Kopš vien sevi atceros, mani ir pavadījusi atstumtības un vientulības sajūta. 
Vienmēr esmu bijusi neapmierināta ar savu izskatu. Vienmēr kaut kas likās par lielu vai par mazu.
Kad 5. klasē pārgāju mācīties uz Centra ģimnāziju, man likās, ka tur nemūžam man nebūs draugu. Sāku meklēt draudzenes no atstumto gala, jo tā man bija drošāk, ka mani pieņems.
Biju pārliecināta, ka esmu neglīta un dumja, neesmu nevienam vajadzīga. Es tik ļoti ar šiem meliem biju pārņemta, ka līdzcilvēki sāka apstiprināt šīs manas destruktīvās domas un sāka man to izteikt. Pamazām sākās problēmas ar matemātiku. Nonāca līdz tam, ka šajā priekšmetā biju nesekmīga. Lai arī kā centos cīnīties ar šo problēmu, un tika ņemts talkā privātskolotājs, tomēr augstāk par 3 ballēm nespēju iegūt. Tā es no izcilas teicamnieces kļuvu par nesekmīgo. 12. klases izlaidumā skolas direktors, pasniedzot atestātu, iečukstēja man ausī: „Neuztraucies, 21. gadsimtā sētnieki arī būs vajadzīgi.” Vienīgie, kas man ticēja un kas mani vienmēr atbalstīja, bija mani vecāki. Paldies Dievam, ka Viņš man devis tādus vecākus!
Kad iestājos augstskolā, manas sekmes strauji uzlabojās. Es atkal kļuvu viena no labākajām studentēm, tomēr šis fakts nespēja mainīt manas domas par sevi.
Pirms pieciem mēnešiem kāda man nepazīstama persona atsūtīja internetā uzaicinājumu atnākt uz draudzi „Kristus Pasaulei”. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Es sāku pamazām iepazīt Dievu.
Es jau biju apmeklējusi kādus četrus dievkalpojumus, kad pie manis pienāca ļoti simpātiska meitene, vārdā Evita. Viņa man apsēdās blakus un prasīja: „Kas ir šī skaistā meitene?” Šie vārdi dziļi atbalsojās manī un es tiem spēju noticēt. Likās, ka es esmu pamodināta no miega.
Es sāku apmeklēt draudzi regulāri un iet pie Evitas uz mājas grupiņu. Jūlijā aizbraucu uz inkauteru – 3 dienu lūgšanu nometni. Paklausot Dievam, mana dzīve izmainās. Dievs man norādīja uz ieradumiem, kas man ir sevī jāsalauž un jāizmaina. Tikko esmu atgriezusies no otrā inkautera, kur es piedzīvoju reālu brīnumu. Dievs man pieskārās, es sajutu, kā Viņš mani samīļo un cik īstenībā Viņš ļoti mani mīl. Tās problēmas, ar kurām es aizbraucu, proti, ar domām, ka mani nemīl, esmu nesmuka, neesmu nevienam vajadzīga un mani nenovērtē, kļuva mazsvarīgas, jo sapratu, ka mani mīl pats Dievs, un mīl tādu, kāda es esmu.
Ja es jūtu, ka tuvojas kārtējais uzbrukums, kāda problēma vai strīds ģimenē, es sāku slavēt Dievu, pateikties Viņam par šo situāciju, jo tādejādi velns zaudē savu ietekmi un varu.
Dievs ir tiešām labs. Viņam nekas nav neiespējams. Mums ir jādzīvo Viņa gribā un Viņš gādās! Slava Dievam!
Kristīne Eriņa
