Ko Tēvs grib dot saviem bērniem?

Šodien ir brīnišķīga diena un būs interesanta tēma.
Nebūs nekāda īpašā mācība ar punktiem, bet būs „urā!”. Tātad šodienas tēma ir „Ko Tēvs grib dot saviem bērniem?” Ko Debesu Tēvs grib dot mums, saviem bērniem? Tu zini, ka visi tie, kam Dievs devis no Sava Svētā Gara, visi, kas baudām no Viņa, esam Viņa izglābti? Mēs savā starpā esam viena miesa. Katrs savā starpā un savā vietā locekļi – mēs esam liela Dieva ģimene. Mums ir Tēvs debesīs. Tā arī Jēzus māca mūs lūgt: „Mūsu Tēvs debesīs…” Nevis tikai mans, bet mūsu Tēvs debesīs. Gan tavs personīgs, gan mūsu. Ja arī zemes tēviem nepietiek laika mums katram veltīt pienācīgu uzmanību, tad mūsu Debesu Tēvam ir pārpārēm laika priekš manis un tevis personīgi.

Šodien liecībā mūsu draudzes māsa liecināja, ka apkārt nebija ne draugs, ne kāds cits, kas dotu tik daudz uzmanības, cik viņai vajadzēja. Tāpēc viņa bija depresijā, bija slimnīcā un gribēja, lai kāds par viņu rūpējas, atnes banānus, parunā ar viņu un pažēlo. Bet no tā brīža, kad viņa pa īstam iepazina Dievu kā savu Tēti un tika atbrīvota no šīs atstumtības, viņai pietiek ar Debesu Tēvu, kuram priekš viņas vienmēr pietiek laika. Ne tikai Debesu Tēvs. Arī man minimāli priekš viņas reizēm ir laiks, bet viņas mājas grupas vadītājai priekš viņas ir vēl vairāk laika. Bet numur viens ir mūsu Tētis debesīs. Viņam visa slava un viss gods!  

Ko tēvs grib dot saviem bērniem? Es šo sprediķi varētu nosaukt arī citiem vārdiem – „Kļūsti par labāko!” Lūk, to arī grib Debesu Tēvs. Kļūsti labākais!

„Es, presbiteris, savam mīļotajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. Mīļais, es tev novēlu visās lietās tādu labklājību un veselību, kāda jau ir tavai dvēselei. Jo es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un liecināja par tavu patiesību, ka tu dzīvo jau patiesībā. Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 1:1-4)

Apustulis Jānis raksta savam māceklim Gajam, kurš arī acīmredzot bija kalpotājs draudzē, un kuru Jānis pārraudzīja un aprūpēja.

Dievam nav lielāks prieks kā tad, kad Viņš dzird, ka mēs – es un tu, dzīvojam patiesībā. Un patiesība ir tāda, ka caur Jēzus Kristus upuri mēs esam svēti un pilnīgi. Un patiesība ir tāda, ka Dievs grib, ka mēs līdzināmies, atjaunojam savu prātu un savu uzvedību, līdzību pēc tā, kas mājo mūsos, pēc tā, kas mēs jau esam Jēzū Kristū. Svētais Gars, Jēzus, kas mūsos, ka mēs atjaunojamies un domājam, kā Viņš. Un zini, Viņš ir labākais! Viņš ir numur viens! Mūsu Debesu Tēvs grib, ka mēs dzīvojam patiesībā un kļūstam līdzīgi Viņam – numur viens! Es nerunāju par to, ka mums ir jākļūst pārākiem par citu cilvēku. Nē, es šeit runāju par to, ka mums jākļūst pilnīgiem, labākiem tajā, ko spējam paveikt pie sevis, pie sava rakstura, labākais, ko varam izdarīt. Kļūsti labākais! Ne tādēļ, lai paaugstinātos pār kādiem cilvēkiem, bet lai būtu labākais, lai būtu tuvāk Viņam – līdzīgāks Jēzum Kristum. Panākumi – tuvāki, vairāk, labāki, maksimāli itin visā – ģimenē, raksturā, finansēs, kalpošanā. Esi labākais! Nekad neatkāpies un nekad nepadodies! Lūk, tāds ir mūsu Tēvs debesīs.

Apustulis Jānis rakstīja Gajam. Viņš bija Gaja garīgais tēvs. Lasot Dieva vārdā par Pēteri un Pāvilu, var redzēt Dieva aicināto cilvēku mīlestību pret cilvēkiem, jo viņi mīl ar Dieva mīlestību. Tāpēc Jānis saka šos vārdus: „Man nav lielāka prieka..” Pats par sevi saprotams, ka tā ir Dieva griba un Dievam ir prieks, bet arī Jānim ir prieks, ka viņa bērni dzīvo patiesībā, ka viņi cīnās, iet, neapstājās un ir patstāvīgi. Viņi nav vergi, bet – brīvi. Viņi nav nedomājošas būtnes vai pelēkā masa – vadāmā masa, kas tic visam, ko parāda pa televizoru, un kuri to vien grib, lai viņiem dod šņabja pudeli, vakara seriālu, ar ko pārgulēt un viņš ir laimīgs, viss ir kārtībā. Viņi vēlas, lai viņiem ir saimnieks, šefs – kāds, kas par viņiem rūpējas. Tie ir nepastāvīgi, nebrīvi, kontrolēti cilvēki, kas vienmēr izpilda kāda vēlmes. Viņi vienmēr ir ekspluatēti. Dievs ir radījis tevi brīvībai! Sālamans saka, ka atkarība un baidīšanās no cilvēkiem noved pie pazušanas. Patstāvība nozīmē, ka, jā, kāds par tevi rūpējas un lūdz Dievu, taču tu pats patstāvīgi pieņem lēmumus un ej. Tu esi spēcīgs un stiprs savā Kungā, Jēzū Kristū. Tu akli neizpildi katru padomu. Tu pārbaudi, pats lasi Bībeli un meklē atbildes. Tu esi brīvs! Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš – Jēzus Kristus. Bībelē ir skaidri teikts: „Jūs iepazīsiet Jēzu Kristu, un Viņš jūs darīs brīvus.” Jūs iepazīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus. Kas tevi dara brīvību? Patiesība! Par ko Jānim ir prieks? Par to, ka viņa bērni dzīvo patiesībā un brīvībā.

„(..) un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un priesteriem, kas valdīs pār visu zemi.”(Atklāsmes 5:10)

Kas tu esi? Par ko Dievs tevi ir padarījis? Par ķēniņu un priesteri. Vecās Derības laikā reti kurš cilvēks bija tiešām personīgi Dieva vadīts. Bija atsevišķi cilvēki, kuri tiešām reāli redzēja Dievu, bet viss turpmākais notika ar rituālu un likumu palīdzību. Bet bija tie, kuri paši dzirdēja no Dieva. Valstī bija arī ķēniņi, kuri nodibināja kārtību un nepaklausības gadījumā draudēja sods. Bija arī priesteri, kuri upurēja un iedibināja arī Dieva ieliktu dievkalpojumu kārtību, uzvedības kārtību un attiecību ar Dievu kārtību, kādas bija jāievēro. Visbiežāk šī kārtība, šīs attiecības ar Dievu tika ievērotas tikai tāpēc, ka tev tā norādīja darīt. Bet tu esi radīts brīvībai. tu esi iepazinis Jēzu Kristu, un tu esi brīvs. Tev vienmēr nevajag, lai kāds tev kaut ko norāda un baksta. Tas nav nepieciešams. Ja tu esi brīvs, tu pats esi attiecībās ar Dievu. Šeit netiek runāts, ka tev nav jāpaklausa vadītājam. Bet, kāpēc tu paklausi un vai tu saproti, kāpēc tu paklausi?

Ko Tēvs grib saviem bērniem? Ko es gribu draudzei un savai grupiņai, un savai ģimenei? Es jūs mīlu! Un tiem, kuri man ir tuvāk, es varu izrādīt vairāk mīlestības. Kāda ir Dieva mīlestība? Ko Tēvs grib? Ne tikai paņemt klēpī un paglaudīt galviņu: „Labs puisītis, mīļš puisītis! Laba meitiņa, mīļa meitiņa! Ko tu vēlies? Visu tev došu!” Labs tēvs savus bērnus audzina ne tikai ar maigumu, bet arī ar stingrību. Viņš iemāca disciplīnu, iemāca būt patstāvīgam, lai viņi savās dzīvēs spēj būt brīvi, dzīvot patiesībā un uzvarēt. Lai viņi nav pelēkās masas vai kādu politiķu upuri, vai kādu cilvēku vai velna upuri. Ka viņi ir pareizās attiecībās ar Dievu, personības, patstāvīgi cilvēki ar stāju. Tu gribi būt personība ar stāju, patstāvīgs un brīvs! Lūk, tāda ir Tēva mīlestība un Viņa griba! Lūk, tā ir mīlestība. Parasti pasaulē un bieži vien arī draudzē tas tiek pārprasts. Ja tev nepateica pa prātam, „nepaglaudīja pa spalvai”, izteica par maz komplimentu, par maz uzslavas, skatienu un uzmanības, par maz mīlestības, kaut kas par maz sajūtu līmenī – nav maiguma. Draugs, atceries, vai tev kaut ko pateica vai norādīja – tā ir mīlestība. Es vēlos, ka tu dzīvo patiesībā, svētumā, ka tu esi patstāvīgs un visā uzvari! Es gribu, lai mani bērni uzvar!

Ko mātes un tēvi grib saviem bērniem? Protams, dažiem no jums tas ir tikai sapnis, ko jūs gribat, jo seko maza darbība. Bet reāli, ko jūs gribētu saviem bērniem? Vai negribat, ka viņi ir laimīgi, pareizi apprecas, ir bagāti? Kurš no jums nevēlas, lai jūsu bērni būtu fiziski un garīgi veseli? Ko jūs gribētu saviem bērniem? Vai negribētu, lai viņi ieņem normālu vietu sabiedrībā, draudzē, kalpošanā un atstāj kādas pēdas aiz sevis? Kādus jūs gribat viņus redzēt? Stiprus, ar stāju, kuri nav kā niedre, kuru šurpu turpu šauda vai kā mākoņi, kurus vējš dzenā? Vai tu gribi, ka tavi bērni patstāvīgi spēj uzvarēt un iziet cauri šai dzīvei ar uzvarā paceltu galvu? Kādus tu gribi redzēt savus bērnus? Un kā tu domā, vai to var panākt tikai un vienīgi tad, ja „glaudi pa spalvai”? Mīļumam un labumam ir jābūt, bet, ja tu nespēj iemācīt patstāvību, nespēj norāt, kad nepieciešams, draugs, tad tu neizaudzināsi veselu bērnu. Mums šodien nezin no kurienes vēji ir atpūtuši to, kā ir jāmāca bērni. Draugs, es apzinos, ka to, kā šobrīd māca no augšas, kā ir jāaudzina bērni, kad viņam ļauj iet, kur grib, skatīties, ko grib, lai paši izlemj. Tā tiek audzināta lūzeru paaudze. Kādus tu gribi redzēt savus bērnus?

Šveicē tika izdarīts pētījums, ka kopš brīža, kad ieviesa likumu, ka bērnus nevar disciplinēt, daudzkārtīgi ir palielinājusies vardarbība ģimenē un pusaudžu cietsirdība. Daudzkārtīgi. Kur loģika? Lūk, tur ir Dieva griba, ka Viņš mūs vēlas redzēt patstāvīgus, ar raksturu, spēcīgas personības, kuras spēj iziet cauri šai dzīvei, atstāt pēdas aiz sevis un izpildīt Dieva misiju šeit virs zemes, ko Dievs ir paredzējis. Būt laimīgam, svētītam, bagātam! Aleluja!

Jānis rakstīja savam bērnam, savam māceklim Gajam, ka viņam nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka viņa bērni dzīvo patiesībā. Un man nav lielāka prieka, kad es dzirdu liecības šeit draudzē. Kaut kas ir noticis un kaut kas ir izmainījies. Kad tu redzi, ka iet laiks un cilvēks kļūst patstāvīgs, tad ir prieks. Cilvēks neko nemācēja – ne strādāt, neko citu. Šeit sēž mūsu draudzes māsa, kura bija lūzeris, bez darba, ar augstāko izglītību. Viņa nevarēja atrast darbu, lai gan bija augstākā izglītība, un mamma rūpējās par viņu. Tagad viņa strādā jau 3 – 4 gadus. Lūk, par ko viņu bija padarījusi izglītības sistēma. Mēs nevaram vainot kaut kādu sistēmu vai izglītību, jo katrs cilvēks atbild pats par sevi. Trūkumi sistēmās būs vienmēr.

Es gribu, ka tu kļūsti labākais itin visā, bet ne ar visiem līdzekļiem. Ir tāds teiciens, kad, lai dabūtu labus rezultātus visi līdzekļi ir labi. Tas ir nepareizi! Labi ir tikai tie līdzekļi, kurus atļauj lietot Dievs. Ka mēs ejam godīgi, ne negodīgi pa šo dzīvi. Ka mēs ejam pareizi, cienot otru cilvēku un neignorējot Dieva gribu. Visi līdzekļi nav labi. Kļūsti par labāko!

Tu esi ķēniņš un priesteris! Ķēniņš valda, un priesteris pats ir personīgās attiecībās ar Dievu. Tu esi personīgās attiecībās ar Dievu un pats valdi pār savu dzīvi un sevi. Lūk, ko es gribu! Kļūsti labākais šajā jomā!

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.”(Ebrejiem 4:13)

Ne man, mācītājam, ne grupas vadītājam, ne mammai, ne tētim, ne savam darba priekšniekam, bet galā tu atskaiti dosi Dievam, tu dosi norēķinu par savu dzīvi, kā tu esi viņu nodzīvojis. Lūk, patstāvīgi cilvēki. Es vēlos, ka jūs paši katrs esat patstāvīgi un spējat katrs dot norēķinu Dieva priekšā ne tikai tāpēc, ka cilvēki norādīja, bet tāpēc, ka paši esat patstāvīgi. Es vēlos savus bērnus redzēt patstāvīgus, ar stāju, spēcīgus, bagātus, veselus un auglīgus itin visā. Es vēlos savus bērnus redzēt un arī redzēšu politikā, arī augstos amatos. Es ticu, ka pienāks brīdis, ka šeit no mūsu vidus būs ministri un varbūt pat prezidents. Ne tie ir mūsu galvenie mērķi, bet es ticu tam. Es gribu, ka mani bērni dzīvo patiesībā, ka mani bērni uzvar. Kļūsti par labāko, jo to Tēvs grib saviem bērniem.

Norēķinu mēs dosim Dievam. Es varu tev parādīt virzienu, es varu tevi norāt, samīļot. Tēvs grib, ka bērns iemācās būt patstāvīgs, dzīvot tīrībā, uzvarā. Es varu tikai norāt, parādīt, disciplinēt, mācīt. Kam paredzētas visas šīs Bībeles skolas un sprediķi? Kam tas viss vajadzīgs? Es mācu!

Bērniem attiecībās pret pieaugušajiem starp vārdu laiks un mīlestība ir vienlīdzības zīme (laiks = mīlestība). Ja tu pavadi laiku ar bērniem, tad viņi uzskata, ka tā ir mīlestība. Lūk, tā bērni redz pieaugušos – ja viņi pavada laiku kopā ar mani – viņi mani mīl, bet, ja viņi nepavada laiku kopā ar mani – viņi mani nemīl. Viss ir ļoti vienkārši. Pats par sevi Dievam vienmēr ir laiks. Bet arī man kā mācītājam ir savs laiks savai komandai. Mums ir sazvanīšanās, sapulces, grupiņas un reizēm arī kādas izpriecas. Mums ir kopīgs laiks. Man katru svētdienu ir laiks ar draudzi. Es mācu arī Bībeles – Līderu skolā. Pēc tam tu skaties un video un tev atkal ir laiks ar mani. Tu skaties un klausies to visu. Bet kāpēc tev vajag to dzirdēt, mācīties, likt eksāmenus? Tāpēc, ka nav cita ceļa, kā iepazīt patiesību un kļūt patstāvīgam, un uzvarošam debesu valstības pilsonim. Es gribu, ka tu mācies! Ka tu neizlaid nevienu mājas grupiņu, nevienu dievkalpojumu. Man ir šis laiks. Es gribu to, bet gribēt nav kaitīgi. Es gribu, bet svarīgs ir tavs lēmums, draugs, jo tu dosi Dievam atskaiti pats personīgi. Tātad izvēle ir jāizdara tev pašam, jo iet vari tikai tu pats. Mēs, starp citu, esam pieauguši, pilngadīgi cilvēki un es varu tikai norādīt, būt kopā, uzmundrināt, norāt, mācīt, arī disciplinēt. Es varu parādīt virzienu, bet jāiet ir tev! Es gribu, ka tu saproti, ka tev pašam ir jāiet. Ir atšķirība starp to, ka visu laiku kāds kontrolē katru tavu soli vai kad tu pats vari brīvi pārvietoties, tevi var palaist pastaigāties, un tu atnāksi atpakaļ.

Tēvs grib bērniem iemācīt patstāvību. Viena no briesmīgākajām atkarībām ir atkarība no cilvēkiem, ne tikai no alkohola vai narkotikām. Šī atkarība var būt ne tikai no viena konkrēta cilvēka, bet no vairākiem, kā arī no kādas cilvēku grupas, piemēram, politiskas vai reliģiskas.  Pats galvenais, lai tu lasi Bībeli. Es to esmu atkārtojis tik daudz reizes, ka neviens no nespētu saskaitīt. Bībele ir gaisma, tā ir patiesība, Dieva vārds. Lasi to regulāri, iedziļinies, studē. Tiks izdotas grāmatas no Bībeles skolas, kas norisinājās mūsu draudzē – lasi tās un meklē atbildes. Bībele ir patiesība, un, ja tu to nelasīsi, būs kāds cits, kas tevi vadīs, ne Dieva vārds. Ja tu nelasīsi Bībeli, būs kāds cits, kas tevi negatīvi ietekmēs un vedīs pretējā virzienā. Tu iepazīsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu. Tas ir tas, ko es vēlos redzēt pie tevis.
Internetā skatoties dažādus materiālus, es uzgāju klipu ar nosaukumu „Bidlo”. Neiedziļinoties šī vārda skaidrojumā, es domāju, ka tas ir lamuvārds. Tas ir lamuvārds, taču tam ir pamatota nozīme. Ir grūti pateikt, no kurienes šis vārds ir radies Latvijā, taču tam noteikti ir saistība ar Krieviju un, iespējams, Poliju. Es ņēmu palīgā krievu skaidrojošo vārdnīcu, lai atrastu šī vārda nozīmi, jo latviešu valodā šāds vārds nepastāv. „Bidlo” precīzā tulkojumā nozīmē ragainais darba lops. Vēlos iestarpināt, ka Dievs, kā arī es kā tēvs, vēlos, lai tu kļūsti par labāko, par ķēniņu, par to, kas ir brīvs, kas pats vada savu dzīvi, uzticoties Dievam, nevis par ragainu darba lopu, ko vada citi. Otrs vārda „bidlo” skaidrojums ir cilvēks, kurš izpilda smagu darbu un ieņem zemu sociālo statusu jeb stāvokli sabiedrībā. Boļševiku jeb komunistu laikā komunisti izmantoja un lika augstos amatos „bidlo” – huligānus, kriminālus elementus un citus zemākā slāņa cilvēkus, kuriem nebija nekā, ko zaudēt. Viņi paklausīgi izpildīja visas pavēles – ko vajadzēja nosist, nosita, ko vajadzēja spīdzināt, spīdzināja, pretim par to saņemot kasti šņabja, brīvību un varu. Tas bija tas, ko viņi visu mūžu bija gribējuši, taču lops ir un paliek lops. Personīgi es zinu, ka Limbažos, kad Latvijā ienāca Padomju armija un mainīja visus vadītājus, par policijas priekšnieku ielika vietējo kausli un dzērāju. Paši vietējie iedzīvotāji bija redzējuši, ka viņš pliks, bez biksēm, bija izlecis no balkona un skrējis dzert, jo sieva viņu nelaidusi ārā no mājām.  Trešā nozīme vārdam „bidlo” ir garīgi neattīstīti cilvēki, kas pilnībā pakļaujas cita cilvēka gribai. Citiem vārdiem, šie cilvēki ļauj sevi ekspluatēt. „Bidlo” – rupjš, neaptēsts, nekulturāls cilvēks.

Nedaudz ielūkosimies Polijas vēsturē. Viņiem bija muižniecības kārta šļaktiči, kas bija visaugstākā kārta. Viņiem pašiem pat nepiederēja zeme, taču viņiem bija šis muižnieka tituls. Pārējie bija zemnieki, pār kuriem valdīja muižnieks. Tos sauc par „bidlo”. Tieši tāpat arī Krievijā neizglītoti cilvēki, dzērāji un huligāni, strādā savās fabrikās, strādā pie savas zemes un dara savu darbu, izpildot visus augstākstāvošo norādījumus. Dažkārt no šiem cilvēkiem kāds nonāk cietumā par zagšanu vai slepkavību, un arī tur kāds viņus vada, jo tas ir cietums. Viņus vienmēr kāds vada. Pasaulē vienmēr ir bijuši meistari, kas māk vadīt „bidlo”. Šie cilvēki spēj izmantot cilvēku masas savā labā tādēļ, ka šīs masas ir nekulturāli, nedomājoši cilvēki bez gaismas, saprašanas, patstāvības, stājas un galu galā bez Dieva. Katoļu baznīca viduslaikos rūpējās par to, lai neviena rokās nenonāktu patiesība, tas ir, Bībele. Tā stāvēja pieķēdēta pie altāra ar ķēdi. Bībele tika apzināti iztulkota latīņu valodā, lai vienkāršā tauta neieraudzītu patiesību, nepaceltu galvu un neapzinātos sevi kā cilvēku. Vācu baroni latviešus sauca par bauriem, kas principā nozīmē to pašu, kas „bidlo”. Pateicoties vācu brāļiem hernhūtiešiem, kuri ieradās no Vācijas Latvijā sludināt Dieva vārdu, latvietis ieraudzīja, ka viņš ir cilvēks un ka viņš pieder pie kādas tautības, pie latviešiem. Viņi pirmo reizi sāka pulcēties kopā, lai pielūgtu Dievu. Pirmā latviešu inteliģence cēlās tieši no hernhūtiešu atmodas Vidzemē. Tieši viņiem mēs varam pateikties par savu nacionālo atmodu, par to, ka tāda tauta, ka tāda Latvija vēl ir. Tēvs grib, lai tu būtu patstāvīgs cilvēks ar stāju, kas dzīvo patiesībā. Pastāv iespēja, ka cilvēks var būt ne tikai kāda cita cilvēka ekspluatēts, bet arī velna ekspluatēts. Tas nozīmē, ka cilvēks dara nevis to, ko pats grib, bet to, ko grib velns, kurš ik pa laikam atmet kādu labumu, bet pārējā laikā kontrolē. Šāds cilvēks ir „bidlo” vistiešākajā nozīmē. Bez šādiem cilvēkiem nebūtu iespējamas nekādas revolūcijas, kā arī nepastāvētu valstis, kurās valda diktators, kas atņem cilvēkiem tiesības. Šādās valstīs tiesības pastāv tikai valdošajai elitei, un tās ir egocentriskas un netaisnīgas. Tas nebūtu iespējams, ja cilvēki domātu un kļūtu tādi, kādus viņus grib redzēt Tēvs Debesīs, tādi, kas dzīvo patiesībā. Es gribu redzēt kā minimums savas draudzes cilvēkus tādus, kas dzīvo patiesībā, kas ir brīvi, nevis kā vadāmo masu, kurai vajag saimnieku. Padomā, kas tu gribi būt. Kļūsti par labāko! Klausies un lasi dažādas ziņas, taču izvērtē tās, pārdomā un izanalizē tās Dieva vārda gaismā. Esi personība, neej katras domas, idejas, cilvēka vai masu parādības pavadā. Man nav lielāka prieka par to, kā redzēt, ka mani bērni paši vērtē un dzīvo patiesībā. Kad es dzirdu, ka kādam ir sakārtojusies dzīve, uzlabojies finansiālais stāvoklis vai parādījušās citas svētības, man ir patiess prieks, jo es zinu, ka šis cilvēks dzīvo patiesībā. Mūsu Debesu Tēvam ir prieks, ka mēs dzīvojam patiesībā, arī par tiem, kas ir spēruši pirmos soļus, lai dzīvotu patiesībā. Tev ir vislabākais Tēvs Debesīs, nevis sātans, „bidlu” armijas priekšsēdētājs.

Mūsu debesu Tēvam ir prieks par to, ka mēs dzīvojam patiesībā, par katru, ikvienu, kurš ir sācis spert pirmos soļus patiesībā. Dievam ir prieks par tevi. Tev ir Tētis debesīs, numur viens, labākais, nevis kaut kāds „bidlo”, sātans. Sātans ir visu „bidlu”, komunistu priekšsēdētājs. Tas ir viņš, kurš visā pasaulē ceļ Bābeles torni, veido dažādas grupas, diktatūras, lai nospiestu cilvēkus, iznīcinātu cilvēku brīvību, lai Kristus nebūtu virs zemes. Bet viņam nekas neizdosies, jo mēs esam priesteri un ķēniņi, un viņš ir mūsu kāju pamesls. Āmen.

Caur Jēzu Kristu. Jēzus ir miris un augšāmcēlies debesīs, sēž pie Dieva labās rokas un mēs līdz ar Viņu. Es gribu, ka tu atver acis un ieraugi savu stāvokli, tev nav nekas kopīgs ar „bidlām”. Nodzēries, nonarkojies, jeb arī cilvēks, kurš godīgi dzīvo, bet tic kaut kādai vienai idejai, nevis pēc paša domām, bet, kāds tā pateica un tā iemācīja. Tad ņem pats un lasi Bībeli.

„Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.” (Ebrejiem 4:2)

Viena lieta ir tas, ko es mācu, bet Bībelē ir rakstīts, ka bija cilvēki, kuriem vārds palīdzēja un bija tie, kuriem nepalīdzēja. Un nepalīdzēja tiem, kuriem šis vārds nesavienojās ar ticību. Savieno ar ticību šo vārdu, kuru tu dzirdēji, kļūsti patstāvīgs, kļūsti brīvs un Dieva vadīts, sper pareizos soļus šajā virzienā! Ticība ir reāla darbība.

Kāpēc es katru dienu lasu Bībeli? Pirmkārt, tāpēc, ka tāda ir Dieva griba un tādā veidā es uzturu attiecības ar Viņu, otrkārt, es negribu būt kā „bidlo”. Es negribu būt tas, kuru izmanto, negribu iet sātana pavadā. Es gribu būt brīvs, tāds, kurš dzīvo patiesībā. Dieva vārds dara brīvu. Dieva vārds ir ceļš uz patiesību un brīvību. Lūk, tāpēc es lasu, lai savienojās šis vārds ar ticību. Lasi Dieva vārdu katru dienu, apmeklē sapulces un mājas grupiņu, ieklausies savā vadītājā, paklausi savam vadītājam, bet arī izvērtē to un pats saproti.

Esmu novērojis, kad cilvēks pirmo reizi atnākot uz mūsu draudzi saka: „Vau! Mana draudze, nekur nav tik labi kā šeit, es esmu daudzās bijis, un nevienā nav tā, kā šeit”. Pēc šiem vārdiem, man viss jau ir skaidrs, šis cilvēks atnāks uz mūsu draudzi vēl pāris reizes, nu lielākais, viņš nāks pusgadu un tad pazudīs. Kāpēc? Nu kā var pieņemt tik ātri lēmumu, uzreiz, vienā mirklī? Viņš neko vēl nezina un nav pārbaudījis, izpratis visu draudzes kārtību un mācību, vienkārši balstījies uz sajūtām.

Draugs, visu, ko es te runāju, tev ir jāpārbauda. Studē Bībeli, skaties un salīdzini ar Dieva vārdu. Lūk, kāpēc Līderu skolā kad mācu, vienmēr ir daudz rakstu vietu no Bībeles, jo es negribu, ka tu balsties tikai uz kaut kādiem maniem vārdiem. Skaties Bībelē un salīdzini, ir tā, vai nav.

Man patīk cilvēki, kuri atnāk uz draudzi un tā arī pasaka – iespējams šī būs mana draudze, bet es gribu paskatīties un pārliecināties par to. Lūdzu, skaties un izvērtē pats!

Nobeigumā pastāstīšu par kādu melnādainu cilvēku, kuru sauc Karls Braširs. Stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, daži fakti no viņa dzīves. Viņš ir pirmais melnādainais cilvēks, kurš Amerikas Savienoto Valstu armijas kara flotē pirmais kļuva par kara ūdenslīdēju. Faktiski pirmais, kurš ieņēma augstāku amatu par kuģa pavāra amatu. Jo Amerikas jūras flotē melnādainajam nebija nekādas iespējas dienesta laikā iegūt augstāku pakāpi par pavāru. Ja kāds izteicās, ka plāno sasniegt kaut ko vairāk, tas bija smieklīgi. Kaut arī verdzība bija atcelta, Amerikā valdīja rasisms, arī šobrīd citviet var sastapties ar rasisma problēmām.

Viss mainās, sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, visi vienādi. Vakar raidījumā Panorāma teica, ka pret sievietēm ir diskriminācija, piemēram, par to pašu darbu, sievietēm algas ir mazākas nekā vīriešiem. Es neesmu pamanījis šo diskrimināciju, jo neticu, ka sieviete var izdarīt to pašu darbu, ko vīrietis, tieši fizisku parametru dēļ.

Un Latvijā vēl jo īpaši es neredzu nekādu diskrimināciju. Jo tāpat ir lietas, ko var izdarīt tikai sieviete. Piemēram, to, ko Sandija dara, taisa visas tās tabulas, es nekad mūžā nebūtu spējīgs uz to visu. Viņa sūta katru nedēļu man tās tabulas, visu sīki un smalki saraksta, es domāju, ka šis darbs sievietēm padodas labāk nekā vīriešiem.

Un Eirovīzijā uzvarēja tas, kam vajadzēja, pareizi? Īsts „bidlo”. Šis cilvēks ir no tās sērijas. Kāds viņam pateica, ka viņš var būt tāds, savādāks nekā citi. Viņš ir vīrietis vai sieviete, to nemaz pat saprast nevar, transvestīts. Kad es ieraudzīju televīzijā šo transvestītu, es jau zināju, ka viņš ieņems pirmo vietu. Un ne tāpēc, ka tauta balsoja par viņu, tāpēc, ka tā bija jābūt, tā ir politika. Tāda politika kā no Rietumiem, un no Austrumiem. Viss iet baigā bezdibenī. Iedomājies, bērni skatās televizoru un nesaprot, kas tas par brīnumu kleitā, un ar bārdu. Sāks uzdot vecākiem jautājumus labākajā gadījumā, sliktākajā, sāks atdarināt un tiekties uz kaut ko līdzīgu.

Tu esi tāds, kā tevi radīja Dievs, un punkts. Kāds pateica, ka nevar bērnus disciplinēt, Bībelē teikts, ja nebūs disciplīnas, izaugs „bidlas”. Kāds pateica, ka draudzē jābūt tikai mīlestībai. Tajās draudzēs, kur ir tikai mīlestība, tur ir sātana vadītas „bidlas”. Nevar citādi būt, ja nav nekādas atbildības, nav nekādas prasības, nekas nav.

Karla Brašira tēvs strādāja fermā. Ne uz savas zemes, viņš strādāja uz līgumiem pie saviem saimniekiem, zemi apstrādāja, smagu darbu darīja. Un viņam bija sapnis par savu dēlu Karlu, ka viņš nebūs tāds vergs kā viņš pats, kaut arī verdzība tur oficiāli nepastāvēja, taču to panāca ar citām metodēm. Tēvs strādāja, un citi konkurējoši melnādainie cīnījās par tām vietiņām, kur vispār var kaut ko vēl uzart. Mazais puika gribēja palīdzēt tēvam, bet tēvs teica: „Tu mācīsies skolā un nedarīsi šādu darbu”. Puika pabeidza septiņas klases un pienāca brīdis, kad viņu iesauca armijā. Un pirms māte atvadījās no dēla, tēvs viņam teica: „Nekad neatgriezies šēit atpakaļ”. Tēvs vēlējās, lai dēls kļūst par kaut ko, lai sasniedz savā dzīvē panākumus un nekad neatgriežas šeit dzīvot tādu dzīvi kā viņš, ja nu vienīgi apciemot vecākus.

Karls kļuva par labu peldētāju, strādāja dienestā, spēja nopeldēt tālāk un ātrāk nekā citi. Peldēšana uz kuģa notiek atsevišķi, melnādainajiem vienā dienā un baltiem cilvēkiem citā dienā, bet viņš pamanījās iet kopā ar baltajiem. Viņš cīnījās, ne pārāk ievēroja visus ierobežojumus. Viņu, kā labu peldētāju pamanīja komandieris. Komandieris bija ļoti labsirdīgs un paņēma viņu ūdenslīdēju komandā kā pašu, pašu zemāko. Un kad viņš ieminējās, ka gribētu kļūt par kara ūdenslīdēju, visi smējās, tas bija izslēgts. Bet viņš guva panākumus un komandieris pieteica viņu uz skolu, kur apmāca ūdenslīdējus, kā pirmo no melnādainajiem. Viņš skaidri pateica, ka aiz draudzības dos labas rekomendācijas, bet viņam nebūs nekādas izredzes. Pirmais, kas notika šajā skolā, ka pie ieejas viņu neielaida skolas daļā, tā faktiski jau ir kara daļa. Un viņš nostāvēja veselu diennakti, pēc dabas viņš bija ļoti mierīgs un nosvērts, viņš nekāvās un nelamājās, bet pacietīgi gaidīja, redzot, ka virsnieks vairākas reizes brauca ārā un iekšā, viņš turpināja stāvēt. Tas virsnieks laikam pamanīja, ka šis puisis ir ļoti neatlaidīgs un mērķtiecīgs, ka tik ilgi gaidīja. Viņu pieņēma skolā ar domu, ne vairāk kā dažas dienas.

Kazarmās, kad visi ieraudzīja, ka nēģeris gulēs kopā ar baltajiem, viens pēc otra viņi izgāja no kazarmām, un sacēlās pret vadību. Karls tur palika viens pats kopā ar kādu puisi no Viskonsīnas štata divatā. Viņa ceļā tika likti dažnedažādākie šķēršļi, piemēram, kad notika mācības niršanā, kuģis, kurā viņi bija ielīduši, sāka slīdēt pa krauju uz leju zem ūdens. Un tieši viņš bija tas, kurš izglāba to, kurš slīka. Baltais karavīrs, kuram bija jāglābj, aizpeldēja prom, bet viņš izglāba. Pēc tam, visas kara daļas priekšā, tam, kurš no notikumu vietas aizbēga, izsniedza apbalvojumu par varonību, nevis viņam.

Vienmēr viss bija pret viņu. Viņš labāk izdarīja savu darbu, taču neviens to nekad neatzina un darīja visu iespējamo, lai viņš nekad nekas nebūtu. Un, bija lielais eksāmens, kuru nokārtojot, varēja iet un strādāt reālu darbu kā flotes ūdenslīdējs. Viņiem visiem, ieģērbtiem skafandros, bija jāienirst zem ūdens un jāsaskrūvē tur izjauktas konstrukcijas, kuras bija iebērtas maisos. Visi to izdarīja apmēram divās stundās, bet viņam maisa saturs tika izbērts ūdenī, kas stipri apgrūtināja darbu un tas praktiski nebija izdarāms. Bet viņš bija neatlaidīgs, viņš līda un meklēja katru skrūvīti, zem ūdens viņš atradās deviņas stundas, citiem tas laiks ilga no 2-3h. Un komandieris pavēlēja necelt viņu vispār ārā no ūdens, lai viņš tur nomirst. Tomēr viņš savāca visu konstrukciju un visas izbērtās detaļas, un tika izcelts no ūdens.

Eksāmens bija nolikts, un viņš kļuva par pirmo melnādaino ūdenslīdēju kara flotē. Un viena no operācijām, kuru viņš veica, bija ļoti bīstama, viņam bija jāatrod no avarējušas lidmašīnas izkritusi atombumba un jāizceļ tā no ūdens. Viņš to atrada un izcēla no ūdens, bet celšanas laikā plīsa trose un trāpīja viņam pa kāju. Tā tika smagi savainota, pēc ārstēšanās uzstādītā diagnoze liecināja par to, ka viņš nekad vairs nevarēs strādāt ūdenslīdēja darbu. Un viņa komandieris atsūtīja viņam uz slimnīcu žurnālu, kur amerikāņu karavīri ar protēzēm ir turpinājuši dienēt, tādā veidā dodot viņam cerību. Šis komandieris mainīja savu attieksmi pret šo melnādaino. Un Karls pateica: „Nogrieziet man kāju, pielieciet protēzi un es turpināšu dienēt”.

Augstākajā vadībā atradās melnādaino nīdēji un meklēja visādas atrunas, lai tikai viņš neatgrieztos. Bet viņam amputēja kāju, pielika protēzi, viņš no jauna iemācījās staigāt un skriet un no jauna nokārtoja visus pārbaudījumus kā pārējie karavīri. Viņam lika vēl šķēršļus, bija izdomāts jauns skafandrs, nenormāli smags un viņam lika noiet ar šo slimo kāju piecus soļus, tas faktiski bija neiespējami, bet viņš to paveica. Un viņš turpināja dienēt Amerikas flotē ar to mākslīgo kāju vēl vairākus gadus. Lūk, cilvēks, tas ir tas, ko viņš grib, tas ir tas, ko Dievs grib, nevis „bidlo”, kurš padodas pie pirmajām grūtībām, kurš ir vadāms un ietekmējams.

Es gribu, ka tu esi tas, kurš dzīvo patiesībā, kas iet līdz galam un neskatoties ne uz ko sasniedz savus mērķus. To grib mūsu debesu Tēvs, to grib mācītājs, un es gribu, ka tu gribi to pats. Nekad neatgriezies tur, kur tu biji, kāds viņam to pateica, tas bija viņa tēvs.

Šie vārdi, ko es tev runāju, es gribu, lai viņi savienojas ar tavu ticību, ka tu viņus realizē, kļūsti labākais. Āmen.

Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Monta Jefremova un Daila Lielbārde