mums? Uz ko norāda mūsu himna? Uz to, ka mūsu saknes ir Jēzū Kristū! Tas, ka mēs esam kā tauta, ir pateicoties Dieva žēlastībai un vācu brāļiem, Ernestam Glikam, zviedru karalim un apustulim Andrejam. Tieši no šiem brāļiem, no šīs tautas kristīgās kustības cēlās pirmā Latvijas inteliģence – pirmie līderi, dzejnieki, rakstnieki, skolotāji, mācītāji, kuri spēja vienot tautu. Par nožēlu jāsaka, ka daudzi pēc tam atstāja Kristu un kļuva par boļševiku revolucionāriem, līdzīgi kā Staļins, kuru māte ielika mācīties kristīgā seminārā, bet viņš nepakļāvās autoritātēm. Viņš tika izsviests no kristīgā semināra un kļuva par diktatoru un slepkavu. Ļoti daudzi jaunstrāvnieki, latviešu inteliģence un vadība vēlāk novērsās no dzīvā Dieva.

Bet latvieši apzinājās, kam viņi ir radīti un 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Tas bija Latvijas valdības sākums un Latvijas neatkarības proklamācijas diena. Kāpēc tas varēja notikt? Tāpēc, ka Dievs svētīja Latviju un radīja tādus apstākļus, ka Vācija un Krievija savā savstarpējā karā vienkārši sabruka. Vienīgais reālais spēks, kurš spēja kontrolēt gan Krieviju, gan arī Latviju, bija latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki bija tuvākie Ļeņina apsargi. Kad nāca uzbrukumā latvieši strēlnieki, tad baltgvardi panikā bēga, izdzirdot vien to, ka nāk mūsu strēlnieki. Kāpēc viņi baidījās? Hernhūtiešu gars! Ticību gan daudzi bija atstājuši, bet principi bija palikuši. Mēs esam radīti brīvībai, un mēs esam par savu valsti, savu Latviju. Tāpēc nav arī pareizi, ka šodien nosoda latviešu leģionārus un sauc viņus par fašistiem. Draugi, abās pusēs karojošie cilvēki cīnījās par savu valsti tā, kā viņi tajā brīdī saprata. Vieni cīnījās vienā pusē un otri otrā pusē, arī brālis pret brāli. Tomēr daudziem bija šī brīvvalsts ideja, ka mēs esam radīti brīvībai.

Vai tu sāc saprast, kāda ir tava loma tajā visā? Kurš tad ir Kristus vārda nesējs mūsu tautā? Kurš ir tas, kuram ir pieeja pie Tēva? Kurš ir tas, kuram ir Bībele? Kurš ir tas, kurš spēj tautai mācīt Dieva vārdu? Kurš ir tas, kurš spēj pateikt, ka tu esi radīts brīvībai? Latvija kārtējo reizi ir ļoti nestabilā stāvoklī. Kaut arī politiski Latvija skaitās brīva valsts, taču tā tāda nav. Es nezinu, kas būs nākotnē, ja mēs nelūgsim un nedarīsim to, ko Dievs mums ir uzticējis. Ejiet un dariet par mācekļiem savu tautu! Hernhūtieši bija tie, kurus Dievs lietoja, lai šodien būtu Latvijas brīvvalsts. Šodien draudze „Kristus Pasaulei” un visas citas draudzes, kas tic uz Kristu, lūdz par savu zemi un kalpo Dievam no visas savas sirds, dvēseles, spēka un prāta, ir tie, kuri ir pamats Latvijas pastāvēšanai. Vai tu saproti savu nozīmi un savu atbildību, latvieti? Ne ar zobenu, bet pirmkārt, ar lūgšanām. Ne ar politiku, bet ar lūgšanām, evaņģelizāciju un mīlestību. Ko Kristus draudze nozīmē Latvijai? Tā nozīmē visu! Izšķirošā nozīme Latvijai bija, ir un būs Dievam un Viņa draudzei šeit, šajā teritorijā. Ja Latvija arī šodien vēl ir brīva, tad tikai pateicoties tam, ka šeit vēl ir draudzes, kas lūdz Dievu par savu zemi, savu tautu un dara Viņa gribu. Latvija ir brīva mūsu dēļ. Es zinu, ka daudziem tās liekas muļķības, ko es šeit runāju. Politiķi, lasiet un pētiet vēsturi un nelaidiet garām tās vietas, kur ir pieminēts Kristus, draudze un hernhūtiešu atmoda! Mums ir skolas, izglītība un psihologi, bet no kurienes jūs visi esat šeit? Hernhūtiešu laikā Vidzemē lasītprasme bija augstākā līmenī, nekā Francijā. Visa slava un gods Dievam! Šī bija, iespējams, lielākā atmoda Eiropas vēsturē. Brāļu draudžu atmoda, kas sākās Čehijā, bija ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.

1919. gada 11. novembris. Pagājušajā sestdienā bija Lāčplēša diena. Es arī biju Daugavmalā un nedaudz piedalījos. Tur bija salikts tik daudz svecīšu un arī cilvēku bija ļoti daudz. Ne visi, bet daudzi latvieši vēl zina, kam viņi ir radīti. Lāčplēša diena bija diena, kad pēc tam, kad Latvijas valsts bija proklamēta, vēl bija jāizcīna sava brīvība. Bermontieši, Krievijas un Vācijas sabiedroto karaspēks ar pieckārtīgu pārsvaru iekaroja Latvijas teritoriju, bet nepakļāva Rīgu. Rīgas sargi to nosargāja, lai mēs šodien varētu šeit brīvi sapulcēties, jo kāds par mums lūdza Dievu. Vēlreiz paldies karalim! Paldies Ernestam Glikam, vācu brāļiem hernhūtiešiem, Valmiermuižas īpašniecei fon Hallartei un visiem pārējiem. Es ticu, kad pēc simts gadiem Latvijā sludinās Dieva vārdu milzu draudzēs, kad visi krogi un cietumi Latvijā būs vēsture, tad skolās bērniem mācīs un teiks paldies arī daudziem no mums, kuri esam slavējuši un lūguši Dievu tā, ka mūsu lūgšanas vēl pēc simts gadiem Dievs dzird un sargās mūs. Es ticu tam. Brīvība! Ko nozīmē Kristus draudze Latvijai? Visu!

Vai mums nav interesanta vēsture? Līdzīga kā Izraēlam Bībelē. Arī viņiem brīvība bija jānosargā un viņi to nosargāja.

Ulmaņa laikos Latvijas brīvvalsts ar Dieva godināšanu un īpašu dedzību pēc Viņa lietām īpaši neizcēlās. Rezultātā 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS karaspēks. Sekoja izsūtīšanas, slepkavības un terors. Mums vajadzētu mācīties no pagātnes kļūdām. Mēs varētu mācīties no tēvu kļūdām un neatkārtot tās. Dieva ignorēšanas sekas bija okupācija.

1986. gadā Helsinkos tika dibināta grupa „Helsinki 86”. Tie bija cilvēki, kas apzinājās, ka šī zeme Latvija pieder mums, latviešiem un ka mēs esam radīti brīvībai. Vai tu esi dzirdējis par organizāciju „Helsinki 86”? Tie bija pirmie, kuri vēl Padomju laikā demonstratīvi nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas nozīmē, ka viņi atgriezās pie saknēm. Viņi publiski atgādināja latviešiem, ka viņi ir radīti brīvībai. Mums šodien ir jānoliek slava un gods Jēzus priekšā un jāatgādina latviešu tautai, kur ir viņu saknes, lai viņi to apzinās, saprot un spēj nosargāt savu brīvību. Lai viņi spēj izcīnīt, apzināties un saprast, kur ir viņu saknes – Jēzū Kristū. Dievs ir pāri visam. Kas šodien notiek mūsu valstī? Liekas, ka čekisti perfekti pārzina visas šīs lietas, ko es sludinu. Ar čekistiem es simboliski domāju austrumu pretvaru, kas šķeļ mūsu sabiedrību savās interesēs un cenšas atkal pakļaut mūsu valsti, kā viņi to jau izdarīja Ukrainā. Tur visi tie, kas apzinās sevi par brīviem, sēž cietumos. Tautas līderi sēž cietumos. To pašu viņi grib panākt arī šeit. Vai tu zini, ko tas nozīmē tieši mums? Tas nozīmē jebkādu evaņģēlisko draudžu darbības izbeigšanu! Ir tāda sajūta, ka viņi zina, no kurienes Latvijai un latviešiem ir spēks. Viņi zina, no kurienes ir brīvība. Tas tika apzināti slēpts visus šos gadus, taču mēs to zinām. Arī tagad viņi apzināti apmelo draudzes internetā, rakstot dažādus komentārus. Ir speciāla organizācija – Sektu apkarošanas komiteja. Es brīnos, kā Latvijā tādas organizācijas vispār reģistrē. Sātans ir melis, un viņš ir ļoti viltīgs. Šie cilvēki strādā, apmelojot draudzes. Tas nav normāli, ka kristieši tiek saukti par sektantiem. Inkaunterā bija kāda meitene no Amerikas, kura tur ir nodzīvojusi četrus gadus. Viņa stāstīja, ka Amerikā viņai ir tāda pati draudze, kā mums un viņi dzied tādas pašas dziesmas, kā mēs, bet Amerikā viņu un viņas draudzi nekad neviens nav nosaucis par sektanti vai sektu. Tā ir Amerika. Vai starp mums šeit ir kāds, kurš nebūtu nosaukts par sektantu? Amerikas saknes arī ir kristīgā atmoda. Pēdējais kristiešu prezidents bija Džordžs Bušs, kurš atbalstīja kristīgās vērtības un kuru ievēlēja, pateicoties draudzes lūgšanai. Salīdzinot ar Ameriku, mums ir vajāšanas, bet salīdzinot ar musulmaņu valstīm, mums galīgi nav vajāšanas. Lūk, kāpēc ir šis pretīgais sauklis – sekta. Kā svešas valsts politiķiem izdevās tā nomelnot draudzi, ka cilvēki pa gabalu bēg no mums? Kā viņiem tas izdevās? Draugi, mēs lūgsim un sludināsim, ka garīgā atmosfēra tā izmainīsies, ka katrs latvietis apzināsies, kur ir viņa saknes. Viss mainīsies! Dievs ir pavisam labs!

Pēc „Helsinki 86” grupas aktivitātēm 1990. gada 4. maijā tika atjaunota 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā bija mūsu valsts neatkarības atjaunošana. Pēc tam bija barikāžu laiks. Latviešu tautai kārtējo reizi nācās nosargāt savu brīvību. Bija cilvēku upuri gan starp latviešiem, gan krieviem. Tas bija laiks, kad latvieši un krievi bija vienoti, jo gan Krievijā, gan Latvijā bija tā saucamā perestroika un tautas apzinājās, ka viņi nav radīti komunismam vai verdzībai, bet gan brīvībai. Bija neparasta vienotība. Tad kādu dienu televizors pēkšņi vairs nepārraidīja neko, bija klusums. Klīda runas – omonieši, specnazs, šaušana un terors. Krievijas armija tika vilkta klāt Latvijas robežai. Daudzi patrioti jau sāka domāt par to, kā viņi dzīvos pie jaunā režīma, jo tūlīt būs varas maiņa. Bija jānosargā brīvība un viņi nosargāja.

Tagad ir 2012. gads un Latvijai ir pienācis bīstams posms. Neskatoties uz krīzi, Latvija ir uzplaukusi un labklājības līmenis ir pietiekami normāls. Nav ko slavēt padomju laikus, jo visiem bija darbs, bet nebija, ko ēst. Kurš no jums šobrīd ir badā? Mums ir brīvība un mēs nezinām, ko darīt ar to. Mēs aizmirstam nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šī jaunā atmoda 1990. gada 4. maijā, bija atmoda, kad latviešu tauta lūdza Dievu. Televīzijā visur pārraidīja, kā Ieva Akurātere dziedāja: „Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem, saved to mājās…” un visi raudāja. Tauta lūdza Dievu un tanki neiebrauca Latvijā. Pēc tam draudzes pildījās ar cilvēkiem un Latvijā bija ne tikai nacionāla, bet arī garīga atmoda. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Es tajā laikā biju narkomāns un dzērājs un atceros, ka satiku draugu uz ielas un aicinu viņu iet iedzert, bet viņš tā mierīgi atsaka, ka iet uz baznīcu. Man nebija nekādu aizspriedumu par to, ka viņš iet uz baznīcu. Tajā laikā neviens neskaloja smadzenes par sektām. Visi gāja uz baznīcu, vienalga kādu, ka tikai sludina Kristu. Draudzes bija pilnas ar cilvēkiem. Pie Nometņu ielas bija draudze, kur bija ap divi tūkstoši cilvēku. Mēs daudz ko nezinām. Tagad tur ir tukšs, vien daži cilvēki. Cik ātri mēs aizmirsām savas saknes! No kurienes mums ir brīvība?

Tātad:

1)             Apzināties sevi kā to, kas radīts brīvībai.

2)             Brīvība ir jāproklamē. Es apliecinu savu brīvību.

3)             Ir jāizcīna sava brīvība.

4)             Jāpaliek uzticamam savam sākotnējam ideālam.

Mēs esam tajā posmā, kad jāpaliek uzticamam saviem sākotnējiem ideāliem. Dievs, mūsu sākotnējais ideāls ir „Dievs, svētī Latviju!”.

Tev nav jākaunas par to, ka tu esi latvietis un par to, ka pirmkārt, tu esi kristietis, jo mūsu nozīme Latvijai ir izšķirošā.

Ak, Kungs, Tu zini visas tās šausmas, ko ir piedzīvojusi mūsu tauta. Dievs, Tu izglābi mani, atbrīvoji un dziedināji mani. Tu izredzēji mani. Tu esi pacēlis cilvēkus, Dieva bērnus, savus kareivjus, kas nes Tavu patiesību un tur Tavu karogu, kas pulcē tautu – Latvijas tautu zem viena karoga, zem Tava karoga, Kungs. Jo Tu esi mūsu karogs, Dievs. Es lūdzu, lai mūsu latviešu tauta apzinās, kam viņi ir radīta. Ka viņi apzinās, kas ir tas ceļš, kā iegūt brīvību, kas ir viņu saknes. Dievs, lai viņi apzinās savu Radītāju un Tēvu, ka viņi nav bāreņi. Lai viņi apzinās šo brīnišķīgo himnu, ko mēs dziedam, jēgu šiem vārdiem – Dievs, svētī Latviju! Tēvs, es lūdzu, ka es un mana draudze, ka mēs ejam, cīnāmies un lūdzam. Ka mēs šajā labklājības laikā, laikā, kad jaunajai paaudzei aizmirstas no kurienes viņi un viņu senči ir nākuši, kādā verdzībā ir dzīvojuši. Dievs, ka mēs pastāvam uzticami sākotnējiem ideāliem. Dievs, Tu esi mūsu valsts dibinātājs. Es šodien proklamēju jeb svinīgi paziņoju Kristus valstību Latvijā! Mēs proklamējam Kristus valstību Latvijā! Brīvība! Un mēs izcīnīsim un paliksim uzticami savai proklamācijai, saviem tēviem. Aleluja! Jo mēs zinām savas saknes un noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa. Mēs noliekam slavu un godu Kristu, Tavā priekšā! Aleluja! Mēs noliekam slavu un godu visu to cilvēku priekšā, kas ir nesuši Tavu labo vēsti mums, latviešu tautai. Aleluja!” 

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska