Kristības

Kas ir kristības? Kristības ir publisks apliecinājums, derības slēgšana, līdzīgi kā laulībā, kad šeit, draudzē, ir laulības ceremonija, kad divi cilvēki dod zvērestu viens otram, viņi noslēdz derību mīlēt, cienīt visu savu mūžu, mīlēt priekos un bēdās līdz nāve šķirs, bet ir atšķirība starp tām, laulību un kristību, jo šeit “līdz nāve šķirs” laikam nav vietā, jo tevi nekas nešķirs no Kristus. Nekas tevi nešķirs no Kristus mīlestības, ne augstumi, ne dziļumi, ne platumi, ne nāve tevi šķirs no Kristus. Tāpēc tas ir publisks apliecinājums, derības slēgšana ar Kristu, ka tu velti savu dzīvi Viņam. Publisks apliecinājums. Pie kristībām nevar pieiet vieglprātīgi. Protams, ka tas nav izšķirošais, ir svarīga cilvēka ticība, bet bībeliska ticība, tulkojot no grieķu valodas “baptismos”, baptisms, tas nozīmē – iegremdēt. Baptistu draudzes ar to arī atšķiras, nevis viņi vienkārši ar dažām svētām pilēm apšļaksta cilvēkus, bet gan pagremdē. Tātad bībeliskas kristības, ja mēs gribam, tā kā Dieva vārdā tas ir, iegremdējot ūdenī, nevis tikai apslakot, pareiza kristība ir ar pagremdi.

Bet arī Jānis kristīja Ainonā netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens; un ļaudis gāja un likās kristīties. (Jāņa evaņģēlijs 3:23)

Lai dabūtu dažas piles nokristīties, vai tad vajag daudz ūdens? Pierādījums tam, ka bija vajadzīgs daudz ūdens un kristīšana notika ar pagremdi. Jānis gāja kristīt, un cilvēki likās kristīties. Cilvēks krista, bet Dievs glābj.

“Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Pestī jeb glābj Dievs, bet kristī cilvēks. Tas ir jāsaprot, ka kristības tevi neglābj. Glābj Dievs. Tas, ka esi kristījies, tas negarantē savu mājvietu debesīs. Taču kristības ir apliecinājums tam, kam jau tu tici, ka tev jau ir šī mājvieta tavai personīgajai ticībai.

Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos. Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes. (Mateja evaņģēlijs 19:13-15)

Maza piebilde, Viņš nekristīja viņus, Viņš uzlika rokas un svētīja, tas nozīmē, šī rakstvieta tiek izmantota tradicionālās baznīcās un ne tikai tradicionālās, lai kristītu bērnus. Es neko nevaru iebilst pret to, ka kāds tā dara. Draudzes mācības ir dažādas. Ir draudzes, kas kristī bērnus, un ir draudzes, kas nekristī. Mēs bērnus nekristam, bet mums nav akmenī kalts, ka kamēr tu neesi pilngadīgs, tu nevari kristīties. Tā gluži nav. Kāpēc? Redzi, Jēzus norāja mācekļus, mācekļi norāja bērnus tajā brīdi, kad nesa pie Viņa. Šeit nav runa par kristībām, bet svētībām, kad piedzimst jaundzimušais, tad ir tāda tradīcija, kad vecāki atnes bērniņu pie manis un es viņu svētīju. Bērni ir jākrista apzinātā vecumā, viņš var būt arī bērns, bet apzinātā vecumā, kad apzinās, ko viņš dara. Ko tas nozīmē? Draudzēs, kurās bērnus kristī, ir arī krustmāte un krusttēvs, kurus ieceļ un ieliek. Kāpēc? Viens no krustvecāku pienākumiem ir atbildēt par to, ka šis bērns būs ticīgs. Vecāki un krustvecāki atbild par to, lai bērns būtu ticīgs. Tu nevari atbildību uzņemties par atbildību, bērnam ir pašam jāuzņemas atbildība, ka viņš ir paaudzies un pats kristās. Vai tas ir labi, cilvēkam pašam atņemt iespēju izlemt? Tik svarīgu lietu, kā, piemēram, ar ko precēties, arī par kristīšanos. Tāpēc mēs bērnus nekristām, tikai lielus, kas apzinās, ir kaut kāds izņēmuma gadījums, kad kristām pusaudžus, kad redzam, ka viņš mīl Dievu, lasa Bībeli un vecāki ir draudzē. Kā pieaudzis cilvēks, un tad pastāv iespēja kristīt. Tas, ka cilvēks nav nokristīts, nenozīmē, ka viņš nepieder debesīm, bet ir jāsagaida apzināts vecums, tajā pašā laikā ir draudzes, kas kristī bērnus. Nav jānosoda, tāda ir viņu kārtība, taču tam ir ļoti lieli mīnusi. Tā ir reliģija, ka cilvēki domā, ka viss ir kārtībā, ja ir kristīts, svētīts, laulāts baznīcā un nekas nav jāmaina. Draugi, nepietiek tikai ar to, ka esat svētīti, kristīti, laulāti baznīcā. Ir jābūt ticīgam cilvēkam, ticīgi cilvēki ir kopā, viņi neatstāj savas sapulces, viņi ir baznīcā, viņi piedalās draudzes celtniecībā, vīzijā. Vairāk vai mazāk katrs piedalās. Tāpēc bērnus mēs kristām apzinātā vecumā, bet bērni ir jāved pie Jēzus. Vecākiem ir jāved bērni pie Jēzus un jāaudzina tā, lai bērni kļūst patstāvīgi un tie var sēdēt un būt klāt dievkalpojumā. Vienmēr sēdēt dievkalpojumā un klausīties mācītāja sprediķus, slavēt Dievu. Nevar mūžīgi palikt bērnistabā. “Vai, mums tur bērnistabā par daudz bērnu.” Protams, ka par daudz bērnu. Tāpēc, ka tie lielākie bērni nesēž dievkalpojumā. Vecāki, vediet bērniņus pie Jēzus. Iemāciet viņus sēdēt dievkalpojumā, mājās lasīt Bībeli, un kamēr viņi paši nemāk lasīt, tikmēr bērniņiem jāstāsta par Dāvidu, kā viņš ar lingu Goliātu pieveica. Jāstāsta dažādi Bībeles stāstiņi, brokastīs, pusdienās, vakariņās, arī pirms gulēt iešanas ģimenei ir jālūdz kopā Dievs, kopā ar bērniem. Kopīga lūgšana māca Dievu lūgt. Ja vecāki izlaiž kopā ar bērniem dievkalpojumu, jo, piemēram, jāsvin bērna dzimšanas diena, tad tā tu neiemācīsi bērnus. Uz pašu svarīgāko iestādi tu nevarēsi tā iemācīt tos atnākt. Bērni ir jāmāca ar savu piemēru un jāved tos pie Dieva. Vest pie Dieva – nozīmē nākt uz dievkalpojumiem, mācīt lasīt Bībeli utt. Un visu mūžu viņi bīsies Dieva. “Laidiet bērniņus pie Manis,” tas to nenozīmē tikai nokristīt un viss ir kārtībā, krustu kaklā un staigā. Kad Jēzus kristījās? Viņam bija 30 gadi. Kas ir 30 gadu vecums? Tas ir nobriedis vīrietis, kas pilnībā uzņemas atbildību par savām darbībām. Jēzu arī nesa svētīt uz templi – gan svētīt kā rituāls, gan regulāri jāmāca bērniem būt dievkalpojumos, lasīt Bībeli, bīties Dieva.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kristot tu nedari cilvēku par mācekli, bet gan mācot tu dari viņu mācekli. Un tad, kad viņš ir kļuvis par mācekli, notiek kristības. Kādā vārdā ir jākristās? Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Apzinoties nevar jaukt iekšā eņģeli vai kādu organizāciju. Tu kristies Tā vārdā, kurš ir radījis debesi un zemi. Un ar kristībām vien nepietiek, ir jāaug, jāmācās un jāmaksā sava cena: tās mācīdami turēt visu, ko Esmu pavēlējis.

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. (Marka evaņģēlijs 16:16)

Redzi, te ir “kas tic un top kristīts”, nevis “kas top kristīts”, “kas tic un top kristīts”, tikai tas tiks izglābts, kas netic, jebkurā gadījumā tiks pazudināts. Kristībai nevar pieiet vieglprātīgi, bet tas, kas tic, tam ir jākristās. Un ir jākristās tajā brīdī, kad tu esi tam gatavs un draudze to redz. Kristība ir obligāts nosacījums katram izglābtajam. Kāpēc? Kristības, laulība, vakarēdiens ir rituāli, bet tie neglābj, bet tie ir obligāti. Ja cilvēks to nedara, tad viņš var tikt pazudināts. Kāpēc, ja cilvēks lasa Bībeli, viņš tic, bet nekristās? Kāpēc viņš to nedara? Tātad viņš neklausa Dievam, ja viņš neklausa šajā jautājumā, tad noteikti viņš neklausa citos jautājumos. Tiek pazudināts. Tāpēc kristības ir obligāts nosacījums, tā ir paklausība Dievam, derības slēgšana. Laulību arī slēdz Dieva priekšā, nevis tikai dzīvo kopā, bet te ir derības slēgšana ar visiem pienākumiem, atbildību, sociālajām garantijām. Tagad modē ir visas ģimenes, bet ģimene ir tikai: laulība, asins radniecība, adopcija. Nav citas ģimenes vairs.

Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.” (Apustuļu darbi 2:38)

Kristība seko pēc atgriešanās no grēkiem jeb jaunpiedzimšana. Faktiski sanāk, ka kristība ir daļa no glābšanas, bet pati par sevi tā neglābj.

Kas kristībā notiek?

Kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti, ticēdami Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. (Kolosiešiem vēstule 2:12)

Ja tu tici, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies, tu simboliski, līdzīgi kā Kristus tika iegremdēts nāvē pazemē, tu tiec iegremdēts ūdenī un izvilkts ārā, simboliski tavi grēki ir nomazgāti, šķīstīti, tu esi miris vecai dzīvei. Vecais cilvēks ir miris un ir bijusi jaunpiedzimšana. Lūk, to simboliski nozīmē šis kristību akts.

Viens Kungs, viena ticība, viena kristība. (Efeziešiem vēstule 4:5)

Tad, kad tu tiec kristīts konkrēti draudzē “Kristus Pasaulei”, tu kļūsti par draudzes “Kristus Pasaulei” daļu. Ja tas tā nav, tad tas ir līdzīgi, ka vecāki laiž pasaulē bērnu un atstāj to slimnīcā, kas paņems viņu, tas paņems, gan jau kāds parūpēsies. Ja cilvēks kristās, tikai ar vienu nosacījumu, ka viņš kļūs par “Kristus Pasaulei” daļu. Mēs kā draudze esam visas pasaules daļa, Latvijas draudzes un visas pasaules draudzes daļa. Mēs kļūstam par Dieva draudzes, kas ir debesīs un virs zemes, universālās draudzes daļu. Un ja mēs dziļāk skatāmies, par tādiem mēs kļūstam, kad piedzimstam no augšas. Tāpēc kristības jēga vairāk ir, kad tu tiec iekristīts noteiktā konfesijā, pie konkrēta mācītāja, lokālas draudzes. Arī “Kristus Pasaulei” ir vairākas draudzes dažādās vietās Latvijā, pat dažas aiz Latvijas robežas. Visi, kas tiek kristīti un tic, ir viens veselums. Tu kļūsti par viena pilntiesīga veseluma daļu ar Dievu un ar draudzi.

Kas var kristīties?

Bet, redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?” (Mateja evaņģēlijs 3:7)

Viņi grib nokristīties un tādā veidā dabūt kristību apliecību. Un tie būtu izglābti, bet Jānis saka:

“Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (Mateja evaņģēlijs 3:8-10)

Runa ir par augļiem, nevis par formālu kristību, tāpēc kristās tie, kas ir izglābti. Un draudze vērtē, vai viņš nes augļus. Vai augļi ir redzami, ka viņš ir izglābts. Draudze to redz, izvērtē un tikai tad cilvēks kristās.

Lai noteiktu, kuri var kristīties, ir draudzes kristību noteikumi. Bet tur tas viss nav akmenī kalts, ir dažādi individuāli gadījumi, bet ir vispārīgi punkti.

1. Nostiprināts – vispirms ir jābūt nostiprinātam cilvēkam, tad var kristīties. Otrādāk nebūs prāta darbs.

2. Cilvēks virzās pa panākumu kāpnēm “Aizsniegt, nostiprināt, apmācīt, izsūtīt”.

3. Cilvēks ir izgājis Bībeles skolu un turpina mācīties. Ja viņam ir iespēja, viņš atkal mācās. Ja ir jauna skoliņa, kādi jauni semināri draudzē, viņš izmanto. Tie ir augļi, var iziet Bībeles skolu, var kristīties.

4. Regulāri apmeklē mājas grupas un dievkalpojumus.

5. Ir regulārs laiks lūgšanai un Bībeles lasīšanai.

6. Ievēro draudzes mācību vairāk vai mazāk, turas pie savas draudzes mācības. Tas nozīmē, ka cilvēks ir uzticams.

7. Evaņģelizē, glāb pazudušos, piedalās evaņģelizācijas darbā.

8. Inkaunteru izgājis.

9. Dzīvo svētu dzīvi.

10. Dod desmito tiesu un labprātīgos ziedojumus.

11. Ievēro draudzes gavēņus.

12. Bērnus audzina pēc Dieva vārda principiem.

13. Ir paklausīgs mācītājam un grupas vadītajam.

14. Nestaigā pa citām draudzēm, neaizraujas ar citu draudžu mācībām vai ar reklāmām, bukletiem. Viņš nedalīsies internetā ar citu draudzes pasākumu.

15. Vismaz trīs mēnešus regulāri apmeklē draudzes dievkalpojumus. Labs noteikums, ka tikai trīs mēnešus vajag.

Tātad, ja cilvēks ir kristījies, viņš ir draudzes “Kristus Pasaulei” dalībnieks, bet pārējie visi ir draudzes apmeklētāji. Mēs šeit neizdalām, kāds kurš ir, bet realitātē vieni ir draudzes apmeklētāji, bet tie, kas ir kristījušies, tie ir dalībnieki. Būtu labi katram apmeklētājam tiekties kļūt par draudzes locekli. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sludināto Bībeles skolas 25. tēmu “Kristības” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija