Mateja evaņģēlija 21. nodaļā Jēzus stāsta līdzību jūdiem par viņu attiecībām ar Dievu. Tad, kad jūdi saprata, ka runa ir par viņiem, viņi gribēja Jēzu nonāvēt. Līdzīgi ir arī šodien – kad cilvēki saprot, ka runa ir par viņiem, ir dažāda veida reakcija. Galējā reakcija ir uzbrukums Dieva kalpiem un Dievam pašam. Lūk, Jēzus līdzība:
Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva. (Mateja evaņģēlijs 21:33-39)
Tātad dārzs nepiederēja strādniekiem, bet bija tikai iznomāts. Viņi drīkstēja tajā rīkoties, bet bija jāievēro noteikumi, ko saimnieki prasīja. Viņiem iepatikās tur saimniekot, bija labi, ka saimnieka nebija klāt. Dievu mēs arī neredzam ar savām fiziskajām acīm. Daudzi īrē dzīvokli, arī privātīpašumam jāmaksā nodoklis. Jāmaksā par īri, nodokļi. Saimnieks sūtīja kalpus saņemt augļus. Tie negribēja dalīties, bet paturēt visu pilnībā sev. Vai viņi rīkojās taisnīgi, nokaujot mantinieku? Jēzus uzdod jautājumu:
Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem? Viņi Tam sacīja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.” Jēzus sacīja tiem: “Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs.” (Mateja evaņģēlijs 21:40-42)
Viņš ar to pasaka, ka Dieva valstība no jūdiem būs atņemta un atdota tiem cilvēkiem, kuri nes augļus. Tālāk seko reakcija no šo cilvēku puses.
Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem. Tie meklēja Viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja Viņu par pravieti. (Mateja evaņģēlijs 21:45-46)
Viņu reakcija bija nogalināt. Jēzus runā par jūdiem, farizejiem, par visu tā laika reliģisko vidi, par viņu attieksmi pret Dievu. Viņiem bija templis, dievkalpošana, it kā viss kārtībā. Tomēr, kad Jēzus iegāja templī, Viņš ar pātagu dzina ārā naudas mijējus un tirgotājus.
Un Viņš mācīja un tiem sacīja: “Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. – Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka evaņģēlijs 11:17)
Viņiem bija ārējā pielūgsmes forma, bet nebija dievbijības. Dievs teica, ka viņiem tiks atņemts un caur kristietību dots citām tautām. Jēzus mācekļiem teica:
“Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūkas evaņģēlijs 24:49)
Tikai pēc tam mācekļi tika sūtīti pa visu pasauli. Jēzus arī pats nāca pie savējiem un pēc tam līdz pasaules galam. Tāds ir Dieva plāns. Viņš teica: “No jums tiks atņemts un dots citiem.” Par ko ir runa? Par cilvēkiem, kuriem bija ārēja dievkalpošanas forma, bet nebija augļu, kādus Dievs vēlas. Viņi lieto to, ko Dievs devis, pat dievkalpojumu, bet nav pareizā sirds stāvokļa. Mēs visi lietojam to, ko Dievs mums devis, tai skaitā, smadzenes. Viņš to visu devis, lai nestu augļus Viņam. Ko nozīmē nest augļus Dievam? To labi var izskaidrot caur līdzību Lūkas evaņģēlijā, ko Viņš teica tiem cilvēkiem, kuri sevi uzskatīja par taisniem un ar nicināšanu skatījās uz citiem. Būtība ir vienkārša.
“Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūkas evaņģēlijs 18:10-14)
Muitnieks skaitījās tāds kā atstumtais. Iedomājies, ka tu lūdz Dievu un saki: “Cik labi, ka es esmu tāds foršs, gudrs, miljonārs, ka es neesmu tāds kā tas laulības pārkāpējs, kā tas, kurš nemāk audzināt bērnus un ģimenē strīdas. Bet man tas viss ir sakārtots!” Šis farizejs lepojās, ka gavē divas reizes nedēļā. Jūdiem bija jāgavē tikai vienu reizi gadā konkrētos svētkos. Muitnieks stāvēja tālāk no tā svētā farizeja un neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm un lūdza, lai Dievs viņam ir žēlīgs. Dieva labvēlību mantoja tieši muitnieks. Varētu vēl skarbāk pateikt: pirmais tika izmests un otrs – pieņemts. Kur tā sāls ir? Ir cilvēki, kas saka: “Es neesmu kā šis cilvēks, es neesmu kā citi cilvēki.” Pamanīji? Es neesmu kā citi cilvēki. Mums nebūtu jādomā par to, ko par mums domā citi cilvēki. Mīļie draugi, mums ir jādomā par to, ko par mums domā Dievs! Vienalga, ko par tevi domā cilvēki. Svarīgāk, ko Dievs saka par to, kā tu domā, kā tu rīkojies. Lielākā problēma šādiem cilvēkiem, kas nemanto Dieva Valstību, ka viņi patiešām var būt ārēji svēti un pareizi. Draugi, tas nav rādītājs, Dievs skatās sirdī, uz tavas sirds stāvokli. Trīs pie krusta. Viens no tiem aizgāja pazušanā, bet otrs pie krusta teica: “Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi savā valstībā.”
Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas evaņģēlijs 23:42)
Viņš ticēja Viņam, kaut arī viņš bija noziedznieks, viņš mira par saviem grēkiem pie krusta. Par saviem, ne par citu grēkiem. Jēzus mira par citu grēkiem, bet viņš par saviem. Bet tajā pašā laikā Jēzus teica: “Patiesi, tu vēl šodien būsi paradīzē.”
Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:43)
Svarīgs sirds stāvoklis, neskaties no ārpuses uz cilvēku. Esi uzmanīgs vispār, ko tu runā. Es nesaku, ka nevar kādreiz kaut ko iesmiet, vai tamlīdzīgi, bet ārēja dievbijības forma, kas nosoda citus, kas jūtas pārāki par citiem, šie cilvēki līdzināja sevi pēc stāvokļa sabiedrībā. Par to, ko cilvēki domā, ko cilvēki teiks par viņiem. Tajā laikā jau bija pieņemts, ja tu divas reizes gavē, tu tāds īpašāks biji. Bet Jēzus taču vērsās pie viņiem un teica: “Jūs mīlat sēdēt goda vietā, jūs mīlat nēsāt garus pušķus, to speciālo apģērbu.”
Un Viņš Savā mācībā sacīja: “Sargaities no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un tirgus laukumos tapt sveicinātiem un sinagogās sēdēt pirmajās vietās un goda vietās viesībās [..].” ( Marka evaņģēlijs 12:38-39)
Es esmu īpašais, man ir īpašā zīme. Jēzus saka: “Jūs mīlat to darīt, jūs pat desmito tiesu dodat.” Vai tad tā ir mēraukla, vai cilvēks dod vai nedod desmito tiesu? Arī tā nav gluži mēraukla. Tas nav nebūtiski, protams, ja tu pieaudz, bet arī tā nav mēraukla. Viņš saka: “Jūs pat dodat no dillēm un mētrām.”
Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. (Mateja evaņģēlijs 23:23)
Viņi ļoti stingri ievēroja visus šos Dieva principus. Tie tempļa nodokļi bija ļoti stingri, bet svarīgāko – tiesu, žēlastību un ticību viņi aizmirsa. Jēzus teica: “Jūs līdzināt sevi pēc cilvēkiem, bet jums būtu jālīdzina sevi pēc Manis.” Pēc Dieva līdzības būtu jālīdzina sevi. Lūk, kas ir rakstīts Bībelē:
“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.” (Kolosiešiem vēstule 3:5)
Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei. Citā rakstvietā teikts: “Vērsiet savas domas uz augšu, ne uz zemes lietām.”
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)
Vistiešākā zemes lieta ir tā, ko cilvēki domā par tevi. Un visās citās lietās ne tikai cilvēki, bet arī savas domas, ko tu domā par sevi, par citiem. Vai tas ir tā, kā to redz Dievs, vai tu esi saskaņā ar Viņa prātu? Vai mēs ceļam savu dzīvi uz klints, nevis uz smiltīm? Jo, kad plūdi un vētra nāca, nams, kurš bija celts uz smiltīm, sabruka, un posts bija liels, bet nams, kas bija celts uz Dieva Vārda pamata, uz klints, pastāvēja vētrā un plūdos.
Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. (Mateja evaņģēlijs 7:25)
Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei un pieņemiet to, kas nāk no debesīm.
“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.” (Kolosiešiem vēstule 3:5)
Un tagad tuvāk pašam nosaukumam. Pirmās Mozus grāmatas trešajā nodaļā ir radīšanas stāsts, un tur ir ļoti interesanti. Tur bija pirmie cilvēki un tur bija čūska, tas, ko dēvē par sātanu – Dieva pretinieku. Radīšanas stāstā čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem. Viņa nāca pie Ievas un kārdināja viņu: “Vai tiešām Dievs ir teicis, neēdiet ne no viena koka dārzā?”
Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1. Mozus grāmata 3:1)
Dievs bija noteicis, ka viņi no visa var baudīt, ka viss ir labs šajā paradīzes dārzā – nemirstība, svētlaime. Viņi nezināja vispār īsti, kas ir ļaunums. Viņi teorētiski zināja, bet nebija to izbaudījuši, ka ir kaut kas, ko varbūt labāk nevajag ar to saistīties. Labāk ir pēc Dieva prāta līdzināties un rīkoties. No viena koka – ļauna un laba atzīšanas koka viņiem nebija ļauts ēst. Kas nozīmē, ka cilvēki paši sāka noteikt to, kas labi, vai slikti. Viņi pēc zemes principa līdzinās, pēc pīšļiem. Un tagad par čūsku. Kas bija čūska? Viņa bija bez drēbītēm un ļoti cieši zemei. Viņai nav kāju, viņai nav spārnu, viņa ir līdējs, rāpulis, kurš lien pa zemi. Tieši tāpēc arī šis simbols ir izvēlēts Bībelē. Es pilnībā neticu, nu galīgi nē, ka tā patiešām bija čūska. Es galīgi neticu, ka tas bija kāds auglis. Mana galva ir vesela. Es nesaprotu Bībeli kā pasaku, bet vienu gan es saprotu ļoti, ļoti skaidri – cilvēks sāka līdzināties tam, kas pēc zemes. Tāpēc jau Pāvils saka: “Nonāvējiet to, kas pieder zemei.”
“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.” (Kolosiešiem vēstule 3:5)
Čūska, rāpulis, zeme, pīšļi, nu tas, no kā cilvēks ir veidots. Materiālā pasaule ir veidota no dažādiem ķīmiskiem elementiem zemē. Tam nav nekāda tieša sakara ar garīgo pusi. Bet, lai visu šo savāktu un saturētu, lai cilvēks normāli funkcionētu, viņam ir nepieciešama instrukcija jeb Viņa klātbūtne. Viņa klātbūtne nodrošina to, ka cilvēks nebauda no zemes augļiem. Es runāju par garīgo pusi. Viņš bauda no Dieva augļiem. Un redzi, čūska nāk pie Ievas un kārdina. Un te viens interesants fakts. Čūska teica: “Vai tiešām Dievs ir teicis, neēdiet ne no viena koka dārzā?” Ieva atbildēja:
“Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt [..].” (1. Mozus grāmata 3:2-3)
Un tagad tāda maza piebilde. Dievs neteica: “Aiztikt nedrīkst.” Nu tas tā nedaudz alegoriski, bet Viņš teica: “Ēst nedrīkst.” Tas nozīmē, ka jūs zināt, kas ir pareizi un slikti, jūs esat brīdināti. Nonāvējiet to, kas pieder zemei. Jums ir Dieva Vārds, jums ir principi, kultivējiet to sevī. Ieva pārspīlēja: “Dievs ir tāds drastiski ierobežojošs,” un tas ir tieši tas, ko lieto šādi cilvēki – kontrole, ierobežošana. Viņi tieši to dara: “Dievs ir tāds, kāpēc Dievs to ir pieļāvis?” Viņiem ir kaut kāds ļaunums pret Dievu un visiem tiem cilvēkiem, kas arī pārstāv Viņu. Šie ļaunie vīna dārza nomnieki izmeta Jēzu, viņi izmeta Dievu. Tas nozīmē: mēs paturējām to savu valstību, mēs paši zinām, kā pārvaldīt, mēs paši zinām, kā pārvaldīt šo te visu. Mēs paši zinām, kā dzīvot, mēs paši zinām, kā pārvaldīt, mēs paši visu saprotam. Un tas ir līdz tādam līmenim, līdz naidam. Tik ļoti mēs nevēlamies ielaist vai pielaist pat tuvumā to, kas ir saistīts ar Dievu. Pat līdz tādam līmenim nogāja tā laika ticīgie, kam visi šie apsolījumi bija apsolīti. Viņiem tas notika. Un nav jau nekādas atšķirības arī šodien, cik tālu noiet cilvēks. Tas, kaut kur viss sākās. Redzi, izskatās, ka Ievai jau kaut kur bija problēma: “Viņš pat teica, pat aiztikt nedrīkst, un ja es to aiztikšu, es miršu!” Čūska nemeloja. Tur pat nav obligāti jāsaprot kā konkrēts sātans ar ragiem.
“Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei [..].” (Kolosiešiem vēstule 3:5)
Tā ir matērija. Tu nevari no radības vadīties, tev jāvadās no Radītāja. Tā čūska ir simbols radībai. Un tu nevari pēc radības, bet pēc Viņa līdzības, kas to ir radījis, līdzināties. Tu neesi nejaušība. Un viņa saka: “Ja mēs aiztiksim, mēs mirsim!” Zini, ko čūska teica: “Nemirsiet vis.”
Tad čūska teica sievai: “Jūs mirt nemirsit [..].” (1. Mozus grāmata 3:4)
Viņa saka tālāk un viņa pat nemelo patiesībā. Viņa saka tā: “Jūsu acis tiks atvērtas, un jūs būsiet kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.”
“[..] bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus grāmata 3:5)
Un šis vārds “zinādami”, tas nav tā, ka tikai zināšana. Viņi jau zināja, ko nedrīkst aiztikt. Parasti to, ko nedrīkst, to mēs gribam aiztikt. Tikai viena lieta, kas bija jādara. Jūs esat radīti un jums ir jāsaprot, ka pēc radības jūs nevarat vadīties, bet no tā, kā Radītājs ir radījis, uz to ir jāvērš skats. Paradīzes dārzā viņi dzīvoja. Ko Bībele par to min? Kas neviena cilvēka prātā nav nācis, neviena acs nav redzējusi, ne auss ir dzirdējusi, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Jēzus saka tā, ka Viņš sagatavoja atpakaļ ceļu uz paradīzi caur Savu upuri, caur mūžīgo dzīvību atgriešanos paradīzē. Sākotnēji sanāk, ka šī paradīze ir bijusi šeit, virs zemes, bija nemirstība un viss bija perfekti. No tā brīža, kad cilvēks sagrēko, netrāpa mērķī un čūska nemelo, tā saka – jūs zināsiet. Es pat varu kādu rakstvietu salīdzinājumam atrast. Šajā rakstvietā šis vārds ir minēts – “jūs zināsiet.”
Tad tie sacīja Viņam: “Kur ir Tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu; ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.” (Jāņa evaņģēlijs 8:19)
Vārds zināt Bībelē ir saistīts ar vārdu “pazīt”, daudzās rakstvietās ir “pazīt”, personīgas attiecības, pazīšana, čūska vispār nepazina Dievu, viņa ir matērija, nekas, iedomājies, kā cilvēks sāk pielūgt neko, pats sevi un kaut ko, ko Dievs radījis. Tā kā Mozus uzkāpa kalnā, tauta paliek lejā un prasa, kur ir mūsu Dievs. Nevis Dievs, bet Mozus bija viņu dievs. Viņi tā arī nebija sapratuši, mūsu dievs ir uzkāpis kalnā, kur viņš ir? Āron, darini mums Dievu. Āronam bija bail, ko tauta teiks, spiediens ir, vēlētāji sacēlušies, atnesa viņam visu zeltu, uzcēla teļu un, iedomājies, viņi sāk pielūgt teļu. Tie ir reāli cilvēki un tie ir reāli cilvēki arī šodien, kas vadās no horoskopiem, no radības, kas paši izdomā savas idejas, kas neatbilst Dieva plānam un principiem, kas aizmirst Viņu pašu Elohim – Radītājs! Dzīvs, reāls Dievs, dzīvības avots, aizmirst par Viņu vai arī tieši otrādāk, viņi ir saniknoti, cenšas Viņu mest ārā, tas jau veselās kustībās ir izvērties, liberālas un kreisi liberālas kustības, kas ar to visu nodarbojas, stumt visu dievišķo politiski ārā, bet viss sākās no viena cilvēka. Čūska teica, jūs zināsiet, kas ir ļaunums. Ieva priecīga: o, mēs tagad visu zināsim. Pazīsiet visu ļaunumu, visā tā krāšņumā: tev būs jādzemdē, par tevi valdīs, tev būs jāstrādā ar vaigiem sviedros, jūs būsiet mirstīgi, pēc grēkā krišanas cilvēki vēl dzīvoja tūkstoš gadu un šis dzīves ilgums samazinājās, tagad ir tie 70-80 gadi. Es tikko skatījos, ka vienam indietim dzīves ilgums ap 150 gadu, aleluja! Viņi bija mūžīgi, bet grēka sekas, iznīcība, matērija – jūs iepazīsiet to visu. Gribi to visu iepazīt? Lūdzu, rīkojies uz savu galvu un būs tas, ko čūska teica. Un viņa vēl priecīga: “Es tagad zinu, kas ir ļauns un kas ir labs, man acis ir atvērtas.” Čūska teica: “Jums acis atvērsies, jūs zināsiet”. Nē, jūs iepazīsiet, uz savas ādas izbaudīsiet ļaunumu.
Kas tad notika pēc tam? Saskaņā ar 1. Mozus grāmatu, radīšanas stāstu, cilvēks sagrēko, rīkojas pēc matērijas, radības kaut kādiem noteikumiem, konkrēti aiz tā stāv gars, Dieva pretinieks, bet Dievs pēkšņi meklē viņus, paradīzē klusums kaut kāds iestājas. Viņš meklē Ādamu, atrod viņus noslēpušos, ko jūs noslēpāties? Mums bail no Tevis, mēs kaili esam. Kurš jums teica, ka kaili esat? Saproti, nevis vienkārši kaili burtiski, bet vajag saprast, ka viņi kļuva kroplīgi, tūlīt sākās problēma. Dievs prasīja atbildību un viņi baidās no Dieva. Viņi ir pazaudējuši saikni ar Viņu, viņiem gribās slēpties no Dieva. Grēks to dara, tas liek slēpties no Viņa tuvuma. Ja kāds nāk no tevis prasa kādu auglīti, tu met ārā, atcērt, un ja tu atkāpies, kaut kāds atkritējs, kaut ko pamaini, redz, cik man labi iet. Man ir viens citāts, es to nelieku iekšā, savādāk sakaitināšu kādus cilvēkus, padomās, ka tas par viņiem, tas jau ir arī par viņiem, citāts ir tāds, tas vairāk ir domāts sievietei: “Ja tu gribi problēmas laulībā, savu nopelnīto naudu iedod vīram, ejat uz kažoku veikalu, pērciet kažoku, vīrs pērk to kažoku par tavu naudu, neaizmirsti nopublicēt sociālajos tīklos, kā vīrs tevi mīl un pērk kažoku.” Tā ir problēma, ka cilvēks nezina, kam viņš ir radīts, un ka sieviete arī nesaprot, ka viņai vajag to, kas nav. Samierinies, ir tā kā ir, mēs tādā sagrozītā pasaulē dzīvojam, padomju mantojums un tamlīdzīgi, bet ir jāmainās. No kurienes tas viss ir, tādas iekšējas kroplības? Šīs vēl mazas nianses, ko cilvēks tikai nedomā, ko viņš tikai negrib, kādas perversijas nedara. Mums bail un kauns no Tevis, cilvēkam rodas iekšējas mentālas problēmas un kroplības. Kas pēc tam sākās? Kad Dievs paprasa atbildību, kā tad tā notika, atgadījās? Vīrietis saka – sieva, viņa man deva. Vai tu bezsmadzeņu radījums esi? Nu ja, ka bez, jo tu līdzinies pēc tā, kas uz zemes, nevis pēc tā, kas augšā. Viņi abi nezināja noteikumus, ļoti maz tie noteikumi patiesībā. Labi Ieva, ko tu, kāpēc tu ēdi? Mani čūska pievīla. Te kristiešu daļa velnu vaino par visu, ne jau velns ir vainīgs, tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi, ko velns izdarījis, tu tur neko nevari izdarīt, tas tā vienkārši ir noticis, tev ir jāmainās pašam, tas uz kristiešiem vairāk, bet vienmēr notiek citu vainošana, ne jau tu, ne jau es. Tu met ārā no sava dārziņa, ar nātrēm aizaugušā, visu, ko tev Dievs piedāvā, tu griez vienkārši nost. Čūska vainīga, vienmēr kāds ir tikai vainīgais, kurš tas ir? Paskaties spogulī. Kas tad galu galā notika? Tie cilvēki, kas gribēja paturēt paradīzes dārzu, gribēja savu vīna dārzu paturēt, kad augļi tika prasīti no viņiem, tas nozīmē – kad jūs ceļat, apsaimniekojat visu kā tas ir paredzēts no Dieva, nevis jūs darāt zemes līdzībā, haosā. Kad nāk prasīt augļus, viņi met ārā, viss līdz pat naidam, sākotnēji maigā formā, aiziet līdz pat naidam: citu apsūdzēšana, citi vainīgi, draudzē tas parasti mācītājs būs. Es visur esmu vainīgs, jo es pārstāvu Dievu, bet patiesībā tu esi vainīgs. Kas tad notika? Tie cilvēki, kas apgalvoja, ka ir tikuši ar visu galā, izmetuši visu lieko no savas dzīves, patiesībā tur ir teikts tā, ka Kungs izdzina viņus no Ēdenes dārza. Un pie tam nolika priekšā eņģeli, kas nelaida atpakaļ iekšā.
Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts. Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza ķerubus un abpus liesmojošu zobenu, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. (1. Mozus grāmata 3:23-24)
Cilvēks domā, ka viņš pats un viss, kas lieks, ir izdzinis, nogriezis, bet patiesībā tu esi izmests. Zini, tā kā bērnībā lielījāmies: saki, cik gribi, man vienmēr par vienu vairāk, šajā gadījumā par vienu vairāk būs Dievam, domā, ko tu gribi un kā tu gribi, kurš ir vainīgs un kāpēc, cik labi es tagad dzīvoju un esmu sakārtojis visu, bet tu esi izdzīts ārā. Kas tad ir jānonāvē pie sevis? Pirmkārt, pie paša pamata ceļamies, jānonāvē to, ka tu vari vienkārši neuzturēt personīgas attiecības ar Viņu, tu automātiski nonāksi lamatās, kad tu sāc domāt tikai kā cilvēki. Tev pašam ir jāiepazīst Dievs, nevis tas ir tikai mācītājam, viņa Dievs, nē, tas ir tavs Dievs, no šīm lamatām jāaiziet ārā. Ir jāaizmirst tāds jēdziens kā Dievs ārpus draudzes. Redzi, ir cilvēki, kuri īpaši kļūst ietekmīgāki kalpošanā vai paceļas savā biznesā un, paceļoties nedaudz vairāk, viņi sajūt savu neatkarību, un tūlīt jau saredz kaut kādas lietas, lai attaisnotu sevi, kāpēc viņi gribi dzīvot tā, kā viņi paši grib, ir kaut kādas lietas, kur viņi negrib pieskaņot Dievam. Un tad viņi sāk vainot draudzi, neatkarību vai kādu citu. Un viņi kaut kur aiziet, un tad viņa saka: mēs sanākam kopā grupiņā kopā padraudzējāmies, bet vispirms vajag saprast, vai Jēzus ir ar tādiem cilvēkiem. Mācekļi nāca un teica: re kur tur Tavā vārdā sapulcējušies, bet viņi nav nemaz pie mums draudzē, un Tavā vārdā tur kaut ko darbojās. Jēzus saka: lai darbojas, ja viņi nav pret Mani, bet bieži vien vēlāk viņi arī pret nostājās, bet ne vienmēr, lai viņi normāli darbojās, jo ne jau mēs esam tiesneši, kurš būs vai nebūs debesīs. Es domāju, ka vajag saprast, ir draudze, un ir vienkārši tāds konservatīvais cilvēku novirziens ar dievišķu piesitienu. Mums pirmkārt ir Viņš, pirmkārt ir garīgums, un tad visas pārējās lietas, bet tie ir cilvēki, kam vispirms ir zemes lietas kaut kādas svarīgākas, un kristīgās vērtības interesē, saproti, viss ir otrādi. Jo viss, kas labs, nāk caur draudzi, saproti – caur draudzi. Protams, ka tādās situācijas nav viss viennozīmīgi, nav viennozīmīgi. Arī Pāvils saka, ka novirzieniem arī jābūt, lai tiktu redzami tie, kas ir tie īstie, un tas arī pēc tam kļūst arī redzams, kurš pats kaut ko ir izdomājis pēc zemes, ko tā gludā tur līdusi, čukstējusi: tu taču pats visu vari! Bet, ja godīgi, tu klauns esi. Es stāstīju nesen, ka skatījos vienu video, ko man cilvēks bija atsūtījis, ar jautājumu, ko vajag klausīties – ko vīrietis runā vai ko sieviete? Viņš teica tā: “To, ko vīrietis saka, nevajag klausīties, bet jāklausās, ko sieviete runā,” bet vīrieti nevajag klausīt, kāpēc? Tāpēc ka viņš visu ko sasolīs, piemēram, zvaigznes no debesīm nonest, bet vajag skatieties pēc darbiem. Mans vīrietis, es ģībstu, pēc darbiem skaties, kā rīkojies. Bet sieviete var runāt, tas tāds joks, bet daļa patiesības jau tajā ir, pēc darbiem. Tu jau vari pats viss kaut ko izdomāt, tu zināsi, kas ir labs un kas ļauns. Patiesībā tu uzzināsi, kādas ir sekas, un cik labi ir dzīvot. Vakar draudzē bija cilvēks, kurš faktiski apgroza miljonus. Viņš teica, ka vēl pirms Dieva jau bija uzņēmējs, un viņš teica – nelaimīgs uzņēmējs. Ne jau tur tā sāls, ne jau tur tā laime, ka tev ir vairāk naudas, mazāk naudas, statuss sabiedrība, ne jau tur tā būtība. Kas notiek tavā sirdī? Vai tu esi kā šis muitnieks, kurš sit pa krūtīm, un saka: Dievs, esi man žēlīgs? Vai šis farizejs? Paldies Dievam, ka es neesmu tāds kā šitais. Viņš nedara kaut kādas lietas, kā viņaprāt vajadzētu. Paldies, ka es neesmu kā visi tie pārējie. Iedomājies, viņi skatās pēc tā, ko cilvēki saka.
Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei. Čūska simbolizē pīšļus, viņa ir pietuvinātā zemei, bet tu esi pietuvināts debesīm. Tev nevajag aizmirst, ka tu ar kājām esi uz zemes un ar galvu debesīs. Caur Jēzu Kristus upuri, kur atradās čūska? Virs tavas galvas vai zem tavām kājām? Lūdzu, pareizā pozīcija, lai jau viņa tur lien pa zemi, bet tu stāvi virs viņas, nevis viņa virs tevis. Tu nevadies pēc viņas, tieši otrādi, tu nonāvē visu, kas pieder zemei. Un tur vēl tie vārdi, kas tur jānonāvē, viss kaut kas uzskaitīts: netiklība, nešķīstība, iekāre, mantkārība, elku kalpība, nonāvē to visu. Šis farizejs, iespējams, tiešām nedarīja kaut kādas lietas, bet viņš dzīvoja pareizi, bet ne tas Dievam ir svarīgāk, Viņš redz tavu sirdi, tavas sirds stāvokli. Līdzīgi, kad Isaja dēls Dāvids tika svaidīts par ķēniņu, kad pravietis gāja, meklēja nākamo ķēniņu, Dievs norādīja iet pie Isaja, viņš izveda visu savas dēlus. Un Dievs teica: šis nē, šis nē, tur bija normāli džeki, tas nē, tas nē, kuru tad? A nu tur kaut kur ganos ir ganiņš mums vēl tāds. Atnāca un ganiņu atveda, viņu nemaz neņēma vērā, bet Dievs uz Dāvidu skatījās savādāk. Viņi skatījās kā cilvēki, kas ir ganiņš? Viņš jau tur ganos darbojās, ar lingu viss kaut ko, lauvu un lāci bija pieveicis, viņš bija tāds interesants cilvēks, ļoti ticīgs cilvēks, svaidīts. Lūk, šis ir īstais cilvēks, tas kas ir tevī. Un tagad tas būtiskākais, lai saprastu to mehānismu, kā tad Dievs skatās? Un tagad iegaumē – farizejs bija paštaisns. Paštaisnība nav labi, viņš skatīja pēc cilvēka mērauklas un arī pēc reliģiskās mērauklas, kādam ir jābūt. Viņš pats nemanīja savus trūkumus, bet otrādi – šis muitnieks, viņam bija cita pieeja, viņš redzēja, kāds viņš ir un atzina. Bībelē ir rakstīts:
Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. (Romiešiem vēstule 3:23)
Visi, visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības, nav neviena taisna, itin neviena, nav perfekta cilvēka, nav neviena tāda kā Dievs, visiem ir vajadzīga žēlastība un piedošana.
Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos. (1. Jāņa vēstule 1:8-9)
Kā to saprast? Kā to savilkt kopā ar to, kā Dievs skatās mūsu sirdī? Farizejam nav piedošanas, viņš iet pazušanā, šāda tipa cilvēks iet pazušanā, ja viņš nesaprot vienu konkrētu lietu, tev ir jāatzīst to, kas neatbilst Dieva prātam. Atzīsti visus savu grēkus, tieši tā, jo visiem ir nepilnības, bet nu šim cilvēkam likās, ka viņš ir ļoti labs un pilnīgs, jo viņš atzīst savas nepilnības. Tātad, kā tad Dievs skatās uz šiem diviem cilvēkiem? Ja cilvēks nemaksā savu cenu, lai līdzinātos Viņa tēlam, tad viņš neatzīst savas kaut kādas lietas, kuras būtu jāmaina, un kādas no tām var būt patiešām būtiskas, patiešām būtiskas, pat tādas, ko šis farizejs nedarīja. Varbūt ka šis farizejs no malas izskatās pat tīrāks un labāks, bet viņš neatzīst, viņam ir citas problēmas, kuras viņš neatzīst. Bet šis cilvēks, muitnieks, atzīst: Dievs, es esmu grēkojis, es maksāšu pilnu cenu, nākšu uz draudzi, iešu uz grupiņām, darīšu visu pēc labākās sirdsapziņas, un tad Dieva vārds saka, tad viņam arī tiek piedots, un tad viņš arī šķīsta. Saproti, nevajag iebraukt otrā grāvī, galvenais atzīt savus grēkus, viss būs kārtībā. Nē, nē, grēku atzīšana nozīmē to atstāšanu, tev ir jāatstāj grēki, bet Dievs redz, ka ne vienmēr krustā karājies un tu nevari vairs kaut ko izlabot dzīvē, bet Viņš redz, cik tad tu vari panest. Un te nu ir tas jautājums, kas ir uz katra paša sirdsapziņas.
Jūs vēl neesat līdz asinīm cīnījušies pretī grēkam. (Ebrejiem vēstule 12:4)
Nekad neatstāj lūgšanas, nekad neatstāj draudzi! Cilvēki padodas – par rezignāciju to sauc. Padošanās, viņš vairs necīnās, faktiski tā ir garīga un mentāla slimība. Viņš necīnās, pamaina vidi, kaut ko pamaina, apmāna sevi, iestāsta savādāk nekā patiesībā viss ir. Pirmkārt ja viņš sāk ar to, kas man patīkams, labs, varu baudīt, iepazīšu nebūs tik traki, nemirušu – mirsi gan. Un tu domā: es esmu visu sakārtojis, beidzot man viss ir labi, patiesībā tu esi izmests. Mums ir jārūpējas, lai mēs būtu Dieva namā. Dievs redz mūsu sirdis un tas, kā mēs to izmantojam, tās savas iespējas, kuras mums ir dotas, un kā mēs to tuvojamies Viņam. Jo visi mēs esam grēkojuši, bet Viņš šķīsta un tīra, un ceļ, un svētī tos, kas varbūt tavuprāt izskatās galīgi slikti, bet varbūt ka viņi ir pat labāki par tevi. Mēs nevaram būt citi tiesneši. Es nesaku, ka nevar nekad par otru kaut ko pateikt, bet būtībā, tu neesi tiesnesis citam, tu nevari iekāpt cita kurpēs. Dievs paskatās: Man tas muitnieks labāk patīk, jo viņam ir sirds attieksme ir labāka. Kā var atpazīt tos, kas pretojās Dievam? Viņi vienmēr runā pretī. Es jau sen esmu pārtraucis kaut ko aizrādīt kādam, vienreiz pasaku un viss, runās pretī, viņš var iekarsties un nākt vēlreiz pie tevis, pēc tam zvanīt, ir taču tā, ka grib panākt savu. Viņš grib paturēt savu dārzu, kaut gan jau ir no tā izmests, ar ko tad viņi strīdas? Ar Dievu viņi strīdas. Jo Dievs jau nav cilvēks, kas melotu, vai Viņam kaut kas būtu vajadzīgs, Viņš ir Dievs – Elohim, El Šaddai. Nonāvējiet to, kas pieder zemei, un skatieties uz to, kas ir augšā. Pāvils raksta vēstuli draudzei.
Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū. (2. Korintiešiem vēstule 11:3)
Vēl viņš saka nonāvēt to, kas pieder zemei. Ļoti vienkāršs evaņģēlijs. Bībele saka, ka ir arī dzīve pēc nāves, ir arī elle un debesis, ne tikai zeme, ir pīšļi, ir mūžība un ir Jēzus upuris.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kurš kuru izmeta?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
