Pirms Kristīne ienāca draudzē „Kristus Pasaulei”, viņa nespēja ģimenē uzņemties sievas un mātes lomu.
Taču, kopš viņa regulāri lasa Bībeli, lūdz Dievu un ir katrā dievkalpojumā, Kristīne ir kļuvusi par labu sievu un gādīgu mammu savam dēlam.

Tālāk turpina Kristīne: „Es apprecējos pirms 6 gadiem. Kad iepazinos ar savu vīru, es burtiski lidoju no laimes. Biju ļoti izlutināta un pārliecināta, ka laulībā jau nebūs citādāk. Mēs apprecējāmies un piedzima dēliņš. Tajā laikā man nebija priekšstata, kādai ir jābūt laulībai un kāda ir sievas loma ģimenē. Tieši tad arī sakās problēmas. Biju egoiste un sagaidīju pastiprinātu uzmanību no vīra, ko nesaņēmu, jo viņam tika uzkrauta liela nasta – vienlaicīgi apgādāt ģimeni, celt māju, brīvajā laikā vēl auklēt bērnu un darīt ikdienišķos darbiņus. Kad redzēju vīra pieķeršanos dēliņam, jutos atstumta. Nespējot tikt galā ar saviem pienākumiem ģimenē, manī pastiprinājās mazvērtība, un tas neļāva man pilnvērtīgi mīlēt savu ģimeni.

Kristīne turpināja dzīvot, kā ierasts, bet jutās vientuļa, lai gan viņai bija vīrs un dēls, par ko rūpēties. Brīžos, kad jaunā sieviete jutās slikti, viņa mēdza slepus lietot alkoholu, kas situāciju ģimenē tikai saasināja.

„Alkohola iespaidā bieži pacēlu balsi pret vīru un bērnu. Dažkārt kliedzu, ka nevienam neesmu vajadzīga, neviens mani nemīl. Bija sajūta, ka visiem citiem dzīve iet uz priekšu, bet tikai ne man. Reiz strīda laikā vīrs vairs neizturēja un pateica, ka esmu pilnīga nulle un tukša vieta. Tas sadragāja manu jau tā zemo pašvērtējumu. Savā izmisumā sakravāju mantas un ar bērnu devos pie savas mammas pēc mierinājuma. Tad izdarīju nākamo kļūdu, kam bija sekas uz ilgu laiku. Es centos padarīt vīru par vainīgo savas mammas acīs, līdz ar to viņu attiecības pasliktinājās.

Jāsaka paldies Dievam, ka mans vīrs nāk no kristīgas ģimenes, kur viņam jau no mazotnes tika ieaudzināti Dieva principi. Atšķirībā no manis, viņš vienmēr ir uzskatījis, ka laulība ir viena un uz mūžu, savukārt es domāju, ka tas ir vecmodīgi. Nebiju gatava meklēt risinājumus, lai glābtu laulību. Vīrs centās man mācīt par pareizām attiecībām laulībā, bet es negribēju viņā klausīties, jo nespēju mainīties. Arī attiecības ar bērnu pasliktinājās. Nesaskaņu dēļ viņš daudz cieta. Dēls mani atgrūda, nereti metās virsū ar kulakiem un teica, ka nemīl.

Kristīne bieži domāja, vai tiešām tāda ir laulība. Jaunā sieviete mēģināja ar to samierināties, un kā glābiņu savām problēmām meklēja darbā.

„Prātā nemitīgi atkārtojās, ka sievietei taču ir jābūt finansiāli neatkarīgai un vajadzības gadījumā viņai ir iespēja pamest vīru. Sāku aktīvi strādāt, lai nebūtu jādomā par neizdevušos ģimenes dzīvi. Es strādāju garas stundas līdz vēlam vakaram, tādēļ bieži paliku pie mammas, jo domāju, ka mani jau tāpat mājās neviens negaida. Šāds dzīvesveids mani vēl vairāk attālināja no vīra un bērna. Cerēju, ka sasniegumi darbā un klientu uzslavas dos mierinājumu, ka es tomēr kaut kas esmu, bet tā nenotika, un situācija ģimenē arvien pasliktinājās. Nauda kļuva par svarīgāko manā dzīvē. To tērēju pilnīgi bez apdoma, turklāt tikai savām vajadzībām. Vīrs to visu pacieta, jo cerēja, ka darbs man dos vairāk dzīvesprieka. Es savukārt turpināju strādāt vēl dedzīgāk, lai nebūtu jādomā par attiecībām ģimenē.”

Šajā grūtajā dzīves periodā Kristīne saņēma uzaicinājumu uz draudzes „Kristus Pasaulei” rīkoto dziedināšanas dievkalpojumu. Ielūgumā bija minēts, ka ir iespēja iegūt arī emocionālo dziedināšanu.

Kristīne papildina: „Izlēmu pieņemt uzaicinājumu, jo sliktāk jau vairs nevarēja būt. Man patika mācītāja sprediķis un es ieraudzīju cerības stariņu, kas man varētu palīdzēt. Nākamajā svētdienā mēs atkal bijām klāt. Ieklausījos mācītāja sludinātajos vārdos un sapratu, ka visu šo laiku esmu dzīvojusi ačgārnā pasaulē, domādama tikai par sevi un nerūpēdamās par ģimeni. Sāku regulāri apmeklēt dievkalpojumus un arī mājas grupiņu. Pēc kāda laika devos uz draudzes trīs dienu lūgšanas nometni jeb inkaunteru. Tur piedzīvoju Dieva klātbūtni, nožēloju visus savus grēkus un pieņēmu Jēzu par savas dzīves Glābēju un Kungu. Atbraucot mājās, šķita, ka esmu pilnīgi jauns cilvēks. Sāku ik dienas lasīt Bībeli un lūgt Dievu, un Viņš dziedināja manu sirdi, piepildot to ar Savu mīlestību.”

Es lēnām sāku saprast, ka man jāatgriežas ģimenē un beidzot jāsāk par to rūpēties. Dzīšanās pēc naudas man kļuva mazsvarīga, vairāk par visu es gribēju glābt ģimeni. Aizsūtīju vīram īsziņu, ka aizeju no darba, un vēlos veltīt savu dzīvi ģimenei un Dievam. Tas bija jauns sākums mūsu attiecībām. Dievs deva mums otru iespēju sākt visu no jauna.

Esmu laimīga, jo jūtos atkal vajadzīga un nepieciešama un man sagādā patiesu prieku rūpēties par savu vīru un dēliņu. Mūsu ģimenē tagad valda miers un katrs ir savā vietā. Progress ir vērojams arī attiecībās ar dēliņu. Viņš mani vairs neatstumj, mēs daudz laika pavadām kopā, un viņš bieži saka, ka mīl mani. Dievs man ir devis mīlošu mātes sirdi. Es viņam daudz stāstu par Dievu un mācu arī lūgt.”

Jaunā sieviete iesaka apzināties, „ja laulībā vīrs un sieva paļaujas uz Dievu, tad nekas nav neiespējams. Laulība nav tikai izklaide, bet tā ir kalpošana otram cilvēkam. Attiecību veidošana ir darbs mūža garumā un, pirmkārt, katru dienu ir jāpavada laiks ar Dievu, tad arī laulības dzīvē viss izdosies. Jēzus ir atvēris manas acis, un Dievs man ir iedevis vislabāko vīru pasaulē.

Liecību pierakstīja Kristīne Eriņa un Pārsla Jankovska