Kas bija farizeji? 
Pirms 2000 gadiem farizeji Izraēlā ieņēma vadošās konfesijas lomu. Tā bija vadošā tā laika draudze. Mums šodien ir lielas un ietekmīgas konfesijas. Tolaik Izraēlā farizeji bija lielākā un ietekmīgākā konfesija, baznīca, taču Jēzus par viņiem neko labu nesaka. Vai jūs esat kaut kur Bībelē lasījuši, ka Jēzus slavē farizejus? Vai Viņš ir teicis: „Malači, farizeji, jūs esat sekojuši Man un iemantosiet mūžīgo dzīvību? Malači, ka jūs mīlat un rūpējaties par cilvēkiem, ka jūs lūdzat Dievu un meklējat Viņu personīgi?” Vai Bībelē ir kaut kas tāds rakstīts? Tieši otrādi! Jēzus saka: „Vai jums, bēdas jums, farizeji!” Viņš faktiski nolād viņus. Par ko farizeji bija to izpelnījušies? Kādēļ Jēzum nebija neviena laba vārda par viņiem? Kur kļūdījās farizeji?
Farizeji bija reliģiozi cilvēki, un lai arī cik izplatīts vārds reliģija būtu pasaulē, tas ir niknākais Kristus ienaidnieks. Tieši reliģiozie cilvēki, kuri bija paštaisni un uzskatīja, ka viņi rīkojas pareizi, ka viņu ticība un ticības sistēma ir pareiza un tā ir no Dieva, tādējādi atstājot novārtā personīgas attiecības ar Dievu un mīlestību uz cilvēkiem, tieši viņi, farizeji, bija tie, kas sita Jēzu krustā. Farizeji jeb reliģiozie cilvēki bija tie, kas vajāja, nogalināja un spīdzināja kristiešus. Viņi to darīja savas taisnības dēļ, domājot, ka rīkojas pareizi, bet tajā pašā laikā viņi, ticot, ka kalpo Dievam, bija atstājuši pašu galveno – personīgas attiecības ar savu debesu Tēvu. Viņu lūgšanas bija tādas, lai tās redzētu cilvēki. Ja tu lūdz Dievu tikai tāpēc, ka mācītājs teica lūgt Dievu, tu esi farizejs. Tu esi kļūdījies. Ja tu pats nesaproti, ka Tēvs tevi mīl, ja tu pats nesaproti, ka Dievs ir vajadzīgs tev pašam un ka lūgšana ir svarīga tavai dzīvībai un patīkama Tēvam, ja tu lūdz Dievu tikai tad, kad tev liek lūgt Dievu, tad tu esi neglābjams farizejs, draugs! Tāda gals ir pazušana. Tu neko daudz neatšķiries no tiem cilvēkiem, kas pirms 2000 gadiem, piederot pie tā laika galvenās reliģijas, nepazina Dievu, atstūma Viņu un piesita Dieva Dēlu krustā. Un pēc tam vajāja visus tos, kas sekoja Kristum. Tie ir cieti un ļauni cilvēki, bez mīlestības uz savu Tēvu un bez mīlestības uz cilvēkiem.
Farizejiem ir rituālu sistēmas, viņiem ir mācības un skolas, Bībeles koledžas, resursi, lielas baznīcas ar un bez torņiem, viņiem ir ietekme politikā un ekonomikā. Bija laiks, kad bez reliģijas pat karaļi nespēja pieņemt valstij svarīgus lēmumus. Valdnieki bez baznīcas atļaujas nevarēja ne precēties, ne šķirties. Tā bija baznīca, kurai ar pašu Dievu nebija nekā kopīga un nav nekā kopīga arī šodien. Cilvēks, kuram nav personīgas atiecības ar Dievu un kurš personīgi nepazīst Kristu, kurš lūdz Dievu tikai tāpēc, ka tā vajag, pieļauj to pašu kļūdu, ko pieļāva farizeji. Viņš ir uz ceļa, lai kļūtu par reliģiozu cilvēku. Farizejs tic, ka ir izglābts, viņš tic, ka tic Dievam, viņš tic, ka dzīvos mūžīgi un pēc nāves ies uz debesīm, viņš tic, ka ir pareizs. Kļūda ir tajā, ka farizejs tic, bet tā nav patiesība. Patiesībā viņš tic meliem un maldiem. Neviens cilvēks ar savu paštaisnību nevar izpelnīties mūžīgu dzīvību. Ir tikai viens Ceļš, Patiesība un Dzīvība, un Viņa vārds ir Jēzus!
Ja es pazīstu Jēzu personīgi, tad es esmu taisns ne savu darbu dēļ, bet Viņa asiņu dēļ. Dievs par mani ir apžēlojies un man piedevis. Kurš no mums šonedēļ nav sagrēkojis? Es šoreiz nerunāju par dzeršanu, smēķēšanu, faktisku laulības pārkāpšanu un citiem lieliem grēkiem – tā ir lietas, kuras mums nevajadzētu darīt, bet kurš gan nav sagrēkojis domās vai vārdos pret savu tuvāko? Kurš nav pacēlis balsi, apvainojies, uzmetis lūpu vai nepamatoti dusmojies? Vai šeit ir kāds paštaisns? Draugs, vai tu esi piedzimis svēts? Vai tavi vecāki bija svēti, vecvecāki bija svēti, vecvecvecāki bija svēti? Vai viņiem nebija grēcīgu domu, vai viņiem bija perfekta laulība, viņi lūdza Dievu, jo mīlēja Viņu? Mums visiem ir visdažādākie vecāki un mēs paši esam visādi, bet neviens no mums nav piedzimis svēts. Mums katram ir iedzimtais grēks, un tas jau bija pašiem pirmajiem cilvēkiem, kuri atkrita no Dieva. Šis grēks tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Un mēs paši pat dažkārt nezinām un nesaprotam, kāpēc mums ir kaut kādas dīvainas grēcīgas tieksmes, nepareizas attiecības, rīcība un vārdi, kas ved nāvē. Bez Kristus upura mēs esam pazuduši. Un, lūk, farizeji kļūdījās tajā, ka viņi paši centās būt pareizi Dieva priekšā ar labiem darbiem. Viņiem pašiem bija savas mācības, kas neatbilda Bībelei un Dieva gribai. Farizejiem bija reliģija. Ārēja lūgšana un ārēja mīlestība uz cilvēkiem.
Ja tu kaut nedaudz paskaties televīziju, tad noteikti esi redzējis reklāmas, kurās kāda banka vai mobilo sakaru operators kaut ko sponsorē. Varētu domāt – viņiem noteikti ļoti rūp latviešu tauta! Ārzemju kompānijas mūs ļoti mīl. Zviedru, vācu un citas kompānijas tik ļoti ir ieinteresētas mūsu mazajā tautiņā! Viņi žēlo mūs. Sarīko mums sporta sacīkstes un uzliek tajās savu reklāmu. Viņi nosponsorē bērnu namus un dara to visiem zināmu. Tas ir ne tāpēc, ka viņi mīl mani vai tevi, bet gan tāpēc, ka mīl sevi. Un viņi zina, ka ziedošana un došana citiem nes viņiem pašiem peļņu. Tas rada pozitīvu tēlu sabiedrībā, un cilvēki tam tic. Piemēram, katrs santīms no nopirktās preces aiziet bērniem. Ar kādu mērķi? Ja es dodu Dievam ar domu tikai kaut ko saņemt, ja es daru to tikai tāpēc, ka visi iet ziedot, tad esmu kļūdījies. Jo tā dara pasaule un viņa to dara, lai cilvēki to redzētu. Tāpat arī, ja tu atnāc uz dievkalpojumu un paceltām rokām slavē Dievu, taču savu lūgšanas laiku no rīta noguli, tu esi kļūdījies.
Kur kļūdījās farizeji? Atceries, farizeji kļuva par Dieva niknākajiem ienaidniekiem. Reliģija arī šodien ir Dieva niknākais ienaidnieks. Farizeji personīgi panāca to, ka Jēzu Kristu sita krustā. Kaut arī tas bija Dieva plāns – mirt pie krusta un augšāmcelties, un tomēr tur bija Jūda, Jēzus nodevējs no Viņa paša mācekļu vidus, kas naudas dēļ nodeva Kristu un tur bija farizeji, rakstu mācītāji, tā laika reliģija.
Es vēlos, lai tu saproti, ka reliģijai nav absolūti nekā kopīga ar dzīvo Dievu.
„Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.” (Lūkas 19:10)
Kāpēc Jēzus atnāca virs zemes? Lai uzmeklētu un glābtu pazudušos. Ja es gribu līdzināties Kristum, tad kāpēc es esmu virs zemes? Ir tikai viens bauslis, viens teikums, ko deva Jēzus – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ko nozīmē mīlēt Dievu? Tās ir manas attiecības ar Viņu, man ir saruna ar Viņu, es lasu Viņa Vārdu un es dzīvoju pēc Viņa gribas, vismaz es cenšos. Es pielieku visas pūles, lai dzīvotu pēc Dieva prāta. Ko nozīmē mīlēt tuvāko kā sevi pašu? Mīlestība uz savu tuvāko augstākajā pakāpē ir tad, kad tu viņu iepazīstini ar Kristus mīlestību. Jo tieši tāpēc Dievs atnāca uz zemes – uzmeklēt un glābt pazudušos jeb grēciniekus. Ja tu esi atrasts, tad ko tu dari šeit uz zemes? Kāda ir tava mīlestība uz cilvēkiem? Samīļot, sabučot, iedot naudu, pabarot? Tas ir otršķirīgi un trešķirīgi. Pirmkārt, iepazīstini cilvēkus ar Kristu!
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)
Tāda ir Dieva mīlestība, ka Viņš sūtīja pie mums Savu Dēlu, un deva Viņam uzdevumu – uzmeklēt un glābt pazudušos. Jēzus nenāca tiesāt cilvēkus, bet glābt viņus. Un tu esi virs zemes, lai mīlētu cilvēkus. Protams, ir arī dažādas citas mīlestības formas, bet šodien es runāju par to, kur tieši un precīzi kļūdījās farizeji. Viņi nemīlēja ne Dievu, ne cilvēkus. Tā vietā, lai uzmeklētu un glābtu cilvēkus, farizeji nošķīrās no viņiem. Farizeji nicināja grēciniekus. Paši būdami grēcinieki, bet ticot tam, ka viņiem ir Dievs, reliģija un draudze, mācība un rakstu mācītāji, ka viņiem ir garas bārdas un ietekme, farizeji bieži vien viesos izmeklēja pirmās vietas, teica garas lūgšanas, lai cilvēki tās dzird, bet esot mājās viņiem nebija personīgas attiecības ar Dievu. Viņiem arī nebija attiecību ar cilvēkiem. Farizeji sevi uzskatīja par taisniem, kaut bija grēcinieki, un nicināja cilvēkus, kas neatbilda viņu standartiem.
Kur kļūdījās farizeji un kāpēc mums tas jāzina? Tāpēc, lai tu nepieļautu šo pašu kļūdu. Visi šie paštaisnie cilvēki tika atmesti no Kristus, jo viņi nespēja iemīlēt Dievu un pieņemt cilvēkus. Lai mēs to neatkārtotu, šodien tu lasi par šo tēmu. Farizeji kļūdījās tajā, ka viņi ignorēja divas Dievam svarīgas lietas:
1. Personīgas attiecības ar Dievu.
2. Cilvēku glābšana.
Tā vietā, lai glābtu cilvēkus, viņi tos nicināja. Pirms kāda laika Latvijā bija tāds vilnis, kad daudzas draudzes cīnījās pret geju kultūru, precīzāk – pret pašiem gejiem. Es nesaku, ka geju dzīvesveids ir labs un pareizs un ka mums nav jāiestājas par kristīgiem standartiem, bet ļoti daudziem šī cīņa pārvērtās par naidu pret pašiem cilvēkiem. Tā vietā, lai stāstītu par Jēzu un glābtu šos cilvēkus, viņi tika nomelnoti, apmētāti un vajāti. Viņi tika nicināti un lamāti. Draugs, šis cilvēks ir tāds pats grēcinieks, kāds tu!
Lai tu nekļūtu reliģiozs un saglabātu savas attiecības ar debesu Tēvu, lai dzīvotu mūžīgi, tev ir jāievēro divas lietas: personīgas attiecības ar Dievu, un ir jāiet pie cilvēkiem. Farizejiem bija tā, ka viņi pat iedomāties nevarēja, ka varētu iet pie cilvēkiem, pie grēciniekiem. Viņi nedrīkstēja pat sēdēt pie viena galda ar viņiem, nedrīkstēja dzert no vieniem traukiem, viņi pat nesveicināja tos un tā tālāk. Nebija nekāda kontaktēšanās, tikai nicinājums. Labākajā gadījumā farizeji ticēja – ja pašpazemojies grēcinieks atrāpos pie viņiem uz ceļiem, šaustīs sevi un ilgi lūgsies, varbūt viņam tiks piedots. Vai kāds ir lasījis Bībelē par sievieti – netikli, kurai Jēzus piedeva? Arī filmā par Jēzu Kristu tā ir spēcīga aina – Marija Magdalēna ir pie Jēzus kājām, bet farizeji bija atnesuši akmeņus, lai viņu nomētātu par to, ka viņa pārkāpusi laulību. Turpretī Jēzus rakstīja smiltīs un norādīja uz farizeju pašu grēcīgumu – kurš no jums ir bez grēka, lai met pirmais akmeni. Un nebija neviena, kas mestu pirmais. Kā viņi ar akmeņiem atnāca, tā arī aizgāja. Jēzus ņēma šo grēcinieci, piecēla un teica: „Ej un negrēko vairs.”
Tā vietā, lai atstumtu, nonicinātu un iznīcinātu grēcinieku, Jēzus viņu pieņem. Farizejiem tā ir absolūti sveša lieta. Ja cilvēks ir paštaisns, viņš uzskata, ka katrs var būt tāds pats, kā viņš. Kādu grēku tu esi izdarījis! Tev būs mirt! Tie ir cilvēki, kas neredz, kuriem nav vajadzības pēc Dieva un Viņa piedošanas. Viņi uzskata, ka ar tiem viss ir kārtībā. Farizeji neredz savus grēkus un negrib tos redzēt, viņi slēpjas aiz ārējas dievbijības formas.
„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka 16:15-16)
Dieva griba ir, lai mēs ejam un stāstām cilvēkiem par Jēzu. Kad es atgriezos pie Dieva, pašā sākumā es vēl nezināju to, kas ir rakstīts Bībelē. Es zināju tikai to, ka Dievs mani ir darījis brīvu no trīspadsmit gadus ilgas narkotiku un alkohola atkarības. Es zināju arī to, ka Viņš mani ir piepildījis ar prieku un izglābis, kā arī piedevis visus manus grēkus. Man bija prieks par savu glābšanu un pestīšanu. Man nevajadzēja nevienu, kas man saka – ej un stāsti cilvēkiem par Dievu! Man to nevajadzēja teikt, jo man muti vairs nevarēja aizbāzt! Man nemaz nevajadzēja zināt to, ka ir jāstāsta cilvēkiem par Dievu, jo es to pats gribēju darīt. Es gribēju cilvēkiem stāstīt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē. Un man bija pilnīgi vienalga, kas tie bija par cilvēkiem. Tie bija visdažādākie cilvēki, visneparastākajās vietās un brīžos. Es nelaidu garām nevienu izdevību, lai pateiktu, ko Dievs ir darījis manā dzīvē.
Ja tev pašam nav personīgas attiecības ar Dievu un sapratnes par Viņa gribu un tu dari kaut ko tikai tāpēc, ka tā dara visi, ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu esi kļūdījies. Un tu neesi tālu no reliģijas un reliģioza farizeja. Un agri vai vēlu šādi cilvēki kļūst par Kristus pretiniekiem. Agri vai vēlu cilvēki, kuri uzskata, ka jākalpo Dievam pēc pavēles, nevis izejot no attiecībām ar Viņu, kļūst par cietsirdīgiem farizejiem. Vai tev ir personīgas attiecības ar Dievu, vai tev ir tavs Dievs? Vai tev ir Dievs, no Kura tu personīgi dzirdi: „Ej un glāb pazudušos!”? Ej un lūdz Dievu! Un ne tāpēc, ka es tev to saku, vai kāds cits cilvēks tā saka.
Kad mēs draudzē rīkojam neformālos pasākumus grupiņās, to mērķis ir aicināt ciemiņus, jaunus cilvēkus. Grupas vadītājs tad jautā katram grupas cilvēkam: „Kuru tu aicināsi? Un tu? Vai tu esi dzirdējis un zini, ka pasaule iet postā un jāglābj cilvēki no elles, un tu nevienu nevari uzaicināt?” Šāds cilvēks izjūt spiedienu, visi aicina, tāpēc man arī kāds jāuzaicina. Cilvēks paņem ielūgumu uz evaņģelizācijas pasākumu, iet pie cilvēkiem, izbijies un piespiests, nejūtot iekšēju sapratni un vajadzību iepazīstināt cilvēkus ar Dievu, iet iešanas pēc un izdara to. Viņš iespiež rokā kādam ielūgumu un jūtas atvieglots, kā pienākumu izpildījis. Tā darīt ir kļūda. Ja tu pats no Dieva nesaproti, tad nedari to! Tu vari klausīties vai lasīt manus sprediķus, es varu tev mācīt Dieva vārdu, bet tev pašam arī tas ir jāsaņem no Dieva.
Atceros kādu vīru, kas šad tad nāca uz draudzi. Viņš gribēja precēties, bet meitene teica: „Ja tu netici manam Dievam, tu nevari ar mani precēties. Ja tev nav personīgu attiecību ar Dievu, mēs nevaram precēties.” Viss ir pareizi, es ar viņu runāju un teicu: „Tev nevajag to darīt tikai tāpēc, lai precētos. Tev ir jāpazīst Dievs personīgi tāpēc, ka tev pašam Viņu vajag.” Viņam nevajadzēja Dievu, un viņš aizgāja tālāk. Kļūdīties ir viegli. Ir viegli darīt kaut ko tāpēc, ka citi to grib. Nedari to, ko prasa reliģija, bet to, ko Dievs grib un ko tu pats saproti no Dieva.
Es saprotu, ka daudzi šajā brīdī jūtas kā farizeji. Bet tā Dieva klātbūtnē notiek bieži, dievkalpojumā Dievs skaidri runā uz cilvēku, un viņš sajūtas grēcīgs un nepareizs, iziet ārā un kaut kā mēģina visu pielīdzināt.
Piemērs par Amerikas draudzēm un mācītājiem. Salīdzinot ar Latviju, Amerikas draudzes ir labākā ticības stāvoklī, bet, salīdzinot ar kristīgajām draudzēm Āfrikas valstīs un Indijā, kur šobrīd notiek garīgā atmoda, Amerika savukārt ir daudz vājākā stāvoklī. Vēl nesen Amerikas skolās mācīja desmit baušļus, tās konstitūcija ir uz kristīgiem pamatiem, pirmie prezidenti bija kristieši. Tā arvien ir plaukstoša zeme un plaukstoša valsts, kaut šobrīd situācija vairs nav tik laba, kāda tā bija agrāk. Kāpēc tas tā ir? Ir izpētīts, ka amerikāņu mācītāji vidēji Dievu lūdz 15 – 20 minūtes dienā. Ja tik maz Dievu lūdz mācītāji, cik daudz Dievu lūdz draudzes locekļi? Vispār nelūdz! Es nevēlos salīdzināt, bet mūsu draudzes mājas grupas vadītājs Dievu lūdz divas stundas dienā. Tā ir stunda ar Bībeli un stunda lūgšanai. Es nezinu, kā mācītājs pēc piecpadsmit minūšu lūgšanas kaut ko var pateikt draudzei. Viņš var vienīgi atrast internetā cita mācītāja sprediķi un nolasīt to. Tas ir farizejiskums un reliģija. Mēs domājam, ka reliģija ir tikai tur, kur ir acīm redzami ārišķīgi rituāli: kapa klusums dievkalpojumos, grezni kalpotāju tērpi, garas bārdas, lieli dūmi, drūmas cilvēku sejas. Vai ir kāds redzējis filmu par misteru Bīnu baznīcā? Reliģiozi cilvēki viņam sēdēja blakus un skatījās dusmīgām sejām, kad viņš neuzvedās tāpat, kā viņi. Lūk, tādu reliģiju mēs redzam un saprotam, bet reliģiju mūsu vidū – dzīvā draudzē, kas iet līdzi laikam, iztiek bez grezniem tērpiem, uzvedas brīvi, ir grūti atpazīt. Un Amerikas draudzes ir ļoti līdzīgas mūsu draudzei. Bet pat visdzīvākajām Dieva draudzēm ir tendence atmest pašu galveno – attiecības ar savu debesu Tēvu. Un atmest cilvēku glābšanu. Tajā brīdī, kad šīs divas lietas tiek atstātas, draudze pārvēršas reliģiozā draudzē. Un agri vai vēlu tāda draudze kļūst arī par Kristus pretinieci. Cik priecīga var būt draudzes nākotne, ja tiek atmestas šīs divas lietas? Mācītājam nevajag, ka tu lūdz Dievu! Ja tu pats nesaproti, ka tev to vajag, tad tu esi kļūdījies tāpat, kā kļūdījās farizeji. Vai tad tev pašam nevajag Dievu?
Par Latvijas farizejiem mēs daudz dzirdēt negribam, vai ne? Varbūt labāk par Amerikas farizejiem, par citiem, bet ne par sevi. Bet tieši par sevi mums vajadzētu dzirdēt. Es sludināšu no Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas. Tajā ir trīs līdzības, kas paskaidro vienu un to pašu un tām ir viens un tas pats pamats. Kāpēc tapa šīs līdzības? Tāpēc, ka Jēzus sēdēja kopā ar grēciniekiem pie viena galda un atbildēja farizeju pārmetumiem.
„Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”” (Lūkas 15:1)
Farizeji domā, ka zina, kurš ir grēcinieks un kurš nav. Viņi domā, ja šis cilvēks nav mūsu draudzē, tad viņš ir grēcinieks. Farizeji nespēj saprast, kā var mīlēt grēciniekus. Un tas ir tāpēc, ka viņi nepazīst Dievu kā mīlošu Tēvu, kurš ilgojas pēc grēciniekiem, lai atgrieztu tos pie Sevis. Dievs ilgojas pēc attiecībām ar cilvēkiem. Un kad farizeji ieraudzīja Dievu, kas bija iemiesojies Jēzū Kristū, viņi neatpazina Dievu un apsūdzēja Viņu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņi vēlāk Jēzu sita krustā – par to, ka Jēzus pārkāpa farizeju un reliģijas likumus, bet ne sava Tēva likumus. Farizeji bija aizmirsuši personiskas attiecības ar Dievu un cilvēku glābšanu. Kā atbildi uz farizeju apsūdzībām (Kāpēc tu sēdi kopā ar grēciniekiem? Kāpēc tu mīli viņus? Kāpēc tu ej pie viņiem?) Jēzus stāsta šīs trīs līdzības, kuras tūlīt apskatīsim.
Jūdu farizeji neticēja, ka Dievs var nolaisties līdz tādam, viņuprāt zemam stāvoklim, kā nākt pie cilvēkiem. Viņu reliģijas sistēma nebija balstīta Dieva Vārdā un bija aizmirsti divi augstākie baušļi – mīli Dievu un savu tuvāko. Viņi neticēja, ka Dievs nāk pie cilvēkiem un īpaši pie grēciniekiem. Nē, nē, nē! Farizeji domāja, ka grēciniekiem pašiem jānāk pie viņiem. Lai paši nāk un lūdz piedošanu. Un ja jau viņi netic, ka Dievs nāk pie cilvēkiem, tātad arī viņi neiet pie cilvēkiem. Bet kā domā tu pats? Vai tu arī gaidi, ka grēcinieki paši nāks pie tevis? Nu, ja jau viņiem vajag, lai paši nāk!? Es viņiem reiz pastāstīju par Dievu un ja jau viņiem vajadzēs, gan jau viņi mani atradīs. Bet ja es gribu līdzināties Kristum, tad skatos uz Viņu un mācos – Jēzus gāja pie cilvēkiem. Ej pie cilvēkiem! Negaidi, ka viņi nāks pie tevis! Negaidi, kad viņi nāks uz draudzi. Negaidi, ka viņi paši lūgs piedošanu. Negaidi, ka viņi paši nodibinās attiecības ar Dievu. Ja tu gribi līdzināties Kristum, mīlēt cilvēkus un ciest, tad ej pie cilvēkiem! Jo Kristus gāja pie cilvēkiem un cieta no cilvēkiem. Mēs nevaram gaidīt, ka cilvēki nāks pie mums, mums ir jāiet pie viņiem. Cik patiesībā tas ir vienkārši. Ej pie viņiem!
„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu.” (Jāņa 14:12-14)
Jēzus mīlēja cilvēkus un pavadīja laiku kopā ar viņiem. Nebija tā, ka pie Jēzus neviens nenāca, pie Viņa nāca, bet, pirmkārt, viņš pats gāja pie cilvēkiem. Cilvēki nevar atnākt pie Kristus, kamēr tu neesi aizgājis pie viņiem. Cilvēks nevar iepazīt Dievu un nākt pats personīgi pie Kristus, kamēr tu pie viņa neesi aizgājis. Kur kļūdījās farizeji? Viņi gaidīja, ka cilvēki nāks pie viņiem. Un vislabāk – uz ceļiem lūdzoties piedošanu. Ja tu negribi kļūdīties, tad ej tu pie cilvēkiem un negaidi, kad viņi nāks pie tevis.
Tātad trīs līdzības, kas aprakstītas Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā:
1) Līdzība par pazudušo avi.
2) Līdzības par pazudušo grasi.
3) Līdzība par pazudušo dēlu.
Visām šīm līdzībām ir četras kopīgas lietas: kaut kas bija pazudis, to pazudušo meklēja, meklēto atrada un priecājās. Kāpēc farizejiem ir drūmas sejas? Viņi neiet pie pazudušajiem, viņi tos nemeklē. Un rezultātā neatrod. Bet no kā nāk prieks? No tā, ka tiek atrasti pazudušie! Dievam ir lielāks prieks par 1 pazudušo, kas atgriežas, nekā par 99 taisnajiem.
1) Līdzība par pazudušo avi.
“Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:4-7)
Ganam noklīda viena avs. Viņš atstāja tās deviņdesmit deviņas un devās meklēt to vienu. Un kad viņš to atrada, viņš ņēma to uz saviem pleciem un pārnesa mājās. Israēlā nemaz nebija tik daudz vietas, kur aitām ganīties. Tā bija tuksnešaina zeme, tikai vietām bija oāzes, kur varēja ganīt avis. Gani ganīja vai nu visa ciemata avis vai savas personīgās avis. Viņi uz vairākām dienām devās projām no mājām, lai ganītu. Gans tajā laikā nebija prestižākais amats, bet atbildīgs gan. Gani bija pieraduši meklēt avis un viņi atbildēja par katru avi. Ja aita noklīda, tā bija jāatrod, vai nu dzīva vai mirusi. Ja aitu bija saplosījis plēsīgs zvērs un tā bija mirusi, tādā gadījumā par pierādījumu ganam bija jāpārnes vismaz aitas āda. Bija jāpārnes avs atliekas, lai pierādītu, ka viņa patiešām bija gājusi bojā, nevis pats gans to nozadzis. Gans izdarīja savu darbu līdz galam – meklēja un atrada. Šajā līdzībā par pazudušo avi Dievs runā par grēciniekiem, kas ir pazuduši un ir jāatrod. Jēzus ka atbildi uz farizeju jautājumu, kāpēc Viņš sēž kopā ar grēciniekiem, teica: „Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem.” Jēzus atrada grēciniekus, dziedināja viņus, mīlēja viņus. Vai tu zini, par kādām 99 avīm ir runa, kad gans tās atstāja, lai meklētu pazudušo? Tie 99 taisnie ir farizeji. Farizeji sevi uzskatīja par taisniem, kuriem glābšana nav vajadzīga, kaut viņi tādi nebija. Tāpēc Jēzus saka – atstāj farizejus un ej meklē pazudušos! Atstāj reliģisko vidi, negaidi, ka cilvēki nāks pie tevis un ej pats!
Tad, kad šī avs tika atrasta, gans to lika uz pleciem un nesa mājās. Gans, avi meklēdams, bija nolaidies aizās, kāpis kalnos un šķērsojis tuksnešus. Gans pavisam neatstāja citas avis, jo viens gans parasti avis neganīja, viņi bija divi vai trīs uz visu ganāmpulku. Divi bija palikuši ganīt, un viens devās meklēt. Viss ciemats zināja, ka gans ir aizgājis meklēt pazudušo avi. Vairākas dienas vai nedēļas viņš meklēja, viņu gaidīja atgriežamies, un iedomājies to prieku, kad cilvēki redzēja – gans ir atgriezies ar avi uz pleciem. Noguris, izvārdzis, bet priecīgs! Un kāds prieks valda ciematā!
Ja šajā līdzībā mēs esam Jēzus ganāmais pulks, tad kurā brīdī es esmu uz Viņa pleciem? Kurā brīdī tu esi ļoti tuvās attiecībās ar Viņu? Tad, kad tu esi atstājis tās deviņdesmit deviņas, to reliģiozo vidi, un aizgājis pie cilvēkiem. Kamēr tu nesāc iet pie cilvēkiem, tikmēr tavas attiecības ar Dievu būs pasausas. Mēs nevaram personīgi iepazīt Dievu, nedarot Viņa gribu. Es pats par sevi varu teikt, ka es tuvu Dievu iepazinu tad, kad sāku kalpot cilvēkiem.
Kāds prieks valda Dieva draudzē, kad viena dvēsele atgriežas pie Dieva! Kāds prieks ir tev, kad tu kādu cilvēku pieved Kristum! Cik spēcīgas ir tavas lūgšanas pēc tam! Bet mums ir jāuzmanās, ka nekļūstam par reliģiozu vidi. Mums ir tāda slimība kā gaidīt, ka cilvēki nāks paši, ja jau viņiem vajadzēs – mūs atradīs.
2) Līdzība par pazudušo grasi.
„Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”” (Lūkas 15:8-10)
Kāda sieviete pazaudēja vienu grasi no desmit. Ļoti iespējams, ka šis grasis bija no rotas, jo Israēlas sievietes nēsāja tādas rotas, kas bija darinātas no desmit spīdīgām monētām. Viens grasis tajā laikā bija vienas dienas alga. Tas nebija ļoti daudz, un tomēr tas bija svarīgi šai sievietei. Viņa aizdedzināja sveci, izslaucīja visu māja un meklēja, kamēr atrada. Kad es meklēju, tad es atrodu! Un citus variantus Jēzus neizskata. Ja es meklēju, es atrodu, un ja es daru, es izdaru. Sieviete atrada savu grasi un priecājās kopā ar citiem! Tātad Dievam nav tāda varianta, kā neatrast pazudušo.
Arī farizeji smaida, bet viņi to dara ārēji, jo no iekšpuses viņos prieka nav. Ir liela atšķirība starp ārēju smiešanos un iekšēju prieka izjūtu. Iekšējs komforts un stabilitāte ir pavisam cita lieta.
Es ļoti labi atceros, kad man bija kādi piecpadsmit sešpadsmit gadi, kā mēs ar klasesbiedriem braucām ar vilcienu no Limbažiem uz Aloju uz diskotēku ar šņabja pudeli. Es izdzēru pusi no tās un pēc tam man bija tik slikti, ka visu ceļu vēmu. Es biju maza auguma, un man daudz nevajadzēja, lai paliktu slikti. Es neatceros nekādu diskotēku, vispār neko, viss griezās. Mani aiznesa uz kādām mājām un nolika gulēt, bet draugi aizgāja uz diskotēku. No rīta jutos mazliet labāk un domāju, ko dara mani vecāki, vai viņi meklē mani? Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es atļāvos pa nakti nebūt mājās. Kā tu domā, vai vecāki mani meklēja? Jā, meklēja un viņi atbrauca man pakaļ! Es nezinu, kā viņi bija noskaidrojuši, kur es atrodos, bet viņi atbrauca pēc manis. Mani kāds meklēja. Vecāki nevar nemeklēt savu bērnu, ja viņš ir pazudis. Tāda ir tēva un mātes sirds. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Tāda ir Tēva sirds pret pazudušiem cilvēkiem. Tēvs gaida pazudušos un mīl viņus. Un ja es gribu mīlēt tā, kā mīl Dievs, man nākas patiešām mīlēt cilvēkus no sirds, uzmeklēt viņus un glābt.
Es agrāk, kad darīju visādas palaidnības, nesapratu, kad patēvs man teica, lai nedaru pāri mammai. Es domāju, ka viņai nedaru pāri, es tikai daru to, ko gribu! Viņai taču es pāri nedaru ar to! Bet tad, kad es redzēju, ka manis dēļ viņai parādās sirmi mati, tad sāku saprast, ka labi esmu „pastrādājis”. Un mums to nesaprast, kamēr paši neesam pieauguši.
Lūk, tāds ir debesu Tēvs Dievs, kas mīl pazudušos un iet viņus meklēt kā Gans. Farizejiem pietrūkst gan mīlestība pret Dievu, gan mīlestība pret cilvēkiem. Jēzus ir Dieva izpausme redzamā veidā. Jēzus teica: „ Kas Mani redzējis, tas Tēvu ir redzējis.” Un Viņš gāja pie cilvēkiem un stāstīja šīs līdzības.
3) Līdzība par pazudušo dēlu.
“Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas 15:12-32)
Pazudušais dēls necerēja, ka tēvs viņu pieņems, kad atgriezīsies. Viņš domāja, ka ir zaudējis savu statusu kā dēls. Taču kad tēvs jau iztālēm ieraudzīja, ka pazudušais jaunākais dēls atgriežas, viņš skrēja tam pretī, apskāva, skūpstīja un sarīkoja ballīti par godu dēlam. Bija prieks un līksmība, tika nokauts barots teļš. Simboliski tas nozīmē, ka debesu valstībā notika dzīres. Bet vecākajam dēlam nebija personiskas attiecības ar Dievu, un viņš bija kalpojis savam tēvam aiz pienākuma – tāpēc, ka tā ir jādara, tā teica. Kad viņš izdzirdēja deju troksni, nākdams no lauka, viņš neprasīja tēvam, kas notiek, viņš gāja pie kalpa un prasīja tam. Kāpēc vecākais dēls negāja pie tēva un neprasīja viņam? Tāpēc, ka viņam nebija normālas attiecības ar tēvu. Viņš kalpoja tēvam tā kā darba devējam, nevis aiz mīlestības uz Dievu. Vecākais dēls kļuva dusmīgs un greizsirdīgs, kad tēvs aicināja viņu dzīrēs, viņš negāja. Viņš pat pārmeta tēvam, ka tas viņam nav devis pat kazlēnu, ko ar draugiem nokaut un līksmoties, bet šo grēcinieku, kas izšķiedis visu savu mantu un dzīvojis ar netiklām sievietēm, tu pieņem, liec viņam pirkstā gredzenu, velc kājās kurpes! Kurpes un gredzens nozīmē brīvu cilvēku, vergi staigāja plikām kājām. Vecākais dēls simbolizē farizeju. Arī farizeju Dievs aicināja līksmībā, dzīrēs, bet viņš negāja. Vecākais dēls neieguva mūžīgo dzīvību un nedevās uz debesīm. Visi farizeji nonāk ellē.
„Tas Kungs ir zvērējis pie Savas labās rokas un pie Sava stiprā elkoņa: “Tavu labību Es turpmāk vairs nedošu ēšanai taviem ienaidniekiem, un svešinieki nekad vairs nedzers tavu vīnu, gar kuru tu esi nopūlējusies! Bet, kas ievāks, tie arī ēdīs un slavēs To Kungu, un, kas lasīs ogas vīnam, tie to arī dzers Manas svētnīcas pagalmos.” (Jesajas 62:8-9)
Kas strādās, tie arī nopelnīs! Kas ies pie cilvēkiem, tie arī pļaus cilvēkus. Kas meklēs, tas atradīs.
„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja 7:7-11)
Jēzus nepieļauj tādu variantu, ka tu vari neatrast. Jo visās trijās līdzībās ir pazudušais, ir meklētājs, kurš atrod, un tā notiek katrā gadījumā. Kad ir lielākā līksmība hokejā? Kad iesit vārtus! Un īpaši, kad tie ir izšķirošie vārti. Tad, kad tu ej pie cilvēkiem, nav iespējams negūt vārtus. Un lielākais prieks ir tieši tad, kad šie vārti tiek gūti. Bet nevar uzvarēt, neiemetot ripas. Ja tu kārtīgi strādāsi, pats arī baudīsi rezultātu. Un Dievs skaidri saka – dzenieties papriekšu pēc debesu valstības un pārējās lietas jums taps piemestas. Notiks visās lietās, arī tavā biznesā, pie tavas veselības un citur. Prieks ir saistīts ar enerģijas pieplūdumu. Dievs tā ir iekārtojis. Bībele saka – priecājieties, vienmēr priecājieties! Dievs zina, kas mums ir vajadzīgs. Vai nav liels prieks, kad Dievs atbild uz kādu lūgšanu, ko tu ilgi esi lūdzis? Ir milzīgs prieks! Un tas tevi paceļ pāri ikdienai. Iedomājies, cilvēks caur tevi nāk pie Kristus, beidzot! Tu neatlaidīgi esi spēlējis hokeju gadiem un pretinieku vārtsargs ir tik labs, ka nevar viņu pārspēt, un tad beidzot – vārti! Tu esi ekstāzē! Tad tev vairs nekas nešķitīs neiespējams. Tu tiksi pacelts jaunā emociju līmenī un kā tanks iesi uz priekšu.
„Jo ar Tavu spēku es sagrauju mūrus un ar savu Dievu es pārvaru vaļņus.” (Psalms 18:30)
Līdzībā par pazudušo dēlu tu varbūt domā, ka tēvs taču negāja meklēt dēlu, ka viņš pats pārnāca mājās. Arī man bija brīdis, kad es pats atnācu pie Jēzus un tas bija cietuma kamerā, bet pirms tam pie manis bija nākuši cilvēki. Es atceros to reizi, kad atrados Rīgas Centrālcietumā, man bija aptuveni divdesmit divi gadi un es neko nezināju par Dievu. Pēkšņi atsprāgst kameras durvis, ienāk maza un ātra sieviete un sāk sludināt. Kamerā mēs visi palikām ar vaļējām mutēm. Viņa sludināja, ka Jēzus ir dzīvs un daudz ko, tad viņa pabeidza savu sakāmo un teica: „Jautājumi ir?” Mums bija jautājumi – kāpēc Dievs ir trīsvienīgs un vēl citi. Pie manis uz cietumu atnāca Dieva sūtīts cilvēks. Tādā veidā es pirmo reizi dzirdēju evaņģēliju. Es neko nesapratu, bet dzirdēju. Otrs gadījums bija cietuma zonā, uz kuru bija ieradies evaņģēlists Riks Renners ar mūziķiem, dalīja paciņas un dziedāja. Apmeklētāju bija simtiem un Dieva vīrs sludināja. Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, bet es vēl šodien atceros viņa sprediķi. Es tajā reizē vēl neatgriezos pie Dieva, bet es atceros, ka viņš runāja par apustuli Pāvilu, katakombām, kurās apglabāti desmitiem tūkstošu agrīno kristiešu. Sprediķis bija smags. Es toreiz jutu iekšēju vēlmi iziet priekšā un pieņemt Jēzu, bet toreiz to neizdarīju. Bet daudzi izgāja un lūdza grēku nožēlas lūgšanu. Trešais gadījums saistīts ar norvēģu sludinātāju ar sirmu galvu. Tas vēl bija juku laiks Latvijā, valstī nebija kārtības un arī cietumā visu noteica un regulēja kriminālās autoritātes. Autoritātes panāca gan to, ka cietumniekus cienāja ar alu, gan to, ka zonā ieradās evaņģēlisti un misionāri. Šis Dieva vīrs viens pats ienāca cietumā un sludināja. Viņam riņķī bija sanācis vairāku simtu cietumnieku bars un vīrs tikai ik pa laikam kliedz: „Aleluja!”, un cietumnieki viņam atbild: „Aleluja!” Viņš runāja tik dedzīgi, ka slepkavas un zagļi slavēja Dievu! No tā, ko viņš sludināja, es sapratu tikai vienu vārdu: „Aleluja” un vēl es redzēju to spēku, kas nāca no sludinātāja. Viņš bija viens starp cietumniekiem un sludināja. Viņš atnāca pie manis. Tajā visā es redzēju Dieva mīlestību, ko es vēl līdz galam neizpratu, bet tie visi bija cilvēki, kas atnāca pie manis, Dieva sūtīti.
Kāds brālis Kristū no baptistu draudzes Limbažos, mammas darba kolēģis, kā satika mani, tā vienmēr stāstīja par Dievu. Es vienmēr teicu, ka man nav laika klausīties. Kādas piecas minūtes es viņu paklausījos, bet pēc tam nē, es taču biju tik aizņemts! Man bija savas ļoti svarīgas darīšanas. Cietumā esot, mana ģimene sūtīja pastkartītes. Vienai no tām virsū bija aitiņas un uzraksts: „Es esmu Labais Gans”. Es to kartiņu nevienam nerādīju. Savukārt uz mana naktsskapīša bija uzlīme – apaļš, dzeltens smaidiņš un vārdi: „Jēzus tevi mīl”. Es gulēju savā gultā, skatījos uz šo uzlīmi, domāju par to un Dievs atnāca pie manis. Un pēc daudziem gadiem, kad es beidzot salūzu Dieva priekšā un atzinu, ka man Viņš ir nepieciešams, ka es nevaru būt tāds paštaisni pareizs un tikt galā ar savu dzīvi, es nācu pie Jēzus un teicu: „Dievs, esi manas dzīves Kungs, piedod visus manus grēkus, ienāc manā sirdī! Es lūdzu Tevi, piedod manus grēkus!” Bet pirms tam cilvēki nāca pie manis. Varbūt viņi paši to nezina, bet viņi mani mīlēja. Ja tā nebūtu noticis, es šodien būtu miris. Es jau sen būtu miris, es to ļoti labi zinu, jo man mēra sajūtas nebija nekādas. Man visu vajadzēja tikai vairāk un vairāk, vienalga ko un kā. Bet Dievs mani mīlēja! Tāda ir Tēva mīlestība. Un farizeji, nemīlot Dievu un cilvēkus, kļūdījās, pazaudēja mūžīgo dzīvību un kļuva par Kristus pretiniekiem.
Noslēgumā es tev pastāstīšu sapni, kuru es redzēju. Ir sapņi, kas ir no Dieva, tie nav bieži, bet tad, kad tie ir no Viņa, es zinu, ka Dievs vēlas man kaut ko pateikt. Un es zinu skaidrojumu savam sapnim. Es vakar domāju par šodienas sprediķi, un es naktī sapnī redzu, ka man ir jāiet uz kapiem. „Ej, apkop savas vecāsmammas kapu!” – man teica sapnī. Man nekad nav paticis iet un apkopt kapus. Man ir gluži vienaldzīgi visi kapi. Mani interesē dzīvie, un es zinu, ko cilvēki dara kapos. Viņi sarunājas ar saviem senčiem, ēd, dzer, satiekas, svin. Mani nesaista šīs lietas, man nepatīk bēres un izvadīšana. Bet sapnī man ir jāiet apkopt šo kapu. Es ņemu piecus latus, uzmeklēju kapu sargu, dodu viņam naudu un saku: „Uzkop manas vecāsmammas kapu.” Es piebildīšu, ka mana vecāmamma bija absolūta ateiste. Viņa ļoti labi zināja, kāds es biju agrāk, viņa pat bija cietusi no mana vecā dzīvesveida. Vecmamma redzēja manu izmainīto dzīvi un tam neticēja. Tad, kad es mēģināju viņai teikt par Dievu, viņa teica: „Tu man šito propagandu izbeidz!” Viņa nomira un tika apglabāta tautastērpā. Mācītājs, visticamāk farizejs, teica: „Es tevi sūtu uz debesīm!” un lika tā domāt visiem klātesošajiem. Kurš devis viņam varu pagānu aizsūtīt uz debesīm? Mēs katrs pats dzīves laikā izvēlamies, kur nonāksim pēc nāves; vai nomirstam ar Kristu vai bez Viņa. Mana vecāmamma bija pagāns, nomira un tagad ir ellē, un es tur neko nevaru mainīt. Tātad, es dodu piecus latus kapu sargam un saku, lai apkopj viņas kapu. Un es dzirdu atbildi: „Ar kuru sākt?” Es apstulbstu, jo domāju tikai par vienu kapu, bet es redzu, ka to ir daudz – daudz kapu, kas jāapkopj. Un es ātri sapratu, ko tas nozīmē un zinu tam skaidrojumu. Bībelē ir rakstīts:
„Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!”” (Lūkas 9:59-60)
Lai miroņi apglabā savus miroņus, bet tu domā par pazudušajiem, domā par cilvēku glābšanu! Jēzus man caur šo sapni parādīja, ka ja es un draudze, kuru es vadu, ja mēs kļūdīsimies tāpat kā farizeji, tad es kļūšu mirušas draudzes mācītājs. Kapu aprūpētājs. Jēzus par farizejiem teica, ka no ārpuses tie ir kā nobaltēti, uzkopti kapi. Farizeji rūpējās, lai tiktu apkopti kapi un rūpējās par savām kapu vietām. Tas viņiem bija svarīgi, bet viņi neparūpējās par pašu svarīgāko – savām attiecībām ar Dievu un cilvēku glābšanu. Bet no iekšpuses farizeji, kā Jēzus saka, ir pilni visādas negantības un netīrības. Skaisti tikai no ārpuses. Es negribu būt miris mirušo apkopējs. Lai miroņi aprūpē miroņus, bet es sludināšu dzīvā draudzē! Draudzē „Kristus Pasaulei”! Un mēs to kļūdu, ko pieļāva farizeji, nekad neatkārtosim. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece
