Šodienas svētrunas tēma ir:
„Laiks kļūt pieaugušiem”. Draugs, tev ir laiks kļūt pieaugušam. Ļoti bieži vecāki savus bērnus audzina, kā pareizi dzīvot, bet paši tā nedzīvo. Bērni ļoti maz dzird to, ko vecāki runā, bet viņi vairāk redz to, ko vecāki dara. Un bērni, kamēr viņi nav pieauguši un nespēj uzņemties atbildību paši par sevi, par savu rīcību, un kamēr viņi neizprot to, kas ir labs un kas ir slikts un nespēj pareizi rīkoties, par viņiem atbild vecāki. Lai kā vecāku atbildību mūsdienu sabiedrībā dažādos veidos cenšas mazināt, taču Dieva vārds un veselais saprāts saka, ka bez pareizas vecāku audzināšanas bērni nevar izaugt pilnvērtīgi. Viņi nespēj pieņemt lēmumus, atbildēt par sevi un izaugt par pilnvērtīgiem cilvēkiem bez pareizas audzināšanas. Un ne tikai, sakot un mācot ar vārdiem, bet arī rādot ar savu piemēru. Draugi mums ir Dievs, Jēzus Kristus, Kurš ir nodzīvojis dzīvi virs zemes. Viņš ir mūsu piemērs. Mums ir Viņa vārds – Bībele, kuru mēs lasām ikdienā. Tajā ir daudz teikts par to, kāds ir Dievs un kāda ir Viņa griba. Jautājums: „Kā mēs darām to un darām ko citu? Kāpēc mēs dzīvojam tā un citādi?” Mēs esam evaņģēlisko kristiešu draudze „Kristus Pasaulei”. Mums pat ir vīzija, struktūra un kārtība – Dieva vadība caur 12, mums ir izteikta līderība un mājas grupiņas. Tad jautājums – Kāpēc es izdaru kādas pareizas lietas, kuras pēc tam manā dzīvē nes augļus? Pirms sprediķa mēs dzirdējām divas liecības. Viena no liecībām bija par finansēm, kur mūsu draudzes māsa stāstīja, ka nolēma paklausīt Dievam un darīt tā, kā viņš māca. Viņa deva to, kas pieder Dievam – desmito tiesu un brīvprātīgos ziedojumus. Viņa deva vairāk nekā Dieva vārds mums saka, ja runājam precīzi par desmito tiesu. Viņas alga pieauga vairākkārtīgi, jo Dievs viņu svētīja. Tagad netiek runāts par viņu, bet jautājums, kāpēc viņa to darīja? Kāpēc tu ziedo? Ko tu darītu, ja mācītājs vai tavs grupas vadītājs nebūtu tev blakus, vai ja tu nebūtu mājas grupiņā? Tas gan nav iespējams – būt ar Dievu, bet nebūt draudzē.
Es lasīju vienu citātu, kurā bija teikts, ka mēs varam spriest par sevi, par to, kādi mēs esam tikai tad, kad likums un visas acis, kas skatās uz tevi, ir paņemtas prom, un kad tu zini, ka to, ko tu dari, neviens nekad nezuzinās. Kā tu rīkotos tad, ja tu skaidri zinātu, ka tas, ko tu darīsi, nekad un neviens neuzzinās? Pēc tā var pazīt pats sevi. Kā tu rīkotos tad, ja neviens tevi neredz, neuzmana un nekad neuzzinās? Mūsu draudzē ir ļoti skaisti. Mājas grupas vadītājs katru nedēļu piezvana, aprūpē, reizēm atnāk ciemos, savā starpā ir sadraudzība. Mums dievkalpojumā slavēšanas daļa nesākas vienpadsmitos, kā paredzēts, bet vēlāk. Ne tāpēc, ka mēs kavējam dievkalpojumu, bet tāpēc, ka mums ir sadraudzība. Dievkalpojums sākas vienpadsmitos, bet vispār pat vēl ātrāk. Mēs atnākam ātrāk, jo vēlamies satikt savus draugus, izrunāt savas problēmas, dalīties savos priekos, draudzēties un uzsmaidīt, un saņemt pretī smaidus no kādiem citiem, paspiest roku. Ļoti jauki! Mēs esam kā komanda, kā ģimene, mēs viens otru pieskatām. Bībelē arī ir teikts: „Aizlūdziet cits par citu.” Tas mums palīdz darīt pareizas lietas. Bet kā tu rīkotos, ja neviens tevi neuzmanītu un neprasītu atskaiti? Kāpēc tu dari pareizas lietas, un, kāpēc, izdarot šīs lietas, Dievs tevi acīmredzot ir svētījis? Kāpēc tu to dari? Vai tāpēc, ka tev pateica, tāpēc, ka tevi redz, tāpēc, ka tāda ir kārtība draudzē, tāpēc, ka mācītājs uz tevi paskatīsies un prasīs, vai ar tevi viss ir kārtībā, jo tu tāds dīvains? Tā ir! Ļoti labi ir redzams, kad ar cilvēku nav kaut kas kārtībā. To redz sejā, jo sejas krāsa izmainās.
Mēs esam Dieva bērni, un mēs mierīgi sevi varam salīdzināt ar bērniem, kurus audzina vecāki. Kāpēc bērni paklausa vecākiem? Vecāki audzina bērnu, seko līdzi un pieskata viņu. Tas ir vecāku pienākums. Attiecīgi, ja bērns dara tādas lietas, kas viņam pašam nāk par ļaunu, kas nāk par ļaunu sabiedrībai vai ģimenei, tad vecāku pienākums ir ierobežot un disciplinēt, ne tikai čubināt un mīlēt. Tas viss ir labi, bet arī disciplinēšana tajā ietilpst. Arī mazi bērni nesaprot tikai no tā, ka viņu mīl ar vārdiem, glāstiem un smaidiem. Nē! Sālamans arī saka, ka kalps nesaprot ar vārdiem vien. Ja jau darbinieks nesaprot tikai ar vārdiem vien, bet vajag sankcijas un atņemt prēmijas, un samazināt algu. Ja tu nokavē darbu, tev var neizmaksāt algu vai var atlaist no darba. Ir arī citi disciplināri sodi. Visā sabiedrībā, katrā iestādē ir kaut kādas sankcijas, ja tu neiekļaujies un nedari to, kas ir prasīts no augšas. Kāpēc tu to dari? Tāpēc, ka pretējā gadījumā būs sankcijas. Mēs jau neesam kā Krievija, kas nebaidās no sankcijām. Mēs, cilvēki baidāmies no sekām, tāpēc reizēm darām pareizas lietas.
Mēs esam pieauguši cilvēki. Taču pieaugušam cilvēkam, arī Dieva bērnam, pienāk brīdis, kad laiks kļūt pieaugušam. Kad viņš pārstāj darīt kaut ko pareizu tikai tāpēc, ka vecāki seko viņam līdzi. Tāpēc, ka viņš dara kaut ko pareizi tikai tāpēc, ka vecāki viņu disciplinēs, bailēs no soda vai arī, kad dara pareizas lietas, viņi saņem vecāku uzslavu ar vārdiem vai kādas balvas par to. Tu gaidi balvu? Kāpēc tu to turpini darīt? Jākļūst ir pieaugušam! To sauc par pašmotivāciju. Mēs paši darām pareizas lietas. Draugi, pieauguši cilvēki, nevis bērni, zina, kas ir pareizs un kas nepareizs, un paši pareizi rīkojas. Mazi bērni, kad pieaug, kļūst pilngadīgi, kaut gan ar pilngadību bieži vien ir par maz, lai sāktu pastāvīgi dzīvot un rīkoties. Astoņpadsmitgadīgie arī tomēr vēl ir bērni. Viņus gan iesauc armijā, bet galvā vēl ir putra. Tas ir fakts. Viņi vēl nav nobrieduši. Kad ir divdesmit pieci gadi, tad jau var domāt par pieaugušiem cilvēkiem. Tas ir tad, ja iet runa par fizisko nobriešanu. Dieva bērni nāk pie Kristus, pie Dieva. Sākumā viņi daudz ko nesaprot, bet nāk uz draudzi, kur māca „tā”, vadītājs saka: „tā”, ir jāizdara un būs „tā”. Un viņš vienkārši paklausa un tas ir labi. Taču, cik ilgi tu vari dzīvot tikai no tā, ko tev vadītājs parāda? Ir kaut kāds brīdis, kad ir jākļūst pieaugušam. Pretējā gadījumā tiešām notiek tas, ko sauc par kontroli. Tu pats esi palīdis apakšā kontrolei. Tevi vada nevis Dievs, bet cilvēks. Ko tev darīt? Tu nevari visu mūžu vadīties no tā, kā māca vadītājs. Tev nevajag vienmēr konsultāciju no vadītāja vai mācītāja. Ir laiks kļūt pieaugušiem! Mazi bērni nekad nevar darīt pareizas lietas bez vecāku audzināšanas, taču viņiem kaut kad ir jākļūst pieaugušiem, un pašiem jāaudzina savi bērni. Bērni nepaliek bērni nepārtraukti, visu mūžu. Viņi pieaug, un tad viņiem ir jāuzņemas atbildība pašiem par sevi.
Nesen lasīju grāmatā par kāda vīra meitām. Viņam ir vairākas meitas. Šis vīrs ir pasaulē populārs motivators. Es lasu viņa grāmatas. Viņš ir motivējis, uzstājies un mācījis arī Amerikas prezidentus, ģenerāļus un ne tikai. Viņš stāsta par divām savām meitām. Viena no viņam, kad viņai pasaka: „Nē,” uz to, ko viņa grib, bet nav vajadzīgs, tad meita atbild: „Jā, mīļo tēti!” Taču pēc tam viņa iet un dara to. Kad tētis visu uzzina, tad meita saņem sodu un pēc tam viņa nekad vairs to nedara. Otrai meitai, kad pasaka: „Nē!”, ir cita reakcija. Viņa staigā pa māju ar skaļiem soļiem, burbina kaut ko zem deguna un skaļi sit durvis, un nerunā ar nevienu divas dienas. Viņai nākas darīt to, ko teica tētis. Tādi ir bērni. Neviens bērns negrib darīt tās lietas, kas ir pareizas. Bērns grib izvēlēties vieglākos ceļus. Tāpēc jau vecāki viņus audzina. Taču pienāk brīdis, kad bērniem ir jākļūst pieaugušiem. Daudziem, pat visiem no mums, ir laiks kļūt pieaugušiem. Katram savā līmenī. Katram ir jāsāk kaut kas darīt un katram pašam beidzot ir pienācis laiks sākt uzņemties atbildību par sevi un par savu dzīvi.
Laiks kļūt pieaugušiem! Vakar mēs jaunajā līderu grupā diskutējām, runājām par vīziju, un viena no mūsu māsām teica: „Kamēr es pati nesāku cilvēkiem stāstīt par Dievu, tikmēr es draudzes vīziju nesapratu.” Tātad, draudzē ir vīzija ar etapiem – aizsniegt, nostiprināt, apmācīt un izsūtīt. Mums ir skaidra bilde un skaidra struktūra, taču viņa saka, ka viņa nesaprata tik ilgi, kamēr viņa pati nesāka evaņģelizēt. Evaņģelizācija ir daļa no vīzijas. Kāpēc viņa nesaprata? Kāpēc nevar saprast tik vienkāršu vīziju? Ja vajadzētu piedalīties Oriflame vīzijā, tu uzreiz saprastu, ka nauda ir jāpelna. Bet redz, kad cilvēki ir jāglābj un kad ir jāiet Dieva ceļos, mēs pēkšņi nesaprotam. Zini, ko mēs nesaprotam? Mēs nesaprotam to, ko negribam darīt. To, ko mums negribas darīt, mēs nesaprotam. Un tad, kad mēs pēkšņi noriskējam un speram pirmo soli, tad pēkšņi sākam saprast. Patiesība ir tāda, ka tu saproti gan, bet negribi darīt. Un sev un citiem tu saki, ka nevari līdz galam izprast. Tu nevari saprast, kas tā par draudzi, kas tā par vīziju, kas tas par G12. Kas tie par līderiem, kas tās par grupām, kas tas viss ir? Kaut kas svešs un neparasts. Kamēr tu pats neej un nesper pirmos soļus, tikmēr tu nesaproti. Tiklīdz tu sāc iet, tā tu sāc saprast. Draugs, netēlo muļķi, tu visu saproti! Ir jāiet un jādara! Nevis tikai sēdēt mājas grupiņā un piekrist visam, kas ir labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tu jau sāc „palaist muti” un protestēt. Vidus variants ir tāds, ka tu iekšēji protestē, bet skaļi to neizrādi. Bet tu daudzām lietām nepiekrīti, jo negribi kustināt ne pirkstu, lai šīs lietas izdarītu. Tu sēdi, lūpas sakniebis, un tev sejai ik pa laikam mainās krāsa. Laiks kļūt pieaugušiem!
Tas bija ievads, lai tu apmēram saprastu par ko es tālāk runāšu. Skolā, ja skolēns netiek līdzi mācību vielai, tad viņu atstāj uz otru gadu. Man atmiņā kaut kā ļoti skaidri ir palicis, ka mūsu skolā atsūtīja vienu skolnieku, kurš bija atstāts sestajā klasē jau kādu otro vai trešo gadu. Viņš bija liela auguma, un viņš mūs visus terorizēja, kamēr mans draugs viņu piekāva. Un tad mans draugs bija skolas šefs. Bet tas puika bija tiešām liels un fiziski pārāks. Arī mēs šeit draudzē daudzi sēžam tādi, kuriem jau sen ir laiks kāpt nākamajā klasē. Jau sen ir bijis laiks pārkāpt nākamajā līmenī un darīt kādas lietas, ko šeit māca. Un zini, kas notiek, ja tu neej tālāk? Tu paliec uz otru gadu. Tas nozīmē, ka fiziski tu esi attīstīts – galva ir pilna ar gudrībām. Tu domā, ka esi šajā draudzē, un tev ir baigās zināšanas. Tu zini, kā uztaisīt biznesu, bet kur tad ir tavs bizness? Tu zini, kā grupas jāceļ, kā jākomunicē, kā jāvada, bet kur tad ir tava grupa? Tu zini, kā sevi kontrolēt un kā audzināt bērnus, bet kur tad ir tava paškontrole un izaudzinātie bērni? Īsāk sakot, pienāk brīdis, kad tu esi palicis uz otru gadu un neej tālāk. Rezultātā tu esi garīgi atpalicis. Fiziski tu esi uzpumpēts, bet garīgi tu esi atpalicis, jo tu neej tālāk. Līdzīgi kā gadījums skolā, kad tu esi mūsu vidū, un fiziski esi pārāks – esi piebāzts ar gudrībām, bet rezultāts ir nulle – garīgi atpalicis. Kā rezultāts tam visam ir citu draudzes cilvēku terorizēšana. Nu, ko tu darīsi tajā grupiņā? Tu sēdēsi un nīksi tur, un tev parādīsies skāba seja. Muļķīgs, ciets skats, kā apzīmogots. Cilvēks neko savā dzīvē negrib mainīt. Galva piepūsta – tu zini visu ko, tev ir diplomi, dažādas pakāpes un vēl vis kaut kas ir savākts no šīs draudzes. Varbūt vēl ir kaut kas no iepriekšējām draudzēm vai no skolas un koledžas, vai pat vēl pasaulīgās zinātnes – psiholoģija un tamlīdzīgi, pilna galva ar visādām zināšanām, un tu esi pārgudrs. Tev ir ieņemta stāja, ka tu zini, kā pareizi dzīvot. Kā sekas tam ir tas, ka garīgi atpalikušie ir jau sen aprakuši savus sapņus. Jo tie, kas savus sapņus sapņo, iet tālāk. Viņi cīnās ar zobiem, ar nagiem, viņi rok, kāpj, skrien, lien, krīt, ceļas, bet viņi iet uz priekšu pa panākumu kāpnēm. Un viņu dzīvēs notiek nepārtrauktas pārmaiņas. Tie, kas savus sapņus pazaudē un aprok, neiet uz priekšu. Galvas ir pilnas, bet, ak, vai, garīga atpalicība – fiziski piepūsts cilvēks, pāraudzis skolas skolēnu vidū, kuram nav normālas komunikācijas ar tiem, kas ir vairākus gadus par tevi jaunāki. Viņam nav iniciatīvas un viņiem ir tāda tukša sajūta. Ja tev ir tāda sajūta, tad tev ir laiks kļūt pieaugušam. Tu šeit sēdi, mācītājs sludina, un tu jūties piespiests un kontrolēts. Reizēm var izsprāgt tāds teikums, ka tevi neviens nemīl. Un tev patiešām būs tāda sajūta, ka tevi neviens nemīl, jo ar laiku no tevis novērsīsies. Neviens negrib draudzēties ar lūzeriem, kuri paši negrib ne pirkstu kustināt. Mēs nevaram ar varu tevi izvilkt. Neviens tevi ar varu neizvilks, ja tu pats neizvēlēsies. Un tad tu sēdi un domā, ka tevi spiež. Bet tā sajūta ir tāpēc, ka nav pašam vēlmes neko darīt. Bet no kanceles, kas vienmēr šeit skan? Uz priekšu! Ne soli atpakaļ! Rāpus, tupus, līšus, bet nekad atpakaļ! Uz priekšu! Ir laiks kļūt pieaugušam!
Kā rezultāts tam visam ir tas, ka parādās dažādi grēki. Nepaiet ne ilgs laiks, kad, citam ātrāk, citam vēlāk, parādās grēki, kam seko smagāki grēki un, visbeidzot, pilnīga atkrišana. Tāpēc, draugs, vai nu tu paliec pieaudzis, vai paliec speciālā iestādē, kas ir paredzēta šādiem cilvēkiem. Ir speciālas iestādes, kur ir darbs ar garīgi atpalikušiem bērniem, kuri attīstās ļoti minimāli vai neattīstās nemaz. Šādiem bērniem ir garīgi traucējumi, kuri bez Dieva palīdzības nav ārstējami.
Kā ir ar tevi? Vai tu esi garīgi slims? Varbūt tā arī ir. Bet ja es redzu, ka cilvēks ir vesels, tad ar ko tu slimo? Vai tā ir Dauna slimība? Kas tas ir? Tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību un izrādīt iniciatīvu. Tu gaidi, kad kāds pateiks, kāds paraus un kāds piespiedīs.
Es izstāstīšu anekdoti. Krievu karavīru saņem gūstā fašisti. Pirms nošaušanas krievu karavīrs prasa izpildīt pēdējo vēlēšanos. Fašists atsaka, ka izpildīs, jo pēdējā vēlēšanās ir svēta. Krievs saka: „Iedod man pendeli!” Fašists iedod krievam pendeli, bet krievs uzreiz veikli rīkojas un saņem viņu pašu gūstā, un saka: „Mums ir tāda tradīcija Krievijā – kamēr pendeli neiedos, tikmēr neko nedarīšu.”
Kāpēc tu vispār savā dzīvē kaut ko dari? Arī tavs darbs. Kāpēc tu rīkojies un dari? Tāpēc, ka pendeli iedeva, vai nav ko ēst? Mācītājs un grupas vadītājs teica šo un to. Kāpēc tu tā rīkojies? Ja tu esi pieaudzis cilvēks, tad tev pašam ir savas personīgas attiecības ar Debesu Tēvu, un tu esi Dieva vadīts, nevis mācītāja vai mājas grupas līdera vadīts. Tev pašam ir galva, smadzenes, sirds, gars un dvēsele. Te netiek runāts par draudzes struktūru, kad ir līderi. Viss ir pareizi. Bet motīvs, kāpēc tu kaut ko dari?
Varbūt, ka tev ir pēdējais laiks kļūt pieaugušam kādās sfērās. Varbūt ir laiks beidzot nolikt laiku disciplinētām attiecībām ar Dievu – lūgšanai un Bībeles lasīšanai. Pašam! Mēs daudzi pildām grafikus, kuros ierakstām, cik katrā dienā esam lasījuši Bībeli un lūguši Dievu. Savā komandā es šad un tad paprasu parādīt šos grafikus. Kāpēc tu pildi grafiku? Tu negribi izgāzties pārējo priekšā, ka tev nebūs grafiks vai tāpēc, ka tev pašam to vajag? Kāpēc tu vispār lūdz Dievu? Tāpēc, ka mācītājs ir uzlicis tādu uzstādījumu, ka lai būtu līderis ir obligāti jālūdz divas stundas? Padomā jēgu šai lūgšanai! Kāpēc līderim vajag divas stundas? Tāpēc, lai jūs paši būtu Dieva vadīti, nevis tāpēc, ka mācītājs pateica, lai izdari to un to. Tev galva pašam ir uz pleciem?
Varbūt ir laiks kādam sākt beidzot gavēt? Varbūt tu vispār vēl nekad neesi gavējis. Tu tikai dzirdi, bet izlasi pats Bībelē. Mans uzdevums ir mācīt, bet tavs izvērtēt – pieņemt vai nepieņemt. Paskaties Bībelē, vai ir tā, vai nav! Vai mācītājs saka to, ka ir jāgavē, vai Dievs grib, ka tu gavē? Kā tur īsti ir? Tu gavē tāpēc, ka mācītājs to teica? Vai tu pats padomāji, kāpēc tu vispār tā dari? Tas daudzkārtīgi pastiprina lūgšanu efektivitāti. Tas ir Dieva prāts un Dievs grib, ka mēs gavējam.
Varbūt tu līdz šim neesi sācis lasīt grāmatas? Un vienīgā grāmata, kā es te zinu, kad kāds reiz teica, bija „Pifa piedzīvojumi”, bet otrā bija mana grāmata „Kāpnes debesīs”. Varbūt ir laiks sākt lasīt grāmatas, kas tevi motivē, uzmundrina, grāmatas par konkrētām tēmām, kas ir vajadzīgas tieši tev, tavai izaugsmei.
Varbūt ir pienācis laiks kļūt pieaugušākam un atvērt durvis mājas grupiņai? Zini, ka citreiz, kad vajag namu, kur noturēt mājas grupiņu, tad nu visi domā, ko darīt. Citam mājas vajadzīgs remonts, kādam ir par tālu, kādam mājās ir dusmīga vecmāmiņa, vēl kādam mājās rej suns, un vēl dažādi iemesli. Draugi, ja cilvēks ir no Dieva uzrunāts un saprot, tad viņš pats atvērs durvis. Pretējā gadījumā tā ir piespiešana un terorisms. Tas ar nav slikti, jo citreiz vajag pievilkt, bet šim cilvēkam neko labu tas nenes. Ja vajag, tad vajag, bet vai tu saproti, ka tādā veidā tu Dieva šķirstu paņem mājās? Tā ir Dieva griba un Dieva prāts. Mums katram būtu jābūt gatavam atvērt savu namu mājas grupiņai. Varbūt ir laiks sākt domāt normāli ar galvu, draugi!
Tu domā, ka mani sacītais rada sajūtu, ka tevi kāds būtu nopēris? Es jau teicu, kuri jūtas, kā nopērti un dzird tikai pārmetumus. Cits dzird uzmundrinājumus, cits – pārmetumus. Cits dzird izmaiņas, kas jāveic, bet cits – kārtējo pārmetumu, kuru viņš nekad netaisās mainīt.
Varbūt ir laiks iekļauties 5+1 evaņģelizācijas grupiņā? Mums draudzē ir divpadsmit piecu cilvēku grupas, kurās ir plus mīnus pieci cilvēki, kuri regulāri strādā kā komanda, lai ietu pie cilvēkiem un glābtu neglābtos. Vai Dievs ir uz tevi runājis, vai nav, ka vajadzētu tur piedalīties. Varbūt tev ir laiks tur ielekt? Varbūt ir laiks kļūt pieaugušam? Varbūt ir laiks uzņemties savu kalpošanu mājas grupiņā, draudzē? Tu neredzi nekādas vajadzības? Pajautā vadītajam! Varbūt ir laiks sākt mācīties Bībeles skolā? Varbūt ir laiks beidzot iziet inkaunteru? Varbūt vajag iziet vēlreiz? Varbūt ir laiks beidzot uzsākt savu biznesu? Varbūt pietiek tikai sapņot par to, ka tu reiz varētu nopelnīt vairāk naudas, bet ir laiks sākt reāli rīkoties, izstrādāt kaut kādus biznesa plānus un sākt reāli darboties, un pelnīt vairāk? Varbūt ir laiks beidzot pārtraukt, ka māmiņa vai tētiņš par tevi gādā? Varbūt ir laiks sākt pašam savu dzīvi un gādāt par sevi – kļūt pieaugušam. Pie pieaugušiem cilvēkiem ģimenēs vajadzētu būt tā, ka tad, kamēr tu esi maziņš, pats par sevi neatbildi, vecāki par tevi rūpējas. Tad tu kļūsti pieaudzis, uzņemies atbildību un rūpējies jau par savu ģimeni un vecumdienās, kad tavs tētis un mamma ir veci, tu rūpējies par viņiem. Tātad tie vecāki, kas neizaudzina savus bērnus tādus, kas spēj uzņemties atbildību, izaudzina to, ka viņiem nepienākas vecumdienu aprūpe. Jūs tā izaudzinājāt savus bērnus! Ko tu sēsi, to pļausi. Kāpēc, lai tavs dēls vai meita par tevi rūpētos, ja tu neesi viņam iemācījis to darīt? Viņš jau pats par sevi nav iemācīts uzņemties atbildību un joprojām lielais dēliņš un lielā mietiņa guļ mājās, zviln un skatās seriālus un tu viņu baro.
Laiks kļūt pieaugušiem un rūpējies par saviem bērniem – audzini viņus tā, lai viņi uzņemas atbildību. Un grupu vadītāji grupiņās – audziniet jaunos kristiešu tā, ka viņi paši spēj uzņemties atbildību, nevis katrā jautājumā izpilda tavas norādes. Palaid viņus! Palaid tos, kurus var palaist.
Kad es sadalīju savu mājas grupiņu, tad es šiem cilvēkiem zvanīju katru nedēļu, mums bija daudz un dažādi sadraudzības pasākumi. Šobrīd es zvanu reizi divās nedēļās. Un vispār šomēnes es savējiem piezvanīju tikai reizi mēnesī. Viņi ir kļuvuši pastāvīgi. Un ja kādam kaut ko ļoti vajadzēs, viņi paši piezvanīs.
Kā ir jaunajās ģimenēs, kur tikko apprecas? Pie mazākajām problēmām meitiņa skrien pie mammas. Taču, kāpēc meitai vai dēlam ir jāskrien pie vecākiem? Tu taču esi uzņēmies atbildību par savu jauno ģimeni. Kam tev tagad tētiņš un mammīte!
Laiks kļūt pieaugušiem. Varbūt ir laiks sākt dot Dievam desmito tiesu? Katru svētdienu šeit to stāsta. Varbūt ir laiks sākt dzīvot svētu dzīvi un pārtraukt skatīties pornogrāfiskas filmas, vai iztēloties savā prātā dažādus seksuālos partnerus? Varbūt ir laiks pielikt punktu netiklībai un pārtraukt ārpus laulības sakarus? Varbūt ir laiks kļūt pieaugušiem un pārtraukt kopdzīvi nereģistrētā laulībā? Varbūt ir laiks pārtraukt lietot alkoholu? Pat ja tu, nedzērājs vari atļauties iedzert vīna glāzi, tad kristietis būdams, kādu tu piemēru parādi citiem, kuriem ir problēmas ar alkoholu, un kuri dēļ šīs vienas vīna glāzes labākajā gadījumā pārtrauks dzert tikai pēc gada? Varbūt ir laiks pielikt punktu visām „pieklājības glāzītēm” dažādās viesībās? Varbūt beidzot ir jāsāk būt veselam, un jāpārtrauc domāt par sevi kā par slimu un nevarīgu cilvēku? Jāsāk domāt par sevi tā, kā saka Dieva vārds: „Esmu dziedināts”, un jāsāk dzīvot tādu dzīvi kā veselam cilvēkam!
Varbūt ir laiks atmest kaitīgos ieradumus un pārtraukt smēķēt vai lietot narkotikas? Varbūt ir laiks izbeigt lietot narkotikas un kļūt pieaugušam? Un pats svarīgākais, varbūt beidzot ir pienācis laiks pieņemt Jēzu, kā savu personīgo Glābēju? Laiks ir kļūt pieaugušam.
Jēzus māca mums būt patstāvīgiem. Viņš māca arī to, ka ir normāli kādu laiku būt bērnam. Mēs nākam pie Jēzus kā bērni, taču mēs katrs augam savādāk un tam augšanas laikam nevajag būt pārāk ilgam. Pretējā gadījumā mēs paliekam uz otru gadu un kļūstam par tiem apvainotajiem un gudrajiem, un traucējošiem.
„Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.”” (Marka 9:19)
Mācekļi nevarēja izdzīt ļaunu garu no epileptiķa. Un Jēzus pārmet mācekļiem un cilvēkiem apkārt. Viņš pārmet, cik ilgi tas tā turpināsies? Cik ilgi jūs nespēsiet darīt to, kas jums ir jāizdara? Jēzus skatās uz mācekļiem, kā uz bērniem, kuriem ir jākļūst patstāvīgiem. Pretējā gadījumā Viņš tā neteiktu. Kāpēc Viņš tā teiktu uz mācekļiem?
Jēzus gaidīja, ka viņi kļūs pieauguši. Jēzus arī no mums sagaida, ka kļūsim pieauguši un izpildīsim ne tikai to, ko norāda, bet izdarīsim vēl vairāk – izrādīsim iniciatīvu. Ka mēs nedarīsim draudzē kaut kādus pienākumus vai kalpošanu tikai tāpēc, ka mācītājs tā teica, bet tāpēc, ka paši izrādām iniciatīvu un vēlamies to darīt. Ir ļoti liela atšķirība, vai tu esi vienkārši izpildītājs, vai pats izrādi iniciatīvu.
„Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.”” (Marka 9:29)
Jēzus ļoti labi zināja, ka mācekļi vēl nav iemācījušies normāli gavēt. Un kamēr tas nebija noticis, viņi nevarēja izdzīt ļaunus garus. Viņš sagaidīja, ka viņi iemācīsies daudzas lietas, bet viņi ir bērni, kuriem ir jākļūst pieaugušiem.
„Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.” (Marka 4:37)
Jūrā cēlās liela vētra un laivā gāzās lieli viļņi, bet Jēzus gulēja uz spilvena laivas galā un mācekļi, Viņu modinot, sacīja: „Mācītāj, vai tu nebēdā, ka mēs ejam bojā?” Jēzus uzmodies un mierīgs apsauca vētru, un jūra kļuva mierīga kā spogulis. Un mācekļi izbijušies teica Jēzum : „Mēs Tev kalposim, un nekad Tevi neatstāsim”.
„Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”” (Marka 4:40)
Jēzus sagaida, ka Viņš var mierīgi gulēt un kāds – Pēteris, Jānis, Jēkabs vai kāds cits no mācekļiem vētras laikā pats piecelsies kājās un teiks: „Jēzus vārdā, vētra mierā!”, vētra rimsies, un ūdens kļūs mierīgs kā spogulis. Lūk, ko Viņš no mums sagaida, ka mēs no bērniem kļūsim par pieaugušiem. Viņš skatījās uz viņiem, Viņš audzināja viņus, un darīja to pareizi. Sākotnēji lika izpildīt norādījumus, līdzīgi kā bērniem ģimenē, vienkārši liek izpildīt norādījumus, disciplinē. Tāpat arī draudzē, kur sākumā, ja kaut ko nesaproti, vienkārši dari, kā māca, paklausi vadītājam. Un pienāks kaut kāds brīdis, kad tev pašam būs jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un būs jākļūst patstāvīgam. Pienāk laiks, kad, izpildot kādu pienākumu draudzē vai evaņģelizācijas pasākumos, tu pats no Dieva saproti, ka gribi to darīt pats, nevis tāpēc, ka tev liek to darīt. Tev pašam ir iekšēja vēlme to darīt, neatkarīgi no tā, vai kāds draudzē to grib vai negrib darīt. Tā ir Dieva pavēle: „Ejiet un dariet par mācekļiem.”
Protams, tas nenozīmē, ka mēs visi tagad varam darīt ko un kā gribam. Viss ir tajās robežās, kā draudzē iekārtots. Vai tu zini, cik daudz vietas ir šajās robežās? Piemēram, tu pieņem lēmumu atvērt mājas grupiņu, bet tu padomā kādas tev izpausmes iespējas. Tev pat domas neiet tik tālu. Tev neļauj izpausties? Dodu atļauju sākt grupiņu! Jāpadomā, kā pievest jaunus cilvēkus, kā evaņģelizēt un kā izlūgt. Vai tev visu vadītājs var pateikt? Vai viņš tev visur ies līdzi? Nē! Lūdzu, izpaudies, te ir tik daudz iespēju izpausties.
„Bet tas Viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”” (Lūkas 22:33)
Pēteris bija pārliecināts, ka ies ar Jēzu cietumā un nāvē, bet Jēzus saka: „Tu vēl šonakt mani aizliegsi. Vēl gailis nebūs dziedājis trīs reizes, kad mani aizliegsi.” Kāpēc Jēzus tā prognozēja? Jo Viņš zināja, ka Pēteris ir vēl bērns. Viņam kaut kā vēl pietrūkst, viņš vēl nevar pilnībā par sevi atbildēt.
Caur visiem šiem vārdiem, ko es runāju, Svētais Gars pats runā. Paralēli tam, ko es pats jums saku un domāju, arī pats Svētais Gars runā uz tavu sirdi. Tu vari dzirdēt priekš sevis tādas lietas, ko es pat neesmu teicis vai domājis. Dievs pats runā uz tevi. Mācies arī klausīties caur rindiņām, ko es runāju un ieklausies, ko tieši Dievs grib tev pateikt, bet paturi arī prātā sprediķa galveno domu.
Pēteris nebija gatavs. Pēterim likās, ka viņš ir pieaudzis, bet Jēzus redzēja, ka viņš vēl nav pieaudzis. Bet pienāca laiks, kad Pēterim bija jākļūst pieaugušam.
„Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.” (Jāņa 21:18)
Jēzus atstāja savu grupiņu, kuru Viņš bija iesācis, faktiski visu sava mūža darbu, Viņš atstāja vadīt Pēterim, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka Pēteris kļūs pieaudzis. Nav tālu tas brīdis, Pēteris kļūs pieaudzis. Un Pēteris vecumdienās tiešām gāja un labprātīgi atdeva savu dzīvību. Viņu piesita krustā ar galvu uz leju. Vecumdienās viņš varēja nomirt Jēzus dēļ. Pirms tam viņš to nevarēja, jo bija vēl bērns, bet vecumdienās viņš to izdarīja.
„Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa 14:26)
Vai tu zini, kad Pēteris kļuva pieaudzis? Tad, kad saņēma Svēto Garu, kad Jēzus viņu atstāja. Jēzus nomira pie krusta, Viņš augšāmcēlās, tika uzņemts debesīs, un atstāja mācekļus vienus. Bet Viņš teica: „Jūs pavisam vieni nebūsiet, bet es sūtīšu jums Savu Svēto Garu, un tas jums atgādinās par Mani, ko Es jums esmu sacījis.”
Jēzus vairs nav taustāmā veidā, viņi vairs nevar vētras laikā pieiet pie Jēzus un teikt: „Jēzu tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un viņi skaidri zināja, ka Jēzus piecelsies un teiks: „Ak, mani mazticīgie bērni! Klusu vētra! Mierā!” Jēzus ir prom, bet Svētais Gars ir, lai atgādinātu mums Jēzus vārdus un Jēzus darbus. Kamēr Jēzus bija tur, tikmēr viņi to nedarīja. Viņiem pašiem bija laiks nostāties uz savām kājām un teikt: „Jūra mierā.”
„Bet nāks dienas, kad līgavainis no tiem taps atņemts, tad tie gavēs tanīs dienās.” (Marka 2:20)
Farizeji prasīja, kāpēc Jēzus mācekļi negavē, un Jēzus saka: „Kamēr Es esmu ar viņiem, viņiem nevajag gavēt, bet kad Es tikšu paņemts prom, atstāšu Savu Garu, viņi atcerēsies manus vārdu un gavēs, jo citādi tie nepastāvēs.”
Tev ir laiks pašam uzņemties atbildību un kļūt pieaugušam! Aleluja! Un grupu vadītājiem ir jāskatās un jāpavēro cilvēki uzmanīgi. Kur cilvēkam jākļūst pieaugušam, palaid viņu brīvāk, palaid vaļā, dod atbildību pašam. Viņš jau nav mans vai tavs īpašums, bet gan Dieva īpašums. Viņam pašam ir savas personīgas attiecības ar Dievu un mums katram ir savas. Šo sprediķi nevar tulkot tā tikai šī sprediķa kontekstā. Jā kāds cilvēks paņems tikai šo manu sprediķi un noklausīsies, tad viņš var arī nojūgties. Šī svētruna jāaplūko visas mūsu mācības kontekstā. Draudzes kārtība, struktūra – viss ir pareizi. Mēs zinām Dieva vārdu, kā visam ir jābūt, taču, mēs paši katrs esam personība, katrs paši Dieva vadīti. Mēs neapslāpēsim Svēto Garu un neapslāpēsim cilvēkos iniciatīvu, to uguni, kas ir pašos, ka mēs katrs varam izpausties. Mums ir mājas grupiņa Balvos, kur šobrīd ir 20 līdz 30, cilvēki. Reiz tur bija cita vadītāja, kura izvēlējās atstāt kalpošanu un šos cilvēkus. Tajā brīdī kāda cita māsa uzņēmās atbildību. Vienkārši, nebija kas to dara. Mēs viņai piedāvājām, un viņa piekrita. Un tagad, paskatoties uz viņas kalpošanu, cilvēki paliek vairāk, un ne jau 5 vai 10, bet 20 līdz 30. Tā viņa uzņēmās atbildību, piespiedu kārtā. Faktiski, viņa tika izmesta kā no laivas un viņai nācās kļūt pieaugušai. Daudziem bērniem notiek dažādas traģēdijas, īpaši, kad ir kara laiks, viņi zaudē vecākus un bērniem pašiem nākas uzņemties atbildību. Tā viņi kļūst pieauguši. Ir laiks kļūt pieaugušam! Cik ilgi tu urbināsi degunu?
Kad Jēzus tika paņemts prom, Viņš atstāja mācekļus vienus, bet ne pilnībā vienus, Svētais Gars atnāca, mājoja viņos un viņu vidū, un atgādināja Jēzus vārdus. Un, viņi paklausīja Jēzum, nevis kā, kad Viņš miesā bija vadītājs, viņi paklausīja Viņam caur Svēto Garu paši. Vai tu saprati atšķirību? Jēzus ir cilvēks, un vienlaicīgi Dievs. Viņš virs zemes vienlaicīgi bija kā Dievs un kā cilvēks. Mācekļi paklausīja Dievam, caur savu vadītāju – Jēzu Kristu, caur cilvēku. Jēzus pateica: „Dari to,” viņi darīja to, pateica: „Nedari to,” un viņi nedarīja. Taču, pēc augšāmcelšanās un pēc Svētā Gara saņemšanas viņiem Dieva Gars atgādināja Jēzus vārdus un viņi paši darīja to, ko Jēzus teica, paši. Tev ir Svētais Gars, draugs! Tev ir Svētais Gars, un Viņš atgādina to, ko Jēzus ir teicis par Viņa gribu. Un pareizs motīvs, kāpēc tu kaut ko dari vai nedari ir, tāpēc, ka tu pats dzirdi no Dieva un pats dari, un pats izrādi iniciatīvu, nevis, ka tevi ir jāpierunā, vai jāuzspiež.
Mana meitiņa no rītiem pieceļas vēl precīzāk nekā es. Viņa sešos ir augšā, bet es reizēm noguļu līdz septiņiem. Bija laiks kad es viņu vienkārši mācīju, pārbaudīju un kontrolēju. Atvēru durvis – ir piecēlusies, nav piecēlusies. Tagad, es varu nepiecelties, viņa ir piecēlusies. Jo mana meitiņa kļūst pieaugusi. Kaut kādus gadus atpakaļ palaidu uz skolu Siguldā. Pēc nedēļas, apmēram, braucam ar sievu tieši garām skolai. Viņa sēž parkā, puiši apkārt, cigarete zobos un alus bundža rokās. Meitiņ…! Internetā, nezinu ar ko, kad un kur sarakstās un ar ko tur sazvanās. Nemāk ne ar telefonu, ne internetu apieties, vienmēr kaut kur iebrauca, pat policija bija jāiesaista, citādi jau nopietnus draudus saņēmām. Iet kaut kādās ask.fm, kaut kādos sliktos saitos, kaut kāds maniaks vēl uzradies. Un kā rīkojās tētis? Meitiņa parasti palika tāda dīvaina. Meitiņai istabas durvis vienmēr bija vaļā. Internets ir, telefons ir. Viss ir. Un tad meitiņai pēkšņi tās durtiņas ciešāk, arvien ciešāk līdz pavisam istabas durvis ir jau ciet. Tētiņš bija jau mazāk vajadzīgs, bet tad, kad to tētiņu vajadzēja, tad bezmaz ar varu vajadzēja to mīlestību. Kad viņa prasīja kaut ko no manis, varēja redzēt, ka viņai kaut kas neveselīgs ir iekšā. Es prasīju: „Kas ir, dod šurp telefonu!” Iedeva telefonu. Es atšķiru vaļā, nu kā tad, tur garā sarakste ar kaut kādu puisi. Tas bija pirms kādiem četriem gadiem. Bezmaz vai jau cilvēks šausies nost, griezīs sev kaut ko nost un pašnāvību izdarīs, ja nemīlēs viņu. Viss, tur jau nenormālā mīlestība. Viņam tas bija tuvu uz tā sliekšņa. Ko darīja tētis? Atņēma telefonu. Ja nemāk rīkoties, telefona nav. Internetam tika uzlikta kontrole. Tika iekšā tikai mūsu kristuspasaulei.lv mājas lapā un vēl tur bija kaut kas. Nekādi e-pasti, nekas. Pagāja laiks, no sākuma kāds mēnesis bija tāds dīvains. Pagāja kādi trīs mēneši, meitiņa smaidīga, viss ir baigi normāli. Pagāja atkal kāds pusgadiņš, atkal dīvaina paliek. Saku: „Kas ir? Taisi vaļā savu internetu un rakstamdraugiem.lv tavu paroli.” Skatāmies, kas tur ir. Attaisām vaļā, nu kā tad, atkal ir visas tās stulbības, dīvainības un fotogrāfijas. Ko tētis darīja? Atkal internets nav, nekas vairs nav.
Es esmu dzirdējis, ka ērgļi tā darot, kad viņi māca lidot savus mazuļus. Viņi izmet no ligzdas viņus un tie krīt, un ja mazulis nesāk lidot, ērglis noķer viņu uz muguras un paceļ augšā. Atkal pēc laika izmet un māca lidot, kamēr viņš tiešām patstāvīgi sāk lidot. Un tā es mācīju lidot savu meitiņu. Un izskatās, cerams, ka ir iemācīts. Tagad ir telefons un internets bez ierobežojumiem, un pagaidām problēmu nav. Ja arī būs, tad nu ir jau 21 gads, tētis jau vairs telefonu nost neņems un internetu arī vairs neaizliegs, jo ir laiks jau pašai būt atbildīgai, es no savas puses esmu visu izdarījis. Bet sankcijas būs, tikai citāda veida, ne tik bērnišķīgas. Lūk, tā notiek.
Tā arī Jēzus audzināja savus mācekļus, viņš ļāva kļūdīties un pašiem izvēlēties. Nopietnākās lietās viņus konkrēti ierobežoja. Mācīja lidot, kamēr viņi kļuva patstāvīgi. Arī mums šai draudzē, kristiešiem, ir laiks kļūt pieaugušiem un pašiem jāuzņemas iniciatīva un atbildība par visu. Manai meitai nav jāsaka, ka jālūdz Dievs vai jālasa Bībele, viņa visu to pati dara, kaut kādreiz, kad viņa bija maziņa, viņa bija jāmāca, viņai tas vienkārši bija jāliek darīt. Noliku laiku un atprasīju pēc tam: „Nu, ko tu lasīji Bībelē?” Viņai nebija iespējas nelasīt, jo es visu atprasīju, pie galda brokastīs. Tagad tā ir tāda pašsaprotama lieta. Kāpēc? Tu iesākumā vienkārši audzini, bet pēc tam cilvēks pats sāk saprast un viņš izveido savas attiecības ar Dievu. Ne tikai Dievs caur tēti, bet pašai Dievs. Tā kā Dievs ir ne tikai caur vadītāju, bet arī pašam Dievs tev ir draugs. Iniciatīva ir griba no tevis, tāpēc no katra no jums es gribu vairāk iniciatīvu, ka mēs izdarām ne tikai to, ko vajag, ne tikai to, ko uzdeva, bet vairāk, un ka tu nāc ar savu iniciatīvu – kā visu uzlabot un pilnveidot.
Lūk, Saldus draudzes vadītāja. Nesen, kādā telefona sarunā viņa teica: „Es gribu sākt grupiņu kādā ciematā blakus Saldum – Šķēdē.” Es saku: „Ok, uz priekšu!” Malacis! Tā ir pašiniciatīva. Es gribu sākt grupiņu, ne tikai te Saldū, kur mācītājs teica, ka vajag vadīt grupiņu, nē, es gribu vēl, es gribu vairāk cilvēkus. Viņai ir pašai savas attiecības ar Dievu. Protams, viss notiek tajās robežās, kurās mēs kā draudze ejam. Un, ja draudze neiet Dieva gribā, ko tad tu darītu, ko? Ja pēkšņi draudze izmaina kursu, un neiet Dieva gribā un, ja tev nav savas attiecības ar Dievu, kur tad tu paliksi, kur tevi aizvedīs? Tevi aizvedīs, tur kur nebūtu jānonāk. Kā es gribētu, lai kāds, no manas komandas, un ne tikai no komandas, bet kāds no draudzes, no jauniem vadītājiem nāktu pie manis un teiktu: „Es gribu atvērt grupiņu tajā Rīgas rajonā vai tajā Rīgas rajonā. Es gribu vienā rajonā uztaisīt tādu pasākumu un uzcelt pat draudzi.” Iedomājies, ne tikai grupiņu, bet jau kaut ko plašāku. Es, protams, to pafiltrētu, bet es ļoti to novērtētu. Ja tev ir pašam savas spēcīgas attiecības ar Dievu, tev ir jābūt pašiniciatīvai, ja tu esi pieaudzis, tev ir jābūt atbildībai un iniciatīvai. Ne tikai to, ko draudzē rāmīšos darām, bet vairāk.
Pašā sākumā, tikko iznācis no cietuma, es gāju Limbažu draudzē. Es gāju pie mācītāja un jautāju: „Kur un kā jādod desmitā tiesa?” Jo es lasīju Bībeli un man bija personīgas attiecības ar Dievu. Viņš teica: ”Nav jādod, mēs tam neticam, ja gribi, vari dot.” Ko darīja Mārcis? Viņš nedarīja to, ko teica mācītājs, viņš darīja to, ko teica Dievs. Mārcis Jencītis turpināja dot desmito tiesu. Katru latiņu, katru kapeiku es atdevu desmitajai tiesai plus vēl ziedojumu pa virsu. Taču mācītājs teica, ka nevajag dot. Ko nu? Ja es būtu paklausījis mācītājam un nedotu desmito tiesu, vai Dievs būtu mani svētījis, vai Dievs būtu mani vispār tālāk vedis? Mēs kalpojām kopā ar vienu brāli. Mēs braucām abi uz kādu ciematu un sludinājām, spēlējām dziesmas un dziedājām. Vai man kāds to draudzē lika darīt? Tur vispār neviens neko tādu nedarīja, bet mēs to darījām. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija mūsu pašu iniciatīva. Dievs saka: „Ejiet un sludiniet visai Radībai!” Un ja man mācītājs to nepasaka, es pats to saprotu no Dieva. Man vienmēr bija liecības. Tur bija tāda kārtība, ka no rīta vienmēr bija jāpiezvana mācītājam, ja tu gribēji liecināt. Gandrīz katru reizi es zvanīju un teicu: „Mācītāj, man ir liecība.” Man ļāva liecināt, un es vienmēr liecināju un sieva par mani priecājās. Šī liecināšana beigu beigās pārvērtās par sludināšanu. Viss sāka apaugt ar rakstu vietām un tā sākās mana sludināšana. Un, no kurienes tā sākās? No manas iniciatīvas – es gribu darīt Dieva gribu, es gribu kalpot, es gribu sludināt!
Reiz notika kaut kas, kas personīgi man bija liela nelaime. Ārzemju kristieši palīdzēja organizēt jauniešu nometni, un es teicu: „Es gribu kalpot un darīt vienalga ko tajā nometnē.” Mani jauniešu vadītājs paņēma līdz uz Rīgu. Un ārzemju vadītāja iepazinās ar mani un ar visiem pārējiem. Ko es tur varēju darīt? Man par sevi bija viss jāpastāsta, un, es saņēmu atteikumu. Es gribēju būt sporta instruktors, nu kaut vai palīgs, vienalga kas, pieskatīt, lai neklīst neviens, vienalga ko darīt, bet man atteica. Cik es biju nelaimīgs! Man tiešām bija grūti to pārdzīvot. Bet vai tev būtu grūti to pārdzīvot? Ja tev vienu dienu pateiktu, ka šodien nevajag iet evaņģelizēt, tev būtu grūti to pārdzīvot? Nu, šodien „pieci plus viens” evaņģelizācija nebūs. Un tava reakcija, visticamāk, būs tāda: „Uh, vismaz vienu nedēļu varēšu atpūsties!” Draugs, atpūsties varēsi zārkā, debesīs, pareizāk sakot! Tava miesa būs zārkā, bet, tu pats būsi debesīs. Un arī tur tā īsti nevarēs atpūsties, būs jāslavē Dievs, vai ne? Kas vēl tur būs? Tur viss kaut kas būs, mēs jau mācījāmies. Gribi uz debesīm? Jā!? Allelujā! Cik es biju nelaimīgs, ka man neļāva kalpot! Man ļoti gribējās kalpot.
Nākamā epizode. Turpat Limbažos tikko tika atvērta jauna draudze. Pirmo reizi kad atnācu, paskatījos, kas tur ir, un man viss bija skaidrs. Pavisam noteikti, tā bija mana vieta. Pagāja tikai daži mēneši. Es biju evaņģelizācijā, kur kalpoja kāds populārs ārzemju evaņģēlists, lasīju grāmatas par atmodām. Skatījos, kā viņš sludināja, lūdza, cilvēku masas krita gar zemi. Es ņēmu vēl grāmatas un sāku lasīt par dziedināšanu un tamlīdzīgām lietām, un skatījos ko viņi tur dara. Man ļoti gribējās kaut ko darīt, bet, es sapratu, man nereāli dabūt šādu kalpošanu. Un vienreiz, es saņēmos un gāju pie sava mācītāja un viņam teicu: „Es gribu sarīkot Limbažos evaņģelizāciju, uztaisīt reklāmu pa visu pilsētu, uzaicināt cilvēkus.” Un es jau sapratu, ne jau es tur varēšu kalpot, bet vismaz varbūt atļaus organizēt, bukletus dalīt, nu varbūt atļaus man kaut ko darīt. Un viņš tā mierīgi: „Labi.” Brīdi bija klusums un es teicu: „Bet es pats gribu tur sludināt.” Bija klusums un mācītājs teica: „Labi.” Kāds man bija prieks, kāda man bija enerģija, kāds svaidījums un dzīvesprieks parādījās! Tā bija mana pirmā evaņģelizācija, kuru es pasludināju toreiz, un caur tām visām, līdz šim brīdim, arī draudze, faktiski, ir uzcelta. Bet tā viss sākās. No kurienes viss sākās, draugi? No manām personīgām attiecībām ar Dievu! Man neviens neteica kaut ko tādu darīt. Man neviens nepavēlēja un nemācīja to darīt, tā bija mana iniciatīva. Man ir Svētais Gars. Mans Svētais Gars atgādina Jēzus vārdus.
Es zinu ko Jēzus darīja – Viņš gāja un sludināja, Viņš lūdza par slimajiem, Viņš izdzina ļaunus garus, Viņš sludināja pūļiem un audzināja mācekļus. Lūk, man ir Svētā Gara balss un es sekoju Dievam līšus, skriešus, tupus, sēdus, ar zobiem un nagiem, bet uz priekšu. Ja es būtu palicis savā pirmajā draudzē, nebūtu izrādījis iniciatīvu, draugi, tu šeit šodien nebūtu. Un tik daudz dzīves nebūtu izmainītas. Mārtiņš būtu dzēris savu šņabi. Kas būtu ar bērniem, kas būtu ar sievu? Būtu šķīrušies un bērni būtu bez vecākiem. Kur būtu Vitālijs? Kur būtu Evita savā depresijā un mazvērtībā?
Kāds brālis man atrakstīja vēstulīti. Es izlasīšu vienu rindkopu: „Labdien mācītāj, es skatos atpakaļ, un redzu, kā mana dzīve mainījusies caur tevi.” Tātad, Dievs maina mūsu dzīves, bet ne jau bez kalpotājiem, un tiem cilvēkiem, kas tavā dzīvē ielikti. Vēstulē tālāk ir daudz pateicības un interesantas lietas, ko mēs realizēsim varbūt nākotnē. Cik labi, ka es nepaliku tur, tad es tagad būtu reliģiozs kristietis. Un diez vai man būtu personīgas attiecības ar Dievu. Varbūt būtu atpakaļ savā vecajā dzīvē.
Man tev viens jautājums jāuzdod, patiesībā vairāki. Pirmais jautājums: „Kas Dāvidam lika cīnīties ar Goliātu?” Tētis, Sauls, Ķēniņš, brāļi piespieda, grupas vadītāji teica, ka jādara, mācītājs teica, ka jādara? Kurš lika viņam cīnīties ar Goliātu? Neviens viņam nelika. Viņš pats izrādīja iniciatīvu. Puišelis bija pieaudzis. Cilvēki jau gados – 50 vai 60 gados vēl ir bērna prātā. Bet tur, viņš vairs nebija pusaudzis, viņš bija jauneklis, un viņš ticēja Dievam, ka Viņa spēkā var pieveikt Goliātu, un viņš to izdarīja. Viņam bija savas personīgās attiecības ar Dievu. Zini, ko viņš teica Saulam? Viņš teica: „Es tēva ganībās esot, lāci esmu pieveicis, lauvu esmu pieveicis. Es ganīju tēva avis. Kad lauva nozaga manu avi, es sekoju tai pa pēdām, es to notvēru, nogalināju un avi atņēmu. Es lauvu nogalināju, lāci nogalināju un šis neapgraizītais filistietis – Goliāts, būs kā viens no tiem.” Es domāju, ka Sauls redzēja tās trakās acis viņam. Vēl jautājums: „Kas lika Dāvidam, ganu zēnam, lauvas vajāt, kurš lika ar lāci cīnīties?” Ja nāk lauva un nozog vienu avi, vai tiešām tētis lika ar lingu vai koku skriet pakaļ lauvai vai lācim, un atņemt viņam laupījumu? Vai tētis lika kaut ko tādu dēlam darīt? Kas viņam to lika? Draugs, viņam bija savas personīgas attiecības ar Dievu! Viņš pats izrādīja iniciatīvu! Un iedomājies visu to lielo armiju. Israēla armija stāvēja un baidījās no Goliāta. Bet te – iznāca Dāvids. Redzi, pārējie karavīri izpildīja tikai norādījumus. Ķēniņš atveda mūs visus un sapulcēja mūs visus, bet kurš cīnīsies? Neviens necīnīsies, jo visiem ir bailes. Viņi nevar vairāk izdarīt kā tikai to, ko pasaka, un to pašu nevar izdarīt. Bet tiem, kam ir pašiniciatīva, viņi spēj daudz vairāk, un uzveic Goliātu. Un ko brāļi teica, kad Dāvids atnāca uz kara lauku? „Mēs zinām tevi, tavu viltību, tu atnāci paskatīties filmu par karu. Tu atnāci noraudzīties kara darbībā.” Redzi, vecākie brāļi, kas paši nespēja cīnīties ar Goliātu. Nu ko tu te iedomājies, kas tu tāds esi, paskaties, ar kādu mašīnu viņš brauc!” Vienmēr kaut kas nebūs labi pie šiem mācītājiem, pie šiem kalpotājiem, pie šiem cilvēkiem, vienmēr tevi bakstīs kāds reliģiozais farizejs. Nebaksta? Padomā vai esi uz pareizā ceļa. Bet te jau vairāk vai mazāk baksta, vai ne? Nākamais jautājums. Vai tu atceries no Apustuļu darbiem tādu sievieti, vārdā Lidija – purpura pārdevēju?
„Bet, kad viņa un viņas nams bija kristīti, viņa lūdza, sacīdama: “Ja jums šķiet, ka es ticu Tam Kungam, tad nāciet manā namā un palieciet tur!” Un viņa mūs gauži lūdza palikt.” (Apustuļu 16:15)
Tikko Pāvils atgrieza pie Dieva šo sievieti Lidiju un vēl citus cilvēkus. Kāpēc viņa grib uzņemties rūpes par apustuļiem un atvērt savu namu draudzei vai grupiņai? Vai Pāvils to prasīja viņai? Viņa lūdzās: „Nāciet manā namā.” Draugs, ja tu tiešām esi pieaudzis cilvēks, tu iesi pie sava līdera un teiksi: „Lūdzu, lūdzu es gribu savā mājā mājas grupiņu!” Ja tu tiešām esi pieaudzis cilvēks, pieaudzis Kristū, tu nāksi pie mācītāja un teiksi: „Lūdzu, lūdzu, lūdzu es gribu sarīkot dziedināšanas dievkalpojumu Ķengaragā vai kaut kur citur, es gribu to izdarīt, lūdzu!” Nu vismaz nāc un paprasi man to. Varbūt, ka ir laiks. Ja tu no Dieva to esi dzirdējis, varbūt es arī dzirdēšu to pašu. Mēs taču varam vairāk! Un nevaram tāpēc, ka nav iekšējas iniciatīvas, nav šīs pašiniciatīvas. Mēs gaidām norādes. Ja pateiks, tad izdarīs, ja nepateiks, tad man nevajag darīt. Ieraudzīji sevi visā šajā stāstā? Mēs pārsvarā darām tikai tik, cik noliktas robežas. Draudzē notiek „pieci plus viens” evaņģelizācija, nu tagad pieciniekam jāatnāk un jāatzīmējas. Priekš kam vajag tev to atzīmēšanos? Ja tu pats to negribi, ej, sēdi mājās un attīsties, marinē gurķus, vāc kartupeļus, dari ko tu gribi, vāri sautējumu, putru, ēd, darbojies, skaties filmas, ej pastaigās!
Pāvils atgriezās pie Dieva un tūdaļ viņš sludināja par Jēzu sinagogās, ka Viņš ir Dieva Dēls.
„Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Apustuļu 9:19-20)
Kad Pāvils sāka kalpot un sludināt? Tūdaļ pēc atgriešanās. Jautājums: „Kas viņam to lika darīt, kas Pāvilam lika sludināt, kur ir Pāvila panākumu atslēgas?” Pašiniciatīva un pašam savas personīgas attiecības ar augšāmcelto Jēzu Kristu. Viņš pats dzirdēja no Dieva, viņš pats pieņēma lēmumu un darīja, tūdaļ, nevilcinoties. Viņš bija pieaudzis cilvēks trīs dienās. Iedomājies, trīs dienās izauga! Tātad nepieaudzis cilvēks ir tas, kam nav iniciatīvas. Pieaudzis ir tas, kurš sāk jau izrādīt iniciatīvu. Pāvils teica:
„Esmu pateicīgs Tam, kas darījis mani spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai (…)” (1.Timotejam 1:12)
Kurš Pāvilu iecēla kalpošanai? Viņš teica: „Pateicos Dievam, ka viņš mani iecēlis kalpošanai.” Tu zini, kā notiek iecelšana kalpošanā? Vispirms Dievs aicina tevi, tu saproti: „Es gribu kalpot draudzē, es gribu vadīt grupiņu vai darīt to vai to.” Pēc tam, tu runā ar mācītāju, runā ar grupas vadītāju un viņš apstiprina tavu vēlmi. Viņš redz, ka tava vēlme ir īsta. Ir tādas vēlmes, kas nav pareizas, kas grib kalpot draudzei tikai pašlabuma meklēšanai, sevis celšanai. Mums te ir bijuši gadījumi. Ja ir patiesa vēlme kalpot, Dievs ieceļ un draudze apstiprina. Saki: „Dievs ieceļ un draudze apstiprina.” Apustuļu darbos ir skaidri rakstīts, ka Svētais Gars ieceļ un draudze apstiprina kalpošanu.
„Antiohijas draudzē bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Simeons, saukts Nigrs, kirenietis Lūkijs un Manaēns, kas bija uzaudzināts ar tetrarhu Hērodu, un Sauls. Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tad viņi gavēja un lūdza Dievu, un, tiem rokas uzlikuši, tos atlaida. Bet viņi, Svētā Gara izsūtīti, aizgāja uz Seleukiju un no šejienes pārcēlās uz Kipru.” (Apustuļu 13:1-4)
No kurienes iniciatīva rodas? No kurienes rodas tas, ka tu pats gribi atbildēt par sevi, par savu rīcību, ka tu pats vēlies kalpot, pats vēlies degt, un pats arī dedzi priekš Dieva? Un ka tev nevajag vienmēr norādīt, ka tu izdarīsi vairāk, nekā tev parāda. Un tu pats vilksi, un tu pats būsi lokomotīve. Iniciatīva rodas no stiprām, personīgām attiecībām ar Dievu. Tas ietver arī Dievkalpojumus un grupiņas. Pirmkārt, tas ir tavs lūgšanu kambaris, Bībele un lūgšanas. Otrkārt, tu redzi Dieva vārdā viņa gribu, pieņem lēmumu un dari. Lūk, no kurienes ir iniciatīva. Tu redzi Dieva vārdā un tā ir Viņa griba, tad pieņem lēmumu un vienkārši to dari. Kristietība ir ļoti vienkārša. Ja man negribas izrādīt iniciatīvu, zini ko es daru, es piespiežu sevi to darīt. Tu zini, ka mēs jau vairākus mēnešus mācamies Bībeles skolā. Tu mācies un gatavo mājas darbus un klausies, kas arī prasa laiku un pūles, bet man tas viss ir jāsagatavo un tas lērums ir jāizlasa. Man galva kūp, acis sāp un galva sāp no datora, un ne tikai no datora, bet arī no skaļas mūzikas. Es te nežēloju sevi šajā brīdī, bet es saku, ka tas kaut ko prasa, un tad, kad es sāku to skolu gatavot, man bija iekšēja vēlme, izaicinājums, kaut kas jauns. Tā iekšējā vēlme pārgāja pēc pāris mēnešiem, nekāds iekšējs pamudinājums, svaidījums, nu tādā jūtamā veidā nebija. Man pazuda šī iniciatīva. Viss dienas grafiks sajuka ar visu to skolu, jo man tas apjoms ir liels. Es varu domāt produktīvi, noteiktas stundas dienā – no sešiem rītā līdz kādiem trijiem, četriem pēcpusdienā un pēc tam vairāk neko nevaru, jo galva kūp un ir dulla. Es varu hokeju paskatīties vai vienkārši neko nedarīt. Cilvēka smadzenēm ir ierobežotas spējas. Tu neesi to pamanījis? Un tā kā man nav iniciatīva es pieņēmu lēmumu, es piespiežu sevi izrādīt iniciatīvu, es piespiežu sevi, es daru to. Tātad lēmums – darīt to un viss. Otrkārt, Svētais Gars iekšēji pamudina un dod vēlmi. Pat emocionāli sajūti, tev ir liela vēlme sākt kaut ko darīt. Kad es sāku šo draudzi man bija milzīgā vēlme to darīt, bet šobrīd, reizēm ir tādi brīži, kad man nav nekādas baigās vēlmes kaut ko vispār vēl darīt. Es zinu, man tas ir jādara. Paiet laiks un iekšējā vēlme atkal ir. Bet, ja tā godīgi, tā iekšējā vēlme gandrīz visu laiku man ir iekšā – stiprāka, mazāka, lielāka – bet, būtībā, visu laiku viņa ir. Brīžiem tā kaut kur pazūd, bet viņa ir, kā Svētā Gara uguns, šeit iekšā. Tu nevari dzīvot citādi, tevi visu laiku kaut kas dīda. Tu zini, ka citus velns dīda, bet mani Dievs visu laiku dīda. Kaut kas vēl jāizdara, vēl kaut ko jāsagatavo, vēl kaut ko. Treškārt, Svētais Gars dod vēlmi un arī dabiska emocionāla vēlme stāstīt visiem par to, ko Dievs darījis tavā dzīvē.Vienkārši, Dievs kaut ko ir darījis tavā dzīvē un tu, emocionāli, gribi to visiem darīt zināmu. Man ir izmainīta dzīve un es gribu visiem to pateikt. Lūk, tie ir tie veidi no kurienes rodas iniciatīva.
Iedvesma, kas izraisa iniciatīvu kaut ko nākt un darīt, piemēram, šajā brīdī ir no mācītāja. Viņš runā un Dievs dod caur mācītāju tev šo iedvesmu. Reizēm ir kāds izteikts vārds, uzslava, uzmundrinājums, kas dod tev vēlmi kaut ko darīt, kaut kādi notikumi. Tu esi kaut kur izgrūsts viens pats un tev jāsāk rīkoties, un tu sāc rīkoties. Iedvesma var būt no dažādiem veidiem, bet iniciatīva ir jāuzņemas tev pašam. Man tikko ienāca galvā, mans Svētais Gars atgādināja, jeb atklāja, pa īstam tikko atklāja, ka tā ir slimība cilvēkiem – kristiešiem, kas sēž dievkalpojumos un gūst iedvesmu. Tu sēdi un saproti: „Es šito mācītāju varētu klausīties 100 gadus un vēl vairāk, es šito mācītāju varētu klausīties katru dienu.” Un tu sēdi un tev patīk šeit, un tu nāc, tā kā pēc narkotikas, tu atnāc un tevi uzrunā Dieva vārds. Ir jau tā, ka runā Dievs. Man tikko Dievs pateica, ka tas kļūst par slimību. Tu nāc pēc pašas iedvesmas, bet iniciatīvu pēc tam neizrādi. Tu uzkaries uz tās sajūtas, ka tev vajag iedvesmu, ka tu visu vari, ka tev viss izdosies, ka Svētais Gars pieskarsies un tu sajutīsi iedvesmu. Iedvesmai ir jāseko iniciatīvai un to tavā vietā neviens neuzņemsies, pretējā gadījumā tu kļūsti kā narkomāns. Nāc un sāc izrādīt pats iniciatīvu, kļūsti pieaudzis.
Lūk, 1951. gads, amerikānis – Bobijs Tomsons beisbola čempionātā atsita bumbu. Es neredzēju to sitienu. Viņš tā atsita to bumbu, ka viņš izglāba komandu no stabila zaudējuma. Un tas bija ļoti nopietns čempionāts, ko pārraidīja pa TV kanāliem. Viņš izdarīja neiespējamo, virtuozi. Tā komanda saucās „Giganti”. Komentētājs sajūsmā brēca. Viens no teikumiem ko viņš teica: „Par šo sitienu uzzinās visa pasaule!” Sajūsmā izteikts teikums. Šajā brīdī, kad šis komentētājs to teica, kāds cits cilvēks vārdā Ārons Henks dzirdēja to. Viņš redzēja to sitienu un viņš dzirdēja to sajūsmu. Un viņš emocijās un iedvesmā šajā brīdī pateica sev: „Arī es kādreiz izdarīšu tādu sitienu par kuru uzzinās visa pasaule.” Rezultātā, protams, viņš arī spēlēja beisbolu, viņam, protams, bija treneris, viņam bija tēvs, kas ziedoja savu naudu sportista pusdienām – dēlam. Un tēvs pats palika bez pusdienām, jo viņš rūpējās par savu dēlu. Viņam bija treneris, bija daudz kas, kāpēc viņš kļuva, par to, kas viņš kļuva. 1975. gadā, bija pagājuši 24 gadi un viņš pārsita visus līdzšinējos rekordus beisbolā. Viņš izdarīja to, ko viņš toreiz sajūsmā iesaucās. Viņam bija iedvesmas brīdis. Tātad, par ko ir jautājums? Viņam bija treneris, viņam bija tētis, viņam bija daudz kas, kas palīdzēja kļūt par šo čempionu un pārsist rekordus, bet, jautājums tāds, ja toreiz nebūtu šis komentators tādā sajūsmā saucis, un, ja viņš pats šajā brīdī nebūtu iedvesmojies no tā un nolēmis rīkoties, vai viņš kļūtu par to, kas viņš bija? Tāds vienkāršs jautājums. Par to var diskutēt – vai viņš būtu par to kļuvis, vai viņš būtu pārsitis šos rekordus.
Mēs te tiekam iedvesmoti katru svētdienu. Izskan tik daudz prātīgas, gudras, labas lietas no Dieva. Ir laiks kļūt pieaugušam, ne tikai iedvesmoties, bet turēties pie tā.
Ko mēs iemācījāmies? Mēs iemācījāmies to, ka var palikt uz otru gadu. Un, ka tie, kas paliek uz otru gadu, kā likums, kļūst traucējoši gan sev, gan citiem un ir garīgi atpalikuši. Viņi apaug ar grēkiem, un ceļš ved pazušanā. Tātad ir tikai viena iespēja – kļūt pieaugušam, jo mēs nevaram palikt bērni. Mēs iemācījāmies, ka Jēzus mācīja mācekļus būt patstāvīgiem. Mēs iemācījāmies arī to, kad viņš gaidīja no mācekļiem, ka viņi paši apklusinās vētru, un paši darīs to, ko darīja Viņš. Ne tikai to, ko Viņš norādīja personīgi, bet, ka viņi paši patstāvīgi to darīs. Pēc nāves un augšāmcelšanās Svētais Gars atgādināja Jēzus vārdus un mācekļi kļuva patstāvīgi. Un kļūstot patstāvīgi, viņi kļuva pieauguši. Un šie pieaugušie cilvēki izmainīja visu pasauli un arī mūsu dzīves. Un iniciatīva ir no stiprām, personīgām attiecībām ar Dievu. Svētais Gars iekšēji pamudina arī emocionāli, un ir vienkārši dabiska vēlme izstāstīt citiem to, ko Dievs ir darījis tavā dzīvē, un pats svarīgākais ir – mans lēmums. Iedvesma ir, no Dieva esmu saņēmis vēlmi, lēmums ir pieņemts. Nolem šodien, ka arī tu izdarīsi tādu sitienu, par kuru runās visa pasaule. Es iedrošinu tevi! Izdari tādu sitienu par kuru runās visa pasaule!
Debesu Tēvs es Tev lūdzu, ka mēs visi kļūstam pieauguši, ka mēs pārstājam paļauties tikai uz cilvēkiem, ka mēs paļaujamies uz Tevi Kungs. Dievs, es, lūdzu, ieliec katrā šo iniciatīvu, šo vēlmi darīt Tavu gribu! Ne tikai to, kas draudzē paredzams vai paredzēts, ne tikai to kārtību, kas paredzēta draudzē vai tie mērķi, kas nosprausti, Dievs, ka mēs nākam ar savu iniciatīvu un ka mēs gribam daudz vairāk, nekā piedāvā vai pasaka, ka mēs neesam cilvēku vadīti, bet Tevis vadīti, Kungs! O Svētais Gars, es, lūdzu, dedzini, iededzini katrā vienā savu uguni, lai katrs pieņem Tavu uguni, Tavu izaicinājumu! Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Ilze Drātniece.
