Kā tu jūties? Labi? Labāk nekā labi? Patiesībā nav svarīgi, kā tu jūties, jo ir svarīgi, kā tu rīkojies. Ja mēs pareizi rīkojamies attiecībā pret Dievu un cilvēkiem, tad arī izjūtām vajadzētu būt kā minimums normālām. Šodien būs ļoti neikdienišķa tēma. Šodien būs tas, ko Dievs uz mani ir runājis. Tēma – “Laiks atmodai!” Kas ir atmoda? Dieva spēks atnāk ne tikai viena cilvēka dzīvē, vienā draudzē, bet Dieva spēks tik lielā mērā sāk izpausties, ka mainās ne tikai draudze, bet mainās pilsētas, pat valstis. Svētā Gara izliešanās, Svētā Gara darbība īpašā veidā – to mēs dēvējam par atmodu. Kristieši gaida atmodu. Viņi lūdz Dievu, citi nelūdz Dievu, citi kaut ko dara vai arī nedara, tikai gaida atmodu. Jautājums ir par to, vai tā būs? Atbilde – jā, tā būs! Atmoda nav kaut kas tāds, kas nāk pats no sevis. Kas cikliski ir ieplānots ik pēc simts gadiem, kam ir jānotiek kādā īpašā vietā. Liela daļa Dieva cilvēku tomēr kārtīgi nelasa Bībeli un kārtīgi nav izpratuši, ka Dievs atmodu taisa caur cilvēkiem! Tas nav kaut kas tāds, kas atnāk pats no sevis.

„Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: “Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda.” (Apustuļu darbi 2:1-15)

Šajā Apustuļu darbu otrajā nodaļā ir tas, ko parasti dēvē par atmodu, atmodas sākumu, Svētā Gara izliešanos, manifestāciju, Dieva pieskārienu, brīnumiem un zīmēm, cilvēki bariem nāk un piedzīvo Dievu. Pirms tam viņi visi vienprātīgi lūdza Dievu. Pirms tam Jēzus bija trīs gadus kalpojis un sagatavojis līderus, vadītājus. Viņš bija atstājis konkrētu mācību un pat struktūru, un pēc tam viņi visi vienprātīgi lūdza Dievu. Tur bija daudz dažādu cilvēku, jūdi no dažādiem novadiem, sabraukuši svinēt Vasarassvētkus. Tajā laikā jūdi runāja daudzās valodās un dialektos, un apkārtesošie cilvēki septiņpadsmit valodās dzirdēja, ka viņi mēlēs runāja un Dieva lielos darbus teica. Citi teica, ka viņi ir piedzērušies, jo viņi izskatījās tādi dīvaini. Šodien cilvēki liecināja, ka pēc inkauntera ir eiforijā, jo viņi ir piedzīvojuši Dievu, viņi ir krituši zemē, ir bijušas dažādas manifestācijas, izmaiņas cilvēku dzīvēs. Tikai, lūdzu, neaizmirstiet to pēdējo mērķi – darbs ar sevi, lūgšanas – citādi, tam nav nekādas jēgas. Viņi izskatījās kā piedzērušies, bet bija tikai dienas trešā stunda, jo nebija iespējams šajā stundā cilvēkam būt dzērušam. Tur ir rakstīts, ka Pēteris piecēlās un iesāka runāt. Bija lūgšanas, bija sagatavota bāze atmodai, bija Svētā Gara izliešanās, un tas tiešām bija Dieva darbs.

Dievs izlej no Sava Gara, bet tikai pār tiem, kuri lūdz. Un tikai tur tas var būt auglīgi un efektīvi, kur ir sagatavota bāze, kur var uzņemt Svētā Gara darbību un kur var pieņemt cilvēkus. Pieņemt, audzināt un vadīt cilvēkus! Palīdzēt viņiem augt Svētā Gara vadībā. Pēteris runāja, tas nozīmē, ka viņš strādāja, kaut ko darīja. Tas nav tikai tas, ka mums kaut kas ir jāpiedzīvo. Piemēram, mēs aizbraucam uz inkaunteru un piedzīvojam Dievu, bet tas ir tāpēc, lai mēs turpmāk varētu cīnīties un lūgt. Cīnīties ne tikai par sevi, par savām izmaiņām, bet arī par savu tuvāko cīnīties, lai viņš iepazīst Jēzu Kristu. Lai nāk Dieva valstība, lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā virs zemes. Lai nāk Dieva prāts!

Par atmodām man ir daudz materiālu, bet Dievs ir runājis uz mani. Man ir kaut kas, ko es gribu, lai tu šodien saproti. Pavisam drīz tu to redzēsi. Šīs telpas, kur mums tagad notiek dievkalpojumi, mums ir paredzētas līdz vasarai. Pēc tam šeit būs citi pasākumi. Šīs telpas mums vairāk nebūs, jo šeit būs kādi valsts pasākumi, jo šīs telpas pieder valstij. Bet kāpēc tās vairāk nebūs? Tāpēc, ka šeit mums vairāk nebūs vietas, kur pulcēties. Mums būs vajadzīgas lielākas telpas un, ja godīgi, tad tagad jau ir vajadzīgas. Drīz paliks neomulīgi uzaicināt cilvēkus, jo nebūs kur sēdēt. Vienīgais atmodas kritērijs ir cilvēku skaits. Nevis tas, kā mēs esam piedzīvojuši Dievu, nevis tas, kā mēs jūtam Dievu, bet IZMAIŅAS CILVĒKU DZĪVĒS! Manifestācijas, piedzīvojums ir labi. Vasarassvētku dienā notika šāds piedzīvojums, arī draudzes dzīvē tas notiek, bet kritērijs ir izmainītas cilvēku dzīves. Liecības, ko mēs dzirdam, ir izmainītas cilvēku dzīves. Laiks atmodai! Es esmu pārliecināts, ka mēs neesam atmodas priekšvakarā, bet mēs esam jau atmodas sākuma punktā. Es tev šodien gribu izskaidrot, kas ir atmoda, likt tev padomāt un atklāt dažas lietas no Dieva.

„Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.” (Mateja 14:22-32)

Jēzus pēc kalpošanas uzkāpa kalnā un lūdza Dievu. Mācekļi tajā laikā bija jūrā, un jūras vidū viņiem pūta pretvējš. Viņi neizkustējās ne no vietas. Jēzus bija lūdzis Dievu, un pēc lūgšanas, pa ūdens virsu staigādams, nāca pie mācekļiem, kuri nekur tālāk nebija tikuši, un viņi arī nebija lūguši Dievu, viņi nebija pavadījuši laiku ar Dievu, viņi nebija lasījuši Bībeli, viņi bija cīnījušies ar pretvēju..Kad Jēzus iekāpa viņu laivā, tad vējš pēkšņi nostājās. Viņš bija pavadījis laiku ar Dievu. Draudzes grāmatu galdā vajadzētu būt Jongi Čo grāmatai „Lūgšana – atslēga atmodai”, kuru iesaku izlasīt. Tu nevari cīnīties pret vēju, ja tu neesi lūdzis Dievu! Aizmirsti par atmodu savā dzīvē, aizmirsti par pārmaiņām savā dzīvē, ja tev nav personisks laiks ar Dievu! Aizmirsti par mājas grupiņas izaugsmi, ja mājas grupiņa kopā nelūdz. Aizmirsti par glābtiem cilvēkiem, ja tu par viņiem nelūdz. Svētais Gars nevar darboties tur, kur nav lūgšanas. Piemēram, Mārtiņš Luters regulāri pavadīja divas trīs stundas ar Dievu, kādā īpaši aizņemtā dienā viņš teica tā: „Šodien esmu tik ļoti aizņemts, ka ir vairāk jālūdz Dievs.” Man ir tik daudz lietas jānokārto, ka es vairāk lūgšu Dievu! Bet mums bieži viss ir otrādi – mums ir tik daudz lietu jāizdara, ka mēs mazāk lūdzam Dievu. Lūk, tāpēc būs pretvējš. Bībele saka, ka mums ne jau pret miesu un asinīm jācīnās, bet pret garīgām tumsas varām. Pret garīgām varām, kas pūš tev pretī un cenšas tevi apturēt, tavu grupiņas izaugsmi, apturēt labo, kas nāk no Dieva.

„Nodomi īstenojas, ja tos virza ar gudru ziņu; arī karš jāizkaro ar dziļu prātu un gudru padomu.” (Sālamana pamācības 20:18 )

„Rudens aukstuma dēļ slinkais negrib art, tāpēc pļaujamā laikā viņam būs diedelēt un nenieka nedabūt.” (Sālamana pamācības 20:4)

Runa ir par gudrību un darbu. Viena lieta ir lūgt Dievu. Lūk, kāpēc ir tik muļķīga situācija, arī pie mums Latvijā, bet Eiropā šī situācija ir vēl muļķīgāka. Nevajag braukt uz ārzemēm, jo tev reāli nebūs, kur apmeklēt draudzi, jo tur ir tik maz palikušas dzīvas draudzes. Tu vari būt laimīgs, ka tu dzīvo Latvijā, jo šeit ir dzīvas draudzes, un šī ir visdzīvākā! Kāpēc šī situācija ir tāda? Ir kaut kur cilvēki, kuri lūdz, lai Dievs sūta atmodu. Kad Dievs sūtīs atmodu? Kāds pravietis teica, ka būs atmoda, simts gadus atpakaļ kāds teica, ka būs atmoda. „Dievs, sūti atmodu!” Skaties, ka nebūs vēl jābrauc uz inkaunteru, ka būs apvainošanās uz Dievu, jo Dievs nesūta atmodu. Draugi, atmoda ir jāplāno! Ne tikai jālūdz un jācer, ka kaut kas spontāni sāks notikt, bet ir jāveido bāze atmodai, jāceļ līderi. Jāstrādā un jāplāno! Atmodu kāds taisa. Jā, tas ir Svētā Gara darbs, bet uz cilvēku darba bāzes! Pareiza darbība plus lūgšanas!

1. Konkrēta vīzija;

2. Konkrēti mērķi;

3. Konkrēta stratēģija jeb darbības plāns;

4. Darbs;

5. Rezultāts.

Tev nav izmaiņas dzīvē? Tad, lūk, kas tev trūkst. Kaut kas no visa šī tev arī trūkst. Ir izmaiņas, tas nozīmē, ka tu arī kaut ko dari no šī, ko es tikko mācīju. Es negaidu kaut kādu vispārēju atmodu kaut kur kādā draudzē vai speciālā pilsētā, valstī, lai tad mēs varētu braukt skatīties. Es gribētu, lai mēs paši uztaisām atmodu. Kā es pats varu to uztaisīt? Lūgšana, vīzija, mērķi, stratēģija, darbs, un tad ir rezultāts. Izrādās, ka 2010. gadā šajā draudzē jau ir bijusi atmoda. Mēs kaut kā nepamanījām, kaut kā neredzējām. Tu pamanīji, ka esi neaptverama Dieva darba centrā? Viss, ko līderu komanda dzirdēja: “Ejiet, dariet, strādājiet!” Tie, kuri ir strādājuši, ir sākuši to redzēt. Nav tā, ka mēs kaut ko īpašu redzējām. Apmetums mums no sienām nebira, īpašs Svētā Gara vējš mums nepūta, arī līdz šim brīdim neiet cauri kādas īpašās vēja plūsmas, zeme nedreb. Kristieši gaida atmodu ar piedzīvojumu, bet tā nenotiks. Piedzīvojumi sekos mūsu darbībām. Marka evaņģēlijā ir rakstīts: „Ejiet un sludiniet evaņģēliju visai radībai.”

„Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:15-20)

Kas apstiprināja to, ka notika brīnumi un bija atmoda Jeruzālemē un citās pilsētās? Kā Dieva vārds atnāca? Kāds gāja Svētā Gara spēkā un sludināja, veidoja mācekļus.

Lūk, ko esmu teicis 2010. gada 10. decembrī: „Šajā draudzē ir atmoda, ir vīzija, ir mērķi, ir stratēģija, ir darbs un būs rezultāts. Mēs, draugi, esam neaptverama Dieva darba centrā. Mēs esam milzīgas, visu aptverošas atmodas priekšvakarā. Uguns, kas izies no šīs vietas, ir neapturama. Izmaiņas cilvēku dzīvēs ir neapstrīdamas. Mēs sēžam uz vulkāna, kas teju teju pārsprāgs, izverdīs. Neviens nebūs spējīgs tam traucēt. Tas ir ārpus cilvēka kontroles robežām.”

Varam atgriezties vēl tālākā vēsturē. „Tu esi atmoda!” Es vienmēr esmu apgalvojis, ka šajā draudzē ir atmoda. Šo pravietojumu es tiešām reāli saņēmu 2008. gada 6. februārī. Es spēju tikai rakstīt, visa datora tastatūra bija slapja no manām asarām. Kad Dievs mani uzrunāja, es rakstīju to, ko dzirdēju no Viņa. Pravietojums bija par to, kas gaida Latviju nākotnē, un tā nav aina no PSRS laika ražotajām filmām par gaišu nākotni komunismā un Sociālistisko Republiku sadraudzībā. Tā nav noskaņa no dziesmas, lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr būtu debesis, lai vienmēr būtu mamma un lai vienmēr būtu es, nē, tā ir īsta dzīvība, tā būs īsta Svētā Gara vētra. Jēzus ir pāri visam. Tas ir ļoti liels un godības pilns, tas nav vārdos izsakāms, tas ir jāpiedzīvo, tas ir jāsajūt, tas ir jāsaprot. Tā nebūs atombumbas eksplozijas radīta radioaktīva saule, kas nes iznīcību, tā būs Svētā Gara eksplozija, kas izplatīs gaismu, kuru redzēs visi zemes iedzīvotāji, gaisma pārklās zemi.

“Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi.” (Maleahija grāmata 3:20)

“Tas būs Dieva tautas triumfa gājiens no vienas zemes malas līdz otrai, un vēl, un vēl. Tā būs deja Svētajā Garā, neviens nepaliks vienaldzīgs, tas būs balts, gaišs, spožs, visiem redzams. Tās būs tūkstošiem paceltas rokas savos lūgšanu kambaros, tas satricinās zemi, tas izraisīs vētru, tā atnāks un neapstāsies. Tā atnāks nemanot, kā zaglis naktī, piepeši nāks Dievs uz zemes redzamā veidā. Viņš valda, to nevarēs nepamanīt, ļaunums iznīks, ļaunā saknes nokaltīs, ļaunajam nebūs vietas uz zemes. Latvija pieder Dievam, zeme pieder Dievam. Viņš ir vienīgais, likumīgais un patiesais valdnieks. Tas ir sācies, pirmie akordi ir izskanējuši, zeme uzziedēs. Tie nebūs tukši sapņi no pasaku grāmatām un filmām, tas būs reāli, kā tu un es esam reāli. Vētra pieņemas spēkā, tā ir gatava bangot un krākt. Tas ir tik tuvu, tuvāk nekā tu spēj iedomāties, cerēt un saprast. Ir varenas un visu aptverošas vētras priekšvakars. Latvijas ģimenes tiks ietērptas zeltā, bērni būs vecāku apmirdzēti, tie sadevušies rokās svētdienās pārpludinās baznīcas – gan tās, kuras celtas piecus simtus gadu atpakaļ, gan tās, kuras celtas šodien. Zelts būs visur, zelta laikmets Latvijai ir sācies. Lūgšanas un mājas grupas būs visur. Tas būs pašsaprotami, tas izmainīs visu, tas izmainīs pasauli. Ir varenas un visu aptverošas vētras priekšvakars. Āmen.”

Nu jau būs pagājuši deviņi gadi. Un kur tad ir tā atmoda? Ko tad mēs gaidām? Pāris mēnešu atpakaļ es sūdzējos, ka manai mašīnai ir kaut kāds defekts. Tieši svētdienās, braucot uz dievkalpojumu, mašīnas ātrumkārba ieslēdzas avārijas režīmā un nekustas no vietas, kamēr nav pagājušas kādas divdesmit minūtes. Tā vaina tika novērsta, jo bija nodilusi kaut kāda maza detaļa. Bet šodien, braucot uz dievkalpojumu, tieši tajās vietās, kur mašīna plīsa, man radās slikta izjūta, kad šie posmi bija jāpārvar, kaut tikai mašīnai atkal kaut kas nesaplīst. Zemapziņā kaut kas ir palicis. Tāpat ir ar atmodu – mēs lasām par to, kādas kādreiz ir bijušas atmodas, tās tiešām ir bijušas spēcīgas, un tas ir izraisījis pārmaiņas visā pasaulē. Un mēs gaidām to, ko mēs zinām. Bet, draugs, Dievs nav ierobežots kaut kādā vienā veidā. Viens saka, ka atmoda nāks caur lūgšanām, otrs saka, ka caur sludināšanu. Visur brauc dažādi pravieši pravietot, tur būs atmoda.

Toreiz neviens nezināja, kad nāks Jēzus. Cilvēki Jēzu nepazina, viņi gaidīja kaut ko citu. Jā, viņi zināja, ka nāks Jēzus, nāks Pestītājs, bet, kad Viņš atnāca, cilvēki Viņu nepazina, jo viņiem bija cits priekšstats par to, kā būtu jāizskatās Jēzum. Viņi Viņu piesita krustā. Un arī šodien kristieši draudzēs gaida atmodu, bet viņi nezina, ka atmoda jau ir mūsu vidū. Es ticu, ka atmoda mūsu draudzē bija jau tajā 2008. gadā, tā jau bija manī. Es ticu, ka tajos cilvēkos, kuri bija man apkārt, bija atmoda. Un es ticu, ka šī atmoda pieņemas spēkā. Un, ja šis bija pravietojums 2008. gadā, ka ir vētras priekšvakars, draugs, šodien ir daudz vairāk nekā priekšvakars. Es domāju, ka ir laiks atmodai, tādai, ko varēs sataustīt un redzēt. Jau tagad to var sataustīt un redzēt. Jo es jau teicu, ka vienīgais kritērijs ir izmainītas dzīves. Cilvēki, kuri ieiet personiskās attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, cilvēki, kuru dzīves mainās, cilvēki, kuri strādā un ved cilvēkus pie Dieva. Šajā draudzē aug stipras un spēcīgas personības, un, lūk, tas ir labākais atmodas kritērijs.

Apskatīsim dažas atmodas, un katra no tām ir citādāka. Pirmā ir Tallinas vējš, otrā ir Pensakolas atmoda un trešā ir Korejas atmoda.

Tallinas vējš.

Pirmie atmodas vēstneši parādījās jau 1968.gadā. Bet īstā atmoda notika gandrīz desmit gadus vēlāk. Daudzu ticīgo sirdīs Dievs ielika slāpes sanākt kopā un meklēt Dieva vaigu jeb lūgt. Vai tev vajag, lai Dievs tevī kaut ko ieliek, lai tu sāktu meklēt Dieva vaigu? Vai tu pats vari pieņemt lēmumu sākt meklēt Dieva vaigu disciplinēti un regulāri savā lūgšanu kambarī? Vai tev vajag kaut ko īpašu ielikt, lai tu regulāri sanāktu kopā ar savu mājas grupiņu un lūgtu par atmodu savā grupiņā? Vai tu nezini, ka Dievs caur mani visu laiku tevī liek iekšā, ka personiskas attiecības ar Dievu ir pamatu pamats visam? Sadzirdi beidzot, ka personiskas attiecības ar Dievu ir nepieciešamas katram, lūgšanai un Bībelei ir jākļūst par tavas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Tallinā viss sākās ar lūgšanu, mācītājs Reins bija vadītājs visai šai kustībai, vēlāk šo tradīciju pārņēma mazās lūgšanu grupas, kas pulcējās Olevistes baznīcā, tas ir augstākais punkts Tallinā. Ja tu plāno braukt uz Tallinu, neaizmirsti uzkāpt šajā tornī. Tur vēl tagad var just Dieva klātbūtni. Bija arī otra baznīca, kur cilvēki pulcējās, Metodistu baznīca. Tajā laikā Metodistu baznīcā darbojās mūzikas grupa “Selah”, viena no pirmajām slavēšanas grupām Padomju Savienībā. Un tajā laikā ticība bija aizliegta, par to cilvēkus kaunināja. Atceros, ka manā klasē bija viena meitene, kuru iecēla par ateistu pulciņa atbildīgo, viņai bija jāskaidro visiem, ka Dieva nav. Tai meitenei nepaveicas, viņa dabūja sev iesauku – “ateja.” Kāpēc es tev stāstu to visu? Jo mums tas viss ir, mums arī ir lūgšanu grupas, mums arī ir slavēšanas grupa. Tallinā pie dažādiem ļaudīm mājās tika organizētas lūgšanu sapulces. Bet kur šodien draudzes gaida atmodu? Lielajās baznīcās, kuras ir tukšas! Tad pēkšņi viens cilvēks zem Dieva Gara nokrita uz grīdas, nokrita otrs un trešais, un tas viss notika 1977.gadā. Vai mūsu draudzē tas ir kaut kas jauns? Nē, mēs jau pie tā esam pieraduši, tas mums ir pašsaprotami. Apmēram pēc divām nedēļām bija vadošo brāļu sanāksme pie brāļa Reina. Atskanēja zvans no VDK (Valsts Drošības Komiteja), kura atradās pāri ielai. Viņi jautāja, kāpēc netiek laisti cilvēki baznīcā? Nezin no kurienes bija sabraucis cilvēku pūlis. Čekisti paši paziņoja, lai laiž baznīcā cilvēkus, tas bija brīnums, tiešām. Un no tās dienas Olevistes baznīcā dievkalpojumi sākās katru dienu.

Kādā no dievkalpojumiem atskanēja neiedomājami pārdabisks troksnis, it kā simts lokomotīves būtu sākušas vienlaicīgi signalizēt, baznīcas sienas drebēja, no griestiem bira apmetums, un tas ir tas, ko cilvēki šodien parasti gaida. Bet jāgaida ir nevis vējš, bet jāgaida ir Svētā Gara darbība cilvēkos, lai notiek izmaiņas cilvēku dzīvēs. Šī skaņa pārvēlās pāri visai pilsētai, to dzirdēja simtiem cilvēku, viņi atsteidzās uz baznīcu pat no rātslaukuma. No tā brīža sākās masveida dziedināšanas. Izdziedinātie krāva kaudzēs savus kruķus, korsetes, dzirdes aparātus. Viens pēkšņi sāka kliegt: “Nav, nav!” Augonis acī bija pazudis. Cilvēki sāka braukt no visas Padomju Savienības. Katru dienu notika dievkalpojumi, cilvēki sāka braukt uz baznīcu veseliem ciematiem. Līdz čekisti sāka to visu kontrolēt, un tad paši brāļi pieņēma lēmumu apturēt šo atmodu. Kāpēc Dievs neturpināja izliet Svēto Garu? Kāpēc šodien cilvēki gaida, kad nāks pats Dievs un radīs atmodu? Čekisti aizliedza cilvēkiem krist zemē, viņi teica, ja kaut viens vēl nokritīs, draudze tiks slēgta. Ļaudis lūdza Dievu, lai cilvēki pārstāj krist. Viņi nespēja izturēt to spiedienu, paši arī bija noguruši, tā viņi pieņēma lēmumu apturēt atmodu, un Svētais Gars pārtrauca darboties. Tāpat arī šodien, ja mēs gribam paši darboties, tad arī Svētais Gars darbojas, bet, ja mēs paši negribam, tad arī Svētais Gars nedarbojas. Lūk, kā izbeidzās Tallinas vēja atmoda. Tūkstošiem cilvēku izgāja cauri šai Tallinas baznīcai un caur to uguni aiznesa tālāk savām draudzēm Padomju Savienībā. Tā rezultātā šodien ir daudzas draudzes.

Tallinā Dievs darbojās ļoti spēcīgi, cilvēki mirka grēku nožēlas asarās. Brālim Reinam bija ļoti intelektuāli un mūsdienīgi sprediķi. Sākās pretdarbības, mācītajam bija jāaizpilda dažādas varas iestāžu rīkotas atskaites, tika piemēroti dažādi naudas sodi, līdz kamēr to visu izbeidza. Turklāt bija arī pretestība no brāļiem citās draudzēs un pat no pašu vidus. Vienīgais oficiālais baptistu izdevums Padomju Savienībā “Bratskij Vestņik” publicēja rakstu, kurā šī atmoda tika nosaukta par Tallinas vēju, kas pūš nepareizā virzienā. Vēl kāds raksts vēstī: “Mēs ticam, ka Svētais Gars sūtīs Igaunijai jaunu atmodu. Jau 1946.gadā dažas Vasarsvētku draudzes māsas saņēma pravietojumu, ka Olevistes baznīcā būs liela atmoda, kas tiks noslāpēta, taču pēc tam nāks jauns, daudz spēcīgāks atmodas vilnis, kuru nebūs iespējams noslāpēt. Mēs turpinām tam ticēt un gaidīt šo atmodu.” Viņi gaida tur, bet atmoda atnāks šeit. Protams, ja tur ir tādi cilvēki kā mūsu draudzē, tad arī tur būs atmoda, galvenais ir kaut ko darīt tās labā, nevis vienkārši sēdēt un gaidīt.

Atmoda Pensakolā.

Pensakola, Florida, Amerika, 1990.gadu otrā puse. Šī nekad nav bijusi vieta, kur varētu gaidīt kaut kādus īpašus notikumus, tomēr tā kļuva pazīstama visā pasaulē. Miljoni izgāja cauri šai draudzei. Kāpēc? Viņi visi brauca baudīt Dieva tuvumu un pēc tam nesa šo uguni uz citām draudzēm. Draudze Pensakolā tika dibināta 1939.gadā. Sākumā draudze bija augoša un dedzīga, bet pēc laika iestājās draudzes remdenība. Lūk, ko darīja doktors Jongi Čo. Viņš paņēma Amerikas karti, un Svētais Gars vadīja viņa pirkstu, līdz tas atdūrās Pensakolā. Un caur Jongi Čo Dievs teica: “Es sūtīšu atmodu Pensakolā un tā kā uguns izplatīsies pa visu Ameriku.” Tas Kungs runāja caur mācītāja Čo muti.

Šajā draudzē tika iecelts jauns mācītājs, un, cerēdams vienot draudzi kopējā mērķa vārdā, viņš sāka rīkot lūgšanu sapulces. Viss atkal sākās ar lūgšanu. Pēc tam lūgšanu sapulces tika sadalītas grupās. Rezultātā 1995.gada 18.jūnijā, kad Braunsvilas dievnamā sludināja evaņģēlists Stīvs Hills, pēcpusdienas dievkalpojuma vadību negaidot pārņēma Svētais Gars, neļaujot viņiem turpināt gadiem ierasto ceremoniju. Mācītājs Džons Kilpatriks saka: “Mēs bijām lūguši par atmodu vairākus gadus, un tas, ko tik ļoti gaidījām, atnāca pavisam negaidīti. Nevienam no mums nebija ne jausmas, ka mūsu dzīve un draudze tiks radikāli pārmainītas dažu sekunžu laikā. Izklausījās, it kā stipra vēja brāzma būtu ieplūdusi baznīcā. Es palūkojos uz skaļruņu pusi, domādams, ka šī skaņa nāk no apskaņošanas sistēmas. Pa savu ķermeni jutu kaut ko plūstam tik spēcīgi, ka tas pasita sāņus manus elkoņus un salieca ceļos kājas, it kā varens jūras vilnis no aizmugures būtu ietriecies tajās. Neko tādu es līdz šim nebiju piedzīvojis.” Tur bija arī slavena slavēšanas grupa. Mūzika gan bija vecmodīga, tādu vairs neviens neklausās. Rezultātā cilvēki no visas Amerikas un visas pasaules sāka braukt uz turieni. Katru dienu notika dievkalpojumi, bija Dieva klātbūtne, Dieva slava. Cilvēki ienāca un izgāja ārā pavisam citi, izmainīti, piepildīti ar Svēto Garu. Prostitūtas, narkomāni un kriminālnoziedznieki nāca uz atmodas dievkalpojumiem un tika pārveidoti par jauniem radījumiem Kristū. Sākoties atmodai, daļa cilvēku aizgāja no draudzes. Pie gadiem ilga garīga miega pieradušiem ļaudīm nav viegli samierināties ar Dieva uguni. Draugs, sākoties atmodai kādiem no mums tiks izjaukta mierīgā dzīve!

Dievkalpojumos bija vērojamas dažādas garīgas manifestācijas, kas izpaudās kā ķermeņa reakcija uz garīgiem procesiem – trīcēšana, smiekli un raudāšana. Bet vienā brīdī tas viss beidzās. Liela daļa žurnālistu sākumā bija noskaņoti skeptiski, viņi izprašņāja par finansēm, pētīja visu iespējamo informāciju, meklēja kaut ko skandalozu, bet, kad nevarēja neko tādu atrast, bija spiesti rakstīt patiesību. Turpmāko gadu laikā Braunsvilas draudzi apmeklēja vairāki miljoni viesu no 130 pasaules valstīm. Ikdienas jau no agra rīta milzīga cilvēku rinda pulcējās pie dievnama durvīm. Stīvs Hils teica: “Ir tikai viena pareizā temperatūra, un tā ir – karsts!” Lindels Kūlejs,Braunsvilas draudzes un Pensakolas atmodas pielūgsmes vadītājs: “Kamēr jūs nepateiksiet, ka esat gatavi pārmaiņām it visā, jums nekādas atmodas nebūs!” Kamēr tu nerīkojies un neesi gatavs darīt, nekādas atmodas nebūs.

Korejas atmoda.

1592.gads – 2017.gads. Šajā valstī trīsdesmit procenti iedzīvotāju ir evaņģēliskie kristieši, tur ir megadraudzes. Ja tu apmeklēsi Seulu, Korejas galvaspilsētu, nakts laikā tur visa pilsēta mirdz neona krustos. Tur pie durvīm ir uzraksti: “Šeit neevaņģelizēt, mēs pazīstam Dievu!” Korejas teritorija ir mazāka par Latviju, bet cilvēku skaits ir lielāks, viņi ražo Samsung, LG, un to pat nevar uzskaitīt, kāds uzplaukums ir visā valstī. Un atmoda šeit ir bijusi, sākot jau no pirmajiem Kristus sekotājiem, līdz pat šodienai. Trīsdesmit seši procenti cilvēku pieder pie harizmātiskajām vasarsvētku draudzēm. Tur ir bijuši dažādi kari, un Ziemeļkoreja joprojām ir zem komunistu varas, un kristieši tiek vajāti. Bet 1903.gadā tur notika liela atmoda. Atmodai bija raksturīgi agri rīta lūgšanu dievkalpojumi uun nopietnas Bībeles studijas.

Pastāstīšu par Jongi Čo draudzi. 1973.gadā tajā bija desmit tūkstoši cilvēku, bet šodien tur jau ir miljons cilvēku. Tā ir pasaulē lielākā draudze, un tā ir grupu draudze. Latvijā šobrīd ir viena grupu draudze, un tie esam mēs, “Kristus Pasaulei”, un mājas grupas ir mūsu pamats, draudzes mugurkauls. Kurš dzimums vada gandrīz deviņdesmit procentus Jongi Čo draudzes grupu? Sievietes! Tāpat kā pie mums. 1945.gadā Korejā bija divi lūgšanu kalni, 1975.gadā jau 207 lūgšanu kalni, 1988.gadā 462 un pēc tam vēlāk 500 lūgšanu kalni. Proporcionāli vairojas lūgšanas, un tādēļ vairojas draudze. Ja tev ir laiks ar Dievu, tu augsi. Ja tu augsi, caur tevi augs citi cilvēki. Īsāk sakot, ir laiks atmodai! Zini, kāds ir mērķis draudzei Dienvidkorejā? Apvienot Ziemeļkoreju ar Dienvidkoreju. Tas prakstiski ir neiespējami, bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Mēs drīz redzēsim to, kā komunisms sabruks Ziemeļkorejā un šīs valstis apvienosies.

Mani vakar Dievs uzrunāja un pateica: ”Būs atmoda!” Ja mēs strādāsim. Mums ir visi priekšnosacījumi, lai būtu atmoda, un mēs vairosimies. Pagājušoreiz, kad bija inkaunters, draudzē skanēja liecības. Vai tev tās patika? Man nepatika. Kāpēc tā bija? Man bija saruna ar savu komandu, un es zinu, ka līderi ir vainīgi, ka bija tik vājas liecības. Es palūdzu, lai kalpotāji ir sagatavojušies uz nākamajiem inkaunteriem, lai savus pienākumus dara no sirds, lai cilvēkiem inkaunters ir piedzīvojums un lai viņi var satikties ar Dievu. Dzirdējāt liecības šodien? Vai tu atceries kaut vienu reizi, kad tik labas liecības ir bijušas? Tas nozīmē, ka mēs no savas puses inkaunterāizdarījām visu, un tur bija atmoda. Ir laiks atmodai!

Parasti es visus draudzes materiālus lūdzu saglabāt savā cietajā diskā, lai negadās tā, ka pazūd materiāli. Iepriekš ir bijis tā, ka video komandas kalpotājiem jālūdz tas izdarīt vairākas reizes, lai saglabā materiālus par 2015.gadu. Vairākas reizes prasīju, un man nācās gaidīt pat mēnesi gaidīt, kamēr kāds ar vairākiem piegājieniem to izdarīja. Šorīt man video komandas vadītāja uzrakstīja īsziņu: ”Mācītāj, paņemiet, lūdzu, līdzi cieto disku!” Man pat nevajadzēja skubināt un uzprasīties! Es ticu, ka atmoda ir sākusies! Šodien pirmo reizi mūžā dievkalpojums sākās pl. 11:00, un tas arī iecina par atmodu! Un tas vēl nav viss. Vakar ziņās lasīju: “Slēgts Rīgas seksuālo minoritāšu klubs XXL.” Viens no kluba dibinātājiem skaidroja, ka viņam ar klubu XXL nav vairs nekādu sakaru, tāpēc viņš var izteikt tikai savus minējumus par kluba slēgšanu. Viņaprāt klubs izdzīvoja uz patēriņu, nevis uz attīstību. Tās ir LGBTI kustības uzspiestās vērtības. Viņi ignorēja mūsu vērtības, uzspiežot savas vērtības. Rezultātā pretēji sākotnējai iecerei klubs pārvērties par vietu zema intelekta cilvēkiem, līdz ar to kluba apmeklētāju skaits sarucis. “Mozaīkas” valdes priekšsēdētāja izteikusi nožēlu, ka tik vēsturiski nozīmīga vieta beigusi savu pastāvēšanu. Un tas vēl nav viss, kas notiek pasaulē. Tu zini, ko izdarīja Tramps pirmajā dienā pēc tam, kad viņu inaugurēja par prezidentu? No valdības mājas lapas izņēma ārā sadaļu par LGBTI.

Manuprāt tvnet.lv raksta propogandas rakstus, kas ir par ģimenes graušanu un pret draudzi. Es esmu sūtījis dažādus rakstus, lai viņi publicē. Delfi.lv ir publicējuši manus rakstus, bet tvnet.lv nekad. Izskatās, ka viņi ir pret draudzi, pret normālām tautiskām vērtībām. Tvnet.lv raksta par sieviešu diskrimināciju Latvijā, bet, manuprāt, vīriešiem trūkst stājas. Tās demonstrācija pret Trampu ir saistītas ar sieviešu demonstrācijām. Es lasu un brīnos: “Prāvā pulkā Rīgā aizvadīts sieviešu solidaritātes gājiens, 200 cilvēki.” Un es paskatījos tajā prāvajā pulkā, kur redzami varavīsknes krāsas karodziņi, sieviešu aizstāvji un to starpā arī bērni. Izskatījās kā no skolas sola skolotājas paņemti bērni un izvesti pastaigāties. Tie, kas atceras padomju laikus, zina, ka 1.maijā bija obligāti jāiet svētku gājienā. Citādi varēja cietumā nonākt. Man uzdāvināja Amerikas vēstures grāmatu, tāpēc nākamajā reizē varēšu precīzāk pravietot. Es iepriekš nezināju Amerikas vēsturi. Sanāk, ka tas, ko ziņās ko bieži vien runā par Trampu, ir meli. Tiek izrauti dažādi teksti no konteksta, un viņš tiek pasniegts kā sieviešu nīdējs. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā līdz šim LGBTI nav dabūjušas cauri savas programmas. Tauta tās neatzīst, un valdība nespēj tās izpildīt. Lai arī kā marionešu valdība censtos to ieviest, viņiem nesanāk to novest līdz galam. Un tas ir tāpēc, ka Krievija ir pret šo LGBTI kultūru, un Krievijas ietekme ir liela. Mēs esam starp Krieviju, Eiropu un Trampu (ASV). Rezultātā šeit ir izveidojusies tāda vide, kura ir vislabvēlīgākā vieta atmodai. Es uzskatu, ka šobrīd ir īstais laiks atmodai. Būs tādi, kas mums uzbruks un mēģinās mainīt likumus, bet viņiem nekas nesanāks.

“Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā. Tā saka Tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu Savu godību, saka Tas Kungs.” (Hagaja grāmata 1:4-8 )

To teica Dievs Izraēlam, pirms viņi atjaunoja Dieva namu. Ir tikai viens šķērslis, lai izmantotu šo labvēlīgo iespēju. Tas ir atkarīgs no mums, kā mēs rīkosimies. Vai mēs turpināsim celt savus namus vai arī celsim Dieva namu?

“Strādājiet, jo Es Esmu ar jums, saka Tas Kungs. Es darīšu šo namu pilnu krāšņuma, saka Tas Kungs. Un šī pēdējā nama krāšņumam jābūt lielākam nekā bija pirms krāšņums un godība. Ar šo dienu gribu jums piešķirt svētību. Apsolījums, ko Es jums devu, izejot no Ēģiptes zemes, paliek spēkā, un Mans Gars valda jūsu vidū: nebīstieties! Jo tā saka Tas Kungs Cebaots: vēl tikai īss brīdis, ka Es satricināšu debesis un zemi, jūru un sauszemi. Jā, Es sakustināšu visas tautas; tad nāks šurp visu tautu bagātības, un Es darīšu šo namu pilnu krāšņuma, saka Tas Kungs Cebaots, Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaots, un šā pēdējā nama krāšņumam jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība, tā saka Tas Kungs Cebaots, un Es gribu dāvināt mieru šai vietā,” saka Tas Kungs Cebaots.” (Hagaja grāmata 2:4-9)

Dieva vārds saka, ka iepriekšējās atmodas būs nieks, salīdzinot ar tām atmodām, kas sekos.

“Es viņus novietošu vienkopus stiprā kūtī.” (Mihas grāmata 2:12)

Atmoda var nākt uz stipras draudzes bāzes. Es zinu, ka cilvēki no dažādām draudzēm skatās mūsu sprediķus un klausās mūsu slavēšanu. Acīmredzot viņiem kaut kas pietrūkst un viņi kaut ko meklē. Mēs esam uzcēluši stipru bāzi. Mums ir ap 100 mājas grupu, no kurām neliels skaits ir pilnas. Mums ir sagatavoti līderi, apmācīti vadītāji, viss, kas ir vajadzīgs, lai ietu un sāktu strādāt. Un atmoda sāksies tikai tad, kad katra grupa sāks lūgt, sāks celt cilvēkus, ne tikai skaitu, bet pašus cilvēkus. Dievs ir pacēlis stipru draudzi, stiprāko, kāda jebkad Latvijā ir bijusi. Mums ir Dieva vadība caur 12. Jauna atmoda nāks caur grupām un caur katru strādnieku, kas tajās strādā. Jo es ticu, ja ir pacelti līderi un ir mājas grupas, tad tā ir stipra draudze. Kas var būt stiprāks par draudzi, kurā nav tikai viens mācītājs, bet ir vēl 80 līderi? Kas kam tādam var stāties pretī? Ja Dievs ir ar mums, kas būs pret mums? Ar Dievu nav nekas neiespējams! Tas visu spēj, kas tic!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi pierakstīja Inguna Kazāka, Daila Lielbārde un Iveta Kļavinska, rediģēja Ieva Našeniece