Šodienas svētrunas tēma ir „Komforts un ļaunums”. 
Kāpēc cilvēki dara ļaunu? Kāpēc cilvēki tā rīkojas? Kāds ir iemesls, motīvs? Kāds ir motīvs tam, kad tu ej iegādāties elementāras lietas, kas ir vajadzīgas tavai ikdienai, un stāv priekšā apsargs, formā, reizēm bez formas, un prasa digitālo kodu? Kāpēc viņš uz tevis skatās kā uz govi, aitu, ēzeli, zirgu, kam ausīs ir čips? Kāpēc viņš stāv priekšā un neielaiž sabiedriskās vietās? Neļauj tev mācīties kopā ar citiem? Kāpēc iesloga mājās? Kāpēc šie cilvēki tā rīkojas? Tam visam ir iemesls. Viens no galvenajiem iemesliem ir cilvēka komforts. Tāpēc es šo sprediķi nosaucu – „Komforts un ļaunums”, kas ir ļoti cieši savā starpā saistīti. Ko mēs varam likt pretī ļaunumam? Jēzus izdara kopsavilkumu visai bauslībai, visai Dieva gribai – ir divi pamatbaušļi. Pirmais, mīli Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka. Otrs, tam līdzīgs, mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Visi desmit baušļi kopā saņemti šajos divos baušļos, tas ir kopsavilkums, ka mums atsevišķi pat nav jānosauc – tev nebūs zagt, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs iekārot, tev būs māti un tēvu godāt, turi sabata dienu, nedarini elku. Šie desmit baušļi ir pamatu pamats mūsu attiecībām ar Dievu un cilvēkiem. Jaunajā Derībā ir rakstīts, kā tu vari teikt, ka mīli Dievu, ja nemīli savu brāli. Kā es varu teikt, ka es mīlu Dievu, ja es nemīlu cilvēkus, ja man ir nepareiza attieksme pret cilvēkiem?
Mūsu attieksme pret cilvēku ir mūsu attieksme pret Dievu. Pat Jēzus mācīja līdzībā, teica par cilvēkiem, ka viņi Viņu apmeklēja, kad Viņš bija slims, kad Viņš bija cietumā, pie Viņa nāca, kad Viņš bija izsalcis, Viņu pabaroja, kad bija kails, Viņu apģērba. Šie cilvēki jautāja, kur tad viņi Viņu redzēja cietumā vai kailu? Viņš atbildēja, ka to, ko viņi ir darījuši kaut vienam no šiem mazākajiem, to viņi Viņam ir darījuši. Šeit vairāk ir runa par brāļiem Kristū, tomēr tas attiecas arī vispārīgi uz mūsu attieksmi pret cilvēkiem un lietām pasaulē. Viņš saka, ka tie, kas Viņu apģērba, izsalkušu pabaroja, Viņam būs pa labo roku un ieies Dieva valstībā, tiem ir sagatavota valstība. Būs šķirošana, kā šķiro avis no āžiem, un āži, pa kreiso roku, tie tiks nolemti mūžīgai pazušanai, kur viņu moku dūmi nekad nebeigsies. Jēzus saka, ka tie ir cilvēki, kuri redzēja Viņu cietumā, bet neapmeklēja Viņu, redzēja Viņu slimībā, bet neapmeklēja Viņu, redzēja kailu un izsalkušu, neapģērba un nepabaroja. To, ko jūs neesat darījuši cilvēkiem, to jūs neesat darījuši Jēzum. Kontekstā šī rakstvieta runā par konkrētām attiecībām draudzē, attiecībām pret ticības brāļiem un māsām, taču zināmā mērā tas attiecas arī uz citiem cilvēkiem, kas ir ārpus draudzes, kā mēs rīkojamies pret viņiem. Mūsu attieksme pret cilvēkiem parāda mūsu attiecības ar Dievu.
Kas tad ir tas, kas mūs kavē apmeklēt Jēzu cietumā? Kad cilvēkam ir vajadzība, kas mūs kavē viņam palīdzēt? Kas ir tas, kas cilvēkiem liek nostāties šajā āžu pulkā, kuri iet mūžīgā nolemtībā? Kāpēc veikala apsargs pieprasa tev kodu, atņem tev elementāras iespējas? Kāpēc? Kas ir šie ļaunie cilvēki? Kāpēc viņi tā rīkojas? Kas ir tā medmāsa, kas ievada tevī eksperimentālu šķidrumu? Viņi to dara, tu to nevēlies. Tu esi spiests to darīt, jo tu gribi saglabāt savu darbu. Pieņemsim, ka tu neesi vakcinēts, iespējams, tas ir tavs vienīgais darbs, nav citas iespējas izdzīvot, bērni ir jāpabaro, bez darba faktiski paliec uz ielas, cenas kāpj, inflācija aug. Vienīgā iespēja ir tavs vienīgais darbs, tu nevari neko citu, tavs laiks ir pagājis, pašnodarbināts neesi, esi atkarīgs no sava priekšnieka. Ja tu sevī šo eksperimentālo škidrumu neielaidīsi, tad tevi atlaidīs no darba, atstās tavus bērnus bez iztikas līdzekļiem. Tas ir ļaunums. Kāpēc šie cilvēki tā dara? Pieņemsim, ka vecāki jau ir iztērējuši līdzekļus un tas ir viņu sapnis, ka viņu lolojums mācīsies konkrētā mācību iestādē vai augstskolā, un pēkšņi viņam aizliedz mācīties, atņem viņa sapņus. Kas ir šīs skolas direktors, kas ir šis skolotājs, kas to dara? Kas ir šis policists, kurš, kad tu izsaki savu viedokli internetā, raksta tev sodu? Pēdējais sods man ir tāds, ka es darīju to pašu, ko “Panorāma” un citi mediji, vienkārši filmēju tiešraidi no “Rododendra”, un es pat neaicināju nevienu piedalīties. Kāpēc man ir atsūtīts sods? Kāpēc ierosināta lieta? Kas to dara? Kāpēc arī mācītāji noliek cilvēkus aiz žoga? Kāpēc policija un elite sēž iekšpusē, bet vienkāršie cilvēki ārpusē aiz žoga un vēro dievkalpojumu? Kāpēc mācītāji neielaiž savus draudzes locekļus telpās? Kāpēc viņi šķiro cilvēkus? Kāpēc viņi vēl propagandē vakcinēties? Kur ir palikusi ticība brīnumiem? Kur ir palikusi ticība dziedināšanai? Kur vispār ir palicis veselais saprāts redzēt, kas patiesībā notiek? Limbažu luterāņu mācītājs Otrā pasaules kara laikā, kad ebreji bija jāizdzen no dzīvokļiem, viņus kādus sešus, astoņus kilometrus no Limbažiem nogalināja mežā, un viņš bija viens no cilvēkiem, kas gāja pa mājām kopā ar policiju un uzrādīja šos ebrejus. Kas ir tas, kas lika šim cilvēkam to darīt?
Tas viss kopā ir ļaunums. Pirmais, ko mēs domājam, ka tas ir Bordāns, Levits, Kariņš. Bet ziniet, tā tas nav. Tie, protams, ir arī viņi, viņi izpilda norādījumus no augšas, bet ne jau viņi stāv tev lielveikalā priekšā, tur stāv apsargs no tautas. Ne jau viņi neielaiž tevi dievkalpojumā, bet konkrēts mācītājs, konkrēti cilvēki. Ne jau viņi tev špricē, bet konkrēti mediķi. Ne jau viņi atceļ plānveida aprūpi, operācijas, faktiski ļaujot cilvēkiem nomirt no ielaistām kaitēm, bet konkrētās slimnīcas direktors, vadītājs, konkrētie mediķi, konkrētie cilvēki. Ne jau Bordāns presē draudzi, bet konkrētie policisti, kuri ir no tautas. Viņi bija arī šeit, nelikumīgi uzlika mums sodus, nelikumīgi un prettiesiski. Mācītājs no kanceles teica, ka jums ir tiesības šeit būt un jums nekur nav jāiet, un pēc tam sodus arī atcēla, visiem, kas pastāvēja uz savām tiesībām, šos sodus atcēla. Tas bija pretlikumīgi, bet to kāds dara, un ne jau Bordāns, Kariņš to dara, viņi to ierosina, bet to dara konkrētie cilvēki mums blakus. Kurš ir tas cilvēks, kurš stučī? Kāpēc šeit policija bija bieži viesi? Ne jau tāpēc, ka viņiem pašiem šeit gribējās atbraukt, bet tāpēc, ka kaimiņos ir cilvēki, kas to vien darīja, kā klausījās pie mūsu durvīm, kas šeit notiek, un izsauca policiju. Protams, ka policija arī pati šeit brauca, viņai bija norādījumi, viņiem bija ziņots, ka mēs esam īpaši bīstami noziedznieki.
To dara vienkāršie cilvēki. Kāpēc? Motīvs? Vai tiešām viņi ir tik samaitāti? Vai tiešām viņi ir tik ļauni? Ja šai šķirošanai mēs ļaujam iet tālāk, tad tas beigsies ne tikai ar piespiedu novakcinēšanu, tiesību atņemšanu un atstāšanu bez uzturlīdzekļiem, tas beigsies ar vardarbību, ar koncentrācijas nometnēm, cietumiem un arī ar fizisku iznīcināšanu. Tas tā vienmēr ir bijis. No kurienes cilvēkos ir tāds ļaunums? Pirmais iemesls, kāpēc policists, mediķis, skolotājs to dara, kāpēc dažādi ierēdņi valsts iestādēs to dara, ir tāds, ka viņiem ir sava iesildīta vietiņa jeb elementārs KOMFORTS. Viņš nevēlas neko mainīt savā dzīvesveidā, jo viņš zina, ja viņš nepaklausīs, ja viņš sistēmā neiekļausies, viņam būs sods vai problēmas ar savu darbu, un šeit ir krustceles – palikt uzticamam diviem bausļiem, mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu, nedarīt otram, kas pašam nepatīk, vai nepalikt? Vai mēs paliksim uzticami Dievam un Viņa principiem, vai mēs paliksim uzticami savam komfortam? Varam zaudēt darbu vai dažādas privilēģijas, varam paši ciest, ja mēs paklausīsim Dievam. Vai arī mēs izvēlēsimies, lai cieš cits cilvēks, lai viņš tiek ierobežots, apspiests, apmelots.
Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā cilvēki izsvilpa Bordānu un Levitu, un mediji safabricēja melus, Ievas Akurāteres dziesmai virsū uzmontējot svilpšanu, un tos pasniedza kā nenormālus antivakserus, kuri izsvilpa Gunāra Astras piemiņas pasākumu. Patiesībā izsvilpa tikai Bordānu un Levitu, kuri cilvēkus valstī ir noveduši līdz vergu stāvoklim. Viņi atklāj pieminekli tādam pašam upurim, kādi ir visi citi cilvēki šodien. Tas ļoti atgādina Bībeles rakstvietu, kurā Jēzus saka, ka jūs esat praviešu slepkavu bērni – jūsu tēvi slepkavoja praviešus, bet jūs praviešiem ceļat pieminekļus. Lūk, ko izsvilpa šie cilvēki. Ko dara žurnālisti? Kāpēc viņi to dara? Tāpēc, ka ir uzstādījumi. Ja gribi šo darba vietu, tad dari tā. Viss ir ļoti vienkārši, elementāri – savs komforts.
Diskomfortam būtu jābūt. Kādēļ? Lai paliktu Dieva gribā. Ko tu izvēlējies? Tu izvēlies diskriminēt cilvēkus, lai pats saglabātu savu komfortu? Dieva vārds saka, ka būs šķirošana, visu laiku lielākā šķirošana, un Dievs šķiros. Būs tie, kas ir atkāpušies no Dieva baušļiem, un tie, kas ir saglabājuši savu ticību Kristum. Kā āžus šķirs no aitām. Man patika viena bildīte, ko man atsūtīja, kādai jābūt draudzei – aitas maskās un lauvu bars. Tas lauvu bars ir Dieva lauvas. Tā ir draudze „Kristus Pasaulei”. Mēs neesam aitu bars, mēs esam spēcīga organizācija Dieva vadībā, un mums ir īpaša Dieva apsardzība, un īpaša Dieva svētība. Mēs esam tie, kas ir cieši nolēmuši iet līdz galam. Mēs esam tie, kas cilvēkus nediskriminē, mēs esam tie, kas paliks uzticami Viņa ideālam, kas savus brāļus nediskriminē, ne brāļus, ne kādus citus. Sava komforta dēļ mēs to nedarīsim. Ja man ir jācieš, tad es ciešu, bet es nepārlieku šīs ciešanas citam tur, kur man pašam būtu jācieš. Ja ir gadījies, ka tu pats esi krustcelēs, tad tā ir tava problēma.
Un Viņš uz tiem daudz runāja līdzībās un sacīja: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda; un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes; bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca; bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” (Mateja evaņģēlijs 13:3-9)
„Tad nu klausaities līdzību par sējēju. Ja kas vārdu par Valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā; bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas; bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus; bet, kas sēts labā zemē, ir tas, kas vārdu dzird un saprot, tas tad nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus, un cits trīsdesmitkārtīgus.” (Mateja evaņģēlijs 13:18-23)
Līdzība par sējēju. Jēzus saka, ka sējējs izgāja sēt. Līdzībā tas ir domāts Dieva vārds. Pirmā sēkla krita ceļmalā, putni to apēda. Otrā sēkla krita uz akmenāja, tai nebija normālas zemes, tā ātri uzdīga, ātri novīta un nenesa augļus. Trešā sēkla krita starp ērkšķiem un nezālēm, kas izauga un nomāca šo sēklu. Ceturtā sēkla krita labā augsnē un nesa trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Jēzus skaidro, ka pirmais ir cilvēks, kurā Dieva vārds tika sēts, bet viņš nesaprata, nevēlējās, negribēja, pagāja garām. Šī sēkla vispār neuzdīga, cilvēks vispār nesaprata to, ko viņam gribēja pateikt. Tam nav nekāda īpaša saistība ar komfortu. Otrais un trešais gadījums ir cieši saistīts ar komfortu. Otrais, kad sēkla krita uz akmenāja, tā uzdīga gan, bet Jēzus skaidro, kad cilvēkam bija bēdas un vajāšanas, tad viņš tūdaļ apgrēkojās. Kad apgrēkojās? Kad bija grūtības Dieva vārda dēļ. Arī šodien ir grūtības, visā šajā cilvēku šķirošanā. Ir jāizvēlas, vai pats cietīs, vai ļausi citam ciest un vēl pats izdarīs visu, lai šis cilvēks ciestu, atņemsi pārtiku, drēbes, veselību, līdzekļus. Lai cik smuki tas viss būtu ietērpts, bet tieši tā arī ir, – atņemot drēbes, atņemot sapņus, atņemot iztikas līdzekļus, tu faktiski nogalini cilvēku, iedzen depresijā, atņem visu. Ne to izdara elite, bet mēs paši. Šī lielā afēra nebūtu iespējama, ja neviens tai nepakļautos. Mēs pakļaujamies. Šī ir aktuālākā šodienas tēma – cilvēku šķirošana. Tas ir briesmīgi, kas šodien notiek. Jā, notiek valsts izzagšana, jaunu miljardu aizņemšanās. Mēs esam kolonija, ne valsts, mēs to visu varam uzskaitīt, bet pašā pamatā, kas notiek starp cilvēkiem? Mēs cits citu šķirojam. Ikvienam ir svarīgs savs komforts. Uznāca bēdas, un tūlīt cilvēks atteicās un nenesa augļus.
Trešā sēkla krita starp ērkšķiem un nezālēm, tās izauga un nomāca sēklu. Šī sēkla nenesa augļus. Atkal savs komforts. Saglabāt darbu, saglabāt savus ienākumus, lai tikai mani liek mierā. Draugi, mēs katrs atbildam Dievam par savu rīcību. Kur ir problēma? Atgriežamies pie diviem baušļiem – mīli Dievu no visas savas sirds, dvēseles, spēka un prāta. Galvenā problēma ir personiskajās attiecībās ar Dievu. Vai tas ir mācītājs, vai tas ir draudzes apmeklētājs, kuram ir seklas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Es uzskatu, ka ikviens cilvēks, kuram patiešām ir tuvas attiecības ar Debesu Tēvu, nav spējīgs šķirot cilvēkus, viņš neliks citam ciest, ja tas ir viņam paredzēts. Viņš bultiņas uz citu nenobīdīs, ja šis pārbaudījums ir viņam paredzēts. Viņš atradīs citus ceļus, kā pastāvēt. Ciešas attiecības ar Dievu ir pirmais risinājums. Otrais ir vispārēja attieksme pret cilvēkiem. Vai tev ir veselīga mācība? Vai tu vispār izproti, kas ir labs un kas ir ļauns?
Manas sievasmātes bērēs bija muzikants Jānis Ansons, kurš ir mūzikas skolas skolotājs. Tas ir cilvēks, par kuru es jums jau esmu stāstījis. Viņš bija viens no cilvēkiem, kurš man sludināja evaņģēliju. Kad es vēl biju savās atkarībās, viņš man uz ielas satiekoties stāstīja evaņģēliju. Es viņam teicu, ka man nav laika, steidzos, likos sev svarīga persona. Man bija alkohols, narkotikas, tas bija tas, uz ko es steidzos. Man nebija laika, bet galu galā es atgriezos pie Dieva. Šis cilvēks ir viens no tiem, kas pieveda mani pie Dieva, kas stāstīja man par Kristu. Viens no tiem, kuru es redzēju, lūk, ticīgs cilvēks. Mēs kopā gājām baptistu draudzē. Viņš bija tas, kas arī neklausīja mācītāju kaut kādos jautājumos. Piemēram, viņam nebija akcepts braukt uz vienu Limbažu rajonu kopā ar mani kalpot, mēs izveidojām grupiņu. Tas nebija draudzes projekts, mēs to paši izdarījām. Vienkārši viņš bija saticis kādu cilvēku, šim cilvēkam bija interese, ka pie viņa mājās būtu kristīgs pasākums, un tā mēs tur katru nedēļu braukājām. Mūs neviens īpaši neatbalstīja, mēs to paši darījām. Šis cilvēks ir tas, kas patiešām pats lasa Bībeli, kurš pazīst Dievu, kurš ir jaunpiedzimis cilvēks. Ja runa ir par mūziku, baptistiem nepatika bungas, ne jau visiem, bet konkrēti tiem, kur biju es. Saksofons viņuprāt bija no velna, bungas no velna. Evaņģelizācija un tādas lietas viņiem bija kaut kas tāls un svešs. Tāpēc Jānis izcēlās. Viņš draudzē bija kā baltais zvirbulis, viņam bija nedaudz citādāka sapratne par lietām. Viņš bija savas draudzes patriots, tomēr atšķīrās. Viņš vienmēr evaņģelizēja, ja pa ceļam kādu satika. Tas viņam bija ļoti svarīgi. Viņu neapturēja tas, ka sieva viņu gaidīja un bija ērcīga, jo nezināja, kur atkal tik ilgi pazudis, jo aizgāja taču tikai uz veikalu pēc sāls un piena. Tā viņš evaņģelizēja arī man. Atceros, ka atbrauca uz Latviju slavena kristīga rokgrupa “Disabled”, viņš arī ieradās uz koncertu. Baptistam būt smagā roka grupas koncertā bija un ir kaut kas nepieņemams. Tomēr viņš uzskatīja, ka stilam nav nozīmes un visu izšķir slāpes. Lūk, tāda bija viņa filozofija, ka ne jau stilam, bet saturam ir nozīme. Es domāja, ka katram jaunpiedzimušam dzīvam kristietim visas šīs prioritātes ir līdzīgas.
Mēs satikāmies bērēs, biju priecīgs viņu redzēt, mēs pastaigājāmies parunājāmies kā mums katram iet. Mani interesēja, kā viņš skatās uz visu pandēmiju, cilvēku šķirošanu un obligāto vakcināciju. Viņš domā tāpat kā es. Beigās viņš teica: “Klausies, bet nekas jau nav mainījies, vai ne?” Es viņam piekritu. Ir pagājuši daudzi gadi, kopš viņš man evaņģelizēja, un apmēram 3 vai 4 gadi, kopš mēs redzējāmies, un nekas nav mainījies. Kas tad nav mainījies? Mēs joprojām pazīstam vienu un to pašu Dievu. Dieva vārdā ir rakstīts, ka Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi ir tas pats. Tie, kas pazīst Dievu, mīl savu tuvāko, meklē Dieva vaigu, vakar, šodien un rīt ir ceļā uz Debesīm. Tie, kas pazīst Dievu, nešķiro cilvēkus, izšķir, kas ir labs un kas ir ļauns. Problēma ir tā, ka kristieši pārstājuši izšķirt labo un ļauno. Ja nelasa Bībeli un nepazīst Dievu, tad tic “Panorāmai” un tam, ko saka priekšnieks. Ir mainījusies politika un apstākļi, bet tas, kas mums ar Jāni nav mainījies, ir tas, ka šajos jautājumos mums joprojām ir vienāds uzskats. Lūk, jaunpiedzimuši cilvēki! Nekas, draugi, nav mainījies. Dievs ir tas pats, un nekādi apstākļi nav attaisnojums mūsu rīcībai. Lūk, komforts un ļaunums.
Kas izraisa komfortu, kāds tam ir iemesls? Tas, ka tūkst morālās stājas, trūkst tuvu attiecību ar Dievu. Tam seko nepareiza rīcība pret tuvāko, nespēja izšķirt labu no ļauna. Motīvs ir elementārs komforts. Piemēram, Ābrahamam bija dēls Īzaks, un Izakam bija divi dēli – Ēsavs un Jēkabs. Vecākais dēls bija Ēsavs, un viņam piešķīra visas pirmdzimtā tiesības. Ēsavs bija lauku cilvēks, mednieks un tēvam mīļāks nekā Jēkabs. Viņš mantoja vīziju, visu saimniecību. Jēkabs bija pilsētnieks, telšu cilvēks, māte viņu vairāk mīlēja. Kādā reizē, kad Ēsavs bija noguris no medībām, viņš satika Jēkabu, kurš vārīja lēcu zupu. Ēsavs sajuta zupas smaržu un teica:
Un Ēsavs sacīja Jēkabam: “Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis.” (1. Mozus 25:30)
Viņš ļoti vēlējās šo zupu. Mēs visi esam sastapušies ar bada sajūtu, kad ļoti gribas ēst, bet Jēkabs gudri atbildēja:
Tad Jēkabs atbildēja: “Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību.” (1. Mozus 25:31)
Pirmdzimtība nozīmē visu, bet tikai ne šodien. Ja tu šodien no zupas šķīvja atteiksies, tad rīt tev būs godība un slava, bet, ja šodien no zupas šķīvja neatteiksies, tad, diemžēl, tu zaudēsi pirmdzimtā statusu un līdz ar to visu. Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.
Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību. (1. Mozus 25:34)
Ēsavs pārdeva savu pirmdzimtību, un ir rakstīts Bībelē, ka viņš ar asarām meklēja to atgūt, bet tas vairs nebija iespējams. Kas lika zaudēt Ēsavam faktiski visu? Viņš bija tēva mīļais dēls, Jēkabs bija mātes mīļais dēls, un šajā gadījumā māte izrādījās gudrāka par tēvu. Kas tas bija? Mirkļa kārība! Viens zupas šķīvis! Kas Ēsavam lika darīt šādu ļaunumu? Šodienas komforts! Juris Leitietis, cilvēks, kas ir partijā “Latvija pirmajā vietā”, TV24 pateica, ka Kariņš un Levits nezina, kā nauda rodas, viņi nezina, no kurienes nauda nāk. Kariņš bija izteicies, ka mūsu uzņēmēji vispār nav vajadzīgi, viņa vārdi bija briesmīgi. Viņš vispār nezina, kas ir uzņēmums un uzņēmēji. Leitietis salīdzināja ar to, ka cilvēks nezina, no kurienes piens nāk. Nezina, ka papriekšu gotiņas ir jāizaudzē, un tikai tad var slaukt. Pēc tam nodokļi un viss pārējais. Bet mums viss ir otrādi, uzņēmēji vispār netiek vērtēti. Mūsējie piezvana Eiropas amatpersonām un saka, ka mums vajag naudu, aizbrauc uz Starptautisko valūtas fondu, nodod visus, nošpricē un dara visu, ko viņiem pavēl, un saņem daudz naudas. Visa sapratne par naudu ir aizņemties un iztērēt. Uztaisīt ballīti par to naudu. Viņi ir pilnīgi analfabēti finanšu jomā, kaitnieki, kuri ir jāaizdzen pēc iespējas tālāk. Vispār viņiem vajag uzlikt kriminālatbildību par valsts izzagšanu, izsaimniekošanu un cilvēku mērdēšanu. No kurienes viņiem ir nauda, ja nav ne mazākās saprašanas? Viņi pārdod par zupas šķīvi visu valsti, pārdod mani un tevi.
No kurienes tāds ļaunums? No elementāras īslaicīgas vēlmes pēc komforta, par kuru vēlāk tomēr būs jāmaksā. Dievs ir taisnīgs. Citi saka, ka ir visuma likumi, bet es to saucu par Dieva kārtību un Dieva likumiem. Fiziķi teiktu: enerģijas nezūdamības likums. Ja tu ļaunu izdarīji, tad šī enerģija nekur nepazudīs, bumerangs jebkurā gadījumā nāks atpakaļ. Dievs ir taisnīgs, un mūsu rīcībai vienmēr būs sekas. Ko sēsi – to pļausi. Ja tu dari labu, tev būs gods un slava. Ja dari ļaunu, arī attiecīgas sekas. Jebkurā gadījumā ir jāmaksā cena, un labāk ir maksāt cenu šodien, lai nākotnē varētu dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu.
Ir nepareizi domāt, ka politikai ar Dieva vārdu nav nekā kopīga. Politikai ir ļoti daudz kopīga ar Dieva vārdu, un politiķiem ir jārīkojas saskaņā ar Dieva vārdu un Dieva gribu. Mums ir jāietekmē politika, lai tur notiktu Dieva griba. Lai ļaunums vairotos, pietiek ar to, ka labi cilvēki neko nedara. Vakar ierunāju īsu klipiņu par QR kodiem un afēru, kas joprojām notiek. Manī ir iekšēja sajūta, liecība, ka šī globālā afēra jeb tā sauktā pandēmija ir izgāzusies. Es īsti nevaru izprast, varbūt neviens to nevar saprast, kā tas ir noticis. Tikko Raimonds Rublovskis, aizsardzības ministra kandidāts, kurš bija sarunā ar mani raidījumā “Nedēļas personība”, teica, ka viņš domā, ka zibens karš neizdevās un tāpēc visa afēra brūk. Kas ir zibens karš? Zibens karš bija Hitlera jēdziens, viņš vēlējās visu Eiropu iekarot kā zibens. Tas ir ātrais karš. Viņš gribēja ātri tikt līdz Maskavai, visu pakļaut un iekarot. Viņu stratēģija bija uzbrukt ātri, kamēr pretinieks vēl nav attapies. Pie Staļingradas un Maskavas ar savu benzīna tehniku viņi iestrēga, arī naftas un dažādu materiālu rezerves bija nepietiekošas, lai iekarotu pasauli. Tas bija matemātiski neiespējami, viņi jau priekšlaicīgi tika nolemti sakāvei. Hitlers pareizi domāja – vai ātri un uzreiz, vai arī nebūs uzvara. Viņi iestrēga Krievijas plašumos un no turienes tā arī neattapās un zaudēja karu. Hitlers savu dzīvi beidza pašnāvībā, un visi viņa līdzgaitnieki tika tiesāti, kārti un šauti. Tie, kuri izbēga, dzīvoja visu dzīvi savā murgā jeb savā melnajā sirdsapziņā. Raimonds uzskata, ka zibens karš neizdevās, jo divi gadi ir pagājuši un viss sāk brukt. Es arī domāju, ka, iespējams, notiek līdzīgi kā PSRS, kā Padomju savienībā. Manuprāt, Padomju savienība pati no sevis sabruka, tāpat kā Romas impērija sabruka pati no sevis lielā, uzpūstā birokrātiskā aparāta dēļ. Tas bij tik liels pasākums, kuru cilvēki vairs nespēja kontrolēt.
Līdzīgi kā Bībelē, kad nāca akmens un bez roku palīdzības sašķaidīja tēla kājas, un Dieva valstība piepildīja visu zemi. Vienmēr esmu teicis, ka tas ir tik liels, ka tam nav iespējams pastāvēt. Tā tas, acīmredzot, ir noticis, un viss sāk lēnām irt. Latvijā vēl šī afēra turās. Latvijā arī Kurzemes katls turējās, kad karš jau bija beidzies. Iespējams, ka iemesls bija tas, ka latvieši par savu zemi cīnījās, bet daļa cīnījās sarkanarmijas pusē un viens otru apšāva. Simtiem, tūkstošiem cilvēku aizgāja bojā, un viņi padevās pēc tam, kad saprata, ka karš ir beidzies. Līdzīgi ir šodien, vēsture atkārtojas. Joprojām Kariņš un Bordāns pieņem jaunus likumus un plāno par izdomājumu publicēšanu sociālos tīklos likt cietumā. Viņi plāno šādas nejēdzības, lai izbēgtu no kriminālatbildības. Tāpat viņi plāno obligātu vakcināciju, lai izlietotu 4,7 miljonus pošu, kuras viņi ir iepirkuši, un nebūtu jāatbild par veltīgu iepirkumu. Vai viņi turpinās vai nē, ir daudz labu ziņu. Piemēram, šodien Kanādas tālbraucēji sapulcējas, lai protestētu pret režīmu. Pēc dažādām ziņām tiek lēsts, ka sabraukuši līdz pat simts tūkstošiem kravas auto. Kanādai pieslēdzas tālbraucēji no Austrālijas, Floridas, Pensilvānijas un no citiem Amerikas štatiem. Arī Eiropas valstīs tālbraucēji atbalsta un taisa brīvības braucienus. Kanādā ir līdzīgi kā Austrālijā – fašistiska valsts jau divus gadus. Pirmrindnieki Kanāda, Austrālija, Latvija un Austrija ir faktiski vistrakākās valstis. Ļoti iespējams, ka Latvija izceļas uz kopējā fona. Kanādā viņi ir gatavi stāvēt tik ilgi, kamēr Justin Trudeau atkāpsies no sava amata un atcels visus ierobežojumus. Justin Trudeau pats ir nozudis. Viņš saka, ka ir slims, bet visticamāk sēž bunkurā. Tieši tāpat rīkojas mūsējais Levits un pārējie – tiklīdz notiek protesta akcija, viņi kaut kur izbraukuši sēž un trīc kā Hitlers.
Tās ir labas ziņas, bet vēl labākas ziņas ir Lielbritānijā. Tur pēkšņi vispār atcēla kodus un visus ierobežojumus. Cilvēki no Anglijas man raksta, ka kodi tur nekad nav bijuši nopietni, daudzi cilvēki saka, ka nekad nav likuši masku. Polijā, piemēram, joprojām ierobežojumi ir it kā spēkā, tomēr tikko Jānis Pļaviņš tur bija un atsūtīja video, ka nekādus kodus neprasa. Tikko mūsu pašu draudzes cilvēks ceļoja pa Eiropu ar mašīnu. Viņš Polijā iegāja benzīntankā ar masku un uz viņu visi dīvaini skatījās, ka nācās novilkt masku. Poļi maskas nenēsā, un tas ir tepat blakus. Un tas vēl nav viss – Dānija runā par ierobežojumu atcelšanu, Amerikā Baidens ir zaudējis augstākajā tiesā un nedrīkst prasīt kodu iestādēs, biznesa struktūrās, organizācijās. Florida vispār ir brīvības punkts, brīvības zeme ar gubernatoru DeSantis. Tur, starp citu, ir Rodney Howard Brown draudze, kura nepakļāvās nekādai varai.
Tev būs paklausīt valdībām un varām tik daudz, cik tas atbilst Bībeles principiem un baušļiem. Igaunijas valdība sāk runāt nevis par ierobežojumu mīkstināšanu, bet par kodu atcelšanu, tāpat arī lietuviešu valdība lems par kodu atcelšanu. Ja vairs nav vajadzīgs QR kods, tad tu par velti esi vakcinējies un bojājis savu veselību. Tikai divi gadi bija jāpaciešas, un viss jau brūk. Tās ir labas ziņas, un iekšēji tam seko daudzas un dažādas pasaules valstis. Tas nenozīmē, ka obligāti rīt visu atcels, bet tas nozīmē, ja mēs labi paspiedīsim, viņiem nāksies piekāpties. Globālisti centīsies noraut sev pēc iespējas lielāku kumosu arī Latvijā. Latvija jau faktiski vairs kā tāda nav, mēs visur esam pēdējie. “Latvija pirmajā vietā” ir mūsu partija, bet mēs visur esam pēdējie, vienīgi alkohola patēriņa ziņā otrā vieta visā Eiropā. Arī demogrāfiskā ziņā pašā apakšā. Mums viss ir slikti, mēs dzīvojam visļaunākajā vietā Eiropā, bet mums ir vislabākie cilvēki un vislabākā draudze “Kristus Pasaulei”. Mums ir arī politisks spēks “Dieva lauvas” un “Latvija pirmajā vietā”, mēs esam saglabājuši savu uzticību Dievam un cilvēkiem, un savai draudzei, un savai valstij. Es zinu, ka Dievs ir ar mums, un mēs esam devuši ļoti lielu ieguldījumu. Un zini, kas lika visam tam notikt? Tie cilvēki, kuri informēja sabiedrību par to, kas patiesībā notiek. Patiesība spridzina, patiesība dara brīvus. Mēs nebijām starp tiem, kas teica, ka vakcinējas, lai tiktu uz teātri vai pie savas vecāsmammas. Vai tu aizgāji uz teātri? Tu tiki pie vecāsmammas? Šodien pa īstam ir epidēmija, gripas epidēmija, es tiešām to redzu. Tomēr es nesauktu to par nopietnu slimību – divi puņķi, noklepojās, un viss ir kārtībā. Ja tu tagad gribi iziet testu, lai dabūtu kodu, septiņas dienas tev jāpagaida rindā un tad jau būsi vesels līdz tam brīdim.
Tagad divi gadi būs pagājuši, neko neplānos, vispār nekas nenotiek. Es nevienu kovidu savās acīs neesmu redzējis līdz šīm brīdim. Kur viņš ir? Es tagad redzu cilvēkus ar omikronu, bet šos divus gadus es nevienu epidēmiju neredzēju. Bet ierobežojumi bija. Un tā mierīgi varēja dabūt visas špricītes un visus kodiņus, un testēties uz nebēdu. Piespiedu testiņus… Bet tagad tu pat normāli nevari tiem testiņiem tikt klāt. Nu, pareizi jau vien ir, nevajag tev to zīmi. Kāpēc tev vajag to, ko tūlīt atcels? Priecājies, draugs, tas ir atcelts, priecājies! Jēzus Vārdā mēs atceļam šo plandēmiju, pandēmiju, visus šos ierobežojumus! Mēs sen jau visu atcēlām. Mēs divus gadus atpakaļ krastmalā, mītiņā, divpadsmitajā decembrī atcēlām šo visu! Es publiski teicu: “Jēzus Vārdā, mēs atceļam! Atceraties?” Nu, nenotika uzreiz tā, kā gribējām. Pagāja divi gadi, un tas viss tika atcelts. Kaut arī viņi vēl cīnīsies, viņi vēl buksēs. Es viņu vietā droši paietu malā un teiktu, ka esam tikuši galā ar plandēmiju. Bet varbūt, ka viņi izvēlēsies cīnīties līdz galam, kā fašisti ies līdz galam. Nu, lai Dievs svētī! Lai iet līdz galam, bet tad viņiem draud arī cietumsods.
Draugi, mēs uzvarēsim! Tu vari būt drošs, tas beigsies! Agri vai vēlu tas beigsies! Jā! Viņi plānos nākamos soļus. Jā, viņi plānos gājienus ar zirdziņu. Viņi plānos, kā tālāk paverdzināt, bet šī brīža pasākums irst. Un, ja kodi tiek atcelti, tad pats pamats tiek atcelts. Tas, uz ko viņi gāja. Uz totālu kontroli, uz ko viņi gāja, uz čipošanu un pilnīgu mākslīgā intelekta savienošanu ar cilvēku. Tas viss šobrīd viņiem neizdodas. Bet viņi turpinās. Bet, draugi, mums tiks dota atelpa. Un mācītājs vienmēr ir sludinājis, kad šādi laiki pienāks. Un pie vainas ir kas? Tā ir pašu cilvēku saikne ar Dievu. Tā ir vāja. Pašas draudzes remdenība un vājums. Tad nu mums tiks dota kārtējā iespēja – būt aktīviem, sludināt, meklēt Dieva vaigu, lai Dieva slava un Dieva godība ir Latvijā. Lai izplatās un nāk Dieva valstība, lai Dieva prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Bet, diemžēl, kā Jēzus saka, kad nabaiga Lācars nokļuva Debesīs, tur bija arī bagātais cilvēks, no kura galda drupačām viņš bija ēdis. Un šis bagātais cilvēks bija teicis: “Aizsūti Lācaru pie maniem brāļiem, ka viņi nenonāk šajā briesmīgajā vietā!” Viņš bija ellē un cieta mokas. Viņiem bija bezdibenis starpā, un viņi nevarēja viens pie otra noiet. Bagātais skatījās uz Lācaru, un Lācars priecājās, ka ir Ābrahāma klēpī. Viņš tur priecājās, bauda Debesis. Bet bagātais būtu priecīgs par vienu ūdens pilienu, lai tikai mēli dzesētu. Viņš saka, sūti to savu Lācaru, lai viņš pasaka maniem brāļiem, cik tā ir briesmīga vieta, lai viņi klausa Dievu. Un ko Dievs atbildēja? Ja viņi netic, ka kāds no praviešiem runā, viņi neticēs arī, ja kāds augšāmcelsies no mirušajiem. Un tāpat ir ar Latvijas draudzi. Tāpat ir ar Latvijas kristiešiem, tāpat ir ar atsevišķiem cilvēkiem mūsu draudzē. Ja viņi miera laikā normālos apstākļos normāli nevar meklēt Dievu un celt Dieva valstību, tad viņi to nevar arī spiedīgos apstākļos. Un viņiem nav vajadzīga nekāda atelpa, viņiem nav vajadzīga nekāda atvasara, nekāds pavasaris. Viņiem tas vienkārši nepalīdzēs.
Bet tā ir ļoti liela Dieva žēlastība. Ļoti liela Dieva žēlastība, ka šis globālais plāns tomēr ir. Tā ir Dieva žēlastība, tās ir draudzes lūgšanas. Un tā ir cilvēku darbība, kas konservatīvi ir pauduši patiesību. Sauciet to, kā gribat. Republikāņiem Amerikā pamatā ir kristīgās vērtības, viņi ir bijuši aktīvi. Arī mēs esam aktīvi. Un tu, draugs, kā daļa no “Kristus Pasaulei”, vienmēr varēsi teikt: lūk, es pastāvēju līdz galam! Lūk, es nepadevos! Lūk, es nesalūzu! Ja arī kāds uz kompromisu ir gājis, tomēr viņš ir palicis savā vietā, viņš nav salauzts. Es nešķiroju cilvēkus. Es palieku uzticams ideāliem. Tikai divus gadus vajadzēja paciesties. Kāpēc cilvēki tā rīkojas? Kāpēc cilvēki šķiro? Kāpēc cilvēki savu komfortu iemaina pret citu cilvēku nākotni un vispār izdzīvošanu? Kāpēc? Elementāri, savu vajadzību dēļ. Tāds maziņš sīks komforts, galu galā. Cik viss ir vienkārši! Un tāpēc Jēzus arī saka:
“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja evaņģēlijs 6:33)
Bagātais jauneklis. Jēzus tam teica: “Tev trūkst tikai viena lieta. Ej, pārdod visu, kas tev ir, un seko Man!” Viņš aizgāja noskumis. Viņš bija bagāts. Vai Jēzus tiešām prasīja visu pārdot? Es domāju, ka nē. Bet viņam bija savs komforts, ko deva viņa bagātība. Viņš nebija gatavs staigāt visur, kur ir Jēzus, jo viņš varēja sēdēt ēnā, pie baseina, kaut kur, kādā īpašā kūrortā. Bet viņam jāstaigā kaut kur, kur viņš nezina. Kā Jēzus pats teica, ka Cilvēka Dēlam nav, kur savu galvu nolikt. Lapsām ir alas, putniem ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav pat kur savu galvu nolikt. Viņš nebija gatavs atteikties no sava komforta. Bet šis komforts maksāja mūžīgo dzīvību. Šis komforts ilgtermiņā maksā mūžīgo dzīvību un arī dzīvi šeit virs zemes. Un galu galā, ko tas līdz, ka tu iemanto pasauli, bet pazaudē savu dvēseli? Visu pasauli iemantoji, savu komfortu saglabāji, bet pazaudēji savu dvēseli… Vai Dieva vārds nesaka, lai bīsties vairāk no tiem, kas tavu miesu var nokaut, bet gan no tā, kas visu tavu miesu un dvēseli var nomaitāt ellē? Runa ir par Dievu. Par Dieva gribu un Dieva prātu. Viss šis grēks sākās ar Ādamu un Ievu, kuri izdomāja sava komforta dēļ noteikt to, kas ir labs un kas ir slikts. Jo vienmēr, kad tu zini, kas ir pareizi, kas ir Dieva griba, zināmā mērā tevī tas rada kaut kādu diskomfortu tajā brīdī. Jo tev pie tā kaut kā ir jāpiespiežas. Tev ir jābūt kaut kādai disciplīnai. Tas šajā brīdī ir kaut kāds diskomforts. Ja tu gribi saglabāt savu komfortu un negribi darīt Dieva gribu, tas ilgtermiņā tev maksā visu. Ādams ar Ievu, tā vietā, lai saglabātu kaut kādu komfortu, zaudēja komfortu.
Cilvēki, kas ir iemīlējušies, domā, lūk, es atradu savu īsto cilvēku. Es viņu mīlu un nevaru bez viņa dzīvot. Un ļoti bieži viņi mīl nevis šo cilvēku, bet savu iemīlēšanās sajūtu. Patiesībā tas ir ļoti egoistiski, domāt, ka tu nevari bez viņa dzīvot. Un, redziet, man viņu vajag! Un šis cilvēks pat nezina, kas ir mīlestība. Viņš mīl vienkārši savu sajūtu, lai tikai viņam būtu labi. Viņš nēsā līdzi savu iedomu tēlu, ko viņš pats ir izdomājis. Tas ir viņa komforts. Tas ir viņa komforts. Viņš grib tā, kā viņš grib. Viņš vispār nezina, kas ir mīlestība. Visur ir tikai paša cilvēka egoisms un komforts. Lūk, uz ko velns arī spiež. Un, lūk, tas ir tas, uz ko mums vajag trenēt savu raksturu, mīlot Dievu, pirmkārt, attiecībās ar Viņu. Pareizi, normāli attiekties pret cilvēkiem un upurēt savu komfortu otra labā. Mīli savu tuvāko, draugs, kā sevi pašu! Un Dievs tevi svētīs! Un, zini kā notiek? Tie, kas grib komfortu saglabāt, to zaudē. Viņi agri vai vēlu to zaudē.
Bija tāds vīrs, Simsons, spēka vīrs Vecajā Derībā. Viņš bija Dieva svaidīts Izraēla soģis. Viņš iemīlējās vienā meitenē, viņš gribēja viņu. Viņam, lūk, tieši viņu vajadzēja. Viņam vecāki teica, lai ņem no savas tautas, kā pēc Dieva gribas. Bet viņam gribējās tieši viņu. Viņš dabūja viņu? Nē, viņu pēc tam nogalināja. Pēc tam viņš teica, ka citu atkal gribu. Viņš dabūja viņu, kādu laiku padzīvoja, un viņa viņu nodeva. Viņš gribēja, viņš dabūja to uz īsu brīdi, un pēc tam to zaudēja. Un bieži tā ir ar to, ko mēs gribam ārpus Dieva gribas. Mums it kā Dievs kaut ko dod, piemēram, gaļu tuksnesī. Viņi domāja: “Mēs gribam gaļu!” Dievs sadzina putnus, gaļas bija ļoti daudz. Un pēc tam viņi pārēdās un masveidā apmira no dažādām slimībām. Viņi ilgi nebija gaļu ēduši, un tā gaļa varbūt nebija tik daudz paredzēta ēst, kā viņi tur ēda. Un viņi vienkārši apmira. Viņi dabūja to, ko gribēja. “Vai, es atstāju draudzi, atstāju kalpošanu… Redziet, cik labi es tagad dzīvoju!?” Draugs, pagaidām tu labi dzīvo. Par visu būs jāmaksā. Ja, draugs, mēs atstājam Dievu, Dievs atstāj tevi. Ja tu buntojies pret svaidītiem, ja tu uzstājies pret Dieva cilvēkiem, kurus tiešām Dievs sargā, attiecīgi tu pļausi to, ko pats esi sējis. Neizbēgami! Un ir pilnīgi vienalga, pilnīgi nejēdzīgi teikt – redziet, kā es tagad dzīvoju, cik man labi, un mācītājam nebija taisnība. Un kāda vispār man taisnība? Visa taisnība ir Dievam! Viņa principiem. Mans uzdevums ir tikai pateikt Viņa principus.
Kad Mirjama sacēlās pret savu brāli un Ārons pret Mozu, Dievs neskatījās, ka viņa ir Mozus māsa. Viņa kļuva spitālīga! Un kas notika, kad Jūda nodeva savu skolotāju? Viņš vienkārši pakārās. Visam, draugi, ir sekas. Uzticību ļoti vērtē Dievs. Dievs ļoti vērtē, ka tu upurē savu komfortu otra labā. Ka tu upurē savu komfortu, lai tu meklētu Viņu. Un, ja tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, es tev garantēju, simts procenti, ka uz mūsu draudzi ir ļoti spēcīga Dieva aizsardzība un svētība. Uz ikvienu cilvēku. Un nav svarīgi, vai vakcinēts, vai nevakcinēts, ja tu esi šajā draudzē, tev ir īpaša Dieva aizsardzība. Tev ir īpaša Dieva svētība. Izejot ārā no šejienes, tu zaudē šo svētību. Es nesaku, ka mēs esam vienīgā un pareizā draudze, bet es zinu konkrēti par šo draudzi. Šeit ir īpaša Dieva apsardzība. Mums ir īpašs aicinājums, un mēs to piepildīsim. Dievs ir ar mums! Dievs reāli ir ar mums! Un kas pret tevi celsies, tas kritīs tevis dēļ. Vai tev darbā priekšnieks, vai kas cits tevis dēļ celsies, viņš kritīs tevis dēļ. Lūk, to saka Dieva vārds. Dievs uz tevi skatās kā uz Savu mīļo bērnu. Kā savu mīļo meitu. Viņš tevi sargā un tevi lolo. Viņš vērtē to, kā tu attiecies pret saviem brāļiem un māsām. Un atslēga, draugi, ir komforts.
Vai tu esi gatavs atteikties no kāda sava komforta? Un tu saki, ka tu nevari nevienu pie Dieva atvest? Nu, un kāpēc tu nevari nevienu pie Dieva atvest? Tāpēc, ka tas ir komforts. “Es labāk tajā laikā paskatos “Santu Barbaru”, nevis aizeju pie kaimiņa un parunāju par Dievu.” Lūk, viss ir tik vienkārši. Nē, nu, vajag arī “Santa Barbaru”. Nu, tāda vairs laikam nav, varbūt arī ir, es nezinu. Vai “Hameleonu rotaļas”, nezinu visus tos seriālus. Tātad, ar to es vēlos teikt, ka visam ir sava vieta, savs laiks, bet nedrīkst pazaudēt pašu svarīgāko – saikni ar Dievu! Nekas jau nav mainījies. Dievs nav mainījies. Jēzus Kristus vakar, šodien un rīt tas pats un mūžīgi.
Šonedēļ tā sanāca, ka, esot Rīgā, bija brīvs laiks. Un iegāju divās baznīcās. Un abas šīs baznīcas bija ievērojamas. Vienas no Rīgas galvenajām baznīcām, faktiski. Un katra pieder savai konfesijai. Es gāju iekšā un domāju, nez, kā būs. Vai man tūlīt QR kodu prasīs, vai tur būs apsargs priekšā vai kā tamlīdzīgi, gaidīju, kas tur notiks. Un iznāca ārā cilvēks, kurš ir administrators vai sargs tai draudzei, un aizrāda man jau uzreiz! Un rāda man, lai es noņemu cepuri. Ārā smidzināja, kaut kāds sniegs krita, un es kapuci biju uzvilcis. Lūdza, lai es novelku cepuri. Es novilku cepuri, un man nekādu masku neviens nelika likt. Kad sāku ar šo cilvēku runāties, viņš jau nezina, kas es esmu, beigās viņš sāka stāstīt, ka tos antivakserus vēl var pieciest, bet tos, kas Gunāru Astru izsvilpa, tas ir zemiski, to gan nevar. Es tur neko neteicu, vispār negribēju kasīties, tikai paklausījos cilvēku noskaņojumu. Cik gan ļoti cilvēki ir interesanti. No vienas puses masku liek, tad neliek… No otras puses Gunārs Astra… Viņš tic “Panorāmai”, tāds haoss. Otrā baznīca bija līdzīgi. Ieeju iekšā, arī tāds kapucē, un atkal man rāda, pareizi, taču cepuri jānovelk. Nekādas maskas nebija jāliek. Kaut kāda tuvāka mīlestība tomēr draudzēs vēl ir, arī tradicionālajās. Lai arī kā no ārpuses izskatās, kaut kas ir. Un tur jau man priesteris bija pazīstams. Izvadāja pa visu draudzi, parādīja visādus kaulu kambarus. Parunājāmies, viss bija forši, labi. Arī šajos jautājumos kaut cik tā sapratne tomēr ir un nav nemaz viss tā gluži briesmīgi, kā no medijiem to mums pasniedz. Bet problēma ir, draugi. Un problēma nav pandēmijā, nav Bordānā un nav Kariņā. Problēma ir mūsos pašos. Ja mēs spējam atteikties no sevis, Jēzus saka tā: “Ja kas neienīst savu tēvu un māti un pat pats savu dzīvi, ja neņem savu krustu un neseko Man, tas Manis nav vērts!” Ņem savu krustu attiecībā pret kalpošanu, Dievu, paņem savu krustu attiecībā pret saviem tuvākiem cilvēkiem, nes to. Un Dievam ir Sava alga! Un visas darbības virs zemes tiek vērtētas, un nekas netiek palaists garām. Tāda bija šīs dienas tēma. Viela pārdomām.
Es gribu palūgt par tevi Dievu. Es ticu, ka lūgšanai ir spēks. Es gribu lūgt Dievu, ka tu dzenies pa priekšu pēc Debesu valstības. Un, pirms lūdzam, es izstāstīšu kādu gadījumu no savas dzīves. Kad biju pusaudzis, vecāki vasarās vienmēr sūtīja mani strādāt. Un, tā kā mans patēvs bija saistīts ar kolhoziem, priekšnieka vietnieks un tamlīdzīgi, kas amatus ieņēma, kaut kā viņš vienmēr sarunāja, kur man pastrādāt vienu mēnesi vai vairākus. Un kādā vasarā aizsūtīja mani uz govju fermu. Tur, Limbažu rajonā, ir tāda Silaine. Tur ļoti daudz govju bija. Tās fermas bija milzīgs komplekss. Aizsūtīja mani tur pastrādāt. Mēs bijām trīs draugi. Visi mēs tur strādājām. Mums iedeva krāsu, lai krāsotu staļļus, trubas, vārtus. Un tad mums bija nokrāsots viss, arī mūsu zābaki, visi sudrabā. Mēs staigājām sudraba zābakos, bet tas pats darbs bija ļoti īss periods. Pusstunda vai stunda pa visu dienu. Pēc tam mums patika, kas tur bija, tāds liels šķūnis. Moderns tajā laikā un milzīgs. Tas bija pilns ar sienu. Tāds augsts arī. Nu, tad mēs tur cēlām alas un štābus. Un cēlām katru dienu. Un tur bija mūsu pretiniekiem štābs, mēs karojām savā starpā. Lecām un līdām pa tām alām. Tas bija tīri jautri.
Bet tad pienāca algas diena, un es domāju, cik nu būs. Citi skolnieki, mani klases biedri, nopelnīja vasarā tik un tik. Bet man tur kaut kādi astoņi rubļi tikai. Kāpēc tik maz? Es pie sevis domāju, ka tas nav taisnīgi. Es taču tās stundas biju darbā. Zini, ka ir darba samaksa par stundām un par padarīto. Es domāju, ka man par stundām, nav nekādu problēmu. Krāso zābakus un mauc tikai, laid pa alām, spēlē partizānus. Bet, kad pienāca algas diena, man bija tikai astoņi rubļi. Es nebiju priecīgs. Tie astoņi rubļi bija nekas. Es neko nevarēju nopirkt. Šodien nevarētu un arī tad nevarēja. Veselu mēnesi es esmu nostrādājis. Es esmu bijis darbā, bet man astoņi rubļi. Vismaz simts piecdesmit, simts vajadzēja. Nu, labi, astoņdesmit. Bet man astoņi! Man sešu stundu darba diena, katru dienu, es neatceros, cik mēs tur strādājām. Vai pusdienu, vai visu dienu, neatceros. Bet nav! Un Jēzus saka, cik grūti ir bagātam ieiet Debesu valstībā. Vai bagātība ir slikta? Nu, nē! Komforts. Vieglāk ir kamielim caur adatas aci iziet, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Nav runa par finansiālu bagātību, ir runa par to, ka tam jau ir sava alga. Arī par Lācaru un bagāto, kurš bija ellē. Lācars bija Ābrahāma klēpī. Viņš saka, ka bagātais cilvēks savu algu dabūja virs zemes, kārībā un līksmībā dzīvodams. Bet, lūk, Lācaram ir sava alga. Viņš to nopelnīja, saglabājot savu uzticību Dievam un nerūpējoties par savu komfortu, bet, pirmkārt, par Dieva lietām un citu cilvēku komfortu. Viņam ir liela alga Debesīs. Jēzus saka: nebēdājies, Mans mazais ganāmais pulciņ, tev ir liela alga Debesīs. Un vēl vairāk, kad apustuļi jautāja, kad tie bija visu atstājuši, kas tiem būs par to, Jēzus neteica, ka jūsu alga būs tikai Debesīs. Nē, Viņš teica, ka jūs jau šinī laikā iemantosiet zemi. Tie, kas ir zaudējuši namus un tīrumus Jēzus Vārda dēl, jau šajā laikā iemantos gan tīrumus, gan brāļus, gan māsas, gan sievas un vīrus, un vēl mūžīgu dzīvību nākotnē. Dievs gatavo šķūņus, kur tu varēsi kraut tās svētības, ko Dievs tev ir paredzējis. Aleluja!
Un tāpēc es lūgšu par tevi! Debesu Tēvs, paldies, ka Tu esi paredzējis mums svētības jau šeit virs zemes un arī mūžībā! Tu esi mums sagatavojis mājvietu, kur mēs mūžīgi varēsim būt kopā, Tevi slavēt un pielūgt. Tēvs, es lūdzu par katru ikvienu, kurš dzird Tevi šajā brīdī, ka mēs pievēršam savu uzmanību Tev, Kungs! Pirmkārt, Tev, Kungs! Ka mēs paņemam malā savu komfortu, savu laiku, savas pūles, lai mīlētu Tevi un lai mīlētu cilvēkus. Ka mēs izvēlamies krustcelēs nevis citus likt zem tankiem, bet paši izciest to, kas ir paredzēts mums katram. Un, paldies, Tēvs, ka Tu katram vienam atmaksāsi pēc viņa darbiem. Svētī katru, svētī katru, kurš dzird. Un, es lūdzu arī, kam vajadzīga dziedināšana, dziedini! Kam vajadzīga atbrīvošana, atbrīvo! Jēzus Kristus Vārdā, kas slimo, kas ir sasirdzis ar vīrusu, Jēzus Vārdā, es pavēlu, vīruss, izbeidzies, nobeidzies! Izzūdi, aizej, Jēzus Vārdā, un nekad neatgriezies! Es pateicos par pilnīgu dziedināšanu Tavās brūcēs, Kristu, mēs esam dziedināti! Es Tevi lūdzu par katru mājas grupiņu, par katru grupiņas vadītāju, lai notiek augļošanās un vairošanās! Lai katra grupiņa pilna dzīvības ar Tavu Garu un Tavu Spēku! Svētais Gars, es lūdzu, ienāc, ieej katrā grupā! Lai katrā grupā ir dzīvība. Lai katrā grupā nav nekādas šķirošanas, lai nav nekāda paša labuma un komforta meklēšanas! Lai Tu esi centrā, lai Tava Valstība ir centrā. Lai nāk Tava valstība, lai Tavs prāts notiek kā Debesīs, tā virs zemes. Un, Dievs, svētī Latviju! Jēzus Vārdā, mēs atceļam visus ierobežojumus, mēs atceļam visus šos nejēdzīgos cilvēkus no saviem amatiem. Lai nāk Tava taisnība, lai nāk Tava tiesa! Jēzus Vārdā, nāk brīvība! Un paldies, Kungs, ka mēs to izmantosim uz simts procentiem! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Komforts un ļaunums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
