2. jūnija dievkalpojums draudzē “Kristus Pasaulei” 
veltīts Vasarsvētku tēmai. Kādam nolūkam Dievs dod mums Savu Svēto Garu? Lai mēs ietu un kalpotu saviem līdzcilvēkiem, liecinot viņiem par Dieva mīlestību Jēzū un aizlūdzot par viņu vajadzībām un problēmām tā, lai tas Kungs var manifestēt Savu pārdabisko spēku. Pirms svētrunas divi cilvēki draudzē liecināja par to, kā Dievs brīnumaini atrisināja kādas problēmas viņu dzīvē. Tas viss ir iespējams tikai pateicoties Svētā Gara spēkam – Svētā Gara svaidījumam, kurā kalpo Svētā Gara svaidīti vīri un sievas. Šī dievkalpojuma svētrunas tēma: „Lai važas krīt un cietuma durvis atveras”. mācītājs Mārcis Jencītis sludina par svaidījuma nozīmi mūsu dzīvē.
Mēs esam tie, kas nesam Svēto Garu sevī. Mēs esam tie, kas pēc Viņa pavēles izejam un atbrīvojam saistītos. Mēs darām to Viņa svaidījumā un Viņa spēkā.
Kad mēs ejam pie cilvēkiem, tad lai važas krīt un cietumu durvis atveras! Bez Svētā Gara mēs nedrīkstam iet. Bez Svētā Gara mēs nevaram atbrīvot. Bez Svētā Gara mēs nevaram dziedināt. Mēs nevaram paši piedot grēkus, mēs nevaram paši dziedināt, mēs nevaram paši atbrīvot. Mums ir nepieciešama Viņa līdzdalība, Viņa svaidījums.
Kad Jēzus sāka Savu kalpošanu virs Zemes, Viņš kādā jūdu sinagogā teica šādus vārdus:
Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā. Lūkas 4:18.
Jēzus Kristus bija vienlaicīgi cilvēks un vienlaicīgi Dievs. Mūsu uzdevums ir līdzināties Viņam. Vārds „svaidīt” nozīmē pilnvarot, apstiprināt, dot spēku, piešķirt varu.
Kad ķēniņus iecēla amatā pār Izraēlu, viņus svaidīja, izlejot eļļu uz galvas. Simboliski tas nozīmē, ka viņam tika piešķirta autoritāte un vara no Dieva. Kad pravietis Dāvidu svaidīja par ķēniņu, tobrīd cilvēki vēl nebija atzinuši viņu par ķēniņu. Taču Dievs viņu svaidīja un Svētā Gara vadībā viņš kļuva par ķēniņu un tad to atzina arī cilvēki.
Draugi, ne cilvēki tev piešķir spēku, bet Svētā Gara svaidījums. Ne savā spēkā mēs varam iet un uzvarēt, bet Svētā Gara spēkā, tad važas krīt un cietuma durvis atveras. Saki kopā ar mani – Tā Kunga Gars ir uz manis, jo Viņš mani pilnvarojis sludināt, prieka vēsti nabagiem, atsvabināšanu cietumniekiem, akliem gaismu un satriektos palaist vaļā!
To Dievs saka tev. Viņš tevi pilnvarojis un svaidījis. Viņš ir izvēlējies caur mani un tevi īstenot Savu glābšanas misiju virs Zemes.
Ir četras lietas, kas mums ir nepieciešamas:
1. Mums katram ir nepieciešams saņemt no Dieva spēku caur kristību Svētajā Garā ar līdzejošu zīmi – runāšanu jaunās valodās.
2. Mums katram ir jālieto tas svaidījums un spēks, ko mēs saņemam pie Svētā Gara kristībām, liecinot par Kristu mūsu līdzcilvēkiem un kalpojot viņiem.
3. Mums ir nepieciešams atteikt kaut ko sev un maksāt cenu par to, lai šis svaidījums paliek uz mums.
4. Kad mēs izpildām pirmos trīs punktus, tad važas krīt un cietuma durvis atveras, gan manā dzīvē, gan to cilvēku dzīvēs, kuriem mēs kalpojam.
Bībelē ir trīs notikumi Apustuļu darbos, kur tiešā nozīmē važas krīt un cietuma durvis atveras.
Pirmais notikums:
Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam, pulks vīru un sievu, tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti. Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā. Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!” Apustuļu darbi 5:12-20.
Apustuļi, saņēmuši Svēto Garu, runā mēlēs un sludina, pilni spēka un entuziasma. Cilvēki patiesi tiek atbrīvoti, viņi tūkstošiem pievienojas draudzei, notiek reāli brīnumi. Pat cilvēkus iznesa uz nestuvēm un nolika uz ielas, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
Pēteris bija cilvēks, kurš ir bijis kopā ar Kristu. Cilvēks, kurš bija saņēmis Svētā Gara svaidījumu Vasarsvētku dienā. Cilvēks, kurš runāja mēlēs. Viņš lietoja šo svaidījumu, viņš gāja, sludināja un lūdza par slimajiem. Ļaudis nesa un lika viņam priekšā cilvēkus, lai tikai Pētera ēna kādu aizskartu. Cilvēki reāli tika atbrīvoti, reāli tika dziedināti un reāli pieņēma Jēzu kā savu Glābēju. Draudze auga un sabiedrībā notika izmaiņas. Tā laika reliģiozā draudze – farizeji un rakstu mācītāji, arestēja apustuļus. Ir rakstīts: augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegās. Par ko viņi dusmojās? Par to, ka cilvēki tiek atbrīvoti un ka viņu dzīves tiek izmainītas. Par to, ka paši ir bezspēcīgi un ka viņiem nav šī svaidījuma. Viņi bija tie, kas Jēzu sita krustā. Viņi apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā, bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!”
Cietuma durvis reāli atvērās. Cilvēki arestē apustuļus, valdības un varas grib viņus apklusināt, bet Svētais Gars viņus atbrīvo un atver cietuma vārtus. Apustuļi iznāk brīvībā un turpina sludināt.
Ja tu esi kristīts Svētajā Garā un runā mēlēs, ja tev ir Svētā Gara spēks un tu Viņu lieto, ja tu tiešām ej pie cilvēkiem, lūdz par viņiem, ja tu sludini viņiem un piepildi Kristus pavēli: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas”, tad nekādas valdības un varas, nekādi cilvēki un nekādi apstākļi tevi neapturēs. Saki: „Mani neviens neapturēs!” Mani neviens neapturēs, jo man ir Svētā Gara svaidījums, kas atver cietuma durvis! Saki: „Važas krīt un cietuma durvis atveras!”
Dievam ir vajadzība. Kāda ir Dieva viskarstākā vēlēšanās? Glābt, glābt, glābt cilvēkus no velna varas, glābt no mūžīgas pazušanas ellē. Lūk, kāpēc Viņš nāca cilvēka miesā. Lūk, kāpēc Viņš nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Tāda ir Viņa vēlēšanās – atjaunot cilvēka attiecības ar Dievu, lai cilvēki iegūst brīvību Dievā, mūžīgo dzīvību, sakārtotas dzīves un ģimenes un svētību jau šeit virs zemes. Viņam ir svētības pilnas domas par mums. Viņš mūs ir izredzējis un saka: „Ejiet un dariet par mācekļiem!” Viņš saka: „Palieciet jūs Jeruzālemē, kamēr saņemsiet Svēto Garu.” Viņi sagaidīja Dieva apsolījumu Vasarsvētku dienā. Te par to skaidri ir rakstīts:
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Apustuļu darbi 2:1-4
Tad viņi izgāja un sludināja visās malās. Kad viņi lūdza par slimajiem, aklie sāka redzēt, kurlie dzirdēt un notika daudz brīnumu. Farizeji un romiešu valdība bija tie, kas piesita Jēzu krustā, taču Viņš augšāmcēlās. Bet farizejiem un romiešiem pats briesmīgākais bija tas, ka Jēzus bija sagatavojis divpadsmit mācekļus. Sākuma bija tikai viens Jēzus, bet tagad divpadsmit tādi! Tie divpadsmit sagatavoja atkal savus divpadsmit un nu bija simtiem tādu, kā Jēzus.
Tāpēc jau Hērods plēsa matus. Viņš tikko kā Jēzu bija piesitis krustā. Farizeji berzēja rokas – beidzot Jūda mums nodeva Kristu, mēs Viņu sitām krustā. Nu labi, Viņš augšāmcēlās un uzbrauca debesīs. Bet kas tas? Kas tie par brīnumiem? Aklie redz, kurlie dzird, tizlie lec, draudzes aug un cilvēku dzīves tiek izmainītas… kas notiek? Simtiem tādu, kā Jēzus! Hērods ir nesaprašanā, izmisumā. Farizeji ir izmisumā. Daudzi no farizejiem un saduķejiem, kā arī no priesteriem kļuva ticīgi. Tas ir Svētā Gara svaidījums.
Dievam ir vajadzība glābt cilvēkus. Viņš ir tevi izredzējis un apveltījis ar Svētā Gara spēku, Viņš ir kristījis tevi ar Svēto Garu, lai tu ietu un atbrīvotu cilvēkus, izpildītu Dieva vajadzību un tad Viņš piepildīs arī tavu vajadzību.
Tad, kad tu izdarīsi, piepildīsi Dieva vajadzību pēc cilvēku glābšanas, tad, kad Viņa vajadzība pēc glābtām dvēselēm kļūs arī par tavu vajadzību, tad Dievs parūpēsies par tavām vajadzībām. Važas kritīs un cietuma vārti atvērsies gan tavā dzīvē, gan to cilvēku dzīvēs, kuriem tu kalpo.
Otrs notikums:
Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu. Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas. Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā. Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktī Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: “Celies ātri augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Viņš tā darīja. Un tas turpināja: “Apvelc savas drēbes un seko man!” Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās. Apustuļu darbi 12:1-10
Hērods nogalināja Jēkabu, Jāņa brāli, bet Pēteris un vēl daži draudzes locekļi tika arestēti. Hērods bija dzirdējis par dīvainajām lietām, kas notika ar mācekļiem, par visiem tiem brīnumiem kā viņi izkļuva no nepatīkamām situācijām. Viņš arestēja Pēteri un nodeva to sešpadsmit kareivjiem. Vienu Pēteri apsargāja sešpadsmit romiešu karavīri! Un kā apsargāja!? Divi gulēja viņam blakus. Iedomājies, kāds gods – kamerā divi guļ blakus, divi stāv ārā pie durvīm un tā trīs maiņās. Padomā, kāds gods tiek parādīts vienam Pēterim!
Man tā vien šķiet, ka Hērods baidījās no svaidījuma. Nu padomā – sešpadsmit kareivji! Mūsdienās cietumā ir daži cietumsargi un tūkstotis ieslodzīto. Ļoti maz tur ir apsargu. Tur ir daudz ieslodzīto, bet maz sargu, pavisam maz.
Nākamajā dienā Hērods gribēja Pēteri nogalināt. Pēteris gulēja ar divām važām saistīts. Tātad – nevis vienos, bet divos roku dzelžos. Sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un tad tā Kunga eņģelis piestājās un gaisma apspīdēja cietuma istabu. Eņģelis piegāja pie Pētera un to modināja: „Ei, celies augšā!” Un važas nokrita no viņa rokām. Eņģelis pavisam mierīgi teica: „Apvelc drēbes, uzvelc apavus un seko man.” Pēteris sekoja viņam. Kopā viņi iznāca no cietuma. Pēteris vēl neaptvēra, ka notikums ar eņģeli ir īstenība. Viņam šķita, ka viņš redz sapni, parādību. Izgājuši cauri pirmajai un otrajai sardzei, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas ved uz pilsētu. Cietuma vārti viņam paši no sevis atvērās. Divas važas no rokām nokrita un sargi neko nepamanīja. Kā tas iespējams? Nezinu. Dieva spēkā un svaidījumā, visas lietas ir iespējamas.
Izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu un tad eņģelis viņu atstāja. Pēteris bija ārā no cietuma, bez važām un tikai tad attapās, ka tas viss ir īstenība. Pēteris turpināja kalpot un sludināt.
Kas tad bija Pēteris? Viņš bija cilvēks, kurš pazina Jēzu personīgi. Viņš ir cilvēks, kurš kristīts ar Svēto Garu. Viņš ir cilvēks, kurš lietojis Svētā Gara doto svaidījumu un spēku, lai sludinātu un glābtu pazudušos un lai atbrīvotu saistītos. Viņš maksāja cenu par savu svaidījumu. Rezultātā važas krīt un cietuma durvis atveras.
Trešais notikums:
Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt. Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā. Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas. Apustuļu darbi 16: 23-26
Mēs tikko slavējām Dievu. Varbūt kāds pamanīja, ka šodien bija vairāk dziesmu nekā parasti. Varbūt kādam mazliet likās par daudz. Tad, lūk, Bībelē tev atbilde – Pāvils un Sīla. Viņi sludina un cilvēki iegūst brīvību. Viņi pa īstam tiek dziedināti, pa īstam pievienojas Kristum un draudzei, pa īstam viņu dzīves tiek izmainītas. Tas ir reāls svaidījums viņu dzīvēs. Pilsētas varas iestādes arestēja Pāvilu un Sīlu. Tāpat, kā iepriekšējā reizē, viņus iemet cietuma dziļākajā vietā. Viņu kājas ieliek siekstā. Ap pusnakti, lūgdami Dievu, Pāvils un Sīla dziedāja slavas dziesmas. Tad, kad viņiem bija problēma, viņi slavēja Dievu. Tad, kad viņus vajāja ticības dēļ, viņi lietoja savu Dieva doto svaidījumu, viņi maksāja cenu par sava svaidījuma lietošanu – viņi slavēja Dievu. Te ir rakstīts – ieslodzītie viņos klausījās un piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās, tūdaļ durvis atvērās un visiem nokrita važas.
Tad kāpēc šodien mēlēs runājošie kristieši ir tik trīcoši un bailīgi, kāpēc viņi skābām sejām nāk uz draudzi, kāpēc daudzi no viņiem ir tik nevarīgi un ar “sviestu” galvā? Vai tu esi domājis par to? Viņi taču ir saņēmuši Svētā Gara spēku. Viņi taču runā mēlēs un viņiem ir svaidījums. Tad, kāpēc viņi staigā ar tādām drūmām, pelēkām sejām? Kāpēc viņiem ir patstāvīgās problēmas finansēs? Kāpēc viņiem nekad nepietiek? Viņš taču runā valodās, viņam ir svaidījums, viņš ir Ķēniņa bērns! Kāpēc viņi staigā no draudzes uz draudzi un tā nekur arī neatrod mieru? Kāpēc viņi saceļas pret Dievu, pret mācītājiem un pret vadītājiem? Kāpēc viņi nespēj sadzīvot ģimenē? Kāpēc viņi nespēj normāli un pareizi izaudzināt savus bērnus, kā Dievs to vēlas? Kāpēc viņiem patstāvīgi ir depresija un nomāktība? Kāpēc viņi ir tādi “sviestaini” un “putraini”? Vai tu esi domājis par to? Viņiem taču ir Svētais Gars, Vasarsvētki ir bijuši viņu dzīvēs. Daudzi no viņiem skaisti māk lūgt mēlēs un izrunāt tās. Tad kāpēc?
Tāpēc, ka nepietiek tikai ar to, ka tu esi kristīts Svētā Garā. Tev ir nepieciešams lietot šo svaidījumu. Lieto! Dievs dod tev Savu svaidījumu, lai tu ietu pie cilvēkiem. Tad, kad tu izpildi Dieva vajadzību, ejot pie cilvēkiem, atbrīvojot viņus un veidojot par mācekļiem, lūk, tad Dievs piepilda tavas vajadzības. Lūk, tad važas krīt un cietuma durvis atveras. Tad Dievs pārdabiskā veidā sāk kārtot tavu dzīvi. Āmen!
Tikko lasīju Vladimira Muntjana, mācītāja no Dņepropetrovskas, grāmatiņu. Es personīgi viņu pazīstu. Viņš vada augošu, svētītu draudzi. Dievs lieto viņu svaidījumā, cilvēki tiek dziedināti un atbrīvoti. Viņš savā grāmatā liecina par kādu draudzes locekli, biznesmeni.
Šis uzņēmējs pusgadu cīnījās ar miljons grivnu lielu parādu. Mūsu naudā tas ir simts tūkstoši latu. Pie durvīm un pa telefonu nepārtraukti zvanīja parādu piedzinēji. Murgi pa dienu, murgi naktī. Viņš ir draudzē, viņš izmisīgi lūdz Dievu: „Dievs, kāpēc Tu man nepalīdzi?” Šis vīrs taču ir kristīts ar Svēto Garu, viņam ir svaidījums. Kāpēc tad tā notiek viņa dzīvē? Viņam ir depresija un visa dzīve ir pārvērtusies murgā. Viņš vairākas reizes no sava mācītāja sprediķos bija dzirdējis: ”Piepildi tu Dieva vajadzību un tad Dievs piepildīs tavējo!” Cik reizes tu esi dzirdējis? Tad ko tu gaidi? Ko mēs gaidām? Es zinu, ko mēs gaidām. Starp šo gadījumu izstāstīšu kādu citu gadījumu, lai ilustrētu, ko tu gaidi. Nesaukšu cilvēkus vārdā, bet mums nupat bija ļoti interesants gadījums.
Pagājušo sestdien mums bija Vakarēdiens, īpašs Vakarēdiens. Bija jānožēlo grēki. Grēki, kurus es ne visus zināju, bet kuri bija mūsu vidū. Nav svarīgi kādi, bet tās bija nopietnas lietas. Dievs man parādīja Rakstu vietas, parādīja Vakarēdiena traukus un lika dot šo Vakarēdienu, ar noteikumu, ka 24 stundu laikā šīs vainas ir jāatzīst un jānokārto. Tūlīt kādi četri pieci cilvēki sāka žēlot savus grēkus un izlīdzināties, tomēr to nedarīja visi. Daži nolēma pārbaudīt likteni. Dievs teica: „24 stundas, pēc tam vairs nekādas apsardzības.” Kas notika? Cilvēks “laiž” uz mežu. Nezinu īsti, ko viņš tur darīja, skrēja vai gāja, bet pēkšņi aizķeras kāja aiz saknes, viņš gar zemi un kāja zila. Pats viņš zina, kāpēc tā notika, bet vēl viņš neko nedara, lai šo lietu nokārtotu. Tad viņš iet uz darbu, kāpj pa kāpnēm, un atkal aizķeras kāja! Viena neveiksme pēc otras. Nu viņš saprot, ka tas nav pa jokam, nedrīkst vairs gaidīt. Tad viņš uzmeklēja mani, visu izstāstīja, nokārtoja un viss ir kārtībā. Važas krīt un cietuma vārti atveras! Redzi, mēs kādu brīdi gaidām. Gribam pamēģināt, kas būs? Labi, ka vēl bija tā!
Ko mēs gaidām? Draudze, vai mēs esam dzirdējuši Lielo Pavēli no Dieva: „Ejiet un dariet par mācekļiem!” Vai jūs esat dzirdējuši no sava mācītāja: „Ja tu sāksi darīt Dieva darbu, tad Viņš sāks kārtot tavu dzīvi”? Tu esi dzirdējis. Ko mēs gaidām? Es zinu, ko mēs gaidām! Mēs gaidām sasistas kājas un sasistas galvas! Mēs gaidām, ka beidzot piemetīsies kāda slimība un tad mēs varēsim evaņģelizēt tā kārtīgi. Mēs gaidām, kad finansiāli visa dzīve sabruks un tad beidzot varēsim sākt evaņģelizēt. Vai gaidu, kad mani par manu neciešamo raksturu izsviedīs no draudzes pilnībā ārā un tad es sākšu liecināt par Dievu – vienam pašam taču vieglāk!? Man ir vienkāršs ieteikums – negaidi! Svētīgāki ir tie, kas neredz, bet tomēr tic!
Es turpinu par to biznesa vīru. Tātad lielais miljona parāds, depresija, gals, šis uzņēmējs ir izmisumā. Kārtējo reizi viņš sēž dievkalpojumā un atkal dzird, ka mācītājs sludina: „Piepildi tu Dieva vajadzību un tad Viņš piepildīs tavu!” Un pēkšņi viņš saprata! Pēkšņi viņam beidzot pieleca!
Viņš nolēma – es katru dienu iešu pie kāda cilvēka, viens apciemojums katru dienu! Kā viņš to darīja? Viņš izveidoja sarakstu un sarakstīja visus savus radus, visus savus bijušos klases biedrus un paziņas. Visus tos cilvēkus, ar kuriem viņš nebija ticies ilgu laiku, viņš ielika sarakstā un sāka lūgt par viņiem. Viņš saplānoja, kad viņš tiksies ar viņiem un sāka braukt pie viņiem ciemos. Pirmajās trijās dienās šis uzņēmējs jau nopelnīja simts tūkstošus grivnu. Divu mēnešu laikā viņš atdeva savu miljons parādu. Šodien daudzi no tiem cilvēkiem, kuri bija viņa saraktā, ir draudzē kopā ar viņu. Lūk, visu panākumu atslēga – svaidījums. Važas krīt un cietuma durvis atveras gan tavā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs!
Tavā dzīvē un citu cilvēku dzīvēs – kad tas notiek? Tad, kad mēs izpildām Dieva vajadzību. Kad es lietoju to svaidījumu, ko Dievs man ir devis Svētā Gara kristībā! Kad es ņemu to un lietoju. Kā tad to var paņemt un lietot?
Ļoti vienkārši. Sastādi sarakstu un ej pie cilvēkiem. Uzzini, kādas ir viņu vajadzības un lūdz par viņiem. Vari būt pārliecināts, ka Dievs viņus dziedinās. Nevajag lūgt, lai vienā dienā Dievs atved atpakaļ vīru vai lai uzreiz radikāli pārmaina raksturu. Tādas lietas parasti nenotiek vienā dienā. Lūdz par reālām vajadzībām! Dievs nesola atvest tev atpakaļ tavu pagātni, bet gan sakārtot tavu iekšējo cilvēku un līdz ar to tavu dzīvi šodien apkārt. Lai važas krīt un cietuma durvis atveras!
Vēl Muntjans liecina, ka viņa draudzē bija kāds laulāts pāris, kuri arī apmeklēja cilvēkus līdzīgā veidā. Viņi apmeklēja kādu sievieti, kura bija izrakstīta no slimnīcas, lai mājās nomirtu, jo medicīna vairs nebija spējīga ko palīdzēt. Viņai bija aknu ciroze pēdējā stadijā, vēders uzpūties un pilns ar lieko šķidrumu. Pēdējās trīs nedēļas sieviete nebija izkāpusi no gultas un nebija neko ēdusi. Viņa lēnām mira. Šis laulātais pāris no Muntjana draudzes atnāca pie viņas mājās. Viņi lietoja savu svaidījumu. Tu prasīsi: „Kā lietot svaidījumu?” Lūk, tā vienkārši – ej! „Vai, es neko nejūtu! Es nejūtu, ka uz mani būtu kāds baigais svaidījums!” Tev nekas nav jājūt, jo svaidījums ir uz tevis.
Tā viņi atnāca pie šīs sievietes uz mājām un kopā ar viņu lūdza grēku nožēlas lūgšanu. Sieviete gultā klusu atkārtoja lūgšanu un pieņēma Jēzu, kā Savu Glābēju! Pēc tam šie abi cilvēki uzlika rokas viņai un pateica: „Velns, vācies prom no šīs sievietes!” Viņa sāka kratīties, pielēca sēdus gultā, tad kājās un kļuva pilnībā dziedināta. Liekais šķidrums no viņas vēdera pazuda pats no sevis, ārsti neatpumpēja to. Ne vienā dienā, bet pakāpeniski tas izzuda.
Šī sieviete, kuru Dievs dziedināja pārdabiskā veidā, vēlāk uz kādu no Muntjana dievkalpojumiem atveda četrdesmit astoņus cilvēkus. Cik šeit ir cilvēki? Simt divdesmit, simt trīsdesmit? Viņa viena atveda četrdesmit astoņus, vienā reizē, jo viņa zināja, ko nozīmē Dieva Svētā Gara svaidījums! Viņa pazina to, jo viņa bija to piedzīvojusi.
Draugs, vai arī tu neesi piedzīvojis izmaiņas, ko Svētais Gars ir izdarījis tavā dzīvē? Ja tu esi piedzīvojis, tad tu pazīsti Svēto Garu. Ej un dod to citiem! Ej svaidījumā un atbrīvo saistītos. Saki: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā!”
Kad es sāku savu kalpošanu ar brīnumiem un zīmēm, es vispār biju zaļš gurķis. Es neko daudz nesapratu. Bet es vienu zināju – uz manis ir svaidījums! Vienu es zināju, man ir jāiet un jāatbrīvo cilvēki, man ir jāsludina.
Viens no maniem pirmajiem dievkalpojumiem bija Cēsīs. Uztaisīju bukletiņus. Paši izplatījām tos pilsētā un atnāca cilvēki. Toreiz Vasarsvētku draudžu bīskaps bija atbraucis. Viņš noteikti domāja: „Ko tas Jencītis tur dara, jābrauc paskatīties.” Atceros, bīskaps sēdēja otrā rindā un visu laiku lūdza Dievu. Es sludināju: „Ar Dievu viss ir iespējams.” Tā arī saucās mans sprediķis. Bija sanākuši cilvēki un es aicināju visus pieņemt Jēzu, kā arī tos, kam vajadzīga dziedināšana, nākt uz aizlūgšanu. Visi nāca priekšā. Es neko nejutu. Nebija tāda sajūta, ka atnāk milzīgais „mākonis”. Es biju nopūlējies sludinot vien. Mazliet pat uztraucos, kas būs, kas nebūs. Zālē bija kāda sieviete. Ar gadiem viņai bija palikuši līki pirksti. Abām rokām pilnīgi visi pirksti līki. Es uzlieku rokas, vienu uz galvas, otru uz pirkstiem. Es lūdzu Jēzus vārdā: „Tu artrīta gars, izej ārā!” Tad es redzu, ka pirksti acu priekšā iztaisnojās. Es vēl pie sevis nodomāju: „Bīskaps pa velti neatbrauca. Redzēs, ka ar mani viss ir kārtībā, ka man ir Vasarsvētku svaidījums.” Dziedināšana bija reāli redzama. Pat kauli krakšķēja.
Kas man tāds bija īpašs? Kas tev tāds īpašs? Nekas ne man, ne tev nav tāds īpašs. Bet mums ir viena īpaša lieta – Svētā Gara spēks. Kad mēs zinām, ka mēs esam saņēmuši Svētā Gara kristību, runājam valodās un tad, kad mēs ejam pie cilvēkiem, lūk, tad sāk darboties svaidījums!
Es pagājušā dievkalpojumā pieminēju kādu svaidītu mācītāju, kura mājā iebruka laupītāji, slepkavas. Viņu mērķis bija nogalināt. Šis mācītājs svaidījumā uzbrēca slepkavām un divi nomira uz vietas, bet trešais aizbēga. Šis kalpotājs bija no Ukrainas un kādā dievkalpojumā aicināja priekšā tos, kas grib tādu svaidījumu kā viņam. Visi mācītāji, kalpotāji izgāja priekšā, lai dabūtu šo svaidījumu. Un tad viņš lūdza šādu lūgšanu: „Dievs, dod viņiem svaidījumu, kāds ir man. Dod viņiem, lai viņus nodod tā, kā mani ir nodevuši, liec viņiem bēgt kalnos no ienaidnieka ar kailām kājām, kā es bēgu no ienaidniekiem. Dievs dod viņiem ciest badu, kā es cietu.”
Lūk, kādu lūgšanu viņš lūdza. Svaidījumam ir cena. Lūk, kāpēc tik daudz mēlēs runājoši kristieši ir tik „jēli”, nevarīgi. Ir pienācis brīdis, draugs! Negaidi, nepārbaudīsim Dievu, bet sāksim lietot to, ko Dievs ir mums uzticējis, savu svaidījumu. Lai važas krīt un cietuma durvis atveras!
Debess Tēvs, es Tev lūdzu, lai važas krīt, lai krīt viss tas, kas mūs tur, kas mūs bremzē. Dažāda veida atkarības no dažādam vielām, ēdieniem, cilvēkiem un apstākļiem, es svaidījumā paziņoju – lai krīt važas šajā brīdī, jo tā Kunga Gars ir uz manis. Svētais Gars, nonāc pār Savu draudzi, kristī mūs ar Savu Garu, kristī ugunī. Svētais Gars, es lūdzu – pamudini pieņemt lēmumu katram, lietot to spēku, ko Tu esi mums devis un piešķīris, ka mēs ejam un piepildām Tavu vajadzību. Svētais Gars es lūdzu Tev – pamudini mūs nobriest un pieņemt lēmumus, ka mēs samaksājam pilnu cenu. Cenu par svaidījumu un spēku. Ka mēs nebaidāmies grūtības, ka mēs ejam tām cauri un norūdāmies un kļūstam vēl stiprāki. Dievs, Tu redzi situācijas mūsu ģimenēs, Tu redzi situācijas kalpošanā, Tu zini visu, kas notiek mūsu prātos, cilvēku prātos. Tu redzi visas tās kaites un depresijas, Tu redzi visu, kas notiek. Kungs es lūdzu – svaidi ar Savu spēku, ka mēs ejam un piepildām Tavu vajadzību.
Lūk, tad važas krīt un cietuma durvis atveras!
Svētrunas iztirzājumu sagatavoja Andris Meiers.
