Šodienas tēma ir „Labprātība un iniciatīva” jeb „Oāzes ceļā uz apsolījumiem”.
Vai tu esi dzirdējis par lielo Zīda ceļu? Tas radās vēl pirms Kristus, vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. No Ķīnas tika izveidots tirdzniecības ceļu tīkls, kas savienoja ar tuvākām un tālākām zemēm. Ķīna tirgojās ar kaimiņu zemēm un arī līdz pat Romai un visai Eiropai. Šis ceļš auga un attīstījās vairāk nekā septiņpadsmit gadsimtu garumā. Ķīna piedāvāja savu galveno preci – zīdu un, vismaz sākotnēji, galvenokārt pretī vēlējās īpašas šķirnes persiešu zirgus, kādi Ķīnā nebija. Ar laiku šis ceļu tīkls izveidojās ļoti plašs un daudzveidīgs. Zīda ceļš veda cauri dažādām vidēm un tuksnesim. Cauri tuksnesim pārvietojās karavānas, kurās varēja būt līdz pat 10 000 dzīvas būtnes, neskaitot cilvēkus. Karavānas devās uz daudzām un dažādām zemēm, pārvarot tūkstošiem kilometru. Tas bija tirdzniecības ceļš, tāpat kā Daugava Latvijā bija un ir mūsu ūdens tirdzniecības ceļš. Vai tu esi pamanījis, ka tieši lielceļu un Daugavas malā ir izveidojušās pilsētas? Arī Rīga ir pie jūras un Daugavas ietekas. Laiks, kad notika aktīva kustība pa Zīda ceļu, bija citādāks – tad nebija internets, avio ceļi, pasts, dzelzceļš, autoceļi, radio un televīzija. Toreiz ticība, filozofija, mācības un informācija izplatījās tieši pa lielo Zīda ceļu. Tā bija to laiku komunikācija, ceļš uz globālismu un ceļš uz vienotu pasauli. Visi šie ceļi veda uz konkrētiem mērķiem, taču, lai tur nokļūtu un šķērsotu tuksnesi, bija nepieciešams apstāties vietās, kurās bija ūdens. Un šīs vietas sauca par oāzēm. Tur varēja būt ūdens, ezers, palmas, cilvēki, dzīvnieki, dažādi augi, un to visu ieskauj simti un tūkstoši kilometri tuksneša smiltis. Oāzes mēdz būt dažādas – sākot ar vienu aku un vienu palmu un beidzot ar veselu pilsētu. Lūk, kā ir radušās daudzas austrumu pilsētas – pie ūdens avota tuksneša vidū, Zīda ceļa malā. Tās visas sākās kā ceļotāju apmetnes, līdz pārauga par pilsētām. Var būt arī tādas oāzes, kuras tiek mākslīgi apūdeņotas – tiek veikti dziļurbumi un izveidotas akas, tās tiek apzaļumotas, un cilvēki tur dzīvo. Toreiz bez oāzēm nebija iespējams šķērsot tuksnesi. Turklāt ceļotājiem bija vajadzīga arī navigācija un zināšanas, kā arī pieturas, atpūtas un ūdens uzpildes punkti. Un tādas bija oāzes.

Ko saka Jēzus? Viņš uzstājās cilvēku priekšā un teica: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes” (Jāņa 7:37-38) No Jēzus plūst dzīvā ūdens upes, Jēzus ir Dzīvais ūdens. Viņš samariešu sievietei pie akas teica: „Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa 4:14) Ja cilvēks dzer no tā ūdens, kas ir akā, viņam atkal slāpst, taču, kas dzer no Dzīvības ūdens, tam nekad vairs neslāpst. Jo, kam ir Jēzus, tam ir viss. Viņš ir tavs dzīvības avots, Kurš caur Svēto Garu ir mūsu vidū. Caur Svēto Garu Kristus mājo mūsos. Jēzus ir dzīvība tevī un manī. Viņš piešķir mums dzīvību un svētumu, auglību un veselību, izdošanos un mūžīgu dzīvību. Tas ir Dzīvais ūdens, Dieva Gars mūsos.

Lai ticībā sasniegtu savā dzīvē to, ko tev ir paredzējis Dievs, tev ir vajadzīga labprātība un iniciatīva. Tu labi zini, ka Dievs vēlas, lai tu būtu glābts no pazušanas un ka tev ir mūžīgā dzīvība, lai tu esi pilnībā emocionāli dziedināts, vesels un stabils, ne tikai Dieva valstības pilsonis, bet arī Latvijas valsts pilsonis, derīgs, svētīgs, tas, kurš dod, nevis tikai ņem. Dievs grib, lai tu esi finansiāli turīgs un auglīgs jeb vairojies it visā. Un īpaši – lai tu vairojies, glābjot cilvēkus no pazušanas un veidojot viņus par mācekļiem. Visos šajos Dieva apsolījumos ir gan tavs labums, gan citu cilvēku labums. Dieva apsolījumus sauc arī par svētībām. Bībele ir pilna ar apsolījumiem, to tur ir simtiem un pat tūkstošiem. Dieva vārdā ir rakstīts, ko Dievs grib tev dot, kādu Viņš tevi grib redzēt, kādu Viņš grib redzēt Savu draudzi un kādu Viņš vēlas redzēt mūsu valsti. Bet ceļā uz šiem apsolījumiem ir oāzes, kuras sauc labprātība un iniciatīva. Un tās abas rodas no Svētā Gara, kas ir tevī. Viņš ir Dzīvā ūdens avots, tava oāze.

Tu visu nedēļu esi bijis savā dzīvē, savās gaitās, savos darbos, tu esi saskāries ar visdažādākajiem cilvēkiem, piedzīvojis dažādus apstākļus, taču šajā brīdī, esot dievkalpojumā, tu dzer no dzīvā ūdens straumes, tu saņem. Tu atrodies oāzē. Ja mūsu draudzes nosaukums nebūtu „Kristus Pasaulei”, mēs varētu likt nosaukumu „Oāze”. Piemēram, „Dzīvā Ūdens Oāze”, „Svētā Gara Oāze”. Skaisti, vai ne? Un tūristi no visas pasaules brauktu skatīties šo „oāzi”. Cilvēki domātu: „Kas ir šīs draudzes, šo cilvēku vidū, kas liek viņiem plaukt un zaļot?” Bībele saka – pat vecumā mēs zaļosim un nesīsim augļus! Mēs katrs pacelsimies kā ērglis. Kas mums to dod? Viņa Vārds ir Jēzus Kristus. Dievs. Dieva Dēls, Kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, Kurš nomira – atdeva Savu dzīvību par tavu dzīvību, ar Savām asinīm atpirka tevi no pazušanas, ir augšāmcēlies un sēž pie Dieva labās rokas, un ir sagatavojis mājvietas mums, tev un man, – ikvienam, kurš tic uz Viņu un dzīvo Viņa gribā. Mājvieta debesīs ir ikvienam, kurš patur savu ticību līdz galam. Ir jāiziet līdz galam, lai saņemtu un iemantotu Dieva apsolījumus. Šajā ceļā ir nepieciešamas oāzes – tava iniciatīva un labprātība. Un labprātība un iniciatīva rodas no tā, ka tu esi Svētā Gara apūdeņots. Tu esi regulārās attiecībās ar Dievu, tu staigā Viņa ceļus. Šīs nav uz emocijām balstītas lietas, tās nav izjūtas vai sajūtas, bet gan lēmums. Tu esi tas, kas pieņem lēmumu būt labprātīgam un ar iniciatīvu. Ja tev šī lēmuma nav, tev ceļā uz mērķiem nebūs arī oāzes, un tu nespēsi šos mērķus sasniegt un neieiesi Dieva apsolījumos. Labprātība un iniciatīva nav kaut kas mistisks vai kaut kas iedzimts, kas piemīt vai nepiemīt, bet tās ir lietas, kuras tu pieņem un nolem darīt. Ja tevī ir Svētais Gars, tu esi labprātīgs un ar iniciatīvu. Ja tevī nav Svētā Gara, tu neesi labprātīgs un ar iniciatīvu. Ko nozīmē šie vārdi? Kas ir šī oāzes, bez kurām mēs nespējam sasniegt mērķus? Es tev došu skaidrojumu no latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas.

Labprātīgs – nepiespiests. Tevi neviens nespiež. Visu, ko tu dari, tu dari labprātīgi. Tu pats to esi saņēmis no Dieva, sapratis un dari. Tu pats esi sapratis no Dieva, ka Viņš grib, lai tu svētdienās esi dievkalpojumā. Nevis tāpēc, ka mācītājs vai mamma teica, bet tāpēc, ka pats esi to sapratis. Mācītājs māca, un tāds ir viņa uzdevums, Jēzus mācīja, un tāds bija Viņa uzdevums, taču mācekļi un cilvēki paši izvēlējās paklausīt vai nē. Labprātīgs nozīmē arī brīvprātīgs. Labprātība ir nepiespiests, brīvas gribas lēmums. Vēl nesen mēs gājām un likām svecītes Krastmalā, pieminot kritušos kareivjus, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Kā tu domā – vai šie kareivju par savu valsti cīnījās piespiesti? Kāds arī tika piespiests, bet daudzi cīnījās brīvprātīgi un brīvprātīgi atdeva savu dzīvību. Vai Jēzus Kristus bija piespiests nākt uz zemes un nomirt par mūsu grēkiem? Viņš to darīja labprātīgi jeb brīvprātīgi, mīlestībā uz tevi un uz mani. Labprātīgs – nelūgts un neprasīts. Tev pat neprasa, bet tu pats izrādi iniciatīvu. Tev pat nelūdz, jo tu pats gribi darīt Dieva gribu. Kad draudzē ir kāda vajadzība vai vakance, tad brīvprātīgs cilvēks, nelūgts un neprasīts, teiks: „Es! Es, Kungs! Es, mācītāj! Es to darīšu!” Labprātīgs cilvēks pat negaidīs, kad būs vakance vai vajadzība, viņš nāks pie mācītāja un teiks: „Es gribu kaut ko vairāk darīt draudzē.” Bieži gan man nākas atbildēt: „Piedod, draugs, šobrīd vakanču nav, bet izdomā pats, ko tu varētu darīt.” Varbūt kaut ko var izdarīt vēl labāk vai vairāk? Tas pats attiecas arī uz kalpošanu cilvēkiem. Tu labprātīgi ej pie pazudušajiem, tu labprātīgi pats apciemo cilvēkus un ved viņus pie Kristus. Nelūgts un neprasīts, pat ne tāpēc, ka to sludina. Kaut gan sludināt, stāstīt par to ir pareizi un ir vajadzīgs. Svētais Gars darbojās draudzē, šeit ir oāze. Tomēr tev pašam ir jāgrib iet pie cilvēkiem. Kad draudzē ir vārds par došanu, tev nevajag, lai kāds par to runā, liecina un apliecina došanas svarīgumu, tu pats vēlies dot Dievam, jo tu pats jau mājās esi sagatavojis savu daļu. Tu nāc uz dievkalpojumu ar vēlēšanos dot, jo tu to esi sapratis no Dieva, Svētais Gars tevi māca un skolo. Tu esi izlasījis Dieva vārdā Bībelē, ka tāda ir Dieva griba. Un, ja arī tu kaut ko vēl nesaproti, tu labprātīgi paklausi tiem, kas ir gudrāki par tevi un labāk pazīst Dievu. Un abos gadījumos Dievam tas ir patīkami. Viens to dara saprazdams, cits – nesaprazdams. Labāk, protams, ir saprast, taču labāk ir izdarīt nesaprotot, nekā neizdarīt nemaz. Labprātība un iniciatīva – tās ir divas lietas, īpašības, kas tik ļoti mums pietrūkst! Bet es ticu, ka no šodienas tās būs mums katram. Caur Svēto Garu tās jau ir mūsos. Tās jau tevī ir ieliktas no paša Dieva. Bet varbūt tu esi aizracis šo aku? Varbūt tavā oāzē vairs nav ūdens? Varbūt tas ir tik dziļi noslēpies, un tas ir jāatrok? Varbūt tava oāzē sen nav bijis lietus? Ir tādas oāzes, kas piepildās ar ūdeni tikai no lietus. Ir tādas, kas papildinās no dzīļu avotiem. Ir laiks apūdeņot savu oāzi! Labprātīgs ir arī tāds cilvēks, kurš ir gatavs darīt. Ja tev ir Svētais Gars, tu esi gatavs darīt, paklausot Dievam, jebkurā brīdī. Kad ir aicinājums vai vajadzība, tu saki „Es!” Kā skolā tu cel roku un piesakies, nevis slēpies pēdējās rindās. Tev vienmēr ir jābūt gatavam atbildēt.

Antonīms vārdam „labprātīgs” ir „nelabprātīgs”. Kāda ir atšķirība starp labprātību un nelabprātību? Šeit nav runa par fiziskiem prāta traucējumiem. Šeit ir runa par lēmumiem. Tu zini, ka viens no Svētā Gara augļiem ir labprātība. Ja tev ir Svētais Gars, tev piemīt labprātība. Ja tev nepiemīt labprātība, tevī nav Svētā Gara. Tad ir jautājums – vai tu esi jaunpiedzimis? Vai tu pazīsti Jēzu Kristu? Tagad tu zini, ka labprātība un iniciatīva ir oāzes ceļā uz Dieva apsolījumiem. Bez šīm oāzēm nav iespējams sasniegt gala mērķus. Roc vaļā savas akas, pieņem lēmumu būt labprātīgs un ar iniciatīvu!

Iniciatīva – tā ir uzņēmība un ierosme. Tu esi tas, kurš ierosina. Tu ne tikai dzirdi to, kas ir jādara, un esi gatavs darīt, bet tu arī pats ierosini darīt. Piemēram, jūs grupiņā plānojat savu kārtējo neformālo pasākumu. Vai tev ir idejas šim pasākumam? Ja tev nekad nav ideju, arī jautājums – vai tu esi jaunpiedzimis? Kur ir tava ierosme? Tas ir pasākums ar mērķi aizsniegt tos cilvēkus, kas vēl Dievu nepazīst. Tad nu es tev kaut ko pateikšu. Un tas attieksies uz 90% gadījumu. Ja tu apmeklē mājas grupiņu, bet neapmeklē neformālo pasākumu, es domāju, ka tu Dievu nepazīsti, tu neesi piedzimis no augšienes un tev nav Svētā Gara. Labprātība un iniciatīva ir Svētā Gara auglis. Uzņēmības trūkums ir pasivitāte. Pēc Bībeles mācības pasīvs kristietis ir remdens kristietis. Un Dieva vārds skaidri saka, ka Viņš remdenos atgrūdīs, atstās, izspļaus no Savas mutes. „Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes grāmata 3:16) Remdenie kristieši neiemantos Dieva valstību. Tie ir cilvēki, kuri apmeklē grupiņu, draudzi, bet ir pasīvi jeb silti, un, ja pagaidām viņi vēl velk dzīvību un kāds dzīvības ūdens ir viņos, tad drīz tas vairs nebūs. Tev no šodienas jākļūst iniciatīvam un labprātīgam. Iniciators nozīmē arī organizētājs, ierosinātājs, iesācējs, sācējs, aizsācējs. Vai tu zini, ka visām kustībām ir sākums? Arī kristīgajai ticībai šeit uz zemes ir Aizsācējs, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus, pēc tam Viņa divpadsmit apustuļi un visi, kas sekoja pēc viņiem. Kāds ir izgudrojis elektrību. Esi tas, kurš aizsāk! Esi ideju ģenerators savā mājas grupiņā! Esi tas, kam vienmēr ir, ko piedāvāt. Un tas nekas, ka tavas idejas nederēs. Labāk nederīgas idejas, nekā pasivitāte. Varbūt tev ir bail, jo tu vairākas reizes esi noraidīts? Vai tev ir idejas, kā glābt pazudušos? Ir grupiņas, kur neformālajā pasākumā nav neviena cilvēka, vai ir tikai divi – vadītājs un vēl viens. Kāpēc grupiņas cilvēki nenāk uz neformālajiem pasākumiem? Tāpēc, ka viņi nepazīst Dievu. Svētajam Garam piemīt iniciatīva un labprātība. Tās ir oāzes ceļā uz panākumiem.

Ja tev ir bērni, un tu esi dievkalpojumā, bet viņi sēž mājās pie televizora, es šaubos, ka tu pazīsti Jēzus kā savu Glābēju. Tu nemīli Dievu un līdz ar to savus bērnus. Tev vispār nav nekādas saprašanas par to, kāds ir Dievs. Kā tu vari būt vienaldzīgs pret savu bērnu likteni? Es nerunāju par situācijām, kad ģimenē ir konflikts – viens ir ticīgs, un otrs ir neticīgs,  bet ja ir iespēja, un tu neko nedari, Dievs prasa atbildību no tevis. Kur ir tava iniciatīva un labprātība? Bērni neko nekad paši neizvēlas. Ja bērniem pašiem dotu izvēlēties, viņi izvēlētos grēku. Un ne jau paši bērni, bet viņu miesa. Noliec bērnam pretī šokolādes konfektes un veselīgu pārtiku, un liec izvēlēties vienu no diviem. Ko viņš ēdīs? Konfektes, un ēdīs tās, līdz būs problēmas ar veselību. Nedzīvo ilūzijās, ka esi īsts kristietis, ja neesi glābts, un tevī nav labprātība un iniciatīva. Svētā Gara vadīts kristietis pats vēlas paklausīt Dievam, nevis dara to, jo citi tā dara. Viņš pats studē Dieva vārdu un ieraugi tur sev vajadzīgas lietas. Viņš ved savus bērnus pie Dieva! Kur ir tavi bērni? Varbūt skatās stulbas filmas? Varbūt pavada laiku internetā? Varbūt tavs bērns tiekas ar tādiem cilvēkiem, ar kādiem viņam nekad mūžā nevajadzētu pavadīt kopā laiku.

Iniciators – cilvēks vai cilvēku grupa, organizācija, kas ierosina vai uzsāk kādu pasākumu. Vai arī viela, kas izraisa, aizsāk kādu procesu, piemēram, ķīmisku reakciju. Cilvēks ar iniciatīvu ir kā ķīmiska viela, piemēram, kā urāns, kuru lieto atomreaktoros un atombumbās. Atombumba pēc sava sastāva ir ļoti vienkārša, ir svarīgi, lai šai vielai būtu kritiskā masa, un šis savienojums izraisīs kodolreakciju. Tu izraisi reakciju. Visā pasaulē cilvēki un organizācijas izraisa karus, bet tu vari būt tas, kurš izraisa mieru. Tu ar Svēto Garu sevī vari cilvēkos izraisīt pārmaiņas.

„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22)

Tātad Svētā Gara auglis ir labprātība. Ko tas nozīmē? Ja cilvēkā mājo Svētais Gars, viņš ir kā augļu koks. Ja šis koks no zemes uzsūc mitrumu, tiek pareizi kopts, tas nes augļus. Tieši tāpat ir ar tevi, – ja tevī ir dzīvā ūdens avots, Svētais Gars, tu nes augļus jeb tevī parādās šīs īpašības, labprātība un arī iniciatīva. Abi šie jēdzieni ir tuvu saistīti, taču tajos ir atšķirība. Ja tu līdz šim biji aizmidzinājis savu labprātību, tev ir laiks to pamodināt.

„Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība.” (Efeziešiem 5:9)

Ja tu staigā gaismā, tad tu esi labprātīgs. Tevi nav jāpierunā kaut ko darīt Dieva valstības celšanai. Tevi nav jāpierunā iet un evaņģelizēt. Tevi nav jāpierunā kalpot Dievam. Tevi nav jāpierunā atvērt mājas grupiņu. Tu to pats gribi darīt. Ja mēs visi būtu labprātīgi, mēs varbūt visi šodien neatvērtu mājas grupiņu, taču visi gribētu to izdarīt. Tu nāktu un teiktu man: „Es gribu atvērt savu mājas grupiņu. Es zinu, ka man vēl ir tas un tas, bet es ar to tikšu galā.” Kur ir tava labprātība?

„Un ikviens, kuru sirds skubināja, un ikviens, kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu Tam Kungam Saiešanas telts celšanai, kalpošanai un svētajām drēbēm. Tad visi, kurus sirds uz to skubināja, vīri un sievas, nesa saktas un auskarus, gredzenus un krelles, visādas zelta lietas; katrs, kas gribēja, atnesa zeltu par līgojamo upuri Tam Kungam. Un ikviens, kam bija zils un sarkans purpurs, karmezīnā krāsoti diegi, smalki audumi, kazu vilna un iesarkanas aunu un āpšu ādas, tie to atnesa. Ikviens, kas gribēja veltīt Tam Kungam sudrabu vai varu, to atnesa par cilājamo upuri Tam Kungam, un ikviens, kam bija akāciju koks, atnesa to kalpošanas piederumu darināšanai. Un ikviena ar prasmi apveltīta sieva pati vērpa un atnesa savērpto zila un sarkana purpura dziju, arī karmezīna krāsā krāsotu un šķetinātu smalku dziju audumu. Un visas sievas, kurām sirds uz to skubināja un kuras to prata, vērpa kazu vilnu. Un vadoņi atnesa oniksa akmeni un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu zīmei, balzamu, eļļu apgaismošanai un svaidāmo eļļu, un zāles kvēpināšanai. Tā Israēla ļaudis, vīri un sievas, kurus sirds skubināja ko pienest visam šim darbam, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis tiem darīt, nesa labprātības upurus Tam Kungam.” (2. Mozus 35:21-29)

Dievs caur Mozus draudzei pavēlēja celt Saiešanas telti jeb Dieva namu, kas vēlāk pārtapa par templi. Un šajā Rakstu vietā ir stāstīts par to, kā tiek celts Dieva nams. Draudze ir Dieva nams no dzīviem akmeņiem. Te ir rakstīts, ka šis nams tika celts ar labprātīgiem upuriem. Ko nozīmē „sirds skubināts”? Vai tās ir izjūtas? Nē, tas ir lēmums darīt pareizas lietas, ko grib Dievs. Mēs nepareizi domājam par to, kas ir „sirds’. Tās, pirmkārt, nav sajūtas. Tas ir tavs iekšējais cilvēks, kurš pats patstāvīgi spēj pieņemt lēmumus. Ārēji to var arī neredzēt, bet iekšēji tas ir tavs iekšējais cilvēks. Sirds skubināts es pieņemu lēmumu nest labprātīgo upuri, un es to izdaru, jo pats zinu, ka tāda ir Dieva griba. Aiz laba prāta un no sirds mums ir jānes savs labprātīgais upuris tam Kungam. Mozus laikā šie cilvēki netika piespiesti celt Dieva namu, viņi paši to gribēja darīt. Katrs nesa to, ko varēja atnest. Templis Dievam jeb draudze tiek celta no labprātības upuriem. Es kā mācītājs tev stāstu un skaidroju, nekā vairāk es tevi nevaru ietekmēt vai piespiest, un nemaz negribu to darīt. Es mācu patiesību, bet tava daļa ir izvērtēt to un nest labprātības upuri vai nenest. Taču, ja tevī ir Svētais Gars, tad tevī ir Viņa labprātības auglis.

„Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2. Korintiešiem 9:6-7)

Šī ir tēmas centrālā Rakstu vieta. Pāvils saka šos vārdus, un šeit ir runa par ziedojumu vākšanu. Šīs dienas sprediķis nav par naudu, kaut arī finanses ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Šeit ir runa par visas Dieva gribas darīšanu, ieskaitot finanšu jomu. Pāvils korintiešus aicina ziedot Dieva darbam, un aicina ziedot uz svētību, ne sīksti. Tavi panākumi jebkurā jomā ir proporcionāli tavam ieguldījumam tajā. Dieva svētība tavā dzīvē jeb pļauja ir proporcionāla tavai sējai, un citādi nemēdz būt. Ja tu šodien sēj, tu rīt noteikti pļausi. Ja tu šodien regulāri evaņģelizē cilvēkiem, rīt tev apkārt būs daudz glābtu cilvēku. Ja tu regulāri ieguldīsi savā biznesā, rīt tev būs daudz naudas no tā. Ja tu regulāri ieguldi cilvēkos sev apkārt, rīt viņi būs spēcīgi līderi. Ja tu regulāri lasi Dieva vārdu un apmeklē dievkalpojumus, tu būsi pilns ar Svēto Garu un labprātības iniciatīvām. Dievs ir labs!

Pāvils māca rīkoties tā, kā tu savā sirdī esi apņēmies jeb nolēmis, ne smagu sirdi, ne piespiests, jo priecīgu devēju Dievs mīl. Jaunajā Bībeles tulkojumā ir rakstīts: „labprātīgu devēju Dievs mīl.” Kā izpaužas smaga sirds? Tā kā šī Rakstu vieta ir par finansēm, tad es minēšu piemēru par naudu. Tu atnāc uz dievkalpojumu un negribi Dievam ziedot, varbūt tu domā, ka viss, kas jau te ir, ir pietiekami, vai arī, ka desmitā tiesa un ziedojums nav Dieva griba. Taču tad, kad visi ceļas, iet un ziedo, tu arī celies un ej ziedot, tomēr iekšēji tu netici, ka Dievs to grib un tev tas nav pieņemami. Tu ziedo, tikai tāpēc, ka visi tā dara. Tu varbūt domā, kā tu izskatīsies, ja neziedosi. Un pēc tam tu vari teikt, ka draudzē zombē, šantažē un izsūc naudu. „Es iemetu savu naudiņu, mani aplaupīja! Es negribēju dot, bet tur bija tāda atmosfēra, ka es noziedoju.” Lūk, sarūgtinājums, un Dievam nav pieņemams šāds upuris, kas nav labprātīgs.

Reiz es kalpoju Ukrainā, kādā pilsētā. Dievkalpojumā es pats sludināju, lūdzu par slimajiem, aicināju pie Kristus un vācu ziedojumus. Un man vienmēr bija sagatavots vārds, ko es runāju pirms ziedojumu vākšanas. Dievkalpojums beidzās, bet nākamajā rītā bija nākamais dievkalpojums. Pie draudzes durvīm mani sagaidīja kāds jauns cilvēks un teica: „Atvainojiet, bet ir tāda lieta, ka es nevaru aizbraukt uz mājām. Jūs vakar tā runājāt par ziedošanu, ka es ziedojumu grozā iemetu visu savu naudu! Vai jūs varētu man atdot daļu no mana ziedojuma, lai es varu samaksāt par ceļu mājup?” Es atdevu viņam to summu, kuru viņš nosauca. Cerams, ka viņš nebija krāpnieks! Bet cilvēks bija devis Dievam, jo tajā brīdī tika emocionāli uzrunāts, pats nemaz to negribot. Bet emociju iespaidā izdarītas lietas Dievam nav patīkamas, jo tas nav priecīgs un labprātīgs devējs. Priecīgs devējs dara no sirds un ar skaidru prāta lēmumu.

Arī es sākumā, tikko nācis pie Dieva, neizpratu desmitās tiesas nepieciešamību, man par to pastāstīja kāds brālis Kristū, un tas notika cietuma kapelā. Es tur biju katru dienu, un es redzēju, ka reizēm kapelā ienāca kāds cilvēks, nolika pie krusta maisiņu un aizgāja. Es prasīju, ko viņi tur nes. „Desmito tiesu,” man atbildēja. Skaidra nauda cietumā nav atļauta, bet var iet veikalā, no kartes noskaita naudu, un tikt pie produktiem. Un daļu no šiem produktiem, desmito tiesu, daži brāļi nesa un atdeva Dievam. Es sākumā domāju, vai Dievam tas ir vajadzīgs. Man bija simts argumenti pret to. Bet kāds brālis atvēra Bībeli un pierādīja to man Dieva vārdā, arī no Vecās Derības, kuru es tad vēl nelasīju. Viņš teica, ka desmitā tiesa ir Dieva svētību iemesls mūsu dzīvē un ka tā ir Dieva griba. Es domāju, kur tā visa desmitā tiesa paliek? Un viņš teica, ka tā nav mana daļa. Tava daļa ir izdarīt Dieva gribu. Ko pēc tam Dieva kalpi dara ar šo naudu, tā ir viņu atbildība Dieva priekšā. Un es nolēmu paklausīt brālim. Es kārtējo reizi devos uz veikalu, sapirku tur visu, kas man jāsapērk, un desmito tiesu atnesu Dievam. Es goda vārds nezinu, kur tas viss palika, un nav arī svarīgi. Kad es to visu pirku, es speciāli pirku tādas lietas, kas kādam pēc tam būtu noderīgas. Kas notika pēc tam? Līdz šim man par saviem nodarījumiem bija cietušajiem jāmaksā nauda. Es cietumā strādāju un saņēmu algu, un man šo naudu atskaitīja no maniem ienākumiem. Bet es nākamajā mēnesī devos uz veikalu pēc algas, un manā kartē bija pilna alga bez atvilkumiem! Es domāju, ka man vēl daudz varēja atvilkt, bet neatvilka. Es redzēju, ka desmitās tiesas princips darbojas. Turklāt Dievs mani bija svētījis ar darbavietu cietumā, vienu darbavietu no piecām iespējamām. Man bija pati labākā darbavieta – mākslinieks noformētājs. Šo darbu man bija sagādājis šis pats brālis Kristū. Viņš arī zināja, ka jādod desmitā tiesa Dievam, un es devu. Nav svarīgi, vai tu izproti desmitās tiesas fenomenu vai līdz galam vēl nē, bet ir pareizi labprātīgi paklausīt Dievam visos jautājumos. Der ieklausīties tajos cilvēkus, kuri to ir pārbaudījuši, paklausot Dievam. Pats labākais ir pašam saprast, kāpēc tu tā dari, saņemt to no Bībeles.

Dievs pieņem tikai labprātīgu upuri, ne piespiestu. Viņš nepieņem emocionālu upuri vai to, kas izdarīt pūļa iespaida rezultātā. Tas ir tavs lēmums, zinot, ka to vēlas tas Kungs. Dari to labprātīgi vai nedari nemaz. Labprātīgu devēju Dievs mīl.

Dievam ir divu veidu mīlestība:

1. Mīlestība, ar kādu Viņš mīl visus un ikvienu. Savu mīlestību Viņš pierāda ar to, ka nomira pie krusta un augšāmcēlās, lai tev un man ir ceļš uz debesīm.

2. Tēva mīlestība, ar kādu Viņš mīl Savus patiesos bērnus. Par tiem, kas labprātīgi Viņam kalpo, Dievs rūpējas, sargā un svētī. Tie ir cilvēki, kuri ir atdevuši savas dzīves Dievam.

Nelabprātīgu devēju Dievs mīl ar pirmo mīlestību, bet labprātīgo devēju – ar otro mīlestību. Visi Tēva apsolījumi pieder Viņa bērniem. Labprātīgs devējs ir tas, kurš piespiež sevi paklausīt Dieva gribai, nevis tas, kurš no ārpuses tiek piespiests darīt Dieva gribu. Tas, ko es jums atklāju, nav no manis paša, bet no Dieva, no cilvēkiem, kuri man ir kalpojuši, un no kristīgām grāmatām, kuras lasu. Pamata atšķirība starp labprātīgu un nelabprātīgu devēju ir Svētā Gara klātbūtne cilvēkā.

Ja cilvēks brīvprātīgi iestājas profesionālajā armijā, viņš slēdz līgumu un saņem konkrētu algu. Jautājums ir, vai viņam, parakstot līgumu, ir jāpakļaujas visām virsnieka pavēlēm, statūtiem, reglamentam vai tomēr nē? Vai viņš to dara brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā? Virsnieks saka, ka tev jāiet, un tu ej. Vai viņš to dara labprātīgi vai nē? Jā, labprātīgi, jo viņš parakstīja līgumu. Viņš rēķinās ar to, ka, lai labprātīgi kalpotu armijā, ir jāievēro kādi konkrēti noteikumi. Tas attiecas uz pilnīgi visu. Piemēram, tu iestājies skolā un līdz ar to tev ir jāievēro reglaments, kārtība, jāpaklausa skolotājiem. Tu nāc pie Kristus, tu slēdz derību ar Viņu brīvprātīgi. Tad tu ienāc draudzē, un draudzē ir mācība, kārtība un noteikumi. Vai tad, kad tev kaut ko palūdz izdarīt, aizrāda vai nedaudz paspiež kādās lietās, tu to dari brīvprātīgi vai piespiedu kārtā? Ja tu esi draudzes dalībnieks, tu esi brīvprātīgi piekritis tam, ka tu brīvprātīgi dari un ievēro draudzes kārtību, un Kristus mācību šajā draudzē. Tāpēc nesakiet, ka šeit kāds jūs piespieda vai nošantažēja. Mans pienākums nav kādam kaut ko uzspiest, jo, ja labprātības nav, tad tās vienkārši nav. Ja nav Svētā Gara, tad Viņa nav un viss. Ir jālūdz par šādu cilvēku glābšanu, jo cilvēkos, kuri ir glābti, ir Svētais Gars, un Gara auglis ir labprātība un iniciatīva.

Es vakar klausījos kādu mācītāju no Indonēzijas, kuram draudzē ir 20 000 cilvēki, un dzirdēju frāzi. Viņam esot tādi kadri kā rolling stones, tulkojumā – „ripojošie akmeņi”. Tie ir cilvēki, kuri nevēlas, lai no viņiem, akmens gabaliem, izveidotu kristieti. Viņi negrib mainīties, tāpēc viņi no vienas draudzes „ripo” uz otru, pēc tam no tās uz nākamo. Rolling stones! Līdz šim šis ir labākais salīdzinājums par cilvēkiem, kuri staigā pa draudzēm, un negrib mainīties. Draudzes maiņa nepalīdz izmainīties tev pašam. Ja draudze nav uz Bībeles principiem, tā ir cita lieta, un tad ir jāpāriet uz draudzi, kur tic Bībelei pilnībā.

Labprātība parāda tavu sirds stāvokli un iniciatīvu. Ja tu neesi ar iniciatīvu, ja tev nekad nav idejas, ja vienmēr un visur tevi tikai velk vai paspiež, ja tu izdari tikai uz emocijām balstītus lēmumus, tas norāda tavu sirds stāvokli. Tas norāda uz tava iekšējā cilvēka stāvokli un uz tavām attiecībām ar Dievu.

Bērnībā es mācījos sporta skolā, jo mani tur vienkārši „ielika” pēc 3. klases. Ne katru dienu, taču dažkārt bija tā, ka treniņi bija pat divreiz dienā. Mums puse no klases bija airētāji, otra puse – vieglatlēti. Man nepatika ar to nodarboties, man nepatika ne nometnes, ne treniņi. Tāds bija mans sirds stāvoklis, es nepiekritu, ka man tas ir vajadzīgs. Es to darīju tāpēc, ka to gribēja mani vecāki, skolotāji un treneri. Man toreiz nebija izejas, jo tajā laikā bija ļoti vienkārši – ja tu neklausi, tevi aizsūta uz specskolu. Bet šobrīd ir pagājuši daudzi gadi, un es skrienu kā traks. Man ir labāka veselība un fiziski esmu labākā kondīcijā, nekā kādreiz. Tas ir tāpēc, ka šobrīd es skrienu trīs reizes nedēļā. Kad es sāku skriet, kamēr tas vēl ir viegli, man patīk to darīt. Pēc tam, kad parādās kāds kalniņš un kad pēc 40 minūšu skrējiena jau esmu noguris, tad es vairs negribu skriet, bet es skrienu. Neviens treneris man nav blakus, un neviens nesaka man, lai es to daru. Atceros, sporta skolā mums bija jāskrien krosiņš, bet treneris bija uzkāpis kokā un skatījās, kuri nogriež stūrus. Es noteikti biju viens no tiem, ja bija jānoskrien noteikts skaits apļu, tad es pie izdevības skrēju pa taisno pāri laukumam. Pēc tam treneris vairākiem mums lika skriet vēl vienu apli. Es domāju – kā viņš to visu redzēja! Beigās mēs sapratām, ka viņš sēž kokā. Skriet nav viegli, bet tagad man patīk to darīt un es daru to labprātīgi. Es apzinos, ka man to vajag, jo es negribu sačākstēt, es negribu, lai man pēc dažiem gadiem sāk birt smiltis. Es nevēlos izkrist no Dieva gribas un no Dieva plāna piepildīšanas, nomirstot priekšlaicīgi. Sports atjauno tavu organismu. Ja tu nesporto, tu ātri sačākstēsi. Es daru to labprātīgi, jo es apzinos nepieciešamību. Tas parāda tavas sirds stāvokli, vai tu piespiedu kārtā to dari, vai labprātīgi.

Ir cilvēki, kas saka: „Jūsu draudzē nedrīkst to un to, jūsu draudzē daudz kas ir aizliegts.” Sliktākajā gadījumā pat cilvēki no mūsu vidus saka: „Man nedrīkst, man aizliegts, es nevaru, vadītājs neļauj, mācītājs aizliedz.” Draugs, es tev neko nevaru aizliegt. Tas norāda uz tavu sirds stāvokli, ka tava oāze aizaugusi ar smiltīm, tava labprātība ir pazudusi, un tad tev šķiet, ka viss, ko tev liek darīt, ir piespiedu kārtā. Kāpēc tad tu apmeklē draudzi? Tas tev nepalīdzēs, jo labprātīgu devēju Dievs mīl. Tev nepalīdzēs arī tas, ka tu tikai turi bauslību. Es nesen dzirdēju kādas baumas, ka mūsu draudzē nedrīkstot precēties. Līdz šim es zināju tikai to, ka es nelaulāju cilvēkus, kuri nav no mūsu draudzes un kuri nedzīvo svētu dzīvi, taču es neaizliedzu precēties – jūs varat iet un to darīt. Es nelaulāju, un man ir tādas tiesības, tā ir draudzes mācība. Bet tu vari darīt kā tu gribi un precēties ar ko tu gribi, kaut vai ar govi. Tātad, līdz šim viss mūsu draudzē bija pēc šiem noteikumiem, taču kāds palaida pīlīti, viena tante teica, un sāka izplatīties baumas, ka mūsu draudzē nedrīkst precēties. Atceries, tiklīdz kāds saka, ka kaut ko nedrīkst vai kaut ko aizliedz, šis cilvēks pats ir iegājis bauslībā, taču viņš noteikti teiks, ka bauslībā esam mēs. Viss ir otrādi, jo cilvēks vairs nav labprātīgs. Ja tev ir Svētais Gars un ja tu esi paklausīgs Dievam, tad tev ir lēmums pašam būt labprātīgam un pilnam ar iniciatīvu, jo tas ir Svētā Gara auglis. Vai Jēzu kāds piespieda nākt virs zemes un nomirt par taviem grēkiem? Tieši otrādi, Viņš negribēja mirt par taviem grēkiem, jo Bībelē ir rakstīts, ka Ģetzemanes dārzā Viņš lūdza Dievu tā, ka sviedri kā asinis lāses pilēja uz zemes, un teica: „Mans Tēvs, ja tas var būt, lai šis kauss iet man garām.” Jēzus lūdzās, lai, ja tas var būt, Viņam nevajadzētu izciest visas mocības. Taču Viņš noslēdza lūgšanu ar vārdiem: „Tēvs, ne mans prāts lai notiek, bet Tavs!” Vai Viņu kāds piespieda, vai Viņam gribējās mirt, izliet Savas asinis par tevi? Emocionāli un fiziski nē, bet Viņš bija labprātīgi nolēmis to izdarīt. Tas nozīmē labprātīgi maksāt cenu zinot, ka Dievs to vēlas.

Pagājušajā dievkalpojumā es saņēmu sev dziedināšanu, un tas ir brīnums. Augustā mēs ar dažiem cilvēkiem bijām aizbraukuši uz Kandavu lēkt no 10 metrus augsta tramplīna. Es neveiksmīgi nolēcu un dabūju trīci. Man visu laiku sāpēja galva. Kad bija kāda neliela slodze, bija nepatīkamas sajūtas vienā galvas pusē. Es nevienam par to nestāstīju, pat savai sievai nē, bet apliecināju, ka Jēzus brūcēs es esmu vesels. Dievkalpojuma laikā es slavēju Dievu un pēkšņi sajutu pamudinājumu uzlikt rokas sev uz galvas un teikt, ka ar Jēzus brūcēm es esmu dziedināts. No tā brīža mana galva vairs nav sāpējusi. Viņš ir mans ārsts!

Jēzus miesīgi negribēja mirt, bet Viņš bija labprātīgi pieņēmis lēmumu mīlestībā pret tevi un mani to izdarīt, un Viņš to arī izdarīja. Nākamais jautājums ir, kas lika Dāvidam cīnīties ar Goliātu, kas lika viņam cīnīties ar lauvu, kas lika viņam iedibināt slavēšanas kārtību? Kas viņam lika vadīt Israēlu, kas lika viņam maksāt šo cenu? Jo neviens viņam, tāpat kā Jēzum, neticēja. Ne tēvs, ne brāļi nevēlējās viņu redzēt kaujas laukā. Viņš visu dzirdēja no Dieva un labprātīgi tam paklausīja. Viņš bija dusmīgs, ka visa Israēla armija trīc un dreb Goliāta priekšā. Viņš labprātīgi paklausīja Dieva gribai un gāja cīņā. Vai tu zini, ka Jaunajā Derībā lielākā daļa no vēstulēm ir Pāvila vēstules? Viņš to nedarīja piespiedu kārtā. Tolaik, kad Pāvils vēl bija Sauls, viņš uz Damaskas ceļa satikās ar Jēzu Kristu. Pēc trīs dienām atnāca Ananija, uzlika viņam rokas, viņš tika piepildīts ar Svēto Garu, tika kristīts un lūk, kas notika pēc tam:

“Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.  Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.” (Apustuļu darbi 9:19-20;22)

Kas lika viņam to darīt? Viņš pats personīgi sastapās ar Dievu, saprata Viņa gribu un darīja to labprātīgi. Tev nevajag, lai kāds tev kaut ko norādītu, parādītu, šantažētu vai piespiestu. Ja tev ir Svētais Gars, tad tu pats gribi kalpot. Ja tev ir Svētais Gars, tad tev ir Viņa auglis – iniciatīva. Lai valgums pārņem tavu oāzi, kad tu ej uz Dieva mērķiem! Lai vienmēr, kad ir kāda brīva vakance, tu piesakies, lai vienmēr apspriedēs tu izrādi savu iniciatīvu! Domā, ko un kā tu varētu darīt labprātīgi, pats saprotot, ka tas ir vajadzīgs.

Manas ticības sākums bija cietuma baznīcā, pēc tam es biju baptistu draudzē, ko apmeklēja mana mamma, jo citu es nezināju. Es ļoti bieži zvanīju mācītājam, kuru sazvanīt bija ļoti grūti, un teicu: „Mācītāj, vai es varu šodien liecināt, vai es varu kalpot, man ir ko teikt!” Man neviens neprasīja to darīt, es pats rāvos liecināt. Kad mana sieva, ar kuru es iepazinos tieši šajā draudzē, mani pirmo reizi ieraudzīja, kad es priekšā runāju, viņa pusi no mana teiktā nesaprata. Es visu nobēru ļoti ātri. Es vienmēr gribēju liecināt, taču neviens nelika man to darīt. Man ir Svētais Gars un Viņa auglis – labprātība un iniciatīva. Pēc tam, kad es pārgāju uz Vasarsvētku draudzi, es turpināju liecināt, un man vienmēr bija, ko teikt. Laikam ejot, manām liecībām klāt pievienojās Rakstu vietas, līdz no liecinātāja es kļuvu par sludinātāju. Neviens man neprasīja to darīt, bet pēc tam, kad cilvēki dzirdēja manas liecības, mani sāka aicināt uz dažādām vietām sludināt. Pēc tam es nolēmu rakstīt grāmatu „Kāpnes debesīs”. Man neviens nelika to darīt, taču man ir Svētais Gars, un, ja es zinu, ka cilvēkiem palīdz mana liecība, es rakstu to un izlieku, lai visi ņem. Kurš man lika šodien sludināt, kurš man lika šo sprediķi visu nedēļu gatavot un pārdomāt? Neviens no cilvēkiem, tikai Jēzus Kristus. Svētais Gars mani ir aicinājis, un es daru to, kas ir pareizi. Manai draudzei ir vajadzīga garīgā barība, un es sludinu. Kad es biju baptistu draudzē, es ļoti gribēju kalpot. Tieši šajā laikā rīkoja bērnu nometni, un es vēlējos kalpot arī tur. Jauniešu vadītājs mani paņēma līdzi iepazīstināt ar sievieti, kura bija atbildīga par šīm nometnēm, un es gribēju darīt pilnīgi jebko, lai tikai tur būtu un kalpotu. Mēs iegājām lielā dzīvoklī, tā sieviete visu stāstīja, organizēja un beigās man atteica, neļāva kalpot. Es nederēju, jo tikko biju atgriezies un nesen iznācis no cietuma. Es biju ļoti sarūgtināts. Protams, ka es piedevu, bet sajūtas iekšā nebija labas. Tā vien liekas, ka tagad pasaulē kristīgajās draudzēs ir otrādi – tu esi sarūgtināts tad, kad tev piedāvā kalpot, kad tev pasaka, ka jādzīvo arī citiem, ne tikai sev. Es biju sarūgtināts, kad man neļāva kalpot. Tāpat neviens man nelika rīkot evaņģelizācijas, bet es pats gāju pie sava mācītāja, jo vēlējos darīt ko vairāk, un teicu: „Mācītāj, es gribētu sarīkot evaņģelizācijas dievkalpojumu.” Mācītājs atbildēja, ka es varu. Nākamais jautājums bija: „Bet mācītāj, es pats gribu tajā sludināt!” Mācītājs piekrita. Es biju tik priecīgs! Mēs griezām bukletus, taisījām afišas un sagatavojāmies. Atnāca cilvēki, un es pirmo reizi sludināju tādā dievkalpojumā. Es aicināju cilvēkus pieņemt Jēzu, daudzi iznāca priekšā. Es teicu: „Šodien visus Dievs dziedinās!” Taču tieši šajā dievkalpojumā nevienu nedziedināja, vismaz es neredzēju nevienu liecību. Dieva vārdā ir teikts, lai mēs slimajiem uzliekam rokas, un tie taps veseli, un es to darīju. Nebija nekādas sajūtas vai emocijas, es vienkārši labprātīgi darīju Dieva gribu. Kad Rīgā, Skonto hallē tika rīkota Stīva Hila evaņģelizācija, es arī gribēju tajā kalpot, visādi centos sazvanīt un dabūt kādu kalpošanu, bet mums ar sievu tā arī neko nepiedāvāja. Taču mēs atradām savu kalpošanu – mums piezvanīja kāda sieviete un teica: „Atbrauc pie mums, man dēlam ir slikti, pastāsti viņam par Dievu, varbūt kaut kas mainīsies.” Mēs abi ar sievu aizbraucām un vairākas stundas no vietas tur kalpojām. Labprātība pati atrod kalpošanu savas draudzes ietvaros. Ja tu mīli Jēzu, tu esi labprātīgs un ar iniciatīvu.

Es gribēju kalpot, es meklēju iespējas un atradu tās. Mēs ar kādu brāli, kas bija mūziķis, izdomājām savu kalpošanu – mēs braucām uz tādu ciematu Puikule, kur dzīvoja kāda sieviete, kas bija invalīde. Apstākļi, kuros viņa dzīvoja, bija kā kūtī. Viena puse no mājas patiešām bija kūts, otra daļa bija dzīvojamā platība, kas principā arī bija kūts. Visiem bērniem bija dažādas kroplības, viena kāja garāka par otru un citas novirzes, arī vecāmamma dzīvoja netīrumos un putekļos. Drēbes pēc tam smirdēja tā, ka bija jāmet ārā. Taču mēs uz turieni braucām un sludinājām, mums līdzi bija ģitāra, mēs varējām kalpot. Mēs slavējām Dievu, dziedājām, pēc tam es sludināju un lūdzu, un Dievs dziedināja vecomammu. Viņa pēc tam par mani vēl uzrakstīja avīzē, ka mani vajagot izvirzīt nominācijai „Latvijas lepnums”. Viņi bija uzklājuši mums galdu, un mums no tā visa nācās arī ēst. Vienu reizi ziemā kāds vīrs no kaimiņiem ar zeķēm atnāca un klausījās, kā es sludinu. Kad braucām citas reizes, cilvēki jau bija sanākuši vēl vairāk – pārsvarā nodzērušies un netīri. Apstākļi tur bija šausmīgi un pretīgi, bet priekš manis tas bija tā kā paradīzē – es varēju kalpot.

Vai tu zini, kā es kļuvu par mācītāju? Drīzāk būtu jāuzdod jautājums, kā var nekļūt par mācītāju, ja tev ir Svētais Gars un labprātība. Kā var nekļūt kā minimums par grupas vadītāja palīgu, par grupas vadītāju, ja ne šodien, tad rīt, ja tev ir Svētais Gars! Ja tev ir labprātība un iniciatīva, agri vai vēlu tu atvērsi savu mājas grupiņu. Es pastāstīšu, kā es atvēru draudzi. Modris, mans mācītājs, jau vairāk nekā gadu brauca uz draudzi Limbažos, kur mēs bijām tikai pāris cilvēki. Viņš sludināja par to, ka ir laiks uzņemties atbildību un laiks sākt kalpot, viņš gatavojās atstāt Limbažus, un kādam būs jāvada draudze. Es nedomāju, ka, to sacīdams, viņš domāja par mani, jo tur bija divi daudz solīdāki vīri par mani. Taču es sēdēju un man iekšā Svētais Gars sacīja: „Ej un saki, ka tas būsi tu!” Pēc dievkalpojuma es aizgāju pie mācītāja un teicu: „Mācītāj, es varu!” Viņš man atbildēja, ka parunāšot ar bīskapu. Viņš parunāja ar bīskapu, un notika brīnums – mani pēc kāda laika ieveda par mācītāju. Tā es kļuvu par kalpotāju. Redzi, no kurienes tas viss nāk, tas nāk no labprātības. Ļauj Svētajam Garam sevi lietot! Kas man lika sākt draudzi Rīgā pilnīgi no nulles? Neviens, tieši otrādi – daudzi teica, ka, kamēr man nebūs tas vai šis, man nekas nesanāks. Arī iekšēji man bija dažādas grūtības, kāds teica: „Tu taču esi evaņģēlists, nevis mācītājs!” Taču es zināju, ka Dievs grib redzēt izglābtus un nostiprinātus cilvēkus, un tā ir draudze. To arī es darīju – atvēru draudzi un sāku kalpot, un te nu mēs esam! Te mēs būsim un mēs vairosimies.
Šeit ir kāda Rakstu vieta, kurā ir stāsts par to, kā kāds saimnieks aizbraukdams atstāja saviem kalpiem talentus, kādu noteiktu naudas summu, vienam kalpam piecus, otram divus un trešajam vienu. Tad, kad viņš atgriezās, viņš prasīja norēķinu. Pirmais sacīja: „Lūk, kur tavi pieci, es uztaisīju biznesu un sapelnīju vēl piecus.” Kungs teica: „Malacis, tu esi labprātīgs devējs, nāc iekšā Tēva Valstībā.” Ar otru notika tāpat, arī viņš tika Tēva Valstībā. Trešais turpretī bija nelabprātīgs un sarūgtināts devējs, Rakstos ir teikts:

„Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.” (Mateja 25:24-25)

Dievs viņam atbild:

 „Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”  (Mateja 25:29-30)

Bez oāzēm, kas saucas labprātība un iniciatīva, nevar šķērsot tuksnesi.

„Nebīstieties, dzīvnieki laukos! Jo veldzes apveltītās vietas smilšu klajumos atkal zaļos, koki atkal nesīs augļus, un ražas pilnībā lieksies lejup zari vīģu un vīnakokiem.” (Joēla 2:22)

Arī Jūdejā bija tuksnesis, un Dieva vārds saka, ka caur labprātību un iniciatīvu tās vietas, kur kādreiz bija oāzes, un kuras ir aizbirušas, tās atkal plauks un zaļos.

Es vēlos ar jums padalīties ar to, ko es vakar dzirdēju no tā mācītāja, kuru klausījos. Mani tas mazliet šokē. Šis mācītājs ir Edijs Leo, viņa draudze ar 20 000 cilvēkiem ir Indonēzijā, un tā ir tikai viena no Indonēzijas draudzēm. Indonēzija ir islāma zeme, un tajā saimnieko radikāli islāmisti. Viņi īpaši pretojas kristiešiem un draudzēm. Es nedaudz atstāstīšu to, ko viņš stāstīja, jo tas man lika aizdomāties par mūsu iniciatīvu un labprātību, un to, kas mūs kavē. Viņš stāstīja par savu draudzi, par to, kādu cenu viņi ir maksājuši, lai uzceltu savu draudzi. Ja kāds jums saka, ka islāms ir miermīlīga reliģija, neticiet. Šai reliģijai ir vairāki novirzieni, viens no tiem ir džihādisti, un viņi ir absolūti ļauni un apsēsti cilvēki. Viens no viņu galvenajiem mērķiem ir Dieva bērni, kristieši. Indonēzijā ir tā, ka ir ciemati, kuros visi atgriežas pie Dieva, tur ir savas baznīcas un visi skaisti un mierīgi dzīvo, tur ir lielas un milzīgas draudzes. Bija uzbrukums, kur 5000 džihādisti ar mačetēm un ieročiem iebruka draudzē, dedzināja un sagrāva visu, nogalināja cilvēkus. Šis mācītājs saka, ka parasti par to, ka musulmaņi uzbrūk, neviens ziņās nestāsta. Es nezinu, kādēļ tā ir, taču youtube bija kāda filma, kas atklāja islāma patieso seju, taču tā ļoti ātri tika izņemta ārā. Tātad, vienam no draudzes brāļiem, kurš bēga no uzbrukuma, džihādists iecirta savu zobenu kaklā 5 cm dziļumā. Viņam tika pārcirsti muguras skriemeļi, smadzeņu šķidrums iztecēja ārā, un viņš momentāli nomira. Nezinu kādēļ, bet tie paši musulmaņi pēc tam šos līķus savāca un veda uz kādu slimnīcu, tāpat arī šo vīrieti, kuram tika iecirsts kaklā. Musulmaņi, nonākot pie viņa, skatījās un izrādās, ka viņš bija dzīvs, un vienkārši aizšuva viņa brūci ciet. Pēc tam šis vīrietis stāstīja, ka tad, kad viņam ar mačeti iecirta kaklā, viņš uzreiz esot atstājis savu ķermeni un nonācis Debesīs. Viņš redzēja Dieva troni, kas bija redzams kā spoža gaisma, tur visapkārt slavēja Dievu. Dievs viņam sacīja: „Tavs laiks vēl nav pienācis. Tev būs jāatgriežas un jāpastāsta, ka Debesis ir!” Viņš pamodās slimnīcā, un trīs dienu laikā viss bija sadzijis, viņš tika izrakstīts no slimnīcas. Viņš ir dzīvs.

Otrs notikums bija, kad atkal 5000 džihādisti uzbruka ciematam, kas jau no paaudzes paaudzē bijis kristīgs. Viņi uzbruka visiem pēc kārtas, un kāds vīrietis bēga. Viņa ģimene bija pazudusi, un viņš nezināja, kur viņi ir. Naktī viņš atgriezās, un, ieejot savā dzīvoklī, viņš atrada vairākus ģimenes locekļus mirušus ar nocirstām galvām, taču viņa ģimene, sieva un meita, nekur nebija atrodama. Vēlāk viņš uzzināja, ka viņa sieva un meita tika saņemtas gūstā, izģērbtas un kailas vestas atpakaļ uz bāzes vietu, citu ciematu. Pa ceļu viņi visādi ņirgājās par šīm sievietēm, un viens džihādists neizturēja un vēlējās viņas nogalināt. Šī sieviete lūdza mēlēs, un ik katru reizi, kad džihādists cirta ar mačeti, sieviete teica in Jesus name (Jēzus Vārdā), un mačete atleca atpakaļ, viņš cirta, taču neko nespēja viņai nodarīt. Viņš izvilka ieroci, pielika sievietei pie galvas, šāva, taču lodes krita zemē. Viņš nevarēja viņu nogalināt, tomēr aizveda viņu kā seksa verdzeni, turēdams kādā vietā, kur katrs, kurš vēlējās, varēja ar viņu darīt ko vien grib. Viņas vīrs pēc ļoti ilgiem gadiem, manuprāt, tie bija 12, uzzināja, kur viņa sieva atrodas. Viņš, riskējot ar savu dzīvību, pats personīgi gāja pie džihādistu vadītāja, lai tas atbrīvo viņa sievu. Viņš viņam atbildēja: „Labi, es viņu atbrīvošu tikai tad, kad tu atteiksies no Jēzus Kristus.” Tur stāvēja viņa meita un sieva, viņi visi raudāja, viņi zināja, ka viņš nevar atteikties no Kristus, un viņš aizgāja. Mācītājs nestāstīja tālāk, kā viņi to panāca, bet viņi no draudzes cilvēkiem izveidoja komandu un atbrīvoja šo sievieti un meitu, sīkāk nestāstot, kā tieši viņi to paveica. Viņa sieva bija stāvoklī no kāda no vīriešiem, kas viņu bija izvarojuši. To ar viņu bija darījuši daudzi islāmisti. Nākamais jautājums bija, kā viņš pieņems savu sievu un šo bērnu. Tad, kad viņu atveda, viņš skrēja savai sievai pretī līdzīgi kā līdzībā par pazudušo dēlu. Viņš pieņēma gan viņu, gan bērnu. Trešais stāsts ir par notikumu, kurā džihādisti atkal uzbruka kristiešiem, kuri, slēpjoties no viņiem, bija paslēpušies baznīcā. Viņi viņus atrada un nogalināja. Izdzīvojušie sanāca kopā uz dievkalpojumu baznīcas drupās, lūdza Dievu, un Svētais Gars viņiem sacīja: „Savāciet ziedojumu!” Viņi savāca ziedojumu, kas bija 5000 dolāru liels, un Dievs sacīja: „Ejiet un šo naudu aiznesiet slepkavām.” Protams, ka tur bija jautājumi, vai tā vajag un vai tas ir pareizi, taču viņi bija labprātīgi paklausīgi Svētajam Garam. Viņi paņēma šo naudu un aiznesa to uz ciematu pašam vadonim. Tajā brīdī, kad viņi to izdarīja, šis cilvēks, džihādistu vadonis, sāka raudāt. Viņš jautāja: „Kāpēc jūs to darāt?!” Caur šo paklausību Dievam, šis kaimiņu ciemats tagad ir kristīgs ciemats. Pretī paklausībai, izdarot to, ko lika darīt Dievs, viņi paši sagādāja materiālus, ar ko atjaunot šo pilsētu, ko bija sagrāvuši. Viņi paši palīdzēja no jauna uzcelt šo kaimiņu ciematu, notika izlīdzināšanās.

Indonēzijā ir līdzīgi kā Āfrikā – draudzes ļoti aug. Taču kādi ir viņu apstākļi, labāki vai sliktāki par mūsu? Vai tev kāds skrien pakaļ ar mačeti? Vai tava sieva ir pārdota verdzībā? Es nesaku, ka Latvijā ir ļoti mierīgi apstākļi, taču Latvijā, salīdzinot ar Indonēziju, ir kā paradīzē, te ir reliģijas brīvība, tur tādas nav. Jautājums ir, kas tevi kavē izrādīt iniciatīvu? Padomā, kādos apstākļos šie cilvēki kalpo Dievam un kādos mēs. Kas ir tās lietas, kas tev traucē? Tavas problēmas ir niecīgas, tev visa kā pietiek. Vai tiešām vienmēr ir jāgaida problēmas, lai sāktu rīkoties? Maxima traģēdija nebija bez Dieva ziņas. Dievs to nesagrāva, un tomēr – vai tā nav Dieva zīme? Draugs, ja kristietībā Latvijā paliks neaktīva, pasīva un bez iniciatīvas, ar mūsu valsti notiks tāpat, kā ar Indonēziju. Islāmu šobrīd labprāt pieņem visā pasaulē, mošejas ceļ visos stūros, homoseksuāļi un tamlīdzīgi cilvēki uzkundzējas. Vai esi pamanījis, kāda reklāma ir tepat, pie akadēmijas? „Pēriens vairs nesāp, viss paliek starp mums.” Ja tev liekas, ka ģimenē pret tevi netaisni izturas, piezvani viņiem. Un zini, kas pēc tam būs? Bērni pazūd no Latvijas nezināmā virzienā. Tā runā, ka ik dienas no ģimenēm tiek izņemti 4-5 bērni, arī no normālām ģimenēm. Mēs esam saskārušies ar bāriņtiesām, un, ja mēs būsim pasīvi, ja mēs nesludināsim un nestrādāsim, ja mēs nedarīsim to, kas mums ir jādara, mēs savā valstī sagaidīsim to pašu.

Pravietim Jesajam atklājās Tas Kungs, tur bija serafi, īpaši eņģeļi ar sešiem spārniem, viņi lidinājās gar Dieva troni un sauca: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots.” Jesajam tika atklātas dažādas lietas, un tad Dievs jautāja:

Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!””  (Jesajas 6:8)

Dievs jautā: „Kuru lai Es sūtu?” Sūtīt sludināt, kalpot, cīnīties, ieņemt katram savu vietu un strādāt kā vienotai armijai, lai glābtu cilvēkus un izmainītu šo pasauli, izrautu no elles un pārceltu uz Debesīm.

Tad nu pats izvērtē, vai tev ir Svētais Gars vai nav, vai tava oāze ir aizrakta vai atrakta, vai tā ir jāatrok vai jāturpina iet, kā līdz šim. Labprātība un iniciatīva ir kā oāzes, lai šķērsotu tuksnesi uz Dieva apsolījumiem. Bez labprātības un iniciatīvas neviens nevar aiziet līdz galam. Mēs sakām: „Sūti mani!”

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Ieva Našeniece un Monta Jefremova