Kristus ir augšāmcēlies!

Šīs svētrunas tēma ir no katra Bībeles evaņģēlija pēdējās nodaļas,
jo visos evaņģēlijos pēdējās nodaļās tiek runāts par Kristus augšāmcelšanos. Šajās nodaļās ir nelielas atšķirības; kā kurš evaņģēlists skatās uz šo notikumu, kā tulko kādas nianses, taču visās ir kopīgas iezīmes, par kurām šodien runāsim.

Pirmā kopīgā iezīme visu evaņģēliju pēdējās nodaļās ir tāda, ka tajās ir runa par augšāmcelšanos.

1.   Augšāmcelšanās ir Bībeles centrs.

Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem. (1. Korintiešiem 15:1-4)

Pāvils saka: “Es jums atgādinu evaņģēliju.” Tātad, evaņģēlijs ir augšāmcelšanās fakts: Kristus nāve, trīs dienas kapā un augšāmcelšanās. Draugi, evaņģēlijs ir Bībeles centrs. Visi tie cilvēki, kuri dzīvoja ticībā uz Dievu pirms Kristus, dzīvoja ticībā uz Kristu, kurš nāks. Mēs visi, kas dzīvojam pēc Kristus nākšanas jaunajā laikmetā jeb ērā, ticam uz Kristu, kurš jau ir atnācis, miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies. Augšāmcelšanās ir būtiskākā evaņģēlija daļa.

Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. (1. Korintiešiem 15:14)

Mēs atzīstam, ka Kristus mira, trīs dienas bija kapā un augšāmcēlās. Tomēr ir konfesijas, kas augšāmcelšanos neatzīst. Piemēram, Jehovas liecinieki uzskata, ka Jēzus nav augšāmcēlies, bet augšāmcēlās eņģelis. Pāvils saka, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir šāda reliģija un ticība. Un, ja augšāmcelšanās spēks nedarbojas konkrēti tavā dzīvē un tu to neesi atzinis, tad veltīga ir tava ticība. Augšāmcelšanās ir evaņģēlija būtiskākā daļa.

Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa evaņģēlijs 11:25)

Pats Dievs ir augšāmcelšanās un dzīvība. Aleluja! Augšāmcelšanās un dzīvība ir kopīga iezīme visām evaņģēliju pēdējām nodaļām.

2.   Pasaules un reliģijas cīņa pret augšāmcelšanās faktu.

Nākamā kopīgā iezīme ir par augšāmcelšanās notikumu. Ir notikumi, kas neatkārtojas katrā evaņģēlijā, taču visi četri evaņģēliji cits citu papildina, un rodas kopēja aina. Pirmkārt, Jēzus augšāmcelšanās faktam gatavojās tā laika reliģija – farizeji, saduķeji, rakstu mācītāji, valdošā reliģiskā elite. Tie bija cilvēki, kuri paši bija atmetuši Kristu. Tie bija cilvēki, kuri panāca to, ka romiešu vara sita Jēzu krustā. Tie bija cilvēki, kuri Jēzu apmeloja. Taču ar to, ka viņi sita Jēzu krustā, viņiem bija par maz. Šie cilvēki pēc Jēzus nāves gāja pie vietējās varas, Romas iecelta pārvaldnieka, Pilāta.

Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām.” (Mateja evaņģēlijs 27:62-63)

Pasaulei un reliģijai nav patīkams un nav izdevīgs fakts un zināšanas, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tas viņiem ir traucējošs fakts. Viņiem nebija pārliecības, ka Jēzus tiešām celsies augšā. Tie neticēja Viņam, taču tajā pašā laikā atminējās Jēzus vārdus.

“Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” (Mateja evaņģēlijs 27:64)

Viņi Jēzu dabūja nost no ceļa un piesita krustā, tomēr secināja, ka gadījumā, ja tautā aizies valodas par Viņa augšāmcelšanos (pat tad, ja Viņš nebūtu augšāmcēlies), tad šī vilšanās būs lielāka nekā pirmā. Draugi, tas ir noticis! Viņiem nācās maksāt sargiem naudu pēc augšāmcelšanās. Un šī augšāmcelšanās bija jaudīga. Tajā brīdī, kad Jēzus augšāmcēlās, ir rakstīts, ka pat kapi atdarījās un daudzu svēto miesas parādījās Jeruzālemē. Kristus nāves brīdī tempļa aizkars pārplīsa, kas simbolizē to, ka ceļš uz vissvētāko vietu ir atvērta, ceļš uz Dieva klātbūtni ir vaļā. Un šis ceļš ir Kristus nāves un augšāmcelšanās fakts, kuram mēs ticam. Ja mēs ticam, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies, tad augšāmcelšanās spēks darbojas mūsu dzīvē. Cilvēki, kuru dzīvēs darbojas augšāmcelšanās spēks, ir brīvi.

Nesen izskanēja ziņa, ka no Līgatnes dabas takām izbēgušas divas lapsas. Kāds kaitnieks sabojāja žogu, un lapsas izkļuva brīvībā. Viena no lapsām atgriezās savā mājvietā, taču ātri nomira, jo bija slima un vāja. Par otru lapsu ziņu nav, taču, visticamāk, arī tā ir nomirusi. Kāpēc lapsas, izkļūstot brīvībā, ātri novārgst? Šie dzīvnieki ir dzimuši nebrīvē un nav gatavi brīvībai. Viņi nespēj un neprot dzīvot brīvībā. Principā, latviešu tauta arī neprot dzīvot brīvībā. Dzelzs aizkars krita, Latvija atguva neatkarību, bet mēs to neprotam izmantot. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam kā tās lapsas, kas pieradinātas dzīvot nebrīvē. Gadu simtiem mūsu mentalitāte ir bijusi dzīvot zem kāda un pašiem nedomāt. Mums gribas, lai kāds domā mūsu vietā. Lai “Panorāma” domā mūsu vietā, – tā šodien satur 90% propagandu. Pēc ilgiem laikiem vienu reizi to paskatījos, jo tajā bija arī melīgs sižets par mūsu draudzes slavēšanu. Skatījos raidījumu un gaidīju sižetu par mums. Viss, ko “Panorāmā” dzirdēju, bija tas, ka saldā un maigā balsī slidina ausīs propagandu. Latvijā ir tikai kovids, un vairs nekā cita nav. Vai, cik ļoti viņi gribētu pilnus vakcinācijas centrus! Bet neviens nevēlas vakcinēties. Tiek tērētas milzu summas telpu īrei un reklāmai. Viņi ir aizstājuši dievkalpojumus ar vakcinācijas centriem. Klusajā sestdienā Veselības ministrija savā Facebook lapā publicēja degošu svecīti, aicinot pieminēt kovida upurus. Ierakstīju savu komentāru, sakūdīju citus, un tagad tur ir skaisti komentāri un pamācības par to, kas ir jāpiemin Klusajā sestdienā – Kristus, kurš ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, nevis slimība un slimību upuri. Nevis slimība mums jāpielūdz, bet dzīvais Kristus!

Ir reliģijas, kurās nav augšāmcelšanās. Varbūt ir kāda mācība par to, bet nav personīga piedzīvojuma, personīgas prakses dzīvē. Ir tikai kādi rituāli, kaut kādas dievkalpošanas formas, bet nav personīgas Dieva pazīšanas, personīgas satikšanās ar Dievu, jaunpiedzimšana, jauns radījums. Šādas organizācijas labprāt velk jūgu kopā ar neticīgiem. Viņi kļūst līdzīgi viņiem, tikai esot reliģiozi. Ne valdībām, ne kādām totalitārām varām nav izdevīgi cilvēki, kuri ir brīvi un apzinās sevi kā brīvus. Tu esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tu esi Dieva lauva un Dieva jērs, brīvs cilvēks, kurš apzinās savu vērtību un dzīvo brīvībā. Tu esi tas, kurš traucē pasaulei.

Kopīga iezīme evaņģēlijos ir tāda, ka tā laika pasaulīgās un reliģiskās varas centās noslēpt Kristus augšāmcelšanās faktu. Tieši tāpat, kā tas notiek šodien – mirušo piemiņas diena svētku dienā un vakcinācijas centri dievkalpojumu vietā. Vēl pirms Kristus Augšāmcelšanās svētkiem tika paziņots par vakcinācijas centru atvēršanu tieši šajās svētku dienās. Tā tika pasniegta kā svētku dāvana sabiedrībai no valdības. Kas notiek ar draudzi, kas tic augšāmcelšanās faktam? Dažādi policijas apciemojumi, sižeti televīzijā dažādos raidījumos un ziņās, dažādi raksti, dažādas absurdas sūdzības… Šajā ierobežojumu laikā pie mums policija ir braukusi vairākkārt. Nekas būtisks nav ticis konstatēts. Arī kokam var piesieties. Tomēr ziņās mūs parāda kā noziedzniekus. Kad “Panorāma” zvanīja policijas preses pārstāvei, viņa teica: “Vēl ir pāragri kaut ko spriest.” Bet ziņās jau kliedz.

Vai zini, ka ASV ierobežojumu pretinieki paši analizē, rēķina un veido statistiku par notiekošo? Viņi saka, ka pret ierobežojumiem vairums ir republikāņi un evaņģēliskie kristieši. No Amerikas prezidenta vēlēšanām, kuras nenoritēja godīgi, mēs zinām, ka republikāņu ir vairāk nekā demokrātu. Otrs vairākums ir evaņģēliskie kristieši. Tur nav minēta cita konfesija, tikai evaņģēliskie kristieši. Amerikā pamatā ir evaņģēliskās draudzes, tieši tādas, kāda esam arī mēs. Un tieši viņi ir pretinieki meliem un maldiem. Kāpēc tieši republikāņi un evaņģēliskie kristieši? Tāpēc, ka evaņģēlisko kristiešu draudzēs ir augšāmcelti cilvēki, kuri apzinās savu vērtību, kuri zina Dieva principus, kuriem ir brīvības apziņa un apziņa par realitāti. Šādi cilvēki nav kā lapsas, kas neprot dzīvot brīvībā. Mēs protam baudīt brīvību. Vienkārši apgaismojot cilvēkus, – ne tikai evaņģēliju pasludinot, bet arī reāli runājot patiesību, – viņos atgriežas dzīvesprieks, jo tu dod viņiem cerību. Augšāmcelšanās! Es dzirdēju, ka kādās valstīs lielās konfesijas ir piedāvājušas savas telpas vakcinācijai. Zini, ja tiešām būtu epidēmija, neviens nebūtu jāpiespiež vakcinēties un vakcīnas nebūtu jāreklamē. Cilvēki paši skrietu pēc vakcīnām. Ja būtu reāla epidēmija, es ietu vakcinēties, tikai ne ar piecās dienās pagatavotu vakcīnu.

3. Progress vai regress attiecībā pret ticību vai neticību augšāmcelšanās faktam.

Jēzus bija kapā un bija miris, bet pēc trīs dienām Viņš cēlās augšā. Viņš ir augšāmcēlies, bet kur ir mācekļi? Viņi sēž aiz aizslēgtām durvīm. Tas ir progress vai regress? Tas ir regress. Kamēr viņi bija kopā ar Kristu, bija progress. Viņi pieauga garā, izdzina ļaunos garus, cēla draudzi, bija cerība. Bet nu Viņš ir miris. Kaut arī Viņš ir augšāmcēlies, viņu galvā Viņš ir miris un augšāmcelšanās nav iespējama. Kurš pirmais atklāja, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Kuram pirmajam Jēzus parādījās? Tur var padiskutēt, bet Bībelē vairākos evaņģēlijos uzsvars ir likts uz Mariju Magdalēnu. Jēzus viņai atklājās. Un eņģelis teica: ”Steidzies un pavēsti to mācekļiem.”

“Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies [..]” (Mateja evaņģēlijs 28:7)

Kad viņi steidzās un pavēstīja to, ka Jēzus ir dzīvs un augšāmcēlies, ir rakstīts, ka viņiem tas likās kā pasaka un viņi neticēja.

Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. (Lūkas evaņģēlijs 24:11)

Viņi palika sēžot aiz aizslēgtām durvīm, viņi palika skumjās. Divi mācekļi no Jeruzālemes devās uz pilsētu vārdā Emava, un augšāmceltais Jēzus viņiem tuvojās un sāka ar viņiem diskusiju. Viņu acis tika turētas tā, ka viņi neatpazina Jēzu. Jēzus teica: “Ak, jūs sirdī kūtrie, jums bija ticēt Rakstiem, kuros ir rakstīts, ka Jēzum bija ciest trīs dienas, būt kapā un augšāmcelties, bet jūs neticējāt.”

Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (Lūkas evaņģēlijs 24:25)

Tad pēkšņi Jēzus nozuda. Un viņi saprata: “Tas taču bija Kristus, augšāmcēlies Kristus!” Un viņi devās pretējā virzienā. Kad tu dodies prom no Jeruzālemes, tas ir regress. Mācekļi lēnām izklīda. Arī šie divi mācekļi uz Emavas ceļa devās prom no Jeruzālemes, bet tajā brīdī, kad viņi sastapās ar augšāmcelto Kristu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi. Un, kad viņi pateica to mācekļiem, mācekļi priecājās, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Nē, viņi neticēja. Visiem tiem cilvēkiem, kuri sastapās ar Kristu, parādījās prieks un jēga dzīvot, viņiem parādījās cerība un ticība, un attiecīgi viņi devās pareizā virzienā. No ticības vai neticības augšāmcelšanās faktam ir vai nu regress, vai progress.

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. (Kolosiešiem 3:1)

Tie, kas ir ar Kristu augšāmcēlušies, tiecas pēc tā, kas ir augšā, pēc Dieva gribas, apzinoties sevi kā brīvus, augšāmceltus cilvēkus, kā tos, kas ir visu Dieva apsolījumu mantinieki. Viņi tiecas pozitīvā virzienā. Progress! Ja tu redzi cilvēku, kurš regresē, tu redzi cilvēku, kura dzīvē nedarbojas augšāmcelšanās spēks, jo viņš to nav atzinis vai viņš to ir atstājis. Mums ir šis spēks, augšāmcelšanās spēks! Ja tavā dzīvē ir augšāmcelšanās spēks, tas ceļ tevi augšā. Augšāmcelšanās spēks tevi ceļ. Augšāmcelšanās spēks tevi dara brīvu, tas tev liek būt progresīvam.

4. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.

Visos četros evaņģēlijos ir redzams, ka kāds, kas jau bija piedzīvojis augšāmcelšanos, nāca un to stāstīja mācekļiem, vai tās bija sievietes, vai divi mācekļi, bet viņi neticēja, līdz personīgi nesatikās ar Kristu.

Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs 20:29)

Kad Jēzus bija atklājies visiem mācekļiem, viņi teica: “Kungs un Dievs!” Viņi krita ceļos, viņi pieņēma un apzinājās augšāmcelto Kristu, bet kāds no mācekļiem vārdā Toms nebija klāt. Visi mācekļi viņam stāstīja: “Klausies, Tas Kungs ir dzīvs, Viņš ir augšāmcēlies, viss ir pēc Rakstiem!” Toms teica: “Kamēr es neielikšu rokas Viņa rētās, kamēr es nevarēšu aptaustīt, personīgi neredzēšu, nesatikšos ar Viņu, tikmēr neticēšu.”

Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jāņa evaņģēlijs 20:25)

Iedomājies, kāda neticība! Viņš personīgi nebija pārliecinājies. Ko tas nozīmē, vai mums tiešām visiem ir jāpiedzīvo kaut kāds īpašs piedzīvojums, lai ticētu Dievam? Man bija ļoti īpašs piedzīvojums, bet vai tas ir pamats manai ticībai? Kad Toms aptaustīja un lika pirkstus Viņa rētās, viņš sauca: “Ak, mans Kungs, ak, mans Dievs, tagad es ticu!” Lūk, ko Jēzus teica par Tomu: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

5. Kam un kāpēc mēs ticam.

Piektais punkts paskaidros vairāk to, kam un kāpēc mēs ticam. Vai mēs ticam sajūtu dēļ vai atbildētu lūgšanu dēļ? Tas viss ir labi, piedzīvojumi ir lieliski un pat nepieciešami. Taču tas nevar būt pamats mūsu ticībai. Visos evaņģēlijos rakstīts, kad sievietes gāja pie kapa, kaps bija tukšs, un viņas brīnījās. Pēteris ar Jāni pieskrēja pie kapa. Tur tā rakstīts, ka Pēteris brīnījās, vienīgi Jānis savā evaņģēlijā raksta: “Viņi redzēja, ka kaps ir tukšs un ticēja.” Pārējie evanģēliji to neapstiprina, viņi neticēja. Varbūt Jānis nedaudz ticēja. Par eņģeli ir rakstīts, ka tas novēla akmeni un sēdās uz tā. Citā evaņģēlijā rakstīts, ka eņģelis sēdēja kapā.

Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.” (Lūkas evaņģēlijs 24:1-7)

Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies! Ejiet un sakiet to mācekļiem! Pēc tam, kad Jēzus tika pacelts Debesīs, tur bija liela sapulce. Neskaitāmas reizes eņģeļi atgādina: “Jums bija jātic tā, kā ir rakstīts!”

No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. (Mateja evaņģēlijs 16:21)

Jēzus nepārtraukti mācīja mācekļus. Un Dieva griba bija, ka viņi tic tam, ko Jēzus saka, nevis tam, ko viņi redz. Tam, ko Jēzus saka, nevis tam, ko viņi redz! Kaps ir tukšs. Piemēram, Marija, ieraudzījusi augšāmcelto Kristu un satiekot Viņu, pat nespēja pieņemt, ka tas ir Kristus. Viņa jautāja: “Kur tu liki manu Jēzu?” Viņai likās, ka dārznieks ir Jēzu nozadzis. Tā viņa arī mācekļiem teica: “Klausieties, viņi ir nozaguši Kristu!” Un eņģeļi teica šiem cilvēkiem: “Jums bija ticēt tam, ko Kristus teica.” Bībelē ir vairāk nekā 300 pravietojumu par Kristus nākšanu. Un pats Jēzus par Savu nāvi un augšāmcelšanos evaņģēlijos saka:

Kad tie Galilejā apkārt staigāja, Jēzus sacīja uz tiem: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās. Un tie Viņu nokaus, un trešā dienā Viņš celsies augšām.” (Mateja evaņģēlijs 17:22-23)

Un mācekļi ļoti noskuma. Viņš saka, ka celsies augšā, bet viņi noskuma.

“Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām.” (Mateja evanģēlijs 20:18-19)

Tas ir tikai viens Mateja evaņģēlijs. Jēzus uzstājīgi mācīja par to, ka Viņš mirs un trešajā dienā augšāmcelsies. Taču tad, kad tas notika, kamēr mācekļi personīgi neredzēja, personīgi nesastapās ar Viņu, viņi neticēja. Viņiem bija grūti ar ticību. Bet Jēzus saka tā: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!”

Ja pēc mana piedzīvojuma, kurš tiešām bija spēcīgs, es nesāktu studēt Bībeli, ja es nebūtu stiprā draudzē (šajā gadījumā man pašam nācās izveidot stipru draudzi), ja es neveidotu attiecības ar Dievu, ja man nebūtu mācītāja, kas mani tajā ieved un paskaidro Dieva ceļus, piedzīvojums ar laiku izbalētu. Jā, tu to atceries, bet tas izbalē. Tu nevari balstīties uz izjūtu, tev sava ticība ir jābalsta uz Rakstiem. Visa Bībele, Vecā Derība runā un ir neskaitāmi pravietojumi par Kristus nākšanu. Jaunajā Derībā Jēzus pastāvīgi atkārto: “Es miršu par jūsu grēkiem un augšāmcelšos.”

Ja esi mājas grupā un regulāri aizsniedz jaunus cilvēkus, zini, ka uzaicinātam cilvēkam pirms tam vienmēr kaut kas notiek. Saplīst mašīna, nenozvana pulkstenis, vilciens atcelts, ūdensvadi pārplīst utt. Bet tu esi Dieva lauva, un tevi neviens neapturēs! Raksti saka, ka Jēzus augšāmcēlās Pashā svētku laikā. Kas ir Pashā laiks? Pashā laiks ir svētki, kurus iedibināja pats Dievs, kad Izraēla tauta tika izvesta no Ēģiptes zemes. Kā tas notika? Dievs lika kaut jēru un ar jēra asinīm apziest durvju palodas. Un visur, kur Ēģiptes zemē nāca maitātājeņģelis nonāvēt pirmdzimušos, kur uz durvīm bija jēra asinis, tur maitātājeņģelis neiegāja. Visā Ēģiptē bija bēdas. Pirmdzimtie mira, sākot no lopiem un beidzot ar cilvēkiem. Taču visur, kur bija šīs asinis, nāve neienāca. Bībelē rakstīts par Jēzu: “Es esmu Pashā Jērs.” Viņš ir Pashā Jērs, kas par mums ir upurēts. Viņš izlēja Savas asinis par mums, un visiem, kas tam tic, maitātājeņģelis paiet garām. Tu esi brīvs no slimībām, brīvs no nabadzības, tu esi brīvs no mūžības pavadīšanas vietā, kur Dieva nav, ko sauc par elli. Tu esi brīvs no nejēdzīgas dzīves, tu esi svētīts. Tu esi ar trūkumiem, tomēr Dieva pieņemts. Ar Kristus upuri tu esi svēts darīts. Arī ar visām nepilnībām pieņemts un Dieva tuvumā.

6. Augšāmcelšanās prieks.

Kad sievietes satika augšāmcelto Kristu, ir rakstīts, ka viņas priecīgas devās tālāk. Kad divi mācekļi uz ceļa satika Kristu, viņi priecīgi devās tālāk. Kad Jēzus stājās mācekļu priekšā, viņi kļuva līksmi un priecīgi. Kopīga iezīme – kad cilvēki sastapās ar augšāmcelšanās faktu, viņi kļuva priecīgi, izņemot tos, kam tas nebija izdevīgi. Tu dzirdi ļoti veselīgu evaņģēliju. Ļoti veselīgu Bībeles mācību. Un Jēzus mums māca pamatot savu ticību Rakstos, mācībā. Piedzīvojumi neizpaliks, piedzīvojumiem ir jābūt, tomēr mēs pamatojam savu ticību Rakstos.

Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. (Salamana pamācības 17:22)

Par augšāmcelšanās faktu esi dzirdējis, bet tavā dzīvē tā nav? Tie, kuri piedzīvo augšāmcelšanos, pieņem prieku kā savu dzīvesveidu. Un tieši šāds dzīvesveids, priecīga sirds, dziedina visas vainas. Pārdabiska dziedināšana ne vienmēr ir saistīta ar pēkšņu notikumu, bet vienkārši ievērojot dievišķu principu: priecājieties, es jums vēlreiz teikšu, priecājieties. Ja mēs domājam pozitīvi un priecājamies, tas dziedē arī mūsu kaulus, mūsu miesu. Prieks ir kā antibiotikas, kas iznīcina mikrobus.

7. Jauns sākums.

Pashā svētki tika iedibināti nisana mēneša 14. datumā. Tas ir gada pirmais mēnesis, pēc ebreju kalendāra. Pirmais mēnesis nozīmē sākumu. Dievs noteica iziešanu no Ēģiptes svinēt kā sākumu. Jauns sākums. Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, tas ir jauns sākums. Ikviens, jebkurā brīdī atzīstot augšāmcelšanās spēku, var sākt jaunu dzīvi. Pats Dievs iedibināja to kā sākumu. Un Jēzus saka:

“Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals.” (Atklāsmes grāmata 22:13)

Un ne tikai Sākums un Gals, Jēzus saka, ka Viņš ir Gaisma šai pasaulei. Gaisma, kas ir tevī un mūsu vidū. Un Pashā svētki, Lieldienas jeb Kristus Augšāmcelšanās svētki ir Gaismas svētki. Ja mēs uzzīmējam tādu kā aplīti – augšā būs Jāņi, pēc tam Miķeļi, Ziemassvētki un Lieldienas. Visi šie svētki ir saulgriežos. Kas ir saulgrieži? Tie maina dienas attiecību pret nakti jeb gaismas attiecību pret tumsu. Saule griežas, un tas ir astronomiski, tas nav nekas maģisks, mistisks. Kas notiek Lieldienās jeb Kristus Augšāmcelšanās svētkos? Kāpēc tie ir Gaismas svētki? Jāņos ir pati garākā diena, bet tieši Jāņos diena sāk zaudēt naktij. Nakts lēnām sāk ņemt virsroku, garuma ziņā. Miķeļos šīs proporcijas mainās kardināli. Miķeļi, tie ir visi helovīni, ko svin dažādas tautas, mirušo piemiņas diena, visi tie ķirbji un veļu diena. Tas ir tumšais laiks, nakts ņem virsroku pār dienu. Ziemassvētkos, Kristus dzimšanas svētkos, ir pati garākā nakts un pati īsākā diena. Bet Lieldienās diena sāk ņemt virsroku pār nakti. Tāpēc Lieldienas, šis saulgriežu laiks, kurā Kristus mira un augšāmcēlās, Pashā svētki, ir Gaismas svētki. Gaismas uzvara pār tumsu. Un Jēzus saka: “Es esmu pasaules Gaisma.”

Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa evaņģēlijs 20:22)

Viņš dvesa un sacija: “Ņemiet Svēto Garu!” Pie Kristus nāves un augšāmcelšanās, ikviens, kas tic uz Viņu, saņem Svēto Garu. Tas ir iemesls, kāpēc tu esi augšāmcelts. Tas ir iemesls, kāpēc tevī ir spēks, kāpēc tev ir mūžīgā dzīvība. Tas ir iemesls, kāpēc tu esi gaisma un tevī ir dzīvība.

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem 8:11)

Dieva Gars tevī dziedina tavu miesu. Dieva Gars tevī ceļ augšā tevi arī pastarā dienā. Tu dzīvosi mūžīgi. Dieva Gars tevī dod tev pareizas domas, spēku dzīvot un izdzīvot. Dieva Gars tevī dod tev spēku būt brīvam. Dieva spēks tevī palīdz tev dzīvot ar paceltu galvu un nepakļauties pasaules un reliģijas spiedienam. Tu esi dzīvs Dieva bērns, un Dieva Gars ir tevī. Pāvils saka: “Kam nav Kristus Gara, tas nepieder mums.” Mums ir Svētais Gars.

8. Lielā pavēle.

Visos evaņģēlijos, visās pedējās nodaļās, dažādās formās ir Lielā pavēle. Augšāmcelšanās ir saistīta ar evaņģelizāciju un māceklību. Pēc augšāmcelšanās Jēzus pasludina Lielo pavēli.

Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Marka evaņģēlijs 16:15-18, 20)

Visos evaņģēlijos Augšāmcelšanās nav nošķirama no evaņģelizācijas un māceklības. Augšāmcelts cilvēks sludina evaņģēliju. Augšāmcelts cilvēks ceļ draudzi. Augšāmcelts cilvēks arī finansiāli ieguldās savā draudzē. Augšāmcelts cilvēks savu skatu vērš uz augšu un uz pazudušo pasauli, uz evaņģēlija vēsti, kas ir vienīgā cerība pasaulei. Es jau minēju piemēru par lapsu. Mēs neprotam dzīvot bez Kristus, bez tās brīvības, ko Kristus dod. Mēs neprotam saglabāt savu brīvību. Mums ir nepieciešams Kristus un Viņa augšāmcelšanās spēks. Lai augšāmcelšanās spēks tevi pārveido un ceļ augšup!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kristus ir augšāmcēlies!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija